Žurnāla rubrika: Svarīgi

Radars Latvijā

Posted on marts 7, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā


1.martā sākās trīs mēnešu termiņš, kurā saskaņā ar jauno sākumdeklarēšanās likumu visiem, kas atbilst likumā noteiktajiem kritērijiem, ir jāiesniedz Valsts ieņēmumu dienestā mantiskā stāvokļa «nulles» deklarācija. Pērn pieņemtais Fizisko personu mantiskā stāvokļa un nedeklarēto ienākumu deklarēšanas likums paredz, ka no 1.marta līdz 1.jūnijam VID iesniedzamajā mantiskā stāvokļa deklarācijā jānorāda ziņas pēc stāvokļa 2011.gada 31.decembrī pulksten 24.

Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs pieņēmis lēmumu par divu Krievijas pilsoņu – Aleksandra Djukova un Vladimira Simindeja – pasludināšanu par Latvijai nevēlamām personām un iekļaušanu to personu sarakstā, kurām ieceļošana Latvijā ir aizliegta. Lēmumu ministrs pieņēmis, balstoties uz kompetento iestāžu atzinumu par šo abu personu apzinātu nevēlamu rīcību, kas kaitē Latvijas valstij un tās pilsoņiem.

Nesen izveidotās biedrības Latvijas attīstībai vadītājs Einars Repše apliecinājis, ka būtu gatavs nākotnē atkal uzņemties valdības vadību. Pagājušajā nedēļā nodibinātajā biedrībā ir uzņēmēji Valērijs Belokoņs, Olafs Berķis, Vienotības biedrs Rīgas domes deputāts Edgars Jaunups, no Jaunā laika izslēgtais Repšes līdzgaitnieks Dans Titavs, miljonāri Donāts Vaitaitis un Uldis Mierkalns, Vienotības priekšvēlēšanu kampaņas veidotājs Ainārs Ščipčinskis, aģentūras LETA valdes priekšsēdētāja vietnieks Agris Strautnieks.

Ministru prezidents Valdis Dombrovskis parakstījis vienošanos ar Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Augustu Brigmani par sadarbību Latvijas nacionālo interešu īstenošanai Eiropas Savienībā. ZZS Saeimā atbalstīs Lisabonas līguma grozījumu, kā arī jaunā ES fiskālās disciplīnas līguma ratificēšanu un fiskālās disciplīnas normu ieviešanu Latvijas likumos. Bet Dombrovskis sarunās par ES budžetu 2014.-2020.gadam stingri pastāvēs uz to, lai ES kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros Latvijas lauksaimniekiem nodrošinātu lielāku atbalstu.

Ministrs Roberts Ķīlis ķēries pie Izglītības un zinātnes ministrijas reorganizācijas, kas paredz būtiski optimizēt un vienkāršot ministrijas pārvaldes struktūru, samazinot birokrātiju un darbinieku skaitu. Kopējais amata vietu skaits IZM saruks par gandrīz ceturtdaļu jeb aptuveni piecdesmit amata vietām – no 234 līdz mazāk nekā 180.

Rīgas pilsētas izpilddirektora pienākumu izpildītājs Māris Kalve nesaskaņoja nevienu no leģionāru piemiņas dienā, 16. martā pilsētā pieteiktajiem pasākumiem. Pieņemot šādu lēmumu, ņemts vērā arī Drošības policijas atzinums, kurā norādīts uz iespējamiem būtiskiem sabiedriskās kārtības un drošības apdraudējumiem plānoto pasākumu laikā.

Valdība otrdien nolēma vakantajā Iepirkumu uzraudzības biroja IUB vadītāja amatā iecelt Daci Gaili, līdzšinējo biroja vadītāja pienākumu izpildītāju. IUB vadītāja amats kļuva vakants pērn decembrī pēc tam, kad šo amatu pēc paša vēlēšanās atstāja Andrejs Tiknuss.

Latvijā janvārī saglabājās ceturtais augstākais bezdarbs Eiropas Savienībā – 14,7% – liecina ES statistikas pārvaldes Eurostat dati. Bet eirozonā bezdarba līmenis sasniedza 10,7%, kas bija augstākais 14 gadu laikā un sliktākais rādītājs kopš eiro ieviešanas 1999.gadā. Visaugstākais bezdarba līmenis no ES valstīm janvārī bija Spānijā – 23,3% darbspējīgo cilvēku. Lietuvā un Igaunijā šāgada pirmajā mēnesī bezdarba līmenis bija attiecīgi 14,3% un 11,7%.

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome noslēgusi līgumu par 2000 latu ar žurnālistu Jāni Domburu, kuram jāsagatavo atzinums par nozares attīstības stratēģijas projektu, kuru izstrādājis iepriekšējais NEPLP sastāvs. Domburam līdz marta beigām jāsagatavo atzinums uz divdesmit lapām.

6000 km līdz Eiropai

Posted on marts 7, 2012 by - Pasaulē

Neticami stāsti par afgāņu puikām, kas ar sapni par labāku dzīvi līdz Eiropai nākuši pat kājām

Aiz restotajiem logiem ir spartiska, balti flīzēta istaba. 25 jaunieši gatavojas gulētiešanai, izritinot nelielus paklājiņus. Pestīšanas armijas darbinieki izsniedz palagus un guļammaisus. Šajā patver-smē, kas atrodas noplukušā Parīzes nomalē, ir pāris puišu no Mali un daži no Bangladešas, taču lielākā daļa ir no Afganistānas. 

Jaunākajam ir 13 gadu. Kopā ar savu brālēnu no Kabulas viņš ieradies tikai šorīt pēc piecus mēnešus ilga ceļojuma. Abi novelk krosenes un noliek paklājiņa kājgalī. Viens no viņiem, Morteza, piesardzīgi noslidina zeķes. Īkšķu apakša ir nedabiski balta. 

Jautāju, kas noticis ar viņa pēdām. «Ūdens,» atbild puika. Kur viņš gājis pa ūdeni? Mohammeds, kas nakšņos blakus, angļu valodu zina nedaudz labāk un piesakās tulkot. «Kalnos,» viņš saka. 

Kuros kalnos, pārjautāju, iedomājoties kalnu grēdu starp Turciju un Irānu. «Horvātijā, Slovēnijā, Itālijā,» stāsta Morteza. Mohammeds iestarpina: «Ne jau ūdens. Sniegs.» 

Man nāk apjausma, ka pēdas cietušas nevis no mirkšanas ūdenī, bet gan apsaldētas. 

Nākamajā dienā atkal satieku abus brālēnus. Viņi skatās, kā vecākie afgāņu puikas parkā spēlē futbolu. Mortezas 13 gadus vecais brālēns Sohrabs ir bāls un nopietns – izskatās vecāks par saviem gadiem. Angļu valodu mācījies divus gadus skolā un cenšas pats pastāstīt, kas notika. «Slovēnija. Liela problēma.» Viņš un «mana onkuļa dēls» ceļoja kopā ar astoņiem pieaugušajiem, kad viņus pamanīja Slovēnijas policija. Divus aizturēja, bet pārējie pamanījās aizmukt, metot līkumu kalnos. Par laimi, līdzi bijusi globālās pozicionēšanas ietaise, un pēc piecām dienām, brienot pa sniegu, pāri Alpiem izdevies sasniegt Itālijas ziemeļu pilsētu Trento. 

Abu zēnu mērķis ir tikt līdz tēvocim, kas dzīvo Eiropā. Tā Morteza izlēma pēc tēva bojāejas bumbas sprādzienā. Mamma esot mirusi jau «kara sākumā». Savukārt Sohrabs savu tēvu zaudēja 11 gadu vecumā. 

Bērniem bīstamākā zeme
Cik daudz ir šādu pusaudžu, kas no Afganistānas sasnieguši Eiropu uz savu roku, neviens īsti nezina. Parīzē pagājušajā gadā tika reģistrēti vairāk nekā 300 – tieši afgāņi bija lielākā daļa no 1700 nepilngadīgajiem imigrantiem. Sāra di Džiljo no organizācijas Glābiet bērnus Itālijā stāsta, ka līdzīgu patversmi Romā izmantojušo afgāņu zēnu (meitenes gadās reti) skaits pērn, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, bija dubultojies un sasniedza 635. 

Daļēju nojausmu sniedz patvēruma meklētāju statistika, lai gan šie skaitļi nav precīzi, jo daudzi nepilngadīgie nekādus iesniegumus neraksta. Tomēr 2010.gadā reģistrētās 4883 afgāņu personas ir lielākā nepilngadīgo patvēruma meklētāju grupa Eiropā. 

Daļu no viņiem tālajā ceļā drošības apsvērumu dēļ nolemj sūtīt vecāki vai radi, taču ir daudz tādu, kas izšķirošo lēmumu pieņem paši. Vieni bēg no savu tēvu brutalitātes, citi mēģina izvairīties no rekrutēšanas islāmistu militārajam un politiskajam grupējumam Talibanam. Ir daudz tādu, kas jau ilgāku laiku uzturējušies Pakistānā un Irānā, kur mitinās aptuveni trīs miljoni afgāņu bēgļu, taču tur pēdējā laikā sākusies nelegālo viesstrādnieku vajāšana un nosūtīšana atpakaļ uz kara plosīto dzimteni. 

Blānša Taksa no ANO bēgļu aģentūras Ženēvā norāda, ka drošības situācija Afganistānā turpina pasliktināties un jau divus gadus UNICEF to atzinusi par bērniem bīstamāko zemi. Piemēram, pērn no janvāra līdz septembrim Afganistānā nogalināti vai ievainoti 1600 bērnu, kas ir par 55% vairāk nekā gadu iepriekš. Pērnā gada nogalē ANO Drošības padomei iesniegtajā ziņojumā teikts, ka «bērnu nogalināšana un sakropļošana ir smaga problēma». «Visbiežākais noziegums ir nepilngadīgo rekturēšana militāru operāciju veikšanai, ieskaitot izmantošanu kā spridzinātājus-pašnāvniekus.» Tam visam klāt nāk 31 385 oficiāli reģistrēti «smagi nepietiekama uztura gadījumi.» 

Otrais mēģinājums
Pirmo reizi afgāņu pusaudžiem uzdūros pirms trim gadiem, kad redzēju, kā viņi spraucas cauri parka žogam Parīzē un nak-šņo kartona kastēs. Tad parkā sāka patrulēt policisti ar suņiem un pusaudži pārvācās uz kādu dzelzceļa patilti. Policija viņus iztramdīja arī no turienes. Par laimi, pārstāvis no nevalstiskās organizācijas France Terre d’Asile pastāstīja un no mutes mutē paklīda ziņas par iespēju nakšņot Pestīšanas armijas mītnē. Tā ir vienīgā pagaidu patversme bērniem Parīzē. Lielajā šaurībā visiem vietas nepietiek, un pēdējā laikā katru vakaru aptuveni 20 nepilngadīgo saņem atteikumu. Pārnak-šņo pie tuvējās metro stacijas vai visu nakti staigā pa ielām, lai kustētos un būtu silti. 

Pie France Terre d’Asile biroja durvīm satieku Omāru, slaiku 16 gadus vecu pusaudzi, kas zemu virs acīm novilcis slēpotāja cepuri. 

«Visa mana ģimene ir uztraukusies par  tēti. Mēs nezinām, kur viņš ir.» Tā ir burtiski pirmā lieta, ko sāk stāstīt Omārs un mūsu sarunas laikā to pašu atkārto vēl četras reizes. 

Puisis ir no Lougaras provinces uz dienvidiem no Kabulas. Ģimenē ir vecākais no pieciem bērniem. «Afganistānā es gāju skolā trīs gadus, bet tad vairs nevarēju. Vectēvs teica, ka nedrīkstu iet skolā, jo mums ir ienaidnieki, kas mani nogalinās. Ir jāpaliek mājās un nedrīkst pamest ciemu.» Omāra tēvs un vectēvs savulaik piedalījušies «svētajā karā pret krieviem», bet tad negaidīti tie paši kaujasbiedri, ar kuriem agrāk karoja kopā, sāka draudēt ar izrēķināšanos. Vectēvs pārdeva savu mandeļu dārzu un cilvēku kontrabandistam samaksāja 11 000 dolāru par dēla un vecākā mazdēla izvešanu no valsts. 

Viņiem pievienojās arī Omāra tēvocis, un visi trīs kopā sasniedza Turciju. Tur uzdūrās policistiem. Katrs muka uz savu pusi. Omāru notvēra un deportēja atpakaļ uz Afganistānu. Tēvocis vēlāk esot sazinājies ar vectēvu un pastāstījis, ka ar viņu viss kārtībā. No tēva gan nav nekādu ziņu. 

Omārs nolēma riskēt atkal un ceļā pavadīja nākamos piecus mēnešus. Mainījās kontrabandisti, mainījās pavadoņi. Kādā nomaļā vietā pie Turcijas un Grieķijas robežas viņu un citus ceļabiedrus vienkārši pameta. Gaidot pavadoni, bēgļi tur pavadīja vairākas diennaktis, bet tad saviem spēkiem aizkūlās atpakaļ uz Stambulu. 

Nedaudz atpūties, Omārs atkal atgriezās pie robežas un pārpeldēja upi, kas šķir abas valstis. Sekojot kontrabandista norādēm, slapjās drēbēs piecas stundas gāja līdz tālumā zibošajām naksnīgās pilsētas ugunīm. Tur viņu arestēja policija. Trīs dienas pavadīja kamerā ar 15 citiem vīriem. Kad atbrīvoja, četras dienas mitinājās ziemeļu pilsētas Aleksandrupoles stacijā, kamēr kāds līdzjūtīgs vietējais nopirka vilciena biļeti līdz Atēnām. 

Nākamās 25 dienas ar vēl 32 imigrantiem uzturējās slēpnī, kamēr kontrabandisti organizēja kravas furgonu tālākceļam. Prombraukšanas dienā «pasažieriem» ieteica paņemt pāris cepumu paciņas, bet ne ūdeni. Furgonā viņi pavadīja 30 stundas. «Trūka gaisa un slikti smirdēja,» stāsta Omārs. Šoferis viņus izlaida Itālijā. Kopā ar trim puišiem Omārs nopirka vilciena biļeti uz Milānu, tad – uz Kannām. «Gulējām smiltīs jūras krastā un bijām pārsaluši.» Sasniedzis Parīzi, pirmās sešas dienas dzīvoja ielās, tad atnāca uz France Terre d’Asile biroju. 

«Es šeit gribu dzīvot. Cilvēki Francijā man nedara pāri.» Tā gan nav gluži taisnība. Pirms trim dienām kādā parkā viņu piekāva un aplaupīja. Atņēma maku ar pēdējiem 30 eiro un lapiņu ar vectēva numuru. 

«Es vienkārši gribu mieru.» 

Ko darīs, ja būs iespēja palikt Francijā? «Gribētu iet skolā, ja dos tādu iespēju.» 

Šāda iespēja tiek tiešām pastāv, taču vispirms jāpierāda, ka Omārs ir nepilngadīgs. Vispirms jāiet uz tiesu, kas pieprasīs veikt kaulu analīzi ar rentgenu – tā var noteikt vecumu ar divu gadu precizitāti. Ja neizdosies pierādīt, ka Omārs ir nepilngadīgs, paies vēl vairāki mēneši, kamēr vilksies formālais tiesiskās aizsardzības process. 

Kad ieceļotāji sasniedz 18 gadu vecumu, viņiem jāpārzina franču valoda un jāpierāda, ka apgūst kādu arodu. Daudziem afgāņu jauniešiem, kas skolā gājuši pavisam īsu laiku vai vispār to nav darījuši, šāds priekšnoteikums ir īsts izaicinājums. 

«Daži no viņiem uz ceļa Āzijā un Eiropā ir pavadījuši pat divus gadus, pakļaujoties skarbiem izdzīvošanas likumiem. Bet te mēs pēkšņi viņiem pieprasām ievērot stingrus izglītības sistēmas noteikumus un nepieļaujam nekādas atlaides,» kritisks ir Pjērs Anrī no France Terre d’Asile. 

Parīzes mēra vietnieks jauniešu lietās Romāns Levī gan norāda: «Viņiem ir ārkārtīgi liela motivācija, un bieži vien tieši šie pusaudži kļūst par paraugu citiem.» 

Zviedri gatavo deportāciju
Tomēr Parīzes budžets, kas atvēlēts nepilngadīgajiem, ir ierobežots. Arī citviet Eiropā varbūtība, ka Omāram līdzīgi zēni tiks pie jaunām iespējām, kļūst arvien mazāka. Zviedrija, kas ir uztraukusies par faktu, ka pērn tur patvērumu pieprasīja 1693 afgāņu pusaudži, kopā ar Norvēģiju, Lielbritāniju un Nīderlandi ir izveidojusi Eiropas atgriešanās platformu nepieskatītiem nepilngadīgajiem jeb ERPUM – tas ir ES finansēts projekts pusaudžu nosūtīšanai atpakaļ uz Afganistānu. 

Stokholmā strādājošā programmas koordinatore Suzanna Bekstēda noliedz izskanējušās ziņas, ka ERPUM vēlas atvērt nepilngadīgo aprūpes centrus Kabulā. Pēc viņas teiktā, atgriešanās programma būs brīvprātīga un attieksies tikai uz tiem bērniem, kas zaudējuši visas patvēruma atteikuma apelācijas un paši vēlas atgriezties ģimenē. «Nekādas runas par aprūpes centriem nav,» apgalvo Bekstēda. «Mēs viņus sūtīsim atpakaļ tikai tad, ja izdosies sazināties ar tuviniekiem.» Un tai būtu jābūt «gaidošai ģimenei», kas pati ierastos lidostā sagaidīt atbraucēju. 

Bekstēda apstiprina, ka līdz 2014.gada beigām ERPUM plāno deportēt vismaz 100 afgāņu, lielākoties 16-17 gadus vecus. Tas uztrauc bērnu aizsardzības organizācijas, kas reizējas, kā šādas iniciatīvas piespiedīs mazgadīgos imigrantus doties pagrīdē. Pret to iebilst arī Eiropas Bēgļu padome. 

Valdības, kas uzskata, ka jauno bēgļu nosūtīšana atpakaļ atturēs citus imigrantus, nevēlas ņemt vērā cēloņus, kāpēc šie bērni vispār centās bēgt no dzimtenes, norāda Judīte Denisa no Lielbritānijas Bēgļu padomes. «Mēs, protams, apzināmies, ka bērnu ceļojums uz Eiropu ir briesmu pilns un viņus vajadzētu no tā atturēt. Tajā pašā laikā ir nepiedienīgi pieņemt, ka labākā starptautiskā atbilde ir mēģinājums iebiedēt un atturēt pamest savu zemi, kurā viņiem draud citas reālas briesmas.» 

Tālāk
Ikvienam afgāņu pusaudzim, kas pārcietis garo ceļu uz Eiropu, ir savs stāsts, kurā mijas i drosme, i sēras. Daži no viņiem ir pārāk izbiedēti, pārāk traumēti vai vienkārši pārāk jauni, lai sakarīgi izstāstītu, kas viņus piespieda doties uz svešo kontinentu. 

Starp franču valodas stundām satieku 16 gadus veco Džalilu, kas dzimis Kondozas pilsētā Afganistānas ziemeļos. «Šī ir mana pirmā skola,» viņš saka ar lepnumu. Līdz šim vienīgā iespēja mācīties bijusi angļu valodas apguve, kad «uz mūsu mājām nāca kaimiņš un no grāmatas mācīja vārdu pa vārdam». 

Likteni savās rokās viņš paņēma, kad kļuva par bāreni. Mamma nomirusi no «sirds slimības», kad viņam bija deviņi vai desmit gadi. Tēvu nošāva «pirms trim gadiem un četriem mēnešiem». «Kāds izstāstīja, ka viņš palīdzot talibiem.» Džalils pats neredzēja, kas notika. «Bet mans brālis redzēja un tagad ir sajucis prātā. Viņš nevar parunāt. It kā viņa nemaz vairs nav. Brālim ir 22 gadi.» 

Džalils ar jaunākajiem brāļiem un māsām pārvācās dzīvot pie tēvoča, taču tur viņus bieži sita. «Viņš bija nežēlīgs, nežēlīgs, nežēlīgs.» Aizbēgt palīdzēja māsas vīrs, kas par aizvešanu līdz Turcijai kontrabandistam samaksāja 4000 dolāru. Drīz pēc 15.dzimšanas dienas Džalils ieradās Pakistānā, tad Irānā, Turcijā un Grieķijā. Beidzās nauda, tāpēc «tur paliku ilgāk un mazgāju logus». 

No Grieķijas ostas Patras līdz Itālijai nokļuva ar prāmi, pieķēries pie kādas kravas mašīnas šasijas. Pērn augustā pēc deviņiem ceļā pavadītiem mēnešiem Džalils sasniedza Parīzi un mēnesi nakšņoja uz ielas. Tagad mācās valodu un katru dienu pēc stundām dodas uz «bibliotēku ar austiņām» Pompidū centrā. «Tur klausos franču valodu. Mans plāns ir mācīties vairāk un kļūt par ārstu. Ja es nevarēšu strādāt lielu darbu, strādāšu mazāku. Ja nevarēšu būt ārsts, būšu elektriķis.» 

Pjērs Anrī no France Terre d’Asile uzskata, ka Eiropai būtu jāinvestē šajos pusaudžos. «Uzvarēt karu, ieviest demokrātiju un iekarot sirdis nevar tikai ar okupācijas spēkiem,» viņš skaidro, norādot, ka šo nepilngadīgo izglītošana palīdzētu radīt diasporu, kas vēlāk pati palīdzētu atjaunot dzimteni. «Ar kādām vērtībām gan varam lielīties, ja nespējam palīdzēt šiem daudz cietušajiem bērniem, kas ir nākuši pie mums meklēt glābiņu?» 

Kad nedēļu vēlāk vēlreiz ierodos Pestīšanas armijas patversmē, rindā uz 25 guļvietām, atspiedušies pie blakus esošā pārtikas veikala sienas, gaida vismaz 45 zēni. Nevienu seju pirms tam neesmu redzējusi. Sohrabs un Morteza, zēns ar atsaldētajiem pirkstiem, ir devušies kaut kur tālāk. Nav arī Omāra. Džalils, kas pats te stāvēja rindā pirms četriem mēnešiem, tagad izmitināts viesnīcā, taču bieži atnāk uz zupas virtuvi, lai ar citiem parunātos savā valodā. Viņš pastāsta, ka citi puiši devušies tālāk, jo meklē Eiropā tādu vietu, kur viņiem atļaus dzīvot. 

Zēni ir prom, aiz viņiem palikuši tikai stāsti.

Tiešām zaļā zeme?

Posted on marts 7, 2012 by - Tēma

Latvija, kas mūždien ir sēdējusi dažādu reitingu lejasgalā, nu ir patīkami izcēlusies – globālā pētījumā par vidi 132 valstu konkurencē mums ir otrais labākais rezultāts. Latvijas «zaļie» saka: tās ir blēņas, un kritizē pētījuma kvalitāti. Citi norāda – tas tomēr ir iemesls priekam

Jeila un Kolumbijas universitāšu Environmental Performance Index (EPI) ir kvantitatīvs pētījums, kas salīdzina veselu virkni vidi raksturojošu statistisku rādītāju. Lai arī šai pieejai ir trūkumi – dažas valstis savus datus var «piefrizēt», būtiski vides kvalitātes rādītāji pētījumā nav iekļauti (saldūdens un jūras ūdens piesārņojums, atkritumu apsaimniekošana, kodoldrošība u.c.), jo tie nav pieejami par visām valstīm -, tas tomēr sniedz vispārīgu priekšstatu par vides stāvokli pasaulē. 

Abas universitātes to gatavo pasaules līderu sanāksmēm Davosā, un pētījuma mērķis ir dot atspēriena punktu lēmumu pieņēmējiem, definējot vides politiku. EPI tiek publicēts ik pēc diviem gadiem, un arī iepriekš Latvijai tajā ir bijis samērā augsts rādītājs, taču pētījuma autori uzsver, ka tie nav savstarpēji salīdzināmi, jo izmantotas dažādas metodoloģijas. 

EPI apkopotie indikatori tiek dalīti divās lielās grupās. Pirmajā grupā aplūkoti rādītāji, kas raksturo vides ietekmi uz cilvēka veselību, otrajā – rādītāji, kas mēra ekosistēmu kvalitāti un dabas resursu pārvaldību. Autori uzsver, ka abās kategorijās izmanto «labākos pieejamos datus», taču no pētījuma nav jāgaida tas, kā tur nav – kvalitatīva konkrētu vides aspektu izvērtējuma. 

Vides veselība
Lai raksturotu vides ietekmi uz cilvēka veselību, izmantoti vairāki indikatori, kas rāda gaisa tīrību, dzeramā ūdens kvalitāti un bērnu mirstību. Latvija jau šajā sadaļā izpelnās pirmo «simtnieku» – maksimālo punktu skaitu un pirmo vietu pasaulē. Saskaņā ar datiem, kas ir pētnieku rīcībā, pie mums ir ļoti tīrs gaiss. To mēra pēc putekļu jeb sīko daļiņu koncentrācijas gaisā, kas var izraisīt dažādas elpceļu, sirds un asinsvadu slimības, kā arī vēzi. Vides speciālisti norāda – labo gaisa kvalitāti Latvijai nodrošina zemais iedzīvotāju blīvums un tas, ka mums nav rūpnīcu ar lieliem izmešiem. Turklāt apkurē liels īpatsvars ir dabasgāzei, kas mazāk piesārņo gaisu. Tomēr Vides un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) norāda – tīro gaisu nebauda visi. Rīgā gaisa kvalitātes normatīvi pastāvīgi tiek pārsniegti, dažkārt tos pārkāpj arī Liepājā, Rēzeknē un Ventspilī. 

Gluži pretēja aina ir iekštelpu gaisa kvalitātei – tā Latvijā ir slikta. Pētnieki ņem vērā iedzīvotāju skaitu, kuri telpu apsildei izmanto cieto kurināmo. Sadegot tas izdala veselībai kaitīgas vielas. Vides eksperti uzskata, ka Latvijas gadījumā tas atspoguļo lielo mājsaimniecību īpatsvaru, kurām ir malkas apkure un plītis. Modernas krāsnis un labas ventilācijas sistēmas gaisa kvalitāti istabās uzlabotu. 

Liels īpatsvars (15%) vides kopējā indeksa noteikšanā atvēlēts 1-5 gadu vecu bērnu mirstībai. Pētnieki norāda, ka šā vecuma bērnu mirstību stipri ietekmē vides faktori, tāpēc to var uzskatīt par vides apstākļus labi raksturojošu rādītāju. Uz visu valstu fona Latvijā bērnu mirstība ir vidēji zema, taču izplatītāka nekā Rietumeiropā. 

EPI vērtē arī iedzīvotāju skaitu, kuriem ir pieeja tīram dzeramajam ūdenim, un Latvijai šajā ziņā ir samērā augsts rādītājs. Vīlušies gan var būt lauku iedzīvotāji, kuriem ir parastā aka, jo pretēji tautā valdošajiem uzskatiem tā netiek klasificēta kā tīra ūdens avots. Tajās mēdz būt pārāk liels organisko vielu piesārņojums, piemēram, kritušo lapu dēļ; nereti tās atrodas pārāk tuvu kūtij. 

Taču pavisam slikts Latvijā ir rādītājs, kas atspoguļo centralizētai notekūdeņu savākšanas sistēmai pieslēgto iedzīvotāju skaitu. Sanitārie apstākļi mūsu valstī novērtēti tikai ar 32 punktiem no 100, un tāpēc Latvija noslīdējusi uz 84.vietu pasaulē. 

VARAM gan uzskata, ka tas ir nepelnīti zems vērtējums, jo visās lielajās pilsētās vairāk nekā 80% iedzīvotāju ir pieslēgums notekūdeņu sistēmai, Rīgā un tās apkārtnē – 97%, bet Daugavpilī un Olainē – 100%. Notekūdeņiem gan nav pieslēgti daudzi lauku un «maz apdzīvotu piepilsētu» iedzīvotāji, tāpēc VARAM spriež, ka EPI ņemts vērā nevis visu iedzīvotāju, bet apdzīvoto vietu pieslēgumu procents. 

Ekosistēmu kvalitāte
Krietni plašāks ir indikatoru loks, kas raksturo ekosistēmu dzīvotspēju un dabas resursu pārvaldību. Viens no tiem ir lauksaimnieciskā darbība, kas lielā mērā balstās uz dabas resursiem (augsne, ūdens, klimats). Salīdzinoši lielo subsīdiju dēļ Latvijas lauksaimniecība saņēmusi visai zemu vērtējumu. Proti, pētījuma autori uzskata, ka lauksaimniecības subsīdijas principā videi rada papildu slodzi, jo veicina dabas resursu pārlieku intensīvu izmantošanu, kā arī ķīmisko vielu pielietošanu. Pesticīdu regulāciju ziņā gan Latvijas vērtējums ir visai augsts. 

Gaisa kvalitāte mērīta arī pēc sēra dioksīda (SO2) izmešu rādītāja – tas ir piesārņojums, kas rodas enerģijas ražošanā, rūpniecībā, transportā un kas izraisa videi nelabvēlīgos skābos lietus. SO2 emisijas mērītas gan uz vienu iedzīvotāju, gan pret IKP, un kopvērtējumā Latvija ieguvusi 1.vietu pasaulē. Pēc vides speciālistu domām, tas atspoguļo faktu, ka Latvijā ir salīdzinoši mazs rūpniecības sektors un enerģijas ražošanā neizmanto tādu netīru kurināmo kā ogles un naftas produkti. EPI mēra arī ogļskābās gāzes (CO2) izmešus, ko uzskata par globālās sasilšanas izraisītājiem un kurus rada enerģijas, rūpniecības, transporta un arī citi tautsaimniecības sektori. Šajā jomā mūsu rādītāji kopumā ir zemāki, tomēr, pēc VARAM ieskatiem, tie «nekādā gadījumā nenozīmē, ka Latvijas rūpniecība un enerģētika ir «netīra» un rada daudz CO2 izmešu. Ministrija vērš uzmanību, ka CO2 uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir viszemākais ES un vieta reitingā nevienai citai attīstītai valstij nav augstāka. Šo rādītāju ietekmē ne tikai izmeši, bet arī iedzīvotāju skaits, un Latvijas gadījumā liela nozīme ir tam, ka pie mērena izmešu līmeņa ir maz iedzīvotāju. Līdzīgi ir ar CO2 izmešiem uz IKP, kur Latviju uz leju velk zemais IKP. 

Atsevišķi ir vērtēti CO2 izmeši enerģētikā, mērot atjaunojamo energoresursu īpatsvaru elektroenerģijas bilancē un CO2 uz vienu elektrības kilovatstundu. Abos rādītājos Latvija ieņem relatīvi augstu vietu (attiecīgi 27. un 24.vieta), ko nodrošina Daugavas HES ražotā «tīrā» enerģija. Tomēr CO2 uz kWh rādītājā Latvija ir saņēmusi ļoti maz punktu – acīmredzot, tas parāda lielo gāzes lomu, lai arī dabasgāzi neuzskata par pasaulē netīrāko kurināmo. 

Augstu vērtējumu Latvija saņēmusi par bioloģisko daudzveidību, vienā no tās rādītājiem – biomu aizsardzībā – iegūstot maksimālos 100 punktus. 

Šis ir vērtējums, pret ko EPI pētījumā Latvijas «zaļajiem» ir viskritiskākie iebildumi, jo viņi to uzskata par nesakārtotu jomu. Pētījuma autori slēdzienu izdarījuši, paskatoties, cik lielas ir aizsargājamās dabas teritorijas – gan sauszemes, gan jūras, taču nevērtē, kas tajās notiek, kāda ir sugu aizsardzība. «Nebūt ne viss ir kārtībā,» saka Pasaules dabas fonda direktors Jānis Rozītis. Kā nepieļaujamu piemēru viņš min faktu, ka aizsargājamo teritoriju mežos ir atļautas kailcirtes. 

Līdzīga kritika izskan par mežiem, kuri divos rādītājos – pēc mežu platības un koksnes krājas – Latvijai devuši visaugstāko punktu skaitu. Kā saka Rozītis, ar mežiem klātā teritorija kopš ulmaņlaikiem ir pieaugusi, un lielākoties tas noticis uz lauksaimniecības zemju aizaugšanas rēķina. Taču neviens no šiem rādītājiem nerunā par mežu bioloģisko kvalitāti, tāpēc ir grūti saprast, kā tos «var iztulkot kā viennozīmīgu vides kvalitātes kritēriju». Mežu apsaimniekošanas metodes Latvijā dabas sargi pašlaik neuzskata par draudzīgām, tāpēc, turpinoties pašreizējām ciršanas tendencēm, ir risks iegūt lielas platības ar degradētiem mežiem. Par to signalizē vēl viens EPI indikators – mežu zudumi, kas noteikti ar satelītuzņēmumiem. Šajā ziņā Latvija saņēmusi daudz zemāku vērtējumu. 

EPI neliecina arī par saudzīgu attieksmi pret zivju resursiem, kur vienā no rādītājiem – zivju krājumu pārzvejā – ir Latvijai visā pētījumā viszemākais punktu skaits. Pēc Zemkopības ministrijas skaidrojuma, tas gan vairāk atspoguļo sarūkošos zivju krājumus Baltijas jūrā, un visām reģiona valstīm šis rādītājs ir zems. «Cik saprotams, «krājumu pārzveja» attiecināma uz brētliņām, kuru nozvejas kvotas pēdējos gados samazinās (kas skaidrojams ne tikai ar zvejas ietekmi, bet arī ar paaudžu ražīgumu, zivju sugu savstarpējo mijiedarbību, barošanās bāzi), tomēr liela flotes daļa joprojām zvejo brētliņas,» komentē Zemkopības ministrija. Ierēdņi uzsver, ka Latvija zvejo atbilstoši ES noteiktajām brētliņu, reņģu, mencu un lašu nozvejas kvotām un ievēro zvejas tehniskos noteikumus. 

EPI īpaši vērtē zveju ar jūras radībai kaitīgajiem traļiem – plašiem tīkliem, kurus velk gar jūras grunti, to sabojājot un noķerot visu pēc kārtas. ZM norāda, ka šo metodi izmanto zvejā aiz piekrastes ūdeņiem, tā tiek stingri reglamentēta, un, kā redzams pētījumā, arī šis rādītājs atspoguļo visu Baltijas jūras valstu problēmu. 

Visbeidzot, ne pārāk augstais punktu skaits rāda, ka Latvija samērā izšķērdīgi rīkojas ar saviem bagātīgajiem ūdens resursiem, lai gan valstu kopvērtējumā mēs joprojām saglabājam augstu vietu. Kāpēc saņemts tik kritisks vērtējums, Latvijas speciālistiem skaidrojuma nav, un nedz ministrijas, nedz nevalstiskās organizācijas neuzskata, ka Latvijā ūdens resursus pārtērētu. «Latvija gadā izmanto mazāk nekā ceturtdaļu no saviem atjaunojamajiem pazemes ūdens resursiem un vēl mazāku daļu no virszemes ūdens resursiem. Ūdens patēriņš uz vienu iedzīvotāju pastāvīgi samazinās – 1990.gadā tas bija ap 140 litriem uz vienu iedzīvotāju, 2010.gadā – tikai 83 litri, kas jau liek domāt par robežu, zem kuras var rasties sanitāras problēmas,» – tā VARAM. Ir samazināti zudumi ūdens centralizētajā apgādē, dzīvokļos ieviesti skaitītāji, tomēr ministrija atzīst, ka vecajos namos ūdens zudumi joprojām ir un ūdeni īpaši taupošu aprīkojumu (tualetes podus, trauku mazgāšanas mašīnas u.c.) sadzīvē joprojām izmanto maz. 

Dzīvojam nesabojātā vidē
«Dzīvojam no vides viedokļa neizbojātā vietā. Bet – vai tas ir apzināts panākums? Domāju, ka ne,» vērtējot Latvijas vietu pētījumā, saka Jānis Rozītis no Pasaules dabas fonda. «Latvijas sasniegumi nav apzinātas darbības rezultāts,» piekrīt vides aizsardzības organizācijas Zaļā brīvība valdes priekšsēdētājs Jānis Brizga. Lieli nopelni Latvijas augstajā novērtējumā ir tam vien, ka ir maz attīstīta rūpniecība, un tas nebūt neliecina, ka valsts un biznesa sektors daudz domātu par vides aspektiem. Rozītis drīzāk novērojis tendenci, virzot tautsaimniecības attīstību, vides jautājumus apiet, tāpēc saglabāt labo vietu līdz ar labklājības augšanu būs liels izaicinājums. 

Valsts vides dienesta vadītājs Vilis Avotiņš papildina, ka Latvijas labo pozīciju lielā mērā ir noteicis nevis cilvēku ekoloģiskais dzīvesveids, bet tas, ka mūsu ir vienkārši maz – iedzīvotāju blīvums ir zems. «Mūsu stiprā puse ir mūsu resursi, bet tie var beigties,» piebilst biedrības biedrības Homo Ecos izpilddirektore Sanita Rībena. 

Pavisam kritisks pret EPI ir ornitologs un Liepājas Universitātes docents Māris Strazd-s. Viņš uzskata, ka tā metodoloģija neļauj izdarīt spriedumus par to, cik valsts ir «zaļa». «Jau tas, ka «zaļākā» valsts ir Šveice, ir vismaz anekdotes cienīgs fakts,» viņš saka. Savukārt Latvijas reālo situāciju apliecinot kaut vai gadījums Limbažu pusē, kur pēc rapšu lauku miglošanas pagājušajā vasarā bojā gāja 400 bišu saimes, un «ķimikāliju saraksts, kādas ir atļautas pielietošanai mežos un citur». «Es nebūt neuzskatu, ka mēs būtu sliktākā valsts pasaulē no vides stāvokļa viedokļa, taču kopš neatkarības atgūšanas tas daudzos būtiskos jautājumos tikai pasliktinās,» – tā Strazds. 

Tiesa, Jeila un Kolumbijas universitāšu pētījums apgalvo ko citu – šos rādītājus vērtējot 10 gadu griezumā, Latvijai ir straujākais progress to uzlabošanā. 

Lai arī visi piekrīt, ka pētījumam pietrūkst kvalitātes rādītāju (tos grūti starp valstīm salīdzināt), vairākums vides aktīvistu tomēr pelnus uz galvas kaisīt netaisās. «Šā pētījuma ietvaros var apgalvot, ka Latvija ir otrā «zaļākā» valsts pasaulē. Ja izmantotu citus indeksus un citādi svērtu, varbūt Latvija būtu kaut kur pa vidu,» saka Brizga. Piemēram, EPI nevērtē patēriņu. Ja valsts «zaļuma» mērīšanā iekļautu ekoloģisko pēdu – slodzi uz vidi, ko rada cilvēku dzīvesveids, – Latvijas vieta nebūtu tik augsta, jo cilvēki ir iemācījušies tērēt uz nebēdu. 

«Galvenais, ko pētījums apstiprina, – mūs var salīdzināt ar Zviedriju, Somiju, Šveici – valstīm, kuras par savu vidi rūpējas jau daudzas desmitgades. Kopumā mēs esam uz pareizā ceļa!» tāds ir vides ministrijas viedoklis.

Tomātu pirāti

Posted on marts 7, 2012 by - Pusdienās

Pēc tomātu audzētājas Elgas Bražūnes saceltā dumpja tiks pārskatīta likumdošana. Tikmēr pati Elga aicina šopavasar nepirkt tomātus «bez zaļas astītes»

Tik liels pusdiengalds šajā žurnāla lapaspusē vēl nav bijis. Zemkopības ministrijas kafejnīcā 2.martā sēžam pieci cilvēki – Elga Bražūne, viņas vīrs Aldis, dēls Jānis un kluba Tomāts vadītāja Sarma Zarčinska. Tikko beigusies sapulce par to, kā atrisināt tomātu dumpi, kurš izcēlies šāgada 28.janvārī – dienā, kad dārzeņu audzētāju klubs Tomāts rīkoja semināru. Tajā piedalījās daudzi, sākot no meloņu, beidzot ar tomātu audzētājiem no dārzniecības Neslinko, ko vada Elga Bražūne no Titurgas. Kopumā bija seši audzētāji un ap 100 interesentu. Audzētāji mainījās sēklām, runājās un, jā, – arī pārdeva.

Sēklu un šķirņu aprites likums aizliedz pārdod nereģistrētas sēklas. Zinot, ka tāda veida komercdarbība nav atļauta, Bražūni seminārā izlika paziņojumu, ka veic sēklu apmaiņu pret dāvinājumiem. «Jā, ņēmām naudu par sēklām,» savu kļūdu atzīst Elga Bražūne. Dārzniecība Neslinko darbojas 33 gadus. Speciālas izglītības dārzkopībā vai selekcionēšanā Bražūniem nav.

Jau pērn janvārī Neslinko no Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) saņēma brīdinājumu, ka pārkāpj likumu. Šogad, ierodoties seminārā, Augu dienests kopā ar VID ierosināja administratīvā pārkāpuma lietu, kas paredz sodu no 5 līdz 500 latiem. «Tas bija sabiedrisks pasākums kluba ietvaros. Slēgts pasākums. Vajadzēja durvis aizslēgt,» saka Bražūnu dēls. Cik tas bija slēgts, var apšaubīt, jo aicinājumu uz semināru varēja izlasīt Neslinko.lv mājaslapā.

Redzēdami, kas notika ar Elgu, citi dārzkopji saprata, ka kādu dienu sodīs arī viņus, tāpēc izsūtīja protesta vēstules sociālajos tīklos, aicinot atbalstīt Bražūnus tad, kad Elga ies VAAD apstrīdēt likuma normas, kas nīcina nozari. Ieradās vairāki mediji, kuri bija izlasījuši protesta uzsaukumu. Elga saka, ka speciāli aicināts netika neviens. Sarma Zarčinska, kluba Tomāts vadītāja, paklusām gan atzīst, ka viņa piezvanījusi LNT raidījumam Tautas balss.

Elgas vizīte Valsts augu aizsardzības dienestā izvērtās par trādirīdi. Visapkārt kameras, Bražūns Aldis pacēla balsi, ieradās pašvaldības policija. Dienesta darbinieki skaidroja, ka nevēršas pret sēklu kolekciju veidošanu un apmaiņu ar sēklām starp kolekcionāriem, bet gan pret tirdzniecību ar nereģistrētām, nepārbaudītām un atbilstoši nemarķētām sēklām. Saskaņā ar likumdošanu pārdot drīkst tikai tās šķirnes, kas reģistrētas Eiropas Savienības kopējā katalogā. Lai šķirni reģistrētu, vajadzīgi ap 300 latu. Bražūni stāsta, ka tas ir pārāk dārgi un viņiem šķirņu ir vairāki simti. «Bezšķirnes pašas par sevi ir nekomerciālas,» saka Bražūns. Turklāt neviens likums neregulējot darbošanos ar sēklām, kas atrodas kolekcijās. Arī sapulcē Zemkopības ministrijā tika konstatēts, ka līdz šim nav definēts, kas ir kolekcija un kuras šķirnes tajā iekļaujamas, cik no tām jābūt reģistrētām. Lielos strīdos Zemkopības ministrijas sapulcē tomēr tika rasti 17 risinājumi, nolemts veidot darba grupu, piesaistīs zinātniekus, praktiķus.

«Eiropas direktīva ir pārvērsta par likumu, neiedziļinoties Latvijas tirgū, situācijā,» uzskata Elga. Tā domā arī Guntra Aistere, docente ANO Universitātē miera veicināšanai un sēklu politikas pētniece Centrāleiropas Universitātē. Viņa norāda, ka dāvināto un apmainīto sēklu liktenis Latvijā netiek regulēts. Redzot problēmas saistībā ar MK noteikumiem, tagad būtu lieliska iespēja tos izmainīt un pielāgot vietējām vajadzībām. «ES dalībvalstīm ir iespēja interpretēt likuma burtu, lai tas labāk atbilstu likuma būtībai. Akli sekot nepilnīgiem likumiem arī ir slinkošana. Neslinkosim. Domāsim.» Piemēram, Francijā 2011.gadā mainīja valsts likumdošanu, atvieglojot zemniekiem iespēju gan audzēt, gan arī pārdot katalogā vispār neiekļautas šķirnes šādiem nekomerciāliem nolūkiem. Tas ir būtiski sēklu daudzveidības saglabāšanā. Vietējo audzētāju pluss ir arī tas, ka līdz ar pirātiskajām sēklām mazdārziņu audzētāji saņem audzētāja telefona numuru un, ja nedīgst, var piezvanīt un pajautāt, ko darīt. «Un es gribu izzināt, kāpēc neauga, jo tādā veidā es uzzinu vairāk par sēklu un kā to varu kultivēt,» saka Elga. Neslinko gan lielākoties pelna, pārdodot stādus, pieprasījums pēc sēklām ir krietni mazāks.

Kopš krīzes sākšanās cilvēki vairāk nodarbojas ar dārzkopību – novērojusi Bražūne. Uz dārzkopju semināriem sanāk pat ap 100 cilvēkiem, vairāk nekā uz balli lauku kultūras namos. Semināros nav ne sēklu pārpircēju, ne lieltirgotāju. Nekādas komercijas. «Nāk cilvēki, kam ir savs mazdārziņš. Nopērk sēklu un grib zināt, kā izaudzēt līdz stādam, kā kopt. Dažs vēl pieraksta, cik dziļi sēkliņa jāstāda.» Par dārzeņu audzēšanu nesen interesējās arī svaigēdāji – cilvēki, kuri uzturā nelieto dzīvnieku izcelsmes produktus un termiski apstrādātu pārtiku. Lielākoties svaigus dārzeņus, zaļumus.

Vaicāti, kas ir labs tomāts, dārznieki aicina nepirkt tos nesezonā un lielveikalos. «Jums garšo lielveikalu tomāti?» prasa Elga. Atbildu, ka ne, jo tajos ir balta serde. Tie esot F-1 jeb hibrīds, kas radīta speciāli tāda, lai ātri izaug, konkrētā lielumā un labi ieguļ standartizētā iepakojumā, labi transportējami, ilgi uzglabājami. «Tomāts var glabāties ilgi, tas nav nekas traks. Mēs audzējam šķirni Žirafe, kas pareizā temperatūrā glabājas līdz pavasarim,» Elga stāsta, ka tam nav sakara ar ķīmiskām piedevām. Tāpēc miza ir plāna, nevis tik bieza, ka ar tomātu var iesist naglu. «Svarīgi, lai tomātam ir zaļa, svaiga astīte. Nesezonā vienmēr ir daudz tomātu bez astītes, taču, kad tas notiek sezonā, kļūst aizdomīgi: kāpēc to lobīt nost? Lai transportētu?»

Elgai svētki ir tomātu izstādes Dabas muzejā, kad pati noliek tomātus tā, lai izceltu to formu un lielumu. Pēc izstādes visa pustonna gan jāmet ārā, jo sapūst. Ap ministrijas kafejnīcas galdu sēdošie dārzeņu audzētāji saka, ka jūtas nedaudz aizvainoti, jo tepat, Zemkopības ministrijā, savulaik aicināti ar saviem tomātiem uz izstādēm. Tagad – cīnās par likumu.

Ēdienkarte
Tomātu sula, Caffe latte, melna kafija
Šampinjonu zupa, garneļu salāti ar rozā mērci

Ir jautā

Posted on marts 7, 2012 by - Viedoklis

Vai Rīgas brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs būtu jāatlaiž par pilnvaru pārsniegšanu?


Sandra Jakušonoka, biedrības Koalīcija dabas un kultūras mantojuma aizsardzībai vadītāja:
Neņemos runāt par konkrētiem pārkāpumiem, bet Rīgas brīvostā viss ir tik ļoti, ļoti necaurspīdīgs, ka – jā. Tad, iespējams, brīvostā kaut kas mainītos.

Nils Ušakovs, Rīgas mērs:
Visi lēmumi, kas varētu attiekties uz konkrēto līgumu par zemes iznomāšanu un Loginova kungu, tiks pieņemti pēc KNAB slēdziena saņemšanas.

Inese Voika, Delnas padomes priekšsēdētāja:
Mums vajadzīga atklāta brīvosta. Spriežot pēc mediju informācijas, Loginova atrašanās amatā ir pienācīgi jāizvērtē. Atlaišanai jābūt pamatotai.

Laiks vīriem!

Posted on marts 7, 2012 by - Viedoklis

Izvēles iespēja ir tas, ko mēs dzīvē tik ļoti gribam un dažreiz diemžēl arī saņemam, piemēram, 8.martā 

Laiks vīriem! Varbūt tas skan dīvaini, bet tieši tāda ir mana sajūta, runājot par 8.martu, – laiks vīriem! Kāpēc tā? Sekojiet man… Vēsturiski tā ir diena (Starptautiskā sieviešu diena), kas radusies, lai mazinātu sieviešu diskrimināciju un vairotu vienlīdzību abu dzimumu starpā. Nav nepieciešama īpaša attapība, lai noprastu, kas ir tie, kas dāmītes diskriminē. Vīrieši. 

Latvijā 8.martam ir spēcīga padomju laika pieskaņa. Jāatzīst, arī man. Ja aizveru acis un mēģinu iedomāties 8.marta apsveikuma kartīti, uz tās redzu tulpju pušķi ar uzrakstu kirilicā. Protams, padomju laikā 8.marts bija svētki, kas deva iespēju sievietēm pārtapt par dāmām un vīriešiem – par miglaini redzošiem, pret gravitātes svārstībām jutīgiem kungiem ar pušķi rokās un vainīgi sirsnīgu smaidu sejā, kas vēstīja par pilnīgu padevību. Tā bija diena, kad pateikt sievietēm: mēs jūs mīlam, cienām un respektējam. Kas to teica? Vīrieši. 

Tagad situācija ir sarežģītāka, jo katrs pats var izvēlēties, vai šo dienu atzīmēt vai atzīmēt tikai nedaudz. Pilnīgi no tās izvairīties nevar (ironiski, izvēles iespēja ir tas, ko mēs dzīvē tik ļoti gribam un dažreiz diemžēl arī saņemam). Bet kas ir tie, kas ir izvēles priekšā? Vīrieši. Piekritīsit, ka no sievietes pozīcijām būtu diezgan dīvaini apšaubīt šīs dienas nepieciešamību. 

Tātad jautājums ir tev, vīrieti, – PAR vai PRET? (Izvēlēties baltu lapu šoreiz nebūtu korekti.) Lai atšķetinātu šo samezglojumu, es izvēlējos plusu un mīnusu tehniku. 

Jau pats fakts, ka gada nogrieznī ir tikai viena diena, kas veltīta sievietēm, liek domāt, ka ar sieviešu atcerēšanos un novērtēšanu pārējā gada laikā ir problēmas. Viens pluss astotajam. 

Daudzi šo faktu izmanto kā iemeslu, lai paustu negatīvu viedokli par 8.martu, sakot: katru dienu es varu dāvināt savai sievietei ziedus, tam man nav vajadzīga Sieviešu diena (līdzīgi tiek spriedelēts arī par Valentīndienu, ziedu vietā lietojot vārdu «mīlestība»). Tad kāpēc nedāvini? – jautā citi. Bet, atgriežoties pie mana plusu un mīnusu pētījuma, ja salīdzinām iespējas saņemt ziedus katru dienu vai tikai 8.martā, tad jāatzīst – mīnuss astotajam. 

Komercializācija. Nevienam nav noslēpums, ka paaugstināts ziedu pieprasījums ļauj to cenai mainīties pēc Raiņa – uz augšu. Mīnuss. Daudziem tā ir reta un lieliska iespēja nopelnīt. Kas zin, varbūt kādreiz kāds no puķu tirgotājiem tiks pie sava Valmieras piena, ko vēlāk izdevīgi pārdot. Pluss. 

Veikalos par godu 8.martam ir neskaitāmas akcijas un izdevīgi piedāvājumi. Pluss. Kā mēs zinām, atlaides lielākoties ir lietām, ko mēs negribam arī par velti. Mīnuss. 

Bagātīga izklaides programma par godu 8.martam. Pluss. Visi pasākumi ir vienā dienā un pārsvarā vienā laikā, kas nozīmē, ka ir jāmokās ar izvēli, kas savukārt nodrošina to, ka ne uz brīdi nepametīs sajūta – vajadzēja iet citur. Mīnuss. 

Lieliska iespēja kautrīgajiem uzrunāt iecerēto, uzdāvinot retas krāsas tuples. Pluss. Tāda iespēja ir visiem, kas rod atvieglojumu telpā, kuras durvis marķētas ar lejup vērstu trīsstūrīti. Mīnuss. 

Stop! Atzīšos – man ir skaidrs, ka plusu un mīnusu tehnika šeit neder… Bet ko gan es biju iedomājies, ja ir runa par sievietēm! Tikai sieviete var ieviest dienu, kas ir tieši saistīta ar sievietēm, bet par ko «cepas» pārsvarā vīrieši. Visu cieņu, frau Cetkina! 

Godīgi sakot, man nav skaidrs, kur rodas domstarpības. Ja mums ir iespēja iepriecināt kādu cilvēku un ir diena, kas par šādu iespēju atgādina, – kolosāli!

Somu skolas paradokss

Posted on marts 7, 2012 by - Komentārs

Viņu mērķis nebija kļūt par labākajiem pasaulē. Viņi vienkārši rūpējās par bērniem

Pirms 40 gadiem Somijas izglītības sistēma bija nasing spešel. 60.gados tikai desmitā daļa pieaugušo somu bija turpinājuši skoloties pēc 9.klases, universitātes diploms bija liels retums. Somijas izglītības līmenis bija salīdzināms ar Malaiziju vai Peru. 

Vienas paaudzes laikā situācija ir radikāli mainījusies. 2000.gadā, kad Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija jeb OECD pirmo reizi veica PISA (Programme for International Student Assessment) starptautisko piecpadsmitgadīgo skolēnu prasmju salīdzinājumu, Somijai bija vislabākie rādītāji no 43 pētījumā aplūkotajām pasaules attīstītajām valstīm. Mūsdienās Somijā 99% jauniešu 16 gadu vecumā ir obligātā izglītība, 60% iestājas augstākajās izglītības iestādēs un 50% tās pabeidz. 

Somijas sekmes, dabiski, ir izsaukušas milzīgu interesi. Visur, gan attīstītās, gan attīstības valstīs izglītības jautājumi ieņem aizvien nozīmīgāku vietu sabiedrības dienas kārtībā. Turklāt tieši pēdējās desmitgadēs, laikā, kad Somija panāca tik būtisku kvalitatīvu izrāvienu, citās bagātās OECD valstīs izglītības kvalitāte ir stagnējusi. 

Pagājušās nedēļas beigās Rīgā viesojās Pasi Sālbergs, kurš ir kļuvis par sava veida «Somijas brīnuma» speciālo vēstnieku pasaulē. Viņš ir izglītības guru, kurā uzmanīgi ieklausās gan Tokijā, gan Vašingtonā, un, kā nesen ziņoja The New York Times, viņa jaunākās grāmatas Finnish Lessons: What Can the World Learn from Educational Change in Finland? (Somu mācībstunda: ko pasaule var iemācīties no izglītības sistēmas izmaiņām Somijā?) pirmais metiens Amerikā tika pārdots vienas nedēļas laikā.

Ņemot vērā pasaules izglītības uzlabotāju vidē valdošo gaisotni, viņa atbilde uz jautājumu – kā Somija spēja tik būtiski uzlabot savu pamatizglītības sistēmu? – var šķist pārsteidzoša, pat šokējoša: ir jāierobežo konkurence un jāvairo vienlīdzība. Kopš 70.gadiem, kad Somijā sākās izglītības sistēmas pārveide, tās mērķis ir bijis nodrošināt katru bērnu ar vienādām iespējām iegūt labu obligāto izglītību. Rezultātā no pamatizglītības sistēmas ir pakāpeniski izskausta skolēnu dalīšana skolās un klasēs pēc spējām un radikāli samazināta viņu vērtēšana ar centralizētiem eksāmeniem, savukārt mērķtiecīgi strādāts, lai izlīdzinātu atsķirības starp skolām. (Te gan svarīgi atzīmēt, ka tas nekādā gadījumā nenozīmē trafaretu attieksmi pret katru skolēnu. Somu skolotāja darba būtiska sastāvdaļa ir individuāla attieksme pret katru savu audzēkni, un Somijā katrā klasē ir nozīmīgs skaits tādu skolēnu, kuriem ir tā sauktās speciālās vajadzības.) 

Sālbergs ar neslēpti noliedzošu attieksmi izsakās par pēdējos gados aizvien lielāku piekrišanu guvušajiem centieniem vairot konkurenci izglītībā, kas izpaužas, gan skolām savā starpā sacenšoties, lai piesaistītu skolēnus, gan valsts un pašvaldību augošā vēlmē vērtēt skolotājus un skolas pēc to audzēkņu rezultātiem centralizētos pārbaudījumos. Šis «vīruss», kā viņš to sauc, vairo nevienlīdzību un nesniedz patiesu ieskatu par skolotāju spējām, jo rezultāti lielā mērā ir atkarīgi nevis no pedagogu darba, bet gan no skolēnu socioekonomiskajiem un citiem, no skolotāja neatkarīgiem apstākļiem. 

Otrs Somijas sekmju stūrakmens ir skolotāju un skolu vadītāju aug-stais profesionālais līmenis. Skolotāja profesija piesaista vislabākos vidusskolu beidzējus – uz katru studenta vietu pamatskolas skolotāju izglītības programmā ir 10 (!) pretendentu, un katram topošajam skolotājam ir jāstudē vismaz pieci un dažkārt pat 7,5 gadi, pirms var sākt strādāt skolā. Galvenā motivācija kļūt par skolotāju nav alga, kura skolotājiem kopumā ir līdzīga vidējai algai valstij. Somijā skolotāja profesijai ir ļoti augsts prestižs. Aptaujas rāda, ka vidusskolas beidzēji skolotāja karjeru uzskata par visiecienītāko, jo skolotāji tiek atzīti kā spējīgi, autonomi profesionāļi un jaunieši augstu novērtē iespēju strādāt citu labā.

Taču, kā uzsver Sālbergs, nevar mehāniski paņemt Somijas modeli un pārcelt to uz citu valsti, jo somu izglītības sistēma ir daļa no kopējās sabiedrības, kurā jau pirms reformas bija plaši izplatītas vienlīdzības un sociālā taisnīguma idejas.

Šādi sabiedriski priekšnoteikumi nav acīmredzami Latvijā, kur dzinulis iekļūt tieši «labā skolā» var būt tikpat spēcīgs kā vēlme izrādīties, braucot ar dārgu automobili. Turklāt, pat ja mēs vēlētos pilnībā pārņemt somu pieredzi, ir nopietns jautājums, vai mums pietiktu pacietības un konsekvences noiet šo ceļu līdz galam. Kā norāda Sālbergs, šāda mēroga pārmaiņas sāk dot nozīmīgus rezultātus pēc 10 vai 15 gadiem. 

Tomēr jāapzinās arī dažādu izvēļu sekas. Februārī publiskots OECD pētījums skaidri parāda, ka izglītības sistēmas kvalitāte ir cieši saistīta ar tās sociālo taisnīgumu. Somijas piemērs parāda, ka, panākot maksimālu iespēju vienlīdzību, vienlaikus tika sasniegta arī visplašākā kopējā izcilība. 

Būt pirmajiem pasaulē nebija somu mērķis. Viņi vienkārši gribēja rūpēties par bērniem un jo sevišķi par tiem, kuriem šāda uzmanība ir īpaši vajadzīga vecāku rocības vai pašu spēju dēļ. Izrādījās, ka šāda nesavtība nes arī praktiskus labumus. Varbūt tā ir galvenā somu mācībstunda, kas arī mums būtu jāiegaumē.

Komentārs 140 zīmēs
Spītējot nemitīgajiem brīdinājumiem, ka tā turpināt nevarēs, apstrādes rūpniecība janvārī uzrādīja jaunu rekordu. Gada pieaugums: 16,8%.

Vai vieta uz baltā zirga vēl brīva? Pieteikta Einara Repšes atgriešanās politikā, taču nav skaidrs, kura rokās ir viņa raibās kompānijas groži.

Rīgas ostas vadītājs ņirgājas par premjeriem, ignorē ostas padomi un draud savu biznesu pārcelt uz Tallinu. Laiks Loginovam uzspiest «log out».

Putina asara

Posted on marts 7, 2012 by - Komentārs

Ieguvums no vēlēšanām būs reālāka politika Krievijā un attieksmē pret to

Čekisti arī raud, svētdien visai pasaulei parādīja Vladimirs Putins. Tas vien ļauj apgalvot, ka pat viltus vēlēšanas ir labākas nekā nekādas. Pirmo reizi 12 gados kopš nonākšanas Krievijas varas virsotnē Putins acīmredzot sajuta to, ko demokrātiskas valsts politiķis parasti piedzīvo jau karjeras sākumā – vēlēšanu satraukumu. Iznākums bija labi zināms iepriekš, vienīgā iespējamā uzvarētāja apsveicēju pūlis bija aizlaikus sapulcināts, un tomēr valdnieks nespēja novaldīt asaru.

Vainīgs esot bijis skarbais vējš, nekavējoties paskaidroja Putina preses sekretārs (taču piebilda – «vismaz tas bija viņa skaidrojums par notikušo»). «Maskava asarām netic,» steidza atgādināt Putina pretinieki, un viņus jau pirmdien milicija lietišķi, bez emocijām atkal dauzīja ar stekiem. Izrādīt sajūsmu par uzvaru vai vismaz pieklājības pēc uzreiz apsveikt uzvarētāju nesteidza Rietumu valstu vadītāji, kuri toties nekavējās norādīt uz notikušo vēlēšanu nedemokrātiskumu. Un tomēr Putina kļūšana trešo reizi par prezidentu, lai cik paradoksāli, ir arī vismaz divējādi laba vēsts.

Pirmkārt, prezidenta v.i. Dmitrija Medvedeva nolikšana atpakaļ politisko lupatleļļu plauktā atņem aizbildinājumu to Rietumvalstu politiķu  ilūzijām, kuri līdz šim bija izvēlējušies attaisnot režīma nedemokrātiskumu ar tā iespējamās liberalizācijas cerībām. Putina skarbi skaidrā vēsts viņiem ir – neceriet, nekas te nemainīsies. Lai tā ir vēl skarbāka, viņš arī pēc vēlēšanām atkārtoja, ka cerētāji uz kaut ko citu esot Krievijas ienaidnieki. 

Otrkārt, ar šo cinisko atgriešanos Kremlī Putins, pats to negribēdams, atdzīvinās Krievijas politiku, kuru līdzšinējās valdīšanas laikā bija nomērdējis un iebalzamējis. Viņa trešās prezidēšanas galvenais jautājums pašam būs par to, kā saglabāt varu. Bet citiem, to skaitā arī lielai daļai no viņa sistēmas dividendes gūstošo, – kā atrast alternatīvu un kādu, kad un ja šis «krusttēvs» vairs nebūs varas vertikāles virsotnē. Šīs vēlēšanas sāk ceļu uz kaut kā citāda meklējumiem, ja arī uzreiz nepasaka priekšā, kas un kāds būs šis citādais un cik drīz to izdosies atrast.

Gan pirmais, gan otrais sola godīgāku vai vismaz reālāku politiku Krievijā un attiek-smē pret to. Sastinguma laikmets beidzies, Putina noriets solās būt politiski dinamisks.

Ārpussistēmas opozīcija – tā, kura rīkoja vērienīgos pirmsvēlēšanu protestus, – pēc vēlēšanām izskatās un noteikti arī ir apjukusi. Vēlēšanu iznākums, protams, nevienam nebija pārsteigums, taču pēcvēlēšanu situācija ir pavisam citāds izaicinājums ar citiem termiņiem un uzdevumiem. Tiem šī opozīcija ir slikti sagatavota. Tā ir ļoti raiba, slikti organizēta, bez acīmredzamiem līderiem, ja neskaita dažas protestu gaitā popularitāti ieguvušas personības. 

Taču šī sadrumstalotība būs ne tikai opozīcijas pašas, bet arī Putina problēma. Skaidri noformējušos opozīciju ar acīmredzamiem vadoņiem var mēģināt vai nu sagraut, vai nu uzpirkt un piejaucēt. Pašlaik ir tikai acīmredzama plaša neapmierinātība ar esošo lietu kārtību, bet konkrētus galvenos neapmierinātos izskaitļot un neitralizēt nav vienkārši, ja vispār iespējams. Tāpēc droši vien arī Putinam pašam nav skaidrs, kurus īsti tad viņš ir uzvarējis, kā atkal un atkal vēlēšanu naktī izkliedza pret skarbo vēju. Pat ja pieņemtu, ka par viņu jeb, kā pats uzsver, «par diženu Krieviju» tiešām balsojuši oficiāli izsludinātie 64%, – ko nu lai iesāk ar vairāk nekā trešdaļu pilsoņu, kuri iznāk esam it kā valsts ienaidnieki? Turklāt visiem taču ir skaidrs, ka, pirmkārt, vēlēšanu rezultāti ir jūtami piekoriģēti. Otrkārt, ka runa nav tikai par balsojuma viltošanu. Vēlēšanas bija organizētas viena vienīga kandidāta uzvarai, un šim mērķim strādāja visa milzīgā valsts mašinērija. 

Tāpēc šķiet dīvaini daļas politikas vērtētāju argumenti, ka, redz, neesot iespējams viltot vairāk par 10% balsu, tātad 64% nozīmējot, ka Putinu tomēr atbalstot Krievijas pilsoņu vairākums. Un pat apgalvojumi, ka «Putins būtu uzvarējis arī godīgās vēlēšanās». Godīgas vēlēšanas pašlaik Krievijā nav iespējamas, jo nav savienojamas ar «varas vertikāles» sistēmu, kura nepieļauj likuma varu un godīgu politisku konkurenci. Tāpēc šāds rezultāts būtu ļoti pārliecinošs jebkurā demokrātiskā valstī, taču autoritāram valdniekam ir teju nepiedienīgs vājuma rādītājs.

Arī uzvarētāja piedāvājums līdzpilsoņiem var darīt domīgus pat viņa atbalstītājus. Tā vairs nav cerība Krievijai, kā bija pirms desmitgades. Pirmsvēlēšanu kampaņā dažādās variācijās atkārtotā vēsts bija par «stabilitāti», kuras nodrošināšanā neesot alternatīvas Putinam. Stagnācijas apsolījums nav gluži iedvesmojošākā ideja. Šāds pēc būtības pagaidu piedāvājums ir gluži vai pamudinājums domāt arī par citiem risinājumiem.

Kas notiks Krievijā? Visticamāk, ka mazliet no katra no trim vienkāršotajiem prognožu scenārijiem – gan skrūvju pievilkšana, gan varas populisms, gan arī – nekas principiāli jauns, pamatos viss tāpat kā līdz šim. Taču nekas no tā vairs nenotiks tikpat pašsaprotami un efektīvi kā līdz šim. Putina autoritāte ir neatgriezeniski iedragāta, un viņa vara palēnām zaudē leģitimitāti. Revolūcijas droši vien nebūs, taču jebkurš neprognozējams satricinājums var izrādīties liktenīgs pašreizējam valdniekam. Līdz tam nav vērts gaidīt nopietnas reformas nevienā, un pirmām kārtām politiskās sistēmas jomā. Krievija vismaz tuvākajā nākotnē paliks valsts, kurā «sliktu caru» nomaina «labs cars», kurš ar laiku kļūst slikts. Putinam sācies sliktā cara posms. Par to tad arī bija viņa asara.

Komentārs 140 zīmēs
Vairāk nekā nianse. Latvijas lēmums neielaist valstī divus Krievijas «vēsturniekus» nozīmē liegumu viņiem iebraukt visās Šengenas līguma valstīs.

Divas epidēmijas. Pirmais kūlas ugunsgrēks šogad reģistrēts vienlaikus ar gripas epidēmijas sākšanos.

Atzinumu vilciens. Vai jaunajai NEPLP pašai arī būs atzinums par Dombura atzinumu, kuru viņš gatavošot par iepriekšējās padomes sagatavoto stratēģiju?

Brīvi svinēt

Posted on marts 7, 2012 by - Redaktores sleja

Pasaulē nav daudz vēl citu tik aizraujošu lietu kā vēlēšanas. Tā es domāju un varu atzīties, ka man ir sirms ekseļa fails, kurā kopš ziņu reportiera gaitām kalkulēju dažādas Latvijas vēlēšanu sakarības. Tāpēc Krievijas neseno vēlēšanu farsu uztveru kā cilvēku cieņas aizskārumu

Vēlēšanas, kuru iznākums ir administratīvi noteikts, nav brīvas kandidātu izvirzīšanas, galvenais pretendents nepiedalās diskusijās, balsošana un rezultāti tiek falsificēti – to mūsu kaimiņvalstī dēvē par demokrātiju. Atceroties par «pozitīvisma kampaņas» miljoniem nopirkto Tautas partijas negodīgo uzvaru 2006.gadā, var ļoti blāvi un attāli iztēloties, kā patlaban jūtas domājošs Krievijas pilsonis, kas pieprasa godīgas vēlēšanas, bet pretī dabū Putina asaru.

Latvijas otrā bagātākā sieviete miljonāre Ludmila Kaca intervijā mums atzīst – ikdienā piemirstam, cik liela vērtība ir dzīvot tiešām brīvā valstī, brīvi domāt, runāt un rīkoties. Paldies Putinam par aizkustinošo atgādinājumu.

Vārda brīvība nav abstrakta, tā pastāv lietojumā. Mēs šo brīvību esam likuši lietā, jau teju divu gadu garumā veidojot žurnālu Ir. Šonedēļ uz vāka rakstot zīmīgo 100. numuru, ir prieks par to, ka jūs – lasītāji – esat devuši mums šādu iespēju. Paldies par to! Šo jubileju nolēmām nosvinēt, dodoties Latvijas miljonāru medībās, sadzenot pēdas uz simtlatu banknotes redzamā Barontēva dzimtai, uzmeklējot pirmo Latvijas «simtlatnieku» un palūkojoties, kas noticis ar spilgtākajiem stāstiem pēc to publicēšanas. Svinam!