Žurnāla rubrika: Svarīgi

Zaķa nobrauciens

Vienotība dod ieganstu apšaubīt pašas deklarēto principu iespējamību politikā

Vienotībai varbūt laiks parūpēties par pielikumu savam ētikas kodeksam, kurā būtu stingras vadlīnijas partijas biedriem, kā rīkoties, kad pārkāpts tajā solītais. Dzintara Zaķa auto pirkšanas gadījums rāda, ka acīmredzot nepietiek ar pašlaik kodeksā partijas biedriem prasīto «prast atzīt un labot savas kļūdas un nepareizu rīcību». Nepareizas rīcības atzīšana un atvainošanās Vienotībai nāk mokoši smagi.

Partijas Saeimas frakcijas vadītājam Zaķim vajadzēja nedēļu, lai sāktu sasmelt izlietu ūdeni un nonāktu pie lēmuma, kādu partijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa bija ieteikusi uzreiz – atpirkt no sava uzņēmuma nodokļus nemaksājot pirkto mašīnu, līdz ar to samaksāt arī nodokļus. Diemžēl arī Āboltiņa līdz ar solījumu «risināt situāciju» pirms nedēļas uzsvēra, ka informācija par Zaķa automašīnas iegādi esot izplatīta tāpēc, ka «ir ieinteresēti spēki vai cilvēki, kuriem ir vēlme panākt, lai koalīcijā būtu nestabilitāte». «Politiķi, tāpat kā mušu, var nosist ar avīzi, un šāda informācija ietekmē jebkura cilvēka politisko karjeru,» viņa stāstīja. Proti, karjeru ietekmē informācija, nevis cilvēka rīcība.

Protams, ka ir spēki un cilvēki, kuri gribētu destabilizēt pašreizējo valdības koalīciju. Un, protams, Zaķa e-pastu zagšana droši vien būtu krimināli sodāma. Taču politiķi nav vienkārši nosist ar avīzi, ja nav par ko sist. Zaķim un partijai «risināmā situācija» radusies nevis tāpēc, ka Vienotībai ir politiski pretinieki, bet gan tāpēc, ka Zaķis gribēja lētāk tikt pie jaunas automašīnas.

Shēma nav sarežģīta, ja ir savs uzņēmums. Zaķim ir firma Datu centrs. Viņš aizdeva tai naudu, par ko nopirkt Volvo XC60 no vietējā autotirgotāja Mūsa Motors, lai pašam nav jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis. Bet, lai arī viņa uzņēmumam nebūtu uzreiz jāmaksā PVN, ko tas varētu atgūt tikai pēc gada, Mūsa Motors pārdeva auto vispirms kādam Lietuvas uzņēmumam, kurš pēc tam to pārdeva Zaķa firmai.

Droši vien līdzīgi «nodokļus optimizē» ne viens vien uzņēmējs. Taču Zaķis ir viens no līderiem partijai, kura aicina citus maksāt nodokļus un mēģina ieviest godīguma principus Latvijas politikā. Bet nu kopā ar partijas priekšsēdētāju faktiski pasaka – ja sabiedrība nebūtu uzzinājusi par šo darījumu, viņš brauktu ar jaunu auto, koalīcija būtu stabila, un viss būtu kārtībā.

Vispār jau var arī tā. Politiķu darītā neatbilstība deklarētajam Latvijā drīzāk ir tradīcija, nevis izņēmums. Ļoti daudzi būtu laimīgi, ja Vienotība būtu tāda pati kā tās partijas, kuras dēvē par biznesa projektiem un valsts nozadzējiem. Tikai pārstātu pārmest citiem negodīgumu un «godīgi» pieņemtu politbiznesa spēles ciniskos noteikumus.

Ļoti daudziem ir eksistenciāli svarīgi atrast attaisnojumu savai netīrībai, iestāstot, ka politikā nemaz nevar citādi. Tas tipoloģiski atgādina situāciju pēc neatkarības atgūšanas, kad dažs sabiedrībā pazīstams personāžs, kas bija itin ērti iekārtojies komunistu sistēmā, ņēmās sludināt, ka «mēs visi esam vainīgi» un «mums visiem ir jāmainās». Tikai pašlaik irstošās koruptīvās korporācijas darboņiem visvairāk rūp sistēmas saglabāšana, tāpēc ir svarīgi pārliecināt, ka nekam un nevienam nav jāmainās. Svarīgākais ir diskreditēt pat ne konkrēti Vienotību, bet gan tos principus, kurus šī partija viņu ieskatā laikam tomēr ir īstenojusi bīstami sekmīgi.

Visi nebija vienādi komunistu un nav arī oligarhu laikos. Taču skandāla skaļums par šo gadījumu, kura smagumu nevar samērot ar līdz šim Latvijā pieredzēto valsts nozagšanu (likuma pieļauta PVN nemaksāšana par vienu auto nav ne Ventspils naftas vai Latvijas kuģniecības privatizēšana, ne digitālgeita vai Dienvidu tilts), labi parāda ne tikai to, cik svarīgi ir līdzšinējās sistēmas veidotājiem un apkalpotājiem nepieļaut pārmaiņas, bet arī to, cik ļoti sabiedrībai ir svarīgi, lai šādas pārmaiņas patiešām notiktu. Zaķis acīmredzot bija iedomājies, ka var privāti mazliet pašiverēt, kā Latvijas politiķiem ierasts, vienlaikus darot tiesiskuma koalīcijas solīto. Ar to viņš ne tikai diskreditē savu partiju, bet, kas ir daudz svarīgāk, iedragā sabiedrības cerības, ka Latvijā ir iespējama arī citāda politika. 

Vienotība nekad nepārspēs shēmošanā Lembergu, Šķēli un Šleseru un zaudēs ikreiz, kad mēģinās. Turklāt nevar arī cerēt, ka tai piedos, ja pat tikai mēģinās. Politika gan tiešām ir kompromisu māksla, un politiskas vienošanās būs vienmēr. Taču nevar būt negodīgs privātos darījumos un palikt godīgs kā politiķis. Ielaizdamies kompromisos ar pašu deklarētajiem principiem, Vienotības politiķi riskē zaudēt vienīgo, ar ko atšķiras no pirmīt minētajiem. Bet galvenais – dod ieganstu apšaubīt, ka šie principi vispār iespējami politikā.

Ja Zaķis būtu uzreiz un bez aplinkiem atzinis, ka rīkojies neētiski, un atpircis to mašīnu no sava uzņēmuma, tas varbūt būtu kļuvis par jaunu Latvijas politiķa rīcības standartu. Diemžēl viņš to dara tikai pēc vairāku dienu taisnošanās un izlocīšanās. Tāpēc viņa pirmdien teiktais, ka «šādā veidā es pielieku punktu spekulācijām un atrisinu morāli ētiskas dabas problēmu, kas bija izveidojusies», iznāk esam tikai atgādinājums par nespēju risināt partijai un vēlētājiem radītu problēmu. Nekādu punktu Zaķis nevar pielikt. To jebkurā gadījumā izdarīs vēlētāji.

Komentārs 140 zīmēs
Ķīnieši esot gatavi maksāt «jebkādu naudu» par Latvijas mellenēm. Lai glābtu mežus no melleņu drudža, jāprecizē – par rūpnieciski audzētām.

Savulaik vara aizliedza publicēt tai netīkamu rakstnieku darbus. Tagad rakstnieku grupa aizliedz tiem netīkamajai izdevniecībai Zvaigzne ABC publicēt savus darbus.

Putina režīms sacenšas nu jau ar sevi, nevis ar opozīciju: jo vairāk piegriezīs skrūves, jo vairāk tās būs vēl jāpiegriež.

Pacenties!

Ir jautājumi, uz kuriem ir ļoti grūti atbildēt. Parasti tie sākas ar «kāpēc?». Reizēm ir ļoti grūti tos arī uzdot.

Eksprezidents Valdis Zatlers ar ķirurgam raksturīgo izlēmīgumu ir apņēmies tuvākajās nedēļās meklēt atbildi uz šādu sarežģītu jautājumu – kāpēc viņu ir piemeklējis vēzis?

Politiķis, kurš pirms gada, rosinot Saeimas atlaišanu, pieņēma vienu no mūslaiku Latvijā dramatiskākajiem lēmumiem, tagad pārdzīvo dramatisku pārbaudījumu paša dzīvē. Intervijā Zatlers atklāj, ka nu kā pacients pārbaudīs teoriju, kuru savulaik radījis kā ārsts – proti, tikai katrs pats spēj atbildēt uz jautājumu, kāds iekšējs konflikts ir izraisījis slimību, un to novērst. «Ir cīņas, kurās ir simtprocentīgs zaudējums. Cīņa ar sevi. Bet es pacentīšos,» viņš sola.

Atklātība šādā nelaimē nav viegla izvēle, taču Zatlers grib, lai viņa pieredze, bez vaimanāšanas tiekot galā ar audzēja diagnozi un ārstēšanu, ir pozitīvs piemērs citiem. Tāpēc – lai mudinātu vīriešus pārbaudīt savu veselību -, viņš publiski atklāj arī diagnozi.

Prostatas vēzis. Šis audzējs ir «klusais slepkava» vismaz divu iemeslu dēļ. Faktiski veselības sistēma daudzās valstīs diskriminē vīriešus, jo prostatas vēzim tiek mazāk publiskas uzmanības un naudas, nekā krūts vēzim, lai gan slimības izplatība ir līdzīga. Bez tam šis audzējs neliek par sevi manīt, tāpēc nereti tiek ielaists, lai gan to var atklāt vienkāršas asins analīzes. Vienkārša atbilde, kas var pasargāt no ļoti sarežģītiem jautājumiem – tā ir labā ziņa šajā stāstā.

Radars pasaulē

Nedēļas notikumi pasaulē


Ēģiptes tiesa sestdien piesprieda mūža ieslodzījumu gāztajam prezidentam Hosni Mubarakam
par viņa vainu demonstrantu nāvē pagājušā gada nemieru laikā. Mūža ieslodzījums piespriests arī bijušajam iekšlietu ministram, taču seši policijas komandieri, kas bija apsūdzēti par līdzdalību 850 demonstrantu nāvē, tika attaisnoti. Savukārt lieta pret abiem Mubaraka dēliem, kas šīs pašas prāvas ietvaros bija apsūdzēti korupcijā, izbeigta noilguma dēļ.

Sīrijas nemiernieku bruņotais grupējums – Brīvās Sīrijas armija (BSA) – pirmdien pavēstīja, ka pārtrauc pamiera ievērošanu. Pamiers, kā tas bija paredzēts ANO un Arābu līgas īpašā sūtņa Kofi Annana plānā, Sīrijā stājās spēkā 12.aprīlī. ANO ģenerālsekretārs Bans Kimuns pagājušonedēļ brīdināja, ka Sīrijai draud «katastrofāls pilsoņkarš».

Pagājušo ceturtdien Īrijas vēlētāji referendumā atbalstīja ES fiskālās disciplīnas līguma ratifikāciju. Par to bija 60,3% nobalsojušo vēlētāju. Īrija līdz šim ir vienīgā ES valsts, kas plānojusi rīkot referendumu par martā 25 valstu parakstītā līguma ratificēšanu. Līgums spēkā stāsies, kad to būs apstiprinājušas vismaz 12 bloka dalībvalstis. 

Spānijas premjers Marjano Rahojs nedēļas nogalē centās mazināt bažas par iespējamu valsts vēršanos pēc starptautiskas finanšu palīdzības, norādot, ka Madride no tās finanšu krīzes spēs izkļūt pašas spēkiem. Spānija šogad būs vienīgā eirozonas valsts, kura joprojām atradīsies recesijā. Turklāt daļēji nacionalizētā banka Bankia lūgusi papildu valsts finansiālu palīdzību 19 miljardu eiro apmērā, lai uzlabotu tās finansiālo stāvokli.

Starptautiskā reitingu aģentūra Moody’s atkal pazeminājusi Grieķijas kredītreitingu – līdz Caa2. Tomēr Grieķijas izstāšanos no eirozonas aģentūra joprojām neuzskata par «visticamāko scenāriju». Grieķijas konservatīvās partijas Jaunā demokrātija līderis Antonis Samars svētdien brīdināja, ka valsts aiziešana no eirozonas būtu līdzvērtīga «nāvei».

Eiropas Parlamenta komitejas noraidījušas Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu (ACTA). Bažas par nolīguma radītajiem potenciālajiem ierobežojumiem interneta brīvībai paudušas arī vairākas Eiropas valdības un likumdevēji. Eiropas Komisija ir vērsusies Eiropas Kopienu tiesā, lūdzot noteikt, vai ACTA nav pretrunā ar EES Pamattiesību hartu un neierobežo Eiropas pilsoņus.

Lietuvas Ģenerālprokuratūra izvirzījusi jaunas apsūdzības bijušajiem bankas Snoras vadītājiem un īpašniekiem Vladimiram Antonovam un Raimondam Baranauskam – par amata stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un bankas īpašuma piesavināšanos lielos apmēros, darbību organizētā grupā, negodīgu grāmatvedību, apzinātu dokumentu viltošanu. 

Ziemeļkorejas armija pirmdien piedraudēja uzspridzināt vairāku Dienvidkorejas mediju birojus un paziņoja, ka izvirza kaimiņvalsts prezidentam «atklātu ultimātu». Armija apsūdz Dienvidkorejas medijus, ka tie nepamatoti nomelnojuši pasākumu, kas Phenjanā tika rīkots par godu Korejas Bērnu savienības 66.gadadienai.

Lielbritānijas karalienes Elizabetes II 60 gadu valdīšanas svinību noslēguma dienā  5. jūnijā Londonā, Sv.Pola katedrālē notika pateicības dievkalpojums, kam sekoja grezna kariešu procesija. Svinību kulminācijā nepiedalījās karalienes vīrs princis Filips, kuram pēc laivu parādes Temzā pasliktinājās veselības stāvoklis. Elizabete kļuva par monarhu 1952.gada 6.februārī 25 gadu vecumā pēc sava tēva karaļa Džordža VI nāves.

Saskaņā ar 2011.gada tautas skaitīšanas sākotnējiem datiem Igaunijā ir 1 294 236 pastāvīgie iedzīvotāji. Salīdzinot ar iepriekšējās (2000.g) tautas skatīšanas datiem, Igaunijas pastāvīgo iedzīvotāju skaits sarucis par 75 816 cilvēkiem jeb 5,5%. 68,7% iedzīvotāju ir igauņi.

Radars Latvijā

Nedēļas notikumi Latvijā


Saeima ratificējusi ES jauno fiskālās disciplīnas līgumu.
Par līgumu pagājušo ceturtdien balsoja 67 deputāti no Vienotības, Reformu partijas, apvienības VL-TB/LNNK, «Olšteina sešinieka» un ZZS. Pret – 29 apvienības Saskaņas centrs deputāti. 25 ES dalībvalstis 31.janvārī Briselē vienojās par Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā. 

Otrdien Latvijā trīs dienu valsts vizītē ieradās Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess. No Tallinas līdz Tartu Ilvess bija devies ar regulāro pasažieru vilcienu, taču Tartu pārkāpa speciālā vilcienā, kas kaimiņvalsts prezidentu atveda uz Rīgu. Šī bija pirmā reize atjaunotās Latvijas vēsturē, kad kāds no valstu vadītājiem, ierodoties oficiālajā vizītē, izmantojis dzelzceļu.

Eiropas Komisija ir pārskatījusi uz augšu Latvijas izaugsmes prognozes. Februārī tika prognozēts, ka šogad Latvijas iekšzemes kopprodukts augs par 2,1%, bet maijā publicētajā ziņojumā EK sagaida 2,2% kāpumu. 2013.gadā tiek sagaidīta 3,6% Latvijas IKP izaugsme. Līdz ar to Latvijai šogad tiek prognozēts trešais straujākais IKP pieaugums ES pēc Polijas (2,7%) un Lietuvas (2,4%), bet 2013.gadā – otrais straujākais pēc Igaunijas (3,8%).

Otrdien Rīgā notikušo konferenci par Baltijas valstu tautsaimniecības atveseļošanās pieredzi Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektore Kristīne Lagarda atklāja ar Raiņa vārdiem – pastāvēs, kas pārmainīsies. SVF vadītāja slavēja Latvijas veikumu pēdējos gados valsts ekonomikas sakārtošanā un norādīja uz uzdevumiem, kas mūsu valstij vēl ir jāpaveic.

Saeima otrajā lasījumā atbalstījusi grozījumus likumā Par valsts pensijām, kas paredz, ka pensionēšanās vecums tiks paaugstināts no 2014.gada par trīs mēnešiem gadā, līdz 2025.gadā sasniegs 65 gadus. Likumprojekts arī paredz palielināt minimālo apdrošināšanas stāžu līdz 15 gadiem, bet no 2025.gada palielināt to līdz 20 gadiem.

Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienības Mozaīka rīkotais gājiens Baltijas praids 2012 un sapulce Vērmanes dārzā sestdien notika bez nopietniem starpgadījumiem. Pasākumā piedalījās arī ASV vēstniece Latvijā Džūdita Gārbere un ASV vēstnieks Igaunijā Maikls Polts. 

Zviedru mediju koncerns Modern Times Group ir pieņēmis Konkurences padomes noteikumus un pabeidzis Latvijas Neatkarīgās Televīzijas pārņemšanu. Konkurences padome bija pieņēmusi lēmumu atļaut MTG iegādāties LNT, taču  ar vairākiem papildus noteikumiem.

Tiesībsargs Juris Jansons ir vērsies Satversmes tiesā, lūdzot vērtēt, vai pamatlikumam atbilst Latvijā līdz ar fotoradariem iedibinātā prakse, ka par braukšanas ātruma pārsniegšanu sods tiek piemērots automašīnas īpašniekam, nenoskaidrojot pārkāpuma faktisko veicēju.

Reformu partijas līderis Valdis Zatlers veselības problēmu dēļ uz nenoteiktu laiku pārtraucis darbību aktīvajā politikā. Viņa prombūtnes laikā partiju koalīcijas sadarbības padomē pārstāvēs partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Vjačeslavs Dombrovskis. Pirmdien ievēlēti trīs RP valdes priekšsēdētāja Zatlera vietnieki – ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, Jānis Vilnītis un Sandra Sondore-Kukule. Zatlers sola atgriezties politikā pēc pāris mēnešiem.

Ventspils mēra Aivara Lemberga krimināllietā Rīgas apgabaltiesā notikušas 224 tiesas sēdes, saskaitījusi LETA. 210 sēžu beigās tiesnesis lietas izskatīšanā pasludinājis pārtraukumu, bet 14 tiesas sēdes noņemtas no izskatīšanas vai atliktas. 2009.gadā šajā krimināllietā notikušas 45 tiesas sēdes, 2010.gadā – 54, bet 2011.gadā – 82. Šogad – jau 43 reizes.

Bijusī iekšlietu ministre Linda Abu Meri (Mūrniece) ir atjaunojusi savu darbību partijā Vienotība, tomēr politikā atgriezties neplānojot. Vienotībā viņa esot atgriezusies, lai atbalstītu kolēģus un savu vīru, partijas valdes locekli Hosamu Abu Meri.

Parādos līdz 9070.gadam

Nē, tā nav kļūda. Lecīga nevērība ekonomiskā uzplaukuma gados un skarbais krīzes kritiens Spānijas pilsētiņu Piozu iedzinis parādā, ko tā spēs atmasāt tikai 7058 gadu laikā. Par nelaimi, viņi nav vienīgie, un tas sāk plēst pa vīlēm visu Spānijas finanšu sistēmu 

Ķieģelu mājas sagrupētas rindās pa divpadsmit un veido acij tīkami taisnas ielas. Katram mājoklim ir savs, ar sētu apjozts dārziņš, saules baterijas, sarkani kārniņu jumti un stāvvietas divām automašīnām. 

Nedaudz tuvāk pilsētiņas centram, kur majestātiski slejas aristokrātiskās Mendozu ģimenes 15.gadsimtā uzbūvētā pils, atrodas jaunais peldbaseins, kas uzbūvēts tikai pirms četriem gadiem, lai dotu vietējiem vēl vienu iespēju, kur atveldzēties karstajās vasaras dienās. 

Tālu ziemeļu pusē pāri plašajam līdzenumam saskatāmas kalnu virsotnes, ko vēl klāj pēdējais sniegs. Īsta Spānijas lauku idille! 

Taču kā skabarga acīs ir reklāmas plakāti, kas piedāvā iegādāties «vēl neredzēti izdevīgu» nekustamo īpašumu. Tie izbalējuši stāv šur tur jauno ielu krustojumos, un ar tiem apņēmīgi sāk konkurēt nezāles. Tajās pamazām ieaug arī nesen uzceltās mājas. 

Ielās valda baiss klusums pavisam vienkārša iemesla dēļ – šajā jaunajā pilsētas daļā faktiski neviens nedzīvo, proti, no 100 mājām iemītnieki atradušies tikai divām. 

Un baseins? Sastāvējušos ūdeni klāj zaļu aļģu plēve, un to neviens neplāno tīrīt arī vasaras karstākajos mēnešos. Pilsētas domes maks ir tukšs, un tā par šādu pakalpojumu nevar samaksāt. 

Pioza, kas atrodas uz austrumiem no Madrides un kur dzīvo 3600 cilvēku, ir kļuvusi par vienu no bēdīgi slavenākajiem Spānijas finanšu pārmērības un tai sekojošās ekonomiskās krīzes piemēriem – šai mazpilsētai ir vissmagākā parādu nasta visā valstī. 

Ekonomikas buma laikā pie aizdevumiem varēja tikt bez problēmām, nekustamo īpašumu attīstītāji zīmēja rožainas prognozes un īsti nelauzīja galvas, kas dzīvos jaunajās mājas. Tas viss tagad beidzies ar skarbu rezultātu – Spānijas Valsts pārvaldes ministrija sarēķinājusi: ņemot vērā prognozētos ienākumus, Piozas pilsēta savus parādus spēs atmaksāt 7058 gados. 

Kamēr daudzi cilvēki Eiropā bažīgi noraugās, kā atrisināsies Grieķijas ekonomiskās kataklizmas, Spānija līdz šim atradusies ēnā. Taču arī tās valdība rosās, lai restrukturizētu banku sektoru, tādā veidā cenšoties pārliecināt finanšu tirgus, ka spāņiem nebūs nepieciešama ārkārtas palīdzības programma no ārienes. Un tomēr problēmas ir lielas. 

Rūpnīca ir, ceļa nav
Pioza savā ziņā ir kļuvusi par krīzes skartās valsts simbolu, jo vietējā vara ir uzaudzējusi milzīgus parādus, absolūti nerēķinoties ar reālo ienākumu apjomu. Tieši šāda veida parādi liek vislielākos sprunguļus centrālās valdības riteņos, kad tā mēģina ieviest Briseles uzstādītos noteikumus budžeta deficīta līmenim. 

«Parādi mūs ir nospieduši uz ceļiem,» atzīst Piozas domes preses sekretārs Dionīss Torezs Martinezs. 

«Mūsu problēmas ir tik lielas, ka tās pat nevar pārspīlēt. Mēs mēnesi pēc mēneša plēšam matus, lai sagrabinātu naudu pašu būtiskāko pakalpojumu sniegšanai. Par lielo parādu atmaksu pat nerunāsim,» saka Martinezs. 

Kādreiz šajā apvidū ar vējdzirnavām cīnījās literārais varonis Dons Kihots, bet pavisam nesenā pagātnē, šķiet, daudzi cilvēki uzvedušies vēl neprātīgāk – menedžmenta stils bijis uzkrītoši lecīgs un pilnīgi greizs. 

Nepilnus piecus kilometrus no Piozas vēsturiskā centra kviešu lauku ielenkumā stāv moderna ūdensattīrīšanas rūpnīca. 

«Iespaidīga, vai ne?» īsā ekskursijā saka pilsētas domes loceklis Huans Ajons, kas atbild par municipālajiem pakalpojumiem un vides aizsardzību. «Tai arī būtu jāizskatās labi. Būvniecības rēķins bija 11 miljoni eiro. Bet – vai redzat te kaut vienu cilvēku? Jebkādas dzīvības pazīmes?» 

Jaunās attīrīšanas ietaises ir pamestas, jo pilsētai nav naudas, lai samaksātu par elektrību, kas nepieciešama rūpnīcas sūkņu darbībai. Nav naudas arī darbinieku algām. Tā rezultātā pilsēta tagad regulāri piedzīvo dzeramā ūdens piegādes pārrāvumus. 

Blakus uzbūvēts atkritumu šķirošanas centrs, kas daļēji finansēts ar Eiropas Savienības subsīdiju. Arī tas stāv tukšs. «Mums pietrūka naudas, lai uzbūvētu piebraucamo ceļu. Lielās atkritumu mašīnas nemaz netiek klāt. Viss projekts tagad ir pilnīgi bezjēdzīgs.» 

Diemžēl tas pats jāsaka arī par peldbaseinu, ko atklāja 2008.gadā un kurš izmaksāja 2,3 miljonus eiro. 

«Mums nav naudas ne centa, lai atļautos uzturēt šādu luksusu,» skaidro Ajons. 

Naktīs netiek ieslēgts ielu apgaismojums, ceļu uzturēšana ir apturēta, un atkritumu savākšana notiek ar pārtraukumiem. 

Pašlaik pilsētas kopējais parāds dažādiem piegādātājiem ir 16 miljoni eiro, un Pioza ir tikai viena no 2619 Spānijas pašvaldībām, kas lūgušas centrālajai valdībai palīdzību tūlītēju rēķinu samaksāšanai. 

Piozas pašreizējais mērs Amēlija Rodrigeza pārstāv Spānijas premjerministra Mariano Rahoja konservatīvo Tautas partiju. Šajā amatā viņa tika ievēlēta pagājušā gada jūnijā un bez minstināšanās visās problēmas vaino iepriekšējo vadību, kurā pārsvars bija sociālistiem – tieši viņi uzaudzējuši milzīgo parādu. 

«Mēs tagad cenšamies nodrošināt tikai pašu minimumu, lai izdzīvotu,» saka Rodrigeza. «Taču pašreizējais iedzīvotāju skaits nemaz nespēj nodrošināt tādu ienākumu līmeni, lai pilsēta varētu funkcionēt normāli. Līdzšinējie attīstības plāni bija pārāk rožaini, un puse ēku stāv pustukšas.» 

Bezdarba līmenis pilsētiņā ir 25%, kas ir mazliet augstāk par vidējo statistiku visas valsts mērogā. Pēc pašām optimistiskākajām prognozēm, dome katru gadu savu aizņēmumu atmaksai varēs atvēlēt 2000 eiro. Tik daudz paliek pāri pēc pašiem būtiskākajiem ikdienas izdevumiem. 

«Jā, dzīve šeit ir laba. Skaista vieta,» saka Ignasio, vīrietis ap gadiem trīsdesmit. Pilsētas centrālajā laukumā viņš ieminas ar velosipēdu. «Man bija divas mašīnas, jauna māja, daudz darba celtniecībā, un domāju, ka tas nekad nebeigsies. Tagad esmu bez darba un atkal dzīvoju ar saviem vecākiem.» 

Piozā kopumā neapdzīvoti ir 600 jaunuzcelto mājokļu, un šīs tukšās mājas pamazām tiek izlaupītas. Vienā no jaunbūvju kompleksiem redzams, ka zagļi savākuši elektrības vadus, logiem norauti slēģi, izzagti pat logi ar visiem rāmjiem un iebūvētās virtuves mēbeles. 

Vairākas celtniecības kompānijas, kas būvēja jaunās ēkas, tagad ir likvidācijas procesā, savukārt bankas, kas aizdeva naudu, lauza rokas, jo nezina, ko iesākt ar pārņemtajiem īpašumiem. Maz cerību, ka tiem atradīsies pircēji pat par pašām zemākajām tirgus cenām. 

Aprēķini liecina, ka pēc desmitgadi ilgušā celtniecības buma, kas krasi aprāvās 2007.gadā, bankām jātiek galā ar 185 miljardiem eiro neatmaksātu kredītu. Pirms pāris nedēļām Rahoja vadītā valdība banku sektora glābšanai atvēlēja 30 miljardus eiro. Līdzīgs glābšanas riņķis tika izmests jau februārī – 54 miljardi eiro. 

«Tas ir ļoti labi, ka valdība glābj bankas,» saka vēl viens pilsētiņas centrā sastapts iedzīvotājs Eugenio Barko. Viņš atbalsta valdības neseno lēmumu nacionalizēt Spānijas ceturto lielāko banku Bankia. «Taču mums vajag plānu, kas no grūtībām palīdzētu izkulties arī vietējām pašvaldībām, citādi visa Spānija būs liela gruvešu kaudze.» 

Ja vien valdībai būtu šī nauda… Skaitļi runā paši par sevi. Statistika liecina, ka Spānija pašlaik ir ieslīdējusi otrajā recesijā un iekšzemes kopprodukts šogad saruks par 1,7%. Valdība jau skarbi samazinājusi tēriņus, budžeta izdevumus šim gadam nogriežot par 27 miljardiem eiro. Labākajā gadījumā deficīts būs 5,3%, kas ir uzlabojums, ja salīdzina ar mīnus 8,5% pērn. 

Spānijas valdība līdz šim centusies pārliecināt Briseli un pārējās ES valstīs, ka tā pati spēs tikt galā ar jaunajiem eirozonas finanšu disciplīnas noteikumiem un tai nebūs nepieciešama starptautiska palīdzība, kādu jau saņēmusi Grieķija, Īrija un Portugāle. Tiesa, šonedēļ parādījās ziņas, ka premjers Rahojs aizkulisēs runā ar Eiropas Komisiju un aicina sniegt Spānijas bankām tiešu «morālu palīdzību» refinansēšanas pasākumiem. Taču eirozonas ietekmīgākā valsts Vācija uz to raugās skeptiski, proti, viņuprāt, tas izklausās pēc «vieglā» glābšanas plāna, lai gan patiesībā ir vajadzīga nopietnāka iejaukšanās – spāņi vienkārši nevēlas tikt pie «kauna traipa», par kādu tiek uzskatīts Starptautiskā Valūtas fonda aizdevums. Pēc vāciešu uzskatiem, aizdevums būtu jāsaņem un jākontrolē centrālajai valdībai, nevis grūtībās nonākušajām bankām.

Iespējams, Spānijas valdībai būs jāveic vēl lielāka budžeta izdevumu apcirpšana veselības aprūpē, izglītības sektorā un jāsamazina algas sabiedriskajā sektorā. 

Pašlaik bez darba ir aptuveni 5,6 miljoni spāņu. Īpaši asa bezdarba problēma ir jauniešu vidū – vecuma grupā no 18 līdz 25 gadiem bez darba ir puse. 

Nebūs fiestas?!
45 gadus vecā Piozas iedzīvotāja Silva Bariosa stāsta, ka ir ļoti norūpējusies par savas meitas nākotni. «Viņai ir 18 un tikai nupat sākusi pieauguša cilvēka dzīvi. Uz ko viņa var cerēt? Darba nav, un, visticamāk, vajadzēs pārcelties dzīvot uz kādu citu valsti. Skumji.» 

Tēriņu samazināšana ir skārusi visu valsti, bet daļai Piozas iedzīvotāju šķiet, ka daži vietējie lēmumi ir aizgājuši pārāk tālu. Piemēram, šogad atcelts ikgadējais vēršu cīņu festivāls, un maz izredžu, ka to izdosies sarīkot ar nākamajos gados. 

«Ziniet, es savā mūžā esmu izgājis cauri vairākiem smagiem laikiem,» saka gados vecais Serdžio, malkojot alu vienā no pilsētiņas centra bāriem. «Bet atcelt fiestu? Es nekad nebūtu iedomājies, ka iekulsimies tik lielā ķezā. Man tagad no kauna gribas nomirt. Lūk, tādu katastrofu mēs paši esam radījuši.» 

Neatkarīgais ekonomists Edvarts Hjūzs, kas strādā Barselonā, atzīst: «Spānijas parāds tuvojas savam kritiskajam līmenim, un valstij vēl nāksies piedzīvot smagākus laiku, lai ievērotu visus Briseles noteikumus. Man lielas bažas ir par to, ka Spānijas sabiedrība, šķiet, pati aizvien tā īsti nav sapratusi, kāpēc ir jāveic krasa tēriņu ierobežošana. Šis process draud iziet no kontroles. Taču kādam ar šo putru ir jātiek galā, un to nevar atrisināt, tikai pakošļājot košļeni.»

Antonova kārdinājumi

Ieradies Latvijā kā banku glābējs, Krievijas uzņēmējs Vladimirs Antonovs dažus gadus vēlāk lika mūsu nodokļu maksātājiem samaksāt par Krājbankas krahu. Viņa biznesa avantūrām vērienu piešķīra saiknes ar Latvijas oligarhiem, bet banku uzraugi ļāva netraucēti riskēt ar noguldītāju naudu. Kā tas notika? 

Lielbritānijas tiesas lēmums maija beigās arestēt Vladimira Antonova īpašumus teju pusmiljarda eiro vērtībā ir pirmā nopietnā ziņa kopš Krājbankas un Lietuvas Snoras bankas kraha, kas uzšķiļ cerību – bijušajam īpašniekam nāksies atbildēt par naudas pazušanu, kas noveda pie banku maksātnespējas. Lietuvas ģenerālprokuratūra apsūdz abus galvenos Snoras akcionārus Vladimiru Antonovu un Raimondu Baranausku par 202 miljonu eiro piesavināšanos, savukārt Latvijā no Krājbankas korespondētājkontiem izkūpējuši vairāk nekā 100 miljoni latu. 

Taču, kamēr tiesībsargi cenšas panākt abu baņķieru izdošanu Lietuvai un maksātnespējas administratori dzenā rokā naudu, neatbildēts ir jautājums – kā Antonovam izdevās apiet stingros banku regulējumus? 

Vai vainīgi pie tā ir finanšu uzraugi Lietuvā un Latvijā, kas savstarpēji neuzticējās un nespēja novērst naudas «izpumpēšanu» no bankām? Bet varbūt atbilde slēpjas Antonova politiskajā aizmugurē – saiknēs ar ietekmīgo vietējo oligarhu trijotni, īstenojot pēdējo gadu vērienīgākos ar valsts naudu saistītos biznesa projektus Latvijā? 

Re:Baltica pētījums rāda, ka tā vai citādi Antonova ceļi kopš Krājbankas iegādes ir krustojušies ar «trīs A» jeb Aivaru Lembergu, Andri Šķēli un Aināru Šleseru. Par to, ka šīs saiknes nav sairušas, liecina gan ar Krājbankas maksātnespējas procesu saistītas darbības, gan virkne notikumu ap Rīgas vagonu rūpnīcu un dārgāko iepirkumu Latvijas vēsturē – jauno vilcienu pasūtījumu. 

Trojas zirgs
Ironiskā kārtā Antonovs Latvijas banku sistēmā pirms septiņiem gadiem ieradās kā glābējs. Un viņa uznāciens notika, pateicoties Lembergam. Antonovs Krājbankā izbeidza biznesa grupējumu karu, kurā noteicošu lomu spēlēja ar Lembergu saistītie Ventspils tranzītbiznesa grandi. 

Pēc Krājbankas privatizācijas tās īpašnieku vidū izvērtās nebeidzama cīņa par ietekmi, kas izpaudās juridiskos strīdos starp Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK), ventspilniekiem un tā saukto Maskavas grupējumu. Ventspilnieki vairākus gadus bloķēja maskaviešu ietekmes palielināšanu bankas kapitālā, un bankas attīstība bija traucēta. 

Akcionāru vidū bija ne vien lielie tranzītbiznesa uzņēmumi Ventbunkers, Kālija parks un Ventamonjaks (tiem kopā piederēja aptuveni ceturtā daļa akciju), bet arī prominentas Ventspils amatpersonas, piemēram, pašam Aivaram Lembergam vēl 2004.gadā piederēja 3% Krājbankas akciju. 

Savukārt maskaviešu publiskā izkārtne bija Nīderlandē reģistrētā kompānija Macasyng Holding, kuru Krājbankā pārstāvēja kāds Aleksandrs Rene Garese. Viņš 2003.gadā minēts Lietuvas drošības dienesta ziņojumā par draudiem nacionālajai drošībai, kurā analizēta amatpersonu saistība ar Krievijas mafiju un kaimiņvalsts kapitāla agresīva legalizēšanās Rietumos. 

Investīciju baņķieris Ģirts Rungainis, kurš tobrīd atradās bankas galvgalī, saka – Garese pārstāvējis nelielu Krievijas oligarhu, kura vārdu viņš neatceroties. Patiesos īpašniekus neesot zinājis arī Krājbankas akcionārs Arnolds Laksa, kurš savas daļas pārdeva maskaviešiem un tagad komentē: «Zinu tikai to, ka tas nebija Antonovs.» 

Macasyng nebija vienīgā ārzonas kompānija, kuras patiesie īpašnieki slēpās, – 2003.gadā, izsolē nopērkot 25% bankas akciju, grupējumu cīņā iesaistījās Virdžīnu salās reģistrētā Doxa Fund Limited. Par tās iespējamu saistību ar Andri Šķēli vedināja domāt kompānijas pārstāvja izvēle Krājbankas padomē – bijušais Privatizācijas aģentūras finanšu direktors Ilmārs Razumovskis ir bijis iesaistīts Šķēli interesējošās shēmās. 

Akcionāru strīdu plosīta, Krājbanka lēni noasiņoja, tai draudēja kapitāla nepietiekamība. «Es atvilku [Antonovu], lai 2005.gadā viņš glābtu Krājbanku no slēgšanas un licences zaudēšanas,» telefona īsziņā Re:Baltica raksta uzņēmējs Edgars Jansons, «līdz ar to tika pārtraukti kari un tiesvedības starp FKTK, Ventspili un Maskavas grupējumu.» 

Klātienes sarunai Jansons gan nepiekrīt. Viņu pašu dēvē par Lemberga cilvēku – Jansons strādājis vairākās Ventspils kompānijās un ilgstoši vada uzņēmumu LSF Holdings, kurā puse kapitāla pieder Lemberga bērniem. 

Antonova ierašanās visu mainīja. 2005.gada septembrī pēc deviņus mēnešus ilgām sarunām Anotonovam piederošā Lietuvas Snoras banka nopirka Krājbankas kontrolpaketi – 83%. Darījuma summa oficiāli nav zināma, bet, pēc ekspertu aplēsēm, tie bijuši 20-25 miljoni latu. 

Tobrīd lielu spiedienu uz Latvijas banku sistēmu izdarīja ASV finanšu uzraugi. Latvija bija iekļuvusi melnajā sarakstā kā nozīmīga Krievijas un NVS valstu netīrās naudas atmazgātāja. Par nepietiekamu uzraudzības sistēmu tika aizvērta VEF Banka un Multibanka. Visi šie faktori varēja ietekmēt «Maskavas grupējuma» lēmumu aiziet no Krājbankas, pārdodot daļas Antonovam. 

Arī FKTK šo akcionāru maiņu akceptēja. Pēc Krājbankas kraha komisija ir saņēmusi pārmetumus, ka atļāva Antonovam vispār ienākt Latvijā. Jānis Brazovskis, kurš FKTK strādā kopš 2001.gada, atgādina – oficiāli Krājbankas pircējs bija lietuviešu Snoras, pret kuru «dižu iebildumu nebija, vēl jo vairāk, salīdzinot ar stāvokli, kāds toreiz bija ar Krājbankas akcionāriem». Turklāt lietuvieši informējuši, ka veic konsolidēto uzņēmumu kontroli, tātad mātesbankas valsts regulators uzrauga arī meitu darbību. 

«Mēs skatījāmies uz faktiem – Lietuvā licencēta banka, uzraudzība strādā tāpat kā pie mums, akcionārus ar būtisku līdzdalību pārbaudījusi. Publikācijas internetā nav fakti,» lēmumu rezumē Brazovskis. Toreiz Antonovs šķita stabilizējoša izvēle. Tagad banku uzraugs atzīst: «Tā bija kļūda.» 

Savējo shēmas
Ierodoties Krājbankā, jaunais īpašnieks nepalika parādā viesmīlīgajam Lemberga biedram, kurš viņu uz Latviju ataicināja. Finanšu jomas pārzinātāji apgalvo – Lemberga un Antonova sadarbība cieši turpinājusies, un pastāv aizdomas, ka politiķis varētu būt slēpti saglabājis īpašumtiesības Krājbankā

Proti, bankas pārdošanas laikā jau minētais Edgars Jansons ar nezināmas izcelsmes 1,8 miljoniem latu nodibināja uzņēmumu West Investment, un šī kompānija kļuva par nepilnu 10% akciju īpašnieku Krājbankā. Gada pārskati liek domāt, ka kompānijas vienīgais uzdevums – būt bankas akcionāram. 

Jansons uz jautājumiem par kompānijas mērķiem un naudas izcelsmi neatbild. Tāpat uz jautājumu, kāpēc Krājbankas glābēja lomai tika izvēlēts tieši Antonovs. Toties Jansons uzsver, ka tieši viņš pēc bankas īpašnieku maiņas ieteica Krājbankas prezidenta amatam ilggadējo Valsts prezidenta kancelejas vadītāju Mārtiņu Bondaru, «un dziesmusvētki ieguva sponsoru uz 1 miljonu dolāru». Jāpiebilst, ka 2007.gadā Bondara vadībā Krājbanka tiešām sponsorēja Dziesmusvētkus, taču ziedojums miljona latu apmērā tika savākts kopā ar vēl diviem ģenerālsponsoriem. 

Kāds banku videi tuvs cilvēks, kurš nevēlējās, lai tiktu atklāts viņa vārds, vieš skaidrību: Antonovs bijis ērts investors, kas ļāvis Jansonam nopelnīt kā darījuma starpniekam, bet Lembergam radusies iespēja papildināt skaidras naudas rezerves. Tas bija aktuāli, jo 2005.gada rudenī prokuratūra sāka kriminālprocesu par Lemberga iespējamiem noziegumiem, kas saistīti ar amatpersonas slēptas ietekmes gūšanu Ventspils tranzītbiznesā. 

Pats Antonovs publiski kā investīciju iemeslu minēja Snoras vēlmi attīstīties Latvijā, iegādājoties Krājbanku, kuras kredītu portfelis bija nepilni 150 miljoni latu, bet noguldījumi pārsniedza 190 miljonus. Krāj-banka pēc darbības principa bijusi līdzīga Snoras bankai – abām ir plašs filiāļu tīkls, universālai bankai tipiski pakalpojumi. 

Toties pats Antonovs nebija tipisks baņķieris. Viņu vairāk interesēja iesaiste cita veida biznesa darījumos – lielos un riskantos. Lai tos īstenotu, noderēja savas bankas. 

Re:Baltica izmeklēšana liecina, ka daļa Krājbankas naudas tika «izpumpēta» Antonova un viņa partneru privātiem darījumiem Latvijā. Tie bija saistīti ar ražošanu, pārvadājumiem, medijiem un nekustamajiem īpašumiem. 

Darījumu shēma bija līdzīga – izmantojot ārzonas kompānijas, uzticamus partnerus vai investīciju baņķierus, Antonovs kļuva par tiešu vai netiešu līdzīpašnieku kompānijās, kurām «savējās» bankas sniedza kredītus biznesam. 

Taču šie darījumi nebija likumīgi, jo pārkāpa banku sfērā noteiktos ierobežojumus, kas nosaka – riska darījumi ar personām, kuras saistītas ar banku, nedrīkst kopsummā pārsniegt 15% no bankas pašu kapitāla. 2005.gadā, kad Antonovs iegādājās Krājbanku, šis 15% limits nozīmēja 2,6 miljonus latu, bet 2010.gadā sasniedza 8,5 miljonus. Summas, kas iesaistītas Antonova slēptajos darījumos, bija krietni lielākas. 

Piemēram, pēc Krājbankas kraha Antonovs publiski atzina, ka ir bijis patiesais labuma guvējs kompānijā Baltijas Aviācijas sistēmas (BAS), kam piederēja 47,2% akciju nacionālajā lidsabiedrībā airBaltic. Tajā ar Antonovu saistīti finansētāji bija ieguldījuši vai aizdevuši aptuveni 70 miljonus eiro. Un tas ir, neskaitot 14 miljonu latu kredītu, ko sākotnējai airBaltic akciju iegādei no SAS 2008.gadā Antonova bankās saņēma formālais BAS īpašnieks Bertolts Fliks. 

Aviokrīze
Lai gan tas nonāk pretrunā ar paša Antonova sniegto informāciju, tomēr banku uzraugs Jānis Brazovskis uzstāj – Antonovs darījumos ar Krājbanku esot iekļāvies likumā. Kā tas iespējams? Brazovskis turpina norādīt, ka Antonovs neesot patiesais labuma guvējs BAS. Kas ir šīs personas, Brazovskis neatklāj. 

Par to nav jābrīnās, jo patieso BAS īpašnieku atšķetināšana ir rēbuss, ar ko patlaban nodarbojas KNAB. Tā sauktās oligarhu lietas ietvaros tiek pārbaudītas aizdomas par trīs ietekmīgo vīru slēptām īpašumtiesībām vairākos lielos uzņēmumos, un to vidū arī lidsabiedrībā airBaltic

BAS patiesie īpašnieki tiek slēpti jau kopš brīža, kad kompānija kļuva par airBaltic mazākuma akcionāru un formāli piederēja Flikam, kuram nebija daļu iegādei nepieciešamās naudas. Tolaik Fliks tika saistīts ar divu oligarhu interesēm – satiksmes jomas reformatoru Aināru Šleseru, kurš ministra amatā atbildēja arī par avionozares attīstību, un bijušo premjeru Andri Šķēli, kura laikā Fliks sāka konsultēt Privatizācijas aģentūru un vēlāk viņam tika uzticēta nacionālās lidsabiedrības izveide. 

2010.gada nogalē līdzās Flikam parādījās vēl cits BAS līdzīpašnieks – ārzonas kompānija Taurus Asset Management Fund Limited, ko pārstāvēja plašākai sabiedrībai nezināms Krievijas uzņēmējs Staņislavs Kovtuns. 

Re:Baltica izmeklēšana rāda, ka viņam ir kopīgs bizness ar Latvijas uzņēmēju Sergeju Fiščenko. Abi parādās vairākos uzņēmumos Latvijā, kuriem pēc īpašnieku maiņas Krājbanka sniegusi aizdevumus – tas vedina domāt, ka abi darbojās Antonova interesēs. 

Līdzīgs stāsts atkārtojās 2011.gadā, kad Latvijas valdība nepadevās mazākuma akcionāru centieniem iegūt kontrolpaketi airBaltic un izvirzīja striktus nosacījumus, lai glābtu airBaltic no bankrota – pieprasīja atklāt BAS patiesos īpašniekus, atbrīvoties no Flika uzņēmuma vadībā un atjaunot reālu valsts kontroli lidsabiedrībā. Antonovs piekrita noteikumiem. Pēc ārkārtas vēlēšanām, kurās Šķēle un Šlesers zaudēja ietekmi Saeimā, 2011.gada oktobrī Latvijas valdībai un sabiedrībai kā patiesais BAS investors tika prezentēts Andrejs Rudeško. Pēc paša Antonova teiktā pēcāk izrādījās – tas ir viņa biznesa pārstāvis, labākais draugs un liecinieks kāzās. 

Starp BAS finansētājiem tolaik atklājās ne tikai Krājbanka un Snoras, bet arī kāda SIA KD Jet (5,7 miljonu eiro apmērā), kuras īpašnieks – Lietuvas kompānija Lionera – pieder vietējam uzņēmējam un bijušajam politiķim Jonam Tamulim. Visticamāk, arī aiz šīs kompānijas slēpās pati Krājbanka, kura tobrīd jau bija sasniegusi likumā atļautos kredīta limitus. Šie paši kreditēšanas ierobežojumi acīmredzot bija iemesls, kādēļ finansētāju vidū līgumā ar valdību parādījās arī Antonovam piederošā Krievijas Investbank

Pēc Krājbankas sabrukuma Antonova tēvs TV3 raidījumā Nekā personīga stāstīja – patiesībā viens no Latvijas oligarhiem piespiedis viņus finansēt parādos slīgstošo airBaltic, pretējā gadījumā Satiksmes ministrija no bankas izņemtu tur esošo naudu. Oligarha vārdu Antonovs gan atteicās nosaukt. 

Redzama saikne ar vienu no oligarhiem parādās izmisīgajās tiesvedībās, kas notika pēc Krājbankas slēgšanas, kad BAS novembrī zaudēja airBaltic akcijas, jo valdība šīs ieķīlātās akcijas atpirka no Krājbankas. Izrādījās, ka BAS bijis arī liels skaits airBaltic obligāciju, kas ieķīlātas Norvik bankā, un tās paguva iegādāties firma Veriko, kura tiesā pieprasīja atzīt BAS maksātnespēju un tā nesekmīgi centās aizkavēt akciju atsavināšanu. Atklājās, ka ar Šķēles ģimeni saistītais uzņēmums INPO-13 ir aizdevis 74 tūkstošus latu Veriko, kam bija steidzami jāveic maksājumi Norvik bankai – iespējams, saistībā ar obligāciju iegādi. 

Sāga ar airBaltic ir viens no uzskatāmākajiem shēmošanas darījumiem, kurā savijas vēlme slēpt patiesos īpašniekus un vienlaikus izpumpēt naudu no bankas, lai finansētu riskantos darījumus. Taču tas nav vienīgais piemērs. Kārdinošs kumoss bija ne tikai nacionālā lidsabiedrība, otrs liels ar transportu saistīts mērķis – vilcieni. 

Lokālpatrioti no Kipras
Kad Rīgas vagonbūves rūpnīcas (RVR) šefs Valērijs Igaunis 2010.gada nogalē melnā Lexus automobilī izrādīja Ir žurnālistei patukšās ražotnes teritoriju, viņš izturējās kā īsts saimnieks. To vēstīja arī Uzņēmumu reģistra dati – saskaņā ar tiem brāļiem Valērijam un Ērikam Igauņiem kopā ar Aivaru Ločmeli caur kompāniju Felix piederēja RVR kontrolpakete. Mūsu vizītes iemesls bija dārgais vilcienu iepirkuma konkurss, kurā kopā ar starptautisku partneri uz 600 miljonu eiro vērto Pasažieru vilciena pasūtījumu cerēja RVR. Bija Saeimas vēlēšanu gads, uzņēmēji iestājās kustībā Par labu Latviju!, un priekšvēlēšanu kampaņas laikā viņu pasūtījumu atklāti lobēja apvienības lokomotīves Ainārs Šlesers un Andris Šķēle. 

Pēc kāda laiciņa atklājās maldi. Šlesers ar Šķēli neieguva ietekmi valdībā, bet RVR īpašnieki bija zaudējuši kontroli uzņēmumā. Izrādījās – jau kopš 2009.gada nogales RVR vairākuma akcionārs ar 67% oficiāli ir Kipras ārzonas kompānija Mysea Enterprises. Tā kļuvusi par RVR īpašnieku tajā pašā mēnesī, kad Pasažieru vilciens izsludināja dārgāko iepirkumu Latvijas vēsturē. 

Drīz vien Mysea sev piederošās RVR akcijas ieķīlāja Krājbankā un rūpnīca saņēma 7,17 miljonu latu kredītu. Kā Mysea pārstāvis šajā darījumā figurēja mums jau zināmais Sergejs Fiščenko. 

Fiščenko saistīts arī ar citiem uzņēmumiem, kam ir tik interesantas biznesa attiecības ar Krājbanku, ka tas liek uzdot jautājumu par iespējamu īpašumtiesību slēpšanu un naudas izsūknēšanu. 

Piemēram, Fiščenko piederošā kompānija Cargo Avio 2009.gada vidū ir izsniegusi aptuveni 0,7 miljonu latu īstermiņa aizdevumu Krājbankas meitasuzņēmumam Krājinvestīcijas, pretī saņemot dāsnus procentus, kopā 0,13 miljonus latu. Meitaskompānijai būtu uz izdevīgākiem noteikumiem pieejami līdzekļi pašā Krājbankā, tāpēc šo darījumu eksperti skaidro kā līdzekļu izsūknēšanu no kredītiestādes. 

Cits piemērs – Fiščenko īslaicīgi parādās kā akcionārs uzņēmumā Simplejet LV, kas, neraugoties uz neilgo kompānijas pieredzi, saņēmis no bankas nepilnu sešu miljonu latu aizdevumu un līdzīgu summu ieguldījis ārzonas kompānijā Hosley Limited

Līdzīgi gadījumi atkārtojas. Fiščenko un Kovtunam piederoša finanšu starpniekfirma Multikapitāls ar 50 tūkstošu latu pamatkapitālu saņēmusi 6,4 miljonu latu ilgtermiņa aizdevumu no Krājbankas. Iespējams, nauda aizceļojusi uz Multikapitāla kontrolēto Melnkalnes kompāniju Marina AD BAS, kurā ieguldīti 6,6 miljoni latu, bet vēl 44,6 tūkstoši ieguldīti Šveices kompānijā Multiasset

Fiščenko ir saistīts arī ar iepriekš minēto kompāniju West Investment, kas līdz ar Antonova ienākšanu Krājbankā kļuva par tās mazākuma akcionāru. Kad sazvanām viņu, Fiščenko garās sarunās neiesaistās, tikai kategoriski paziņo: «Man nav nekādas saistības ar Antonovu.» 

Nākamreiz jāsaka «nē»
Kā tas iespējams, ka Antonova cilvēku rosīšanās dažādos biznesos un Krājbankas iesaistīšanās riskantajos darījumos palika nepamanīta banku uzraugiem? 

FKTK bijusī vadītāja Irēna Krūmane Re:Baltica apgalvoja, ka nav zinājusi «par airBaltic». Valdības vienošanās ar finansētājiem sākotnēji bija slepena un ne valdības pārstāvji, ne Prudentia neinformēja FKTK par darījuma detaļām. 

Analizējot notikumu secību, jāsecina, ka neieinteresēti situācijas risināšanā bijuši gan banku uzraugi, gan valdība. FKTK pieeja bija formāla, tā neizrādīja iniciatīvu, lai saņemtu papildu informāciju. Neviens no FKTK pārstāvjiem nepiedalījās slēgtajās valdības sēdēs, kurās lēma par airBaltic. Banku uzraugs arī nepieprasīja informāciju no Prudentia vai Satiksmes ministrijas. Turklāt var nojaust, ka pašā FKTK iekšienē informācijas aprite nebija normāla, jo Krūmanei un Brazovskim bijis ieildzis konflikts. 

Dalīties ar informāciju nebija ieinteresēti arī Prudentia pārstāvji, kuru uzdevums bija noslēgt vienošanos starp valdību un BAS. Viņi neinformēja FKTK par Antonova shēmām, lai gan Ģirts Rungainis un Kārlis Krastiņš abi savulaik paši vadījuši bankas un zināja par to normatīviem. Uz jautājumu, vai vienošanās parakstīšanas brīdī valdība zināja, ka Krājbanka un Antonovs pārkāpj likumu, finansējot BAS, Rungainis atbild – uz valdību tas neattiecās. Viņaprāt, parakstītā vienošanās jāuzskata par panākumu, jo Krājbanka būtu sagruvusi tik un tā. 

Par darbu pie vienošanās Satiksmes ministrija Prudentia maksāja 11 400 latu nedēļā, un kopējā samaksa pārsniedza 100 000 latu. Ievērojama papildu samaksa bija paredzēta, ja izpildīsies visi nolīgtie darījuma nosacījumi. Neviena no pusēm nekomentē, vai un cik papildu naudas izmaksāts, taču jādomā, ka Prudentia nebija ieinteresēta uzdot pārāk daudz jautājumu par kreditoru naudas izcelsmi, tā kavējot vienošanos. 

Dažus gadus pēc Parex kraha Krājbanka ir jau otrais gadījums, kad Latvijas nodokļu maksātāji no savām kabatām sedz dažu baņķieru nepārdomātās investīcijas. Lai gan vairākums noguldītāju savus nelielos uzkrājumus atguva, pateicoties Noguldījumu garantiju fondam, ko speciāli šādiem gadījumiem veido komercbanku iemaksas, tomēr ar šo naudu nepietika Krājbankas cauruma aizlāpīšanai. Garantiju fonds sedza 149 miljonus, bet no Valsts kases bija jāaizņemas 185 miljoni – cerībā, ka šo naudu atgūs, izpārdodot Krājbanku. Turklāt daudzi kreditori savu naudu nav atguvuši joprojām, jo to noguldījumu apjoms pārsniedza valsts garantētos 100 tūkstošus eiro. 

Tāpēc aktuāls ir jautājums – vai Krājbankas krahu varēja novērst? Re:Baltica izmeklēšana rāda, ka liktenīga problēma ir bijusi banku uzraugu savstarpēja neuzticēšanās Lietuvā un Latvijā. 

Lietuvas banku uzraugi jau jūlijā, vairākus mēnešus pirms liktenīgā novembra, bija atklājuši, ka divās Šveices bankās Krājbankas kontos trūkst 290 miljoni eiro. Latvieši par šiem faktiem netika informēti, acīmredzot baidoties no informācijas noplūdes Antonovam. Lūgumu sākt izmeklēšanu Lietuvas banka iesniedza savai prokuratūrai tikai 2011.gada 11.novembrī, un tad notikumi attīstījās zibenīgi – jau 16.novembrī Snoras tiek nacionalizēta. 18.novembrī Latvijā atklāja, ka 127,8 miljoni latu Krājbankas ārzemju korespondētājkontos ir ieķīlāti un nav vairs pieejami, līdzīgi atklājumi sekoja Lietuvā, tāpēc kaimiņvalsts nolēma Snoras banku neglābt. 21.novembrī loģiski sekoja Krājbankas slēgšana. 

Latvijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītājs Jānis Reirs, kas arī izmeklē regulatora atbildību Krājbankas darījumā, uzskata: lietuviešiem jau vasarā vajadzēja paziņot par Šveices banku kontos trūkstošo naudu. FKTK norāda, ka brīdinājumi netika saņemti līdz pat brīdim, kad banku nacionalizēja. Tagad abi regulatori vienojušies, ka turpmāk informēs viens otru savlaicīgāk. 

«Tā bija krāpšana. Brutāla krāpšana,» Brazovskis skaidro, kāpēc nav nepieciešamas speciālas izmaiņas banku normatīvos, kas mazinātu šādu pārkāpumu risku nākotnē. Izņemot vienu lietu. 

«Nākamreiz es neļautu tādām personām kā Antonovs ienākt Latvijas banku biznesā. Mums ir jāpasaka «nē», pat ja tas nozīmētu tiesāšanos,» rūgto mācību guvis Brazovskis.

Sīkāku notikumu analīzi un hronoloģiju lasiet www.rebaltica.lv

Vecpuišu ballīte Saeimā

Lai ieviestu stingru finanšu disciplīnu nākotnē, valdībai nākas no valsts kases «uzsaukt» ZZS un Nacionālās apvienības deputātiem 

Neticami laba ziņa – 67 Saeimas deputāti Latvijai svarīgā brīdī spēj nolikt malā ķīviņus un vienoties par stingru finanšu disciplīnu! Tieši tā pagājušajā nedēļā notika, kad Saeima ar konstitucionālo vairākumu ratificēja tā dēvēto Eiropas Savienības fiskālās disciplīnas līgumu, vienojoties koalīcijas un opozīcijas deputātiem. 

Tomēr šī ziņa tik tiešām ir neticami laba. Izrādās, līguma ratifikācijai ir bijusi konkrēta cena, ko no valsts budžeta pieprasījuši samaksāt gan opozīcijas «zaļzemnieki», gan koalīcijas partneri no Nacionālās apvienības. 

Nule ratificētais līgums paredz, ka valstis apņemas nākotnē veidot budžetu bez deficīta vai stingri kontrolēt tā līmeni, un nosaka bargas sankcijas par nosacījumu neievērošanu. 

Gluži kā atvadu orģijās pirms jostu savilkšanas ZZS un NA deputāti pirms līguma ratifikācijas izpauda vēlmes, vajadzības un intereses, ko Vienotība uzklausīja, izvērtēja un daļēji akceptēja. 

Kopējā «samaksa» par to, lai Latvija kļūtu finansiāli disciplinēta, ir mērāma vairākos desmitos miljonu latu īstermiņa un ilgtermiņa saistību. Par virkni solījumu būs jāmaksā ne tikai šogad, bet vēl vairākus gadus, turklāt tie kārtējo reizi paredz atbalstu projektiem tajās pašvaldībās, kas jau ilgstoši, izmantojot ietekmi varā, tikušas pie papildu valsts atbalsta un ES fondu naudas. 

ZZS izsit «kapeiciņu»
Vienotībai bija jārēķinās ar matemātiku – koalīcijai ir 56 balsis Saeimā, bet līguma ratifikācijai bija nepieciešamas vismaz 67 balsis. Deputāts Ints Dālderis, kura uzdevums bija ZZS deputātu intereses saskaņot ar ministriju iespējām, uzskata – panāktās vienošanās apmaiņā pret līguma ratifikāciju ir normāls parlamentārisma process. «Pamatā tam vajadzētu būt valstiskam lēmumam bez kādiem papildu nosacījumiem, taču visās demokrātiskās valstīs šādas sarunas notiek».Viņš uzsver: ieguvumi no līguma ratificēšanas ievērojami pārsniedz «tirgošanās» izdevumus. 

Ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu vēlmju un interešu saraksts neesot saskaņots, runāts ar citiem ZZS ietilpstošo partiju pārstāvjiem. To saka arī ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis – pats neesot tirgojies, taču pieļauj, ka notikušas individuālas sarunas ar deputātiem. 

Saskaņā ar informāciju, kas ir žurnāla Ir rīcībā, ZZS «iepirkumu saraksts» nav bijis mazs. Viens no punktiem – lai valdība nekavētos ieviest iepriekšējā zemkopības ministra Jāņa Dūklava (ZZS) laikā ierosināto valsts atbalsta programmu lauksaimniekiem zemes iegādes kreditēšanai. Divas dienas pirms balsojuma Saeimā valdība tiešām vienojās par 10 miljonu latu lielas kredītlīnijas atvēršanu, kaut arī pret šīs ieceres izpildījumu iepriekš iebilda Finanšu ministrija. Koalīcijas pārstāvji uzsver, ka lauksaimnieki arī tāpat būtu tikuši pie šā atbalsta, tomēr Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Edgars Treibergs Ir atzīst: «Gada garumā mēs šajā jautājumā nekā nevirzījāmies uz priekšu, līdz beidzot ZZS frakcija pirms fiskālās disciplīnas līguma uzstāja.» Tiesa, pašlaik nav skaidrs, vai šis atbalsta pasākums tiks akceptēts arī no Eiropas Savienības puses. 

Sarakstā bijis arī ZZS mēra Andra Rāviņa vadītās pašvaldības lūgums – ERAF finansētajā programmā mācību aprīkojuma modernizācijai un infrastruktūras uzlabošanai iekļaut arī Jelgavas Amatniecības vidusskolu. Šā projekta izmaksas lēstas ap 10 miljoniem latu, bet tas kopējā vērtējumā patlaban ir pirmais «aiz strīpas». Izglītības un zinātnes ministrijā par izmaksām nesniedza sīkāku informāciju, taču uzsver – šis projekts tiks atbalstīts uz virssaistību rēķina jeb neizmantotās naudas, ko Latvija saņems no ES fondiem, tāpēc neviena cita skola šīs vienošanās dēļ nav cietusi vai «izkritusi no saraksta». 

ZZS sarakstā atrodamas arī divas Līvānu novada deputāta Jāņa Klauža lobētas aktivitātes. Koalīcija apsolījusi piešķirt 150 000 latu Aglonas bazilikas energoefektivitātes uzlabošanai, kā arī piešķirt naudu aptuveni sešus kilometrus gara ceļa posma noasfaltēšanai Līvānu novadā. Pagaidām vēl nav skaidrs, kā šī naudas piešķiršana notiks. 

Pats deputāts Klaužs skaidro, ka atbalsta fiskālās disciplīnas ieviešanu, bet «jautājums ir vienkāršs – a kāpēc jūs domājat, ka man kā opozīcijas deputātam ir jāatbalsta šī valdība?». Viņaprāt, visam ir sava cena. «Fiskālās disciplīnas līgums akceptēts, savā būtībā lēmums ir pareizs, arī premjers ir palicis pie darba, un, godīgi sakot, viņš jau nav nemaz tik slikts cilvēks, arī Aglonai ir kāda kapeiciņa iedota un arī Līvāniem kaut kas atkrita. Nu, paldies Dievam!» Klaužs saka Ir

Valdības akceptēto ZZS vēlmju sarakstā ir arī divi ar Ventspili saistīti lūgumi – saglabāt atbalstu Ventspils Lielā laukuma rekonstrukcijai, ko bija iecerēts pārdalīt citiem mērķiem. Tāpat lūgts labvēlīgs lēmums par Ventspils arodskolas modernizācijas projektu. Atšķirībā no Jelgavas amatskolas šis projekts jau ir iekļauts atbalsta programmā, taču noprotams, ka Ventspilij interesē pašvaldības līdzfinansējuma samazināšana. 

Tukšā nepaliks arī liepājnieki, kuru reģionālā Liepājas partija pēdējās vēlēšanās startēja kopā ar ZZS – apsolīts papildu finansējums Liepājas koncertzāles būvniecībai. Informācija par līdzfinansējuma apmēru gan atšķiras – vieni koalīcijas partneri teic, ka runa esot par miljonu latu, citi – par trijiem.

Iespējams, «bonusā» ZZS vēlmju sarakstam ir arī solījums tuvākajā laikā piešķirt papildu deviņus miljonus latu pašvaldību ceļu remontdarbiem, ko vietējā vara un tās vēlētāji īpaši novērtētu pirms nākamā gada pašvaldību vēlēšanām. Koalīcija gan noliedz šā atbalsta saikni ar fiskālās disciplīnas līguma pieņemšanu – iespējams, šī noruna panākta jau februārī, kad premjers Valdis Dombrovskis parakstīja vienošanos ar ZZS par sadarbību līguma pieņemšanā. 

Nacionāļi izmanto iespēju
Līdzīgi kā opozīcijā esošā ZZS, arī koalīcijas partneri Nacionālā apvienība uz fiskālās disciplīnas līguma rēķina diennakti pirms tā ratifikācijas tikuši pie atbalsta virknei savu iniciatīvu. Partijas līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars gan skaidro, ka būtu aicinājis deputātus balsot par ratifikāciju arī tad, ja papildu finansējums nebūtu apsolīts. 

Līdz ar līguma ratifikāciju nozares profesionāļu kritizētās Žanetas Jaunzemes-Grendes pārraudzītā Kultūras ministrija šogad papildus iegūs gandrīz divus miljonus latu. 0,86 miljoni pienāksies mūzikas un mākslas skolu pedagogu atalgojuma izlīdzināšanai ar vispārējās izglītības skolu pedagogu algām (nākamgad šim mērķim būs nepieciešami jau 2,9 miljoni latu). Vēl 0,49 miljoni tiks pašdarbības kolektīviem – Dziesmu un deju svētku dalībniekiem, bet pie papildu 0,55 miljoniem tiks Valsts Kultūrkapitāla fonds. 

Jaunpienācēji politikā – Reformu partija – par Vienotības sarunām ar ZZS un NA bija informēta, Ir atzina valdes loceklis un ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Viņš par šādu praksi nav sajūsmā, tomēr atzīst, ka risinājums bijis jāmeklē, jo koalīcijai nepietika ratifikācijai tikai ar savām balsīm. 

Pie izslēgta diktofona neapmierinātību «par fiskāli bezatbildīgo rīcību» fiskālās disciplīnas līguma pieņemšanā Ir pauda vairāki koalīcijas deputāti, savukārt premjers skaidro, ka «politika ir kompromisu māksla», un izsaka nožēlu par Saskaņas centra «tuvredzību un izpratnes trūkumu šajā jautājumā». Uz jautājumu, vai viņam ir pieņemama šāda tirgošanās, premjers atbild: «Fiskālās disciplīnas līguma ratifikācijai ir pozitīvs efekts – tas ir vēl viens solis eirozonas virzienā, un līguma ratifikācija veicinās arī Latvijas reputācijas nostiprināšanu starptautiskajos finanšu tirgos un Latvijas kredītreitingu uzlabošanu, kas savukārt ļaus samazināt valsts parāda apkalpošanas izmaksas.»

Darbinieku par maz, bezdarbnieku par daudz

Pašreizējās darba tirgus prognozes vēl neliecina par «ekonomikas izrāvienu»

Latvijas darba tirgus atrodas caurvējā. No vienas puses, aizvien biežāk dzirdam par kvalificēta darbaspēka trūkumu un nepieciešamību jau pēc dažiem gadiem sākt aktīvu imigrācijas programmu, lai aizpildītu robus uzņēmumu struktūrās. No otras puses, lai gan bezdarba līmenis ir samērā strauji krities kopš 2010.gadā sasniegtā maksimuma, tas vēl aizvien ir ļoti augsts – pat pēc pēdējo gadu straujās eksporta nozares atkopšanās un pēdējā pusotra gada laikā piedzīvotās gandrīz vai trekno gadu cienīgās izaugsmes. 

Turklāt savas korekcijas plānos un iecerēs ienesusi 2011.gada tautskaite, kura uzrādīja nozīmīgi mazāku iedzīvotāju daudzumu, nekā varētu gaidīt, balstoties tikai uz iedzīvotāju reģistra datiem. Atšķirība bija 155 tūkstoši cilvēku. Uz šo jauno datu pamata Ekonomikas ministrija sākusi veidot prognozes par izmaiņām darbaspēka tirgū nākamajos 20 gados, kas kalpotu par atskaites punktu attīstības politikas plānošanai. Žurnālam Ir bija iespēja iepazīties ar šīm prognozēm, kuras gan vēl jāuzskata par provizoriskām, jo tās balstītas tikai uz pašreizējo tendenču turpināšanās un neņem vērā iespējamas jaunas politiskās iniciatīvas. 

Ministrijas aprēķinu pirmā daļa sastāv no pašreizējās situācijas konstatēšanas, ņemot vērā jaunos tautskaites datus. Te skaidri redzams – apstiprinās emigrācijas lielais apjoms. Līdz šim oficiālie iedzīvotāju reģistra dati rādīja: starp 2000. un 2010.gadu aizbraukuši 58 tūkstoši cilvēku, bet jaunie dati uzrāda, ka faktiski to skaits ir bijis gandrīz četras reizes lielāks – 213 tūkstoši. Ļoti nozīmīga daļa – gandrīz 90 tūkstoši – aizbraukuši kopš 2008.gada, kad sākās krīze. 

Taču bezdarbnieku skaits pašlaik arī ir ļoti liels – 166 tūkstoši cilvēku, un, pēc EM aplēsēm, starp patlaban ekonomiski neaktīvajiem iedzīvotājiem varētu būt vēl 80 tūkstošu cilvēku darbaspēka rezerve. 

Ko šie skaitļi nozīmē iedzīvotāju kopējā skaita un darbaspēka tirgus attīstībai nākotnē? Ministrijas pamatscenārijs paredz, ka iedzīvotāju skaits vēl līdz desmitgades beigām turpinās samazināties un 2020.gadā būs ap 1,95 miljoniem, taču pēc tam tas varētu vairāk vai mazāk stabilizēties. Pie nelabvēlīgāka scenārija arī turpmājakos gados iedzīvotāju skaits slīdētu uz leju, līdz 2030.gadam samazinoties vēl par kādiem 70 tūkstošiem. Atšķirību lielā mērā veido dažādas prognozes par imigrācijas un emigrācijas attiecībām. Ja tautsaimniecība turpinās augt – EM prognozē līdz 2020.gadam IKP gada izaugsmi starp 4 un 5% no IKP, bet nākamajā desmitgadē 3-4%, tad dzīves līmenis turpinās celties, 2030.gadā sasniedzot 72% no «vecās Eiropas» 15 valstu vidējā līmeņa. Tas varētu likt samazināties aizbraucēju skaitam un palielināties imigrantu un no ārzemēm atgriezušos skaitam Latvijā. Ja mazāk iebrauks, iedzīvotāju kopējais skaits kritīsies ātrāk. 

Tomēr pat ar šādu scenāriju prognozētais bezdarba līmeņa samazinājums nebūs tik straujš, cik varētu vēlēties. 2015.gadā tas vēl varētu būt 8,8%, un pat 2020.gadā tas nebūs nokrities zem 6% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. EM provizoriski prognozē, ka no 2011. līdz 2020.gadam nodarbināto skaits pieaugs par 65 tūkstošiem jeb tikai nedaudz vairāk nekā septiņi tūkstoši gadā. 

Valdība kā Nacionālās attīstības plāna vadmotīvu ir izvirzījusi «ekonomikas izrāvienu», taču pašreizējās EM darba tirgus prognozes rāda, ka, vienkārši paļaujoties uz pašreizējo tendenču turpināšanos, attīstība būs, bet to grūti nosaukt par izrāvienu. Valdībai nopietni jādomā, ko darīt tālāk, jo tikai ar saukļiem vien nebūs iespējams panākt straujāku nodarbinātības līknes kāpumu.