Kādreizējais Krievijas prezidenta Vladimira Putina varas partneris, tagad viens no opozīcijas līderiem Mihails Kasjanovs (54) intervijā žurnālam Ir prognozē «krievu pavasari»
Svētdien, 4.decembrī, Krievijā gaidāmās Valsts domes vēlēšanas Mihails Kasjanovs sauc par demokrātijas imitāciju. Viņa un Borisa Ņemcova vadītās Tautas brīvības partijas kandidēšana šajās vēlēšanās netika pieļauta, un Kasjanovs ir pārliecināts, ka neviena no pieteiktajām partijām nav brīva no Vladimira Putina ietekmes. Turklāt balsis tik un tā tikšot saskaitītas tā, kā izdevīgi Kremļa īstajam saimniekam.
Kad Boriss Jeļcins nodeva varu Putinam, bijušais finanšu ministrs Kasjanovs 2000.gadā kļuva par valdības vadītāju, līdz Putins pirms otrā prezidentūras termiņa 2004.gadā patrieca Kasjanova valdību. Kāpēc Kasjanovam agrāk bija pa ceļam ar Putinu, bet nu viņš atrodas opozīcijas rindās?
Vēl nesen Dmitrijs Medvedevs lika saprast, ka kandidēs prezidentūras otrajam termiņam, bet pēkšņi Putins paziņoja, ka plāno atgriezties prezidenta amatā. Ar ko tas saistīts?
Tas nebija negaidīti. Tā ir iepriekš izplānota demokrātisko normu ievērošanas imitācija. Sabiedrībai gan iekšzemē, gan ārzemēs Putins parādīja, ka it kā ievēro konstitūcijas burtu – nostrādājis divus termiņus, aizgāja no prezidenta amata, uz laiku ieceļot savu «palīgu» par prezidentu. Patiesībā visos šajos gados Medvedevs neapliecināja sevi kā prezidentu. Protams, viens otrs tagad jūtas sarūgtināts, jo gribēja, lai sāktos kaut kādas demokrātiskas pārmaiņas «no augšas», lai pašiem nebūtu jāuzņemas atbildība. Medvedevs neattaisnoja šīs cerības.
Medvedevs taču prezidentūras sākumposmā nāca klajā ar vairākiem paziņojumiem un lika noticēt, ka sāks rīkoties kā prezidents.
Visi viņa paziņojumi bija tikai darbības imitācija. Arī Putins 2004.gadā runāja saldus vārdus par reformām, taču mēs zinām, kas sākās 2005.gadā – krasa kursa maiņa. Putins kļuva citāds, retorika kļuva agresīva, karojoša. Tagad tuvojas jauns periods: Putins atkal kļūs par prezidentu un atkal bruņosies ar liberālu retoriku, mēģinās radīt cilvēkiem kaut kādas cerības, lai mīkstinātu attieksmi pret notiekošo. Taču tas viss būs imitācija.
Vai jūs savulaik pašķīrāties ar Putinu tāpēc, ka viņš izmainījās?
Galīgi mēs ar Putinu šķīrāmies antikonstitucionālās reformas dēļ, kuru viņš izsludināja 2004.gada beigās. Toreiz es vairs nebiju premjerministrs, darbojos biznesā. Iepriekš, pat brīdī, kad divas nedēļas pirms prezidenta vēlēšanām, neko nepaskaidrojot sabiedrībai, Putins atlaida manu valdību, es neuzskatīju, ka tā būs globāla kursa maiņa. Es uzskatīju, ka tās ir kļūdas, kuras vēl var labot. Taču jau pēc pusgada, kad pēc Beslanas traģēdijas Putins pasludināja valsts jauno politisko kursu, es sapratu, ka tas ir viņa plāns. Kopš 2004.gada rudens līdz pat šai dienai ir radīts mehānisms varas noturēšanai un nozīmīgas īpašumu daļas sagrābšanai.
Jūsu teiktais liecina, ka ir divi Putini – pirms 2004.gada un pēc tam. Kurš no tiem ir īstais?
Tas, kurš tagad. Es maldījos, un Boriss Jeļcins maldījās, kad izvēlējās Putinu par savu mantinieku un izdarīja visu, lai viņš uzvarētu vēlēšanās. Tautai nezināmu cilvēku četros mēnešos padarīja par nacionālo līderi. Jeļcins kļūdījās, un vēlāk viņš man to atzina. Es toreiz biju finanšu ministrs, vēl pirms Putina. Jeļcins man piedāvāja kļūt par premjeru, un es šo priekšlikumu pieņēmu, ņemot vērā viņa atbalstu reformām, kuras uzskaitīju kā savus priekšnoteikumus. Uzskatīju, ka Putins ir no padomju ierēdņa transformējies demokrāts. Es arī biju padomju ierēdnis, taču no Valsts plāna komitejas, nevis no spēka struktūrām. Putins bija spēka struktūru ierēdnis. Taču izrādījās, ka spēka struktūru ierēdņi netransformējas. Jau 2003.gada vidū sākās man nepieņemamas darbības, kas izraisīja publiskas domstarpības, kuras beidzās ar manas valdības demisiju 2004.gada februārī.
Taču Putins veica diezgan daudzas reformas, kuras pilnā nopietnībā var nosaukt par liberālām.
Tās bija manas prasības. Putins neīstenoja reformas, viņš tās tikai atbalstīja – visas reformas, to skaitā par īpašuma tiesībām uz zemi, mazā biznesa nodokļu reformas. Mēs sakārtojām valsts finanses, samaksājām parādus pensionāriem un budžeta iestādēs strādājošajiem, radījām apstākļus biznesa attīstībai. Neapšaubāmi, mūsu liberālo reformu dēļ Krievija vēl joprojām ir dzīva. Kaut arī tagad tiek īstenota kaitīga politika, tajā skaitā finanšu sfērā.
Kopš 2004.gada Krievijā nav veikta neviena reforma, to es varu apgalvot. Neviena, izņemot pretkonstitucionālo reformu, varas uzurpāciju. Īstenie nodomi bija šādi: īpašumu pārdale par labu Putinam pietuvinātiem cilvēkiem, tas ir, jaunu oligarhu radīšana, kas būtu milzīgu īpašumu, rūpniecības un finanšu aktīvu īpašnieki. Putina draugi kontrolē visu valsts ekonomiku, un nav neviena uzņēmuma, kas varētu pasargāt sevi no varas.
Taču, teiksim, Oļegs Deripaska, Romāns Abramovičs – tie nav Putina ļaudis, tie ir 90.gadu cilvēki. Viņi nekādi nav saistīti ar Putinu.
Nu, un tad? Viņi spēlē pēc Putina jaunajiem noteikumiem. Protams, viņiem jau sen vairs nav tās ietekmes, kāda bija agrāk. Viņi vairs nespēj aizsargāt pat savu biznesu Krievijas tiesās, tāpat kā, piebildīsim, arī citi uzņēmēji.
Atbildot uz radio Eho Moskvi klausītāju jautājumiem, cietumā esošais uzņēmējs Mihails Hodorkovskis rakstījis, ka Putins pats neaizies un liberālās opozīcijas uzdevums ir «mīkstināt revolūcijas sekas un gaitu». Tātad viņš paredz revolūciju.
Revolūciju paredz ne tikai Hodorkovskis vien. Es aprakstu tieši tādu pašu scenāriju. Līdz revolucionāriem notikumiem būs pieci seši stagnācijas gadi. Taču revolūcija ir neizbēgama, Putins ar savu politiku to veicina.
Kāda revolūcija? Pēc arābu scenārija vai…
Var būt dažādi scenāriji. Mūsu uzdevums akurāt ir novērst arābu scenāriju, vardarbīgu risinājumu. Tāpēc mums jārada tāds sabiedriskais spiediens uz šo režīmu, lai tas nodotu varu mierīgā ceļā. Tas nozīmē brīvas, pilsoniskas sabiedrības, nevis Federālā drošības dienesta kontrolētas vēlēšanas.
Jūs uzskatāt, ka vēlēšanas 4.decembrī nebūs īstas vēlēšanas?
Tā būs imitācija. Tās nevar tikt atzītas par leģitīmām. Visi to zina, taču, ņemot vērā Krievijas nozīmīgumu, ārzemju sabiedrība un politiskās aprindas vienkārši pacieš Putinu. Ja tā nebūtu Krievija, bet jebkura cita valsts, Rietumu reakcija būtu citāda.
Taču vēlēšanās piedalās dažādas politiskās partijas. Komunisti, Vladimira Žirinovska partija, Taisnīgā Krievija, Taisnīgā lieta, Jabloko. Pilsoņiem ir izvēle, lai gan aptaujas rāda, ka pēdējām divām nav reālas iespējas iekļūt domē.
Pēdējos piecos gados nav reģistrēta neviena partija. Starp 2007.gada vēlēšanām un tagadējām bija deviņi politisko partiju reģistrācijas mēģinājumi. Neviens neizdevās. Pašlaik pastāvošās septiņas partijas ir vai nu Kremļa radītas, vai arī pieņēmušas Putina iedibinātos spēles noteikumus. Tas nozīmē, ka tām nav tiesību kritizēt, piemēram, ārpolitiku vai to, ka valstī nav politiskās brīvības. Atļauts kritizēt, teiksim, dzīvokļu un komunālās saimniecības problēmas, pensijas, tarifus. Taču nedrīkst aiztikt Putina režīma pamatus, Putinu personiski. Šīs partijas nav neatkarīgas. Zināms neatkarības elements ir komunistiem. Jo tā ir liela partija ar atbalstītājiem visā valstī. Taču Komunistiskās partijas līderi tiek uzpirkti ar vietu skaitu Valsts domē. Viņiem pašlaik vajadzētu iegūt, teiksim, 18-20 % balsu, taču iedos 12. Viņi to lieliski zina un īpaši nepaudīs sašutumu, jo saprot – ja kliegs, atņems arī to. Tāpēc, ka nav brīvas vēlēšanas, apriori pirms balsošanas dienas var teikt, ka šīs vēlēšanas nav brīvas un ir pretrunā gan ar konstitūciju, gan Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Tāpat kā 4.martā gaidāmās prezidenta vēlēšanas.
Taču par varas partiju dēvētās partijas Vienotā Krievija reitings krītas. 4.decembrī šī partija var iegūt būtiski mazāk balsu.
Nevar. Lai kā arī kristos reitings, tiks izziņoti tie rezultāti, kas nepieciešami Putinam.
Kādā veidā?
Plašas viltošanas ceļā. Kā tas bija 2007.gadā un visās pēdējos gados notikušajās reģionālajās vēlēšanās. Tas ir atstrādāts mehānisms.
Jūs esat par to pārliecināts?
Par to ir pārliecināti visi. Augustā notika Levada-Centra rīkota sabiedriskās domas aptauja par vēlēšanām. Un tikai 29% šīs vēlēšanas uzskata par leģitīmām. Divas trešdaļas tās neuzskata par vēlēšanām. Tāpēc gan Putina, gan Vienotās Krievijas reālie reitingi krītas. Noskaņojums sabiedrībā sāk mainīties, turklāt ne tikai lielajās pilsētās, kur tā parasti notiek, bet valstī kopumā. Tas neizmainīsies vienā dienā vai vienā gadā, taču, kā es jau teicu, četros, piecos gados noteikti mainīsies, un mēs nonāksim pie režīma maiņas.
Taču arī prezidenta vēlēšanās piedalīsies ne tikai Putins, bet arī citi politiķi, vēlēšanu tradicionālie dalībnieki – Genādijs Zjuganovs, Vladimirs Žirinovskis…
Tieši tā, tikai tradicionālie dalībnieki. Tur nav ļauts piedalīties tiem, kas ir neprognozējami vai kuri paši to vēlas.
Vai jūs domājat piedalīties?
Mēs nepiedalīsimies, jo šīs nav īstas vēlēšanas. To mums parādīja šie četri gadi, sākot ar manu mēģinājumu reģistrēties 2008.gadā, kad tika atteikts. Mēs piedalīsimies, ja valsts vara mainīs šos noteikumus. Kaut vai viena neatkarīga kandidāta reģistrēšana piešķir vēlēšanu imitācijai brīvības elementu. Un tad vēlēšanu imitāciju var pārvērst par īstām vēlēšanām. Taču pagaidām mēs neredzam, ka valsts vara vēlētos kaut ko mainīt konstrukcijā, kuru tā izdomājusi pati sev.
Kādas ir jūsu prognozes Krievijas ekonomikas attīstībai, ņemot vērā iespējamo globālās krīzes otro vilni? Putins apgalvo, ka tas būs pārvarams vieglāk par iepriekšējo.
Putina paziņojumus nevajag klausīties, jo tiem nav nekā kopēja ar realitāti. No valsts finanšu viedokļa raugoties, situācija nav slikta tā vienkāršā iemesla dēļ, ka naftas cena ir augsta. Tiklīdz šis faktors beigs pastāvēt, situācija krasi mainīsies. Tagad visi pasaulē runā, ka globālais ekonomikas pieaugums būs neliels, un tas izraisīs naftas cenas pazemināšanos. Ja naftas cena kritīsies līdz 60-70 dolāriem par barelu, kas ir ļoti ticami, tad Krievijai būs lielas problēmas. Pirmām kārtām tā būs nacionālās valūtas devalvācija. Dolārs maksās nevis trīsdesmit, bet četrdesmit rubļus, un tas nozīmē tūlītēju patēriņa preču cenu pieaugumu lielajās pilsētās. Krievijā ir divpa-dsmit pilsētu ar pāri par miljonu iedzīvotāju, viņu vairākums turas uz importa patēriņa – pārtika, medikamenti. Piedevām pieaugs budžeta deficīts, visi palikušie stabilizācijas fondi, kurus izveidoja mana valdība, tiks noēsti pusgada, augstākais gada laikā. Pēc tam valdībai vairs nebūs vienkāršu risinājumu problēmām. Kļūs neiespējami ne tikai palielināt, bet pat noturēt tagadējā līmenī pensijas un algas budžeta iestādēs, kā arī sociālās izmaksas, kas katru gadu palielinās atbilstoši tagadējās valsts varas populistiskajiem solījumiem. Situācija virzīsies uz sociālo krīzi, kas pāraugs arī vispārējā politiskajā krīzē.
Drīz pēc tam, kad Putins paziņoja par nodomu atgriezties prezidenta amatā, viņš tāpat paziņoja par lielu progresu Eirāzijas Savienības radīšanā. Tā ir Padomju Savienības reinkarnācija vai ekonomiska savienība pēc ES parauga?
Tas ir mēģinājums palielināt savu ietekmi un saglabāt to valstu atkarību no Putina režīma, kuras kādreiz ietilpa PSRS. Ja to atmetam, tad ekonomiskā integrācija – tas ir ļoti svarīgs stabilitātes faktors. Taču vienlaikus jāredz sava vieta pasaulē. Es uzskatu, ka Krievijai jābūt pasaules ekonomikas integrālai sastāvdaļai un jāved aiz sevis citas NVS valstis uz lielāku integrāciju vispirms jau ar Eiropu. Taču Putina politika ir cita. Samīdījis vērtības, pie kurām Krievijai būtu jāturas, balstoties uz savu konstitūciju, vērtības, kas ir ES pamatā, Putins tagad mēģina radīt kaut kādu konglomerātu, lai nodrošinātu sev ietekmi postpadomju telpā.
Es ļoti priecāšos, ja Krievija tuvākajā laikā kļūs par PTO dalībvalsti. Tas Krievijai nāks par labu. Putinam tas, gluži otrādi, būs trieciens, jo noteikumi, kuri Krievijai būs jāpilda, ierobežos Putina autoritāro vadības stilu. Politikas sfērā viņš visu jau ir pakļāvis tiktāl, ka vispār nepastāv nekāda brīvā konkurence, tagad tas pats tiek darīts ar īpašuma pārdales palīdzību un atteikšanos no caurskatāmas regulācijas ekonomikā. Iestāšanās PTO traucēs Putinam pabeigt šo procesu. Visus šos gadus Putins tam ir pretojies. Tagad Putins un Medvedevs faktiski ir iedzīti stūrī, viņi vairs nevarēs pateikt «nē».
Ir vēl kāda problēma – nacionālisma pieaugums Krievijā. To parādīja kārtējais tā dēvētais Krievu maršs. Ar ko tas saistīts?
Problēmai ir divas daļas. Pirmkārt, nacionālistiskās noskaņas sabiedrībā patiešām ir spēcīgas. Tiek veicināti šovinistiski uzskati, ka krievi ir labāki par visiem, ka Krievija ir vislabākā, tāpēc pārējai pasaulei ir tai jāpakļaujas vai no tās jābaidās. Tā ir vistīrākā padomju propaganda.
Otrkārt, un mēs zinām no PSRS vēstures, ka nacionālistiskās noskaņas vienmēr regulēja VDK. Man nav konkrētu faktu, taču vairākas pazīmes vedina domāt, ka specdienesti ietekmē nacionālistu kustības. Tie, kas vienmēr saka runas, nav īstie līderi, īstos nezinām. Protams, tādām organizācijām ir tiesības uz pastāvēšanu, tikai visam jābūt likuma ietvaros. Tad tādas organizācijas varētu piedalīties vēlēšanās, un domāju, nacionālistiska partija iegūtu kādus 10% balsu.
Kas ir nacionālisma pieauguma cēlonis?
Vispirms tas ir raksturīgi lielajām pilsētām, kur jaunieši, kuriem nav darba un iespējas iegūt izglītību un veidot savu nākotni, neatrod atbildi, kāpēc tā notiek. Kad cilvēki nevar atrast atbildes uz svarīgiem jautājumiem, rodas pati vienkāršākā – nepatika pret citiem cilvēkiem, kuri, kā viņiem šķiet, traucē tiem dzīvot. Tā ir atbilde uz korupciju, uz to, ka nav iespējas iegūt izglītību, tikt pie laba darba un peļņas, pie vispārējas cieņas. Vara ik dienas pazemo cilvēkus. Cilvēki jau baidās satikt uz ielas policistu – ieraugot viņu, pāriet ielas otrā pusē. Lielās pilsētas faktiski ir atdotas policijas varā. Lielo biznesu kontrolē specdienesti, bet ierindas policisti saimnieko ielās. Tauta ir sašutusi.
Vai jūs nebaidāties pagaist no politikas, ja reiz nevarat piedalīties vēlēšanās?
Mani tas nebiedē, jo tas nav pašmērķis. Mans mērķis – mainīt situāciju valstī. Mūsu Tautas brīvības partija cenšas pastāvīgi piedalīties gan municipālajās, gan reģionālajās vēlēšanās, gan federālajās vēlēšanās, bet mūs nereģistrē. Pašlaik vara ļoti baidās no mums.
Pašlaik mēs redzam, ka cilvēki ir pilnīgi vīlušies itin visā. Sākas jauns sabiedrības nobriešanas posms, jauns elites nobriešanas posms. Ja tagad, piemēram, mākslinieki ir gatavi izklaidēt Putina draugus ballītēs, vai televīzija ir gatava slavināt režīmu, situācija iekonservēsies. Ja vairākums pateiks – nē, mēs vairs tā nedarīsim -, situācija mainīsies. Pašlaik situācija Krievijā pāriet elites rokās. Tai ir jāizlemj.
Elites, nevis ielas rokās?
Jā, elites. Ar to es domāju nevis valdošo eliti, bet izglītotus cilvēkus, kuriem nav vienalga, kas notiek valstī. Ja viņi to nesapratīs turpmākajos divos, trijos gados, situācija nonāks ielās. Un tad «arābu pavasaris» var kļūt par Krievijas scenāriju.
Pašreizējais Krievijas valsts domes sastāvs
315 deputāti Vienotā Krievija (Putina partija)
57 deputāti Komunistiskā partija
38 deputāti Taisnīgā Krievija (sociāldemokrāti)
40 deputāti Liberāldemokrāti (Žirinovska partija)
Partiju popularitāte pirms vēlēšanām (Krievijas sabiedriskās domas izpētes centra aptauja 19.novembrī)
41% Vienotā Krievija
15% Nezina, par ko balsos
14% Nepiedalīsies vēlēšanās
10% Komunistiskā partija
9% Liberāldemokrāti
8% Taisnīgā Krievija
1% Jabloko
1% Taisnīgā lieta
1% Krievijas patrioti
Lai iekļūtu parlamentā, jāpārvar 7% barjera
