Tiešā nāvraide • IR.lv

Tiešā nāvraide

5
Sanita Upleja

Vai «jauno tehnoloģiju» iespaidā noārdīsim Eiropas civilizācijā iedibināto cieņu pret katra cilvēka dzīvi un nāvi? 

To var saukt par nāves tiešraidi vai tiešo nāvraidi, lietas būtība no tā nemainās. Pagājušajā nedēļā Latvija pirmo reizi saskārās ar publisku pašnāvības gadījumu pašā Rīgas centrā daudzu aculiecinieku klātbūtnē. Savukārt tiem, kas nāves izrādi dažādu iemeslu dēļ neredzēja klātienē, mediji to ļāva izgaršot pilnībā vakara ziņu izlaidumos un internetā. Tomēr pēcgarša izrādījās pietiekami nepatīkama, lai mediju profesionāļi savā lokā, kā arī sabiedrība plašākā lokā sāktu vērtēt, vai «deserts» bija tā vērts? 

Šāds ārkārtējs un dziļi traģisks notikums neapšaubāmi raisa daudz jautājumu gan par glābšanas dienestu rīcību, gan par pašvaldības amatpersonu darbu, taču, tā kā ar mediju starpniecību tas tika tiešā un pietiekami brutālā veidā novadīts līdz plašākai sabiedrībai, tieši mediju atbildībai ir vērts pievērsties īpaši. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mediji sakās kalpojam sabiedrības interesēm uzzināt tai svarīgas un būtiskas lietas un atsaucas uz principu, ka «visi taču to grib redzēt» un YouTube laikmetā tāpat nekas nav noslēpjams no publikas acīm. 

Es nezinu, vai visi skatītāji tiešām grib redzēt īstu lēcienu nāvē un vai viņus kāds par to ir aptaujājis. Taču es noteikti zinu, ka starp īstu nāvi, pat ja tā vērojama televīzijas ekrānā, un starp inscenētu vardarbību filmās ir milzīga starpība. Īsta nāve, un to jums pateiks ikviens, kam nācies ar to saskarties, izraisa ļoti spēcīgas sajūtas līdz pat fiziskam nelabumam, turpretim vardarbību filmās vērojam, bezkaislīgi tukšojot vakariņu šķīvi vai popkorna turzu. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu