Ieradies Latvijā kā banku glābējs, Krievijas uzņēmējs Vladimirs Antonovs dažus gadus vēlāk lika mūsu nodokļu maksātājiem samaksāt par Krājbankas krahu. Viņa biznesa avantūrām vērienu piešķīra saiknes ar Latvijas oligarhiem, bet banku uzraugi ļāva netraucēti riskēt ar noguldītāju naudu. Kā tas notika?
Lielbritānijas tiesas lēmums maija beigās arestēt Vladimira Antonova īpašumus teju pusmiljarda eiro vērtībā ir pirmā nopietnā ziņa kopš Krājbankas un Lietuvas Snoras bankas kraha, kas uzšķiļ cerību – bijušajam īpašniekam nāksies atbildēt par naudas pazušanu, kas noveda pie banku maksātnespējas. Lietuvas ģenerālprokuratūra apsūdz abus galvenos Snoras akcionārus Vladimiru Antonovu un Raimondu Baranausku par 202 miljonu eiro piesavināšanos, savukārt Latvijā no Krājbankas korespondētājkontiem izkūpējuši vairāk nekā 100 miljoni latu.
Taču, kamēr tiesībsargi cenšas panākt abu baņķieru izdošanu Lietuvai un maksātnespējas administratori dzenā rokā naudu, neatbildēts ir jautājums – kā Antonovam izdevās apiet stingros banku regulējumus?
Vai vainīgi pie tā ir finanšu uzraugi Lietuvā un Latvijā, kas savstarpēji neuzticējās un nespēja novērst naudas «izpumpēšanu» no bankām? Bet varbūt atbilde slēpjas Antonova politiskajā aizmugurē – saiknēs ar ietekmīgo vietējo oligarhu trijotni, īstenojot pēdējo gadu vērienīgākos ar valsts naudu saistītos biznesa projektus Latvijā?
Re:Baltica pētījums rāda, ka tā vai citādi Antonova ceļi kopš Krājbankas iegādes ir krustojušies ar «trīs A» jeb Aivaru Lembergu, Andri Šķēli un Aināru Šleseru. Par to, ka šīs saiknes nav sairušas, liecina gan ar Krājbankas maksātnespējas procesu saistītas darbības, gan virkne notikumu ap Rīgas vagonu rūpnīcu un dārgāko iepirkumu Latvijas vēsturē – jauno vilcienu pasūtījumu.
Trojas zirgs
Ironiskā kārtā Antonovs Latvijas banku sistēmā pirms septiņiem gadiem ieradās kā glābējs. Un viņa uznāciens notika, pateicoties Lembergam. Antonovs Krājbankā izbeidza biznesa grupējumu karu, kurā noteicošu lomu spēlēja ar Lembergu saistītie Ventspils tranzītbiznesa grandi.
Pēc Krājbankas privatizācijas tās īpašnieku vidū izvērtās nebeidzama cīņa par ietekmi, kas izpaudās juridiskos strīdos starp Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK), ventspilniekiem un tā saukto Maskavas grupējumu. Ventspilnieki vairākus gadus bloķēja maskaviešu ietekmes palielināšanu bankas kapitālā, un bankas attīstība bija traucēta.
Akcionāru vidū bija ne vien lielie tranzītbiznesa uzņēmumi Ventbunkers, Kālija parks un Ventamonjaks (tiem kopā piederēja aptuveni ceturtā daļa akciju), bet arī prominentas Ventspils amatpersonas, piemēram, pašam Aivaram Lembergam vēl 2004.gadā piederēja 3% Krājbankas akciju.
Savukārt maskaviešu publiskā izkārtne bija Nīderlandē reģistrētā kompānija Macasyng Holding, kuru Krājbankā pārstāvēja kāds Aleksandrs Rene Garese. Viņš 2003.gadā minēts Lietuvas drošības dienesta ziņojumā par draudiem nacionālajai drošībai, kurā analizēta amatpersonu saistība ar Krievijas mafiju un kaimiņvalsts kapitāla agresīva legalizēšanās Rietumos.
Investīciju baņķieris Ģirts Rungainis, kurš tobrīd atradās bankas galvgalī, saka – Garese pārstāvējis nelielu Krievijas oligarhu, kura vārdu viņš neatceroties. Patiesos īpašniekus neesot zinājis arī Krājbankas akcionārs Arnolds Laksa, kurš savas daļas pārdeva maskaviešiem un tagad komentē: «Zinu tikai to, ka tas nebija Antonovs.»
Macasyng nebija vienīgā ārzonas kompānija, kuras patiesie īpašnieki slēpās, – 2003.gadā, izsolē nopērkot 25% bankas akciju, grupējumu cīņā iesaistījās Virdžīnu salās reģistrētā Doxa Fund Limited. Par tās iespējamu saistību ar Andri Šķēli vedināja domāt kompānijas pārstāvja izvēle Krājbankas padomē – bijušais Privatizācijas aģentūras finanšu direktors Ilmārs Razumovskis ir bijis iesaistīts Šķēli interesējošās shēmās.
Akcionāru strīdu plosīta, Krājbanka lēni noasiņoja, tai draudēja kapitāla nepietiekamība. «Es atvilku [Antonovu], lai 2005.gadā viņš glābtu Krājbanku no slēgšanas un licences zaudēšanas,» telefona īsziņā Re:Baltica raksta uzņēmējs Edgars Jansons, «līdz ar to tika pārtraukti kari un tiesvedības starp FKTK, Ventspili un Maskavas grupējumu.»
Klātienes sarunai Jansons gan nepiekrīt. Viņu pašu dēvē par Lemberga cilvēku – Jansons strādājis vairākās Ventspils kompānijās un ilgstoši vada uzņēmumu LSF Holdings, kurā puse kapitāla pieder Lemberga bērniem.
Antonova ierašanās visu mainīja. 2005.gada septembrī pēc deviņus mēnešus ilgām sarunām Anotonovam piederošā Lietuvas Snoras banka nopirka Krājbankas kontrolpaketi – 83%. Darījuma summa oficiāli nav zināma, bet, pēc ekspertu aplēsēm, tie bijuši 20-25 miljoni latu.
Tobrīd lielu spiedienu uz Latvijas banku sistēmu izdarīja ASV finanšu uzraugi. Latvija bija iekļuvusi melnajā sarakstā kā nozīmīga Krievijas un NVS valstu netīrās naudas atmazgātāja. Par nepietiekamu uzraudzības sistēmu tika aizvērta VEF Banka un Multibanka. Visi šie faktori varēja ietekmēt «Maskavas grupējuma» lēmumu aiziet no Krājbankas, pārdodot daļas Antonovam.
Arī FKTK šo akcionāru maiņu akceptēja. Pēc Krājbankas kraha komisija ir saņēmusi pārmetumus, ka atļāva Antonovam vispār ienākt Latvijā. Jānis Brazovskis, kurš FKTK strādā kopš 2001.gada, atgādina – oficiāli Krājbankas pircējs bija lietuviešu Snoras, pret kuru «dižu iebildumu nebija, vēl jo vairāk, salīdzinot ar stāvokli, kāds toreiz bija ar Krājbankas akcionāriem». Turklāt lietuvieši informējuši, ka veic konsolidēto uzņēmumu kontroli, tātad mātesbankas valsts regulators uzrauga arī meitu darbību.
«Mēs skatījāmies uz faktiem – Lietuvā licencēta banka, uzraudzība strādā tāpat kā pie mums, akcionārus ar būtisku līdzdalību pārbaudījusi. Publikācijas internetā nav fakti,» lēmumu rezumē Brazovskis. Toreiz Antonovs šķita stabilizējoša izvēle. Tagad banku uzraugs atzīst: «Tā bija kļūda.»
Savējo shēmas
Ierodoties Krājbankā, jaunais īpašnieks nepalika parādā viesmīlīgajam Lemberga biedram, kurš viņu uz Latviju ataicināja. Finanšu jomas pārzinātāji apgalvo – Lemberga un Antonova sadarbība cieši turpinājusies, un pastāv aizdomas, ka politiķis varētu būt slēpti saglabājis īpašumtiesības Krājbankā.
Proti, bankas pārdošanas laikā jau minētais Edgars Jansons ar nezināmas izcelsmes 1,8 miljoniem latu nodibināja uzņēmumu West Investment, un šī kompānija kļuva par nepilnu 10% akciju īpašnieku Krājbankā. Gada pārskati liek domāt, ka kompānijas vienīgais uzdevums – būt bankas akcionāram.
Jansons uz jautājumiem par kompānijas mērķiem un naudas izcelsmi neatbild. Tāpat uz jautājumu, kāpēc Krājbankas glābēja lomai tika izvēlēts tieši Antonovs. Toties Jansons uzsver, ka tieši viņš pēc bankas īpašnieku maiņas ieteica Krājbankas prezidenta amatam ilggadējo Valsts prezidenta kancelejas vadītāju Mārtiņu Bondaru, «un dziesmusvētki ieguva sponsoru uz 1 miljonu dolāru». Jāpiebilst, ka 2007.gadā Bondara vadībā Krājbanka tiešām sponsorēja Dziesmusvētkus, taču ziedojums miljona latu apmērā tika savākts kopā ar vēl diviem ģenerālsponsoriem.
Kāds banku videi tuvs cilvēks, kurš nevēlējās, lai tiktu atklāts viņa vārds, vieš skaidrību: Antonovs bijis ērts investors, kas ļāvis Jansonam nopelnīt kā darījuma starpniekam, bet Lembergam radusies iespēja papildināt skaidras naudas rezerves. Tas bija aktuāli, jo 2005.gada rudenī prokuratūra sāka kriminālprocesu par Lemberga iespējamiem noziegumiem, kas saistīti ar amatpersonas slēptas ietekmes gūšanu Ventspils tranzītbiznesā.
Pats Antonovs publiski kā investīciju iemeslu minēja Snoras vēlmi attīstīties Latvijā, iegādājoties Krājbanku, kuras kredītu portfelis bija nepilni 150 miljoni latu, bet noguldījumi pārsniedza 190 miljonus. Krāj-banka pēc darbības principa bijusi līdzīga Snoras bankai – abām ir plašs filiāļu tīkls, universālai bankai tipiski pakalpojumi.
Toties pats Antonovs nebija tipisks baņķieris. Viņu vairāk interesēja iesaiste cita veida biznesa darījumos – lielos un riskantos. Lai tos īstenotu, noderēja savas bankas.
Re:Baltica izmeklēšana liecina, ka daļa Krājbankas naudas tika «izpumpēta» Antonova un viņa partneru privātiem darījumiem Latvijā. Tie bija saistīti ar ražošanu, pārvadājumiem, medijiem un nekustamajiem īpašumiem.
Darījumu shēma bija līdzīga – izmantojot ārzonas kompānijas, uzticamus partnerus vai investīciju baņķierus, Antonovs kļuva par tiešu vai netiešu līdzīpašnieku kompānijās, kurām «savējās» bankas sniedza kredītus biznesam.
Taču šie darījumi nebija likumīgi, jo pārkāpa banku sfērā noteiktos ierobežojumus, kas nosaka – riska darījumi ar personām, kuras saistītas ar banku, nedrīkst kopsummā pārsniegt 15% no bankas pašu kapitāla. 2005.gadā, kad Antonovs iegādājās Krājbanku, šis 15% limits nozīmēja 2,6 miljonus latu, bet 2010.gadā sasniedza 8,5 miljonus. Summas, kas iesaistītas Antonova slēptajos darījumos, bija krietni lielākas.
Piemēram, pēc Krājbankas kraha Antonovs publiski atzina, ka ir bijis patiesais labuma guvējs kompānijā Baltijas Aviācijas sistēmas (BAS), kam piederēja 47,2% akciju nacionālajā lidsabiedrībā airBaltic. Tajā ar Antonovu saistīti finansētāji bija ieguldījuši vai aizdevuši aptuveni 70 miljonus eiro. Un tas ir, neskaitot 14 miljonu latu kredītu, ko sākotnējai airBaltic akciju iegādei no SAS 2008.gadā Antonova bankās saņēma formālais BAS īpašnieks Bertolts Fliks.
Aviokrīze
Lai gan tas nonāk pretrunā ar paša Antonova sniegto informāciju, tomēr banku uzraugs Jānis Brazovskis uzstāj – Antonovs darījumos ar Krājbanku esot iekļāvies likumā. Kā tas iespējams? Brazovskis turpina norādīt, ka Antonovs neesot patiesais labuma guvējs BAS. Kas ir šīs personas, Brazovskis neatklāj.
Par to nav jābrīnās, jo patieso BAS īpašnieku atšķetināšana ir rēbuss, ar ko patlaban nodarbojas KNAB. Tā sauktās oligarhu lietas ietvaros tiek pārbaudītas aizdomas par trīs ietekmīgo vīru slēptām īpašumtiesībām vairākos lielos uzņēmumos, un to vidū arī lidsabiedrībā airBaltic.
BAS patiesie īpašnieki tiek slēpti jau kopš brīža, kad kompānija kļuva par airBaltic mazākuma akcionāru un formāli piederēja Flikam, kuram nebija daļu iegādei nepieciešamās naudas. Tolaik Fliks tika saistīts ar divu oligarhu interesēm – satiksmes jomas reformatoru Aināru Šleseru, kurš ministra amatā atbildēja arī par avionozares attīstību, un bijušo premjeru Andri Šķēli, kura laikā Fliks sāka konsultēt Privatizācijas aģentūru un vēlāk viņam tika uzticēta nacionālās lidsabiedrības izveide.
2010.gada nogalē līdzās Flikam parādījās vēl cits BAS līdzīpašnieks – ārzonas kompānija Taurus Asset Management Fund Limited, ko pārstāvēja plašākai sabiedrībai nezināms Krievijas uzņēmējs Staņislavs Kovtuns.
Re:Baltica izmeklēšana rāda, ka viņam ir kopīgs bizness ar Latvijas uzņēmēju Sergeju Fiščenko. Abi parādās vairākos uzņēmumos Latvijā, kuriem pēc īpašnieku maiņas Krājbanka sniegusi aizdevumus – tas vedina domāt, ka abi darbojās Antonova interesēs.
Līdzīgs stāsts atkārtojās 2011.gadā, kad Latvijas valdība nepadevās mazākuma akcionāru centieniem iegūt kontrolpaketi airBaltic un izvirzīja striktus nosacījumus, lai glābtu airBaltic no bankrota – pieprasīja atklāt BAS patiesos īpašniekus, atbrīvoties no Flika uzņēmuma vadībā un atjaunot reālu valsts kontroli lidsabiedrībā. Antonovs piekrita noteikumiem. Pēc ārkārtas vēlēšanām, kurās Šķēle un Šlesers zaudēja ietekmi Saeimā, 2011.gada oktobrī Latvijas valdībai un sabiedrībai kā patiesais BAS investors tika prezentēts Andrejs Rudeško. Pēc paša Antonova teiktā pēcāk izrādījās – tas ir viņa biznesa pārstāvis, labākais draugs un liecinieks kāzās.
Starp BAS finansētājiem tolaik atklājās ne tikai Krājbanka un Snoras, bet arī kāda SIA KD Jet (5,7 miljonu eiro apmērā), kuras īpašnieks – Lietuvas kompānija Lionera – pieder vietējam uzņēmējam un bijušajam politiķim Jonam Tamulim. Visticamāk, arī aiz šīs kompānijas slēpās pati Krājbanka, kura tobrīd jau bija sasniegusi likumā atļautos kredīta limitus. Šie paši kreditēšanas ierobežojumi acīmredzot bija iemesls, kādēļ finansētāju vidū līgumā ar valdību parādījās arī Antonovam piederošā Krievijas Investbank.
Pēc Krājbankas sabrukuma Antonova tēvs TV3 raidījumā Nekā personīga stāstīja – patiesībā viens no Latvijas oligarhiem piespiedis viņus finansēt parādos slīgstošo airBaltic, pretējā gadījumā Satiksmes ministrija no bankas izņemtu tur esošo naudu. Oligarha vārdu Antonovs gan atteicās nosaukt.
Redzama saikne ar vienu no oligarhiem parādās izmisīgajās tiesvedībās, kas notika pēc Krājbankas slēgšanas, kad BAS novembrī zaudēja airBaltic akcijas, jo valdība šīs ieķīlātās akcijas atpirka no Krājbankas. Izrādījās, ka BAS bijis arī liels skaits airBaltic obligāciju, kas ieķīlātas Norvik bankā, un tās paguva iegādāties firma Veriko, kura tiesā pieprasīja atzīt BAS maksātnespēju un tā nesekmīgi centās aizkavēt akciju atsavināšanu. Atklājās, ka ar Šķēles ģimeni saistītais uzņēmums INPO-13 ir aizdevis 74 tūkstošus latu Veriko, kam bija steidzami jāveic maksājumi Norvik bankai – iespējams, saistībā ar obligāciju iegādi.
Sāga ar airBaltic ir viens no uzskatāmākajiem shēmošanas darījumiem, kurā savijas vēlme slēpt patiesos īpašniekus un vienlaikus izpumpēt naudu no bankas, lai finansētu riskantos darījumus. Taču tas nav vienīgais piemērs. Kārdinošs kumoss bija ne tikai nacionālā lidsabiedrība, otrs liels ar transportu saistīts mērķis – vilcieni.
Lokālpatrioti no Kipras
Kad Rīgas vagonbūves rūpnīcas (RVR) šefs Valērijs Igaunis 2010.gada nogalē melnā Lexus automobilī izrādīja Ir žurnālistei patukšās ražotnes teritoriju, viņš izturējās kā īsts saimnieks. To vēstīja arī Uzņēmumu reģistra dati – saskaņā ar tiem brāļiem Valērijam un Ērikam Igauņiem kopā ar Aivaru Ločmeli caur kompāniju Felix piederēja RVR kontrolpakete. Mūsu vizītes iemesls bija dārgais vilcienu iepirkuma konkurss, kurā kopā ar starptautisku partneri uz 600 miljonu eiro vērto Pasažieru vilciena pasūtījumu cerēja RVR. Bija Saeimas vēlēšanu gads, uzņēmēji iestājās kustībā Par labu Latviju!, un priekšvēlēšanu kampaņas laikā viņu pasūtījumu atklāti lobēja apvienības lokomotīves Ainārs Šlesers un Andris Šķēle.
Pēc kāda laiciņa atklājās maldi. Šlesers ar Šķēli neieguva ietekmi valdībā, bet RVR īpašnieki bija zaudējuši kontroli uzņēmumā. Izrādījās – jau kopš 2009.gada nogales RVR vairākuma akcionārs ar 67% oficiāli ir Kipras ārzonas kompānija Mysea Enterprises. Tā kļuvusi par RVR īpašnieku tajā pašā mēnesī, kad Pasažieru vilciens izsludināja dārgāko iepirkumu Latvijas vēsturē.
Drīz vien Mysea sev piederošās RVR akcijas ieķīlāja Krājbankā un rūpnīca saņēma 7,17 miljonu latu kredītu. Kā Mysea pārstāvis šajā darījumā figurēja mums jau zināmais Sergejs Fiščenko.
Fiščenko saistīts arī ar citiem uzņēmumiem, kam ir tik interesantas biznesa attiecības ar Krājbanku, ka tas liek uzdot jautājumu par iespējamu īpašumtiesību slēpšanu un naudas izsūknēšanu.
Piemēram, Fiščenko piederošā kompānija Cargo Avio 2009.gada vidū ir izsniegusi aptuveni 0,7 miljonu latu īstermiņa aizdevumu Krājbankas meitasuzņēmumam Krājinvestīcijas, pretī saņemot dāsnus procentus, kopā 0,13 miljonus latu. Meitaskompānijai būtu uz izdevīgākiem noteikumiem pieejami līdzekļi pašā Krājbankā, tāpēc šo darījumu eksperti skaidro kā līdzekļu izsūknēšanu no kredītiestādes.
Cits piemērs – Fiščenko īslaicīgi parādās kā akcionārs uzņēmumā Simplejet LV, kas, neraugoties uz neilgo kompānijas pieredzi, saņēmis no bankas nepilnu sešu miljonu latu aizdevumu un līdzīgu summu ieguldījis ārzonas kompānijā Hosley Limited.
Līdzīgi gadījumi atkārtojas. Fiščenko un Kovtunam piederoša finanšu starpniekfirma Multikapitāls ar 50 tūkstošu latu pamatkapitālu saņēmusi 6,4 miljonu latu ilgtermiņa aizdevumu no Krājbankas. Iespējams, nauda aizceļojusi uz Multikapitāla kontrolēto Melnkalnes kompāniju Marina AD BAS, kurā ieguldīti 6,6 miljoni latu, bet vēl 44,6 tūkstoši ieguldīti Šveices kompānijā Multiasset.
Fiščenko ir saistīts arī ar iepriekš minēto kompāniju West Investment, kas līdz ar Antonova ienākšanu Krājbankā kļuva par tās mazākuma akcionāru. Kad sazvanām viņu, Fiščenko garās sarunās neiesaistās, tikai kategoriski paziņo: «Man nav nekādas saistības ar Antonovu.»
Nākamreiz jāsaka «nē»
Kā tas iespējams, ka Antonova cilvēku rosīšanās dažādos biznesos un Krājbankas iesaistīšanās riskantajos darījumos palika nepamanīta banku uzraugiem?
FKTK bijusī vadītāja Irēna Krūmane Re:Baltica apgalvoja, ka nav zinājusi «par airBaltic». Valdības vienošanās ar finansētājiem sākotnēji bija slepena un ne valdības pārstāvji, ne Prudentia neinformēja FKTK par darījuma detaļām.
Analizējot notikumu secību, jāsecina, ka neieinteresēti situācijas risināšanā bijuši gan banku uzraugi, gan valdība. FKTK pieeja bija formāla, tā neizrādīja iniciatīvu, lai saņemtu papildu informāciju. Neviens no FKTK pārstāvjiem nepiedalījās slēgtajās valdības sēdēs, kurās lēma par airBaltic. Banku uzraugs arī nepieprasīja informāciju no Prudentia vai Satiksmes ministrijas. Turklāt var nojaust, ka pašā FKTK iekšienē informācijas aprite nebija normāla, jo Krūmanei un Brazovskim bijis ieildzis konflikts.
Dalīties ar informāciju nebija ieinteresēti arī Prudentia pārstāvji, kuru uzdevums bija noslēgt vienošanos starp valdību un BAS. Viņi neinformēja FKTK par Antonova shēmām, lai gan Ģirts Rungainis un Kārlis Krastiņš abi savulaik paši vadījuši bankas un zināja par to normatīviem. Uz jautājumu, vai vienošanās parakstīšanas brīdī valdība zināja, ka Krājbanka un Antonovs pārkāpj likumu, finansējot BAS, Rungainis atbild – uz valdību tas neattiecās. Viņaprāt, parakstītā vienošanās jāuzskata par panākumu, jo Krājbanka būtu sagruvusi tik un tā.
Par darbu pie vienošanās Satiksmes ministrija Prudentia maksāja 11 400 latu nedēļā, un kopējā samaksa pārsniedza 100 000 latu. Ievērojama papildu samaksa bija paredzēta, ja izpildīsies visi nolīgtie darījuma nosacījumi. Neviena no pusēm nekomentē, vai un cik papildu naudas izmaksāts, taču jādomā, ka Prudentia nebija ieinteresēta uzdot pārāk daudz jautājumu par kreditoru naudas izcelsmi, tā kavējot vienošanos.
Dažus gadus pēc Parex kraha Krājbanka ir jau otrais gadījums, kad Latvijas nodokļu maksātāji no savām kabatām sedz dažu baņķieru nepārdomātās investīcijas. Lai gan vairākums noguldītāju savus nelielos uzkrājumus atguva, pateicoties Noguldījumu garantiju fondam, ko speciāli šādiem gadījumiem veido komercbanku iemaksas, tomēr ar šo naudu nepietika Krājbankas cauruma aizlāpīšanai. Garantiju fonds sedza 149 miljonus, bet no Valsts kases bija jāaizņemas 185 miljoni – cerībā, ka šo naudu atgūs, izpārdodot Krājbanku. Turklāt daudzi kreditori savu naudu nav atguvuši joprojām, jo to noguldījumu apjoms pārsniedza valsts garantētos 100 tūkstošus eiro.
Tāpēc aktuāls ir jautājums – vai Krājbankas krahu varēja novērst? Re:Baltica izmeklēšana rāda, ka liktenīga problēma ir bijusi banku uzraugu savstarpēja neuzticēšanās Lietuvā un Latvijā.
Lietuvas banku uzraugi jau jūlijā, vairākus mēnešus pirms liktenīgā novembra, bija atklājuši, ka divās Šveices bankās Krājbankas kontos trūkst 290 miljoni eiro. Latvieši par šiem faktiem netika informēti, acīmredzot baidoties no informācijas noplūdes Antonovam. Lūgumu sākt izmeklēšanu Lietuvas banka iesniedza savai prokuratūrai tikai 2011.gada 11.novembrī, un tad notikumi attīstījās zibenīgi – jau 16.novembrī Snoras tiek nacionalizēta. 18.novembrī Latvijā atklāja, ka 127,8 miljoni latu Krājbankas ārzemju korespondētājkontos ir ieķīlāti un nav vairs pieejami, līdzīgi atklājumi sekoja Lietuvā, tāpēc kaimiņvalsts nolēma Snoras banku neglābt. 21.novembrī loģiski sekoja Krājbankas slēgšana.
Latvijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītājs Jānis Reirs, kas arī izmeklē regulatora atbildību Krājbankas darījumā, uzskata: lietuviešiem jau vasarā vajadzēja paziņot par Šveices banku kontos trūkstošo naudu. FKTK norāda, ka brīdinājumi netika saņemti līdz pat brīdim, kad banku nacionalizēja. Tagad abi regulatori vienojušies, ka turpmāk informēs viens otru savlaicīgāk.
«Tā bija krāpšana. Brutāla krāpšana,» Brazovskis skaidro, kāpēc nav nepieciešamas speciālas izmaiņas banku normatīvos, kas mazinātu šādu pārkāpumu risku nākotnē. Izņemot vienu lietu.
«Nākamreiz es neļautu tādām personām kā Antonovs ienākt Latvijas banku biznesā. Mums ir jāpasaka «nē», pat ja tas nozīmētu tiesāšanos,» rūgto mācību guvis Brazovskis.
Sīkāku notikumu analīzi un hronoloģiju lasiet www.rebaltica.lv
