Žurnāla rubrika: Svarīgi

Gads pēc trača

Posted on marts 14, 2012 by - Analīze

Vai šogad uz leģionāru atceres pasākumu ies jauniete un sirmgalve, kuru konflikts pērn kļuva par galveno 16.marta ziņu? 

Pirms gada 16.martā pie Brīvības pieminekļa Jeļena Zeļenkeviča nosauca Annu Balčunu par leģionāru fašisti, savukārt Anna Jeļenu – par «maitu krievu». Jeļena sirmgalvei dusmās iesita un uzspļāva. Pērn izdevās abas sievietes uzmeklēt, un viņas žurnālam izstāstīja savus dzīvesstāstus un to, kāpēc toreiz tā rīkojušās. Tagad satiku viņas vēlreiz, lai pajautātu, ko politiski vētrainais gads mainījis viņu dzīvē un vai 16.martā atkal nesatiksies Rīgas centrā. 

Kaķu putru acīs!
«Fijj! Negribu redzēt!» Anna Balčuna sarullē žurnālu Ir tā, lai neredzētu vāku ar Nila Ušakova portretu. Žurnālu esmu atnesusi, lai Balčuna varētu palasīt par neseno valodas referendumu.

«Ar krieviem jārunā latviski. Mēs, latvieši, esam gļēvi un baidāmies no nezin kā. Auklējamies! Vai, vai, bet ko viņi par to teiks? Mums par to nav jādomā!» Tieši referendums ir tas, kas kundzei sāp visvairāk. Saeimas atlaišana un ārkārtas vēlēšanas? Nē. Pirms un pēc tām Balčunai nav nācies pastāvēt par savu viedokli. Neilgi pirms referenduma par otru valsts valodu gan. Strīds sanācis viņas dzīvesvietā Ziepniekkalnā. No rīta nesusi traukā putru sētas kaķiem. Kaimiņiene krieviski teikusi: «Toreiz neaizbrauci līdz Sibīrijai – tepat nobendēsim.» «Kā liku ar kaķu putru, tā aizlēju acis,» Balčuna novicina «sarullēto» Ušakovu. 

Kaimiņiene ar kaķu putru acīs kliegusi «ārprātīgā naciste!», Balčuna atbildējusi: «Bet kas tu? Vēl reizi atvērsi savu muti – miskasti, ar vārošu ūdeni to aizliešu.» Nākamreiz kaimiņiene jau sveicinājusies ar «dobroje utro, babuška*», taču Balčune atbildējusi: «Nu, ko, sterva, pamodies?»

Protams, kaimiņos esot arī ļoti labi krievi, kuri latviski sveicinās arī bez Balčunas integrācijas paņēmiena – kaķu putras acīs. «Ir jau arī starp latviešiem maitas – mūsu sādžā Latgalē bija tāds Stikuts, kurš visus nodeva pirms izsūtīšanas.» 

Aicināta atskatīties uz to, kas notika pirms gada, kundze nožēlo, ka ļāvusi žurnālā Ir publicēt fotogrāfiju ar savām dzimtas mājām. Viņai bilde ir svēta un dārga, bet kādam citam vienkārši papīrs, ko pēcāk izmet. Kaitinājusi arī Jeļenas žēlošanās par slikto dzīvi. «Es viņas gados ēdu sapuvušus kartfeļus!» Kad Annai bija 12 gadu, 1945.gada jūnija vakarā sarkanarmieši viņas tēti aizveda uz mežu un nošāva. Pēc četriem gadiem nomira mamma. Balčunu bērnus no bērnunama pie sevis paņēma tēva radi no Lietuvas. 

Sirmā kundze ir dikti enerģiska, dedzīga. Ar draudzenēm noteikti 16.martā došoties pie Brīvības pieminekļa. Kā katru gadu. Kāpēc? «Tā ir mana darīšana. Eju, kur gribu. Ja šogad uz mani kāds bļaus, būs jāmauc pa purnu! Toreiz vajadzēja mietu paņemt!» 

Diez, ko šogad protestētāji būšot izdomājuši: pērn uz mietiem sasprauda cūku galvas, varbūt šogad – govis. «Ja ciena valsti, nekarinās cūku galvas uz mietiem. Lai ēd maizi, ja ir, ko ēst, un ciena to. Un, ja apsaukā mūs, ir jādod pretī, nevis jāklusē. Es eju garām Uzvaras piemineklim, kad viņi svin. Nebļaustos. Bet ko viņi?» 

Sešgadīgā Balčunas mazmazmeita Jurate reiz vaicājusi, kāpēc uz omi spļāva pie Brīvības pieminekļa, kura cēlājiem savulaik omes tētis vedis maizi. Ome izskaidrojusi. Meitene sapratusi un uz krieviem ļaunu prātu netur – reiz baznīcā jautājusi, kāpēc ome nenoliek svecīti par kaimiņu. «Stāvu augstāk dzīvo krievs, es viņu saucu par staričoku**. Labs. Un Jurate saka: «Oma, par staričoku nenoliki.» Labi, Juratīt, noliksim! Pati noskaitījusi tādu lūgšanu: «Dieviņ, dod, lai papam, mammai un omām viss labi, bet man – to, ko esmu pelnījusi.» Uz omes jautājumu, kā Jurate to izdomājusi, saņēmusi atbildi: «Bet man takš ir galva!» 

Joprojām kauns
Jeļena dzīvo turpat, Maskavas ielā. Durvis atver viņas vīrs. Piedāvā tēju ar citronu, medusmaizi. Jeļena nevēlas runāt par incidentu, cenšas to aizmirst. Uz 16.marta pasākumu šogad viņa neies. Pērn vienkārši gāja garām, apstājās, paklausījās un nenoturējās, dzirdēdama, kā kāda sirmgalve, Balčuna, lamā krievus. Pati Balčuna vēlāk skaidroja – domājusi, ka Jeļena ir no organizācijas, kas saspraudusi uz mietiem cūku galvas, ja jau stāv barā ar citiem piketētājiem. 

Tagad, gadu vēlāk, redzot sevi televīzijā, Jeļenai joprojām ir kauns. Viņa nesaprot, kas toreiz uznāca. Jeļena ir pateicīga, ka Balčuna atteicās celt pret viņu apsūdzību. Zeļenkeviča savulaik nonākusi policijas redzeslokā par narkotisko vielu lietošanu un izplatīšanu. 

Jeļena runā latviski, tikai pa retam pārjautā kādu vārdu. Par referendumu, kas tā uzkurinājis Balčunu, viņai īss sakāmais – nav pilsone, tātad balsot nevarēja. «Referendums man šķita lieka naudas tērēšana. Nekas no tā nemainījās, tikai sanaidoja cilvēkus. Šķiet, ka tāds arī bija mērķis. Ja gribēja kaut ko mainīt, tad vajadzēja 1991.gadā,» Jeļena uzskata, ka 20 gadus pēc neatkarības atgūšanas tas izskatoties nedabiski un organizēti. Lai nu kas, taču valoda Latvijā neesot problēma. Viņa labi saprototies ar kaimiņiem latviešiem. Meita Vladislava spēlējas ar kaimiņmeiteni Dainu. «Referenduma vietā varēja risināt kādas citas, cilvēkiem svarīgākas problēmas.» Jeļena joprojām ir bez darba, un vīram beidzies bezdarbnieka pabalsts, iztiku nodrošina gadījuma darbi celtniecībā. Vīrs grib atkal braukt strādāt uz Lielbritāniju vai Vāciju, Jeļena iebilst. Abi vīra vecāki ir invalīdi, viens no viņiem – kopjams. «Un mani vecāki – Jaunciema kapos.» Mamma nomira pirms gada, tētis – pirms pusgada. 

Virtuvē ienāk Jeļenas meita Vladislava. Viņa mācās 1.klasē, pagaidām tikai teicami un izcili. Mamma apskauj meitu un prasa, kā veicas ar latviešu valodas mācīšanos. Nākamajā dienā kontroldarbs, kur jāzina, kas kuram dzīvniekam ir mazulis. Jeļena priekšā lasa: «Āzis, kaza – kazlēns. Kuilis, cūka – viņu bērns: sivēns.»

* Labrīt, vecmāmiņ! – krievu val.
** Večuks – krievu val.

Tālredzības tests

Posted on marts 14, 2012 by - Analīze

«Pasaules fašistu salidojuma» režisori cenšas Latvijā iedabūt ekstrēmistus no ārzemēm, tikmēr pašmāju politiķi pirms 16.marta izbrauc no valsts

Leģionāru piemiņas diena, kas jau vairākus gadus ir starptautiski skandalozākais datums Latvijas politiskajā kalendārā, arī šopavasar ir pārbaudījums politiķu un tiesībsargu tālredzīgumam. Valsts augstākie vadītāji jau izpildījuši savus «mājasdarbus», bet tas, cik sekmīgas būs drošības iestādes, atklāsies tikai 16.martā pie Brīvības pieminekļa, kur šogad pieteikts rekordliels pasākumu skaits – septiņi! 

Skinhedu salidojums?
Uzsaukumu aktīvai darbībai 16.martā šogad ne Draugiem.lv, ne tviterī un Facebook nav daudz. Taču, rūpīgāk pameklējot, uzpeld profili, kurus dekorē kāškrusti vai nacistu sveicienā izstieptas rokas. Uzrunātie puiši neatsaucas un arī virtuālās dienasgrāmatas neraksta. Līdzīgu lapu netrūkst arī krievu valodā, tikai tur svastikas vietā – sarkanā zvaigzne, sirpis un āmurs. Arī «mobilizējošas» dziesmas internetā skan abās valodās, vēlreiz apstiprinot savienoto trauku principu, kas jau gadiem vērojama Latvijas radikāļu scēnā. «Provokācijas iespējamas no abām pusēm,» saka Cilvēktiesību centra vadītāja Anhelita Kamenska, kas ilgstoši pētījusi radikāļus, un atgādina – gan labējās, gan arī kreisās organizācijas ir nelielas un vājas, to aktīvisti jau gadiem nav mainījušies. Acīmredzot tieši tāpēc šogad briedis plāns piesaistīt būtiskus papildspēkus no ārvalstīm. 

Labējā flangā redzamākie radikāļi ir pērkoņkrustieši Igora Šiškina vadībā. Viņš interviju atsaka un paziņo – nekādas nekārtības celt negrasoties, tāpat arī viņa ārvalstu viesi, ja vien tiem vispār izdosies ierasties Latvijā. Kādi viesi, no kurienes, cik lielā skaitā – par to Šiškins negrasās stāstīt, taču neoficiāli ir zināma iecere uz Rīgu uzaicināt radikāļus no Ukrainas, Vācijas un Lietuvas. 

Šajās trīs valstīs skinhedu kustība ir krietni apjomīgāka un labāk organizēta nekā Latvijā. Vācijā ik gadu neonacistu gājieni arīdzan zīmīgos vēsturiskos datumos Drēzdenē, Berlīnē un citās pilsētās pulcē tūkstošiem atbalstītāju un nereti pārvēršas asiņainos kautiņos. Arī Ukrainas skinhedi ir labi organizēti, taču viņi nevis dodas ielu maršos, bet gan rīko masveida kautiņus, demolēšanas un uzbrukumus citas ādas krāsas cilvēkiem. 

Mūsu tuvāko kaimiņu lietuviešu aktīvo skinhedu skaits, pēc dažādām aplēsēm, svārstās ap 1000 cilvēkiem. Viņu pēdējais gājiens šāgada februārī Lietuvas neatkarības dienā Kauņā pulcēja vairākus simtus gados jaunu aktīvistu, kas pilsētu šķērsoja, skandējot: «Lietuvu lietuviešiem!» Maršu pavadīja aptuveni tāds pats skaits policistu, tādējādi novēršot sadursmes. 

«Pagātnē mūsu radikāļiem dibināt kontaktus ar līdzīgām organizācijām ārzemēs traucēja valodas barjera, tagad situācija ir mainījusies,» uzskata Kamenska, brīdinot, ka pienācis laiks drošības iestādēm pievērst vairāk uzmanības arī Latvijas skinhediem, lai gan ārēji nekas neliecina par šādu organizāciju aktivizēšanos. 

Kreisie un «piešprice»
Krietni lielāks potenciāls mobilizēt atbalstītājus, pēc Kamenskas domām, ir kreisajiem radikāļiem un to redzamākajiem līderiem – Jevgeņijam Osipovam un Vladimiram Lindermanam. Viņus gan ierobežo nepilsoņa statuss un nespēja realizēt politiskās ambīcijas, taču šie līderi daudz prasmīgāk par latviešu radikāļu vadītājiem spējuši ar mainipulatīvām metodēm uzrunāt neapmierinātos un socializācijas procesā caurkritušos. 

Osipovs jau pēdējos desmit gadus dažādos veidos centies pieteikt savas pretenzijas uz vērā ņemama politiskā spēlētāja statusu – dibinot biedrību Kolovrat, partijas un pat kopā ar Krievu partiju startējis Liepājas domes vēlēšanās. Taču līdz pat aizvadītajam valodu referendumam – bez īpašām sekmēm. Tomēr Osipova atbalstītāju pulciņš ir labi disciplinēts un uz militāru hierarhiju orientēts. 

Otra šā spārna aktīvista Vladimira Lindermana atbalstītāji, kā jau sirdī anarhisti, vienmēr ir darbojušies krietni «radošāk» un mazāk koordinēti, toties Lindermana sakari ar radnieciskām organizācijām Krievijā ir nesalīdzināmi labāki nekā Osipovam. Vai viņu apvienotā «komanda» ir spējīga jaunas kvalitātes mobilizācijai, lielākoties var izšķirt pieejamās finanses. 

Skaidrs, ka labējā spārna radikāļiem nav vērā ņemamu finanšu avotu, bet to gan pēc referenduma, gan pēc iepriekšējās pieredzes vairāku gadu garumā nevar teikt par Osipovu un Lindermanu. Neoficiāla informācija liecina, ka tieši radikālo organizāciju finansējuma jautājumiem patlaban pastiprināti pievērsušies Latvijas tiesībsargi, taču konkrēti rezultāti vēl nav redzami. 

Politiķi emigrē
Gan Valsts, gan arī Drošības policija 16.martam mobilizējusi papildspēkus, un ir izstrādāti vairāki scenāriji, kā rīkoties, lai novērstu iespējamās nekārtības. Preventīvi pasākumi veikti jau visu aizvadīto mēnesi – virkne radikāli noskaņotu personu iekļautas melnajā sarakstā, lai nepieļautu to ierašanos Latvijā, kā arī, sadarbojoties ar kaimiņvalstu drošības iestādēm un ārlietu dienestiem, novērsta iespēja nevēlamajiem «ciemiņiem» Šengenas vīzas saņemt, piemēram, Lietuvā. Tāpat tiek pastiprināta robežkontrole un veikti citi pasākumi. 

Ir bijuši gadi, kad karstasinīgākos radikāļus – tos, kuri potenciāli varētu iniciēt fiziskas sadursmes, – likumsargi 16.marta rītā ir preventīvi aizturējuši vai izsaukuši uz pārrunām. Iespējams, šo taktiku lietos arī šogad. Tāpat jau krietnu laiku iepriekš ir analizētas ekstrēmistu aktivitātes sociālajos tīklos, lai izsekotu viņu nodomiem. 

Politiķi šogad 16.martu sagaida ārēji daudz mierīgāk nekā agrāk. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem šai tēmai nav veltīta apspriede Nacionālajā drošības padomē, bet Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs un eksprezidents Valdis Zatlers uzsver –  šogad provokāciju riski neesot augstāki kā citkārt. 

Iespējams, kā atvēsinātājs labi darbojas valdības sadarbības līgumā iekļautais punkts, ka premjerministram ir tiesības pieprasīt jebkura ministra demisiju, ja tas «ar savu rīcību apzināti kaitējis valsts starptautiskajai reputācijai». Šāda norma koalīcijas līgumā ir iekļauta pirmoreiz. 

Neviens no valdības negrasās 16.martā iet pie Brīvības pieminekļa un sagādāt gardu kumosu ārvalstu mediju reportāžām. Jau valdības veidošanas laikā Nacionālā apvienība apliecināja premjeram, ka politiskā spēka aktivitātes 16.martā nebūs par iemeslu tam, lai premjeram nāktos šo līguma punktu izmantot, un savu solījumu pilda. Apvienības līderis un Saeimas deputāts Raivis Dzintars sola – kā jau katru gadu kopš 15 gadu vecuma, pats dosies pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus, taču apvienības izvirzītā kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende un tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš ir devušies atvaļinājumā ārpus valsts un 16.marta pasākumos nepiedalīsies. 

Pats premjers ir oficiālā vizītē Apvienotajos Arābu Emirātos. Atvaļinājumā ārpus valsts devies arī Valsts prezidents Andris Bērziņš. Krievijas medijos plaši tika atspoguļoti prezidenta nesenie izteikumi, ka leģionāru uzskatīšana par noziedzniekiem «ir ārpus saprāta robežām», drīzāk viņu priekšā būtu jānoliec galva un jāturpina starptautiskajai sabiedrībai skaidrot Latvijas sarežģīto vēsturi. Politiķi to arī dara – dienu pirms 16.marta divas Saeimas komisijas uz tikšanos aicinās ārvalstu diplomātiskā dienesta pārstāvjus, lai kārtējo reizi atgādinātu latviešu leģionāru atšķirības no citām SS vienībām un kāpēc viņi pulcējas 16.martā, pieminot savus kritušos biedrus. 

Tikmēr valsts augstākā amatpersona, kas ir Latvijā, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa jau laikus uzsvērusi, ka 16.marta pasākumos nepiedalīsies, un aicina līdzīgi rīkoties arī Saeimas deputātus, jo šis datums jau sen vairs netiek izmantots vēstures notikumu pieminēšanai, bet gan politiskām manipulācijām.

Kamēr rumpis turēs

Posted on marts 14, 2012 by - Pusdienās

Labklājības ministre Ilze Viņķele nebaidās, ka nepopulārais lēmums celt pensijas vecumu sabojās viņas politisko karjeru. «Ja būšu pasažiere, kuru 53.autobusā apspļaudīs, nu, to es varu izturēt»

Nekur tālu no Labklājības ministrijas Ilzi Viņķeli aizvilināt neizdodas – pusdienot viņa rosina tuvajā Baznīcas ielas restorānā Fazenda. Darba grafiks, protams, (gandrīz) visiem ministriem ir saspringts, taču Vienotības politiķe Viņķele četros mēnešos sevi ir pieteikusi ar lielu atvēzienu un drosmi – satricinājusi sabiedrību ar aicinājumu nevilcinoties celt pensionēšanās vecumu, izsludinājusi vēl vairākas reformas un paravējusi ZZS gadiem ilgi koptā labklājības lauciņa personālu. 

Kolēģi politikā ir apbrīnojuši Ilzes darbaspējas, bet viņa pati cilvēciski atzīstas, ka pašlaik uz kājām notur doma par marta otrajā pusē ieplānoto atvaļinājumu. Kopā ar vīru un dēlu iecerēts ceļojums uz Indiju, un tas nebūs pirmais Viņķeļu brauciens uz šo latviešu iecienīto galamērķi. «Mēs gan nebraucam čakras tīrīt, mums tur vienkārši patīk,» viņa paskaidro. «Ceļojam ar mugursomām uz savu galvu.»

Viņķele tic «domu enerģijai», tāpēc nepieļauj, ka Saeima varētu nepieņemt lēmumu par pensionēšanās vecuma celšanu no 2014.gada. Pat SC opozicionāri sakot, ka saprot budžeta situāciju un demogrāfijas tendences, līdz ar to jautājums ir par kompromisa apjomu. (Kopš 2009.gada sociālā budžeta izdevumi ir lielāki par ienākumiem, piemēram, pērn pensiju budžetā bija 125 miljonu latu iztrūkums. Līdz šim to sedza no iepriekšējos gados izveidotā uzkrājuma, taču nākamgad tas būs iztērēts. Vienlaikus veidojas nelabvēlīga demogrāfija – darbspējīgā vecuma iedzīvotāju kļūst mazāk (pašlaik 66%, bet 2050.gadā prognozē 51%), bet pensionāru, kurus tiem jāiztur, būs vairāk – 20% tagad un 36% nākotnē.) 

No Vienotības nākusī labklājības ministre ir gatava diskutēt par lēzenāku pensijas vecuma celšanu, taču nepiekritīs lēmuma atlikšanai. Pašlaik ministrija piedāvā 2014. un 2015.gadā pensijas vecumu celt par trīs mēnešiem, bet turpmāk par pusgadu, līdz 2020.gadā tas sasniegs 65 gadus. Mājienus par to, ka varētu piekrist pakāpeniskākai pensijas vecuma celšanai, devušas pat dažas arodbiedrības, kas sākotnēji reaģēja ļoti asi. «Bet es gatavojos, ka sliktākajā gadījumā [mani] tāpat pakārs Doma laukumā. Nu, ko lai dara?» Viņķeles kodolīgajā un izsvērtajā runā ik pa brīdim pasprūk pa skarbam izteikumam. Sabiedriskās domas aptaujās 80% iebilst pret pensijas vecuma palielināšanu, taču ministre uz to raugās racionāli. «Ja man prasītu, vai es gribu iet atvaļinājumā, es arī teiktu – jā, gribu. Bet ja reāli parēķina, [nostāja mainās].» 

Lielākās bažas sabiedrībā saistās ar pirmspensijas vecuma cilvēku nespēju atrast darbu, tomēr statistika liecina, ka gados vecie cilvēki nebūt nav pirmie bezdarbnieku rindās – jauniešu vidū bezdarbs ir izplatītāks. Taču Viņķele piekrīt, ka darba devējiem ir aizspriedumi pret gados vecākiem cilvēkiem, ko viņa cer mazināt «sakarīgā dialogā» un, iespējams, piedāvājot nodokļu atlaides vai subsīdijas par noteiktas ļaužu grupas nodarbināšanu. 

Taču vai pirmspensijas vecuma cilvēku prasmes ir piemērotas darba tirgum? «Nu, šis jautājums ir sāpīgs. Es redzu, ka pensijas vecuma paaugstināšana uzjundī lietas, kas gulējušas ezera dibenā, pārklātas ar dūņu kārtu, un uz kurām mūsu sabiedrībai kādreiz tik un tā būs jāatbild. Pirmkārt, tas ir jautājums par cilvēka atbildību par savu dzīvi. Otrkārt, prasmes uzturēt sevi konkurētspējīgu, un tas ietilpina ļoti daudzas lietas – kā izturamies pret savu veselību, kas īstenībā ir cilvēka lielākais kapitāls, kā mākam mācīties un vai vispār saprotam, ka tas jādara. Nebūs vairs kā padomju laikos, ka ar vienu vidusskolu vai augstskolu pietiks visam mūžam.» Viņķele gan atzīst, ka izglītības programmām, to vidū mūžizglītības un bezdarbnieku, vajadzīga pienācīga revīzija. Savukārt risinājums galējas krīzes gadījumā ir iespēja ātrāk pensionēties (nākotnē – 63 gados), saņemot mazāku pensiju.

Jautāta par pensijas apjomu, kas daudziem ir ārkārtīgi mazs, Viņķele atbild – par to celšanu ir jākliedē visas ilūzijas. Saglabājot pašreizējo pensiju sistēmu, kur pensijas apmērs balstās uz darba dzīvē samaksāto sociālo nodokli, vienkārši palielināt pensiju par summu X nav iespējams. Jau piešķirto pensiju saņēmēji var cerēt tikai uz indeksāciju atbilstoši inflācijai un piemaksām par darba stāžu līdz 1996.gadam (kad sāka individuāli uzskaitīt samaksāto sociālo nodokli). Pārējiem jāsaprot, ka pensija būs tik liela, no cik lielas algas maksās nodokļus. «Pensijas aprēķināšanas formula ir skaudra – ja mēs nevēlamies paaugstināt nodokļus un atteikties no pensiju sistēmas, kas balstās uz sociālās apdrošināšanas iemaksām, jārēķinās, ka pensija būs 40-50% no tavas vidējās algas. Pārējais ir paša atbildība. Var maksāt 3.pensiju līmenī vai krāt citādi.»

Lai arī liela sabiedrības daļa netic, ka valsts viņiem vecumdienās nodrošinās pienācīgu pensiju, Viņķele joprojām uzskata, ka Latvijas sistēma ir «gana moderna». «Protams, pensiju sistēma nav veidota, balstoties uz pieņēmumu par tik lielu ēnu ekonomikas īpatsvaru. 37% sociālo iemaksu veicēju tās maksā no summas, kas ir līdz 200 latiem. Es ceru, ka vismaz daļa no šiem cilvēkiem drusciņ sev iekrāj citā veidā.» Vai Viņķele tic, ka pati varēs iztikt no pensijas? «Ticu, ka valsts pensija man nodrošinās bāzi, ko ar pašreizējo dzīvesveidu, apzinos, man gribētos lielāku, lai es justos labi un neatkarīgi. To trūkstošo es nodrošināšu ar citiem veidiem – ar nekustamo īpašumu, kas nepalielinās manus dzīvošanas izdevumus, ar trīs bērniem, kas, es ceru, neaizmirsīs grūtos brīžos, un ar samērīgiem izdevumiem. Plus, es gatavojos, kā mans papus, strādāt, kamēr man būs kaut cik skaidra galva un rumpis turēs.» Viņķeles tēvs ir bijušais cilvēktiesību grupas Helsinki 86 biedrs un divos Saeimas sasaukumos strādājušais Juris Vidiņš, kurš pašlaik 74 gadu vecumā vada Viļānu slimnīcu un, pēc meitas vārdiem, «jūtas ļoti apmierināts ar dzīvi». «Esmu gatava darīt arī vienkāršākus darbus – pieskatīt bērnus vai vietējā veikalā [strādāt].»

Vai ministrei pietiks drosmes reformēt arī simbolisko astoņu latu bērnu pabalstu? «Valdība, redzi, ir kolektīvs lēmējorgāns, un ar manu drosmi vien tur nebūs līdzēts,» atbild Viņķele. «Jāskatās, cik gada laikā reāli var izdarīt, paturot prātā, ka nākamā gada budžets arī ir nopietns izaicinājums. Tāpat svarīgi, lai [izglītības ministram Robertam] Ķīlim veicas ar savām reformām. Jāskatās, kas ir reformu apjoms, ko tīri fiziski var kvalitatīvi sagatavot un arī ko sabiedrība spēj akceptēt.» Viņķele uzskata, ka būtu efektīvāk bērnu vecākus atbalstīt ar nodokļu politiku un valsts apmaksātiem pakalpojumiem, piemēram, bērnudārzu, brīvpusdienām, ārpusskolas nodarbībām, nevis pabalstiem.

Nākamnedēļ būs gatavs «pirmais atrādāmais piedāvājums», kā mainīt pabalstus trūcīgiem cilvēkiem, lai izskaustu pabalstu atkarību, taču neatstātu aiz borta cilvēkus, kuriem palīdzība tiešām vajadzīga. Viņķele stāsta, ka ministrijas piedāvājums ir palīdzību pārstrukturēt tā, lai krīzē nonākušam cilvēkam būtu lielāks pabalsts, bet uz īsu laiku. Palīdzības saņēmēji arī nav viendabīga ļaužu kopa, kur visiem derēs viens risinājums, tāpēc svarīgs ir profesionāls sociālais dienests un Nodarbinātības valsts aģentūra, kuri izvērtētu, kāda palīdzība būtu atbilstoša konkrētam cilvēkam. Nodarbinātības valsts aģentūras misijas pārskatīšanu līdzās pensijas vecuma celšanai Viņķele sauc par svarīgākajiem šāgada darbiem – «aģentūrai jābūt zobratam reģionā, kas savelk kopā pašvaldību, uzņēmēju un cilvēku, kam vajadzīgs darbs».

Bez skaļu rezonansi guvušajām izmaiņām Nodarbinātības valsts aģentūras vadībā un ministrijas valsts sekretāra nomaiņas citu augstākā personāla rotāciju nebūšot. «Ministrijā ir gana daudz godprātīgu, talantīgu un profesionālu ierēdņu, viņi tikai jāiedrošina strādāt bez citiem uzstādījumiem kā tikai saturiskie. Esmu ļoti priecīga, ka Ieva Jaunzeme piekrita nākt par valsts sekretāri. Viņa ir gadījums, kur izjūt atšķirību.» 

Vaicāju, vai Viņķeli nebiedē, ka pēc tik nepopulāriem, lai arī vajadzīgiem lēmumiem, viņas politiskā karjera beigsies, līdzīgi kā tas notika, piemēram, ar Tatjanu Koķi, kuru pēc skolu masveida slēgšanas ZZS vēlēšanu sarakstā vairs neņēma. «Nu, tad beigsies. Neko nevar darīt,» atbild Viņķele. «Dzīve man pašlaik ir noregulēta, nav lielu parādu, ar kuriem nevarētu tikt galā. Mēs ļoti pārdomāti arī savu māju esam veidojuši, lai varam pielāgot nodokļu izmaiņām. Zinu, ka pēc 10 gadiem tādā vietā Pārdaugavā, kur mēs dzīvojam, tik lielu dārzu Eiropā mana ienākumu līmeņa cilvēki nevarēs atļauties. Esam sagatavojuši to īpašumu tā, ka daļu varēs pārdot, ja nevarēs izvilkt. Man nav paradumu, kas patēriņa galu rautu vaļā. Tas rada drošības sajūtu – ja mani kolēģi nepaaicinās [politikā] un es būšu pasažiere, kuru 53.autobusā apspļaudīs, nu, es to varu izturēt.»

Stāstu, ka, komentējot viņas uzstāšanos kādās TV debatēs, cilvēki tviterī sprieda, ka Viņķele būtu laba premjerministre. «Šonedēļ es to mēģinu,» viņa pārliecināti piebilst. Valdības vadītāja komandējuma laikā labklājības ministrei kārtējo reizi uzticēti premjerministra pienākumi. Vai valdības vadīšana ir viņas ambīcija politikā? «Man interesē ar stipru komandu izdarīt iespējami vairāk lietu un nepazaudēt sevi. Tā ir mana ambīcija politikā. Man ir ļoti svarīga arī iespēja nepārņemt obligātās protokola lietas. Tās mani galē nost.» Piemēram? «Žaketes un darba mašīnas.» Zinot, ka uz darbu ministre ir braukusi arī ar riteni, šie vārdi nešķiet poza, lai gan «pašlaik, kad ir saspringtāk un līdz Saeimai nepaspēju aizskriet», darba mašīnā viņa iekāpj gan. Un arī žakete viņai ir mugurā.

Ēdienkarte
Biešu karpačo
Baklažānu, tomātu un mocarellas siera sacepums
Piparmētru tēja, svaigi spiesta burkānu un ābolu sula

Ir jautā

Posted on marts 14, 2012 by - Viedoklis

Vai priecājaties, ka Jaunais vilnis Jūrmalā tomēr notiks?


Andrejs Klementjevs, Saeimas priekšsēdētājas biedrs, Saskaņas centra politiķis:
Pozitīvi vērtēju, jo tas ļauj piesaistīt Jūrmalai kā kūrortpilsētai lielu skaitu tūristu, turklāt iebrauc arī ļoti turīgi cilvēki, kas sekmē ekonomisko sadarbību.

Ingrīda Latimira, ekspolitiķe:
Es nezinu, vai ir jāpriecājas, vai nav, bet tas ir pasākums, kas atdzīvina Jūrmalas ekonomisko un kultūras dzīvi.

Pēteris Upelnieks, bijušais grupas PeR dalībnieks, startēja konkursā 2010.gadā:
Priecājos par to, jo konkurss ir ļoti pozitīvs finansiālā ziņā visai Latvijai. Par muzikālo formātu nav vērts diskutēt, jo tāda tā krievu estrādes mūzika vienkārši ir.

Neuzvarēja…

Posted on marts 14, 2012 by - Viedoklis

Vai Rīgas Dinamo šogad neiekļuva KHL ceturtdaļfinālā, jo spēlēja slikti? 

Atstājot profesionālu, objektīvu vērtējumu ekspertiem, arī katram līdzjutējam ir savs viedoklis par mūsu hokejistu gaitām KHL turnīrā. Vai šīssezonas izslēgšanas spēlēs dinamieši sevi parādīja slikti? Manuprāt, ne. Spēlētāji centās. Faktiski visās spēlēs parādīja cīnītāja raksturu, nenolaižot rokas. Pat it kā smagi zaudētajā pirmajā un arī ceturtajā spēlē ar Ņižņijnovgorodas Torpedo (attiecīgi 3:7 viesos un 1:4 Rīgā) rīdzinieki bija izdarījuši vairāk metienu pa pretinieku vārtiem nekā oponenti. 

Arī visā sērijā kopumā mūsējie Torpedo vārtsargu bija «nomētājuši». Taču, pārfrazējot alus reklāmas saukli (hokejs bez alus ir daiļslidošana!) un apzinoties, ka punktus par skaistu izpildījumu tiesneši nedod, bet visu izšķir vārtos iemestās ripas, jāatzīst – pretinieki bija pārāki. Vārtos viņi raidīja ripu pēc katra astotā metiena, bet mūsējie tikai katru piecpadsmito reizi sarūgtināja lielisko pretinieku vārtsargu Vitāliju Kovaļu. 

Izslēgšanas spēles jebkurā sporta veidā ir citādas nekā regulārajā čempionātā, jo ar katru zaudējumu sarūk iespēja panākt labvēlīgu gala iznākumu. Tāpēc jebkurš sīkums ir svarīgs. Sezonas laikā ļoti bieži dinamiešu metieni nebija rezultatīvi: no 54 spēlēm 35 spēlēs nav gūts vairāk par diviem vārtiem. Tas ir sliktākais rādītājs mūsējiem KHL turnīru laikā (pērnajā sezonā – 22, pirms tam 23 un 34). Vārtsargs Kriss Holts tomēr spēlēja nestabili. Daļā spēļu viņš ielaida, fanu žargonā izsakoties, «balodīšus». Augstas klases vārtsargam tas nav pieļaujams. Arī vārtu gūšanā varēja gribēt vairāk. Ar pirmās maiņas (Miķelis Rēdlihs, Jānis Sprukts, Mārtiņš Karsums) un vēl dažu censoņu pūlēm nepietika. 

Izņemot Marselu Hosu, šīssezonas leģionāru pienesums bija pieticīgs. Vai bagāts dara, kā grib, nabags – kā var? Nav noslēpums, ka Dinamo finansiālās iespējas ir sliktākas nekā daudziem KHL līgas klubiem, izcilus spēlētājus nevaram iekārdināt. 

Sezonā priecēja rezultatīvie aizsargi Guntis Galviņš, Sandis Ozoliņš un Krišjānis Rēdlihs, bet viņiem jau darba pilnas rokas ar pamatpienākumiem – būdami aizsargi, viņi sameta daudz ripu. 

Čempionāta laikā man radās iespaids, ka bieži vien Dinamo puiši nav koncentrējušies spēlei. Taču šeit būtu nevietā psihoanalīze. Fiziski tik intensīvā darbā nogurums brīžiem jūtams katras KHL komandas sniegumā. Jāpiebilst – jo augstāka profesionalitāte, jo lielākas spējas sportistam sevi pārvarēt. 

Tomēr pirms izslēgšanas spēlēm cerība bija – uz mūsējo cīņassparu un saspēlētību, jo daudzi spēlē kopā gadiem ne tikai Dinamo, bet arī valstsvienībā. 

Un tā visu hokejmīļu un īstenu fanu gaidītā izslēgšanas spēļu sērija sākās. Ātri aizmirsuši pirmā zaudējuma rūgtumu, mūsējie godam cīnījās un uzvarēja nākamās divas spēles gan viesos, gan mājās. Tad nāca nelaimīgā ceturtā spēle Rīgā. Mana pārliecība par veiksmīgu koprezultātu izplēnēja, jo oponenti izskatījās spējīgāki uzvarēt. Jā, jā – spējīgāki, jo nepietiekamu uzvaras vēlmi es dinamiešiem nepārmestu. Viņi centās, bet… Galvenais nopelns bija pretinieku vārtsargam Kovaļam, taču ne viņš viens lika mūsējiem zaudēt. Pietrūka sportiskās veiksmes, meistarības. Hokejs nav loterija, kad ir vienalga – esi nelga vai ģēnijs, piedalies un vari vinnēt! Senajā Spartā teica – ar vairogu vai uz tā! Uzvarēt vai mirt. Ar līdzvērtīgu spēku samēru šī robeža ir ļoti šaura. Uzskatu, ka Dinamo un Torpedo cīniņš to pierādīja. Lieliski gan, ka mūsdienās neviens no neveiksmēm hokejā nemirst.

Kas neriskē, tas neuzvar

Posted on marts 14, 2012 by - Komentārs

Trīs gadi. Trīs valdības. Viens premjerministrs

Valdis Dombrovskis šonedēļ atzīmēja savas premjerēšanas trešo jubileju, taču aizgājušais laiks bijis tik saspringts un notikumiem pilns, ka varētu likties – esam pārdzīvojuši veselu vēsturisku ēru, nevis laiku, kas ir īsāks nekā vienas normālas Saeimas pilnvaru posms.

Atcerēsimies 2009.gada martu. Godmaņa valdība tikko bija pārdzīvojusi Parex sabrukumu un triecientempā izdzinusi caur Saeimu starptautiskajai aizdevumu programmai nepieciešamos budžeta grozījumus. Taču ar to spēki bija izsmelti. Ekonomikas lejupslīde pārvērtās par brīvo kritienu, 13.janvārī marodieri izsita Saeimas logus, februārī zemnieki sabrauca Rīgā un nopļāva zemkopības ministru Rozi, bet jūnijā gaidāmās pašvaldību vēlēšanas nozīmēja, ka neviena no «darītāju koalīcijas» partijām – TP, LPP/LC, ZZS – nebija gatava ķerties pie izdevumu samazināšanas. Bēgdamas no atbildības, koalīcijas partijas, kā pēc tam bieži atkārtoja Dombrovskis, «nometa varu pie kājām» jebkuram, kurš būtu gatavs to pacelt.

Atsaukts no ērta, labi algota darba Eiropas Parlamentā, Dombrovisks, šķiet, tikai pēc amata uzņemšanās saprata situācijas patieso nopietnību. Tā bija iesēšanās pilota krēslā lidmašīnai ar degošu dzinēju, kura triecās stāvus zemē. 

Taču pretstatā daudziem citiem Dombrovskis bija gatavs sakost zobus un izturēt. 2009.gadā viņa valdību vēl gaidīja divi milzīgi pārbaudījumi. Jūnijā budžeta grozījumi notika līdz baltkvēlei sakaitētā iekšējā un ārējā gaisotnē. Tautas partija grāva koalīciju no iekšpuses, bet visa pasaule bija pārliecināta, ka Latvija nespēs izpildīt pretkrīzes programmu, un spiediens uz latu bija milzīgs. Kad valdība bija pārdzīvojusi šo pirmo, eksistenciālo krīzi, tai tūlīt nāca virsū nākamais vilnis, kad 2010.gada budžeta sagatavošana prasīja jau otro pēc kārtas 500 miljonu latu konsolidāciju. 

Ne jau Dombrovskis viens pārvarēja grūtības. Izšķirošajos brīžos 2009.gadā gan prezidents Valdis Zatlers, gan finanšu ministrs Einars Repše spēlēja būtisku lomu fiskālā kursa noturēšanā. Tomēr, ja arī dažkārt likās, ka Dombrovskim sāk atslābt tvēriens, beigās viņš kā valdības vadītājs izdarīja to, kas bija jāizdara.

Turklāt pirmie smagie lēmumi nesa augļus. Bērnišķīgā keinsisma sludinātāji, kuri uzskata, ka jebkuros apstākļos labākais risinājums ir valsts tēriņu palielināšana, Latvijas gadījumā cieta pilnīgu sagrāvi, jo ekonomikas attīstība bija pilnīgi pretēja viņu prognozētajai. Straujākā ekonomikas lejupslīde notika 2009.gada pirmajā pusē, kad valsts tēriņu samazināšana vēl nebija pat īsti sākusies, bet izaugsme atsākās 2009.gada pēdējā ceturksnī, kad konsolidācija vissmagāk gūlās uz tautsaimniecību. Kopš tā brīža budžeta cirpšana un ekonomikas izaugsme ir gājusi kopsolī, un pagājušā gada pēdējā ceturksnī Latvija, kura pirms trim gadiem piedzīvoja straujāko tautsaimniecības kritumu Eiropas Savienībā, atkal ierindojās starp visstraujāk augošajām ES valstīm. 

No sešām ES valstīm, kuras saņēmušas SVF aizdevumus kopš globālās krīzes sākuma, tikai Latvija ir veiksmīgi absolvējusi SVF programmu, spējusi atgriezties finanšu tirgos un pārdot valsts obligācijas par likmēm, kas ir pat zemākas nekā dažai labai valstij, kura nav lūgusi palīdzību no SVF. Elites nīgrākie pārstāvji mēdz gan apgalvot, ka šāda statistika netiek izjusta iedzīvotāju plānajos maciņos, taču tā tas nav. DNB Latvijas barometra mērītais kopējais sabiedrības noskaņojums janvārī sasniedza vēsturiski augstāko līmeni, pārsniedzot 2008.gada pavasara rādītājus, kad trekno gadu speķītis vēl čurkstēja pavisam jauki, un mazumtirdzniecības tēriņi 2012.gada janvārī, salīdzinot ar iepriekšējā gada pirmo mēnesi, ļoti spēcīgi pieauguši – par 16,6%. Kaut kas no tiem augošajiem statistikas skaitļiem iekrīt arī maciņos.

Mums pašiem par izbrīnu, esam krīzi pārvarējuši, un pašreizējais spēku samērs Saeimā nedod iemeslu šaubīties, ka Dombrovskis varētu nostrādāt līdz parlamenta pilnvaru beigām 2014.gadā. 

Tomēr Dombrovskim ir ļoti jāuzmanās, lai nesāktu justies pārāk ērti savā krēslā. Nākamo gadu darbi būs pavisam citādi nekā krīzes laika izaicinājumi. Viņa gandrīz pārdabiskā spēja ārēji saglabāt mieru un līdzsvaru, kas krīzes laikā bija milzīga priekšrocība, jaunu virzienu meklējumu laikā var sākt ost pēc stagnācijas. Vadīšanas stils, kas liek uzsvaru uz pragmatisku interešu līdzsvarošanu, var radīt iespaidu, ka viņam pašam nav vīzijas, kur Latvijai tālāk doties. Katram politiķim šad un tad jāatceras Vinstona Čērčila liktenis 1945.gadā. Valdības vadītājs, kurš bija gandrīz vienpersoniski iedvesmojis Lielbritānijas varonīgo pretošanos Hitlera uzbrukumiem un tagad tiek uzskatīts par vienu no Anglijas diženākajiem valstsvīriem, tikai dažus mēnešus pēc uzvaras karā zaudēja gan vēlēšanas, gan savu amatu. Bija pienākuši citi laiki, un vēlētāji gribēja valdībā redzēt citus cilvēkus. 

Pirms trim gadiem Dombrovskis riskēja un uzvarēja. Tagad gan viņš, gan Latvijas iedzīvotāji noteikti atzīs, ka tas bija tā vērts. Taču, lai uzvaru sērija turpinātos, Dombrovskim būs jāriskē no jauna. Vai viņš spēs pārtapt no neticami veiksmīga krīzes menedžera par attīstību virzošu politiķi?

Komentārs 140 zīmēs
Mums pienākas tulpju pušķis. Latvija 2012.gadā ieņem 18.vietu starptautiskajā dzimumu līdztiesības indeksā, apsteidzot gan Igauniju, gan Lietuvu.

Nacionālā apvienība nevar bez Batjkas. Tā kā Straume aiztecējis, tagad nacionāļi cītīgi cenšas pasargāt Lukašenko no sankcijām.

NAPtalīns. Jaunizstrādātais Nacionālais attīstības plāns izsaucis asu kritiku – daudz iekonservētas frāžainības, maz konkrētības.

Vienpusējs pasākums

Posted on marts 14, 2012 by - Komentārs

Pie pieminekļa vairs nebūs policistu, kad tur vairs nebūs politiķu

Ir dīvaini dzirdēt par «divām pusēm», kuras 16.martā saduroties pie Brīvības pieminekļa. Var saprast aktieru intereses šajā gadskārtējā politiskajā izrādē, kurā paši leģionāri sen jau ir vairs tikai iegansts un statisti. Taču identificēties ar kādu no pusēm vai piekrist, ka šajā datumā kaut kas esot atzīmējams «par spīti» un «lai pierādītu», nozīmē piedalīties Latvijas valstiskuma mazvērtības svinēšanā. 

Redzot televīzijā kā sēņošanai vai rokeru saietam tērpušos un žurnālistu nezin kāpēc par «aktīvistu» dēvēto nacistu slavinātāju un antisemītu Uldi Freimani gandarīti rādām tiesas lēmumu, ka viņš drīkst šajā datumā rīkot savu pasākumu, varētu domāt, ka šī būtu viena no pusēm, bet otrā ir Rīgas dome, kura odiozajam personāžam to bija liegusi, pie reizes aizliegdama arī visiem citiem no «abām pusēm», ieskaitot gan tikpat odiozos «antifašistus», gan par Uzvaras pieminekļa spridzināšanu notiesāto Igoru Šiškinu. Ja ievēro likumu, demokrātiskā valstī katram ir tiesības rīkot pasākumus, lai arī cik nepieņemami būtu viņa uzskati. Taču, protams, ne jau šādu «aktīvistu» vēlme izrādīties jau četrpadsmito gadu liek drošības dienestiem un policijai mobilizēties kā karam.

Par vienu no pusēm tā kā būtu skaidrs – pirms 15 gadiem impēriskie stratēģi Maskavā attapās, ka Latvija tiešām var kļūt par NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti, un izdomāja, ka Latviešu leģionā kritušo pieminēšana arī ir gana labs iegansts, lai mēģinātu mūs diskvalificēt dalībai abās svarīgākajās Rietumu demokrātisko valstu organizācijās. Un 1998.gadā Kremļa propagandas mašīna izbazūnēja līdz tam ignorētos piemiņas pasākumus kā pierādījumu, ka Latvijā, tātad «otrajā pusē», arvien tiekot godināti nacisti jeb, Kremļa ideologu valodā, «fašisti».

Pēc tam ik gadu atkārtotās kampaņas pamatmērķi nav sasniegti. Latvija ir NATO un ES. Diemžēl nevar teikt, ka šī leijerkastes provokācija būtu cietusi neveiksmi, ja jau turpinās un šogad pat draud sākt ekstrēmistu gadskārtēja starptautiska saieta tradīciju.

Vaira Vīķe-Freiberga pirmdien televīzijā atgādināja, ka, būdama Valsts prezidente, astoņus gadus centusies pasaulei skaidrot, kas bija leģionāri. Un ka esot jāturpina skaidrot.

Patiesībā jau prezidente pārāk pieticīgi novērtēja savu ieguldījumu Latvijas un Austrumeiropas 20.gadsimta vēstures skaidrošanā, kurā leģions ir tikai viena epizode. Viņai spoži izdevās Kremļa propagandistu ieročus pavērst pret viņiem pašiem, starptautiski aktualizējot arī padomju režīma noziegumus pret latviešiem un citām Eiropas tautām. Taču ne jau Putina režīms kaut ko nebija sapratis vai vietējiem un citiem ekstrēmistiem pietrūktu kāda skaidrojuma.

Kaut kas nav skaidrs varbūt dažiem politiķiem un žurnālistiem Latvijā, kuri okupantu karaklausībā piespiedu kārtā iesauktus okupētas valsts iedzīvotājus dēvē par brīvības cīnītājiem. Hitleram mērķis bija pārvācota Trešā Reiha Ostlande, bet centieni pēc neatkarīgas Latvijas viņam, tāpat kā Staļinam, bija noziegums, par ko likt pie sienas.

Tikpat traģiskas lappuses ir arī  citu Eiropas valstu vēsturē, un mums nav jāskaidro frančiem, ukraiņiem vai norvēģiem, ka pieminēt karā kritušos nav noziegums. Arī tad, ja kāds grib atsevišķi pieminēt tieši leģionā kritušos tieši šajā datumā, ko 1952.gadā tam izvēlējās latviešu trimdas organizācija Daugavas vanagi. Taču tam nav sakara ar neatkarīgu Latvijas valsti.

Diemžēl neatkarīgās Latvijas likumdevēji un ministri izvēlas doties šajā dienā vai nu ārzemju komandējumos, vai nu kopā ar ekstrēmistiem un algotiem provokatoriem pie Brīvības pieminekļa, muļķīgi lepodamies, ka viņi kaut kādā racionāli neizprotamā veidā rādot savu patriotismu, nepadošanos, latvisku mugurkaulu un valstisko pašapziņu. Gan pirmie taisnodamies, gan otrie dižodamies piekrīt būt un līdz ar to netieši pataisa arī sevis pārstāvēto valsti par «otro pusi» šajā konfliktā ar Kremļa profesionāļiem un viņu vietējiem «antifašistiem».

Dīvainākais – pat no tiem politiķiem, kuri piedalās, dzirdam, ka 16.martā pie Brīvības pieminekļa notiekot labi plānotas, rūpīgi sagatavotas provokācijas. Kaut gan paši ir šo plānu atslēgas posms, bez kura nekas no rūpīgi gatavotā nevarētu notikt. (Iedomājieties, ka «antifašistu» brigādes dodas «dot pretsparu», bet priekšā tikai Freimanis ar Šiškinu.)

Taču «īstenie latvieši» parasti nepieviļ plānotājus. Šogad jo īpaši, kad jau Saskaņas centram zudušas cerības iekļūt valdībā, bet viņu partneru partijas līderim Vladimiram Putinam pēc nepieredzētus pašmāju protestus izraisījušajām vēlēšanām vairāk nekā citugad vajag ārējos ienaidniekus. Arī  referendums par otru valsts valodu nav sniedzis cerēto gandarījumu ne tā iniciatoriem, ne par viņu «otru pusi» uzmesties mēģinājušajiem «Dzintara latviešiem». Jautājums bija pārāk skaidrs un svarīgs, un tautas atbilde uz to ir vairāk nekā pārliecinoša. Taču elektorāts ir mobilizēts, un jākaļ, kamēr vēl karsts.

Linda Mūrniece dalās atmiņās, kā pirms trim gadiem sāka iekšlietu ministres karjeru, rūpēdamās, lai 16.martā viss «neuzietu gaisā» un neviens neciestu. Un prognozē, ka arī šogad 16.marts būs «smags», taču cer, ka pienākšot laiks, kad «pie pieminekļa nebūs politiķu, nebūs žogu, nebūs policistu». Var precīzi prognozēt – līdzko tur nebūs politiķu, kuri ar šiem surogātsvētkiem sev kompensē savas valsts mazvērtības sajūtu un sniedz Latvijas ienaidniekiem iespēju būt par «otru pusi», nebūs arī žogu un policistu.

Komentārs 140 zīmēs
Francija izstāsies no Šengenas zonas, kā piedraudējis prezidents Sarkozī? Neizstāsies, vai par prezidentu kļūs atkal viņš, vai Olands, kam pašlaik labākas izredzes.

Vecums vai nauda? Kādreiz politiķis, tagad konsultāciju firmas vadītājs Henrijs Kisindžers paziņojis, ka Putins esot patriots. Bet kurš gan nav?

Jaunais vilnis, kas tomēr  notikšot Jūrmalā, daudz devis Latvijai, uzskata Raimonds Pauls: «Vismaz  mēs dzīvu Abramoviču redzējām.»

Lepnums un karš

Posted on marts 14, 2012 by - Redaktores sleja

Mēdz teikt – laiks dziedē. Ja tā ir tiesa, tad 16.marts jāsauc par izņēmumu, kas apstiprina likumu, jo laiks plūst, bet iekaisušo skaits aug

Karš, kas Latvijai atņēma brīvību, 200 tūkstošus vīru ieģērba svešu lielvaru uniformās, iedzina pretējo ierakumu dubļos un katram otrajam izdzēsa dzīvību, joprojām ķēmīgi turpinās. Vienmēr atrodas kāds, kam vajag asinis – ja ne izliet, tad vismaz saindēt.

Pērn vēstures pētnieki izdeva satricinošu kara liecību – grāmatiņu (Divas) puses, kurā publicētas trīs sarkanarmiešu un trīs leģionāru dienasgrāmatas, rakstītas kaujas laukā, hospitālī, ceļā. Karš ir līdz izmisumam nogurdinošs. Truls. Sāpinošs. Vienīgais, ko pēc tā var svinēt – atgriešanos mājās. Vienalga, vai pavēles to rakstītājiem dotas krievu vai vācu valodā, visās dienasgrāmatās atkal un atkal lasu: atgriezties Latvijā, pārnākt mājās.

Šīs asiņainās īstā kara piezīmes kā rentgens izgaismo šodienas kara surogātu, tā kroplumu – naids ir ierocis, ar kuru mūs atkal iztriekt no mājām.

Latviešiem ir citas lietas, ar ko lepoties, nevis svešās formās izcīnītas kaujas, intervijā mums atgādina dramaturgs Aleksejs Ščerbaks, kurš pētījis leģiona vēsturi un arī pats bijis karā. Ščerbaks to nesaka, bet es turpināšu – mums ir jārada lietas, ar kurām lepoties nākotnē. Un šodien jāizkaro īstas cīņas par savu labklājību. Viena no tām ir pētījuma tēma šonedēļ – par medicīnas aprūpē izaugušo vēzi, kas liek mums visiem pārmaksāt un rada draudus veselībai. Lūk, karš, ar kura uzvaru varētu lepoties!

Radars pasaulē

Posted on marts 7, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Krievijā svētdien notikušajās prezidenta vēlēšanās ir uzvarējis premjerministrs Vladimirs Putins, kurš ieguvis vairāk nekā 64% balsu. Komunistiskās partijas izvirzītais Genādijs Zjuganovs ieguvis 17,15% balsu, miljardieris Mihails Prohorovs 7,60% Krievijas Liberāldemokrātiskās partijas kandidāts Vladimirs Žirinovskis 6,24%, partijas Taisnīgā Krievija izvirzītais Sergejs Mironovs 3,62% balsu. Visā Krievijā pirmdien notika Putina pretinieku un atbalstītāju mītiņi, un Maskavā un Sanktpēterburgā tika aizturēti apmēram 550 nesankcionētu protesta akciju dalībnieku.

25 Eiropas Savienības dalībvalstis, to skaitā Latvija, 2.martā parakstīja starpvalstu valdību līgumu par Ekonomiskās un monetārās savienības stabilitāti, koordināciju un pārvaldību. Valstis apņemas samazināt budžeta deficītu, to sabalansēt ar izdevumiem un tiekties uz budžetu ar pārpalikumu. Par fiskālās disciplīnas līgumu ES dalībvalstis vienojās 31.janvārī. Tam nepievienosies tikai Čehija un Lielbritānija.

Bijušais Islandes premjerministrs Geirs Horde pirmdien stājās tiesas priekšā apsūdzībās par banku sektora sabrukuma izraisīšanu 2008.gadā. Īpašā parlamenta izmeklēšanas komisija savā ziņojumā 2010.gadā atzina, ka par nolaidību, kas valsti noveda pie banku un finanšu krīzes, tiesas priekšā būtu jāstājas valsts bijušajam premjeram un trim viņa valdības ministriem.

Eiropadome pagājušo ceturtdien vienojās piešķirt Serbijai ES kandidātvalsts statusu. Pērn decembrī ES atlika lēmuma pieņemšanu par kandidātvalsts statusa piešķiršanu Serbijai, jo vairākas ES dalībvalstis bija norādījušas, ka nepieļaus iestāšanās sarunu sākšanu, līdz netiks samazināts saspīlējums starp Serbiju un Kosovu, kuras neatkarību Serbija nav atzinusi. Abas valstis 24.februārī panāca vienošanos vairākos būtiskos jautājumos, piemēram, par Kosovas pārstāvību starptautiskajā līmenī.

Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko dēvē ES sankcijas pret Minskas amatpersonām par histēriju un sola stingru reakciju uz tām. ES atsaukusi uz konsultācijām savus vēstniekus Baltkrievijā, reaģējot uz Baltkrievijas lēmumu atsaukt uz konsultācijām pārstāvi ES un vēstnieku Polijā un prasību ES un Polijas vēstniekiem no Minskas atgriezties savās galvaspilsētās, kuru Baltkrievija savukārt pieņēma, reaģējot uz ES sankciju pastiprināšanu pret Minsku.

Izraēla vēl nav pieņēmusi nekādu lēmumu par to, vai tā uzbruks Irānas kodolobjektiem, pirmdien apliecināja Izraēlas premjerms Benjamins Netanjahu sarunās ar ASV prezidentu Baraku Obamu. Obama centās pārliecināt Netanjahu par to, ka ASV un Izraēlai ir līdzīgi mērķi novērst kodolieroču izstrādāšanu Irānā. Rietumvalstis uzskata, ka Irānas urāna bagātināšanas programmas aktivizēšana var būt ar militāriem mērķiem un tieši apdraudēt Izraēlas drošību.

ASV republikāņu senators, bijušais ASV prezidenta kandidāts Džons Makeins pirmdien aicināja ASV veikt uzlidojumus Sīrijas valdības spēkiem, lai aizsargātu apdzīvotās vietas no šo spēku uzbrukumiem un radītu drošus patvērumus Sīrijas režīma oponentiem. Līdz šim ne Obamas administrācija, ne demokrātu kongresmeņi nav izteikušies par iespējamu militāru rīcību Sīrijā.

Divi sprādzieni otrdien bojājuši Ēģiptes galveno gāzes vadu, caur kuru piegādā gāzi Izraēlai un Jordānijai. Sprādzieni notikuši pie Alariš pilsētas ziemeļos no Sīnaja tuksneša. Kopš Ēģiptes prezidenta Hosni Mubaraka gāšanas tautas nemieros 2011. gada februārī ir notikuši 12 uzbrukumi gāzes cauruļvadiem.