Šīsnedēļas beigās redzēsim, kā tiesiskuma koalīcija būs tikusi galā ar Aivara Lemberga atstāto «mantojumu» – Pasažieru vilciena līgumu ar spāņu uzņēmumu CAF par jaunu vilcienu iegādi. 50 pret 50 – šāda likme pašlaik tiek likta darījumam, kurā valstij piederošais Pasažieru vilciens varētu uzņemties simtiem miljonu latu saistības 30 gadu garumā
Politiski jutīgā un finansiāli smagā izšķiršanās ir CAF rokās. Pēc Pasažieru vilciena (PV) valdes noteiktā termiņa, vilcienu ražotājam līdz piektdienas, 15.jūnija, vakaram ir jāsniedz atbilde, vai tas piekrīt atgriezties pie līguma, kāds, izsludinot iepirkumu, atklāti tika piedāvāts visiem pretendentiem. Šim nosacījumam ir stingr-s pamatojums – Eiropas Komisija (EK) ir skaidri pateikusi, ka līdzfinansējumu iepirkumam piešķirs tikai šādā gadījumā.
PV jaunie vadītāji un satiksmes ministrs Aivis Ronis publiski pauž, ka vēlas, lai darījums turpinās un PV vilcienus iepērk no CAF. Cik patiesa ir šī retorika, lai paliek memuāriem. Tā būtu saprotama izvēle, ja iepriekšējā PV vadība kļūdas līgumā būtu pieļāvusi sava naivuma vai zināšanu trūkuma dēļ un ja visādi citādi iepirkums būtu godīgs un sabiedrībai izdevīgs. Taču teju nekas no tā nav taisnība, un Latvijai būtu labāk – vismaz no morālā viedokļa -, ja spāņi atbrīvotu valsti no šā līguma.
Freivalds līgumu aizstāv
600 miljonu eiro vērtais jauno vilcienu iepirkums valdības uzmanības lokā pirmoreiz nonāca pēc ārkārtas vēlēšanām pagājušā gada rudenī, lai arī formāli valdībai par to nav jālemj. Satiksmes ministrijas (SM) ierēdņi ziņojumā valdībai brīdināja, ka PV ar konkursa uzvarētāju grasās noslēgt līgumu, kura «ekonomiskā atdeve ir negatīva» un kurš «nav sabiedrībai izdevīgs», un ieteica izsludināt jaunu iepirkumu. Pēc vairākkārtējas izskatīšanas valdība janvārī tomēr deva zaļo gaismu šim pašam līgumam un uzdeva Nila Freivalda vadītajai PV valdei veikt vairākus labojumus, kuru būtība ir panākt līguma atbilstību konkursa nolikumam pievienotajam līguma projektam. Šāgada aprīlī PV un CAF līgumu parakstīja. Pēc tā izvērtēšanas 10.maijā Finanšu ministrija (FM) nāca klajā ar paziņojumu, ka līgums tomēr neatbilst konkursa nolikumam un valdības mandātam.
Turklāt atklājās, ka PV vadība šādu līgumu parakstījusi, lai arī tai bija zināms EK viedoklis, ka plānotā līguma maiņa ir pretrunā ar ES iepirkumu regulējumu un principiem. Šādu viedokli EK pauda Freivaldam adresētā vēstulē pēc tam, kad viņš pats bija vērsies EK. Neatbilstība ES regulējumam nozīmē, ka Latvijai būtu jāatmaksā Briselei vismaz daļa no plānotā 100 miljonu latu ES līdzfinansējuma. «Ir pilnīgi skaidrs, ka iepriekšējā valde ir apzināti gājusi uz tādu līguma noslēgšanu, kas neatbilst ne valdības dotajam uzdevumam, ne Eiropas Komisijas viedoklim,» premjerministrs Valdis Dombrovskis (Vienotība) 29.maijā secināja intervijā LTV. «Tā vietā, lai pārliecinātu spāņus, ka nepieciešamas izmaiņas, PV valde vāca no advokātu birojiem – sešiem – atzinumus, ka līgums atbilst iepirkuma nolikumam,» laikrakstā Dienas Bizness izteicās satiksmes ministrs Aivis Ronis.
Pēc līguma parakstīšanas EK vēl divas reizes ir apliecinājusi, ka tā izmaiņas neatbilst ES regulējumam – gan vēstulē Satiksmes ministrijai, gan klātienes sarunā maija beigās Briselē, uz kurieni PV jauno valdi kopā ar SM un FM darbiniekiem nosūtīja Ronis.
Kamēr visi lauza galvu, kāpēc Freivalds parakstīja valdības un EK norādījumiem neatbilstošu līgumu, viņš pats joprojām uzskata, ka līgums gan atbilst visiem tiesību aktiem un valdības norādījumiem, gan tajā ņemti vērā EK «apsvērumi». Freivalds nepiekrita klātienes sarunai ar žurnālu Ir, bet rakstiskās atbildēs pauž, ka PV rīcībā nekad nav bijis EK «atzinums», kura oficiālai paušanai nepieciešama plaša analīze, bet tikai «sākotnējais viedoklis» (Briseles terminoloģijā runājot, preliminary assessment). Nobīdes no konkursa nolikuma viņš skaidro ar tajā atklāto «virkni neizpildāmu normu», kuru dēļ «sarunās ar CAF galvenais mērķis bija sastādīt tādu līgumu, kas pusēm ir savstarpēji saprotams un izpildāms». «Ņemot vērā tikšanās laikā ar EK ekspertiem pārrunāto, a/s Pasažieru vilciens šobrīd ir nepieciešams precizēt līguma punktus, kuru interpretācija radīja bažas un neskaidrības arī iepriekš, ņemot vērā, ka sākotnējais līguma projekts, kas bija iekļauts konkursa nolikumā, virknē gadījumu radīja neskaidrības par normu piemērošanu un tādējādi bija radies neviennozīmīgs skatījums par nosacījumu piemērošanu,» tāda ir maija vidū amatu atstājušā Freivalda versija.
Vēl lakoniskāks ir CAF. Arī ar spāņu uzņēmuma pārstāvjiem interviju sarunāt nav iespējams, bet rakstiskā atbilde uz jautājumu, kāpēc CAF noslēdza no konkursa nolikuma atšķirīgu līgumu, skan tā: «CAF ir parakstījis līgumu saskaņā ar CAF piedāvājumu.» Vaicāts, kas rosinājis šīs izmaiņas, CAF atbild, ka līgums ir PV un CAF sarunu rezultāts.
Vai spāņi netic RVR?
Aizbildinoties ar konfidencialitāti, amatpersonas detalizēti nekomentē, kādas tieši ir noslēgtā līguma un konkursa nolikuma atšķirības. Neoficiāli par nepieņemamāko atkāpšanos tiek minēta ražotāja garantiju mīkstināšana.
Kā teikts Nozare.lv publicētajā SM vēstulē Pasažieru vilcienam, kurā vēl pirms FM paziņojuma konstatētas neatbilstības starp noslēgto līgumu un konkursa nolikuma negrozāmajiem punktiem, līgumā ir svītrots pienākums ražotājam atpirkt vilcienus ar būtiskiem slēptiem defektiem, samazināta līguma izpildes nodrošinājuma garantijas summa no 30,5 miljoniem uz 10 miljoniem eiro, saīsināts tās termiņš u.c.
«Investors ne līdz galam ticēja, ka Rīgas Vagonbūves rūpnīca, kura ir zema profila biznesā, ir spējīga ražošanu šeit attīstīt» un ka nepārdos «savas akcijas otrajā dienā pēc tam, kad ir noslēgts šāds līgums» – tā šīs izmaiņas komentē Vienotības Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis, kurš virza arī partijas satiksmes politiku.
Kā zināms, CAF šajā konkursā uzvarēja tandēmā ar apakšuzņēmēju Rīgas Vagonbūves rūpnīcu (RVR), un šā iepirkuma īstenošanās gadījumā sola paputējušajā rūpnīcā sākt būvēt modernus vilcienus. Tomēr mētāšanās no viena investora pie otra neļauj ticēt nodomu nopietnībai un ilglaicīgumam. Konkursa pirmajā kārtā RVR startēja kā ģenerāluzņēmējs kopā ar citu lielu ražotāju Bombardier, kurš no dalības atteicās brīdī, kad PV tam pieprasīja uzņemties garantijas par līguma izpildi.
Skeptiski tiek vērtēts arī RVR stāstītais par turpmāku vilcienu eksportu uz vēsturisko tirgu NVS valstīs, jo Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā un citur jau noslēgti jaunu vilcienu piegādes kontrakti ar lielajiem Eiropas vilcienu ražošanas uzņēmumiem. Nekas par to nav minēts arī nozares žurnālā International Railway Journal, kurš ziņo par CAF iegūto kontraktu Latvijā. «Pirmos sešus vilcienus CAF montēs Spānijā, astoņus būvēs kopīgi RVR un CAF, un atlikušos 20 pilnībā montēs Rīgā,» šādu informāciju Spānijas ražotājs sniedzis žurnālam. RVR iekārtu modernizācijā investēšot 14 miljonus eiro, CAF ieguldījums tajā būšot trīs miljoni. Šaubas par šiem investīciju plāniem rada arī fakts, ka RVR jau ir 12 miljonu latu kredītsaistības pret maksātnespējīgo Latvijas krājbanku, kurā ieķīlāta RVR manta un akcijas. Vairāki avoti norāda, ka pēdējos gados ar zaudējumiem strādājošajai RVR ir grūtības segt šīs saistības un tiek izskatīti vairāki varianti, ko ar tām darīt, piemēram, uzņēmuma pārņemšana, pārkreditēšana. Netiek izslēgta arī maksātnespēja. Krājbankas administrators KPMG atteicās komentēt attiecības ar klientu, bet RVR nevēlējās komunicēt ar žurnālu Ir.
SM vēstulē konstatēti vēl vairāki neatļauti līguma grozījumi, piemēram, par līgumsoda apmēru, kompensācijas nosacījumiem, būtiski paplašinātas CAF tiesības vienpusēji atkāpties no līguma izpildes u.c. Freivalds sarakstē ar Ir izmaiņas dēvē par «juridiski specifiskām», kuru komentēšana nebūtu racionāla.
Savukārt PV valdes loceklis Aigars Štokenbergs stāsta – EK sarunās nepārprotami norādījusi, ka šādu iepirkumu ir riskanti īstenot arī par nacionālajiem līdzekļiem, jo jebkurā gadījumā ir runa par konkurences tiesību pārkāpumiem. Proti, nosacījumu maiņa pēc konkursa noslēguma ir negodīga attiecībā pret citiem pretendentiem, kuri varbūt arī būtu piedalījušies konkursā, ja nosacījumi būtu citādi. EK jau izskata Šveices ražotāja Stadler sūdzību par šo konkursu, kas negatīva lēmuma gadījumā Latvijai varētu draudēt ar sankcijām.
Jaunajā valdē joprojām ZZS
Atbildība par līguma neatbilstību, pirmkārt, gulstas uz PV iepriekšējo valdi, kuru vadīja ar Aināra Šlesera ietekmi saistītais Nils Freivalds un kurā vēl strādāja Mārtiņš Jirgens, Edmunds Kancēvičs un Jānis Pētersons. Pēc tam, kad FM paziņoja par līguma pretrunām, viņus visus no valdes atlaida.
Taču grūti iedomāties situāciju, ka Freivalds parakstītu acīmredzami problemātisku līgumu, ja viņam nebūtu spēcīga aizmugure. Freivalds un pārējie valdes locekļi tika iecelti laikā, kad SM vadībā nokļuva Uldis Augulis (ZZS) jeb faktiski to savā ietekmē ieguva Aivars Lembergs. Iepirkums tobrīd jau bija izsludināts, un Freivalda valde mērķtiecīgi rīkojās, lai to pārņemtu savā kontrolē, proti, konkursa komisijas locekļus nomainīja ar saviem cilvēkiem. Šīs valdes vadībā arī tika mainīts konkursa nolikums, kā rezultātā savu piedāvājumu iesniedza tikai viens pretendents – spāņu uzņēmums CAF, kas pēkšņi bija apvienojies ar RVR. «Bez mums jums šī līguma nebūs,» – tā RVR vadītājs Valērijs Igaunis savulaik teicis iepriekšējam PV šefam Andulim Židkovam.
Lai arī partijām nepiederošais ministrs Ronis jau ziemā publiski pauda neapmierinātību ar PV valdes darbu, līguma noslēgšanu ar spāņiem viņš tomēr atstāja Šlesera un Lemberga cilvēku ziņā. «Tā bija, bija kļūda,» tagad saka Zaķis, kura pārstāvētā Vienotība un Klāva Olšteina «sešinieks» uzņēmušies atbildību par satiksmes ministra darbību.
«Tobrīd man likās – ja es mainu valdi, šis iepirkums beigsies, un tas varēja slikti beigties arī mūsu valstij – gan finansiāli, gan juridiski. Arī trauslā koalīcija, un īpaši trausla tā bija pirmajās dienās un mēnešos, varēja neizturēt šādus manus radikālus lēmumus. Neaizmirsīsim, ka tolaik valdība risināja vairākas krīzes – mēs saskārāmies ar airBaltic problēmām, ar Krājbankas situāciju, Krievu salu, vēl vairākām lietām,» savu toreizējo izvēli pamato Ronis.
Tomēr vēl pārsteidzošāk – līdzīgi Ronis rīkojās, ieceļot jauno PV valdi. Lielākais publiskais sašutums ir gāzies par Vienotības politiķa, bijušā ministra Aigara Štokenberga nozīmēšanu šim amatam, otrajā plānā atstājot jautājumu, kāpēc valdē ir divi ar ZZS ietekmi saistīti cilvēki, lai arī oligarhu laiki valdībā it kā būtu beigušies. Jaunieceltā valdes locekle Silvija Dreimane politikā ienāca no Šlesera Jaunās partijas un vēlāk 9. un 10.Saeimas vēlēšanās kandidēja no ZZS saraksta, bet Artis Birkmanis, lai arī nav nevienā partijā, iepriekšējā darbavietā – Latvijas Gaisa satiksmes valdē – nonāca ar ZZS gādību. (Birkmanis noliedz, ka būtu saistīts ar ZZS: «Man nav zvanījis neviens ne no vienas pilsētas un teicis, ka vajag tā vai šitā.») Vēl viens valdes loceklis Anrijs Brencāns agrāk bijis TB/LNNK biedrs, bet viņa pēdējā darbavieta bija Rīgas domē, kur viņš veiksmīgi sadarbojās ar Saskaņas centru.
«To prasiet ministram,» uz jautājumu, kāpēc PV valdē iecelti ZZS pārstāvji, atbild SM parlamentārais sekretārs Olšteins. «Mēs neko neesam ne konsultējuši, ne spieduši,» saka Zaķis. Viņš bijis informēts vienīgi par «Štokenberga sadaļu», ar kuru viņam bijusi saruna un kurš «nemaz ne tik labprāt uz šādu lietu piekrita».
Lai cik neticami tas skanētu, Ronis savu izvēli pamato ar kandidātu profesionalitāti un spēju izturēt «publisko un politisko spiedienu», bet politiskajai piederībai uzmanība nav pievērsta. «Jebkurš mans lēmums būtu izraisījis negatīvu reakciju – vienā vai otrā politiskajā spektrā, NVO vai ekspertu aprindās,» saka ministrs. Viņš uzsver, ka situācija prasīja valdi nomainīt ļoti ātri, turklāt divi uzrunātie kandidāti, kas ar partijām nav bijuši saistīti, paredzamā spiediena dēļ no amata atteikušies.
Ronis izvairīgi komentē pieņēmumus par vilcienu iepirkuma organizēšanu oligarhu interesēs. «Es nezinu par viņu lomu,» viņš teica intervijā Ir. «Varu saprast, ka žurnālisti, kuri ilglaicīgi sekojuši līdzi šādiem iepirkumiem, var nonākt pie tāda secinājuma. Bet piekrist tiem no manas puses būtu bezatbildīgi.» Vienīgais «politiski morālais» vērtējums, ko viņš par vilcienu iepirkumu sniedz, ir tāds, ka «tas raksturo Latvijas politisko nestabilitāti, biežās valdību, ministru un līdz ar to arī [uzņēmumu] politizēto valžu maiņas». «Tieši no tā es vēlējos no paša sākuma šajā misijā atteikties,» – tā Ronis.
Auguļa laikā ieceltie cilvēki turpina saimniekot arī citos SM padotības uzņēmumos. Lemberga vietnieka Gunta Blumberga nepareizi nosūtītā, Ronim domātā īsziņa («vēlreiz sveiks, Aivi»), kurā doti norādījumi par jutīgo ostu normatīvo aktu labošanu, daudziem radīja jautājumu, cik neatkarīgs patiesībā ir ministrs.
«Nu, es nesaskaņoju lēmumus ar Aivaru Lembergu,» gari izskaidrojis, ko gribēja ventspilnieki un ko SM, atbild Ronis. «Es pēc tam Blumberga kungam teicu, ka ar telefonu ir jāprot apieties, un, ja viņš tādu kļūdu izdarīs ar gludekli, tad ļoti, ļoti apdedzināsies.»
Vilcieni joprojām dārgi
Aizdomas, ka iepirkumā nopelnīs kāda trešā puse, vairo darījuma augstā cena. Ir jau iepriekš rakstīja, ka, salīdzinot ar vilcienu iepirkumiem citās Eiropas valstīs, viens Latvijas vilciena vagons maksās dārgāk, tajā skaitā dārgāk nekā kaimiņos Igaunijā (1,57 miljoni eiro pret 1,33 miljoniem eiro elektrovilcieniem). Taču lielākais sadārdzinājums ieplānots uzturēšanai – SM ziņojumā valdībai vērsa uzmanību, ka, piemēram, dīzeļvilcienu uzturēšanas izmaksas ir par 42% lielākas nekā prognozēts, kas nozīmē, ka 30 gados PV pārmaksās 32 miljonus latu. Uz neloģiski augstām uzturēšanas izmaksām, kas «ir vairāk nekā divas reizes lielākas par [vilcienu] pamatiepirkumu» norādījis arī Valsts prezidents Andris Bērziņš. «Ja mēs uzņemamies saistības par 400 miljoniem [eiro] 30 gadus uz priekšu, man tas liekas vienkārši nepieņemami un muļķīgi,» LTV teica Bērziņš.
Ja CAF piekritīs līguma punktu maiņai, tas tomēr nemainīs to, ka par vilcieniem un to uzturēšanu Latvijas valstij piederošais uzņēmums samaksās dārgāk. Šādam secinājumam gan nepiekrīt ne Ronis, ne pašreizējais PV valdes priekšsēdētājs Artis Birkmanis. «Tikpat daudz un varbūt pat vairāk ir bijis ekspertu apgalvojumu, ka tieši šāds iepirkums ir ļoti izdevīgs valstij,» saka Ronis. Birkmanis velk ārā citu statistiku – PV aprēķinus, ka, piemēram, elektrovilcienu izmaksas uz vienu sēdvietu ir 17 462 eiro, kas «tajā statistikā, kas ir manā rīcībā, ir pašas zemākās». (SM iepriekš ziņojumā valdībai norādīja, ka sēdvietu skaits, ko PV rēķinājis četriem vagoniem, CAF saspiedis trijos, līdz ar to piedāvājot minimālo pasažieru ērtību standartu.) PV vadītājs arī aizstāv vilcienu iegādes līguma apvienošanu ar uzturēšanu – tas līdz minimumam samazina visus ar vilcienu iegādi saistītos tehniskos riskus.
Autotransporta direkcija ir arī brīdinājusi, ka visus treknajos gados plānotos vilcienus nebūs iespējams izmantot, jo krīzes iespaidā ir būtiski samazināta dotācija sabiedriskajam transportam. PV nepiekrīt arī tam – uzņēmums gadā pārvadā 20 miljonus pasažieru, un šim apjomam pasūtītais vilcienu skaits ir piemērots. «Cita lieta ir maršrutu optimizācija un [ar autobusiem] vienota pasažieru pārvadājumu tīkla izveide,» saka Birkmanis.
Ziemā valdība līguma trūkumus izlēma ignorēt, jo baidījās, ka, izsludinot jaunu iepirkumu, CAF var ieraut valsti starptautiskā tiesvedībā. Līdzīgi apsvērumi tiek minēti pašlaik, skaidrojot, kāpēc PV jaunā vadība izvēlējās piedāvāt CAF sākotnējiem iepirkuma nosacījumiem atbilstošus līguma grozījumus un nevis sākt visu no gala ar jaunu iepirkumu. «Tāda ir laba biznesa prakse,» paskaidro Birkmanis. «Līgums ir parakstīts, un ja rodas kādi jauni apstākļi, tad puses sēžas pie sarunu galda un [problēmu] risina.»
Par tiesiskajām sekām, kas pēc atteikšanās no līguma var draudēt valstij vai PV, ir pretrunīga informācija. Štokenbergs apgalvo, ka līgums ar CAF nav stājies spēkā, tāpēc nav iespējams runāt par sankcijām, kas draud par tā laušanu. Lai līgums stātos spēkā, ir jāizpildās trīs nosacījumiem. Ja tas nenotiek sešu mēnešu laikā, līgums vienkārši tiek pārtraukts. Štokenbergs minētos nosacījumus neatklāj, bet aizkulisēs klejo neoficiāla informācija, ka viens no tiem ir ES līdzfinansējuma saņemšana šim projektam. Tajā pašā laikā Valsts kancelejas juristi ir brīdinājuši par iespējamām soda sankcijām. «CAF plāno parakstīto līgumu izpildīt un pašlaik neizskata citus scenārijus,» – tā CAF atbild uz jautājumu, vai līguma pārtraukšanas gadījumā vērsīsies pret Latvijas pasūtītāju.
Konfidenciāli mājieni
Ir sarakste ar CAF notika, pirms PV tam iesniedza līguma grozījumus. Atbilde uz vēlāk nosūtīto jautājumu, vai uzņēmums līguma grozījumiem piekritīs, līdz raksta nodošanai netika saņemta. CAF delegācija šonedēļ tiek gaidīta Rīgā. «50 uz 50,» sarunu iznākumu prognozēja Birkmanis. Citi iepirkumam pietuvināti cilvēki neoficiālās sarunās bija krietni pārliecinātāki, ka CAF tam nepiekritīs, jo līgumu nevarēs atļauties izpildīt.
Tādā gadījumā tas tiks pārtraukts. Birkmanis stāsta, ka šonedēļ PV valde izstrādās turpmākās rīcības priekšlikumus gadījumam, ja sadarbība ar CAF pārtrūkst. Visticamāk, jaunu konkursu izsludinās rudenī, kad būs beidzies pašreizējais līgums, lai gan PV par to skaidrības vēl nav.
Briselē pabijušie apgalvo, ka EK apliecinājusi – ES līdzfinansējumu vilcienu iepirkumam var pagūt saņemt arī šajā budžeta periodā (kas beidzas nākamgad). Ir pieļauta iespēja, ka vilcienu iegādei izmanto tikai daļu no pašlaik plānotā finansējuma (100 miljonu latu) un pārējo novirza citiem transporta projektiem, taču Birkmanis sarunā ar Ir neizslēdza, ka PV pretendēs uz visu summu.
Sarunās par PV iepirkumu šajās nedēļās ir bijis daudz pusteikumu, mājienu un konfidencialitātes. Tas liek domāt, ka aizkulisēs notiek citi procesi, par kuriem sabiedrību neviens labprātīgi neinformē. Meklējot izskaidrojumu, kāpēc vilcienu iepirkuma kļūdu virtene tiek labota šādā veidā, var pieņemt, ka labākajā gadījumā plāns ir likt putru izstrebt tām pašām partijām, kas to savārījušas, un ar viņu pašu rokām iepirkumu izgāzt. Tomēr šī pieeja vienreiz jau pievīla – PV dabūja līgumu, kas pilns ar problēmām. Smalku shēmu vietā labāk iederētos izlēmīga un skaidra rīcība.
