Par gribas optimismu • IR.lv

Par gribas optimismu

3
Pauls Raudseps

Dīvaini, ka pēc visa pārdzīvotā mēs aizvien varam šaubīties par savām spējām

Prātu lai valda pesimisms, bet gribu – optimisms. Šādu savienojumu kā savu dzīves filozofijas pamatu savulaik esot formulējis starpkaru gadu itāliešu kreisais intelektuālis Antonio Gramši. Pat ja nepiekrīt nevienam vārdam, ko viņš rakstījis par politiku, šī attieksme pret dzīvi noder ikvienam, jo kodolīgi izsaka to paradoksālo piesardzības un apņēmības saliedējumu, kas ir veiksmes un panākumu pamatā.

Prāta pesimisms nozīmē spēju ar vēsu aci saskatīt draudus un briesmas un neļauties vieglprātīgai pārliecībai, ka gan jau viss beigsies labi pats no sevis.

Taču gribas optimisms, novērtējis gaidāmās grūtības, saka – es tās varu pieveikt. Ja cilvēks, kopiena vai valsts nesaglabā šo pārliecību un cīņassparu, tad pat visniecīgākie šķēršļi kļūst nepārvarami. Savukārt stingra apņēmība var panākt rezultātus, kuriem neviens cits nebūtu noticējis. Šis varētu būt vienīgais jautājums, kurā komunists Gramši ir vienisprātis ar savu ideoloģisko pretpolu Jēzu Kristu, kurš stāstīja mācekļiem, ka ticība var kalnus gāzt un tās ietekmē «nekas jums nebūs neiespējams».

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu