Latvijas valstij kompensācijās par tiesu kļūdām jāmaksā tūkstošiem eiro, jo tiesneši neatkarību jauc ar nolaidību, secina valdības pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Inga Reine
Skarbs? Nē, drīzāk diplomātisks – tā savu ziņojumu par Latvijas tiesu kļūdām, kuru dēļ valstij pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem jāmaksā krietnas kompensācijas, novērtē Inga Reine. Viņa ir Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās. Jau astoņus gadus darot šo darbu, Reine pieredzējusi – ir tiesas, kurās kļūdas atkārtojas, un ir tiesneši, kas rīkojušies nolaidīgi vairākkārt, taču reakcijas neesot nekādas. Tas parasti nosvērtajai Reinei liek aizsvilties, kad darbdienas pusdienlaikā tiekamies restorānā La Kanna.
No 1997.gada vasaras, kad Latvijā stājās spēkā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencija, līdz šāgada februārim Strasbūras tiesa skatījusi 145 lietas pret Latvijas valsti. Vairākumā gadījumu Latvijas valsts ir zaudējusi vai pati atzinusi savas kļūdas (52 nelabvēlīgi spriedumi, 20 mierizlīgumi un 15 lietas izbeigtas, kad Latvija vienpusēji atzinusi savu vainu).
Kompensācijās valsts samaksājusi lielas summas – kopš 2000.gada tie ir 277 tūkstoši latu. «Ir ļoti daudz elementāru lietu, kurās runa ir par pamatprincipiem, kas jāzina katram tikko darbu sākušam tiesnesim,» saka Reine. Piemēram, lietas zaudētas, jo tiesa «aizmirsusi» rakstīt protokolu, uz sēdi uzaicināt liecinieku vai lieta vispār uz pāris gadiem «aizmirsusies» tiesneša seifā. Reine to sauc par absurdu. Viņasprāt, attaisnoties ar pārsoldzi vien tiesnešiem nav pamata. Bieži lietas bezgalīgi atliktas pušu slimošanas vai neierašanās dēļ, pārsniedzot «saprātīgos lietas izskatīšanas termiņus». Reine uzskata – tiesnešiem jāsaskaņo tiesas datums ar procesa dalībniekiem, bet tad, ja pēc saskaņošanas kāda no pusēm uz tiesu nenāk, jāizmanto tiesības lietu skatīt bez tās. Viņa uzteic Latgales apgabaltiesu, kas šādu praksi izmanto. Arī Strasbūras tiesa noraidījusi sūdzības, kas bijušas par lietas izskatīšanu bez visiem iesaistītajiem. Taču šāda prakse nav iedibināta nedz citās apgabaltiesās, nedz Augstākajā tiesā, uz kuras sirdsapziņas esot visvairāk lietu, kas zaudētas tiesas paviršības vai nolaidības dēļ. Turklāt tiesnešu uzvārdi no lietas uz lietu mēdz atkārtoties. Saukt šos vārdus un sākt raganu medības Reine tomēr nav gatava, jo esot jau pārliecinājusies – vairākums tiesnešu, arī vadošos amatos sēdošie, nav gatavi objektīvai paškritikai. Pēc zaudētajiem spriedumiem nav ierosinātas nedz disciplinārlietas, nedz kļūdas vērtētas tiesnešu ētikas komisijā. «Vienmēr dzirdu atrunu – disciplinārlietai jau ir iestājies noilgums. Jā, tā varbūt arī ir, bet atcerēsimies, ka lieta ir iztiesāta visās trijās tiesu instancēs! Tas nozīmē, ka pati tiesa varēja šīs problēmas pamanīt daudz ātrāk,» saka Reine. Viņa atzinīgi vērtē Tieslietu ministrijas inciatīvu no 2013.gada reizi piecos gados veikt tiesnešu kvalifikācijas pārbaudi. Taču svarīgi, lai komisijā vienīgie vērtētāji nebūtu paši tiesneši, jo tādā gadījumā rezultāts būs formāls.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.