Līgo!
Bišofa skats
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Putina bieds
Krievijas opozicionārs Aleksejs Navaļnijs (36) gūst aizvien pieaugošu popularitāti, asi un provokatīvi uzbrūkot Kremlim. Bet kas ir viņš pats – demokrātijas cerība vai nākamais vadoņa kandidāts ar nacionālisma piegaršu?
Žurnāls Times aprīlī iekļāva Alekseju Navaļniju pasaules simt ietekmīgāko cilvēku sarakstā. Pēc izdevuma lasītāju domām (sarakstu veidoja balsotāji žurnāla mājaslapā), Krievijas opozīcijas aktīvists ir cienīgs stāvēt līdzās Barakam Obamam, Angelai Merkelei, Kristīnei Lagardai un citām pazīstamām pasaules politikas, biznesa, zinātnes un sporta personībām. «Navaļnijam piemīt ne tikai neatlaidība, drosme un profesionālisms, viņš atbilst filigrānākām prasībām, kas tiek izvirzītas mūsdienu līderim. Viņa harisma un dzēlīgais humors ideāli noder cīņai pret pelēko, garlaicīgo Kremli,» speciāli Times rakstīja cits pazīstams Krievijas opozīcijas pārstāvis, Apvienotās pilsoniskās frontes līderis Garijs Kasparovs. Zīmīgi, ka ap to pašu laiku, kad notika šī balsošana, Krievijas prezidenta amatu atkal ieņēmušo Vladimiru Putinu Times lasītāji neuzskatīja par tik ietekmīgu, lai iekļautu šajā sarakstā.
Vēl pirms gada Alekseja Navaļnija vārdu zināja retais. Bijušais Kirovas apgabala gubernatora padomnieks, bijušais partijas Jabloko aktīvists bija pamanāma figūra krievvalodīgajā internetā, taču ne ārpus tā. Pat viņa radītais interneta portāls Rospil.info, kurā Navaļnijs jau kopš 2009.gada apkopoja un publicēja materiālus par korupciju, nebija tik populārs. Droši var teikt, ka Times sarakstā viņu iecēla protestu vilnis, kas sabangoja Krieviju pēc parlamenta vēlēšanām pērn decembrī. Aizturēts varas iestāžu nesankcionētā gājienā pa Maskavas ielām un nosēdējis 15 diennaktis administratīvajā arestā, Navaļnijs acumirklī kļuva pazīstams.
Stāsta, ka jaunībā Aleksejs Navaļnijs bijis rokgrupas Alisa fans un pat kopējis tolaik visai izaicinošo grupas līdera Konstantīna Kinčeva ģērbšanās stilu. Vēl runā, ka 1990.gada augustā, paklausījies tikko uzradušos radiostaciju Eho Moskvi, viņš, sākot sarunu par politiku, gandrīz līdz sirdslēkmei novedis savu tēvu, raķešu karaspēka virsnieku. Nelielajā Piemaskavas pilsētiņā, kur atradās armijas daļa, Gorbačova «perestroika», šķiet, pat netika ielūkojusies. Pēc gada Padomju Savienība sabruka. Pretēji ģimenes tradīcijai Navaļnijs izvēlējās nevis militārpersonas, bet jurista profesiju un iestājās Maskavas Tautu draudzības universitātē.
Advokāts politikā
Pēc tam sekoja darbs būvfirmā, atkal mācības, nu jau Finanšu akadēmijā, brokera vieta biržā, savs advokātu birojs. Citiem vārdiem sakot, parasta «perestroikas bērnu» paaudzes dzīve, kurā nav vietas nostalģiskai bijušo laiku pieminēšanai. Kā vēlāk teica pats Navaļnijs, politika viņu tolaik nepavisam neaizrāva. Drīzāk – iespēja nopelnīt naudu un par to nopirkt visu, kas vecāku paaudzei tikai rādījās sapņos. Tas tiešām bija īstais brīdis (kā vēlāk izrādījās – ļoti neilgs), kad Krievijā paša spēkiem un kvalifikācijai bija krietni lielāka nozīme nekā sakariem ar vajadzīgajiem cilvēkiem. Navaļnijs laiku velti nezaudēja.
Taču ātri panākumi vienā nodarbē, it īpaši jaunam cilvēkam, rada vēlēšanos izmēģināt spēkus arī citās jomās. 2000.gadā Navaļnijs iestājās partijā Jabloko. «Pretrunu dēļ,» viņš vēlāk teiks kādā no intervijām. «Kad atnāca Putins, sākās pirmās runas, ka barjera iekļūšanai Valsts domē tiks pacelta līdz 7%. Kaut arī nebija sevišķi siltu jūtu pret Jabloko, nolēmu iecirtīgi iezīmēt savu pilsonisko nostāju – prasīt vārdu un runāt.» Taču Navaļnijam partijā jau uzreiz neiepatikās. Atmosfēra satrieca ar apātiju, pilnīgu pasivitāti.
Priekšnojautas nepievīla debitējošo politiķi, jau nākamajās vēlēšanās 2003.gadā partija Jabloko cieta sakāvi un zaudēja vietas Valsts domē. Taču radās jauns darbības lauks. «Mēs sarīkojām milzumu akciju, aizstāvējām rakstnieku Sorokinu pret Kopā ejošajiem, kas slīcināja viņa grāmatas klozetpodos,» atceras Navaļnijs. «Tolaik vēl nevienu neaizturēja, gandrīz visas akcijas tika atļautas, mītiņot varēja pat pie ieejas Valsts domē.» Runa ir par savulaik lielu ievērību izraisījušo, bet tagad jau piemirsto rakstnieka Vladimira Sorokina vajāšanu, ko īstenoja tikko izveidotā prokremliskā jaunatnes kustība Kopā ejošie, kuru vēlāk pārdēvēja par Naši. Tas bija pirmais brīdinājuma signāls, ka valsts politiskajā dzīvē gaidāmas nopietnas pārmaiņas. Daudzi uz to nereaģēja, uzskatot par kaut ko nenopietnu. Taču ne Aleksejs Navaļnijs – viņš izrādījās to nedaudzo skaitā, kas saistībā ar šo notikumu izdarīja adekvātus secinājumus.
Pēc Jabloko zaudējuma parlamenta vēlēšanās daudzi tās biedri pievērsās pašvaldību problēmām. 2003.gadā kopā ar Sergeju Mitrohinu, kas vēlāk kļuva par partijas līderi, Navaļnijs izveidoja Maskaviešu aizstāvības komiteju. Aizstāvēties bija paredzēts pret trekno gadu celtniecības bumu, kas pārņēma Krievijas galvaspilsētu. Pilsētas pārvaldei tuvās būvfirmas toreiz, kā likās, bija apņēmušās aizbūvēt katru brīvo pleķi pilsētas centrā, ieskaitot veco māju pagalmus un brīnumainā kārtā saglabājušos skvērus un parkus.
Vēlāk Navaļnijs pats teica – iespēja tikt nogalinātam par protestiem pret būvniecību Maskavā bijusi lielāka nekā par tiesāšanos ar naftas gigantu Rosņeftj. Šī kampaņa nesa arī augļus. Jabloko saglabāja pozīcijas Maskavas domē, kaut arī pats Navaļnijs jau sāka attālināties no partijas lietām. Alekseja tālaika partijas biedri runāja, ka cēlonis bija konflikts ar Jabloko līderi Grigoriju Javļinski. Šis vecās skolas politiķis labprātāk neielaidās atklātos konfliktos ar varas iestādēm, deva priekšroku visas problēmas ar Kremli risināt personiskos kontaktos ar valsts pirmajām amatpersonām. Viņš bija neapmierināts ar jauno partijnieku sabiedrisko aktivitāti un arī partijas sakāvi vēlēšanās daļēji skaidroja tieši ar šo «līniju pārkāpšanu».
Padomnieks ar krimināllietu
Tostarp atmosfēra valstī kļuva arvien drūmāka. Opozīcijas politiķi zaudēja pieeju valsts mēroga plašsaziņas līdzekļiem. Un arī pašos medijos itin kā atgriezās vecie labie laiki – ziņu izlaidumi sāka atgādināt padomju perioda programmu Vremja, tikai Brežņeva vietu ieņēma Putins.
Taču diskusijas turpinājās ārpus televīzijas ētera. Navaļnijs kopā ar Krievijas ekspremjera Jegora Gaidara meitu Mariju rīkoja politiskas debates pusaizliegtos klubos un pavisam brīvi pieejamās kafejnīcās. Tajās izpaudās vēl viens Navaļnija talants – moderēšana. Debašu gaitā viņš prasmīgi iemanījās virzīt reizēm gandrīz līdz tuvcīņai nonākušo politiķu diskusiju, vienlaikus uzturot auditorijas uzmanību.
Tas nepalika bez rezultāta. Navaļniju uzaicināja kļūt par raidījuma vadītāju televīzijas programmai kādā no Maskavas vietējiem kanāliem. Taču ēterā šī programma tā arī nenonāca. Runāja, ka ieteikums nācis no Kremļa. Jaunais, pievilcīgais un talantīgais programmas vadītājs bija nevadāms un šķita varas iestādēm bīstams.
Neveiksmīgā žurnālista karjera Navaļniju nesamulsināja. 2007.gadā viņš paziņoja, ka ir izveidojis nacionāldemokrātisku kustību Tauta. Šo soli viņš tolaik skaidroja visai miglaini, taču «sausais atlikums» varētu skanēt šādi: Krievijā pastāv starpnacionālās problēmas, un tās nevajag noklusēt, kā dara liberālie politiķi. «Krievijas liberāļi ir krietni liberālāki nekā Eiropas liberāļi,» viņš teica. «Jebkuras runas par migrācijas tematu tie uzskatīja par bīstamām, taču krievi ir Eiropas lielākā sašķeltā tauta. Pēc nelegālo migrantu skaita Krievija ir otrajā vietā pasaulē, vērtējums svārstās no pieciem līdz desmit miljoniem.» Viņš īpaši uzsvēra, ka migrācija uz Krieviju notiek no musulmaņu valstīm, «no kurām krievus izdzina», un «ir acīmredzami, ka tas rada aizkaitinājumu».
Tajā pašā gadā viņš pirmo reizi piedalījās Krievu maršā, kuru regulāri rīko radikālas nacionālistiskās organizācijas. Tas viņam maksāja vietu partijā Jabloko. Lēmums par Navaļnija izslēgšanu no organizācijas bija gandrīz vienprātīgs. Savukārt kustība Tauta izira, tikko paguvusi noformēties. Tad Navaļnijs izdarīja vēl vienu krasu pavērsienu savā dzīvē. Kļuva par gubernatora padomnieku.
Stāties valsts dienestā viņu uzaicināja labi pazīstamais Ņikita Belihs, kurš pats bija iecelts par Kirovas apgabala gubernatoru. Neilgi pirms tam Belihs sāka vadīt partiju Labējo spēku savienība, kas kādreiz vienoja daudzus pazīstamus demokrātiskas ievirzes Krievijas politiķus. Beliha priekšgājējs partijas līdera amatā bija agrākais vicepremjers Boriss Ņemcovs, kas pārgāja opozīcijā drīz pēc Vladimira Putina nonākšanas Kremlī. Taču 2003.gadā partija, līdzīgi kā Jabloko, zaudēja Valsts domes vēlēšanās un nonāca politiskās dzīves nomalē. Ņemcovs uzņēmās atbildību par zaudējumu un atstāja līdera amatu. Taču arī Beliham neizdevās iedvest jaunu elpu partijā. 2007.gada vēlēšanās, pēc oficiālajām ziņām, tā ieguva tikai 0,96% balsu un nākamajā gadā pārstāja eksistēt. Tās bijušais līderis pieņēma jaunā prezidenta Dmitrija Medvedeva priekšlikumu un tika iecelts par gubernatoru.
Navaļnijs gan Kirovā neiestrēga. Jau nākamajā gadā viņš pameta gubernatora padomnieka amatu un atgriezās Maskavā. No šīs dzīves epizodes viņam palikusi krimināllieta. Alekseju apsūdzēja par to, ka viņš, izmantojot savu stāvokli, piespiedis valsts firmas Kirovļes vadību noslēgt ar privāto sabiedrību Vjatkas meža sabiedrība līgumu, kura rezultātā valsts firma cieta zaudējumus viena miljona rubļu (Ls 17 000) apmērā. Lieta vilkās ilgi, taču šāgada aprīlī tā negaidīti tika izbeigta, bet maijā atkal atsākta, kaut arī apsūdzības Navaļnijam pagaidām nav izvirzītas. Navaļnijs apgalvo, ka ar šo lietu viņam nav nekāda sakara, turklāt kā gubernatora padomnieks viņš nemaz nebija tiesīgs pieņemt lēmumus.
Blēži un zagļi
2009.gadā internetā parādījās Navaļnija mājaslapa Rospil.info. «Korupcija Krievijā ir aptvērusi visas dzīves jomas. Tā ir nepieņemami augsta tik bagātai un izglītotai valstij – ar mums pēc attīstības līmeņa salīdzināmās valstīs korupcija ir daudz mazāka,» Navaļnijs vēlāk rakstīs avīzē Vedomosti. «Korupcija – tā nav abstrakcija. Tā vārda tiešā nozīmē iebrauc katram kabatā. Korupcijas izmaksas paaugstina pašizmaksu par desmitiem procentu, kas sadārdzina jūsu nopirkto jaku, piena paku, kartupeļu maisu. Tādu piemēru ir desmitiem un simtiem…»
Tieši Navaļnijs pirmais nosauca prokremlisko partiju Vienotā Krievija par «blēžu un zagļu partiju». Pēc tam šo apzīmējumu pārtvēra opozīcija, apsūdzot varas institūcijas masveida falsifikācijās 2011.gada parlamenta vēlēšanu gaitā. Partijas vadība sākotnēji nekādi nereaģēja, taču vēlāk daži tās pārstāvji paziņoja, ka grasās tiesas ceļā panākt, lai Navaļnijs atsauc savus vārdus. Vienam no partijniekiem izdevās attiesāt kompensāciju 30 tūkstošu rubļu apmērā (aptuveni 500 latu). Kā nesen paziņoja partijas biedrs, Valsts domes deputāts Vladimirs Burmatovs, sekos vēl citas prasības. Deputāts nešaubās, ka tās tiks apmierinātas un Navaļnijs vienkārši izputēs.
Taču Navaļniju šāda perspektīva, šķiet, nemulsina. Viņš uzskata, ka tādā veidā vismaz dažas korupcijas lietas nonāks līdz tiesai, un no saviem vārdiem negrasās atteikties. Mājaslapa Rospil turpina publicēt materiālus par apšaubāmiem darījumiem. Jaunākais piemērs: biatlona stadiona rekonstrukcija Hantimansijskā. Pēc Rospil ziņām, tikai rekonstrukcijas pēdējam posmam vien tika piešķirti 56 miljoni ASV dolāru. Drīz pēc rekonstrukcijas pabeigšanas uznāca lietus un ceļu uz stadionu vienkārši aizskaloja.
Ne jau tikai opozicionārs Garijs Kasparovs uzskata Alekseju Navaļniju par vienu no perspektīvākajiem jaunās paaudzes politiķiem. Žurnāliste Jūlija Latiņina ir pārliecināta, ka tieši viņš nākamajās prezidenta vēlēšanās var kļūt par opozīcijas kopējo kandidātu. «Viņš ir pratis kļūt par politiķi, nepārtopot par margināli, kas Putina Krievijā principā nav iespējams,» saka žurnāliste. Par Navaļnija piedalīšanos nacionālistisko organizāciju pasākumos Latiņina aicina nespriest virspusēji. «Runas par nacionālajām problēmām vēl nav nacionālisms, vēl jo vairāk tāpēc, ka neviens nenoliedz šādu problēmu pastāvēšanu.» «Viņš vēl ir pietiekami jauns politiķis, ļoti tiešs, un tas viņam reizēm traucē vērīgāk izsvērt vārdus,» par Navaļniju saka nedēļas izdevuma The New Times galvenā redaktore Jevgeņija Albaca. «Nacionālisms – vai tas kādam patīk, vai ne – ir mūsu realitāte. Navaļnijs no tās nebaidās un tāpēc rada cieņu.» Gluži pretēji, publicists Leonīds Radzihovskis uzskata nacionālismu par pārāk bīstamu instrumentu, it īpaši daudznacionālajā Krievijā.
Lai nu kā, Aleksejs Navaļnijs turpina iekarot opozicionārās publikas simpātijas. Viņš ir jauns, neatlaidīgs, aktīvs un nekādi nav saistīts ar 90.gadu politiku – atšķirībā no tādiem opozīcijas līderiem kā Boriss Ņemcovs un Mihails Kasjanovs, kuriem šī pagātne traucē.
Vajāšana no varas iestāžu puses tikai vairo simpātijas pret Navaļniju, tieši tāpat kā apzinātā nevēlēšanās iestāties kādā partijā vai kustībā, vai veidot savu. Tiesa, neviens nezina, kādas pārvērtības varētu skart Navaļniju, ja viņš pats tiktu pie varas. Taču pagaidām līdz tam vēl ir tālu. Nākamās prezidenta vēlēšanas Krievijā ir ieplānotas pēc sešiem gadiem. Navaļnijam tad būs 42. Tikai par diviem gadiem mazāk nekā bija Džonam Kenedijam, kad viņš nonāca Baltajā namā.
Narkoaklums?
Lai gan policijas vadība par šāgada galveno uzdevumu pieteikusi narkotiku apkarošanu, Ir eksperiments atklāj nelegālo vielu tirdzniecību tieši pašvaldības policijas un iekšlietu ministra Riharda Kozlovska degungalā
Kauguri. Silta darbdienas pievakare. Pie glīti nokrāsotas daudzstāvu ēkas Nometņu ielā 2a, kas vienlaikus kalpo kā pašvaldības sociālā māja un darbavieta Jūrmalas pašvaldības policijas inspektoram, vasaras idilli bauda divi vīrieši. Izkaltis večuks ar naģeni galvā iemalko bezkrāsainu šķidrumu no plastmasas pudeles, bet otrs – neliela auguma, spēcīgas miesasbūves trīsdesmitgadnieks ar platām zelta ķēdēm ap roku un kaklu – dzer alu. Ieliņas otrā pusē privātmājas pagalmā vīd bērnu rotaļlietas, un kāds cilvēks pļauj mauriņu. Reibinoši smaržo svaiga zāle, taču mani šoreiz interesē cita «zālīte».
Par manu nodomu iegādāties narkotikas ēkā, kur atrodas arī policijas darba telpas, abi vīrieši nemaz nav izbrīnīti. Gados jaunākais, tērpts sporta kreklā ar uzrakstu «mužik» jeb «vecis», krieviski noskalda – nezinot, kur tās var nopirkt, bet tajā pašā mirklī dodas pie viena no logiem ēkas pirmajā stāvā un vairākkārt pieklauvē. «Balto?» viņš man klusi pārvaicā. Nē, mani interesē «zaļais». Arī uz atkārtotu klauvēšanu neviens neatbild, un sarunbiedrs nosaka – laikam izgājuši.
Sēžam, gaidām un dzeram alu. Tad kompānijai pievienojas gados jauns čigāns ar riteni – no sarunas noprotams, ka «mužiks» šai trijotnei ir autoritāte, viņš uzdāvinājis braucējam riteni, un abi to apspriež. Sarunbiedrs arī mani rūpīgi izvaicā – no kurienes esmu, ko daru, kam vajadzīga «zālīte» un cik daudz. Pastāstu izdomātu versiju, ka ciemojos Jūrmalā un gribu sagādāt pārsteigumu draugiem. Ja nu marihuānu galīgi nevar dabūt, esmu ar mieru ņemt arī «balto», lai gan stiprās narkotikas negribētos.
«Mužiks» piekrīt – pareizi, jaunām meitenēm tās nav jālieto, un apsola dabūt man «zāli». Izvelk no kabatas divus telefonus un veikli operē ar abiem – sazvana vairākus cilvēkus, taču no sarunas noprotu, ka viņiem ir viss cits, tikai ne marihuāna, un «mužiks» sāk šķendēties: «Ir nu gan jums kaprīzes.»
Beidzot tomēr izdodas sazvanīt kādu, kuram tobrīd ir zāle, bet viņš iedzēris negrib sēsties pie motorollera stūres.
«Mužiks» atrisina arī šo problēmu – sazvana kādu, ko dēvē par taksistu, un, ar pāris skarbiem vārdiem apslāpējis viņa stīvēšanos, liek atvest narkotiku tirgoni. Pēc 10 minūtēm iekšpagalmā ieripo sagrabējis sarkans Volkswagen ar sumo cīkstonim līdzīgu lielu vīru pie stūres, viņam blakus – kalsns divdesmitgadnieks mirdzošām acīm. No puiša nopērku marihuānu, kas safasēta no lielveikala reklāmas bukleta veidotās turziņās. «Mužiks» nepieskaras ne mantai, ne naudai. Mēs atvadāmies un vienojamies – ja būs laba, nākšu vēl.
Eksperimenta ietvaros bijām plānojuši līdzīgu kontrolpirkumu veikt vēl vienā «narkotočkā» Kauguros. Tā atrodas tikai pārsimt metru no iekšlietu ministra Riharda Kozlovska mājām. Par šo vietu, tāpat kā par tirgošanos ar narkotikām Nometņu ielā 2a, informāciju saņēmām no vietējiem iedzīvotājiem, kuru vārdus neatklājam viņu drošības dēļ. Pēc vietējo stāstītā, narkotikas Nometņu ielā 2a nopērkamas jau aptuveni piecus gadus, savukārt kāpu «točkā» Kaugurciema ielā – aptuveni 20 gadus.
Kā iespējams, ka tik ilgi šī nodarbe gājusi secen policijas uzmanībai? «Visa policija to zina. Viņi paši tur brauc, nezinu – saņem nodevas vai pērk,» stāsta viens no vietējiem iedzīvotājiem. Viņš atklāj, ka šā iemesla dēļ vietējie iedzīvotāji sen vairs par to neziņojot. «Kāda nozīme ziņot? Man taču tas viss atnāks atpakaļ, es tur dzīvoju. Man, godīgi sakot, ir bail.» Mūsu sarunbiedrs atminas, ka pirms daudziem gadiem narkotirgoņi minētajā vietā esot reiz tvarstīti, taču toreiz uz izsaukumu ieradusies nevis vietējā policija, bet gan brigāde no Talsiem, turklāt beigās nekas nav atrasts. «Kāds tomēr bija paspējis viņiem paziņot, un viss notika,» policijas neveiksmi skaidro iedzīvotājs. Mūsu plānus eksperimenta laikā iegādāties narkotikas arī Kaugurciema ielā nākas mainīt pēc pirmā pirkuma, kurā sapratām – «točku» apkalpotāji ir savā starpā cieši saistīti un darbojas kā vienots tīkls, tāpēc jaunais vīrietis, kurš brauc ar «mužika» dāvāto riteni, var būt saistīts ar Kaugurciema ielas iemītniekiem, un mēs jau esam «izgaismojušies».
Ministrs lasījis šļirces
«Jūs uzzīmējāt tādu ainu, kas mani pārsteidz,» uzzinot par Ir eksperimenta rezultātiem, atzīst iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (Reformu partija). Viņš skaidro – agri dodas uz darbu un vēlu atgriežas, tāpēc to, ka blakus viņa dzīvesvietai var nopirkt narkotikas, nav zinājis. Tiesa, jau pirms gadiem pieciem viņa ģimene ievērojusi lielo aktivitāti pie netālās Kaugurciema ielas mājas un to, ka pludmalē nereti bija izmētātas lietotas šļirces, ko ministrs ar ģimenes locekļiem uzmanīgi vākuši un iznīcinājuši, lai nesadurtos cilvēki, kas dodas atpūsties pie jūras. Vēlāk Kozlovskim šķitis, ka «acīmredzot bija veiktas darbības» un narkotikas šajā vietā vairs netirgoja. Arī salīdzinoši nesen aizturēti un notiesāti divi cilvēki, kas saistīti ar šajā adresē dzīvojošo kopienu, abi pašlaik izciešot sodu.
Savukārt par narkotiku tirdzniecību pašvaldības ēkā Nometņu ielā 2a ministrs dzird pirmoreiz no mums. «Protams, man ar nožēlu jāatzīst – ja tiešām tas apstiprināsies un visi fakti būs patiesi, ka tas notiek tajā pašā mājā, [kur atrodas pašvaldības policista iecirknis], tad tas ir nepiedodami. Jautājums – kā policija to varēja nepamanīt,» saka ministrs.
Pašvaldības policijas inspektors Jaroslavs Dzenis Ir atzina, ka viņam tiešām ir darba telpas šajā ēkā Nometņu ielā, kur viņš reizi nedēļā pieņemot apmeklētājus. Uz jautājumu, vai viņš zina, ka stāvu zemāk var nopirkt narkotikas, pašvaldības policijas pārstāvis Dzenis atbildēja apstiprinoši – esot saņēmis šādu neoficiālu informāciju no iedzīvotājiem. «Bet saprotiet, mēs nevaram iejaukties Valsts policijas darīšanās,» skaidroja Dzenis, norādot, ka arī neviens oficiāls iesniegums no iedzīvotājiem neesot saņemts. «Es neesmu vērsies Valsts policijā, bet neoficiāli par to esam runājuši,» sacīja Dzenis. Jautāts, vai zina, kas šīs narkotikas tirgo, pašvaldības policijas pārstāvis atzina – esot daudzi romu tautības pārstāvji, kas pastāvīgi mainoties.
Ministrs Kozlovskis savukārt uzsver – pašvaldības policistu darbu ne Iekšlietu ministrija, ne Valsts policija nepārrauga. Pašvaldības policijas uzdevums ir sniegt atbalstu Valsts policijai sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, rūpēties par pašvaldības saistošo noteikumu ievērošanu «un nebūt ne atrasties tur, lai mierīgi noskatītos, kā tajā pašā ēkā tirgo narkotikas». Lai gan pašvaldības policija nav iestāde, kas nodarbojas ar noziegumu izmeklēšanu, tomēr «kvalifikācijai un kompetencei vajadzētu būt tādai, lai šādas elementāras lietas noskaidrotu, saprastu un rīkotos», uzskata Kozlovskis. Viņš aicina pēc konkrētā gadījuma nespriest par visu policiju, kur strādā godīgi cilvēki. Līdzīgos gadījumos kā šajā ministrs aicina ziņot par iespējamiem noziegumiem, rakstot iesniegumu visaugstākajā līmenī – Valsts policijas priekšniekam.
Turklāt jau no šīs nedēļas Valsts policijas mājaslapā tiks ieviesta jauna iespēja – ikviens iedzīvotājs varēs arī anonīmi ziņot, norādot kartē konkrētas vietas, kur tirgo narkotikas, nelegālās cigaretes un alkoholu. Šīs informācijas pārbaudei policijai būs noteikts laika termiņš, un pēc tam varēs izsekot, vai tā uz visiem iesniegumiem ir reaģējusi un kāds ir bijis pārbaužu rezultāts. Ministrs cer, ka šis ērtais jaunievedums palīdzēs izskaust nelegālās tirdzniecības «točkas». Viņš iecerējis veikt arī vērienīgas pārmaiņas Valsts policijas iekšējās drošības birojā. «Šis konkrētais gadījums neapstāsies ar publikāciju, tas nopietni tiks izvērtēts – es prasīšu, ko, kurš un kā ir darījis,» saka ministrs, apsolot gan noskaidrot, vai tiešām apkaimes policistiem nav bijusi informācija par notiekošo, gan arī to, ka šajās vietās narkotikas vairs nebūs iespējams iegādāties.
Aģentūras LETA arhīva informācija liecina, ka pēdējo gadu laikā Kauguros ik pa laikam aizturēti gan narkotiku tirgotāji, gan lietotāji – pērn pie tirgotājiem izņemti septiņi grami amfetamīna, savukārt šāgada februārī šajā Jūrmalas rajonā aizturēti divi vīrieši par heroīna tirgošanu, vēl kāds vīrietis šopavasar «iekritis» arī par heroīna glabāšanu.
Narkotranzīta «nobirums»
Organizētās noziedzības un apkarošanas pārvaldes priekšnieks Uģis Araks neatminas gadījumu, kad kāds policists būtu jebkādā veidā saistīts ar noziegumiem, kas skar narkotiku nelegālo apriti. Saņemot Ir iesniegumu un eksperimentā nopirkto marihuānu, viņš solās pārbaudīt mūsu sniegtās ziņas un aicina iedzīvotājus ziņot gan par šādām tirdzniecības vietām, gan par bažām par policijas līdzdalību. «Ja tā ir tiesa, tad tas ir kauna traips visai policijai,» saka Araks. Pēc viņa teiktā, situācija Latvijā narkotiku izplatības ziņā gan neesot tā sliktākā un kopumā policija situāciju kontrolējot.
«Es negribētu teikt, ka Latvijas tirgus ir pārpludināts ar narkotikām. Situācija pie mums ir daudz labāka nekā Lietuvā un Skandināvijas valstīs.» Araks uzskaita policijas guvumu – pērn pārtverti 200 kilogrami hašiša, šāgada pavasarī – vēl 116 kilogrami, pēdējo gadu laikā arī atklātas vērienīgas marihuānas audzētavas, izņemti simtiem kilogramu nežāvētu augu. Visa šī prece pamatā bijusi domāta izvešanai uz citām valstīm – hašiša kravas galamērķis varēja būt Krievija, bet marihuāna, visticamāk, ceļotu uz Skandināviju. Viņš norāda, ka Latvija ir narkotiku tranzītvalsts, bet tas, cik daudz pa ceļam «nobirst», precīzi nav izmērāms.
Pēdējā pusgada laikā gan viena jauna tendence iezīmējusies – heroīns Latvijā «nobiris» vairāk nekā ierasts. «Tieši pēdējā pusgadā jūtams heroīna pieaugums, spriežot pēc izņemtā. Tas liecina – varētu būt, ka heroīna kvalitāte ir zemāka un līdz ar to arī cena, un tie kas [līdz šim] lietoja sintētiskās narkotiskās vielas, tagad pērk to,» stāsta Araks. Heroīns ir sevišķi stipras iedarbības narkotiska viela, kas augstās cenas dēļ līdz šim nav tik plaši pirkta, taču tagad jau kļuvusi par trešo populārāko narkotisko vielu pēc «vitamīniem» – sintētiskajām narkotikām metamfetamīna, amfetamīna un «zaļās» marihuānas, hašiša. «Ar tiem spēkiem un resursiem, kas ir mūsu rīcībā… Protams, vienmēr gribētos labāk, bet situāciju no operatīvā viedokļa mēs kontrolējam,» pārliecināts organizētās noziedzības apkarotājs.
Araks norāda, ka šogad par dažādu veidu pārkāpumiem, kas saistīti ar nelikumīgu narkotisko vielu apriti, aizturēti vairāk nekā 20 dažādi grupējumi. Cilvēku skaits katrā no tiem mainīgs – vienā figurē trīs cilvēki, citā dalībnieku skaits sasniedz desmit. Visbiežāk gan organizētā noziedzība nespecializējas tikai vienā arodā. «Ja skatās dīlerus, tad vakar pasūtīja mašīnas zagt – zagām mašīnas, šodien ir narkotikas – ņemam narkotikas, rīt – taisām bordeļus Vācijā. Parīt vajadzēs ieročus – būs ieroči. Viņi nodarbojas ar visu, kur var nopelnīt lielu naudu. Tā nav, ka organizētā noziedzība darbojas nosacīti pa vienu līniju.» Sīkāk par darbu pie lielākiem organizētās noziedzības grupējumiem viņš nevēlas stāstīt. «Mēs strādājam,» saka Araks, norādot, ka pēdējo gadu laikā aizturēti trīs lielāku grupējumu līderi, to skaitā Podsolnuhs – Vladimirs Mitrēvičs, kas izdots Vācijai un tagad tur izcieš piespriesto astoņu gadu cietumsodu.
Raksta sagatavošanas laikā iegūto informāciju par vietām Kauguros, kur iespējams iegādāties narkotikas, kā arī nopirkto marihuānu nodevām Valsts policijai, kura par narkotiku realizāciju un iegādāšanos ir ierosinājusi krimināllietu.
Tiesībsargi uzsver, ka par to, cik veiksmīgi narkotiku tirgoņi iekārto savu biznesu, daļa atbildības jāuzņemas arī sabiedrībai, kas izliekas neredzam notiekošo un neziņo policijai. Kā pozitīvu piemin kādu gadījumu laukos, kur vietējie vīri, pamanot savu bērnu jauno aizraušanos, paši panākuši, ka viņu apkaimē reibinošās vielas netiek tirgotas. Tiesa, ne visiem ir šāda drosme. Tāpēc atliek divas iespējas – turpināt sadzīvot ar aizdomām, ka tiesībsargi piesedz nelegālos darboņus, un pacietīgi vākt narkomānu bīstamās šļirces savā apkaimē, vai arī – pārstāt klusēt un pieprasīt reālu policijas rīcību un drošību sev un saviem bērniem.
Kurš ir no mēness?
Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas vadītāja Dace Matule uzskata, ka saceltais tracis par abortiem iedragā sievietes cilvēktiesības
Pirms nedēļas Saeimas demogrāfijas lietu apakškomisijas deputāti skatīja jautājumu par nedzimuša bērna tiesībām uz dzīvību un attīstības aizsardzību. «Jautājums ir par vērtībām – par ārstu un sabiedrības apziņas maiņu. Abortam ir jākļūst kam neiedomājamam,» pauda Nacionālās apvienības deputāts Imants Parādnieks. Viņa priekšlikums bija šāds: grozīt Bērnu tiesību aizsardzības likumu, nosakot, ka katram bērnam no ieņemšanas brīža ir tiesības uz dzīvību, kā arī obligātas padarīt konsultācijas grūtniecēm, kas domā par aborta veikšanu, – tās sniegtu dažādu jomu speciālisti valsts atzītos centros.
Ginekoloģe Dace Matule, pēc deviņu stundu darbdienas turpat savā darba kabinetā iedzerot malciņu stipras kafijas, par politiķa iniciatīvu saka: «Ar to mēs noliekam embrija tiesības pirmajā vietā, nepajautājot, ko domā pati sieviete. Manipulējam ar viņas ķermeni, gribu. Tā ir totāla dzimumu diskriminācija.»
Pēc ārstes domām, aktuālā retorika par abortiem provocē jautājumu, vai tiešām sieviete ar nevēlamo grūtniecību ginekologa kabinetā nokrīt no mēness? «Vai tiešām nekad iepriekš nav dzirdējusi par izsargāšanos, par neizsargāšanās sekām?» jautā Matule. Un pati uzreiz atbild: «Muļķības!» Medicīnā viņa nostrādājusi vairāk nekā 25 gadus. Pieņem pacientes arī medicīnas sabiedrībā ARS. Šīs prestižās, dārgās medicīnas iestādes ginekologi gada laikā apkalpo piecsimt grūtnieču. Abortu skaits ir salīdzinoši neliels. «Mēs liekam spirāles, izrakstām kontracepciju, runājam ar pacientēm,» saka Matule. «Tās ir sievietes tiesības: nelietot tabletes, atteikties no spirāles, izvēlēties prezervatīvus vai kalendāro izsargāšanās metodi. Bet ir jāapzinās savas izvēles sekas.» Matule uzsver, ka ginekologs, runājot ar sievieti par izsargāšanos, vienmēr noskaidro, vai grūtniecības gadījumā bērniņš būs vēlams. Ja sieviete saka «nē», ir nopietna saruna par drošāko kontracepcijas metodi.
«Kāpēc mēs runājam par abortu aizliegumu tagad, ja kopš 90.gadiem to skaits Latvijā ir sarucis divas, pat trīs reizes?» vaicā Matule. Uz tūkstoti dzīvi dzimušiem bērniņiem Latvijā 1996.gadā bija 1225 aborti, 2010.gadā – 388. Nesen ārste sazvanījusies ar kolēģiem Rēzeknē, lai uzzinātu abortu skaitu šajā reģionā. Mīļā, par ko tu runā, mums nav sieviešu fertilajā vecumā, skanējusi atbilde. Nevēlamo grūtniecību līkne Latvijā iet uz leju, bet dzemdību skaits uz augšu neiet. «Mums Latvijā paliek aizvien mazāk jauno sieviešu, viņas aizbrauc – par to būtu jāuztraucas.»
Ārste min Rumānijas piemēru: diktators Nikolaje Čaušesku nāca pie varas 60.gadu otrajā pusē un nolēma, ka valstī intensīvi jāceļ dzimstība, lai nostiprinātu jauno režīmu. «Viņš 1966.gadā valstī aizliedza abortus. Sievietēm bija jādzemdē, kontracepcija tika aizliegta. Ārkārtīgi mežonīgi. Pirmajos gados Rumānijā par 4-5% paaugstinājās dzimstība, bet jau nākamajos gados desmit, pat divdesmit reižu pieauga mātes mirstība no nelegālajiem abortiem – sievietes meklēja risinājumu.» Matule piemin arī neseno publikāciju Madscape.com, kur lasījusi, ka ASV daudzi medicīnas studenti kristīgo vērtību dēļ atsakās mācīties par grūtniecības pārtraukšanu. «Tās ir katra mediķa tiesības, bet ārkārtas situācijās, kad [grūtniecības komplikāciju dēļ] jāglābj sievietes dzīvība, daži jaunie ārsti to nevar, jo nav mācījušies.»
Jautājums par abortiem ir jutīgs visās valstīs, visos laikos. Taču, pēc Matules domām, jāskatās no veselā saprāta viedokļa. Abortu aizliegums jeb nopietni tā legalitātes apgrūtinājumi ne tikai apdraud sievietes veselību, bet arī tiesības brīvi lemt par savu ķermeni. Nav pētījumu, kas pierādītu abortu aizlieguma saistību ar dzim-stības pieaugumu valstī.
Ārste neizprot, kā politiķi var domāt, ka demogrāfiskās situācijas uzlabošanos Latvijā var panākt, uzliekot maksimāli daudz barjeru un aizliegumu. «Argumentējot pieliek klāt internetā atrastu 4-5 mēnešus veca embrija bildi, lai šausmīgāk. Bet tas nav tas, ko mēs saucam par legālu abortu. Šādā attīstības stadijā grūtniecību legāli pārtrauc tikai tad, ja ir kāda iedzimta smaga augļa patoloģija. Mazās pēdiņas, ko rāda bildēs un publicē pretabortu kampaņu bukletos, ir ne mazāk kā 12 nedēļas vecam auglim.» Patlaban Latvijas likumdošana abortus pēc sievietes lūguma atļauj līdz 12. grūtniecības nedēļai. Medicīnisku iemeslu dēļ – līdz 24. nedēļai. Aborta izmaksas vidēji ir 70-80 latu. Igaunijā abortu, tāpat kā ginekologa izrakstīto kontracepciju daļēji apmaksā valsts. «Tāpēc, ka Igaunijā cilvēki maksā nodokļus un valsts to var atļauties,» – tā Matule.
Viņa neatbalsta Parādnieka ideju ar likumu noteikt ilgāku domāšanas laiku pirms lēmuma pieņemšanas par abortu (patlaban likumā – trīs dienas), kā arī obligātu psiholoģisko speciālista konsultāciju pirms aborta veikšanas. Visām sievietēm ir jāpiedāvā šāda konsultācija, jo aborts ir krīzes situācija dzīvē, bet šī konsultācija, pēc ārstes domām, nedrīkst būt obligāta. Jo lielāks grūtniecības laiks, jo iespējams vairāk sarežģījumu. «Ir valstis, kurās likumā noteikts domāšanas (nogaidīšanas) laika ilgums saistībā ar grūtniecības nedēļām. Piemēram, ja grūtniecības laiks ir neliels – piecas nedēļas -, nogaidīšanas laiks var būt pat 10 dienas. Lai sieviete padomā, parunājas ar tuvajiem.» Savukārt ar likumu noteikt obligātu psiholoģisko konsultāciju pirms lēmuma par abortu Matule uzskata par cilvēktiesību aizskārumu – tas nozīmē, ka valsts spiež sievieti izdarīt noteiktu izvēli par iestājušos grūtniecību. Tā nav jābūt, jo ķermenis pieder sievietei un tikai viņai ir tiesības pieņemt lēmumus saistībā ar to. Pētījumi rāda, ka ne valsts noteiktās konsultācijas pirms aborta (kā Vācijā), ne paildzināts apdomāšanās laiks nesamazina abortu skaitu.
Eiropā aptuveni 60-80% abortu notiek medikamentozi. «Tas nozīmē, ka sarežģījumu ir mazāk, jo nenotiek ķirurģiska iejaukšanās ar asiem instrumentiem. Nav narkozes riska,» skaidro Matule. Latvijā šie medikamenti nav reģistrēti, bet Ginekoloģijas un dzemdniecības speciālistu asociācija ir šīs tehnoloģijas vadlīniju izstrādes procesā. «Garš un ilgs process,» saka ārste.
Latvijā ir 465 ginekologi. Attieksme pret abortiem viņiem ir dažāda. Taču neapspriežams ir jautājums, vai ārsts drīkst izlemt sievietes vietā, kā viņai rīkoties ar savu grūtniecību. Nedrīkst. «Ja sieviete atnāk un saka, ka saglabās grūtniecību, vienmēr atbildu, ka apsveicu un ļoti, ļoti priecājos,» stāsta Matule. Viņa piebilst, ka liela nozīme jāpiešķir jauno cilvēku izglītošanai – veselības mācības stundās jārunā ne tikai par kontracepciju, bet plašāk par sava ķermeņa izpratni. «Lai pusaudži aizdomājas, nevis izturas pret šiem jautājumiem formāli.»
Ārste uzskatāmi izskaidro abortu aizlieguma reālās sekas: Polijā, kur valsts medicīnas iestādēs abortus veikt nav atļauts, tos veic privātās ginekoloģijas klīnikās. «Varbūt Polijas ginekologi nemaz nevēlas kaut ko mainīt šajos aizliegumos, jo vienai daļai tā ir iespēja nopelnīt [privātās medicīnas lauciņā],» saka Matule. Viņasprāt, likt šķēršļus legālam abortam nozīmē situāciju sarežģīt, sadārdzināt un radīt nelegālo pakalpojumu pieauguma risku. Sieviešu stāsti ārstes kabinetā, lemjot par aborta veikšanu, ir ļoti dažādi. Sākot ar smagu ģimenes finansiālo situāciju, kad vairāk bērnu vienkārši nevar atļauties, un beidzot ar «neesmu vēl bērnam gatava!».
Visvairāk Matuli uztrauc, ka valsts ar diktāta palīdzību varētu mēģināt ietekmēt lēmumus, ko par savu dzīvi katrai sievietei jāpieņem individuāli. «Vēsture rāda, ka šādas valstis saņem pretī daudzu sieviešu veselības izkropļojumus un nāvi.»
Ēdienkarte
Divas baltas kafijas
Vasaras magnēti
Vai jāuztraucas par ūdens tīrību peldvietās un saules ultravioleto starojumu
Jauno peldsezonu aizsāka satraucoša ziņa, ka jūras piekrastē peldvietu skaits ar izcilu ūdens kvalitāti Latvijā gada laikā samazinājies par 38%. Tomēr šo Eiropas Vides aģentūras secinājumu labo Veselības inspekcija: kopš iepriekšējiem mērījumiem esot mainījušies kritēriji, tāpēc neesot pareizi secināt, ka ūdens kvalitāte tiešām pasliktinājusies. «Lepojamies, ka pusē mūsu peldvietu ir izcilas kvalitātes ūdens. Īstenībā situācija ir pat uzlabojusies,» skaidro Veselības inspekcijas vides veselības nodaļas vadītāja Solvita Muceniece.
Pēc peldūdens kvalitātes novērtēšanas sezonas sākumā maijā bija atļauts peldēties visās 46 oficiālajās Latvijas peldvietās. Jūnijā sākumā Ainažu pludmalē atklājās paaugstināts zarnu enterokoku daudzums, tāpēc uz laiku peldēšanās bija aizliegta, bet tagad atkal atļauta. Ūdens kvalitāti visās oficiālajās peldvietās inspekcija turpinās pārbaudīt reizi mēnesī visu peldsezonu līdz pat 15.septembrim, un informācija par to atrodama mājaslapā www.vi.gov.lv.
Peldūdens kvalitāti nosaka pēc diviem mikrobioloģiskajiem rādītājiem – zarnu nūjiņas E.coli un zarnu enterokokiem, kas ir fekālā piesārņojuma indikatori. Problemātiskas ir trīs peldvietas – Gaujas upē Siguldā, Vecāķos un Ainažos. Abās piekrastes peldvietās ūdens kvalitāte nav stabila un epizodiski pasliktinās atkarībā no vēja virziena un straumēm Rīgas līcī, to ietekmē arī notekūdeņu nelegāla izgāšana no kuģiem vai jahtām. Savukārt Gaujas ūdens kvalitāti ietekmē notekūdeņu ieplūdes no apdzīvotajām vietām augšpus Siguldas peldvietas, skaidro vides veselības speciālisti.
Ziņas par paaugstinātu ultravioleto (UV) starojumu – parasti jūnijā un jūlijā – ir atgādinājums, ka jāpiesargās no apdegšanas saulē. Uz Zemes nonākušo saules UV starojumu mēra līmeņos no 0 līdz 11. Latvijā tikai aptuveni divus mēnešus gadā tas sasniedz 5. vai 6.līmeni un tikai dažas dienas gadā pārsniedz intensīvo 7.līmeni, kad pietiek ar 5-20 minūtēm, lai apdegumus gūtu ne tikai «bālģīmji», bet arī tumsnējāki cilvēki.
Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs UV starojumu mēra tikai Rucavā, taču mājaslapā Meteo.lv pieejamas prognozes par starojumu turpmākajām dienām vairākām Latvijas pilsētām. Jāņem vērā – laika ziņās parasti tiek norādīts dienas maksimālais starojums, kas tiek sasniegts dažas stundas pēcpusdienā, ja debesis ir skaidras. Nedaudz lielāks UV starojums var būt jūras vai ezera tuvumā, jo tas nāk ne tikai no saules, bet arī atstarojas no ūdens virsmas.
Zemi no saules stariem pasargā ozona slānis, taču dzīvām būtnēm viskaitīgākais ultravioletā starojuma paveids – A grupa – spēj izkļūt cauri šim slānim un izraisīt cilvēka DNS bojājumus un ar to saistītas dažādas patoloģijas. Turklāt pats aizsargājošais ozona slānis ap Zemi ir nopietni bojāts, un tas nozīmē, ka no Saules saņemam pārāk daudz UV starojuma.
Caurais ozons
70.gadu sākumā zinātnieki atklāja, ka sadzīvē un rūpnieciskajā ražošanā plaši izmantotie hlorfluorogļūdeņraži (starptautiski pazīstami kā CFC) un citas vielas noārda ozona slāni. Pazīstamākais un viens no biežāk lietotajiem kaitniekiem bija freons.
Sākot regulārus ozona slāņa novērojumus, zinātnieki nonāca pie dramatiskas atklāsmes – virs Antarktīdas ozona slānis izirst straujāk nekā citur un līdz 1985.gadam tas bija vairs tikai 30% no normālā biezuma. Starptautiskā sabiedrība saprata, ka jārīkojas, un tika radīts tā sauktais Monreālas protokols, kas daudzās industriālās nozarēs aizliedza izmantot zinātnieku norādītās ozona slāni noārdošās vielas. Pašlaik to ratificējušas tikpat kā visas pasaules valstis un teritorijas, kopumā 197.
Lai arī ozons atjaunojas lēni, jaunākās tendences rāda – ozona daudzums atmosfērā vairs būtiski nesamazinās. Aizliegto vielu emisijas ir ievērojami sarukušas. Piemēram, 1986.gadā kopējais hlorfluorogļūdeņražu patēriņš pasaulē bija aptuveni 1,1 miljons tonnu, bet 2002.gadā tikai 0,1 miljons tonnu. Problēma gan ir tas, ka daudzi šie ķīmiskie savienojumi nenoārdās ilgi – pat 55-140 gadus – un turpina cirkulēt atmosfērā, deldējot ozona slāni.
Latvijā gan nav pamata lielām bažām, jo mēs maz patērējam piesārņojošās vielas – pēc Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datiem, tās nav pat 100 tonnas gadā (aptuveni 0,01% no gada emisijas pasaulē). Turklāt atrodamies mērenajos platuma grādos, kur ozona slāņa sairšana bija vismazākā. Normāls ozona slāņa biezums ir ap 300 Dobsona vienībām (DU). Par ozona caurumu runā, ja šis rādītājs ir zem 220 DU, viszemākais rekords bija 2006.gadā Antarktīdā – 83 DU. Latvijā ozona slānis vidēji gadā ir 340 DU, un tas sezonāli svārstās no aptuveni 200 līdz 500 DU – plānāks rudenī un ziemā, biezāks pavasarī un vasarā.
Kāpēc slimo ar ādas vēzi?
Latvijā pēdējo gadu laikā mirstība no ādas vēža ir trīskāršojusies. Saslimstībai ir vairāki faktori, taču dermatologs Raimonds Karls kā galvenos min cilvēku vienaldzību un nezināšanu. Spēcīgs ir 20.gadsimtā radies kults, ka veselīgs cilvēks ir iededzis un brūns. Daudzi no Latvijas arī biežāk ceļo uz siltajām zemēm un neizvērtē, cik spēcīgs ir ultravioletais starojums konkrētajā vietā.
«Lielāks risks saslimt ar ādas vēzi ir tiem gaišādainajiem cilvēkiem, kuriem iedegums vispār neveidojas – kuri saulītē tikai apdeg. Otrais tips ir tie, kuri no sākuma apdeg, un pēc tam viņiem veidojas iedegums.» Pārmērīga sauļošanās, solārija apmeklēšana, ģimenes locekļiem konstatētas ādas vēža saslimšanas – šie ir papildu faktori, kas norāda uz paaugstinātu risku.
Lai izsargātos no ādas bojājumiem, dermatologs iesaka pēc iespējas mazāk sauļoties un izvēlēties piemērotu laiku. Nav ieteicams sauļoties no vienpadsmitiem līdz trijiem pēcpusdienā, kad ir visintensīvākais ultravioletais starojums.
Pirmos slimības simptomus katrs var konstatēt pats – neierastas izmaiņas ādas virsmā, krāsā, formā. Tādā gadījumā nekavējoties jāvēršas pie ģimenes ārsta vai speciālista – dermatologa vai onkologa, kas novērtēs ādas stāvokli.
Ir jautā
Vai jāievieš kriminālatbildība par braukšanu dzērumā?
Jānis Straume, ekspolitiķis, sodīts par braukšanu dzērumā:
Situācijas ir dažādas, nevar visus palikt zem vienas promiļu skalas. Sodi jau tagad ir pietiekami bargi, un kriminālatbildības ieviešana šoferus neatturēs.
Astrīda Stirna, Narkoloģiskās palīdzības dienesta vadītāja:
Ja dzērājšoferu skaits pieaug, sodi ir par mazu. Labi redzams – ar jauniem sodiem skaits samazinās. Arī promiļu slieksni vajadzētu samazināt no 0,5 līdz 0,2.
Pauls Timrots, autožurnālists:
Cilvēki netic, ka viņus pieķers, tāpēc viņi nebaidās no pašreizējiem sodiem. Bargāki sodi neko nedos. Ko mēs darīsim tālāk? Sūtīsim verdzībā? Pārdosim viņu orgānus?
Bez televizora
Neceļo uz ārzemēm, pirms nepazīsti skaistāko zemi – Latviju! Šis 1934.gada naktsmītņu kataloga aicinājums labi der arī šodien
Katrs pavasaris sākas ar jautājumu – kā būs? Vai laika apstākļi būs labvēlīgi tūrisma sezonai, vai lietus nepārspēs sauli? Pēdējo gadu vasaras ir bijušas gana labas. Šogad vēsais pavasaris lika sevi manīt, latvieši «iešūpojas» pamazām, nav jau kur steigties, jūra iesilst lēnām, un īstais atvaļinājumu laiks ir jūlijs.
Tamdēļ, sezonai sākoties, vairāk vietu ārzemju tūristiem – pamatā vāciski runājošo valstu. Daži rezervē iepriekš, daudzi nejauši – braucot garām, meklē naktsmājas. Jūtams, ka Ventspils-Kolkas jaunais asfalts ir ieguvums. Vācija, prāmis, Ventspils, un vakarā – pie mums. Daudzi ar kemperiem, pārsvarā gan uz vienu nakti, jo jāpagūst apceļot visas Baltijas valstis, bet daži dabas mīļi aizkavējas ilgāk. Liels ir vāciešu prieks par to, ka varam ar viņiem runāt vāciski. Še nu esam savas valsts vizītkartes – apspriežam gan politiskas, gan ekonomiskas lietas, bet pamatā jāizstāsta, ko Latvijā vērts redzēt un kā nokļūt vajadzīgajā vietā.
Interesantākā šāpavasara autokaravāna bija ar 20 kemperiem, kuri no Vācijas devās pusgadu garā ceļojumā cauri Krievijai līdz Baikālam un Ķīnai. Ceļojuma izmaksas – 30 000 eiro katram dalībniekam. Iedēvējām viņus par «ekstrēmajiem pensionā-riem», arī paši atzina, ka tas ir mūža lielākais ceļojums.
Pavasarī darba kolektīvi un draugu grupas sasparojas kopējām ekskursijām. Bieži riteņbraucēji izbrauc Lauku ceļotāja izveidotos maršrutus pa apkārtni. Arī vācieši un šogad pat Maskavas puiši no Rīgas līdz Ventspilij devās ar riteņiem. Kolkas rags ir obligāta apskates vieta, kas piesaista ceļotājus.
Nu tuvojas laiskā sezona ar saules un ūdens peldēm. Ierodas ģimenes ar vecmammām un bērniem, pārīši, pastāvīgie klienti. Šogad jūlijā pie mums viesosies labi audzināti borderkolliji ar saviem saimniekiem, augustā – tūristi ar zirgiem no Ādažu staļļiem. Un nebūs nevienu sporta spēļu, kāzu – bez skaļas mūzikas un klaigāšanas, jo Slīteres mežiem piestāv putnu dziesmas, vēja aukas un jūras šalkas.
Pozitīvā enerģijas apmaiņa, dabas, jūras ietekme ir redzama jau nākamajā dienā pēc ierašanās – cilvēki pārvēršas, te ir pavisam citāds dzīves ritms. Un neprasiet mums televizoru – tā nav un nebūs. Būtu jau labi arī klēpjdatoru līdzi neņemt. Kūpināta bute, aliņš vai laba vīna glāze, kāda laba grāmata vai žurnāls un miers.
Mēs nemanāmi esam visam klāt – jānodrošina, jāredz… Šogad pirmie tūrisma pakalpojumu sniedzēji saņēma kvalitātes novērtējumu Q Latvia. Pagaidām bieži vien tūrists izvēlas nakšņošanas vietu, nezinot, kas viņu sagaida. Iespējams, jaunā kvalitātes zīme ieviesīs skaidrību. To veido Tūrisma attīstības valsts aģentūra sadarbībā ar Viesnīcu un restorānu centru. Redzēsim, kā šis jaunums iedzīvosies. Pēdējo gadu laikā jūtams aģentūras atbalsts – mārketinga aktivitātes, izstrādāts Latvijas tūrisma tēls Nesteidzīga atpūta Latvijā. Tas priecē, jo uzrunā tūristu palikt ilgāk, dod mums iespēju pievienotās vērtības radīšanai.
Aktīvāk Latvijā sācis darboties Booking.com, paplašinot savu piedāvājumu ar mazajām tūrisma mītnēm. Tas dod iespēju būt pamanītiem, pagarināt sezonu, kas ir katras lauku tūrisma mītnes aktualitāte. Pašlaik ir īstais laiks salasīt kādu ārstniecības augu, mazliet vēlāk – izstaigāt gaileņu un melleņu vietas.
Novēlu katram atrast savas vasaras naktsmājas, gūt spēku un enerģiju ziemas garajiem mēnešiem.
Eiro 2012
Spānija ir favorīte futbola čempionātā un lielākais drauds eirozonas pastāvēšanai
Kad sestdienas vakarā komandas kapteinis Giorgs Karaguniss iesita vārtus Eiropas futbola čempionāta spēlē pret Krieviju un pēc tam viņa vadītā Grieķijas komanda sīksti noturējās, lai saglabātu uzvaru un iekļūtu turnīra ceturtdaļfinālā, visi saprata, ka šie vārti jāskata ne tikai kontekstā ar sportu, bet arī ar politiku, ekonomiku un nacionālo pašapziņu. Jau piekto gadu Grieķijā turpinās ekonomikas lejupslīde, un nākamajā dienā bija gaidāmas vēlēšanas, kas varētu izšķirt jautājumu, vai valsts paliek eirozonā. Vērojot radikālisma pieaugumu Grieķijas sabiedrībā un pretestību taupības politikai, gan daudzi grieķi, gan pasaule gatavojās sliktākajam.
Arī sestdien oponentu spiediens bija neatlaidīgs. Krievi bumbu raidīja pretinieku vārtu virzienā 25 reizes, grieķiem sanāca tikai piecas. Tomēr grieķi uzvarēja, un šī panākuma simbolisko nozīmi pēc spēles uzsvēra pats Karaguniss: «Mūsu valstij šis ir ļoti svarīgs vakars. Mēs gribējām izdarīt kaut ko sevišķu savai tautai šajā briesmīgajā laikā.» Tik tiešām, nākamajā dienā Grieķijas vēlētāji, sev un pārējai pasaulei par atvieglojumu, sniedza uzvaras laurus mērenajām partijām, kuras izvirzījušas mērķi nodrošināt valsts palikšanu eirozonā.
Taču zilibaltajiem prieks un atvieglojums var būt visai īss. Likteņa režisoram ir labpaticies lietas tā izkārtot, ka gan dzīvē, gan futbolā grieķiem jau tūlīt nostāsies pretī viņu pretpols un nemesīda, tumšā ēna, kas kritusi pār viņu līdzšinējo saulaino bezrūpību. Priekšā stāv Vācija.
Futbolā sadursme notiks piektdien, 22.jūnijā, un tiem, kuri šo komentāru lasīs nedēļas nogalē, rezultāts jau būs zināms. Sportā vienmēr iespējami pārsteigumi, tomēr maz ticams, ka vācieši šo maču zaudēs.
Sarežģītāk būs politiskajā un ekonomiskajā spēlē, kas izvērsīsies tuvākajās nedēļās. Grieķijas valdības vadību uzņemsies Antoniss Samarass, kurš jau priekšvēlēšanu kampaņas laikā teica, ka viņa galvenais mērķis būs panākt starptautiskās aizdevumu programmas noteikumu atvieglošanu, atvēlot Grieķijai ilgāku laiku budžeta deficīta samazināšanai.
Tas vāciešus nostāda smagas dilemmas priekšā. Gandrīz neviens vairs netic iespējai, ka Atēnas varētu izpildīt programmu, turklāt daudzviet Eiropā ir sajūta, ka grieķi ir pelnījuši kādu taustāmu atzinību par atbildīgo balsojumu svētdienas vēlēšanās. Uz šādu iespēju jau norādījis Vācijas ārlietu ministrs Gido Vestervele. Tomēr valdības vadītāja Angela Merkele ir citās domās: jau noslēgtajās vienošanās «nebūs nekādu izmaiņu», viņa pirmdien teica. «Grieķijas valdībai ir ātri jāizpilda uzņemtās saistības.»
Merkele noteikti jau izrēķinājusi cenu par atlaižu došanu grieķiem. Rezultātā viņiem vajadzētu vēl vairāk naudas deficītu segšanai, vismaz 16 miljardus eiro. Piekāpšanās mudinātu arī citas valstis prasīt sev labākus noteikumus un vairāk naudas, bet Starptautiskais Valūtas fonds, kurš finansē nozīmīgu daļu šo palīdzības programmu, varētu atteikties piedalīties noteikumu atvieglošanā. Taču, kamēr nav vienošanās par jaunās valdības plāniem, starptautiskie aizdevēji nepārskaitīs Grieķijai kārtējo 6,6 miljardu eiro maksājumu, bez kura Atēnām jau jūlijā varētu pietrūkt naudas pensiju un valsts darbinieku algām.
Atšķirīgās nostājas un laika trūkums var izraisīt asu sadursmi, tomēr nopietnāks drauds Vācijas mērķu sasniegšanai briest citā eiro turnīra galā. Spānija ir ne tikai favorīte futbola čempionātā. Tā arī ir vislielākais drauds eirozonas pastāvēšanai.
Jau eirozonas krīzes sākumā visiem bija skaidrs, ka mazā Grieķija viena pati nevar sagraut Eiropas kopējo valūtu. Taču Spānija, eirozonas ceturtā lielākā ekonomika, ir pavisam citā līgā, un pēdējo nedēļu laikā tās finanšu rādītāji liecina, ka kritiskais brīdis ir pienācis. Par spīti simt miljardiem eiro, kurus ES ir rezervējusi nekustamo īpašumu burbuļa un sekojošās recesijas smagi iedragātās Spānijas banku sistēmas stabilizācijai, finanšu tirgus ticība valsts spējai pārvarēt ekonomisko un budžeta krīzi turpina strauji samazināties. Jau pirms Grieķijas vēlēšanām procentu likmes par Spānijas desmitgadīgajām valsts obligācijām pārsniedza 7% – līmeni, pie kura Īrija un Portugāle bija spiestas prasīt ārkārtas palīdzību no Eiropas Komisijas un SVF. Labās ziņas par Grieķijas vēlēšanām šo negatīvo tendenci nemazināja, un otrdien Spānija pārdeva 12 mēnešu valsts parādzīmes par 5,074% gadā. Tikai pirms mēneša šī likme bija 2,985%. (Salīdzinājumam – Latvija 6.jūnijā pārdeva 12 mēnešu valsts parādzīmes ar procentu likmi 1,062 (!).)
Spānija (un rindā aiz tās Itālija) ir pārāk liela, lai to glābtu ar pašreizējiem finanšu palīdzības mehānismiem. Tikai Vācijas gatavība piekrist lielākam visu eirozonas valstu finanšu līdzekļu ieguldījumam var radīt nepieciešamās struktūras un nodrošināt pietiekamu naudas daudzumu, lai lauztu jau trīs gadus progresējošo neuzticības krīzi. Savukārt nespēja glābt Spāniju nozīmēs eirozonas beigas.
Grieķija ir tikai priekšspēle. Vācijai īstā pārbaude būs Spānija. Zinot, kā likteņa režisors mīl ironiju, varam gaidīt, ka 1.jūlijā čempionāta finālā Die Mannschaft tiksies ar La Roja.
Ciņa būs par eiro, un rezultāts nav prognozējams.
Komentārs 140 zīmēs
Kur palikusi fiskālā disciplīna? Valsts pamatbudžetā pārpalikums, un valdība steidz pieņemt plānu par budžeta grozījumiem. Iesniegšot jau augustā.
Klusē koki, klusē lauks, klusē tālie sili… Aiz bailēm no autortiesību inkvizīcijas daudzos skolu izlaidumos šogad aizliegts dziedāt vai atskaņot mūziku.
Diktatoru asinsbrālība. Kamēr Sīrijas Asads turpina savas tautas apšaudi, Krievija piegādā viņam kaujas helikopterus.
Kriminālā braukšana
CSDD uzsver: sodiem dzērājšoferiem jābūt nenovēršamiem, ne pašmērķīgi bargiem
Pirmsjāņu nedēļā iederas ne tikai alus brūvēšana un siera siešana, bet arī nu jau tradicionālās informēšanas kampaņas ar mērķi atturēt no braukšanas dzērumā. Šai nacionālajai tradīcijai šogad īpašu akcentu piešķir valdības nodoms kriminalizēt auto vadīšanu alkohola reibumā.
Ministru kabineta komiteja pirmdien atbalstīja Tieslietu ministrijas sagatavoto administratīvo sodu sistēmas attīstības koncepciju, kurā paredzēts braukšanu dzērumā padarīt par kriminālnoziegumu, ne vairs administratīvo pārkāpumu, kā tas ir pašlaik. Paradoksāli, taču bargāks soda veids nozīmētu, ka šoferiem par sēšanos pie stūres reibumā vairākumā gadījumu vairs nedraudētu brīvības zaudēšana. Koncepcija paredz atteikties no administratīvā aresta dzērājšoferiem.
Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš mierina – dzērumā braucot pieķertie tā kā tā nonākšot aiz restēm, tikai nu jau kā kriminālnoziedznieki. TM skaidro, ka administratīvie aresti neatbilst cilvēktiesību normām un Eiropā netiekot piemēroti. Latvijā tā esot palieka no padomju tiesību sistēmas. Šāds sods esot arī dārgs – arestētajiem jānodrošina medicīniskā aprūpe, ēdināšana, uzturēšanās piemērotās telpās. Turklāt administratīvie aresti neesot atturējuši sodītos atkārtoti sēsties pie stūres reibumā.
Taču pārkāpēju turēšana apcietinājumā nekļūs lētāka tāpēc vien, ka tie būs apsūdzēti pēc Krimināllikuma, ne vairs Administratīvo pārkāpumu kodeksa panta. Tiesa, ar arestu sodīto skaits krietni saruktu, jo kriminālatbildību paredzēts piemērot, kad alkohola koncentrācija asinīs pārsniegtu 1,5 promiles, bet pārējos gadījumos apcietinājumu plānots aizstāt ar naudassodu un brīdinājumu kā pamatsodu un soda punktu sistēmu un virkni tiesību ierobežojumu kā papildu sodu.
Jautājums – vai tas atturēs no sēšanās pie stūres dzērumā? Diezin vai attaisnotos reformas, kuru rezultātā pieaugtu satiksmes negadījumu skaits. Savukārt ieteikumi piemērot kriminālatbildību neatkarīgi no alkohola koncentrācijas asinīs jeb «no pirmās promiles» gan palielinātu ilgstošu tiesu procesu skaitu un arī korupcijas riskus ceļu policijā, taču ne obligāti samazinātu vēlmi braukt reibumā.
Premjerministrs Valdis Dombrovskis vēlas saņemt skaidrojumus, kāpēc jāatsakās no administratīvā aresta, ja jau tas devis rezultātus. Šaubas ir arī Ceļu satiksmes drošības direkcijai, kura uzsver – sodam jābūt ātram un nenovēršamam, nevis pašmērķīgi bargam.
Varētu piekrist koncepcijas autoriem, ka principā nav pareizi par administratīvu pārkāpumu piemērot pat bargāku sodu nekā par dažu kriminālnoziegumu. Savukārt kriminālatbildība par braukšanu dzērumā tik tiešām ir itin parasts sods ne tikai Eiropas valstīs, bet arī citur, piemēram, ASV. Taču minētie CSDD un premjerministra iebildumi atgādina par svarīgāko jebkādu sodu mērķi – novērst kārdinājumu pārkāpt likumu. Un statistika runā par labu pašreizējai sodu un prevencijas sistēmai.
Par pavērsiena punktu cīņā ar braukšanu dzērumā var uzskatīt 2000.gada «asiņainos Jāņus», kad svētku brīvdienu laikā ceļu satiksmes negadījumos gāja bojā 26 cilvēki. Togad kopā 822 avārijas jeb 18,3% no visām, kurās bija cietušie, izraisīja alkohola reibumā pie stūres braukušie, un dzērušu šoferu vainas dēļ gāja bojā 125 cilvēki. Kopš tam arvien bargāku sodu un pastiprināta prevencijas un sabiedrības informēšanas darba rezultātā pastāvīgi samazinājies gan dzērumā izraisīto negadījumu, gan tajos bojā gājušo skaits. Pērn reibumā izraisītu avāriju ar cietušajiem bija 270 jeb 8% no visām, un tajās dzīvību zaudēja 26 cilvēki – tik, cik pirms 12 gadiem Līgo svētku dienās vien. Bet 2011.gada Jāņi bija pirmie, kuros neviens cilvēks negāja bojā dzērumā braucot izraisītās avārijās.
Tikpat nepārprotami uz prevencijas darba un soda nenovēršamības apziņas nozīmi norāda milzīgās statistiskās atšķirības starp pilsētām un laukiem. Vidēji valstī pērn alkohola reibumā izraisītu ceļu satiksmes negadījumu bija 4,5 procenti no visiem. Rīgā tā patiešām pārstāj būt problēma – tikai 0,7% no visām avārijām (57 no 7678) šeit pagājušogad izraisījuši iereibuši braucēji. Zem vidējā šis rādītājs ir arī Jūrmalā, Ventspilī, Rēzeknē, Jēkabpilī, nedaudz virs vidējā – Liepājā, Jelgavā, Daugavpilī un Valmierā. Pavisam citāda aina ir novados, starp kuriem līderos ir Lubānas (66,7%), Naukšēnu (66,7%), Jaunpils (50%), Cesvaines (50%) novads. Minētajos un arī Raunas novadā avārijas, kurās bija cietušie un bojāgājušie, simtprocentīgi izraisījuši iereibuši šoferi.
CSDD uzsver, ka neatkarīgi no tā, vai tas ir administratīvs vai kriminālsods, ir svarīgi, lai tas būtu efektīvs. Pašlaik pārāk daudziem no tiem, kuriem tiek piespriests administratīvais arests, izdodas izvairīties no soda izciešanas. (Tā ir problēma ar administratīvajiem sodiem vispār – pērn nesamaksāto administratīvo naudassodu kopējā summa bija 66,5 miljoni latu.) Jaunā koncepcija novērsīšot izvairīšanos no administratīvā soda nomaksāšanas, sola tās autori. Taču viņi nav nepārprotami atbildējuši uz galveno jautājumu – vai, ņemot vērā tiesu noslogotību, jaunā kārtība novērstu arī dzērājšoferu izvairīšanos no kriminālsoda un vai atteikšanās no administratīvā aresta vairotu drošību uz Latvijas ceļiem.
Komentārs 140 zīmēs
Tērēt, tērēt un vēlreiz tērēt…Rīgas dome šogad otro reizi grozīs budžetu, lai palielinātu izdevumus. Un jau plāno, ka rudenī atkal.
Krievijas premjerministrs Medvedevs iesaka veidot kopēju Eirāzijas valūtu. Latvijai būtu alternatīva, ja nepievienotos eiro?
Galēji labējā Marina Lepēna aprīlī Francijas prezidenta vēlēšanās bija trešā populārākā, tomēr nupat parlamenta vēlēšanās palikusi bez deputātes mandāta.
Jānoreibst
Visa laba Jāņu zāle, ko plūc Jāņu vakarā. Ar pilnu krūti tā dziedam, vasaras saulgriežus ielīgojot
Laikos, kad šī dziesma radusies, mūsu senči vēl nezināja par to «zāles» nozīmi, ko modernajā leksikā ienesis narkobizness. To, cik plaši sazēlusi narkodruva Latvijā, pierāda statistikas skaitļi par ik gadu konfiscētajām nelegālajām vielām. Diemžēl aug griezdamies – lai kā ravētu.
Kaut arī policijas vadība šāgada sākumā kā galveno sabiedrības drošības uzdevumu pieteikusi tieši narkotiku apkarošanu un ne mazums jau darīts lietas labā, tomēr Ir eksperiments Kauguros atklāj šokējošu realitāti – «narkotočkas» gadiem darbojas tieši kaimiņos gan pašvaldības policijas iecirkņa inspektoram, gan iekšlietu ministra mājām. Pēc Jāņiem sekosim, kā tālāk risināsies šī lieta, kurā policija pēc mūsu oficiālā iesnieguma ierosinājusi kriminālprocesu.
Taču vispirms kārtīgi jānolīgo. Jānoreibst no jasmīnu un pļavas zāļu smaržas un brangas dziedāšanas. Legāli un no sirds. Tā, kā dzied pulciņš jaunu sieviešu, kuras ar Saucēju vārdu apvienojušās, lai iedzīvinātu pie sirmām teicējām nolūkoto seno daudzbalsības tradīciju. Ikdienā ierēdne, tulce, muzeja kuratore, PR speciāliste, uzņēmēja vai lektore augstskolā, bet vaļas brīdī un godos – «saucamā balss», «lielā balss», «tautas balss», «baltā balss», jo tik dzidros un skaņos vārdos dēvē šo seno dziedāšanas manieri. Pilnskanīgā balss dziesmu caur sirdi sūta tieši debesīs. Un pašu dziedātāju aizlīgo līdzi. Līgo!
