Nauda, vara un tagad arī asinis sajaucas rēbusā, kas policijai jāatšķetina pēc Kompromat.lv žurnālista Leonīda Jākobsona savainošanas pagājušajā nedēļā. Kā neatminēta mīkla ir arī pats Jākobsons – viņa publiskotā informācija palīdzējusi atklāt noziegumus, taču cunftes brāļu vidū viņa reputācija ir ļoti pretrunīga. Kuram viņš ir ieriebis tik ļoti, lai ķertos pie fiziskas izrēķināšanās?
Ja būtu mazliet dziļāka, vairs nerunātu, – slimnīcas palātā man saka Leonīds Jākobsons, viegli trīcošām rokām pieliekot salveti pie tumšas rētas, kas sejas labajā pusē stiepjas pāri vaigam. Mūsu sarunas brīdī vēl nav pagājusi diennakts kopš 29.marta vakara, kad ātrā palīdzība asiņojošo Leonīdu no viņa mājām Čaka ielā nogādāja Stradiņu slimnīcā ar sākotnējo diagnozi: «Plēsta – šauta brūce sejas labajā pusē. Šoks.»
Šoks tobrīd valdīja arī publiskajā telpā, mediji ziņoja par nepieredzēti nekaunīgu uzbrukumu žurnālistam, mudinot vilkt paralēles ar Krieviju vai mežonīgajiem deviņdesmitajiem.
Leonīds, kuru esmu vairākkārt sastapusi jau agrāk, izskatās uztraucies. Aiz Zobārstniecības un sejas ķirurģijas centra 20.palātas durvīm dežūrē policisti. Ārste, kas nesen pabeigusi otro Jākobsona operāciju, izveidojot līdzenu šuvi vaigā, paziņo: «Viņš nedrīkst runāt!» Iespējams, tieši to nozīmē arī sagrieztā Jākobsona seja – ar šādu šņāpienu kriminālajās aprindās sodot un iezīmējot tos, kas palaiduši muti. Pats Jākobsons ir gatavs intervijai, bet sarunas laikā nepamet sajūta, ka viņš par uzdotajiem jautājumiem zina vairāk, nekā gatavs atklāt.
Notikumi, kas līdzīgi detektīva sižetam risinās vēlāk, un informācija, ko šā raksta veidošanā izdodas noskaidrot, apstiprina – lietā ir daudz pretrunu un neskaidrību, tāpat kā Jākobsona personībā. Šajā rakstā meklējām atbildes uz karstākajiem jautājumiem, kas saistās ar šo skandālu.
Kas notika kāpņu telpā?
Sajukums šajā lietā iestājas jau no pirmā brīža. Virsraksti interneta portālos ceturtdienas vakarā vēsta, ka astoņgadīgā dēla acu priekšā savas mājas kāpņu telpā Čaka ielā 47 sašauts Kompromat.lv žurnālists. Tikai vēlāk atklājas, ka šaujamierocis pret Jākobsonu tomēr nav lietots – milzīgā asiņu peļķe, ko policijas neapsargātajā notikuma vietā pagūst nofotografēt aģentūra LETA, radusies no grieztas brūces. Viņš pats atzīst, ka notikušo ļoti skaidri neatceras. Kad kāpnēs pamanījis divus pretimnācējus, kas slēpušies aiz saulesbrillēm un kapucēm, tūlīt saņēmis gāzes baloniņa šļācienu sejā, nogrūsts zemē, uzbrucēji sākuši viņu spārdīt, un Jākobsons pats nav sapratis, kas izdarīts ar viņa seju. Vairāk tobrīd uztraucies par dēla dzīvību. It kā šāviena trokšņus dzirdējis kāds no kaimiņiem, no šejienes arī versija par šaušanu.
Kas bija uzbrucēji, nav zināms. Jākobsons intervijā Ir apgalvo, ka nav viņus pazinis un vīrieši arī neesot neko viņam sacījuši. Mājas pagalmā tiek veikta videonovērošana, kas varētu palīdzēt uzbrucēju identificēšanā. Policija ierakstus ieguvusi tikai šonedēļ un sīkākas ziņas par to lietderību izmeklēšanā nesniedz. Fotoroboti līdz otrdienas vakaram, kad šis raksts nodots tipogrāfijā, nebija publiskoti un policija nebija lūgusi iedzīvotāju palīdzību uzbrucēju meklēšanā.
Jau nākamajā dienā pēc uzbrukuma – piektdien – portālā Imhoclub.lv parādās gara saruna ar Jākobsonu, tās virsraksts vēsta: «Mana slepkavība novērtēta no 20 000 eiro», bet apakšvirsraksts: «Intervija pirms nošaušanas.» Slimnīcā man pats Jākobsons skaidro, ka saruna esot notikusi mēnesi vai pusotru pirms uzbrukuma, viņi kafejnīcā runājušies ar Imhoclub.lv vadītāju, kādreizējo laikraksta Bizness&Baltija galveno redaktoru Juriju Aleksejevu. Kā šā raksta veidošanā pārliecinos vairākkārt, stāsta varoņu teiktais atšķiras – Aleksejevs man apgalvo, ka intervija notikusi aptuveni nedēļu pirms Jākobsona savainošanas.
Lai nu kā, šī intervija noslēdzas ar pravietisku Jākobsona vīziju: «Mani piekaus, un, ja nepateiks, tad es nezināšu, par ko. Man pa galvu maisīsies visādi uzvārdi… Bet, ja ļaus saprast, kurš, tad es esmu ļoti atriebīgs cilvēks, pats atriebīgākais cilvēks visā Latvijā. Aci pret aci, zobu pret zobu! Atbilde būs pilnīgi neadekvāta, nesimetriska. Ja kāds aiztiktu manu bērnu, es saplosītu viņa bērnu, viņa mammu, viņa sievu, visus līdz pēdējam.»
Žurnālists vai šantāžists?
Leonīdam nepatīk stāstīt par sevi. «Man neviena grāmatiņa drīzumā nav gaidāma,» viņš met akmeni Pietiek.com līdzīpašnieka un skandalozu pētījumu autora Lato Lapsas lauciņā, sakot, ka publicitāte tikai traucējot. Plašāku atpazīstamību Jākobsons ieguva kā portāla Kompromat.lv žurnālists, kurš pērnā gada nogalē publicēja Rīgas mēra Nila Ušakova e-pastu saraksti, kas atklāj viņa politiskās darbības aizkulises, rada aizdomas par mediju satura ietekmēšanu un finansiālām saitēm ar Krieviju.
Līdz tam latviešu informācijas telpā Jākobsons bija maz zināms, taču viņš nav nekāds jaunpienācējs mediju vidē. Žurnālista gaitas sācis 1995.gadā televīzijā NTV-5, kur vadījis autorraidījumu Pilsētas skices, vēlāk strādājis laikrakstā Panorama Latvii, MK-Latvija, kā arī Subbota. Pēdējā arī izmēģināta rubrika ar nosaukumu Kompromat. No Subbota aizgājis, jo izveidojies konflikts ar izdevniecības Petits vadītāju Alekseju Šeiņinu. Tas bijis pirms gadiem septiņiem, kad arī sācis darbu pie sava portāla izveides.
Kā liecina Lursoft datu bāze, Jākobsona 2004.gada augustā izveidotais SIA Interneta izdevums «Kompromats» jau kopš 2008.gada aprīļa pieder kādam Bimbatam Gdalje. Jākobsons skaidro – neesot izdevies uzņēmumu padarīt par ienesīgu, tāpēc to pārņēmis ģimenes draugs Gdalje. Saskaņā ar Lursoft datiem kopš uzņēmuma dibināšanas tā revidents ir bijušais žurnālists, savulaik par virkni dažādu noziegumu, to skaitā izspiešanu organizētas grupas sastāvā, lietojot vardarbību, tiesātais Aleksejs Bure.
Oficiālo gada pārskatu, kas jāsniedz ikvienam uzņēmumam, šī firma nav iesniegusi ne par aizvadīto, ne par 2010.gadu, bet iepriekš peļnas un zaudējumu atskaitēs redzami mīnusi. Pēc Jākobsona teiktā, portālam esot vienošanās ar viņam pašam (uz pusēm ar draugu Mārtiņu Eiduku) piederošo firmu Pr Solutions, kas formāli esot Jākobsona darba devējs. Tiesa, arī šīs firmas gada pārskatos redzams, ka 2010.gadā tai nav bijis nekādu ieņēmumu, bet 2009.gadā apgrozīti vien 2074 lati, abus gadus strādājot ar zaudējumiem.
Intervijā Imhoclub.lv Jākobsons atzīst, ka nestāstīs, no kurienes viņam nauda, jo Ekonomikas policija tad būšot uzreiz uz pēdām. Liek saprast, ka ienākumus ģenerē sabiedrisko attiecību firma, taču uz jautājumu, vai tas nozīmē, ka klienti maksā PR kompānijai, lai Kompromat.lv nepublicētu kādus rakstus par viņiem, Jākobsons atbild: «Tādu gudru gājienu līdz šim nav bijis.» Jā, viņš piekrīt, ka informācijas sniedzēji bieži vien esot amorāli cilvēki, kas paši pārkāpuši likumu, taču viņš izmantojot šīs ziņas, lai atmaskotu noziegumus un esot vienlīdz gatavs ziņot par jebkuru politiķi vai citu aizdomīgu darboni. «Cilvēki sarunas ar mani ir ierakstījuši diktofonā, daudzkārt provocējuši, bet – nekā. Neviens cilvēks Rīgā nevar pateikt, ka ir nopircis Kompromat.lv.»
Tomēr Rīgā netrūkst cilvēku, kuri saka – dzirdējuši par to no citiem. Jākobsonam nav laba slava krievu mediju vidē. Vairāki žurnālisti, kuru reputācija neraisa šaubas, žurnālam Ir sacīja – Jākobsona bizness esot par naudu publicēt vai noklusēt kompromitējošu informāciju. «Domāju, lielākā daļa normālo krievu žurnālistu, tiekoties klātienē, ar viņu vispār nesasveicinātos,» saka kāds no žurnālistiem, kas nepiekrīt sava vārda publiskošanai. «Viņš nodarbojas ar īstu kompromatu un šantāžu,» saka kāda cita žurnāliste, arī lūdzot saglabāt anonimitāti. Šādas versijas dzirdam vēl un vēl, taču neviens nenosauc konkrētus gadījumus, kurus būtu iespējams pārbaudīt.
Vienīgais, kurš ar savu vārdu gatavs kritiski komentēt Jākobsonu, ir televīzijas žurnālists Andrejs Mamikins, kas asi nosoda fizisko uzbrukumu, taču ir skarbs par cietušā darbību: «Tas portāls ir kā klozetpods.» Mamikins atzīst, ka «dzirdējis no vairākiem cilvēkiem, to skaitā politiķiem, ka viņš mēdz atnākt pie cilvēkiem un teikt – man ir tāda un tāda informācija, nezin, ko ar to darīt? Atšķirībā no Lato Lapsas portāla, kas principā ir tāds pats, Lapsas lēmums publicēt vai nepublicēt informāciju ir atkarīgs no viņa paša, nevis tā, vai cilvēks samaksā, vai ne». Mamikins pats arī esot cietis no Jākobsona rakstiem, taču esot piedevis, bet «pieņemu, ka viņam ir pietiekami daudz ienaidnieku, kas atšķirībā no manis mēģinātu atriebties».
Mans iespaids no saziņas ar Jākobsonu ir pilnīgi citāds. Laipns, atsaucīgs – tādu iepazīstu Leonīdu, gatavojot rakstu par Nila Ušakova e-pastiem. Viņš ir zinošs arī virknē citu jautājumu, kas skar publiskajā telpā mazāk pazīstamus cilvēkus, arī no kriminālajām aprindām. Netur sveci zem pūra, ja kādam vajadzīga palīdzība.
Līdzīgi profesionālos jautājumos ar viņu sadarbība bijusi arī Nekā personīga žurnālistam Sandijam Semjonovam, kurš pazīst Jākobsonu aptuveni septiņus gadus un nekad neesot manījis ko tādu, kas liecinātu par Jākobsona neētisku rīcību žurnālistikā. «Es nesaku, ka viņš ir balts un pūkains, bet nevajag viņu dēmonizēt. Viņš vienkārši ir žurnālists, diezgan liels vienpatis, kas uztur savu vietni. Tā jau pati par sevi ir bīstama nodarbošanās – ja visu laiku esi starp policiju, noziedzniekiem, tad diezgan viegli vari nonākt sarežģītā situācijā,» saka Semjonovs.
Par viņa slikto reputāciju Semjonovs izsakās asi: «Diezgan viegli tos mītus ir reproducēt, bet – kur ir pierādījumi? Kāpēc neviens nav vērsies policijā, jo tā jau tad būtu naudas izspiešana. Nav šādu lietu.» Jāpiebilst, ka kopš 2011.gada nogales Jākobsons ir arī Latvijas Žurnālistu asociācijas biedrs – tika uzņemts biedrībā pēc diezgan vētrainām diskusijām.
Tikmēr pats Jākobsons mīklaini izteicies, ka gatavojas par 100 tūkstošiem latu pārdot savu portālu: «Šiem cilvēkiem ir savs mediju holdings, viņi ņem mani zem sava spārna. Tie nav Rīgas cilvēki. Mediju holdings eksistē šajā tirgū.» Imhoclub.lv vadītājs Aleksejevs pieļauj, ka tie varētu būt izdevniecību Petits un Telegraf jaunie īpašnieki.
Zīmīgi, ka Jākobsons pirms uzbrukuma sniegtajā intervijā atzīst, ka viņu nopirkt nemaz nav mēģinājuši. «Man ir vājš PR. Es neesmu žurka, kas kādam kaut ko nozagusi. Esmu kāmītis ar sliktu PR,» taču turpina: «mana slepkavība noziedzīgajā pasaulē ir novērtēta, sākot no 20 tūkstošiem eiro. Ja man būs kompromats un kāds uzskatīs, ka ir vērts nolikt 20 tūkstošus un likvidēt problēmu, tad mani var nogalināt.»
Vai policija izturas dīvaini?
Pirmajās ziņās par Jākobsona savainošanu parādījās Valsts policijas šefa Inta Ķuža komentārs, kuru lasot ne vienam vien izbrīnā saraucās uzacis – policijas priekšnieks sacījis, ka esot jāpārbauda, vai cietušajam pašam bijis ierocis, vai tiešām ir šauts, varbūt cietušais pats sašāvies. Otrdien Saeimas deputātiem, kas interesējās par izmeklēšanas gaitu, Ķuzis skaidroja, ka šo komentāru sniedzis, vēl nezinot par to, ka cietušais ir žurnālists, kura ievainošana vērtējama kā apdraudējums preses brīvībai.
Pats Jākobsons policijas darbā ik uz soļa saskata aizdomīgas lietas un konfliktē – sākot jau ar apsardzi slimnīcas palātā, kurai pārmeta kaitinošu mēra Ušakova slavēšanu, turpinot ar intervijas laikā izteiktajām šaubām par to, ka policija godprātīgi paveiks savu darbu, un visbeidzot otrdienas pēcpusdienā telefonsarunā informējot Ir, ka viņam uz ielas noticis incidents ar Ekonomikas policijas darbinieku Aleksandru Bebri, kurš iesaistīts vairāku ar Jākobsonu saistītu lietu izmeklēšanā.
Jākobsona ievainošana patiešām nav pirmā reize, kad viņš nonāk tiesībsargu uzmanības lokā. Pērn decembrī pirms Ziemassvētkiem viņš pavadīja divas dienas cietumā – krimināllietā, kas ierosināta par Ušakova e-pastu sarakstes publiskošanu, viņam ir aizdomās turamā statuss. Pēc šīs sarakstes publiskošanas Jākobsona portāls esot piedzīvojis masīvus kiberuzbrukumus, kuru veicējus esot izskaitļojuši interneta drošības institūcijas CERT darbinieki, taču policija pēc attiecīga Jākobsona iesnieguma saņemšanas esot nevis vērsusies pret hakeriem, bet gan ielauzusies Jākobsona mājās, aizturējusi viņu, savākusi datortehniku. Pēc Jākobsona teiktā, abās lietās figurējot Bebris. Policija no jebkādiem komentāriem atturas.
Jākobsons daudzkārt vērsies pie tiesībsargiem, informējot par iespējamām nelikumībām. Vairākās lietās viņš ir sniedzis liecības, piemēram, krimināllietā par kukuļņemšanā apsūdzēto bijušo Jūrmalas prokurori Irinu Bogdanovu, kura tika aizturēta 2008.gadā, taču tiesa joprojām nav šo lietu izskatījusi, tā vairākkārt atlikta, un tagad sēde ieplānota jūnijā.
Šī nav arī pirmā reize, kad Jākobsons dabū pretsitienu. E-pastu sarakste, ko Jūrmalas epizodes ietvaros nopludināja viens no kukuļošanā apsūdzētajiem, uzņēmējs Boriss Rjazanskis un publiskoja Lato Lapsa, uzbur ainu, kurā Latvijā eksistē tiesībsargu nelikumīgs grupējums, kas sadarbojies arī ar Jākobsonu informācijas nopludināšanā. Rjazanskis savas bažas paudis 2010.gada martā nosūtītā vēstulē valsts augstākajām amatpersonām – Nacionālajai drošības padomei, Saeimas Nacionālās drošības komisijas un Augstākās tiesas priekšsēdētājam, kurā paziņo, ka pastāvot prokuratūras, KNAB un SAB darbinieku grupa, kas pārkāpj dienesta pilnvaras un nodarbojas ar šantāžu. Grupējumā it kā ietilpstot «Aigars Sparāns no SAB, Juta Strīķe, Jurašs, kāds R.Reiniks un Upenieks no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja un kāda persona vai personas no Ģenerālprokuratūras».
Rjazanska vēstulē plaši citēta it kā Jākobsona un Sparāna sarakste, kurā fiksēta informācijas apmaiņa. Izmantota virkne citātu no it kā Jākobsona un viņa kolēģa portālā Kompromat.lv Aleksandra Šabanova sarak-stes. Pēdējais raksta: «Leonīd, vispār ir pavisam slikti. Es zinu, ka esmu viscaur vainīgs, bet vispār situācija tāda, ka es nevaru vairāk finansēt saitu. Stepanovs [iespējams, domāts Aivara Lemberga oponents uzņēmējs Oļegs Stepanovs – red.] no daļējas finansēšanas ir atteicies – pateicoties daļējai finansēšanai es izdzīvoju.» Kāda 2006.gada 1.septembrī saskaņota vienošanās paredzot, ka «Leonīds J. saņem no advokāta Oļega T. 10 000».
Jākobsons intervijā man paziņo, ka šī e-pastu sarakste esot pilnīgas muļķības un safabricējums, ko pasūtījis korupcijā apsūdzētais bagātnieks. Arī Šabanovs intervijā žurnālam Ir apgalvo, ka nekādu naudu no Stepanova nekad neesot ņēmis, par portāla finanšu lietām vispār neko nezinot – tās esot Leonīda ziņā. «Mēs tur faktiski nekādu naudu nesaņēmām, man radinieki palīdz, viņam arī radinieki palīdz. Es vispār braucu prom no visa tā,» saka Šabanovs, skaidrojot, ka nolēmis tuvākajās nedēļās pārcelties uz dzīvi Lielbritānijā.
Jākobsons nav gatavs runāt par saviem avotiem, taču noliedz e-pastu sarakstē redzamo saziņu gan ar SAB, gan arī ar aizdomās par spiegošanu turēto bijušo Krievijas vēstniecības darbinieku Dmitriju Jermolajevu. Kolēģis Šabanovs gan ir atklātāks: «Es vienreiz tikos [ar SAB darbinieku], man prasīja viedokli par kolēģiem un iedeva 50 latus. Viņi, protams, pateiks, ka tie visi ir meli, ka es esmu traks.» Viņš stāsta, ka drošības dienesta darbinieku visvairāk interesējis žurnālists Nikolajs Kabanovs, kurš tolaik – 2006.gadā bijis arī Saeimas deputāts. Šā gadījuma dēļ Šabanovs drošībnieku vidū pat esot ieguvis iesauku «Kabanovs».
SAB nemainīgi vēsta: «Birojs nekomentē iespējamu sadarbības faktu ar vienu vai otru personu.» Vienīgais konkrētais komentārs: «Sparāns nav ne publiskoto e-pastu autors, ne arī saņēmējs.»
Kas stāv aiz uzbrukuma?
Jākobsons ir uzkāpis uz varžacīm tik daudziem, ka arī viņam pašam ir grūti novērtēt, kas varētu stāvēt aiz uzbrukuma. Minējumos viņš nevēlas īpaši ielaisties. Leonīds uzsver – jebkas, ko viņš atklās par sevi, saviem ienākumiem vai cilvēkiem, ar ko sadarbojas, var tikt izmantots pret viņu. Plašākai sabiedrībai viņš nevēlas atklāt arī to, ar ko nodarbojies līdz 1995.gadam, kur mācījies. Tikai izstāsta, ka nāk no ebreju ģimenes, kas holokaustā necieta, jo tobrīd neatradās Latvijā, ir Latvijas pilsonis, rīdzinieks. Mūža pirmos gadus dzīvojis Deglava ielā, bet tagad daudzus gadus mājā Čaka ielā, kuras kāpņutelpā pagājušā ceturtdienā viņam uzbruka.
Tomēr no viņa teiktā var izkristalizēt vairākas iespējamās versijas. Pirmā – dienu pirms uzbrukuma viņš publicējis rakstu par Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes priekšnieku Gati Gudermani. «Viņa brālis šobrīd ir aizdomās turamais kādā krimināllietā, un viņš lielījās, ka ar mani izrēķināsies,» stāsta Jākobsons.
Otra versija, ka uzbrukumu pēc savas iniciatīvas sarīkojuši Ušakova atbalstītāji bez viņa paša līdzzināšanas. «Vienkārši simpātiju dēļ pret Ušakovu – uzbrukt viņa ienaidniekam – sagriezt viņam seju un aizvērt muti.»
Trešā versija – diennakti pirms uzbrukuma Jākobsons sociālajā tīklā Facebook esot saņēmis draudu vēstuli no nacionālradikāļa Jevgeņija Osipova sievas, kas neapmierināta par rakstiem, kas skar viņas vīra pornobiznesu. «Viņa man draudēja, ka Žeņa mani nogalinās. Šī versija man nepatīk, taču tai ir tiesības eksistēt.» Un pēdējā versija – «to varēja izdarīt jebkurš, kam bija izdevīgi sakompromitēt Ušakovu, lai viņu iegāztu. Šī ir paranoiska versija,» saka Jākobsons.
Attiecībā uz Ušakovu viņš ir mazliet konkrētāks – žurnālista rīcībā varētu nonākt jauna Ušakovu kompromitējoša informācija. «Lieta tāda, ka mans avots saka, ka bija iespējama arī Skype sarunu nozagšana. Ja tas reāli būs, tad tas visu apgriezīs [kājām gaisā]. Skype ir pārliecinošāks nekā gmail. Ja to nopublicētu, iespējams, tas būs gals ne tikai Ušakovam, bet vēl desmitiem politiķu,» saka Jākobsons.
Lūgta komentēt šādu paziņojumu, Ušakova palīdze Anna Kononova žurnālam Ir sacīja, ka Rīgas mērs Skype vispār nelietojot. «Ņemot vērā to, ka jau tiek publicēta Ušakovam nozagtā un arī falsificētā elektroniskā sarakste, neizbrīnītu, ja kas tamlīdzīgs turpinātos un parādītos arī zagtas un safabricētas Skype sarunas vai citi materiāli.»
Jākobsons daudz ir rakstījis arī par Valsts ieņēmumu dienesta Muitas kriminālpārvaldes bijušā vadītāja Vladimira Vaškeviča krimināllietu, uzņēmēja Aigara Lūša slepkavību, virkni dažādiem iespējamiem pārkāpumiem Jūrmalas un Daugavpils domēs, uzņēmēja Bislana Abdulmuslimova iespējamām finansiālām saistībām ar partiju Visu Latvijai! Partija gan kategoriski noliegusi jebkāda finansiāla atbalsta saņemšanu no Abdulmuslimova. Taču par viņa metodēm atsevišķu konfliktu risināšanā izskanējušas pretrunīgas ziņas, ir cilvēki, kas tajās saskata «bandītiskas metodes». Neapmierināts ar Jākobsonu varētu būt jebkurš, jo īpaši tādēļ, ka bieži vien Kompromat.lv publicētā informācija ir vienpusēja un nav skaidrs, vai tā iegūta likumīgā ceļā.
Jākobsonam jau agrāk draudēts, pie viņa dzīvokļa durvīm savulaik tika atrasts trotils. Portāla Imhoclub.lv žurnālists Jurijs Aleksejevs uzskata, ka Jākobsonam līdz šim nekas nebija noticis, pateicoties dzelžainai taktikai – ikreiz, saņemot draudus, informēt tiesībsargājošās iestādes.
Policijas šefa Inta Ķuža pirmais komentārs uzreiz pēc notikušā vedināja domāt, ka policija pieļauj Jākobsona paša sarīkotu uzbrukumu. Līdzīgas versijas izteica arī vairāki žurnālisti, īsi komentējot: «pašreklāma». Aleksejevs to kategoriski noraida: «Es viņu pazīstu ļoti sen – viņš ir ļoti uzmanīgs un gudrs cilvēks. Tas, kurš pieļauj šādu iespējamību, pats ir traks. Ziniet, inscinēt to un vēl sava bērna klātbūtnē, nu, to nevar.» Aleksejevs domā, ka tā ir atriebība. «Visdrīzāk tas ir krimināls pasūtījums. Nav nemaz tik viegli šādi ievainot. Daudz vieglāk ir nosist vai nogalināt. Kriminālā pasaulē šādi parasti soda par to, ka tu esi ko lieku pateicis. Tā sagriež stukačus.»
Arī pats Leonīds Jākobsons intervijā slimnīcas palātā ir sašutis par Ķuža pieļāvumu, ka viņš pats sevi savainojis: «Ārsti apstiprinās, ka tas ir neiespējami, priekš kam man tas?». Cerību, ka vainīgie tiks atrasti un tiesāti, Leonīdam nav. «Jo viņi meklē mani, nevis [policija] viņus.»
