Žurnāla rubrika: Svarīgi

Daugavpils karbonāde

Posted on februāris 22, 2012 by - Tēma

Daugavpilī dzīvojošie beidzot varēja publiski pateikt, ka vēlas runāt krieviski. Referenduma dienā dažs pilsonis pat nezināja, kā latviski ir «pret» un «par», taču tas neliedza valodām «pamērīties» 

Centrālajā gājēju ielā Daugavpilī ir Hesburger ēstuve. Pa tās logu redzama Latgales Uroloģijas centra reklāma. Lielākā daļa daugavpiliešu gribētu, lai tur būtu rakstīts arī Latgaļskij centr urologii, jo 55% balsstiesīgo referendumā nobalsoja par krievu valodu kā otru valsts valodu. Tā nebūtu milzīga pārmaiņa, jo krievu valoda jau tagad ir neoficiāla saziņas valoda: veikalos pārdevējas uzrunā krieviski, tirgū gaļas paviljonā lieliem burtiem rakstīts «sviņja» un mazākiem «cūka», skolas – divplūsmu, teātrī krievu izrādes. Ieeja klubā Banzai maksā četrus latus, vienā zālē skan angļu mūzika, otrā – krievu. Dejas, protams, ir otrajā. Gados jaunais personāls sveicinās krieviski, taču, dzirdot vaicājumu latviski, ātri un ar smaidu pāriet uz latviešu. Vecākās paaudzes cilvēki vai nu uz valsts valodu nepāriet, vai dara to sarauktu pieri. Šo iemeslu dēļ patiesi nav skaidrs, kāpēc sestdien, referenduma dienā, vajadzētu kustēt no mājas un piedalīties, ja viss jau ir. Turklāt – ja labi zināms, ka rezultāts nebūs labvēlīgs. 

Latvieši pielāgojas krieviem
Kāpēc krievi balsos un, ko viņi īsti grib, vispirms vaicāju Daugavpilī dzīvojošajiem latviešiem. Guntis, kurš dzimis Daugavpilī un strādājis Rīgā, tomēr atgriezies otrajā lielākajā Latvijas pilsētā, jo «te mierīgāk». «Nostalģija. Vecāki, draudzene.» Viņš attālināti strādā starptautiskā IT kompānijā, kas bāzēta Rīgā. Guntis vietējos krievus dala divās grupās: «gopņiki», kuri «neko citu negrib, kā spekulēt, jo viss bizness ir otrā robežas pusē», un gudrie jaunieši, kuri zina, ka divas valodas ir iespēja darba tirgū un izglītības ieguvē. «Daugavpilī nedzīvo nabagi, ir daudz turīgu un gudru cilvēku ar labi algotu darbu.» Daudz esot arī to, ar kuriem viegli manipulēt. Polittehnologi darbojoties klusi. Guntis uzskata, ka te iesaistīta Krievijas nauda. Pāris dienu pirms referenduma Daugavpilī skolā viesojies Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs. 

Guntis uzskata, ka krievi balso divu iemeslu dēļ: pirmkārt, lai pēcāk Eiropai rādītu, ka viņu ir tik daudz un pienākas reģionālas valodas statuss; otrkārt, tas ir pašcieņas jautājums. Ja esi krievs, sava valoda jāaizstāv. Loma arī emocijām, piemēram, ievilks krustiņu «par» tāpēc, ka vecāki savulaik nedabūja pilsonību un Saskaņas centru pēc vēlēšanām apčakarēja. «Es balsoju pret slinkumu. Iemācīties valodu cilvēks var, iespējas ir,» savu izvēli pamato Guntis. 

Latvieši ļoti labi pielāgojušies dzīvei Daugavpilī. Iespējams, tieši tāpēc pilsētā nejūt nicīgu gaisotni. Iecietīga līdzāspastāvēšana neraisa sadzīviskus konfliktus. Situāciju nosaka skaitļi: Daugavpilī krievu ir trīsreiz vairāk nekā latviešu. Pamēģiniet principiāli runāt latviski: notērēts laiks un sabojāta ēstgriba. 

To, ka latvieši ir minoritāte, var izjust piektdienas vakarā Daugavpils teātra izrādē Līnis murdā. Zāle pustukša, kaut izrāde svaiga – otrā pēc pirmizrādes. «Tas tāpēc, ka daudzi latvieši piektdien gatavojuši iecirkņus vēlēšanām,» stāsta aktrise Kristīne Veinšteina. Pļaviņās dzimusī aktrise darbojas latviešu trupā, spēlē mazas lomas arī krievu izrādēs. Teātrī sākusi strādāt 1997.gadā. Tad Daugavpils bijusi daudz krieviskāka nekā patlaban. 

Pirms izrādes Kristīnei ruļļus matos tin Katja. Viņa balsoja par, Kristīne – pret krievu valodu. Kāpēc? «Nezinu,» atbild Katja. «Mēs par to nerunājam,» Kristīne nosmaida. Saku – kad par valodas jautājumu visu Latvijas teātru aktierus aicināja izteikties LTV raidījums 100 grami kultūras, no Daugavpils teātra nerunāja neviens. Baidījās. Rakstniece un žurnāliste Anna Rancāne bija vienīgā, kura aicināja latgaliešus iet balsot «pret».

Jā, raidījumu Kristīne redzējusi, un pēc tā daudzi viņai jautājuši par režisora Alvja Hermaņa teikto, ka «par» balsotāji ir nodevēji. «Atbildēju – balsošu pēc sirdsapziņas. Kāpēc mums, aktieriem, jāuzspiež citiem savs viedoklis?» 

Labais Lindermans
Ko krievi īsti grib no referenduma, vaicāju viņiem pašiem. Trīsdesmitgadnieks Igors Golubevs, kam pieder firma CCCP, ir pilsonis, latviski māk, bet nerunā – bail, ka pasmiesies par izrunu. Nesen Daugavpils Universitātē pabeidzis maģistrantūru. 

Kāpēc firmai tāds nosaukums? «Cilvēks, cilvēks, cilvēks un projekts,» smejas Igors. «Esmu dzimis Padomju Savienībā, un tās vērtības, kas bija tolaik, kapitālisms nogalināja. Tagad dzīvojam citā savienībā, nosaukums – par atmiņu.» Daugavpilī daudzi tūr-operatori no Krievijas  priecājoties, ka «te ir kā mazā Krievijā, tūristiem patīk». 

Igors 10.Saeimas vēlēšanās balsoja par «bitēm» jeb PCTVL. Vīlās un 11.Saeimas vēlēšanās nobalsoja par Vienotību. «Dombrovskis izvilka mūs no «žopas». Ar to esmu apmierināts.» Pirms pāris stundām Igors klausījies LR raidījumu Doma laukums krievu valodā, kur runājis Dombrovskis un Lindermans. Klausījies un sācis šaubīties, vai balsos, kā iecerēts – «par». «Latvija ir maza, dzimtā valoda – vienīgā. Un vēl to apšauba. (Igors saķer galvu.) Latvieši ir apdalīti. Tas, ka [latvietis] Urbanovičs pateica, ka balsos «par», tā ir nodevība.» Balsot «par» Igors gribējis, lai pierādītu, ka krievus nesadzird. «Nelaiž valdībā! Protams, ka tauta apvainojās uz varu!» Otrs iemesls – ja krievs Daugavpilī nerunā latviski, Valsts valodas likums ir kā biedēšanas rīks: nosodīsim, tevi atlaidīs. «Lindermans vienīgais ir labs, deva iespēju pacelties. Izgāja uz naža asmens. Gribu dot viņam iespēju.» Kā balsos Igora sieva? Agrāk balsojusi, kā vīrs teicis, bet pēdējos gados lemjot pati. 

Jūs nezināt vēsturi!
Referenduma diena. Sestdiena. Piezvanu Igoram: kā nobalsojis? Ievilcis gan «par», gan «pret». Saprotot un atbalstot gan krievus, gan latviešus. 

Ar fotogrāfu dodamies parunāties ar cilvēkiem tirgū. Latviski pirkt pīrāgus bija kļūda – iedeva nevis ar ievārījumu, bet ar kāpostiem. Saprotu, ka turpmāk jārunā krieviski. 

Par divvalodību te ir vairākums. Gaļas izcirtējs lauzītā latviešu valodā izstāsta, ka ir pilsonis, bet balsos «par», jo ērtāk Daugavpilī būtu runāt krieviski.» 

Dodamies uz krievisko guļamrajonu, kas savulaik saukts 1.maija vārdā. Jau pusdienlaikā tur aptrūcies biļetenu. Vēlēšanu iecirkņa vadītāja latviski prot un pastāsta, ka daudzi balsotāji vaicājot, kā latviski būtu «za». 

Uzrunāju gados jaunus balsotājus, viņi ir izvairīgi. «Nekomentēšu.» «Ko jums te vajag?» «Mēs nebalsojām, vienkārši pastaigājāmies.» «Jūs taču arī balsotu par savu valodu.» «Teica, ka dos pilsonību, bet neiedeva!» «Mūs neciena.» «Beidzot kāds runā arī ar krieviem.» «Tas bija dvēseles kliedziens par veciem nodarījumiem, par to, ka nepaņēma Saskaņu valdībā.» 

Smaidīgas un svinīgas no balsošanas iznāk divas dāmas kažokādās, košiem nagiem un lūpām, baltos zābakos. Braukšot uz centru pastaigāties, padzert kafiju. Pensionāres Zinaīda un Vilhelmīne. Abas balsojušas par. «Zāļu aprakstus nesaprotu, nopirkt šampūnu krāsotiem matiem nevaru – nesaprotu. Kāpēc tā vajag? Mēs neesam pret latviešu valodu, tai jābūt valsts valodai, bet saprotiet arī mūs,» – tā Vilhelmīne. 

Abas nodemonstrē, ka zina latviski, nodziedot «lapas dzeltenās un lapas tumši sārtās». Viena caur otru runājot, vienojas, ka patlaban notiek Latvijas iznīcināšana, vainīgs esot bariņš cilvēku, kas noskaņo krievus pret latviešiem. «Borovojs vakar teica, ka mūs te speciāli noskaņo pret latviešiem!» Konstantīns Borovojs ir Krievijas demokrātiskās savienības līderis, tajā apvienojušies cilvēki, kas savulaik veicināja PSRS sabrukumu, atbalstīja Baltijas valstu neatkarību. 

Zinaīda padomju laikos strādājusi skaitļošanas centrā, pensija tagad maza. «Lai es varētu Latvijā dzīvot, dēls palīdz, viņš Krievijā dzīvo,» saka Vilhelmīne. Vai negrib braukt pie dēla? Nē, iedzīvojusies, te saknes, vecāku kapi. 

Prezidentam vajagot kaut ko darīt, lai tauta nebrauc prom, bet «tas Bērziņš ir vecītis, lai iet pensijā!», saka Vilhelmīne. «Jā-jā-jā, lai iet pensijā!» piebalso Zinaīda. Un kā ar Dombrovski? «Nav mācījies mūsu valstī, viņam ir ārzemju pieeja. Viņš nezina mūsu būtību.» 

Dodamies uz balsošanas iecirkni Daugavpils 4.vidusskolā, centrā. Ivanovu ģimene balsojusi «par». Aptuveni četrus gadus vecais dēls klausās, kā mamma stāsta, ka tas nav balsojums par valodu. «Nav cieņas pret krieviem. Mums saka – ja kaut kas nepatīk, brauciet uz Krieviju. Bet tā nav mana zeme, nekad tur neesmu bijusi, saprotiet? Mani vecāki un vecvecāki te dzimuši.» Tātad tas ir protesta balsojums? «Jā, mūs te pastāvīgi pazemo: Tautas fronte sasolīja, ka visiem dos pilsonību. Tēvu piemānīja un neiedeva.» 

Daugavpils mēru Žannu Kulakovu tik svarīgā dienā Daugavpilī sastapt nevar. Viņa ar valsts prezidentu Andri Bērziņu ir vizītē Polijā. «Un ko jūs man ieteiktu – stāvēt pie urnām?» pēcāk telefonsarunā saka Kulakova. 

Marokāniete mācās krieviski
Ko krievi grib, vaicāju arī citām minoritātēm Daugavpilī. Poļu te ir gandrīz tikpat, cik latviešu. Daugavpils Poļu biedrības vadītājs Rišards Stankēvičs latviski saka: «Nobalsoju atbilstoši Satversmei.» Daudzi poļi balsojuši «pret», Latviju izjūtot kā dzimteni, dzīvo te jau gadu simtiem. 

Dodamies uz Poļu reliģisko dziesmu festivālu Daugavpils novada kultūras centrā. Zāle pustukša, tāpat kā teātrī. Pasākums sirsnīgs. Bērni pa pantiņam nodzied arī latviski. Koncertu noorganizējusi Poļu kultūras centra vadītāja Žanna Stankeviča. «Latviešu valoda ir tik maiga, melodiska,» sasit plaukstas, tomēr aicina pāriet uz krievu valodu. Tā ir ikdienas sarunvaloda Daugavpilī, latviski runāt sanāk reti. To, kāpēc poļiem izdevies saglabāt savu identitāti, viņa skaidro ar gudru skolu politiku – iespējams mācīties latviski un poliski. Poļiem Daugavpilī ir savs bērnudārzs, raidījumi vietējā televīzijā. Vaicāta, kāpēc krievi Daugavpilī nav lojāli, Žanna saka: «Krievi jūtas tik apdalīti, noskumuši. Tā ir šodienas problēma tiem, kuri nemāk latviski. Nākamajai paaudzei tā nebūs aktuāla problēma. Ar laiku tas pāries.» 

Nobeigumam kāds netipisks stāsts. Antons Jeļisejevs dzimis Daugavpilī, ar vecākiem pārcēlies uz Rīgu, studējis, tad atgriezies mājās. Viņš labi runā latviski, viņa vecāki arī. Antona vectēvs, profesors, lasa žurnālu Ir. «Nesaprotu, kāpēc jābalso «par» vai «pret», tas taču nemaina mūsu dzīvi Latvijā. Ja grib izrādīt pašcieņu, to var darīt arī citādi.» 

Antons domāja nebalsot vispār, jo kaitina politiskās spēles, taču beigu galā nobalsojis «par», jo tad sievai būtu darbs. Viņa sieva nerunā latviski. Pirms pieciem gadiem Antons Marokā satika Fatihu un iemīlējās. Viņa runā berberu un franču valodā, Antons – angļu, krievu un latviešu. Atbraucis mājās, sāka mācīties franču valodu, pēc gada atkal devās uz Maroku. Saprata, ka Fatiha ir īstā. Kāzas svinēja Marokā. Vajadzēja gadu, lai nokārtotu dokumentus un Fatiha varētu sākt dzīvi Latvijā. Viņa iemācījās krievu valodu, jo to lieto ģimenē. Fatiha gribētu iegūt pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Tagad pie privātskolotājas apgūst arī latviešu valodu, citādi grūti dabūt darbu. «Latviju es te neredzu nekur. Ne slimnīcā, ne mājās, ne uz ielas,» par dzīvi Daugavpilī stāsta Fatiha. 

Svētdiena. Rīts pēc referenduma. Ielās aptaujātie sakās rezultātus nezinām. Bijis taču arī zināms, ka nevinnēšot. Vai krievu valoda būtu jāievieš kā oficiāla valoda pašvaldībā? To aptaujātie atbalsta, taču pārvaicā, vai tas tiešām iespējams.

Žanna Kulakova, Daugavpils mērs:
Balsoju par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, taču rezultāti liecina, ka jālemj par reģionālās valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Balsojums nebija pret latviešu valodu un Latvijas valstiskumu, bet gan par sociālekonomisko situāciju. Krievu valodu vajadzētu ieviest arī Zilupē, Rēzeknē, Krāslavā. Nākampirmdien aicināšu Latgales deputātus spriest par referenduma rezultātiem. 

Ja arī krievu valoda nebūtu kā reģionālā valoda, vismaz kā darba valodai pašvaldībā tai vajadzētu būt. Cilvēki nevar iekārtoties darbā, baidās to zaudēt, jo par valsts valodas nezināšanu soda. Arī sodus vajadzētu ierobežot. Daugavpilī jau nav iespējas valodu iemācīties! Kursi ir dārgi, bezmaksas iespēju nav. Te vide ir tāda, ka nevar valodu praktizēt. Mans radinieks mūziķis Juris Kulakovs runā latviski, jo dzīvoja Līvānos, kur daudz latviešu. 

Neuzskatu, ka bezmaksas latviešu valodas kursi un vēlme ieviest krievu valodu kā darba valodu pašvaldībā būtu pretrunā un viens otru izslēgtu. Jādod iespēja vecākajai paaudzei strādāt un iegūt pensiju.

Liela, bet ne varena

Posted on februāris 22, 2012 by - Tēma

Ziņas par tautas nobalsošanu ierindojās starp galvenajiem virsrakstiem Krievijas medijos līdzās sižetiem par prezidenta vēlēšanām un bruņota grupējuma likvidēšanu uz Čečenijas robežas. Gan Kremlim lojālie, gan opozīcijas mediji pauž līdzīgu attieksmi – referendums ir sākums cīņai par krievvalodīgo tiesībām Latvijā

Avīzes Komsomoļskaja pravda mājaslapā referendumam pat veltīta sadaļa ar nosaukumu Liela un varena, citējot dzejnieku Turgeņevu par krievu valodu. Pēcreferenduma rītā vairāki portāli secināja: «Liela, bet ne varena – krievu valoda nekļūs par otru valsts valodu Latvijā.» 

Krievijas mediji skaidro, ka uzvara referendumā pievērstu uzmanību Latvijas krievvalodīgo apspiešanai vai pat risinātu šo problēmu. Piemēram, TVC ziņu sižetā žurnālists stāsta: «Šis referendums varētu nenotikt, ja vien pirms 20 gadiem valsts iedzīvotāji nebūtu sadalīti divās grupās: vienus nosauktu par titulnāciju, otrus – par okupantiem.» Daudzkārt pieminētas Valsts valodas centra inspekcijas, krievu skolu reforma. Telekanāls RTR komentēja: «Puse Latvijas iedzīvotāju uzskata krievu valodu par dzimto, daudzi grib Puškina valodā sarunāties ne tikai savā starpā, bet arī ar valsti.» Gazeta.ru citē politikas profesoru Kirilu Koktišu: «Latvijas krievi necieš no segregācijas. Tomēr, kā var dzīvot valstī, ja nejūties pilnvērtīgs?» 

Referenduma rezultāti uztverti kā zaudējums. Paredzams, tomēr nepatīkams. Balsu sadalījums pasniegts nepārprotami – latvieši pret divvalodību, krievi par. Lielākie mediji vienbalsīgi uzsver, ka daudziem nebija balsstiesību. RTR liek saprast, ka iznākums tāpēc nav leģitīms: «Rezultāts būtu pavisam cits, ja balsotu visi krievi.» Krievijas Domes Ārlietu komisijas loceklis Konstantīns Kosačevs no valdošās partijas Vienotā Krievija stāsta radio Eho Moskvi, ka Krievijas parlaments netic referenduma iznākumam. 

Reti kurš raksts vai sižets iztiek bez Nila Ušakova komentāriem, bet vienīgā atšķirība starp varas un opozīcijas medijiem ir attieksme pret Vladimiru Lindermanu. Pirmais kanāls, NTV un Russia Today pasniedz referendumu kā tautas ideju. Lindermans pārādās kā eksperts, viņa lomu nepiemin. Toties Eho Moskvi atgādina, ka aktīvists bijis Nacionālboļševiku partijas otrais cilvēks un ir tiesāts. 

Neskatoties uz zaudējumu, cīņa turpināsies – tā ziņas noslēdz vairāki mediji.

Ko darīt tālāk?

Posted on februāris 22, 2012 by - Tēma

Referendumā pārliecinoši noraidīta divvalodības ideja, nu opozīcija kaļ jaunus plānus krievu interešu aizstāvībai, bet valdības politiķi – sabiedrības saliedēšanai 

Mums visiem būtu bijis krietni labāk, ja referendums nebūtu noticis, tas ir skaidrs, – dienu pēc nobalsošanas Saskaņas centra priekšsēdis Nils Ušakovs atbild uz žurnāla Ir jautājumu, vai ir apmierināts ar rezultātiem. Vēl nesen viņš pauda cerību, ka referendumā divvalodību atbalstīs aptuveni 300 tūkstoši pilsoņu – vismaz par 40 tūkstošiem lielāks skaits, nekā nobalsoja par SC septembrī. Cerības īsti nepiepildījās – «par» nobalsoja 273 tūkstoši. Kas tālāk? 

Ušakovs, tāpat kā biedrības Dzimtā valoda līderis Vladimirs Lindermans, uzskata, ka referendums skaidri iezīmējis krievvalodīgo problēmu, un aicina nākt pretī iedzīvotājiem Latgalē un Rīgā, nosakot krievu valodai īpašu statusu, ļaujot tās oficiālu lietošanu pašvaldību iestādēs. Ušakova vēlmju sarakstā ir arī pareizticīgo Ziemassvētku noteikšana par valsts svētkiem, savukārt Lindermans iet tālāk – apsver iespēju pievienoties Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā sāktajai parakstu vākšanai par pilsonības piešķiršanu aptuveni 300 tūkstošiem Latvijas nepilsoņu vai arī nākt ar jaunu iniciatīvu – ļaut nepilsoņiem balsot pašvaldību vēlēšanās. «Tam varētu būt lielāks atbalsts arī Eiropā, bet mēs vēl domājam,» saka Lindermans. Abi ir atturīgi par to, vai gada nogalē varētu rosināt parakstu vākšanu par Saeimas atlaišanu. «Neredzu, ka tas būtu risinājums problēmām, kas mums ir,» saka Ušakovs. 

«Ja nu kāds nāks ar šādu inciatīvu, tā nebūs Dzimtā valoda,» – tā Lindermans. 

Sāpīgie punkti
Bažas par Saeimas atlaišanu likušas sarosīties pie varas esošajām partijām, kas tagad domā, kā padarīt stingrāku referendumu ierosināšanas procedūru. Vienotības frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis atzīst – tiks vērtēti ne vien ierobežojumi referenduma aģitācijas kampaņām (patlaban likums tās vispār neregulē), bet arī iespēja palielināt referenduma ierosināšanai nepieciešamo parakstu slieksni un noteikt finansiālu līdzatbildību parakstu vācējiem, liekot daļēji piedalīties izmaksu segšanā. «Situācija, kad pa dažādiem kanāliem no Krievijas tiek finansēts referendums, ir acīmredzami valstij neizdevīga. Nedrīkt vairs pieļaut, ka ar salīdzinoši nelielu iedzīvotāju skaitu un lielu atbalstu medijos tiek panākts tas, kas valstij nav vajadzīgs,» pamato Zaķis. Vienotība uzskata, ka jāveido mehānisms, lai vērtētu referenduma pieteikumu atbilstību Satversmei. Vispirms gan sagaidīs rudenī paredzamo Satversmes tiesas lēmumu lietā par tā saukto Satversmes kodolu. 

Lielas cerības sabiedrības saliedētības veicināšanā politiķi liek uz jaunievēlēto Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi, no kuras gaida reformas sabiedriskajos medijos, kā arī ārvalstu kanālu retranslēšanas nosacījumu pārskatīšanu. 

Tuvākajos mēnešos Saeimā varētu pavirzīties arī Pilsonības likuma grozījumi, kas faktiski automātiski piešķirtu pilsonību visiem Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem. Patlaban likumprojekts pieņemts pirmajā lasījumā. 

No pārējās Latvijas atšķirīgais un neviendabīgais Latgales balsojums skan kā trauksmes zvans, tāpēc iecerēts lielāku uzmanību pievērst ekonomisko problēmu risināšanai šajā reģionā. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edmunds Sprūdžs (ZRP) jau pirms referenduma rosinājis visos Latgales pagastos norīkot uzņēmējdarbības konsultantus, taču būšot arī citas iniciatīvas. ZRP Saeimas frakcijas vadītāja vietnieks Vjačeslavs Dombrovskis gan uzsver – ilgtermiņā integrācijas jautājumus iespējams risināt vien ar fundamentālām reformām, pirmkārt izglītības sistēmā, taču tās neiet kopā ar īstermiņa vēlmi pēc miera un stabilitātes. 

Arī Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars uzskata, ka «diez vai tādā izpratnē, kā rakstīts integrācijas pamatnostādnēs, jebkad būs iespējams integrēt, piemēram, Osipovu vai Lindermanu». «Ir jāsaprot, ka atšķirības būtiskos jautājumos saglabāsies, taču svarīgi panākt, lai domstarpības neizpaustos sadzīviskā līmenī.» Par to arī iestāšoties Nacionālā apvienība, kas sola pievērst lielāku uzmanību tiem pasākumiem, kas jau veiksmīgi darbojas sabiedrības saliedēšanā, nevis nākt ar jaunām radikālām idejām. 

Organizatori ēnā?
Jau pirms referenduma rakstījām, ka, iespējams, aiz tautas nobalsošanas oficiālajiem ierosinātājiem – biedrības Dzimtā valoda – patiesībā stāv SC un tās līderis Jānis Urbanovičs. Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks dienu pēc referenduma LTV raidījumā De Facto atzina, ka Lindermans esot tikai akcijas publiskā seja, bet patiesie organizatori ir sabiedrībai mazpazīstami cilvēki, kam ir saikne ar SC. 

Reiniks kā vienu no organizatoriem minēja Aleksandru Gapoņenko, viņš ir Apvienoto krievu organizāciju kongresa līdzpriekšsēdētājs un darbojas Dzimtajā valodā. Gapoņenko bijis arī SC frakcijas konsultants un šā politiskā spēka ekonomikas ministra amata kandidāts pirms 10.Saeimas vēlēšanām. 2010.gadā Gapoņenko vadītais Ekonomisko pētījumu institūts veica sabiedriskās domas aptauju, kurā pētīja etniskās konfrontācijas draudus sabiedrībā, provokatīvi vaicājot, vai iespējama «atklāta, vardarbīga masu konfrontācija vai nedaudz vardarbīga, vairāk retoriska konfrontācija» Latvijā. 

SC biedru vidū Gapoņenko nekad nav bijis autoritatīvs līderis, vairāk redzēts, tiekoties ar Urbanoviču un konsultējot viņu. «Tas ir smieklīgi. Es saprotu, ka Reinika kungam vajadzēja atrast kādu grēkāzi. Nu, kā var tā manipulēt! Ušakovs un Urbanovičs politikā ir jau 20 gadus, Lindermans vispār Krievijā sēdējis cietumā, kā var taisīt no manis vēl vienu demonizējošu figūru,» mums komentēja Gapoņenko. Viņš uzsvēra, ka biedrībā Dzimtā valoda pašam neesot pat paraksta tiesību, līdz ar to neko neesot organizējis. Vienīgi ziedojis 600 latu notāru apmaksai sākotnējā parakstu vākšanā, ko arī pastāstījis KNAB, kas viņu esot izvaicājis par šiem jautājumiem. 

Urbanovičs jebkādu saistību ar referenduma organizēšanu noliedz, tāpat Ušakovs un Lindermans noliedz Reinika teikto. Lindermans skaidroja, ka biedrība arī nekādu naudu referenduma organizēšanai no Krievijas neesot saņēmusi. Kampaņai pirms referenduma iztērēti vien 4000 latu, pašu biedru ieguldījums. Pirms tam aptuveni tikpat izmaksājusi parakstu vākšana.

Latviešu rakstnieks nevar atļauties rakstīt

Posted on februāris 22, 2012 by - Pusdienās

Kaut gan valsts kultūrpolitika ir «totāli degradēta», rakstnieks un kritiķis Guntis Berelis prognozē latviešu prozas jaunu vilni pēc 3-5 gadiem

Guntis Berelis nosacīti iedala visus rakstītājus «divās galējībās» – profesionāļos un diletantos. «Tās nav kvalitatīvas lietas,» viņš uzsver. «Profesionāļi ir ķertie, kuri raksta diendienā un grib to darīt. Diletants sēž savā kantorī vai tamlīdzīgi, un tad viņam piemetas fiksā ideja, viņš uzbliež gabalu, un tam varbūt pat nav nekādas vainas, taču tad nospļaujas un gadu gadiem neko neraksta. Bet profesionāļi ir tie, kuri veido literatūras maģistrālo sižetu.» 

Berelis šajā viņa paša klasifikācijā noteikti ir profesionālis. Septiņu grāmatu, daudzu rakstu, eseju, recenziju, interviju, grāmatu priekšvārdu un pēcvārdu autors, redaktors, jauno literātu vērtētājs un skolotājs. Hrestomātisks mūsdienu latviešu literatūras «maģistrālā sižeta» personāžs un līdzveidotājs. Taču šis sižets nav viscaur iedvesmojoši dzīvespriecīgs.  

Doma uzaicināt pusdienās Bereli radās pēc nesen sabiedrības ievērību guvušā rakstnieku gājiena uz Saeimu un viņu sarunas ar kultūras ministri. Izskanēja pat apgalvojumi, ka valsts pašreizējās kultūras politikas rezultāts būšot veselas rakstnieku paaudzes iznīcināšana. Latvijas politiķiem un atbildīgajām institūcijām nerūpot latviešu valodas un literatūras attīstība. Nacionālā rakstniecība 20 gadus kopš neatkarības atjaunošanas bijusi «valsts pabērna lomā» un «turējusies, pateicoties pārliecībai, entuziasmam un patriotismam», rakstīja Nora Ikstena. Un aizrādīja, ka ir pēdējais laiks «latviešu politiķiem un valsts aparātam atgūt godu un cieņu attiecībā pret savu nacionālo literatūru». 

Berelis nebija šīs rakstnieku delegācijas sastāvā. «Neesmu valstiski domājošs cilvēks,» viņš saka, un man jāmin, vai ironiski. Bet, kad puspajokam pavaicāju, vai viņš atbilst priekšstatam par vienmēr izbadējušos, pažobelē mītošu latviešu literātu, atteic, ka «pusbadā nu galīgi neesmu».  

Tas izklausās ticami. Uzmetis aci restorāna Muklājs namatēva atnestajai tāfelei ar dienas ēdienkarti, viņš bez ilgas pētīšanas pasūta līni («zivi ir grūti sabojāt» – viņš vēlāk bildīs, atcerēdamies tīģergarneles un citus «jūras mošķus» Katalonijas piejūras krodziņos). Taču pēc tam ilgi šaubās, vai gribēs arī zupu, pat ja par pusdienām maksā žurnāls Ir. Bet sarunas gaitā izstāsta, ka nupat esot saslimis ar kalnu slēpošanu – iepriekšējā sestdienā pirmo reizi mūžā nostājies uz «slalomenēm», un nu vairs nevarot sagaidīt nākamo, kad atkal tiks uz Žagarkalnu. Pēdējā laika «permanentais bankrots» gan piebremzējis citu aizraušanos – etnisko antīko ieroču kolekcionēšanu. Tomēr ir skaidrs, ka Berelis diezin vai derētu romantiska trūkuma saēsta latvju poēta ilustrācijai. 

Esam labi pazīstami sen, taču nebijām tikušies teju kopš 80.gadu beigām, kad sērijā Pirmā grāmata Guntim iznāca Mitomānija, bet man – Dukts. Man kā diletantam nākas atzīties, ka labāk zinu, ko nozīmēja būt rakstniekam Latvijas PSR, nekā to, kā dzīvo profesionāls rakstnieks neatkarīgajā Latvijā. Tiesa gan, padomju rakstnieku statusu nebijām paspējuši nopelnīt, un arī salīdzināt tā laika dziļi institucionalizēto un augsti prestižo sistēmu ar brīvā tirgus demokrātiskas valsts situāciju nebūtu jēgas. 

Taču, lasot ziņās, ka apelēt pie politiķu sirdsapziņas rakstniekus izprovocējis valsts uzņēmuma Latvijas valsts meži 800 tūkstošu latu ziedojums Valsts kultūrkapitāla fondam, no kura literatūrai neesot ticis nekas, bija jādomā, ka kaut kas ir aplami. Pat ne tāpēc, ka rakstniekiem nav tikusi daļa no šīs naudas, bet gan tāpēc, ka valsts finansējums kultūrai absurdi piešķirts kā valsts uzņēmuma ziedojums. (Ne mazāk absurds gan šķita arī pašu rakstnieku piedāvājums ministrei, ka šo kļūdu varētu labot kāds cits valsts uzņēmums, piemēram, Latvijas dzelzceļš vai Latvenergo, «ziedojot» naudu tieši rakstniecībai.) 

Šāda valsts līdzekļu aplinkus piešķiršana – vai tas būtu sportam, kultūrai vai vēl kam citam – pati par sevi ir nejēdzība. Taču mani šokē Bereļa stāstītais, ka, izrādās, literatūrai no šā ziedojuma nekas nav ticis, jo valsts uzņēmuma cilvēki esot «noformulējuši savas vēlēšanās, bet par rakstniekiem aizmirsuši».  

Kā tas var būt, ka viens valsts uzņēmums «uzstāda savas prioritātes» naudas sadalei kultūrai, proti, faktiski lemj par valsts kultūras politiku? «Neprasi man,» Berelis atteic. Bet ja nu šis uzņēmums pasūtītu uzrakstīt romānu par sevi? Berelis tikai parausta plecus. Un pastāsta, ka rakstnieks Māris Bērziņš nesen dabūjis «komisku prēmiju» no Liepājas pilsētas (kādus 100 latus) par to, ka viņa romānā Titāna skrūves ir «daži fragmentiņi par vecu kapteini, kurš sēž krogā, pļumpē alu un sarunājas ar galveno varoni». «Tagad visi sarosījušies – re, kur simtiņu var dabūt! Piebāzīs pilnas grāmatas ar veciem kapteiņiem.» 

«Visa tā sistēma ir totāli degradēta,» Berelis saka bez sašutuma vai citām stiprām emocijām. Kaut gan pats ir šīs sistēmas daļa un pārtiek tikai no literāta darba, «kaut kādā ziņā atšķiros no citiem», viņš uzskata. Kādā? «Ja nevaru atļauties rakstīt prozu, tad varu rediģēt, par ko man maksā astoņas reizes vairāk nekā par oriģināltekstiem, vērtējot pēc patērētā laika.» Pēdējais nopietnākais darbs bijis pērn – pēcvārdi piecām grāmatām. «Ļoti skaists zvaigznājs – Džoiss, Bekets, Marģers Zariņš, Regīna Ezera, latviešu jaunākā proza,» viņš stāsta. 

«Sistēma», kurā rakstnieks var nopelnīt dienišķo iztiku, taču nevar atļauties rakstīt, «idejas līmenī» gan esot bijusi iecerēta līdzīga kā daudzās citās Eiropas valstīs – ka par valsts budžeta naudas sadalījumu kultūrai jālemj neatkarīgiem Kultūrkapitāla fonda ekspertiem. Vienīgi naudas, ko dalīt, nav.  

Atšķirībā no, piemēram, Igaunijas, kur šāda fonda finansējums piesaistīts akcīzes nodoklim («cilvēki maksā par saviem grēkiem, un kādi procenti aiziet kultūrai»), Latvijā tie ir piešķīrumi no valsts budžeta. Rezultātā, sākoties krīzei, Igaunijā finansējums kultūrai, kas bija bijis trīsreiz lielāks nekā Latvijā, kritās par ceturtdaļu, bet Latvijā – trīskārši. Pērn bibliotēkām jaunu grāmatu iepirkšanai KKF piešķīris 4000 latu, «292 reizes mazāk nekā Igaunijā», kur tam atvēlēti 1,2 miljoni, rēķina Berelis, kas pats ir viens no šā fonda ekspertiem. Šogad «nabaga bibliotēkas kautrīgi palūgušas» 10 tūkstošus, «ko iedot nevaram, jo mums 50 tūkstoši jāsadala visām stipendijām, grāmatizdošanai, pasākumiem un tā tālāk». Uz piedāvājumu arī Latvijā piesaistīt fonda finansējumu akcīzei no Finanšu ministrijas saņemta «atrakstīšanās», ka mūsu sistēma esot vislabākā.  

Un Rakstnieku savienība – vai tā vismaz daļēji pilda rakstnieku arodbiedrības funkcijas? Berelis atmet ar roku: «Tarakānu audzētāju biedrība ne ar ko neatšķiras no Rakstnieku savienības.» Tāda pati sabiedriska organizācija, kas varot vienīgi sarīkot kādu pasākumu, bet citādi tai «pilnīgi sasietas rokas». Likumprojekts par radošajām profesijām un savienībām, kas esot iesniegts pirms kādiem astoņiem gadiem, «nomētājies pa Saeimu». 

Berelis piekrīt, ka paši rakstnieki vairāk īd par netaisnību, nekā iet un prasa politiķiem sakārtot «pilnīgi nojaukto» sistēmu. Taču «rakstnieks pēc būtības ir iekšup vērsts». «Grūti iedomāties, kurš varētu pieprasīt. Labāk norīs, samierināsies, nekā prasīs.» Samierināsies un rakstīs? «Nevajag idealizēt,» viņš aizrāda. Literatūra nav tikai uzrakstītais teksts, bet arī «viss kopums visriņķī». 

Vaicāts, vai jaunākajā latviešu literatūrā šādos apstākļos ir tapis kaut kas ievērības cienīgs, Berelis atbild, ka «tikai viena lieta» – Aivara Kļavja triloģija Viņpus vārtiem, ko viņš pašlaik rediģējot. «Fantastisks gabals,» viņš sajūsminās, «visa Latvijas vēsture, ar tādu atvēzienu vēl neviens nav rakstījis.» 

Taču «jaunajā galā» esot ja arī ne gluži tukšums, tad tomēr pierimums. Tomēr par latviešu literatūras galu viņš nešausminās, tā vietā apcer globālo tendenci, ka grāmatu metieni sarūk, bet to nosaukumu skaits pieaug, tā ka varot pienākt laiks, kad katram rakstniekam būšot viens vienīgs lasītājs. «Un rakstnieki ies uz valdības ēkām pieprasīt nevis naudiņu rakstāmajām grāmatām, bet gan ar lozungu – katram rakstniekam vismaz vienu lasītāju!» Un kā tad valdība viņiem tos piešķirs? «Priekš tam valdība domāta, lai par mums rūpētos. Vai tad rakstniekam par to ir jārūpējas?»

Kas notiks ar latviešu literatūru? «Man ir teorija, ka ir literatūras 25 gadu cikls,» Guntis atgādina. Iepriekšējais vilnis bijis astoņdesmito beigās, deviņdesmito sākumā. Tātad nākamo varam gaidīt pēc 3-5 gadiem.

Ēdienkarte
Jēra gaļas soļanka
Līnis ķiploku sviestā, vērša vaigi sarkanvīnā
Dateļu kūka, melna kafija, ūdens

Ir jautā

Posted on februāris 22, 2012 by - Viedoklis

Vai ir jāapgrūtina referendumu ierosināšana, kā to grib koalīcijas politiķi?


Kristofs Blaus, Manabalss.lv veidotājs:
Referenduma ierosināšanu nevajag sarežģīt, bet gan vienkāršot – samazināt izmaksas un paātrināt procesu, organizējot referendumus elektroniski! Aktīvāk jāizmanto Saeimas darba kārtības iniciatīvas, tad referendumi nebūs jārīko bieži.

Iveta Kažoka, Providus pētniece:
Nevajadzētu cilvēkiem likt šķēršļus referendumu ierosināšanai. Sabiedrība izglītojas politiskos jautājumos ar referendumu palīdzību.

Edgars Pastars, Valsts prezidenta padomnieks:
Jānosaka  acīmredzami nepieļaujamu jautājumu filtrēšana, iespēja valdībai uz referendumu piedāvāt alternatīvu risinājumu, sākotnējā parakstu skaita saprātīga palielināšana un jādefinē prasības iniciatīvas grupai.

Balss un veto

Posted on februāris 22, 2012 by - Viedoklis

Demokrātijā, ko tiešām var apbrīnot, veto tiesības ir svarīgākas par balsstiesībām

Demokrātija ir apdraudēta. Teju katrs režīms sevi cenšas pasludināt par demokrātisku, pat vislielākie tirāni. Un nenovēršami – šo režīmu acīmredzamie trūkumi aptraipa viņu piesavināto vārdu. Tāpēc demokrātijas jēdziens ir jāprecizē. Vinstona Čērčila skaidrojums, ka demokrātija ir mazākais ļaunums, salīdzinot ar jebkuru alternatīvu, nav neapstrīdams. Vismaz kamēr nav pamatīgi izvētītas visas alternatīvas.

Taču demokrātijai ir reāli, nenoliedzami nopelni. Tā katram piešķir vēlētāja statusu un ļauj identificēties ar savu valsti, sajust – valsts dara to, ko vēlētājs liek tai darīt. Vēl demokrātija nodrošina miermīlīgu varas nomaiņu, turklāt dara to pārsteidzoši sekmīgi.

Balsošana ir laba lieta. Tā apliecina, ka pilsoņi paši lemj likumus, nevis pakļaujas svešām pavēlēm. Diskusiju noslēdzot, ja nav izdevies panākt vienprātību, mēs varam nobalsot – tādējādi ikvienam pilsonim tiek piešķirta balss, taču tikai lai atbildētu uz uzdoto jautājumu. Balsotāju skaitam pieaugot, iespējas katram ietekmēt jautājuma formulējumu samazinās. Iespēja ikvienam izteikties ir apgriezti proporcionāla kopējās grupas lielumam.

Vairākumā ģimeņu katram ir iespēja paust savu viedokli. Zvērināto tiesā katram var būt pamatotas aizdomas, kas ietekmē kopējo lēmumu. Lai sabiedrības pārvaldē panāktu to, ka ikviens pilsonis tiešām tiek sadzirdēts, indivīdam ir jāiesaistās salīdzinoši nelielās institūcijās  – vietējās brīvprātīgo grupās, draudžu un dažādu citu institūciju padomēs u.tml., tur, kur katrai balsij tiešām ir svars.

Balsstiesības ir laba lieta, taču ne bez trūkumiem. Nepatikšanu galvenais cēlonis ir tas, ka balsstiesības ir arī citiem, un viņi var mani pārbalsot.

Citiem var šķist, ka Džeina man būtu ļoti laba sieva, un tāpēc man viņa jāprec. Bet es to nevēlos. Es spēju samierināties ar to, ka mani pārbalso publiskās pārvaldes jautājumos, bet es nevaru pieņemt sievu, ko pats neesmu izvēlējies. (Protams, ne jau man vienīgajam ir galavārds šajā jautājumā – arī Džeinai, tieši tāpat kā man, jābūt tiesībām pateikt «nē», pat ja es būtu viņu nolūkojis.) Es pieprasu ne tikai balsstiesības, bet arī vienpusējas veto tiesības. Man, Džeinai un jebkuram indivīdam ir jābūt tiesībām pateikt «nē» par jautājumiem, kas attiecas tieši uz katru no mums.

Veto tiesības ir pat svarīgākas par balsstiesībām. Tāpēc – lai gan balsošana ir laba lieta, tā pati par sevi nepārvērš ikvienu pārvaldības formu demokrātijā, ko mēs patiesi apbrīnotu.

Ja tiešām vēlamies nopietni aizstāvēt demokrātiju, mums jāraugās uz tautu kā kopumu, kas sastāv no indivīdiem. Tas, ko tauta vēlas kā kopums, ir svarīgi, taču arī katra indivīda vēlmes ir svarīgas un dažos jautājumos pat svarīgākas. Tiesiskumam, cieņai pret dzīvību un brīvību vienmēr ir jābūt pirmajā vietā.

Ir vērtīgi, ja pilsoņiem ir iespēja tieši iesaistīties valsts pārvaldes lietās, taču būtībā šai līdzdalībai jābūt retai un ierobežotai. Veids, kā indivīds patiesi īstenojas kā sociāla būtne, ir ietekme daudzās nelielās sabiedrības grupās, kurās viņa balss patiešām tiek sadzirdēta un tai ir reāls svars. Jā, arī balsošana ir iespēja izteikt savu viedokli, ja citādi nav izdevies tikt pie kopējas vienošanās. Tomēr balsošana ir patiesi jēgpilna tikai tad, ja sabiedrībā kopumā par svarīgu vērtību tiek atzīta vienprātība un centieni panākt vienošanos, kad vien tas ir iespējams, tāpat kā gatavība uzklausīt un ņemt vērā tos, kuri iebilst.

Pret mazdūšību

Posted on februāris 22, 2012 by - Komentārs

Būtiski politiski jautājumi nav risināmi ar taktiskiem juridiskiem manevriem

Daudzi Latvijas pilsoņi sestdien sagādāja sev, kā liekas, negaidītu pārsteigumu. Lielais «pret» balsotāju pārsvars referendumā; konstitucionālā vairākuma – puse no visiem balsstiesīgajiem – atbalsts latviešu valodai kā vienīgajai valsts valodai; garās rindas pie vēstniecībām. Tas bija pārliecinoši, pat pacilājoši. Izrādās, par spīti dažkārt šķietami visaptverošajam negatīvismam un dažnedažādām grūtībām un nedienām, pilsoņu uzticība mūsu valsts pamatvērtībām ir spēcīga.

Lai gan dažādi Saskaņas centra pārstāvji tagad velk, ka «tas jau bija prognozējams» un «nekāda pārsteiguma te nav», ir skaidrs, ka viņi paši bija cerējuši uz daudz lielāku latviešu valodas aizstāvju pasivitāti. 

Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka arī daudzi koalīcijas politiķi gaidīja sliktāku referenduma iznākumu. Vēl pagājušā gada nogalē nācās dzirdēt koalīcijas pārstāvju satrauktas prognozes, ka «pret» balsotāju skaits varētu būt gandrīz vienāds ar «par» balsotāju skaitu. No šīm bailēm dzima ideja izmantot valsts naudu «pret» kampaņas veidošanai. Tā gan neguva atbalstu, tomēr referenduma priekšvakarā Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (V) pārmetošā tonī norādīja, ka tieši Zatlera Reformu partija šādu kampaņu ir nobloķējusi. Arī tā bija nedrošības pazīme. Jābūt, kam pārmest, ja tomēr balsojums nav pārliecinošs.

Taču referenduma rezultāts spēcīgi apliecināja to, kas jau bija skaidrs iepriekš – tādu administratīvo resursu izmantošana tautas gribas ietekmēšanai būtu bijusi liela kļūda. Šādu sviru izmantošana radītu visas iespējas apšaubīt rezultāta nozīmību. Jebkurš varētu teikt, ka tikai valsts varas ietekmē daudzi aizgājuši balsot «pret» vai nav balsojuši «par». Tas atņemtu gandarījumu «pret» balsotājiem, bet dotu «par» balsotājiem spēcīgu psiholoģisku aizsardzības mehānismu un ļautu viņiem turpināt izlikties, ka valsts valodas aizsardzība ir tikai kaut kāda mākslīga «valdošās elites» konstrukcija, nevis liela Latvijas pilsoņu vairākuma griba. 

Līdzīgas bailes par rezultātu bija pamatā pirms balsojuma ik pa brīdim dzirdētajam dusmīgajam jautājumam – kā tādu referendumu vispār varēja pieļaut? Šā satraukuma ietekme lika lielākajai daļai Vienotības deputātu apjukuma brīdī pakļauties Visu Latvijai! suģestijai un parakstīt iesniegumu Satversmes tiesai, kurā tika apstrīdēta paša referenduma satversmība. Tā rezultātā balsojums varēja tikt atlikts uz nenoteiktu laiku, kas būtu ne tikai lieliski kalpojis SC un VL interesēm, vairojot etnisko spriedzi, bet vienlaikus demonstrējis, cik lielā mērā «valdošā elite» no šā jautājuma baidās.

Taču referendums notika, kā plānots, un tautas lielais vairākums izrādījās gan gudrs, gan atbildīgs. Valsts pamatvērtība – latviešu valoda – saņēma visspēcīgāko apstiprinājumu, un tas bija iespējams tikai tāpēc, ka notika atklāts politisks process. Tādu rezultātu nekad nevar nodrošināt taktiski juridiski manevri.

Tāpēc ar izbrīnu un bažām jāskatās, kā uzreiz pēc referenduma Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa un Valsts prezidents Andris Bērziņš tiekas, lai apspriestu, kā ierobežot iespējas rīkot jaunus referendumus. 

Kāda problēma tiktu risināta ar šādiem ierobežojumiem? Atjaunotās Latvijas 20 divos gados esam piedzīvojuši gana daudz parakstu vākšanas kampaņu un referendumu, un līdz šim ne par vienu nevarētu teikt, ka rezultātā būtu uzvarējis destruktīvs populisms vai bezatbildība. Tieši otrādi, gan 1998.gadā, balsojot par naturalizācijas «logu» atcelšanu, kas bija priekšnoteikums virzībai un NATO un ES, gan 2003.gadā, balsojot par iestāšanos Eiropas Savienībā, gan pagājušajā nedēļā, balsojot par valodu, tauta svarīgos jautājumos ir atkārtoti izrādījusi atbildīgu attieksmi pret valsti un pret saviem pilsoņu pienākumiem. 

Varbūt dažiem politiķiem ir bailes, ka tagad mūs gaida nebeidzama referendumu rinda? Nemaz nav tik viegli tos parakstus savākt, kā nesen iemācījās VL savā neveiksmīgajā kampaņā izraisīt nevajadzīgus konfliktus par izglītības sistēmu, kurā jau tagad aizvien vairāk bērnu brīvprātīgi mācās skolās ar latviešu valodu. 

Turklāt referendumu mehānisms ir pašregulējošs. Lai tik PCTVL līdere Tatjana Ždanoka vāc parakstus par pilsonības nulles variantu. Kad arī viņa referendumā būs cietusi smagu zaudējumu, pat viskaismīgākie viņas politiskās līnijas atbalstītāji būs spiesti atzīt, ka ir jāmeklē citi politiskie risinājumi, jo, galu galā, cik tad reizes var pierunāt cilvēkus piedalīties bezcerīgos pasākumos?

Galvas paslēpšana irdenās juridiskās konstrukcijās un izlikšanās, ka politiska konflikta noklusēšana ir tas pats, kas tā atrisināšana, ir strausa politika, kas problēmas nevis risina, bet padziļina. Turklāt mazdūšība un vājums otro pusi tikai spēcina, bet juridiskas spēlītes vairo aizvainojumu un dusmas. Savukārt stāšanās problēmām pretī ar drošu skatu palīdz tās pārvarēt, un, kā pierāda referendums par valodu, rezultāti var būt pat pārsteidzoši labi.

Ja referendumu ierobežojumus virza tāpēc, lai atvieglotu mūsu politisko pārstāvju dzīvi, tad jāsaka: viņi nav ievēlēti, lai ērtā distancē no pilsoņiem nodarbotos ar kuluāru intrigām. Problēmām jāskatās acīs, un par to risināšanu atklātā procesā jāpārliecina vēlētāji. Valsts pamats ir tautas griba. No tās nedrīkst slēpties.

Komentārs 140 zīmēs
Dati par 2011.gadu rāda, ka Latvija uzstādījusi jaunu eksporta rekordu: 6 miljardi latu. Tas ir par 38% vairāk nekā trekno gadu augstākajā punktā.

Latvija veiksmīgi pārdeva piecgadīgās valsts obligācijas 1 miljarda ASV dolāru vērtībā. Finanšu tirgu uzticība valstij aug.

Pacietības mērs ir teju izsmelts: ar ļoti lielām grūtībām eirozonas finanšu ministri apstiprināja 130 miljardu eiro palīdzības plānu Grieķijai. 

Bizantiskā aritmētika

Posted on februāris 22, 2012 by - Komentārs

Kremlis un Ušakovs mēģina aizstāt referenduma rezultātus ar sev vēlamajiem

Tautas nobalsošanā neesot uzvarētāju. Toties zaudētāji gan naski piesakās paši. Krievijas Ārlietu ministrija nākamajā dienā pēc referenduma paziņoja, ka tas neatspoguļojot Latvijas iedzīvotāju patieso noskaņojumu. Saskaņas centra līderis Nils Ušakovs piebalsoja, ka neesot svarīgi, cik cilvēku balsoja «pret», svarīgākais esot, ka «tik daudzi» balsojuši «par». 

Gan Krievijas ārlietu resors, gan Ušakovs un citi Maskavas interešu pārstāvji savu grūti noslēpjamo vilšanos mēģina piesegt ar rupju referenduma statistikas sagrozīšanu, pēc vajadzības jaucot un mainot vietām jēdzienus «iedzīvotāji», «pilsoņi», «balsstiesīgie», «balsojušie» un pieraujot klāt arī «nepilsoņus».

Cik tad, pēc Kremļa aprēķiniem, sanāk ar «patieso noskaņojumu» jeb, kā teic Ušakovs, «tik daudzi»? Krievijas ārlietu resora pārstāvis svētdien paziņoja, ka referenduma rezultāti neatbilstot patiesībai, jo «tiesības paust viedokli bija liegtas 319 tūkstošiem cilvēku, tā sauktajiem nepilsoņiem». No tā laikam jāsecina, ka Latvijā par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai ir 273 plus 319, tātad 592 tūkstoši cilvēku, zīdaiņus ieskaitot. (Tiesa, nepilsoņu patieso skaitu Krievijas ĀM vai nu nezina, vai negrib zināt – pēc 2011.gada tautas skaitīšanas datiem, Latvijā ir 290 660 nepilsoņu jeb 14,1% no visiem iedzīvotājiem, vēl 44 347 jeb 2,1% ir ārvalstnieki.)

Līdzīgs skaitlis gandrīz vai sanāk Ušakovam, kaut gan viņš rēķina citādi. Savā pēcreferenduma manifestā jeb gaudu vēstulē viņš sāk uzskaitīt: ««Par» nobalsoja 55,57% Latgales iedzīvotāju, 85,18% Daugavpils iedzīvotāju, 60,29% Rēzeknes iedzīvotāju…» Tomēr loģiska turpinājuma vietā – ka tātad «par» iznāk esam balsojuši 24,88% Latvijas «iedzīvotāju», kas būtu apmēram 500 tūkstoši (tuvu tam, cik rēgojas Kremļa aritmētiķiem), – pabeidz rēķināšanu ar tajā neiederīgu patieso balsotāju skaitli: «Kopumā «par» nobalsoja 273 347 Latvijas pilsoņi.»

Toties tā dēvētā Latvijas krievu kopienas apvienotā kongresa līdzpriekšsēdētājs Aleksandrs Gapoņenko, kuru Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks nosaucis par vienu no īstajiem referenduma kampaņas organizētājiem, svētdien Latvijas radio 4 mētāja skaitļus ar atvēzienu – ka «aiz mums visi krievvalodīgie, visi 40% –  25, kuri balsoja «par», un 15, kuri nebalsoja, 280 tūkstoši pilsoņu, 320 tūkstoši nepilsoņu!». Arī viņam, skaitot kopā referendumā «par» balsojušos un visus nepilsoņus, sanāk tik, cik Krievijas ĀM grāmatvežiem. (Ar viņa procentu putru nav vērts pat sākt ķēpāties.)

Izmisīgie pūliņi uzdot vēlamo rezultātu par esošo ir drošs zaudējuma sajūtas simptoms. Lielās vilšanās iemesls, kā to pastāvīgi uzsver Ušakovs, ir ne jau nepietiekamais «par» balsojušo skaits – tas ir maksimālais, uz ko SC varēja cerēt. Tomēr uzdot to par panākumu neļauj nomācoši lielais «pret» balsojušo skaits un procents. Pat no pirksta izzīstie 500 vai 600 tūkstoši tik un tā ir mazāk nekā Satversmes grozīšanai nepieciešamie 772 tūkstoši, puse no visiem  balsstiesīgajiem pilsoņiem. (Un arī 56% Latgalē «par» balsojušo ir tikai aptuveni 33% no visiem reģiona balsstiesīgajiem.) Toties pret otru valsts valodu balsojušie 821 722 ir pārliecinošs konstitucionāls vairākums, ar ko pārpārēm pietiktu, lai grozītu jebkuru Satversmes pantu. Tikai tauta ir pateikusi, ka neļaus to darīt. 

Valodas precizitātei ir politiska nozīme. Viens no SC nepatīkamajiem referenduma blakusefektiem ir paradoksāls – kaut gan par Satversmes grozīšanu balsoja pat nedaudz vairāk pilsoņu nekā par SC pēdējās, apvienībai vissekmīgākajās Saeimas vēlēšanās, ir izgaisināts blefs par SC it kā pārstāvēto «trešdaļu sabiedrības», ko bijām vairākus gadus klausījušies kā kaut ko pašsaprotamu.

Droši vien turpmāk vairs nedzirdēsim muļķības par «trešo daļu vēlētāju» vai pat «valsts iedzīvotāju», kurus pārstāvot SC un tāpēc vien būtu «jāņem valdībā». Diemžēl jau dzirdam gan no medijiem, gan no dažādiem ekspertiem, ka par otru valsts valodu esot balsojusi «ceturtā daļa balsstiesīgo» vai pat «pilsoņu», vai pat «iedzīvotāju». Patiesībā par otru valsts valodu balsoja 25% referendumā piedalījušos balsstiesīgo pilsoņu jeb 17,7% no visiem balsstiesīgajiem pilsoņiem.

Protams, arī teju 18% vēlētāju ir vērā ņemams skaits. Taču «gandrīz piektdaļa» pagalam neder kā arguments, ka SC it kā pārstāvot visus Latvijas «krievus», «krievvalodīgos» vai nelatviešus. Šoreiz «izmēram ir nozīme», kā to rāda gan Gapoņenko groteskie apgalvojumi, ka «aiz mums ir 40 procenti», gan Ušakova  čukčiskā skaitīšanas metode «viens, divi, daudz» un uztiepīgi borētais, ka šie «daudz» referendumā iznāk esam balsojuši par Saskaņas centru. 

Arī pēc referenduma, tāpat kā pirms, ir svarīgi paturēt prātā, kāds bija tā jautājums. Tauta pateica stingru «nē» piedāvājumam piešķirt otras valsts valodas statusu krievu valodai. Referenduma iniciatoru mēģinājums uztaisīt to par «protesta balsojumu» pret visu, kas Latvijā noticis kopš neatkarības atjaunošanas, ir bezcerīgi izgāzies. Šo rezultātu nevar mainīt ar «radošu aritmētiku». 

Taču dialogs ar 18% «par» balsojušo balsstiesīgo pilsoņu arī jābalsta uz skaidriem principiem – ka tas notiks bez SC vai citu Kremļa moderatoru starpniecības. Ja runā aritmētiskos terminos, jānoņem vienādības zīme starp SC un «krievvalodīgajiem». Nevar vienlaikus dēvēt notikušo par provokāciju un risināt sarunas ar provokatoriem par tās seku novēršanu.

Komentārs 140 zīmēs
Dabiski, ka uz Nila Ušakova pēcreferenduma dialoga piedāvājumu pirmais atsaucies Raivis Dzintars. Abiem kopīgi pasākumi jau 16.martā.

Joks? Premjerministrs jaunās elektroniskās identifikācijas kartes nodēvē par «bezjēdzīgu dokumentu», un valdība nolemj, ka sāks tās izsniegt no 1.aprīļa.

Labāk viens, toties īsts draugs. Krievija nepiedalīsies tā dēvēto Sīrijas draugu konferencē, jo uz to nav ielūgti prezidenta Bašara al Asada valdības pārstāvji.

Vairākums

Posted on februāris 22, 2012 by - Redaktores sleja

Tikpat svarīgi kā dziedāt, ir klausīties. Tikai tā veidojas kopsakars

Eiropā pieprasītais diriģents Kaspars Putniņš intervijā to saka par kori, taču viņa vārdi skan trāpīgi pēcreferenduma nedēļā, kurā cenšamies apjēgt, kas nobalsošanā ir pateikts un kas – sadzirdēts. «Spēja dzirdēt citus ir saistīta ar smalkjūtību. Domāju, ka Latvijas sabiedrībā ar to ir problēmas. Tādos brīžos, kad citi izsaka viedokli, mēs nepietiekami paklusējam un klausāmies, lai mēģinātu saprast,» saka Putniņš.

Viņam noteikti piekristu daugavpilieši. Viesojoties pie viņiem referenduma laikā, aizvainojums par nesadzirdēšanu laužas pretī aumaļām. Daugavpils, otrā lielākā Latvijas pilsēta, kopš sestdienas ir arī viena no divām vietām Latvijā, kur pilsoņu vairākums pateicis «jā» oficiālai divvalodībai.

Ko iesākt pēc balsojuma? Klausoties politiķus, šķiet, ka notikusi izlaušanās no cietuma un tagad vieni cer apstīpot vēl vienu dzeloņdrāšu virteni ap sētaugšu, citi rok jaunas ejas zem mūru pamatiem. Jāapgrūtina referendumu rīkošana, klāsta koalīcijas līderi. Jārosina jaunas balsošanas, dīdās opozīcija.

Ja tādi ir piedāvājumi, labāk nedarīt neko.

Atdzist. Ļaut kā dubļiem izžūt abu pušu ekstrēmistu izšķaidītajiem naida netīrumiem, aizslaucīt tos un ieraudzīt patiesību, ko šajā žurnāla numurā atgādina mācītājs Juris Rubenis – vairākums Latvijā ir domājoši cilvēki, kas spēj saprasties. Tikai mums jābeidz gļēvi klusēt, baidoties no «savējo nodevēja» zīmoga. Jāsāk runāt, lai sadzirdētu – jā, mēs esam vairākums.

Radars pasaulē

Posted on februāris 15, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Grieķijas parlaments svētdien atbalstīja starptautisko aizdevēju pieprasītos jaunos taupības pasākumus, kuri nepieciešami, lai Grieķija saņemtu jaunu starptautisko aizdevumu 130 miljardu eiro apmērā un paglābtos no jau nākammēnes draudošā bankrota. Premjerministrs Luks Papadems pirms parlamenta balsojuma paziņoja, ka deputāti izdarīs svarīgāko izvēli «virzīties uz priekšu kopā ar Eiropu un vienoto valūtu». Attēlā: protestētāji aizdedzinājuši kinoteātri Attikon un vēl vismaz septiņas ēkas Atēnu centrā.

Reitingu aģentūra Moody’s pirmdien pazemināja deviņu Eiropas Savienības valstu kredītreitingus vai to prognozes. Itālijas, Spānijas un Portugāles reitingi un Francijas, Lielbritānijas un Austrijas reitingu prognozes pazeminātas, jo šīs valstis arvien vairāk ietekmējot eirozonas krīze. Šaubās par to, vai ES līderi darījuši pietiekami daudz ekonomikas un finanšu sektora krituma izbeigšanai, Moody′s arī pazemināja Slovēnijas, Slovākijas un Maltas reitingus.

Sīrija noraidījusi svētdien Arābu līgas ārlietu ministru sanāksmē Kairā pieņemto lēmumu atbalstīt Sīrijas opozīciju un plānu izveidot kopējus ANO un Arābu līgas miera uzturēšanas spēkus, kas tiktu nosūtīti uz Sīriju. Arābu līga 28.janvārī apturēja savas novērotāju misijas darbību Sīrijā. Kopš pagājušā gada marta notiekošajos protestos pret prezidenta Bašara al Asada režīmu gājuši bojā ap 6000 cilvēku.

ASV februāra beigās pošas atsākt pārrunas ar Ziemeļkoreju par tās kodolprogrammu. Abu valstu pārstāvju tikšanās, kas plānota Pekinā, būs pirmais abu valstu tiešais kontakts pēc līdera Kima Čen Ira nāves pērn decembrī.

Holdings Gazprom-media, kuram pieder radiostacija Eho Moskvi, pieprasījis pirms termiņa nomainīt radio direktoru padomi. Nesen Krievijas premjerministrs Vladimirs Putins bija paziņojis, ka radiostacija viņu «no rīta līdz vakaram aplej ar samazgām». Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs apgalvo, ka direktoru padomes atlaišana nevarot būt saistīta ar Putina kritiku par radio.

Lielbritānijas policija sestdien saistībā ar izmeklēšanu par korupciju aizturēja piecus mediju magnātam Rupertam Mērdokam piederošā tabloīda Sun žurnālistus un trīs amatpersonas – policistu, militārpersonu un Aizsardzības ministrijas amatpersonu. Policijai ir aizdomas, ka žurnālisti maksājuši amatpersonām, lai iegūtu informāciju.

ASV Federālā kodolregulēšanas komisija atbalstījusi pirmā pēc 30 gadu pārtraukuma kodolreaktora būvi, kas varētu notikt 2016. vai 2017.gadā. Reaktoru būvēs Džordžijas štatā jau esošā atomelektrostacijā. Šis projekts izmaksās 14 miljardus ASV dolāru. Iepriekš pēdējā licence jauna reaktora būvei ASV tika izsniegta 1978.gadā.

Krievijas premjera un prezidenta amata kandidāta Vladimira Putina priekšvēlēšanu kampaņas vadītāji gatavojas izvest Maskavas ielās 200 tūkstošus Putina atbalstītāju pēc tam, kad notikuši vairāki līdz šim nepieredzēta mēroga protesti pret viņa valdīšanu. Prasību rīkot šādu pasākumu kampaņas rīkotāji esot saņēmuši no Krievijas reģioniem. Pasākuma galvenais sauklis būs «Mēs aizstāvēsim savu tēvzemi». Putins 4.martā gaidāmajās vēlēšanās plāno atgriezties Krievijas prezidenta amatā.

Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess noraida ideju Tallinas centrā uzstādīt pieminekli bijušajam Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam, ko izteikuši daži uzņēmēji un sabiedriskie darbinieki. Ilvess vaicā – ja celt pieminekli ārzemniekam, tad kāpēc ne Čehijas pirmajam prezidentam Vāclavam Havelam.

Sestdien 48 gadu vecumā mirusi amerikāņu dziedātāja Vitnija Hjūstone. Viņa atrasta bez samaņas vannā zem ūdens savā numurā Beverlihilzas viesnīcā Beverly Hilton.