Britu žurnāla The Economist redaktors Edvards Lūkass, kurš gandrīz 30 gadus seko notikumiem Austrumeiropā, izdevis jaunu grāmatu par Krievijas spiegošanas metamorfozēm. Viņš brīdina: vecie komunisma rēgi ir piemērojušies mūsdienām un sit pa Rietumu vājāko vietu – atvērtību
Manā jaunajā grāmatā Deception (Maldināšana) saplūst divas tēmas: spiegi un Baltijas valstis. Par abām lietām zinu diezgan daudz, lai gan nekad neesmu bijis spiegs un neesmu dzimis šajā reģionā, un tur vairs nedzīvoju. Abas tēmas savijās kopā, kad 40. un 50.gados izgāzās britu izlūkdienesta programma Džungļi spiegu un pretošanās aktīvistu iefiltrēšanai Baltijā. Un 90.gados, kad Krievijas izlūkdienests veiksmīgi rosījās Baltijā, ieskaitot Igaunijas galvenā drošības virsnieka Hermana Simma savervēšanu.
Mans mērķis ir, balstoties uz šiem konkrētajiem notikumiem, izdarīt plašākus secinājumus par Austrumu un Rietumu spiegu karu vēsturi, ģeogrāfiju un politiku.
Daudziem cilvēkiem Rietumos ir maldīgs priekšstats par spiegošanu. Vieni iedomājas, ka tas viss jau ir pagātne. Citi pazobojas, ka spiegošana tiek pārlieku mistificēta, kļūstot gluži vai par anekdoti. Es vēlos labot šos pieņēmumus. Spiegi – vai tie būtu slepus atalgoti aģenti, ideālisma pārņemti brīvprātīgie vai arī profesionāli izlūkdienesta virsnieki – allaž bijuši ierindnieki Austrumu un Rietumu cīņā, kas iespaidoja daudzas pēckara paaudzes. Taču tagad viņi ir kļuvuši par pamatu cīņā starp mežonīgā kapitālisma pārņemto režīmu Kremlī un NATO, kā arī citām valstīm, kas cenšas to savaldīt un izprast. Vecās komunisma ēras spiegi kopā ar vecās sistēmas drupām ir nevis aizslaucīti vēstures mēslainē, bet gan veiksmīgi piemērojušies jaunajiem apstākļiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.