Irānas priekšnesums
Ernests zīmē
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Bišofa skats
Ķīlis un Izglītības ministrija
Radīšanas grūtības
Fiziķi līdz šim bija atklājuši 12 matērijas «klucīšus», no kuriem uzbūvēta pasaule. Tagad, pēc teju 50 gadus ilgas meklēšanas, varētu būt notverts pats izvairīgākais: Higsa bozons, ko reizēm dēvē par Dieva elementārdaļiņu, jo tā rada Visuma masu
Sen bija laiks. Desmitiem gadu Pīters Higss ir sēdējis savā dzīvoklī vecā namā Edinburgas centrā un gaidījis, un gaidījis. Šajā ilgajā laikā zinātnieks vairākkārt piesaukts dažādos virsrakstos, kas vēstīja – iespējams, atklāta slavenā daļiņa, kas nosaukta Higsa vārdā. Taču tās visas izrādījušās viltus trauksmes. Izskatās, ka šoreiz beidzot nav dūmu bez uguns. Pagājušajā mēnesī Eiropas Kodolfizikas centrā CERN, kas atrodas pie Ženēvas, tika sarīkots seminārs par jauniem atklājumiem tā dēvētā Higsa bozona pētniecībā.
Reti kad agrāk šajā laboratorijā, kas atrodas Juras kalnu grēdas pakājē, ir piedzīvota tik nokaitēta atmosfēra. Kabineti tukši, laboratoriju telpas slēgtas, un kafetērija pamesta kā kara laikā. Visi cilvēki sapulcējušies lielajā konferenču zālē. Lai aizbarikādētu abas ieejas, nācās nolīgt privātu apsardzes firmu. Pēc ziņām par izsludināto semināru tajā vēlējās piedalīties pārāk daudz pētnieku.
Patiesībā šis jaunums ir gana pretrunīgs. No vienas puses, Higsa elementārdaļiņas izpētē bija noticis zināms progress – iespējams, beidzot bija izdevies to reģistrēt, fiksējot svaru, kas līdzinās 125 ūdeņraža atomiem. No otras puses, nekādu pārliecinošu pierādījumu aizvien nav – ir tikai pavedieni.
«Ļoti interesanti pavedieni,» atkal un atkal atkārto CERN ģenerāldirektors Rolfs Hoijers. Tiesa, liecības par daļiņas esamību aizvien ir diezgan izplūdušas, piebilst Maksa Planka Fizikas institūta direktors Zigfrids Bētke no Minhenes. Eksperimentā, kurā iesaistījies arī Bētke, pagājušā gada laikā savākts miljoniem gigabaitu informācijas. Kā šajā milzīgajā datu mākonī vispār orientēties un pamanīt kaut ko tādu, kas varbūt pat nemaz neeksistē?
«Pusgatavs»
Seminārā sanākušo cilvēku reakcija bija tikpat divējāda. «Paldies jums par šo skaisto Ziemassvētku dāvanu,» rezultātu publiskajā apspriešanā jūsmoja kāds fiziķis. Tikmēr vairāki citi, kam zālē nebija vietas un kas notiekošajam sekoja, sēžot gaitenī un skatoties tiešraidi datoros, izziņoto jaunumu nosauca par «pusgatavu».
Vairākums zinātnieku piekrīt, ka iegūtie dati nav pilnībā gatavi laišanai tautās. Taču nogaidīt vēl ilgāk nebija iespējams. Higsa daļiņas medībās ir iesaistīti gandrīz 6000 zinātnieku no vairāk nekā 50 valstīm. Nav šaubu, ka kāds no viņiem izpļāpātos.
Tas, ka Higsa daļiņa interesē daudzus, nav noliedzams – uz CERN rīkotajām lekcijām ieradās vairāk nekā 100 žurnālistu. Šo vispārējo interesi vairo fakts, ka Higsa bozonu mēdz dēvēt par dievišķo daļiņu. Tās atklāšanai ir atvēlēti trīs miljardi eiro. Šī iespaidīgā summa un fakts, ka darbs notiek CERN piederošajā pasaulē lielākajā daļiņu paātrinātājā, gribot negribot mudina domāt, ka zinātnieki ir kāda ļoti īpaša atklājuma priekšvakarā.
Pats Higss, kura vārdā nosaukta izvairīgā daļiņa, ir vienkāršs un pieticīgs vīrs. Dzīvokļa durvis Edinburgā atver 82 gadus vecs sirmgalvis ar sniegbaltiem matiem un atturīgu smaidu. Īsos teikumos viņš atceras dienu, kas izmainīja viņa dzīvi. Pīters sēdējis bibliotēkā un šķirstījis zinātnes žurnālus, kad viņam prātā iešāvusies šī saviļņojošā ideja. Tas bija 1964.gada 16.jūlijs. Tātad gandrīz pirms 50 gadiem.
Higss kopš tā laika nav publicējis neko citu tik ievērības cienīgu un pats apzinās, ka ir cilvēki, kas viņu par to izsmej. «Asas mēles melš, ka es kļuvu slavens, patiesībā neko neizdarot,» viņš saka, piebilstot, ka apgalvojums nav gluži nepatiess. Viņa toreiz publicētais vēsturiskais raksts aizņēma tikai pusotru lapu, un tajā bija tikai četras formulas. Būtībā viņš nāca klajā ar vienkāršu matemātisku triku. Taču tas bija sasodīti aizraujošs triks! Tas joprojām ir svarīgs mūsdienu fiziķu darbā, jo palīdz saprast matērijas masas fenomenu.
Jauna elpa
Pirms šā skotu autsaidera elementārdaļiņu fizikas vienādojumi bija garlaicīgi – tajos Visumu veidojošajām daļiņām nebija masas. Taču bez masas nespētu rasties ne zvaigznes, ne planētas, un šādā pasaulē nespētu eksistēt arī cilvēki.
Lai šajā tukšumā iepludinātu dzīvību, Higss izteica pieņēmumu, ka Visums ir piepildīts ar tādu kā neredzamu daļiņu «zupu» jeb lauku. Visai matērijai, kas plūst cauri šim šķidrumam, «pielīp» nedaudz no tā, un rezultātā daļiņām rodas masa.
«Varētu teikt, ka elementārdaļiņām ir kurpes, pie kurām pielīp dubļi,» šo teoriju populāri cenšas izskaidrot CERN fiziķis Džons Eliss.
Higsa ideja deva citiem fiziķiem darbarīku, ar ko salabot savus vienādojumus. Tādā veidā tika formulēts elementārdaļiņu fizikas Standartmodelis jeb pasaules skaidrojums mūsdienu fizikā. Vienīgais, ko pētniekiem vēl vajadzēja izdarīt – pierādīt, ka Higsa daļiņas tik tiešām eksistē.
Fizikā tas nav nekas neparasts, ka daļiņu vispirms atklāj vienādojumos uz papīra un tikai pēc tam pierāda laboratorijā. Piemēram, antimatērijas gadījumā starp ideju un pierādījumu pagāja četri gadi, savukārt zinātniekiem bija nepieciešami 20 gadi, lai «notvertu» elementārdaļiņu neitrīno.
Taču Higsa daļiņas gadījumā šie meklējumi ir krietni ievilkušies – jau gandrīz pusgadsimtu. Tik ilgs laiks starp ideju un pierādījumu nav vēl piedzīvots, šīs ir ilgākās daļiņas «medības» fizikas vēsturē.
Arvien spēcīgākos elementārdaļiņu paātrinātājos zinātnieki ir nodarbojušies ar elektronu, protonu un to antidaļiņu triekšanu citu pret citu ar lielāku un lielāku ātrumu, radot šajā procesā arvien vairāk enerģijas. Kā jau teorētiķi bija prognozējuši, cits pēc cita tika atklāti šarmantais kvarks, virsotnes kvarks un pamata kvarks. Tad sekoja mions, tau daļiņa un tau neitrīno. Agrāk vai vēlāk tika atklāti visi matērijas uzbūves «klucīši». Visi, izņemot vienu – Higsa bozonu.
Varbūt skotu zinātnieka teorija ir aplama? Varbūt matērija rodas pavisam citādā veidā?
Pirms 11 gadiem CERN fiziķi sāka uzskatīt, ka viņiem beidzot izdevies pamanīt gaistošās Higsa daļiņas – tas notika Lielajā elektronu-pozitronu kolaiderā, kas apaļā pazemes tunelī Šveicē sāka darboties 1989.gadā. Pētnieku gūtie dati, lai arī ļoti vāji, mudināja domāt, ka daļiņu satriekšana radījusi enerģiju, kas ir aptuveni simtā daļa no protona.
Kas tālāk?
Taču sanāca tā, ka kolaidera vadība Higsa daļiņu medniekiem atvēlēja pārāk maz laika, lai mīklu atrisinātu pilnībā. Radās plāns būvēt vēl spēcīgāku paātrinātāju, kas nozīmēja, ka vecais ir jājauc nost, lai atbrīvotu vietu jaunajam. Visu pēdējo desmitgadi CERN fiziķiem principā nācās piespēlēt idejas sāncenšiem Amerikā, kuri Higsa daļiņas medīja Tevatron paātrinātājā pie Čikāgas.
Kamēr pazemē pie Ženēvas tika būvēts jaunais milzis, Eiropas zinātnieki bažīgi lūkojās pāri okeānam, nervozējot, ka amerikāņi viņiem nocels svarīgo jaunatklājuma trofeju no paša degungala. Tagad šis uztraukums jau ir pagātne, jo kopš pērnā oktobra Tevatron ir slēgts.
Tā rezultātā ir notikusi augstu enerģiju fizikas varas centra pārbīde. Iepriekšējos 70 gadus – kopš Manhetenas projekta rezultātā tika radīta atombumba – pētniecības smaguma centrs bija Atlantijas okeāna otrā krastā. Tāpēc tagad eiropiešu zinātnieki cer, ka līdz ar Higsa daļiņu atklāšanu sāksies jauna ēra un 21.gadsimta fizikas vaduguns atradīsies Vecajā kontinentā. Ženēva tagad kļuvusi par šīs pētniecības nozares pasaules centru. Okeāna šķirto zinātnieku skriešanos tagad nomainījusi divu atsevišķu pētnieku grupu konkurence CERN pajumtē. «Sacensība liek visiem skriet kā atspolēm,» apmierināti secina ģenerāldirektors Hoijers.
Izaicinājums
Abas pētnieku grupas izmanto vienu un to pašu protonu staru kūli un mājo biroju ēkā nr.40. Ikdienā aci pret aci satiekas apaļajā foajē, kur Atlas eksperimenta logo ir novietots pa labi no ieejas, bet pretējā pusē kā izaicinājums izkārts piecus stāvus augsts plakāts ar konkurējošā CMS atribūtiku.
Semināra dienā varēja manīt, ka abu komandu noskaņojums ir atšķirīgs. Atlas cilvēki uzvedās pieklusināti un izteicās uzmanīgi. «Nekāds eurekas mirklis nav piedzīvots. Higsa daļiņas tiek meklētas jau pārāk ilgi,» saka zinātnieks Bētke. Turpretī enerģisks itālis Tonelli no CMS komandas ir azartisks: «Tas bija 8.novembris, tieši mana dzimšanas diena, kad sapratu – mēs patiesi esam liela izrāviena priekšvakarā.»
Abām pētnieku grupām atbildes ir jāmeklē daļiņu viesulī, kas no paātrinātāja brāžas uz detektoriem – ir jāpamana tās, kas palikušas pāri no Higsa bozona sairšanas. Tā vien šķiet, ka daba speciāli kaitina pētniekus, jo viņiem jāveic mērījumi vissarežģītākajā enerģijas zonā, kas atbilst aptuveni 1/125 no protona masas. Zinātnieki lēš, ka tieši šajā zonā atrodas viņu meklējamais.
Saskaņā ar teoriju Higsa daļiņas rodas nemitīgi, taču vairākums neglābjami pazūd citu daļiņu plūdos. Tikai aptuveni katra tūkstošā Higsa daļiņa sairst augstas enerģijas gammas kvantos – tieši šis, pēc pētnieku domām, ir tas retais brīdis, kad var reģistrēt daļiņu eksistenci.
Gan Atlas, gan CMS komandas iedvesmo tas, ka abi pētījumi uzrāda līdzīgus rezultātus. Zinātnieki cer tikt pie skaidrības līdz šā gada beigām. «Būt vai nebūt,» saka Hoijers. «Gada laikā mēs spēsim atbildēt uz šo Šekspīra cienīgo jautājumu.»
Svarīgo darbu saraksts
Un kas notiks tad, ja Higsa daļiņu atklās? Vai zinātnieki ieslīgs nebeidzamās skumjās, ja reiz atklāts būs viss, ko vien iespējams atklāt? Hoijers būtu slikts laboratorijas menedžeris, ja viņam nebūtu atbilžu uz šiem jautājumiem. Tas, kas citiem šķiet desmitgadēm ilgu medību beigas, viņaprāt, patiesībā ir jaunas ēras sākums. 80 gadus zinātnieki ir meklējuši pierādījumus tam, par ko teorētiķi bija izteikuši pieņēmumus. Tagad Hoijeram un viņa kolēģiem būs iespēja sākt pētīt patiesi neskartas teritorijas. Galu galā, teorētiķi ir radījuši šoku, izsakot pieņēmumus, kas sniedzas ārpus Standartmodeļa. Netrūkst ideju par slēptām papildu dimensijām un paralēliem Visumiem. Taču visas šis intelektuālās spēlītes ir bijušas tikai pieņēmumu līmenī. Teorētiķi nevar virzīties tālāk, ja netiek gūti stabili laboratoriju dati.
Tieši to tagad sola nodrošināt zinātnes centrs Ženēvā. «Tikai 4% no Visuma sastāv no redzamas matērijas. Viss pārējais ir tumšā enerģija un tumšā matērija,» skaidro Hoijers. Atlas komandas preses sekretāre Fabiola Džanoti izvēlas poētiskāku skaidrojumu: «Tas, ko mēs zinām, ir kā ūdens piliens, bet tas, ko nezinām, – okeāns.»
Zinātniekiem jau ir padomā tumšās matērijas veidošanas kandidāts – ar melodisku vārdu «neitralīno». Šīs sīkās daļiņas varbūtējā eksistence balstās uz pieņēmumu, ka katrai daļiņai ir savs slēptais partneris. Šo ideju sauc par «supersimetriju» jeb pētnieku žargonā – Sūziju. Saskaņā ar šo teoriju vienam no Sūzijas partneriem – minētajam neitralīno – piemīt īpašības, kas raksturo tumšo matēriju. Tieši tāpēc neitralīno ir izvirzījies centra nākamo darbu saraksta augšgalā.
Turklāt supersimetrijas teorija atkal var likt no jauna atsākt Higsa daļiņas medības. Saskaņā ar šo teoriju partneri ir ne tikai kvarkiem, elektroniem un neitrīno, bet jābūt arī jaunām Higsa daļiņām. Vismaz piecām, domā teorētiķi. Radītāja medības turpinās.
Kāpēc tas mani aizrauj?
Vilis Daudziņš, aktieris
Es vienmēr izlasu jaunos populārzinātniskos izdevumus, un tie visi raksta par Higsa bozonu. Kāpēc mani tas interesē? Cilvēki ir ziņkārīgi, un es arī! Esmu lasījis arī hipotēzi, ka dažādu eksperimentu rezultātā varētu rasties melnais caurums, kas pamazām «ievelk» fizisko matēriju. Emocionāli man grūti šādiem faktiem pieslēgties, tāpat kā pieņēmumam par pasaules galu 2012.gadā. Taču saistībā ar Higsa bozonu man liekas ļoti interesanti, ka ir atklāts melnais lauks. Pirms simtiem gadu pētnieki – Magelāns, Kuks – mēģināja atklāt «baltos laukumus» pasaulē, neatklātās teritorijas bija terra incognita, bet tagad zinātnieki pēta melno lauku… Cilvēki vienmēr centušies neredzamo padarīt redzamu, nezināmo izpētīt. Higsa bozona esamība man liek uzdot jautājumu: vai šī dievišķā daļiņa ir eksistējusi pirms Lielā Sprādziena? Es apbrīnoju zinātniekus, viņi ir apveltīti ar spožu iztēli, jo spēj gadiem skatīties vienādojumā un vizualizēt, kā tas varētu izskatīties dabā. Es domāju, zinātnieki šogad pierādīs dievišķo daļiņu!
Nāves pagriezienos
Braukt ar automašīnu bez tehniskās apskates un vadītāja apliecības laukos nav nekas ārkārtējs. Pirms trim gadiem Arvis no Talsiem ietriecās kokā un ieveda nāvē divus draugus. Jaungada naktī Krāslavas pusē līdzīga braukšana izvērtās vēl lielākā traģēdijā – gāja bojā septiņi jaunieši. Dienu pēc bērēm no pārdzīvojumiem sirds apstājās mirušās meitenes vecmāmiņai
Oļegs ar draugiem gribēja sagaidīt Jaungadu jautri. Bez pieaugušajiem. Pajautāja vecmāmiņai Anfisai, vai viņa svinēs mājās. Nē, viņa bija nolēmusi Jaungadu sagaidīt Daugavpilī pie vecākā dēla, tāpēc bija ar mieru uzticēt māju Oļegam. Lai ballējas. «Oļegs teica, ka būs divatā ar draudzeni Sandru. Nu, kas ta’ man. Iepriekšējā gadā pirtī svinēja, lai šogad pa māju,» tagad atceras vecmāmiņa. Viņa neraud, par Jaungada naktī notikušo avāriju stāsta lēnām un skumji. Mājās ir baiss klusums. Anfisa dzīvo viena. Par Sēnēm sauktās mājas atrodas mežmalā, Meža Japiņu sādžā, netālu no Izvaltas.
Vecgada vakarā te sabrauca daudz cilvēku. Cik tieši – nav zināms. Sagaidījuši Jaungadu, prātoja, ka varētu doties uz deviņus kilometrus attālo Šķeltovu, kur vienos naktī sākās vietējā dīdžeja vadīta diskotēka. Pirmā cilvēku grupa uz Šķeltovu tika aizvesta ar Mazda 626, kas todien bija nonākusi brāļu Tarasovu rokās, bet oficiāli pieder viņu vecmāmiņai. Kas tovakar mašīnu vadīja uz Šķeltovu, droši neņemas nosaukt neviens, arī ne Artūrs Plinta, Valsts policijas Krāslavas iecirkņa kriminālpolicijas inspektors un lietas izmeklētājs. Viņš zina stāstīt, ka otrā grupa izbrauca ap diviem naktī. Automašīnā bija Maija Japiņa (17), Sandra Prikņa (16), Artjoms Tarasovs (19), Deniss Tarasovs (16), Lauris Stivriņš (19), Anita Dubra (16) un svinību namatēvs Oļegs Kondratjevs (19).
No Sēnēm līdz lielajam ceļam, kas savieno Izvaltu ar Šķeltovu, ir pāris kilometru. Tuvojoties krustojumam, par to brīdina divas «Dodiet ceļu!» zīmes. Pagrieziena vieta nav šaura jeb, kā saka vecmāmiņa, «divi kombaini var izmainīties», tomēr līkums ass. Tonakt Mazda nespēja pagriezties pa kreisi, iegāzās grāvī ar jumtu uz leju. Jaunieši noslīka.
Nesagaidījis draugus Šķeltovā, Laura Stivriņa brālēns Māris Leikums viņiem zvanīja. Visi telefoni bija ārpus uztveršanas zonas. Māris ar draugu devās ceļā un krustojumā ieraudzīja sliedes, kas ved Rudņas upē. Tur bija auto. Mēģināja atraut durvis, taču nespēja. Ūdens bija ledains. Māris neatceras, kurš atradās pie stūres, vai arī nevēlas to teikt. Tas būs zināms pēc divām nedēļām, kad pilnu ziņojumu sniegs tiesu medicīnas ekspertīze. Tad pēc traumām būs noteikts, kurš bija šoferis un vai viņš bija alkohola reibumā. Šķeltovas kultūras nama vadītāja Astrīda novērojusi, ka parasti uz ballēm braucošie šoferi nedzer. Vienu no kompānijas vienmēr tur skaidrā, kopš spēkā ir cietumsods par braukšanu dzērumā. Latvijas televīzija noskaidrojusi, ka bojāgājušo asinīs konstatētais promiļu daudzums svārstījies no 0,4 līdz 1,12 promilēm – trijiem tas nav pārsniedzis 0,56 promiles, vēl trijiem svārstījies ap 1 promili, bet vienam jaunietim bijušas 1,12 promiles.
Medijos izskanējušas divas nepatiesas ziņas. Pirmā – viens no pasažieriem bija bagāžniekā. Nebija. Tajā, visticamāk, nokļuva trieciena ietekmē. Otrā ziņa – glābējus izsaukusi meitene no avarējušā auto. Par avāriju plkst.3.29 paziņoja kāda sieviete, kura nevēlējās nosaukt savu vārdu, un pastāstīja, ka upē redz mašīnu. Labi zināms ir tas, ka nevienam no automašīnā esošajiem nebija vadītāja apliecības, nebija izieta auto tehniskā apskate, tās termiņš beidzies 2010.gada maijā, riepas – vasaras un ļoti nodilušas. Viens no aizmugurējiem riteņiem bija rezerves, krietni mazāks nekā pārējie. Salonā atradās izdzerta šampanieša pudele un alus pudele, vēl viens šampanietis nebija atvērts.
Nav darba – nav riepu
Automašīna Mazda 626 bija reģistrēta uz Olgas Grigorjevas vārda, bet mašīnas saimnieks ir Toms Grigorjevs. Bojāgājušie brāļi Tarasovi ir Toma brālēni, bet Olga ir visu triju vecmāmiņa. Toms strādā Lielbritānijā un uz Izvaltu nebrauc bieži. Pirms diviem gadiem pirktā automašīna lielākoties stāvēja Grigorjevu mājas pagalmā Izvaltas centrā, braukta tika reti.
Oļega vecmāmiņa zina stāstīt: liktenīgajā dienā abi Tarasovu brāļi izlēmuši to iedarbināt un braukt uz Sēnēm. Sākotnēji nav darbojies akumulators, tad nomainīts. «Palaidīsim, palaidīsim,» teikuši puikas. Kas brāļiem iedeva atslēgas, nav zināms. Lietas izmeklētājs Plinta ne apstiprina, ne noliedz, ka tovakar auto vadījis kāds no brāļiem Tarasoviem.
Laukos tas nav nekas neparasts, ka puišiem, kuriem vēl nav 18, ir automašīna. «Manam Oļeskam arī bija,» stāsta vecmamma. Kad Oļegs bija 15 gadus vecs, viņa mazdēlam nopirka ķiršsarkanu BMW. «Iežēlojās vecmāmiņa,» nosaka Ilona, Oļega mamma. Ar BMW Oļegs neesot braucis kopš pērnā gada septembra, pārdevis. Ar kādu auto uz svinību vietu Sēnēs tika vesta pārtika, Ilona nezina. Viņa nevēlas runāt, jo ir smagi. Jāturpina strādāt veikalā, jāaudzina meita.
Ziņa par avāriju Oļega vecmāmiņu sasniedza Daugavpilī. «Kad atbraucu mājās, uz galda stāvēja tikai šampanieša pudele un vīna pudele. Piedzērušies viņi nebija. Salāti vēl bija, desas arī,» – tā vecmāmiņa. Tas, ka mazdai nebija ziemas riepu, Anfisu nepārsteidz. «Nav cilvēkiem Izvaltā naudas un darba. Nav!» Tarasovu ģimene pārtiekot no vecmāmiņas pensijas, jo mamma ir bez darba, vīrs nedzīvo ģimenē.
Patlaban automašīna novietota kooperatīva Izvalta stāvlaukumā, gaida ekspertīzi. No tās plīvo violetīgas svētku lentītes, mētājas Zelta zivtiņas priekšapmaksas kartes vāciņš. Uz brālēnu bērēm Izvaltā no Lielbritānijas pilsētas Northemptonas atbrauca arī auto pircējs Toms. Apmetās pie Tarasoviem. Klauvēt pie viņu mājas durvīm būtu neētiski, jo vietējie stāsta, ka mamma, kura zaudējusi vienīgos dēlus, nespēj parunāt. Draugi Toma tālruņa numuru nedod, sakot: «Viņš tāpat nerunās, bet nav jau arī nekā tāda, ko teikt: nopirka mašīnu, tad aizbrauca uz Angliju strādāt un nebrauca uz Izvaltu. Kā tad lai apskati iziet?» saka kaimiņš Jānis.
«Sučka, nav tava daļa!»
Kad ar fotogrāfu braucam prom no Izvaltas, pa ceļu pretim nāk trīs puiši. Vidējais tērpies treniņbiksēs, pirkstos cigarete. Vaicāju, vai kāds no viņiem nav Toms. Vidējais atsaucas. Uz jautājumu, kāpēc neizgāja auto apskati, viņš kļūst dusmīgs: «Sučka, čto tebe nado, kakoje tebe delo, nahuj bļeģ.*» Uz vēstulēm Draugiem.lv viņš atbild: «Nav tava daļa.»
Pie veikala satiekam Krāslavas ģimnāzijas direktora māti. Viņa stāsta, ka avārija nesusi baisu traģēdiju Japiņu ģimenē: jaungada naktī meita Maija gāja bojā avārijā. Viņas vecmāmiņa Valentīna sēdējusi kapos un uzpasējusi, lai mazmeitas kapu izrok, kā nākas. Nākamajā dienā nomira viņa pati.
Daudzi vietējie norāda, ka jaunieši nebija nekādi huligāni. Visas trīs meitenes mācījās Krāslavas ģimnāzijā, puiši – arodskolās. Izņemot Oļegu, kurš pamatskolu beidza 19 gadu vecumā. Maija noteikti būtu studējusi augstskolā, jo Japiņu ģimenē paaudzēs ir skolotāji: vecmāmiņa, mamma.
Nelaimes vietā melnā ūdenī peld sarkanas un baltas neļķes. Piestāj kāds vīrs vārdā Jāzeps. No Izvaltas. Bijis bērēs, jauniešus pazinis. Parasti upe ir ļoti sekla, decembrī līmenis bija cēlies. Jaungada naktī sniga. Jāzeps norāda uz apstākļu sakritību – brauca ar vecu auto, bez tiesībām, straujš pagrieziens, sniegs, upe. Ja kāda no šiem komponentiem nebūtu, nelaime nenotiktu.
Lielākoties vietējie traģēdijā sliecas vainot laika apstākļus, upi, arī bebrus, kuri to uzpludinājuši. Un pašvaldība neesot rūpējusies par bīstamo vietu. Latvijas ceļi spriež, vai tur ierīkot barjeras, taču – kuram nav skaidrs, ka barjeras katrā līkumā un pie katra grāvja neglābs tos, kam nav vadītāja apliecības un spēju novaldīt vecus lūžņus. Tomēr vietējie turpina vainot apstākļus, tikai retais atzīst, ka braukt ar auto bez tehniskās apskates un bez tiesībām ir slikti. Nomaļās vietās tas šķiet pieņemams pārvietošanās veids.
Policists nenosargās
Nelaime mani neizbrīna. Esmu no laukiem un zinu, ka puikas pēc iespējas ātrāk grib tikt vaļā no velosipēda un mopēda, pārsēsties auto. «Kaut uz viena rata, ka tik braukt!» saka Izvaltas pagasta vadītāja Māra Miglāne.
Kā gan nokļūt pie pirmās mīlestības vai uz diskotēku, kas ir 10 kilometru attālumā? Kā tikt līdz veikalam? To apliecina arī policists no Latgales, kurš vēlējās palikt anonīms – nomaļās vietās braukt bez tehniskās apskates esot norma. Vieniem auto ir svarīgs iztikas līdzeklis, kā tikt līdz darbam vai pastam, citiem – gribas pavizināties. «Gan vieni, gan otri skaita naudiņu. Sava vaina ir arī vecākiem, kuri palīdz nepilngadīgajiem autiņu nopirkt un vēl pasaka: ja pieķers policija, izpestīsim.» Policista praksē pierādījies, ka agri vai vēlu braukšana bez tiesībām un tehniskās apskates, kā arī reibumā, beidzas letāli. Arī ar jauniem auto. «Nesen viens uz šosejas «iepūta» bērzos ar jaunu mersi. Trieciena brīdī spidometrā bija 220 km/h. Respektīvi, kustības ātrums uz šosejas bijis 260-280 km/h. Jauki satikt tādu meteorītu pa ceļam! Tādi braucēji ir bez smadzenēm,» saka policists.
Ko darīt, lai šādas nelaimes neatkārtotos? «Da neko nevar darīt,» saka ceļu policists no Daugavpils, kuru sastopu dežūrā Višķos. Cilvēki, cits citu glābdami, saka: «Tur nebrauc, tur ir policija.» Tā ir tuvredzīga glābšana. «Kad sapratīs, ka glābj sevi, nevis bēg no policijas soda, tad arī kaut kas mainīsies. Jāmaina attieksme,» saka Aleksandrs Linkevičs, Daugavpils reģiona satiksmes uzraudzības nodaļas priekšnieks. Pie katra līkuma policistu nenolikšot, jo uz visu Latgali no Balviem līdz Krāslavai ir 60 ceļu policisti. Krāslavas novadā – divas ekipāžas.
Pērn Latvijā sodīja ap 11 000 šoferu, kuri vadīja auto bez tehniskās apskates. Vairāki policisti atzīst, ka šo sērgu patlaban apkarot nav iespējams. Ja pieķer braucam bez tehniskās apskates, sods ir 40-60 lati, ja pieķer atkārtoti – 60. Piemēram, Oļegs Baranovs no Balviem gada laikā pieķerts bez tehniskās apskates astoņas reizes. Vaicāts, kā viņš to dabū gatavu, Oļegs e-pastā atbild: «Ļoti vienkārši: nav tehniskās. Mani visu laiku ķerstīja, un CSDD neļāva iziet tehnisko, jo nebija nomaksāti sodi. Gan paša, gan sveši.»
Ir cilvēki, kas par braukšanu bez tehniskās apskates sodīti pat vairāk nekā Oļegs. Kāds vadītājs pērn sodīts pat 12 reižu. Gadu pēc soda nesamaksāšanas pie darba ķeras tiesu izpildītāji. Reizēm šofera dzīvesvietā nav ko apķīlāt: ne ledusskapja, ne televizora. Valsts policijas satiksmes uzraudzības biroja priekšnieka vietnieks Andris Locs uzskata, ka jāizvērtē iespēja liegt turpināt ceļu transportlīdzekļiem, kuriem nav nokārtota tehniskā apskate vai veikta obligātā civiltiesiskā apdrošināšana (OCTA). Cik auto Latvijā pārvietojas bez tehniskās apskates, nav zināms. Piedāvāju salīdzināt, cik auto reģistrēti un cik nokārtojuši tehnisko apskati, taču Locs teic, ka tā neesot atbilde. Piemēram, Krāslavas novadā reģistrēti 2216 vieglie auto, tehniskā apskate ir 1776. Tas nenozīmē, ka bez tehniskās apskates brauc 440 auto. Lielākā daļa auto stāvot pagalmos nedarbināti, nenoņemti no uzskaites. Pēc Loca aplēsēm, brauc aptuveni 5% no reģistrētajiem, bet skati neizgājušajiem auto. Krāslavas novadā tie būtu 22 auto.
«Reizi piecos gados notiek līdzīgas nelaimes kā Izvaltā. Reiz Rēzeknē brauca seši cilvēki vienā auto un aptinās ap koku, nez cik ilgi tika kasīti ārā,» atceras Locs. Gadījumos, kad mirst 2-4 cilvēki, mediji tik daudz uzmanības neveltot, taču tādu avāriju esot ļoti daudz un regulāri.
Vainīgs bija koks
Līdzīgas avārijas notiek arī citviet. Pirms nepilniem astoņiem gadiem uz autoceļa Tukums-Kolka automašīna Opel Omega nobrauca no ceļa un ietriecās kokā. Avārijā gāja bojā četri 18-25 gadus veci cilvēki. Pusotru nedēļu vēlāk, jūlija naktī uz svētdienu, ceļa Jūrmala-Talsi 62.kilometrā atkal gāja bojā četri cilvēki, dzimuši 1971., 1988. un 1986.gadā. Vadītājs bija iereibis, bez tiesībām. Asā pagriezienā Opel Kadett ietriecās kokā un pārlūza uz pusēm. Pēc tam koku nozāģēja, jo, kā šādos gadījumos ierasts, vainots tiek viss, izņemot braucēju pārgalvību. Liktenīgajā vietā tik daudz asiņainu avāriju vairs nav, jo tika izbūvēts aplis, kas samazina ātrumu. Krustojums, kurā satikās ceļi no Jūrmalas, Talsiem, Engures un Tukuma, kļuvis drošāks.
Pāris gadu vēlāk, 2008.gada novembrī, ap plkst.1.20 Talsu rajonā ceļa posmā Smildziņi-Sabiles stacija-Sknābe transportlīdzekļa VW Golf vadītājs neizvēlējās pareizo braukšanas ātrumu, līkumā izslīdēja un ietriecās kokā. Bojā gāja divi cilvēki, dzimuši 1983. un 1989.gadā. Pie stūres bija Arvis Bišovs, dzimis 1989.gadā. Viņš palika dzīvs, patlaban izcieš sodu cietumā. Arvis stāsta, ka sasistā automašīna viņa īpašumā bija 32 stundas. Nopircis par 70 latiem, jo tā bijusi parādos. Tātad to nevarēja pārreģistrēt. Golfam bija vasaras riepas. «Nopirku ziemas riepas, bet priekšai un aizmugurei bija atšķirīgas atslēgas, nevarēju nomainīt.»
Arvis atzīst, ka faktiski viņam šo mašīnu nevajadzēja. Nopirka, lai brauktu uz četrus kilometrus attālo darbu Talsu gaļā. Sanācis lētāk nekā ar autobusu, jo braukuši četratā. Novembra vakarā, kad notika avārija, Arvis ar draugiem sēdēja un vakarēja. Labākais draugs teicās, ka vēlas atvadīties no brāļa, kurš brauks uz Angliju. Septiņos vakarā Arvis bija izdzēris divas glāzes šņabja un ap desmitiem – pusotru pudeli šampja. Ap pusnakti jutās braucējs. Nebija bail no policijas? «Nē. Mazos celiņus labi zināju un arī to, ka ir tikai divas ekipāžas: viena pilsētā, viena rajonā. Iespēja uzrauties bija ļoti maza.»
No Talsiem līdz Jaunpagastam ir 18 km. Arvis stāsta, ka Jaunpagastā iebraucis ar ātrumu 45 km/h. Aizmugurē sēdošie piemiga. Lēna mūzika, silts. Arī Arvis iemiga un pēc pāris sekundēm atjēdzās, ka brauc nost no ceļa un priekšā ir koks. Grieza stūri pa kreisi, lai tajā neiebrauktu, taču auto aizmugure spēcīgi atsitās pret to. Viņš izlīda no auto un zvanīja glābējiem. Blakus sēdošajam draugam bija sīkas traumas. Aizmugurē sēdošie – miruši.
Vērtējot avāriju, Arvis piesauc vārdus «izslīdēju», «tas bija vienīgais koks visā rādiusā», taču apzinās arī to, ka pats vien bija vainīgs, jo brauca 1,6 promiļu reibumā un tiesību nebija. Apskates arī ne. «Esmu dzīvs pierādījums, ka jādomā, pirms brauc. Šķita, ka ar mani nekas tāds nekad nenotiks. Ja tā domā, tad arī notiks. Lūdzu, nedariet tā, jo es to sapratu tad, kad jau bija par vēlu. Esmu zaudējis visu: labāko draugu, sabojāju dzīvi viņa ģimenei. Otram draugam, kas gāja bojā, dēls palika. Man bija astoņus mēnešus vecs dēls. Ar draudzeni izšķīrāmies. Dēlu redzu fotogrāfijās. Viņš mani nepazīst.»
Arvja izraisīto negadījumu izmeklēja Talsu ceļu policists Andris Osītis. Viņš stāsta, ka tādi braucēji kā Arvis ir liela problēma. Pērn Talsos sodīja 56 autovadītājus, kuri brauc bez vadītāja apliecības. Cik pieķerti, braucot bez tehniskās apskates, Osītim nav zināms. Lielākoties tādi šoferi bēguļo: «Ja izmucis no policijas, tad var savā pulkā kļūt par baronu.»
Latvijā avārijās 70% bojāgājušo ir dzimuši pēc 1980.gada. 2011. gadā avārijās bojā gājuši pavisam 176 cilvēki. Pērnā gada 11 mēnešos bez autovadītaja apliecības pieķerti 3202 braucēji, no tiem 967 bija alkohola reibumā. Par braukšanu bez auto tehniskās apskates sodīti 10 958 šoferi.
Naudas laukos šogad vairāk nekļūs, lai pirktu ziemas riepas un mācītos autoskolās. Apskaidrība, ka tas var beigties ar septiņiem bojāgājušiem, ir tikai uz brīdi. Turklāt uz jauniešiem nedarbojas frāze: «Sargā pats sevi, tad Dieviņš sargās.» Visas cerības uz tiem, kuri spēj viņus pasargāt, – likumsargiem, līdzcilvēkiem. Cilvēka dzīvība ir jāaizstāv. Mums, cilvēkiem, jāturas kopā.
* Kuce, ko tev vajag, kāda tev daļa (un rupji krievu lamuvārdi)
TV zemestrīce
Ar populārā telekanāla LNT pārdošanu noslēdzas viens stāsts par politikas un mediju saaugšanu, bet sākas cits – par iespējamu monopolu informācijas telpā
Es vakar biju sliktā garastāvoklī – dienu pēc televīzijas pārdošanas darījuma izziņošanas žurnālistiem sacīja LNT «tēvs» Andrejs Ēķis, atbildot uz jautājumu, kāpēc viņu nebija iespējams sazināties. Otrdien Saeimas namā sastaptais Ēķis izskatījās noguris un jebkuru jautājumu par darījumu uztvēra kā slogu, no kura labprāt atbrīvotos.
Ēķa noskaņojumu var saprast. Dzīve viņam ir piespiedusi savu lolojumu – LNT, TV5 un Latvijas mūzikas kanālu – pārdot konkurentam MTG, pret kura ienākšanu Latvijas tirgū viņš ilgi cīnījās. Vēl viena dzīves ironija – pats Ēķis atzīst, ka pārdošanu izprovocēja sliktā finanšu situācija, kuru veicināja TV digitalizācija, bet pie tās šūpuļa viņš pats stāvēja klāt un nokļuva arī uz apsūdzēto sola.
Industrijā zaudējumi
Darījuma slēdzēji neslēpj, ka tos kopā saveduši sliktie finanšu rādītāji. Kopš Latviju 2009.gadā pārņēma krīze, abas televīzijas strādā ar lieliem zaudējumiem. TV3 tie bija 1,42 miljoni latu 2009.gadā un 1,13 miljoni latu 2010.gadā, LNT – attiecīgi 1,12 miljoni un 809 tūkstoši latu. Pagājušā gada rādītājus viņi šobrīd neatklāj, tikai norāda, ka nozarē uzlabojumu nav bijis.
Līdztekus tam, ka samazinājās televīziju galvenais iztikas avots – reklāma, industrijā būtiski mainījās arī spēles noteikumi. Jau vairāk nekā gadu abas nacionālās komerctelevīzijas norāda, ka nokļuvušas negodīgā konkurences situācijā. Pirmkārt, līdz ar digitālās apraides ieviešanu tām Lattelecom gadā jāmaksā 650 000 latu, nesamērīgi liela summa, pēc viņu domām. Otrkārt, atšķirībā no Latvijā retranslētajiem ārzemju telekanāliem, TV3 un LNT kā nacionālie kanāli nedrīkst no kabeļoperatoriem prasīt samaksu par sava satura izplatīšanu. «Ja likums būtu tāds, ka es varu ņemt no kabeļoperatora naudu, tad es varu dzīvot. Citādi es nevaru,» saka Ēķis. Arī MTG pārstāvis Baltijas valstīs Kaspars Ozoliņš piekrīt: «Esam vienīgās nacionālās komercorganizācijas, kurām ir tikai viens ienākumu avots.»
90% no Latvijas iedzīvotājiem par televīzijas pakalpojumiem maksā, tāpēc komerctelevīzijas uzskata, ka vienīgā nacionālo kanālu priekšrocība – atrašanās televīziju bezmaksas pakā – ir zaudējusi nozīmi. Šī iemesla dēļ abas komerctelevīzijas apsvēra iespēju atteikties no nacionālā kanāla statusa. Pašlaik šī ideja atlikta, jo Saeima izskata grozījumus, kas ļautu arī nacionālajiem kanāliem iekasēt maksu no kabeļoperatoriem. Ozoliņš necer uz apraides tarifu samazinājumu: «Tas jau skatīts 2-3 reizes, un secināts, ka līdz 2013.gada beigām [kad beidzas pašreizējais apraides līgums] manevra iespēju nav. Lattelecom, acīmredzot, nav pamata atkāpties no siltumnīcas režīma, kas viņiem no valsts puses dots.»
Runājot par Lattelecom īstenoto digitālo apraidi, MTG vadītājs Baltijas valstīs saka: «Tas ir Latvijas kauns». «Tas patiešām nīcina ārā nacionālo ražošanu. To, ko Igaunijā un Lietuvā – gandrīz 0,5 miljonus eiro – var tērēt satura ražošanai, Latvijā mēs tērējam, lai apmaksātu Lattelecom apraides tarifus. No biznesa viedokļa ir pilnīgi neloģiskas tik lielas izmaksas, lai nosegtu šos 10% [bezmaksas pakas skatītāju],» saka Ozoliņš.
Augstā apraides maksa sita pa kabatu arī Ēķim, taču viņa iespējas cīnīties pret to faktiski ierobežoja pagātnes darījumi. Proti, Lattelecom apraidē patlaban izmanto iekārtas, kuras savulaik iegādājās bēdīgi slavenais Kempmayer. Pie TV digitalizācijas Kempmayer, kā zināms, netika prokuratūras sāktās izmeklēšanas dēļ, un Ēķis ir viens no 20 apsūdzētajiem šajā lietā, ko joprojām izskata tiesa. Taču Kempmayer iekārtas ir pārdotas uzņēmumam Hannu Digital, savukārt Lattelecom no tā pērk apraides pakalpojumu un vēl īpašas zināšanas jeb know-how. Pēc Valsts kontroles aprēķiniem, tas digitālo apraidi sadārdzina par 3,8 miljoniem latu, salīdzinot, ja izmantotu Latvijas valsts radio un televīzijas centra infrastruktūru. (Lattelecom šiem aprēķiniem nepiekrīt.)
Lattelecom pie digitalizācijas līguma tika laikā, kad Satiksmes ministriju vadīja Ainārs Šlesers. Pēc valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas teiktā, tādu konkursu, kur «tik klaji tiek nodrošinātas viena pretendenta intereses, līdz šim neesam sastapuši».
Pēc Saeimas ārkārtas vēlēšanām Ēķim bija jārēķinās ar vēl vienu faktoru – politiskā atbalsta zudumu. Pirms 2010.gada Saeimas vēlēšanām viņš atklāti pieslējās vienam politiskajam spēkam – Par labu Latviju!. Tajā startēja Andris Šķēle un Ainārs Šlesers, bet Ēķis vadīja sabiedrisko organizāciju ar šādu nosaukumu. Ārkārtas vēlēšanas abus oligarhus izslaucīja no Saeimas. Ēķis ir noliedzis, ka saņemtu finansējumu no politiķiem – viņš apgalvoja, ka LNT iegādājies par kredītiestādē ņemtiem līdzekļiem. (Jāatgādina, šis nav pirmais LNT pārdošanas darījums. Savulaik tas bija pārdots mediju uzņēmumam News Corporation, bet 2010.gada martā Ēķis paziņoja, ka pats to atpircis.)
Meklēja pircēju
Šādos apstākļos LNT bija spiests atkal meklēt pircēju. Ēķis atzīst, ka sarunas notikušas arī ar Norvēģijas mediju koncernu Schibsted, kurš pērn martā iegādājās citu ar viņa vārdu saistītu mediju – interneta portālu Tvnet. Par sarunām informēti avoti vēsta, ka viens no norvēģu piesardzības iemesliem bijušas LNT neskaidrās politiskās saites. Ēķis noliedz informāciju, ka interesi par LNT izrādījuši arī Krievijas investori.
Investoru piesardzību varēja izraisīt arī fakts, ka tiesa ir uzlikusi arestu Ēķa akcijām uzņēmumā Neatkarīgie Nacionālie mediji (NNM), caur kuru viņam pastarpināti pieder LNT un abi pārējie TV kanāli. Ēķis uzsver, ka tiesas aizliegumu nav pārkāpis, jo arestētās NNM akcijas nav pārdevis, bet LNT nekādi ierobežojumi nav uzlikti. MTG pārstāvji savukārt norāda, ka viņiem ir līgums ar NNM par triju TV kanālu pirkšanu. Var noprast, ka aresta situācija līgumā ir īpaši atrunāta.
Kopš aresta ir noticis vēl viens process. Pēc Lursoft datiem, pērn februārī ir būtiski palielināts NNM kapitāls – no 25 000 līdz 1,1 miljonam latu. Juristi medijos izsaka minējumus, ka papildu emitēto akciju pārdošana varētu būt veids, kā realizēti NNM piederošie TV kanāli.
Digitālās TV lietas prokurors Edvīns Piliksers Ir pauda viedokli, ka tiesas uzlikto tiešo aizliegumu Ēķis nebūs pārkāpis, taču arestēto akciju faktiskā vērtība ar šo darījumu varētu būt samazinājusies. Piliksers uzsver: pēc likuma var uzlikt arestu apsūdzētās personas īpašumam, taču ne tam, kas pieder «tālāk pa ķēdīti».
Vētīs konkurences uzraugi
Pirkuma summu puses neatklāj. Pašlaik ir noslēgts tikai līgums, bet darījums būs noslēdzies un telekanāli mainīs īpašnieku tikai tad, ja to akceptēs Konkurences padome (KP).
Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums nosaka, ka «nav pieļaujama elektroniskā plašsaziņas līdzekļa dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana», par dominējošu stāvokli atzīstot 35% tirgus daļas pārsniegšanu.
Pēc TNS datiem, MTG un Ēķim piederošo TV kanālu (TV3, TV6, 3+, LNT, TV5, LMK) kopējā auditorijas daļa vērtējama ap šo līmeni. Aģentūra Alpha Baltic ir paudusi, ka topošais koncerns savās rokās turētu ap 67% no televīziju reklāmas tirgus.
KP pašlaik nekomentē iespējamo lēmumu. Pēc KP vadītājas Ievas Jaunzemes skaidrotā, dominējošs stāvoklis nav aizliegts, bet padome var nepieļaut uzņēmumu pirkšanu, ja secina, ka tas būtiski pasliktinātu konkurences situāciju. KP vērtēs ietekmi gan reklāmas, gan maksas un bezmaksas televīziju tirgū. Jaunzeme atzina, KP ņems vērā arī uzņēmumu finansiālo situāciju – ES konkurences tiesībās par mazāku zaudējumu ekonomikai uzskata divu konkurentu apvienošanos, nekā viena izkrišanu no tirgus sliktā finanšu stāvokļa dēļ.
MTG pārstāvis Ozoliņš cer uz KP zaļo gaismu. Viņš uzsver – abu uzņēmumu TV kanālu tirgus daļa pēdējos trīs gados ir samazinājusies (agrāk bijusi ap 42-44%), un «tas parāda tendenci, ka digitalizācijas laikmetā ārvalstu kanāli paņems aizvien lielāku lauvas tiesu». Pašlaik maksas TV skatītājam ir pieejami desmitiem kanālu, un nacionālajiem ir jādomā, «kā izdzīvot šajā 100 kanālu vidē». Runājot par reklāmas tirgu, Ozoliņš norāda, ka reklāmdevēji, izvietojot reklāmu, skatās uz visiem mediju veidiem, nevis specifiski televīzijām, un no šī viedokļa dominējošā situācija neveidojas.
Reklāmas asociācijas vadītājs Ģirts Ozols uzskata, ka gala secinājumus varēs izdarīt pēc KP lēmuma. Pašlaik nav pamata uzskatīt, ka varētu samazināties reklāmas nozares apjoms dēļ tā, ka tiktu slēgti kādi TV kanāli. Par prognozēto cenu kāpumu TV reklāmām Ozols norāda – tas notiks jebkurā gadījumā arī inflācijas dēļ.
Sola vietējo saturu
Mediju pētnieki pauž atšķirīgus viedokļus, kā TV3 un LNT nonākšana viena īpašnieka rokās ietekmēs industrijas attīstību. Ieguvums ir tas, ka LNT jaunais īpašnieks līdz šim ir ļāvis žurnālistiem veidot neatkarīgu saturu.
LU komunikāciju studiju nodaļas asociētais profesors Ojārs Skudra publiski izteicies, ka skatītājs vairāk iegūs no vienas stabilas privātās telekompānijas, nekā divām neefektīvām. Līdzīgi medijos komentējusi arī RSU Komunikāciju studiju katedras vadītāja Anda Rožukalne, jo MTG iespējas satura paplašināšanā un kvalitātes uzlabošanā ir lielākas nekā LNT.
Savukārt Vidzemes augstskolas lektors Jānis Juzefovičs uzskata, ka MTG kļūs par nesamērīgi lielu spēlētāju Latvijas televīzijas tirgū un tas rada «nozīmīgus riskus informācijas daudzveidībai». Viņaprāt, lai gan LNT īpašnieks pirms 10.Saeimas vēlēšanām politisko interešu vārdā apdraudēja redakcionālo autonomiju, tomēr LNT un TV3 redakcijas līdz šim nodrošinājušas «pretējus politisko procesu rāmējumus», kas ir būtiski. Turklāt sabiedriskā LTV «nevar būt spēcīgs konkurents apvienotajai LNT/TV3 un tādi nav arī citas komerciālās TV stacijas, ja nu vienīgi Baltic Media Alliance, kas kontrolē vairākus krievu valodā raidošos kanālus, tostarp populāro PBK».
Kamēr KP nav devusi savu atzinumu, Ozoliņš nevēlas plaši komentēt, kādas pārmaiņas varētu skart iegādātos kanālus. Viņš tikai uzsver – liela daļa LNT un TV3 auditorijas atšķiras. LNT vairāk skatās 35-40 un vecāka gada gājuma cilvēki, TV3 ir spēcīgas pozīcijas jaunākā auditorijā.
Ozoliņš noraida bažas, ka varētu pazust LNT ziņu un informatīvie raidījumi, dodot priekšroku izklaidei, ar ko tiek asociēts MTG. «Tas ir stereotips, kas iegājies no Skandināvijas tirgiem, kur esam bijuši vairāk kā izklaides kanāli. Baltijas valstīs no sākta gala esam plaša formāta nacionālie kanāli.» TV3 pieredze rādot – tās trumpis konkurencē ar ārvalstu kanāliem ir vietējais saturs, tāpēc «loģiski, mums ir svarīgi turpināt lokālā satura ražošanu», arī ziņas un izklaidējoši informatīvus raidījumus.
Ēķis vismaz līdz KP lēmumam turpinās vadīt LNT. Ozoliņš par viņa turpmāku karjeru nevēlējās izteikties, bet Ēķis sacīja: «Būs jāgaida uzaicinājums no jaunā īpašnieka. Teorētiski pirms tam ir runāts, ka sadarbība turpināsies.»
Bezdarbnieks pensionāru neuzturēs
Jauniešu bezdarbs ir smaga problēma visā Eiropas Savienībā, un Latvija nav izņēmums
Situācija ir paradoksāla. Gan Latvijā, gan pārējā Eiropā aug satraukums par zemo dzimstību, kuras rezultātā nepietiks jaunu darbinieku, ar kuru maksātajiem nodokļiem varētu nodrošināt pensijas augošajam vecāko cilvēku skaitam. Taču statistika rāda, ka tieši jauniem cilvēkiem ir sevišķi grūti atrast darbu, un bezdarbnieks pensionāru neuzturēs.
Decembrī Eiropas Komisija nāca klajā ar Jaunatnes iespēju iniciatīvu, kurā norāda uz augsto jaunatnes bezdarba līmeni visā Eiropas Savienībā. Jautājums ir sevišķi aktuāls Latvijai, kurai, pēc Eurostat datiem, ir sestais augstākais jauniešu (vecumā starp 15 un 24 gadiem) bezdarba līmenis ES. Tieši šo grupu ekonomiskā krīze skāra sevišķi smagi – bezdarbs Latvijas jauniešu vidū pieauga no 10,7% 2007.gadā līdz 33,6% 2009.gadā, jo darba devēji pirmos atlaida mazāk pieredzējušus darbiniekus. Pēdējā gada laikā šis rādītājs ir nedaudz krities, bet vēl aizvien ir divas reizes augstāks nekā bezdarba līmenis valstī kopumā (14,8% 2011.gada novembrī).
EK identificē piecus svarīgākos faktorus, kas liedz jauniem cilvēkiem atrast darbu: priekšlaicīga mācību pārtraukšana bez attiecīgas kvalifikācijas iegūšanas; nedrošas darba attiecības, kuras mijas ar bezdarba periodiem; vajadzīgo prasmju trūkums; ierobežotas mācību iespējas; nepietiekamas vai nepiemērotas programmas jauniešu iesaistīšanai darba tirgū. Šo problēmu novēršanai EK iesaka panākt, lai pēc iespējas daudz jauniešu saņem vidējo izglītību, kā arī veicināt jauniešu iesaistīšanu praksē darba vietās un ES struktūrfondu izmantošanu, lai finansētu programmas jaunatnes bezdarba novēršanai.
Latvijas valdība ir vismaz izteikusi apņēmību šajā virzienā strādāt. Savā deklarācijā tā raksta, ka «izstrādāsim priekšnoteikumus pārejai uz obligātu vidējo – vispārējo vai profesionālo – izglītību» un «panāksim, lai audzēkņu īpatsvars, kas vidējās izglītības līmenī apgūst profesionālās izglītības programmas, līdz 2014.gadam tuvinātos pusei no kopējā vidusskolēnu skaita». Šie būtu svarīgi soļi jauniešu labākai sagatavošanai darba tirgum, jo patlaban no visiem jauniešiem bezdarbniekiem 36% veido jaunieši, kuriem nav vairāk par pamatizglītību. 33 procentiem iegūtā vispārējā vidējā izglītība acīmredzot nav devusi pietiekamu pamatu, lai atrastu nodarbošanos. Ievērojami mazāku daļu bezdarbnieku veido jaunieši ar profesionālo (21%) vai augstāko izglītību (8%).
Taču šādas izmaiņas nebūs iespējams strauji ieviest, un patlaban Latvijā teju visu šā jautājuma smagumu iznes tikai divas ierobežota apjoma Nodarbinātības valsts aģentūras programmas, kuras tieši vērstas uz jauniešu bezdarbnieku skaita samazināšanu.
2010.gada otrajā ceturksnī NVA sāka programmu Darba prakses jauniešiem, kura 2011.gada sākumā tika pārveidota par programmu Darba vieta jaunietim, kurā uzņēmēji, kuri slēdz līgumu ar jaunieti bezdarbnieku, saņem valsts atbalstu jaunieša atalgošanai (Ls 100 mēnesī par pirmo pusgadu, Ls 50 mēnesī par nākamajiem trim mēnešiem), kā arī dotāciju viņa darba vadītājam, un vēl sevišķu atbalstu saņem darba devējs, kurš nodarbina jaunieti invalīdu. Tomēr iesaistīto jauniešu skaits nav liels – kopš 2011.gada maija programmā piedalījies 381 jaunietis, bet 2012.gadā plānots programmā iesaistīt vēl 500 jauniešu. (2011.gada decembra sākumā NVA bija reģistrēti gandrīz 16 000 bezdarbnieku vecumā līdz 24 gadiem).
Programma tiek finansēta no Eiropas Sociālā fonda līdzekļiem, un 2012.gadā tās budžets ir nedaudz mazāks par 600 000 latu, kas uz kopējā struktūrfondu apjoma nav daudz. Varbūt tāpēc EK savā ziņojumā par jauniešu bezdarbu norāda, ka Latvija ir starp tām valstīm, kura varētu izmantot lielāku daļu struktūrfondu šīs problēmas risināšanā.
Otra NVA programma, kura speciāli vērsta uz jauniešu bezdarba samazināšanu, norāda uz citu trūkumu šajās valsts iniciatīvās. 2011.gadā tikai sākta programma Atbalsts jauniešiem brīvprātīgajā darbā, kurā gada laikā piedalījās vairāk nekā 1100 jauniešu no 18 līdz 24 gadu vecumam, un 2012.gadā plānots iesaistīt vēl 1600, par to iztērējot ap 350 000 latu. Taču Ramona Liepiņa, kuras vadītā jauniešu organizāciju Trepes darbojas pilnībā uz brīvprātības principiem, nav izmantojusi iespēju ar programmu piesaistīt jauniešus. Viņasprāt, tās izveidotāji neesot pietiekami konsultējušies ar nevalstiskajām organizācijām. «Nav izdevīgi iesaistīt brīvprātīgos caur NVA programmu, jo birokrātiskais slogs ir pārāk liels,» saka Liepiņa. Jaunieši brīvprātīgie arī bez programmas atrodot ceļu uz Trepēm, un daudziem šī iesaistīšanās tiešām dod ļoti svarīgu pieredzi ceļā uz darba dzīvi.
Mazāk birokrātiska varētu būt valdības deklarācijā iekļautā apņemšanās ieviest «stimulus sociālās apdrošināšanas iemaksu vai UIN atlaides veidā uzņēmējiem, kas pieņem darbā ilgstošos bezdarbniekus un jauniešus bez iepriekšējas darba pieredzes». Taču tālāk par diskusijām starp Labklājības ministriju un Finanšu ministriju valdība nav tikusi.
Tagad visi runā par demogrāfiju. Taču dzimstības palielināšana nākotnē ir sarežģīts uzdevums ar neskaidru perspektīvu, tāpēc vēl jo cītīgāk būtu jāstrādā, lai Latvijai piesaistītu jaunos cilvēkus, palīdzot viņiem iesaistīties darba tirgū. Par nelaimi, pagaidām neliekas, ka valdības centieni šajā virzienā atbilst problēmas nopietnībai.
Projektu finansē no Eiropas Komisijas un Latvijas valdības noslēgtās Vadības partnerības līdzekļiem. Tās mērķis ir sabiedrības informēšana par Eiropas Savienību
Labāk vai kā parasti?
Elektronisko mediju uzraugu konkurss ir tik populārs, jo pie apvāršņa ir vienotā sabiedriskā medija projekts un cīņa par ietekmi tajā
Jaunās Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pilnvarām jāstājas spēkā jau pēc trim nedēļām. Patlaban Saeimas komisija no 41 sākotnēji pieteiktā pretendenta atlasījusi 17. Padomē ir vietas pieciem. No tā, kāds būs šis piecnieks, vairāk nekā jebkad agrāk ir atkarīgs, vai sabiedriskie mediji spēs atgūt savas pastāvēšanas jēgu un vai turpmākajos gados Latvijas elektroniskie mediji spēs saglabāt Latvijas ideoloģisko teritoriju.
Vajag vairāk naudas?
Ir atzīstami, ka kandidātus saskaņā ar jauno Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu var pieteikt jebkurš, ka tiek rīkotas publiskas diskusijas. Tomēr tam visam var izrādīties maza nozīme situācijā, kad kandidātus Saeimas balsojumam tāpat kā senāk virza Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija. Aplūkojot, kas ieguvis lielāko balsu skaitu pirmajā komisijas balsojuma kārtā, jāsecina, ka komisijas izpratne nav balstīta nozares spēlētāju un specifikas pārzināšanā. Pat nerunājot par to, ka, digitalizācijas zemūdens straumes pievarēta, komisijas vadītāja Ināra Mūrniece bija spiesta samierināties ar vecās padomes trīs pārstāvju (padomes locekļi Dace Buceniece, Sergejs Kārītis, padomes jurists Andris Ķēniņš) iekļūšanu otrajā kārtā, par spīti sākotnēji skaļi deklarētam principam: vecos ne, viņi ir zaudējuši uzticību.
Līdzšinējais process vedina domāt – pat ja portālos noplūdušais t.s. Ināras Mūrnieces-Sarmītes Ēlertes atbalstīto padomes locekļu saraksts ir safabricēts, tas nenozīmē, ka vecā stila politiskais tirgus nemutuļo. Pirmais priekšnoteikums, lai rezultāts nebūtu «kā parasti», ir koalīcijas spēja panākt atklātu Saeimas balsošanu par padomes locekļiem (galīgais lēmums Saeimā vēl nav pieņemts).
Komisijas vadītājas Mūrnieces nostājai pret bijušajiem padomes locekļiem var tikai piekrist. Viņi uzticību tā īsti nekad pat neieguva. Pārāk ātri Saskaņas centra izvirzītais Ābrams Kleckins pazuda «horizontālajā taimkodā», Krievijas vēlēšanu priekšvakarā 2007.gadā it kā tehnisku iemeslu dēļ pēkšņi apturot Putinu kritizējošas filmas rādīšanu LTV. Pārāk ātri sākās skandāli ar radio frekvenču dalīšanu it kā brīnišķīgiem projektiem, kas ātri vien pārtapa par Krievijas staciju retranslētājiem, pret ko padome izlikās bezspēcīga.
Atliek tikai minēt, kādēļ Komerciālo raidstaciju asociācija kā savu kandidātu jaunajai padomei virza padomes priekšsēdētāja vietnieci Daci Bucenieci, jo viņas «juridiskās zināšanas un spējas iedziļināties nozares problemātikā ir palīdzējušas sakārtot nozares likumdošanu». Sakārtot tik tālu, ka reģionālās īpatnības zinošie kandidāti runā par Latgali kā zaudētu, Latvijas medijiem pašlaik gandrīz nesasniedzamu informācijas lauku. Kas kavēja veco padomi rosināt likuma grozījumus, kuri paredzētu, ka Latvijā veidotam saturam jābūt 60% no kopējā raidlaika – šādu ierosinājumu padome tagad iekļāvusi nozares attīstības nacionālajā stratēģijā turpmākajiem gadiem. Šajā kontekstā jāatceras ar pašreizējās padomes atbalstu īstenotā t.s. otrā digitalizācija jeb analogās apraides slēgšana ar visām problēmām, kuras nāksies risināt jaunajai NEPLP, izturot ieinteresēto personu nopietnu spiedienu.
Kādi vēji svilpo minētajā nozares stratēģijā un pašreizējās padomes radītajā Koncepcijā par vienota sabiedriskā medija izveidi? Lasot ekspertu un atbildīgo institūciju atzinumus, ir skaidrs – ja kādam būs spējas un iespējas šajā virzienā pa īstam rīkoties, būs nopietni jāpārstrādā vēl viens Kleckina vadītās padomes veikums, jaunais Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums. Tas formāli it kā ir paplašinājis sabiedrības iespējas piedalīties sabiedriskā pasūtījuma veidošanā, bet praktiski neko nav mainījis. Gan klausoties jaunizveidotās Sabiedriskās konsultatīvās padomes dalībnieku spriedumos, gan lūkojoties sabiedrisko mediju programmās, rosības jēgu saskatīt ir grūti. Likuma autori arī nav centušies risināt problēmu, kā pieci padomes locekļi (kuriem netiek izvirzītas nekādas specifiskas prasības) tiks vienlaikus galā gan ar sabiedrisko mediju īpašnieku pārstāvju pienākumiem, gan privāto mediju licencēšanu un uzraudzību, gan satura kontroli, pārrobežu sadarbību, Eiropas prasībām, priekšvēlēšanu kampaņu uzraudzību un aktuālo problēmu risināšanu.
Atbildi var rast, ieklausoties kandidējošo likuma autoru secinājumos – viss ir kārtībā, vajag tikai vairāk naudas, un jāturpina tādā pašā garā. Tomēr šaubīties par to liek gan fakts, ka Vecgada vakarā visvairāk skatītā no Latvijas kanālu pārraidēm bija PBK ar Krievijas prezidenta Medvedeva apsveikumu, gan arī katra personīgā pieredze par to, ciktāl ir samazinājusies nepieciešamība būt informētam par to, ko stāsta «nacionālie kanāli». Kārtībā varētu būt pašreizējās padomes locekļu attiecības ar atsevišķiem tirgus spēlētājiem, bet ne mūsu kopējā informācijas telpa.
Dažādi «piecnieku» komplekti
No 17 cilvēkiem, kas izvirzīti padomes vēlēšanu otrajai kārtai, var izveidot jebkādu piecu cilvēku kombināciju. Var iznākt padome (Buceniece un pārējie «bijušie»), kas godam turpinās Kleckina tradīcijas – atsaucoties šaurām neafišētām interesēm, ļaus lielajai elektronisko mediju bildei kļūt arvien duļķainākai un bezjēdzīgākai. Var iznākt arī pilnīgi jauna daiļrunātāju, lobistu un «pīāristu» brigāde (spilgtākais šo kandidātu piemērs – Aleksandrs Mirlins). Var iznākt reģionāli nacionālo kultūrvēsturisko vērtību aizstāvju komanda (piemēram, diktore Māra Eglīte).
Var iznākt arī padome, no kuras var cerēt sagaidīt darbus, kas būtu vērsti uz valdības deklarācijā ierakstītajiem cēlajiem, bet grūti sasniedzamajiem mērķiem: kvalitatīva, profesionāla un neatkarīga vienota sabiedriskā medija izveidošana un mediju redakcionālās neatkarības likumiska nostiprināšana (piemēram, žurnālists Gints Grūbe, režisors Pēteris Krilovs). Ja tas izdotos, nebūtu iespējami tādi «oligarhu dekādes» fenomeni kā nacionāla TV kanāla padarīšana par politisko līķu priekšvēlēšanu placdarmu, kā bija ar Par labu Latviju pirms 10.Saeimas vēlēšanām, vai sabiedriskās televīzijas ilglaicīga un neslēpta nodarbošanās ar slēptu politisko reklāmu, kā tas ir gadījumā ar LTV sadarbības līgumu ar Ventspili.
Jaunais sabiedriskais medijs
Padomes konkursa popularitāte šogad lielā mērā skaidrojama ar to, ka pie apvāršņa redzams vienotā sabiedriskā medija projekts, kura autore – pašreizējā padome – iecerējusi iztērēt aptuveni 40 miljonus latu. Aprēķini ir balstīti treknā 2007.gada cenās, bet no tehnoloģiju attīstības viedokļa aizritējušie pieci gadi ir droši pielīdzināmi pusgadsimtam. Koncepcijā ir iezīmēti trīs sabiedriskā medija attīstības scenāriji – piesardzīgais, kas būtībā paredz palielināt finansējumu bez reformu veikšanas (izmaksas 52 miljoni), progresīvais paredz vienotu sabiedrisko mediju, kas nodrošinās 24 stundu apraidi septiņas dienas nedēļā televīzijā, radio un internetā (43 miljoni), bet radikālais vienotā medija rokās atstāj ziņu un analītisko saturu, pārējo uzticot neatkarīgajiem producentiem un ļaujot sabiedriskā pasūtījuma saturu izvietot arī komerctelevīzijās (15 miljoni).
Taču dokumentā trūkst argumentu, kāpēc kāds no šiem risinājumiem varētu apgādāt Latvijas sabiedrību ar kvalitatīvāku un lietojamāku informāciju. Piemēram, kāpēc lētākais risinājums būtu mazāk perspektīvs par tā saukto progresīvo? Koncepcija jau ir nonākusi līdz valdībai, un atliek cerēt, ka taupīgais un apdomīgais premjers Dombrovskis nevirzīs šo dokumentu nevienu soli tālāk, pirms jaunā padome būs teikusi savu vārdu par sabiedrisko mediju attīstību.
Finansiāli stabili, intelektuāli spēcīgi un politiski neitrāli mediji nav izdevīgi politikāņu varai – ir ērti, ja var kaut ko sarunāt vai lēti uzpirkt. Tāpat ir arī ar pašreizējo padomi, kuras darbības nav liecinājušas par darbošanos sabiedrības labuma – spēcīgas žurnālistikas – interesēs. Tāpēc ir svarīgi, lai jaunajā padomē iekļūtu personības, kuras bauda ne tikai plašākas sabiedrības, bet arī kvalitatīvās mediju vides un akadēmisko aprindu cieņu.
Esot patiesi labiem nodomiem, starp kandidātiem var atrast piecus, kuru līdzšinējā darbība nerada šaubas par kompetenci radošajās industrijās, it īpaši audiovizuālajā jomā un žurnālistikā. Tādus, kuri spējuši gūt panākumus, izvairoties no interešu konfliktiem, apšaubāmiem ienākumiem vai citāda veida darbībām, kas vērtējamas reputācijas kontekstā. Tādus, kuriem ir stratēģisks redzējums par Latvijas informācijas telpas atgūšanu un attīstību, attiecīgi mainot elektronisko mediju industriju. Saeimas komisijai vērtējot būtu jācenšas ne tikai apmierināt visplašākā spektra NVO intereses, bet jāieklausās ekspertos, kuri apzinās situācijas nopietnību, darāmo darbu komplicētību un, pazīstot kandidātus, spēj atšķirt tos, kam pietiek izpratnes, mugurkaula un darbaspēju, no tiem, kas daudz un pareizi runā.
Atvainojiet, ja nebijām džentlmeņi!
Lietuvas Bankas vadītājs Vits Vasiļausks atbild uz Ir jautājumiem par Snoras krahu
Sāpīgais Snoras bankrots un Krājbankas slēgšana ne vien satrieca tūkstošiem noguldītāju, bet arī birdināja latviešu pārmetumus pār Lietuvas amatpersonu galvām. Sākot ar jautājumu, vai Latvijas banku uzraugus tiešām nevarēja ātrāk brīdināt par Snoras grēkiem, un beidzot ar problēmas sakni – kāpēc Lietuva vispār atļāva Vladimiram Antonovam pirkt banku, ja viņa reputāciju apšaubīja citur Eiropā?
Kad saskaņā ar ziņām, kas ir jūsu rīcībā, no Snoras bankas sāka pazust aktīvi?
Es varu runāt par laika posmu, kopš sāku strādāt Lietuvas Bankā 2011.gada 16.aprīlī. Aizdomas radās vasarā, bet banka jau nav nekāda [vienkārša] sveču rūpnīca. Nepieciešams konsekventi vākt pierādījumus, vēl un vēlreiz pārbaudīt faktus, un tikai pēc tam pieņemt lēmumus. Galīgo viedokli mēs noformulējām Snoras bankas inspicēšanas beigās. Pārbaude bankā bija ilgākā visu man zināmo inspekciju vēsturē, tā ilga divus mēnešus. Parasti izdodas tikt galā mēneša laikā.
Kad sākās tās darbības, par kurām aizdomas radās vasarā?
Aizdomas par neparastām operācijām radās jau 2010.gadā. Proti, par tādām banku biznesa loģikai neatbilstošām darbībām kā skaidras naudas glabāšana savos kontos, tajā pašā laikā aizņemoties dārgāk.
Kurš variants ir tuvāks patiesībai: Snoras īpašniekiem vienkārši neveicās bizness vai viņi apzināti dzinās pēc pašlabuma un bankas bankrota?
Visus punktus uz «i» saliks izmeklēšana un tiesa. No banku uzraudzības viedokļa, esam saskārušies ar iespējami noziedzīgām darbībām. Tāpēc vērsāmies pie tiesībsargiem. Te ir iespējamu noziegumu un neveiksmes sajaukums, taču tā sauktā neveiksmīgā biznesa riska pakāpe bija ļoti augsta.
Vai var teikt, ka viena no Snoras bankas galvenajām darbībām bija mērķtiecīga savu uzņēmumu finansēšana, nepietiekami novērtējot riskus?
Jā. Esam konstatējuši, ka tika kreditētas ar banku saistītas personas, kuru risks bija ļoti augsts, tāpat arī notika [līdzekļu] privāta izmantošana caur uzņēmumiem. Tas bija raksturīgi šai bankai.
Vai Snoras ir vienīgā banka, par kuras naudu tika pirkti luksusa auto un grezni īpašumi?
Varu jums apliecināt, ka nevienas citas bankas bilancē Spyker automašīnu nav.
Un citi luksusa automobiļi?
Redziet, luksusa automobiļus reizēm saista ar bankas prestižu, tāpēc droši vien atradīsim bankas, kam tādi ir. Taču šī banka patiešām izcēlās ar luksusa preču izmantošanu personiskām vajadzībām.
Vai jums ir pierādījumi, ka Antonovs ņēma naudu no Snoras un Latvijas krājbankas, lai varētu finansēt savas investīcijas airBaltic?
Tā ir uzraudzības informācija, kas saistīta ar konkrētu klientu. Šajā gadījumā es tiešām nedrīkstu to komentēt.
Latvijas amatpersonas vaino Lietuvu, ka tā laikus neinformēja par Snoras situāciju. Kādu informāciju un kad jūs sniedzāt Latvijas banku uzraugiem un valdībai?
Kā jau teicu, mēs saskārāmies ar iespējami noziedzīgu darbību. Pirmkārt, ar vērtspapīru trūkumu. Lai pārbaudītu informāciju, nevar strēbt karstu. Latviešus informējām 16.novembrī [kad tika apturēta Snoras darbība].
Neformālas sarunas mums bija arī iepriekš, oktobrī. Mēs pietiekami diplomātiski sūtījām signālus latviešu kolēģiem. Mēs jautājām: kāda jums šķiet situācija ar noguldījumiem, ko ārzemju bankās glabā Krājbanka? Banku valodā droši vien neko skaidrāk un vairāk nemaz nevar pateikt.
Ja nebūtu to iespējami noziedzīgo darbību un problēmu ar likviditāti, kas radās pēc publikācijas [laikrakstā Lietuvas Rytas 15.novembrī par gaidāmu valsts uzbrukumu nacionālajiem uzņēmējiem], tad mēs rīcību būtu varējuši vairāk koordinēt ar kolēģiem Latvijā. Taču te vajadzēja rīkoties operatīvi. Es tiešām atvainojos, ja tas notika ne gluži džentlmeniski, taču dzīve reizēm liek rīkoties steigšus. Šis bija tāds gadījums.
Kāpēc Lietuva neglāba Snoras banku tā, kā Latvija glāba Parex?
Šie ir divi atšķirīgi gadījumi. Parex gadījumā bija jautājums par likviditāti [jeb nespēju segt tekošās saistības]. Snoras gadījumā bija jautājums par maksātnespēju [jeb nespēju segt ilgtermiņa saistības]. Parex gadījumā nebija iespējami noziedzīgu darbību kā Snoras gadījumā. Ja šeit būtu tikai problēmas ar likviditāti, protams, būtu ierosinājuši valdībai rīkoties tāpat, kā Latvija rīkojās ar Parex.
Vai Snoras cels kādas prasības tiesā sakarā ar Krājbankas bankrotu?
Šie jautājumi jāadresē maksātnespējas administratoram. Cik zināms, savstarpējās prasības starp Snoras un Krājbanku ir nebūtiskas.
Vai, spriežot pēc informācijas, kas ir jūsu rīcībā, var secināt, ka agrāk Lietuvas banku uzraugi nepievērsa uzmanību informācijai, kam vajadzēja izraisīt aizdomas par Snoras situāciju?
Esam saskārušies ar diezgan unikālu situāciju Lietuvas banku darbības vēsturē, vismaz pēdējo 15 gadu laikā, – ar iespējamu noziegumu. Šādām darbībām raksturīga apslēptība. Iespējas ar ārējās novērošanas līdzekļiem pamanīt aktīvu neesamību ir visai ierobežotas. Tikai iekļūstot bankas iekšienē, var ieraudzīt patieso ainu. Kad pagaidu administrators iekļuva bankā, viņš secināja to, ko secināja. Banku uzraudzībai nav tādu izmeklēšanas iespēju kā tiesībsargājošām institūcijām un nav tiesību kļūt par operatīvās darbības subjektu. Tas ir tikai normāli.
Līdz pat nacionalizācijai Snoras banka izrādīja apņēmību paplašināt darbību. Tas bija dūmu aizsegs, vai banka patiešām cerēja turpināt darbību?
Cik ilgi viņi plānoja darbību turpināt, ir grūti pateikt. Mēs varam spriest tikai par faktiem – kopš 2004.gada banka diezgan agresīvi paplašināja darbību, šī stratēģija deva rezultātu: palielinājās gan noguldījumu, gan aizdevumu portfelis. Diemžēl bankai bija raksturīgi arī aizdevumi ar banku saistītajām personām, kā arī aizdevumi ārpus Lietuvas robežām, kas pats par sevi nav slikti, taču nepieciešams izvērtēt visus riskus un garantijas līdzekļus šādu aizdevumu atgūšanai.
Kādas pazīmes ļāva spriest, ka turpināt Snoras bankas darbību nebūtu mērķtiecīgi?
Visas mūsu darbības uzreiz pēc vadības atcelšanas un vēršanās pie Lietuvas valdības ar priekšlikumu pārņemt bankas akcijas bija vērstas uz bankas glābšanu – gribējām nošķirt labo un slikto banku un mēģināt noturēt virs ūdens. Taču, kad ieraudzījām banku no iekšienes, skats bija daudz ļaunāks, nekā bijām domājuši. Pietiekami rūpīgi apsvēruši vairākus variantus, izvēlējāmies ekonomiski pareizāko risinājumu: izvērtējuši izmaksas nodokļu maksātājiem un visai sabiedrībai, nolēmām banku likvidēt.
Ja jau bankas rādītāji bija tādi, ka darbību turpināt neatmaksājas, tad arī akcionāriem būtu nācies banku slēgt pašiem. Vai tas, ka viņi to nedarīja, nozīmē, ka cerēja izkulties?
Ziniet, Ponzi shēmas [jeb finanšu piramīdas] darbojas ilgi. Amerikā ir piemēri, kad tādas shēmas ir darbojušās vairāk nekā 40 gadus. Es citēju administratora vārdus: Snoras bankas darbs ar mazajiem klientiem ir ideāls, IT sistēmas ir ideālas, tīkls – ļoti labi attīstīts. Viens no lielākajiem peļņas centriem bija starptautiskās operācijas, kas orientētas galvenokārt uz Austrumu rezidentiem.
Lielākās bija problēmas ar rentabilitāti. Kad tiek dārgi piesaistīts finansējums un tas ieguldīts riskantā, ar pašu banku saistītā biznesā, ir grūti cerēt uz pozitīvām izredzēm.
Antonovs nebija vēlamo investoru sarakstā ne Lielbritānijā, ne Zviedrijā. Kāpēc Lietuvā viņam neradās nekādi šķēršļi pirkt banku?
Cik man zināms, sakarā ar šo Antonova kunga investīciju tika izvirzīti noteikti nosacījumi. 2006.gadā ar Lietuvas Bankas lēmumu jaunajiem Snoras bankas akcionāriem tika uzlikts par pienākumu piecu gadu laikā atrast jaunu stratēģisko investoru, kurš iegādātos vairāk nekā trešdaļu bankas akciju. Diemžēl nekas tāds nenotika.
Tātad tagadējās darbības ir saistītas ar to, ka laikus neizdevās atrast investoru?
Tas drīzāk bija fons. Būtiskākais bija bankas maksātnespējas jautājums.
Jūsuprāt, kāpēc daudzi uzņēmumi glabāja naudu Snoras bankā, lai gan jau kādu laiku klīda runas, ka tā nav īpaši uzticama?
Pietiekami agresīvs bankas mārketings, labi attīstīts darbs ar mazajiem klientiem, elastība, un nebūt ne pēdējais faktors bija orientācija uz diezgan ātru peļņu.
Vai turpmāk, lai izvairītos no līdzīgām situācijām kā ar Snoras banku, tiks mainītas prasības par to, kāda informācija komercbankām jāsniedz pārbaužu laikā?
Pats par sevi saprotams, ka pilnība nekad nav sasniedzama. Taču es atkārtošu, ka mēs saskārāmies ar iespējami noziedzīgām darbībām. Lai cik perfektas būtu sistēmas, šādos gadījumos droši vien nekas nelīdzētu.
Taču noziegumus noslēpt ir vieglāk, ja ir sakari ar uzraudzības institūciju. Snoras bankas gadījumā bija radniecības saites ar Lietuvas Banku – Lietuvas Bankas kredītiestāžu pārraudzības departamenta vadītāja māsa un meita strādāja Snoras. Vai tas nevarēja palīdzēt slēpt noziedzīgumu?
Tiesībsargājošās instances veic izmeklēšanu, mēs cieši sadarbojamies, un uz šiem jautājumiem tiks atbildēts. Kredītiestāžu uzraudzības departaments no 1.janvāra ir reorganizēts. Es ceru, ka tā būs jauna kvalitāte.
Nav kauns dēlu priekšā
Baltkrievu opozicionārs un bijušais vēstnieks Latvijā Mihails Mariņičs auklē dēlu un tur īkšķus par pārmaiņām Krievijā
Mihailam klēpī rosās nepilnus piecus gadus vecais dēlēns, arī Mihails. «Viņš tagad ir mans lielākais dzīvesprieks. Pirms diviem gadiem piedzīvoju otro insultu, un ārsti man nedeva nekādas cerības. Ir grūti. Taču es esmu pastāvīgā kustībā. Šogad ar ģimeni automašīnā apceļojām Eiropu, parādījām Mišam piecpadsmit valstis.»
Kaut arī pazīstamākajam Baltkrievijas opozicionāram Mihailam Mariņičam 13.janvārī aprit jau 72 gadi un veselības problēmas neitralizējušas viņu kā politisku līderi, spara manam sarunbiedram netrūkst. Tiekamies kafejnīcā Minskas centrā.
Te, galvaspilsētā, Aleksandra Lukašenko pretinieki gada laikā kopš prezidenta vēlēšanām ir aizturēti daudzkārt – ne vien tad, kad skaļi pieprasījuši pārmaiņas, bet arī tad, ja nav bilduši ne vārda, kā vienīgo protesta formu izmantojot aplausus vai klusēšanu. Tie, kas 2010.gada decembrī pēc vēlēšanām sauca tautu ielās, joprojām atrodas ieslodzījumā. Vara nav kļuvusi vājāka. Tikko ieviests arī Lukašenko rīkojums, kas ierobežo protestu galveno dzinuli – internetu, atļaujot jebkādu mājaslapu uzturēšanu tikai Baltkrievijā reģistrētos serveros. Mariņičs uz to reaģē nīgri: «Tas gan ir mediju sacelts troksnis, Lukašenko rīkojums tika izdots jau pirms gada, tagad tikai stājās spēkā!» Protams, tas ietekmēs opozīcijas darbu, taču lielākais Lukašenko balsts joprojām ir valsts televīzijas propagandas mašīna. «Valsts kontrolētie mediji ir varas instruments numur viens! Dažām neatkarīgajām avīzēm nav liela auditorija un ietekme.» Piemēram, nesenos plašos protesta mītiņus Maskavā oficiālajā TV kanālā parādīja vien kā dažu simtu cilvēku pulcēšanos un nokomentēja – valsts varai ir jāaiztāv savas intereses pret dažiem izlēcējiem, kas to grib sagraut.
Mariņičs ir viens no šādiem «izlēcējiem», kas gandrīz aizgāja bojā zem režīma ceļaruļļa. Kādreizējais Baltkrievijas valdības ārējo tirdzniecības sakaru ministrs un vēstnieks Latvijā nostājās pret Lukašenko 2001.gada prezidenta vēlēšanās, nosaucot viņa varu par autoritāru. Drīz vien Mariņičs tika apsūdzēts it kā datoru zādzībā no savas sabiedriskās organizācijas, viņam piesprieda piecu gadu cietumsodu. Zonā Mariņičs pārcieta pirmo insultu. 2006.gadā starptautiskā organizācija Amnesty International pasludināja viņu par sirdsapziņas cietumnieku, bet 2010.gada nogalē ANO cilvēktiesību komisija atzina, ka viņš ticis spīdzināts un pret viņu ierosinātā krimināllieta ir politiska izrēķināšanās.
«Ziniet, es nenožēloju neko,» nolicis balto kafijas krūzīti, saka Mariņičs. Aiz vieglajiem baltmetāla briļļu rāmīšiem smaidošās acis un jūras zilais svīteris dara viņu jaunāku. «Es aizgāju no karjeras kāpņu virsotnes, jo nevēlējos aizstāvēt šo režīmu. Rīkojos, kā lika sirds. Samaksāju ar savu veselību, toties tagad nav kauns manu triju dēlu priekšā,» saka Mihails. No pirmās laulības viņam ir divi pieauguši bērni. Ar otro sievu, ilggadēju kolēģi Tatjanu, viņš apprecējās ieslodzījuma laikā.
Tas, par ko Mariņičam ir patiesi žēl, – ka tik daudzi cilvēki Baltkrievijā joprojām nav pamodušies. «Mums Baltkrievijā nebija pat īsa demokrātijas perioda pēc PSRS sabrukuma, nepaguva izveidoties neatkarīga intelektuāla un politiska elite. Kopumā prasību līmenis sabiedrībā tuvojas nullei. Tāpēc pat 2011.gada spēcīgā ekonomiskā krīze – gada inflācija virs 100%, algu samazināšana trīs reizes – nespēja cilvēkus piespiest doties ielās.»
Vai arī vērienīgie protesti pēc Valsts domes vēlēšanu viltošanas Krievijā nav iedvesmojuši baltkrievus? Mariņiča atbilde ir komplicēta – pārmaiņas esot iespējamas, taču ne no pašiem baltkrieviem. «Es apsveicu to, kas notiek Maskavā. Putinam ar to būs jārēķinās. Taču Baltkrievijas un Krievijas situācija atšķiras. Krievijā ir spēcīgi viedokļu līderi, kurus pazīst plašāka sabiedrība. Agri vai vēlu, kad valsts vara pārkāpj galējo robežu, šī elite saceļas un ved sev līdzi tautu.» Diemžēl baltkrievi neesot ne krievi, ne arābi. «Mums ir cita mentalitāte. Vairākums cilvēku nav impulsīvi.» Izņēmums un Mariņiča lielākā cerība ir jaunieši, kas neskatās propagandas kanālus un vairāk paļaujas uz informāciju internetā. «Es ļoti ceru uz jauniešu fizisko vēlmi pēc brīvības. Ja to atņems, cilvēki pretosies.» Otra cerība uz pārmaiņām saistās ar lielo kaimiņu. «Ir labi, ka daļa Krievijas sabiedrības vēlas pārmaiņas, jo pēc pārmaiņām Krievijā sekos arī pārmaiņas Baltkrievijā. Diemžēl neticu, ka vairākums baltkrievu paši spēs par sevi pastāvēt – cilvēki, kuriem gandrīz gadsimtu nav bijusi iespēja redzēt citu pasauli, nesaskata vajadzību pēc tās arī šodien.»
Pēc Mariņiča domām, Lukašenko tagad varētu nomainīt jebkurš ieliktenis, kādu vien izvēlētos atbalstīt un medijos «uzpumpēt» Kremlis. Taču Lukašenko pašreizējo Krievijas vadību «apmierina par visiem 100%». Uz vietas Baltkrievijā neesot neviena, kas ir viņam līdzvērtīgs, jo pat no savu atbalstītāju vidus Lukašenko nevienam nav ļāvis izvirzīties.
Runājot nevis par «varas mantošanu», bet īstu pārmaiņu līderiem, jautājums, tāpat kā savulaik Mariņiča gadījumā, ir par fizisku izdzīvošanu. Opozīcijas pārstāvji, kuri Minskā sarīkoja protestus pēc Lukašenko pārvēlēšanas, tagad sēž aiz restēm. Andrejs Saņņikovs, kas ieguva otro lielāko balsu skaitu aiz Lukašenko, tagad atkārto Mariņiča likteni. «Es vēlēšanās biju Andreja Saņņikova iniciatīvas grupā un uzskatu, viņš būtu godam pelnījis būt par valsts vadītāju. Varu tikai vēlēt viņam stipru veselību un vīrišķību,» saka Mariņičs. Drošībnieki arestēja Saņņikovu uzreiz pēc vēlēšanām, maijā viņu notiesāja uz pieciem gadiem par masu nekārtību sarīkošanu. Arī Saņņikovu Amnesty International pasludinājusi par sirdsapziņas cietumnieku, ir izskanējušas bažas par viņa veselību un dzīvību. «Kad vara cīnās nevis ar politiskām, bet zvērīgām metodēm, kad galvenais ietekmes instruments ir fiziska izrēķināšanās un visaptverošas baiļu sajūtas radīšana, tā ir droša zīme, ka režīmam nav nākotnes,» saka Mariņičs.
Tikko aizvadīta PSRS sabrukuma divdesmitā gadskārta, taču daudziem Baltkrievijā tā drīzāk nozīmē stabilitātes zudumu, nevis jaunas cerības. Tāpēc Mariņiču uztrauc Krievijas līdera Valdimira Putina vēlme veidot ietekmīgu Eirāzijas savienību kā alternatīvu Eiropas Savienībai. Mariņičs bez aplinkiem to sauc par Putina «vēlmi atjaunot PSRS». Forma ir cita, taču jēga tā pati – nodrošināt kontroli pār valstīm, kas atradās padomijas sastāvā. Mariņičs gan apšauba, vai šāda politika var būt sekmīga, jo pasaule mainās. Ja Putins grib būt ietekmīgs starptautiskajā arēnā, jāmeklē un jāpiedāvā risinājumi pasaules problēmām, nevis tikai jāizmanto sava enerģētiskā vara, iesaka baltkrievu opozicionārs.
Pašā Baltkrievijā gan Putina idejām atrastos pulka sekotāju. «Jā, daudzi sauc Baltkrieviju par padomju sistēmas balstu. Tā tas bija, un varu teikt, ka nekas daudz nav mainījies kopš PSRS sabrukuma – ne ideoloģijas, ne ekonomikas, ne pārvaldes lietās. Atšķirībā no Latvijas neatkarību Baltkrievijā neuztver kā vērtību. Ja cilvēki nav cīnījušies par brīvību un tā pati no sevis ir atnākusi, bieži nesaprot, ko ar to iesākt.» Tāpēc, lai arī tik tuvi kaimiņi, Baltkrievija un Latvija ir tik tālu viena no otras.
Mariņičs gan šo attālumu šķērso ik gadu, apciemojot daudzos draugus, kas palikuši kopš vēstnieka gaitām Latvijā. Tā dēļ ir vērts dzīvot – tikties ar domubiedriem, iepazīt jaunus. «Esmu ļoti pateicīgs psiholoģei, kas pēc insulta man sacīja: neskatieties pagātnē, skatieties tikai uz priekšu,» Mariņičs ir optimists. «Tā es tagad daru. Gaidu pārmaiņas gan savā, gan valsts dzīvē.»
Ēdienkarte
Melna kafija, ābolu strūdele
Ir jautā
Vai LNT un TV5 pārdošana TV3 ir laba ziņa televīzijas skatītājiem?
Kārlis Streips, žurnālists:
Manuprāt, galvenais tomēr ir konkurences jautājums. LNT, TV3, TV5 un TV6 – viss vienās rokās? Lai Konkurences padome rūpīgi skatās! Lai gan, no otras puses, zviedru īpašnieki diez vai būs tik politizēti kā pašreizējā LNT vadība, un tas nebūtu slikti.
Dita Arāja, Politika.lv galvenā redaktore:
No vienas puses tā ir skatītājiem laba ziņa, ja atceramies LNT pēdējā laika norises, tostarp Ēķa iespējamo politisko agažētību apvienībai PLL. No otras puses – nezinām MTG mērķus, ko redzēsim vietā. Vai paliks vairāki kanāli? Tad skatītāji varētu būt ieguvēji, bet, ja aiztaisīs ciet, tad mediju lauks sašaurināsies.
Sergejs Kruks, mediju eksperts, profesors:
Tā nav laba ziņa, jo viena kompānija kontrolē diezgan lielu tirgu. Loģiski šķiet, ka varētu tikt samazinātas arī ziņu redakcijas un mazināsies daudzveidība, lai gan jau tagad abu kanālu ziņas barojas no LETA, BNS un ir vienveidīgas. No citas puses – lielo auditoriju var izmantot, cīnoties par zemākām apraides izmaksām.
