Uz valsts bankrota sliekšņa balansējošie grieķi gaida jauno taupības pasākumu vilni un gatavojas iespaidīgiem protestiem
Rēnajā, bet joprojām kaismīgajā rudens saulē Atēnu ielas izstaro savādas apslāpētas skumjas. Pēdējos mēnešus tās elpo šķiršanās, zaudējuma un klusas sakāves gaisu. Galvaspilsētu turpina pamest «vecās pasaules» viesi, kuri, šur tur piestrādājot, gadiem ilgi intensīvi baudīja bagātīgo Grieķijas sauli. «Es mīlu šo zemi, un man sāp sirds, bet vairs nav absolūti nekādu ilūziju, ka nākamajā ziemā spēšu savilkt kopā galus. Esmu nogurusi cīnīties par izdzīvošanu, vēlos stabilitāti un prognozējamību,» spriež vāciete Klaudija Rēberga (43), kas pēc trim nekustamo īpašumu kompānijā nostrādātiem gadiem pošas atpakaļ uz Berlīni.
Bet no pašiem grieķiem aizvien biežāk dzirdams: kurš gan šajos laikos grib būt Atē-nās? Tikai trakie, nezinošie un mēs, bezizvēles priekšā nostādītie. Ja vien ir kāda vieta kurp doties, tad – jo tālāk, jo labāk.
Aug nodokļi, rūk algas
Pat vēl nākamajā dienā pēc kārtējā sabiedriskā transporta darbinieku streika un valsts iestādēs strādājošo protestiem Sindarma laukumā pilsētas centrā ielās vēdī asaru gāzes paliekas. Kaķu dzīres pie pārpildītajām, smakojošajām miskastēm atgādina, ka atkritumu savācēju cīņa pret algas samazinājumu rit jau desmito dienu. Nākamais, šoreiz arodbiedrību organizētais, vispārējais 24 stundu streiks plānots jau pēc nedēļas. Dažādi streiki un protesti notiek ar apzinīgu regularitāti, godprātīgu centību un pat pienākuma apziņu, kurā visi iesaistītie – pārvadātāji, valsts sektorā strādājošie, policija un citi – pilda savu lomu kā uzveduma kārtējā cēlienā. Vienīgi nepamet sajūta, ka pašlaik tie ir kā nodeva grieķu mūžam dzīvajam revolucionārajam garam un it kā spītējot nepielūdzamajam liktenim, kas vairs nav pašu rokās.
«Mēs jau esam bankrotējuši! Tās nav prognozes, tie nav draudi, tā ir realitāte,» no aptaujāto grieķu mutes skan grūta atzīšanās. «Mēs pašlaik vēl maksājam visu, kas jāmaksā, lai glābtu valsti, lai glābtu savu zemi, bet tie ir tikai ziediņi,» precizē Kostass Pontikis, kas producē ārvalstu TV sižetus par Grieķiju. «Kad mēs līdz kaulam apzināsimies patiesību, ka viss ir zaudēts, vismazākā dzirkstele piešķils uguni, un ielās būs nevis tūkstošiem, bet simtiem tūkstošu cilvēku, un nekas, nekas mūs neapstādinās.»
Papildus līdzšinējiem krīzes apkarošanas pasākumiem – jaunam nekustamā īpašuma nodoklim un solidaritātes nodoklim*, pensiju un algu samazinājumam, PVN paaugstināšanai (no 19% līdz 23%) un citiem pasākumiem – jau 20.oktobrī Grieķijas parlaments balsos par likumu, kas paredz ar ienākuma nodokli neapliekamo slieksni līdzšinējo 12 000 eiro gadā pazemināt līdz 5000 eiro.
Plānoti arī bargi pasākumi attiecībā uz valsts pārvaldē strādājošajiem: notiks algu izlīdzināšana, tas ir, tiks nogrieztas gan 13. un 14.algas, gan dāsnās piemaksas, kas atkarībā no ministrijas svārstījās no 200 līdz 2500 eiro mēnesī. Tā rezultātā kopējie ienākumi valsts sektorā saruks vidēji par 35%.
Plānots atlaist arī aptuveni piekto daļu galvenokārt pirmspensijas vecuma darbinieku – 30 000 šogad un vēl 150 000 nākamā gada laikā. (Pašlaik valsts sektorā nodarbināti 620 000 grieķu jeb 13% no visiem ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem.)
Šie pasākumi ir atbildes reakcija uz troikas – ES, Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Centrālās bankas – budžeta konsolidācijas prasībām, lai novembrī papildus līdz šim piešķirtajiem 45 miljardiem Grieķija varētu saņemtu nākamo maksājumu no kopējā 219 miljardu eiro lielā atbalsta.
Nemaksās, un viss?
Valsts sektorā nodarbinātajiem, kuru vidū ir ministriju, izglītības iestāžu, pašvaldību un pat baznīcu darbinieki, konstitucionālās tiesības līdz šim garantēja stabilitāti un prognozējamību visa profesionālā mūža garumā. Pie reizes tās ļāva arī baudīt biežas kafijas pauzes un visus sistēmas priekus, bet bēdas pieņemt nesatricināmā mierā. Nav grūti iedomāties, ka tagad šo fundamentālo un gluži vai svēto tiesību sagrūšana raisījusi pārmaiņas visu prātos un sirdīs – nekas tik «briesmīgs» nav piedzīvots kopš autoritārā režīma krišanas 70.gados. Un tas pamatīgi iedragājis uzticību valdībai un pastāvošajai iekārtai.
«Kas var pateikt, vai pastāv Dievs, kas spriež taisnīgu tiesu? Dievs, ko nevar uzpirkt un kas nepieņem kukuļus? Jo tikai viņš var nodrošināt meritokrātiju, caurskatāmu lēmumu pieņemšanu un glābt mūsu valsti!» – šis nav kāda senā grieķu filozofa vēstījums tautai, bet gan Despinas Marinu (34), Finanšu un ekonomikas ministrijas darbinieces retorisks jautājums Facebook.com lietotājiem 2011.gada oktobrī. Viņa strādā Reģionālo fondu koordinēšanas departamentā, un, jāatzīst, tas arī pats nav bez grēka – ir vispārzināms fakts, ka naudas sadalīšana lielā mērā notiek, balstoties uz pelatikakes sxeseis jeb ciešām klientu attiecībām.
«Tas, ko šī valdība dara, ir absurds – izmisīgi turpina šķērēt no mums, vienkāršajiem cilvēkiem, kuru ienākumi ir kā uz delnas. Savukārt tie, kuri saņem aploksnēs, nemaksā nodokļus vai deklarēto 8000 vietā patiesībā saņem 80 000 eiro, – tie visi joprojām dzīvo kā nieres pa taukiem,» ir sašutis skolotājs Joannis Nikolakopuls (42). Viņam ir divi bērni un sieva armēniete, kas ir bezdarbniece.
Tiek lēsts, ka ēnu ekonomika veido aptuveni 30% no Grieķijas iekšzemes kopprodukta jeb 70 miljardus eiro. Patoloģiskas pašnodarbināto un privātajā sektorā strādājošo nodokļu nemaksāšanas rezultātā valsts zaudē 36 miljardus eiro gadā.
«Man vairs nav, ko dot! Mana alga pēc 12 valsts labā nostrādātiem gadiem tagad būs 1000 eiro, par vienu trešdaļu mazāk. Viss iet uz grunti – aizmirstam par mūzikas skolu bērniem, par Ziemassvētku dāvanām, par daudzmaz cilvēka cienīgu dzīvi,» Joannis ir aizvainots, jo mehānisms, kuram viņš esot tik ilgi, godprātīgi un uzcītīgi kalpojis, pašlaik draud viņu izspļaut kā vienu lieku skrūvi.
Lai gan sabiedriskās aptaujas liecina, ka vairāk nekā 77% grieķu aizvien uzskata, ka valstij jāpaliek eiro valūtas zonā, atbalsts valdības jau realizētajiem un vēl plānotajiem krīzes apkarošanas un budžeta konsolidācijas pasākumiem ir sarucis. 80% grieķu atzīst, ka neredz jēgu turpmākiem personiskajiem upuriem, lai saņemtu kārtējo Eiropas Savienības un SVF palīdzības devu.
«Tas nozīmē, ka mēs vienkārši nemaksāsim, un viss! Jo nav no kā. Jaunais nekustamā īpašuma nodoklis, kas pienāks kopā ar elektrības rēķinu, ir veids, kādā viņi grib piespiest maksāt, jo elektrība ir lieta, bez kuras cilvēki nevar iztikt. Tas ir absolūti antikonstitucionāli un prettiesiski!» aizkaitināts ir Stavrs Zaritass (37), kas rosās savā nelielajā rūpnieciskās līmes ražošanas uzņēmumā un kam pieder vecāku mantojumā atstātais dzīvoklis. «Bet mēs vēl tuvākajā laikā redzēsim enerģētiķu arodbiedrības streiku, kā es te stāvu! Atēnas var palikt tumsā. Bet, ko nu par to, augstākais divas nedēļas, un Grieķija būs bankrotējusi! Ka es tev saku! Grieķu bankās naudu turēt nevar ne centu.» Viņš pats jau tālredzīgi pārskaitījis savus iekrājumus uz drošāku kontu kādā Kipras bankā.
Aukstās kafijas rituāls
Ar neapbruņotu aci skatoties, darba dienas priekšpusdienā Atēnu labākajā centra rajonā Kolonaki nekas neliecina, ka ekonomiskās grūtības būtu kaut kā īpaši mainījušas ierasto plūdumu – veikali turpina apkalpot pircēju rindas, restorānos notiek tīrīšanas darbi, lai uzņemtu vakara viesus, bet kafejnīcas, kā parasti, gāž riņķī visu vecuma grupu kafijas dzērāji, no kuriem uzticīgākie pirkstos virpina komboloi – tādu kā moderno rožukroni stresa noņemšanai.
Šajā valstī lietas nav izskaidrojamas ar loģiku, bet kafija ir prioritāte! Lai notiktu, kas notikdams, mēs nekad neatteiksimies no kafijas! Mēs to dzersim vienmēr, – tā saka grieķi. Un tiešām, kafejnīcu bizness šajā zemē fenomenālā kārtā ir mūžam plaukstošs jebkuros laikos.
Aukstās kafijas frappé dzeršana ir dienas neatņemama sastāvdaļa – obligāts rituāls, kam, šķiet, piemīt maģiska spēja diskusijās atvēsināt sakarsušos prātus un izkratīt sirdi. Kafejnīcas ir kā oāzes, kurās var meklēt pa-tvērumu no ekonomisko grūtību radītās nepanesamās tveices. Pats dzeršanas rituāls cigarešu dūmos daudzu stundu garumā ir kā miermīlīga protesta forma, nācijas terapija, lēmumu pieņemšanas vieta, kas spēj saliedēt un, ja nepieciešams, arī mobilizēt labāk par jebkādiem sociālajiem tīkliem. Parasti dienas rutīna ir divas vai trīs kafijošanas sesijas – vismaz vienu ar kolēģiem darbā un vismaz vienu ar draugiem.
Atkarībā no kafijas veida dzēriens maksā no 3,5 līdz 4,5 eiro. Fakts, ka grieķi, nekurnot par nemainīgi, pat uzstājīgi augstajām kafijas cenām, joprojām gatavi noskaitīt savu tiesu no padeldētā maciņa, šķiet, liecina, ka vēl jau tik traki nav. Vien dzeramnauda tiek atstāta ar lielāku apdomu.
Bēdīgāk klājas tavernām, kurās tagad jau samērā viegli var atrast tīkamāko galdiņu atšķirībā no situācijas pirms pāris gadiem, kad ēstuves atgādināja pārpildītus glābšanas plostus, un, lai nepaliktu badā, nācās sēdēt gandrīz uz ielas braucamās daļas. «Pat pastāvīgie klienti nāk reti, bet, ja nāk, tērē gandrīz uz pusi mazāk – agrāk tie bija 20 eiro uz cilvēku, tagad tikai 12 eiro. Tā kā cīnāmies par izdzīvošanu,» ar sejā savilktu rūpju rievu stāsta Niks Aims, kas cīnoties par sava ģimenes lolojuma – tavernas Nikos – saglabāšanu vienā no Atēnu rajoniem. «Oficiantiem samazināju darba laiku, cits variants – atlaist. Daudz strādāju pats. Vistrakāk ir darba dienās – labi, ja kaut nedaudz izdodas nopelnīt. Bet nedrīkstam zaudēt cerību un nolaist rokas,» viņa runa atgūst brašumu, «nevaru iedomāties situāciju, kad grieķi vairs neietu vakariņot ārpus mājas un netērētu naudu ēdieniem un dzērieniem. Tāpat, par spīti visādām krīzēm, mēs paliksim uzticīgi mūsu labajai slavai – te vienmēr būs dabūjamas sulīgākās jēra ribiņas un svaigākie (grieķu) salāti visā Iraklijā [Atēnu rajons],» saskandinādams ar viesiem un aicinādams nākt atkal, uz apņēmības pilnas nots runu noslēdz Niks.
Savukārt kāda cita agrāk izslavēta tradicionālā ēstuve Atēnu centrā nepielūdzami sāk atgādināt grimstošu kuģi. Vientulīgs oficiants kā apmulsis kuģa zēns, ko kapteinis jau pametis, laipni, bet neieinteresēti norāda, ka puse no ēdienkartē ierakstītajiem ēdieniem šodien nav pieejami. Iedegt tikko nodzisušo svecīti, lai vairotu romantisko noskaņojumu, diemžēl neesot iespējams, jo vakarā uz katra galdiņa tiek iedegta tikai viena – tāda esot bosa biznesa politika. Vēlāk atklājam, ka kases čeks nav čeks, bet gan identiski noformēta pasūtījuma kvīts.
Gan kareivīgums, gan skumjas
Ir sajūta, ka skaudrāk par finansiālajām grūtībām un neziņā tīto rītdienu grieķi pārdzīvo no citu eiropiešu mutēm skanošo kaunināšanu un sliktās runas par viņu nācijas raksturu. «Mēs neesam slinki! Tā nav taisnība! Mēs negribam dzīvot uz citu rēķina!» saka Kostass Pontikis (42), kas producē ziņu sižetus vācu televīzijai ARD. Viņa teikto apstiprina statistika, ka grieķi darbā pavada vidēji 1811 stundu gadā, bet, piemēram, vācieši – 1362. Acīmredzot, problēma ir darba efektivitāte. Un, «protams, ir zināms procents slaistu, bet – vai tādi ir tikai Grieķijā?» turpina Kostass. «Mēs esam bagātas kultūras mantinieki, mēs esam likuši Eiropas pamatus – filozofija, teoloģija, pediatrija, demokrātija. Pat krīze – krisis – ir grieķu vārds, kas nozīmē spriedumu, lēmumu, izvēli. Kā gan viss varēja noiet tik greizi un absurdi? Tā ir liela mūsu valsts traģēdija…»
Kostass ir viens no pierādījumiem aplamajam pieņēmumam, ka Grieķijā visi tikai dzer kafiju un gozējas saulē: «Mana darba diena sākas desmitos un beidzas vienos naktī, man nav brīvdienu, un jau vairāk nekā gadu neesmu bijis atvaļinājumā. Bet es nesūdzos,» viņa vaigs vēršas smaidā, «man ir laimējies, es saņemu trīsreiz lielāku atalgojumu nekā pirms krīzes. Redzot, kas notiek apkārt, man ne tikai ir darbs, tas turklāt ir labs. Mūsu zeme nav bijis šāds karsto ziņu epicentrs kopš olimpiskajām spēlēm – Vācijas, Irānas, Ķīnas televīzijas – te ir visi!»
Savukārt līmes ražotājs Stavrs Zaritass ir lietišķāks. «Mums patiesībā ir maz sakara ar Eiropu, mūsu mentalitāte un saknes ir Balkānos. Grieķijai vajadzēja ļaut bankrotēt jau pašā krīzes sākumā. Vajadzēja ļaut visam brukt un jukt. Vismaz tad mēs varētu sākt visu no nulles, kas ļautu mums atgūt cerību un iespēju pacelties gluži kā feniksam no pelniem. Tagad mēs esam vergi, lelles kādā spēlē, kas nav no mums atkarīga. Kāpēc?.»
Lai gan grieķi savā dzīvīgajā manierē labprāt gatavi dalīties secinājumos par valstī notiekošo, runājot ar draugiem vai labiem paziņām, viņu kareivīgumu un brašumu parasti galu galā nomaina skumjas un grūtsirdība. Humora izjūta un pašironija grieķu vidū nekad nav bijusi īpaši izteikta, to nevar saklausīt arī tagad. Rodas sajūta, ka tradicionāli viesmīlīgie un ciemiņus mīlošie grieķi vēlas pēc iespējas mazāk liecinieku viņu ievainotajai pašapziņai un mokām.
Pa vidu starp paškritiku un sūdzēšanos par citiem ir žurnālists Dimitris: «Mēs lieliski mākam svinēt dzīvi, taču, gluži tāpat kā pilsētas ielas, kas nespēj tikt galā ar lietu, jo, plānojot šo haotisko mūžīgās saules pilsētu, tās arhitekti aizmirsa par renstelēm un notekcaurulēm, mēs, grieķi, esam aizmirsuši par to, kā tikt galā ar grūtībām.» Jā, ilgi nav jāgaida – pēkšņi uznākušais oktobra lietus tik tiešām pārvērš Atēnas vienā lielā straumē, kas pa ielām un trotuāriem gāžas līdz pat potītēm.
* Solidaritātes nodoklis ir jauns nodoklis papildus ienākuma nodoklim. To piemēros visiem iedzīvotājiem (ieskaitot pensionārus, izņemot bezdarbniekus) atkarībā no ienākumu līmeņa gadā, piemēram, ja ienākumi ir līdz 20 000 eiro, tad solidaritātes nodoklis ir 1%, ja 20 000-50 000 eiro, tad 2%; ja 50 000-100 000, tad 3%; bet, ja vairāk par 100 000 eiro, tad 4%.
