Sabiedrības acīs viņš ir omulīgs un populārs ostas pilsētas saimnieks. Tiesas zālē paveras atšķirīga aina, kas atgādina mafijas filmas, – cits pēc cita liecinieki atklāj, kā Aivars Lembergs slēpti kontrolējis miljonu plūsmas un kļuvis par noteicošo īpašnieku Ventspils uzņēmumos, saistību ar kuriem viņš turpina publiski noliegt
Apsūdzētais Aivars Lembergs tiesas sēdes pirmajā daļā, galvu nepacēlis, paraksta kaudzi apsveikuma kartīšu. Pēc tam viņš knibinās ar mobilo tālruni, žāvājas, malko dzērienu no līdzpaņemtā termosa. Ko stāsta liecinošā persona, Lembergu, šķiet, īpaši neinteresē – bijušajam sabiedrotajam Aināram Gulbim viņš tikai brīžiem uzmet smīnošu skatienu. Šodien tiesas procesā ir progress – Gulbis beidzot var liecināt, jo iepriekšējās reizēs, kad viņš bija ieradies, dažādu formalitāšu dēļ pie vārda netika.
Klausīties lieciniekus var arī nebūt patīkami. Tur, aiz tiesas durvīm, Aivars Lembergs joprojām nēsā Ventspils mēra nosaukumu, pārstāv pilsētu, sniedz politiskus komentārus televīzijām un dzīvesstila intervijas glancētiem žurnāliem. Vēl ne tik sen zaļzemnieku «premjera amata kandidāts» bija klāt valdības koalīcijas sarunās. Publikā viņš ir vienmēr smaidīgs, izdarīgs un cienījams Ventspils saimnieks, nu varbūt kāds piebildīs – pretrunīga personība.
Tiesas zālē par viņu stāsta ko citu. «Aivars Lembergs sāka bļaustīties savā parastajā veidā un apvainoja ikvienu.» «Lai firma varētu strādāt Ventspilī, bija jāiesaista Lembergs, jo citādi firmas darbs būtu nesekmīgs.» «Tās [Lemberga un Ventspils naftas valdes locekļu attiecības] bija kā dresētāja un tīģera, kas skraida pa krātiņu. Kā pamāj ar pletni, tā ķepas augšā.» «Viņš sēdēja Vīnes viesnīcas vestibilā un dzēra vīnu. Pat nepiecēlās, kad iegāju. Prasīja, kā jūtas mana sieva, kā jūtas tas bērns un tas bērns. (..) Es tos uztvēru kā nepārprotamus draudus.» Šie ir daži citāti no liecībām, kas par Lembergu izskanējuši tiesas sēdēs vai kuras glabā apjomīgie kriminālprocesu materiāli.
Lemberga tiesas prāva sen vairs nav plašas mediju uzmanības lokā. Tomēr smagās apsūdzības kukuļu ņemšanā un izspiešanā, dokumentu viltošanā, noziedzīgi iegūtas naudas legalizēšanā un dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā nav zaudējušas savu nozīmi, un tiesa jau ceturto gadu smagnējā procesā pārbauda prokuratūras celtās apsūdzības. Lai arī Lembergs savu vainu neatzīst un apsūdzības nesaprot, dokumenti un liecinieki cits pēc cita pauž – viņš kopš 90.gadiem ir noteicošais īpašnieks visos lielākajos ostas un daudzos citos mazākos Ventspils uzņēmumos. Lemberga oligarha statuss vairs nav tikai nelabvēļu runas – par viņa milzīgo ietekmi ekonomikā, politikā un medijos liecina tiesiskā ceļā iegūtu pierādījumu kopums.
Pašlaik ir piemērots brīdis par to atgādināt, jo, pamatojoties uz Ģenerālprokuratūras sniegto informāciju, ministrs Edmunds Sprūdžs (Reformu partija) ir izdevis rīkojumu «Par Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga atstādināšanu no amata». Lēmums pamatots ar to, ka Lembergs kā pašvaldības vadītājs no 1998. līdz 2006.gadam pretlikumīgi piedalījies 137 lēmumu pieņemšanā par vairāk nekā 20 Ventspils uzņēmumiem, kuros viņam vai viņa bērniem piederēja kapitāla daļas. Lembergs rīkojumu ir pārsūdzējis tiesā.
Kā kļūst par biznesmeni
Kādreiz varenās SWH Rīga uzņēmumu grupas vadītājs Ainārs Gulbis bija viens no pašiem pirmajiem Lemberga biznesa partneriem, izriet no viņa liecībām tiesā. Gulbis stāsta, ka saskaņā ar sākotnējo vienošanos Lembergs, dodot iespēju SWH bosiem strādāt Ventspils ostas tranzītbiznesā, pretī saņems trešdaļu peļņas (pārējo – Gulbis un viņa partneris Māris Forsts, kurš abus saveda kopā).
Pirmais projekts bijis kālija sāls pārkraušana, bet biznesa shēma šāda: biznesmeņi izveido starpniekfirmu, kura ar Krievijas uzņēmumiem slēdz līgumu par kravu pārkraušanu un no tiem iekasē lielāku samaksu, nekā pēc tam samaksā valstij piederošajam ostas infrastruktūras uzņēmumam, kurš šīs kravas reāli pārkrauj. Pirmās summas Lembergam maksātas skaidrā naudā. «Cik pienācās, tik vedām. Nevienu reizi no Šveices neatbrauca ar mazāk par 100 tūkstošiem dolāru,» raksturo Gulbis. Vēlāk nauda pārskaitīta arī uz Lemberga kontu Šveices bankā, ko apstiprina ne tikai Gulbis, bet arī viņa Vācijas partneris Jānis Gobiņš. «Tā brauciena mērķis bija atvērt kontus Šveices bankās un ielikt tajos kontos, tajā skaitā arī Lemberga kontā, 100 000 USD. Es atceros, ka Lembergs pats bija kompānijas sastāvā un piedalījās bankas konta atvēršanā,» šāda Gobiņa liecība atrodama grāmatā Kā nozagt miljardu publicētajos kriminālprocesa materiālos.
Gulbis un Forsts Ventspils pašvaldības vadītājam apmaksājuši aviobiļetes un viesnīcu rēķinus ne tikai «biznesa» braucieniem uz Šveici, bet abiem ar sievu arī ceļojumu uz Parīzi un Karību salām.
Kad parādījās pirmā lielā nauda, Lembergam radusies vēlme pašam kļūt par peļņu nesošo uzņēmumu līdzīpašnieku. Saskaņā ar Gulbja liecībām Lembergs pamazām kļuvis par akcionāru gan viņa vadītajā SWH Rīga, gan – caur ārzonu uzņēmumiem – vairākos Ventspilī strādājošos uzņēmumos. Liela daļa laika, ko Gulbis liecināja tiesā, pagāja, pārbaudot pierādījumus Lemberga īpašuma tiesībām Šveices firmā Multinord, kura savulaik izmantota kā starpnieks kālija sāls pārkraušanā un pēc tam kļuva par līdzīpašnieku vienam no ostas lielākajiem uzņēmumiem Kālija parks. Grigorijam Lučanskim un SWH Rīga īpašniekiem piederošais Multinord akumulēja lielu naudu, un Lembergs tajā pieprasījis savu daļu. Kā izriet no Gulbja liecībām, Lembergs nav skaidri saucis konkrētu Multinord akciju skaitu, bet radījis konflikta situācijas, kuru dēļ Gulbis bijis spiests tās atdot – pakāpeniski līdz pēdējai akcijai. «Tika meklētas kļūdas manā darbībā», «Lembergs vienmēr teica, ka esmu zaglis numur viens un man neko nevar uzticēt», «viņš spēlēja uz manām vājajām vietām» – ar šādiem citātiem Gulbis raksturoja abu attiecības.
Piemēram, viena no Gulbja «vājajām vietām» bijusi SWH piederošā Rīgas Apvienotā Baltijas banka, kurā naudu turējuši Ventspils uzņēmumi. Lai tie naudu neizņemtu un banku noturētu pie dzīvības, Lembergs nemitīgi bijis jāatalgo. 1994.gadā Rīgas Apvienotās Baltijas bankas aktīvi bija seši miljoni latu, pēc gada – tikai divi miljoni, un Gulbis samazinājumu skaidro tieši ar Lemberga darbībām.
1992.gada nogalē abi biznesu iesāka, bet līdz 1995.gada sākumam Lembergs savam kompanjonam «atņēma visu, ko var». Multinord epizodē Lembergs ir apsūdzēts kukuļņemšanā sevišķi lielos apmēros un kukuļa izspiešanā, bet Gulbis kriminālprocesā atzīts par cietušo. Kā pierādījumi kalpo arī akciju nodošanas dokumenti un dividenžu naudas pārskaitījumi Lembergam, kuru patiesums Gulbim bija jāapliecina tiesas priekšā. Pie ietekmes Kālija parkā Lembergs ticis ne tikai caur Multinord, bet arī caur vēl vienu firmu – Nīderlandē reģistrēto Beleggingsmaatschappij Geit B.V. -, kura pašlaik ir lielākā Kālija parka īpašniece un saskaņā ar kriminālprocesa materiāliem pastarpināti pieder Lembergu ģimenei.
«Ja Aivars Lembergs kaut ko iedomājās, tas mums [tranzītbiznesam] bija kā likums,» apsūdzētā ietekmi raksturoja Gulbis. Caur ārzonu kompānijām lielajos Ventspils uzņēmumos slēpti ieguvis daļas, Lembergs atradis arī legālu veidu, kā tos ietekmēt – kā stāstīja Gulbis, tajos visos pēc privatizācijas saglabāta neliela Ventspils pašvaldības daļa, kas priekšsēdim deva tiesības oficiāli piedalīties pārvaldes procesos. Priekšsēdētāja amats domē, no kuras lēmumiem atkarīgi nomas līgumi, pirmpirkuma tiesības vai vides aizsardzības licences, bijusi vēl viena svira, kā iespaidot Ventspilī strādājošos uzņēmumus un ko Lembergs nevilcinājies atgādināt.
Slepenas aploksnes
Gulbja liecības raksturo veidu, kā Lembergs iekļuvis arī citos uzņēmumos un kā beigās sakašķējies ar savu «Ventspils bandu», kā to tiesā apzīmēja miljonārs Vladimirs Komogorcevs.
Piemēram, vēl viena apsūdzība kukuļņemšanā un kukuļa izspiešanā saistīta ar citu starpniekfirmu Puses, kas vēlāk kļuva par Latvijas naftas tranzīta dalībnieci un caur šo uzņēmumu privatizēja lielo ostas uzņēmumu Ventspils nafta. Kā izriet no kriminālprocesa liecībām, Puses bija izveidojuši Uldis Pumpurs, Mamerts Vaivads, Valentīns Kokalis un Jānis Blaževičs, un 1993.gadā tā sāka konkurēt ar SWH dibināto Ventrans kā starpniece naftas un naftas produktu pārkraušanā starp Krievijas uzņēmumiem un valstij piederošo Ventspils naftu. Kādā sanāksmē Lemberga kabinetā spriests par tranzīta apjomiem, un «Lembergs, ieraugot, ka Puses pārkrāvušas lielus apjomus, sāka bļaut un man pārmest, ka esmu parakstījis tādus līgumus, ka nevar būt Ventrans tāda konkurence šajā biznesā», lasāms publiskotajās Blaževiča liecībās prokuratūrai. Pēc sanāksmes, uzzinājis, kas ir Puses dalībnieki, Lembergs teicis: «Ja viņam nebūs kāds labums, Puses jāklapē ciet,» stāstījis cits aculiecinieks Valentīns Kokalis. Pēc viņa liecībām, «tajā sarunā domē Aivars Lembergs pateica, ka viņš grib būt Pusēs un par savu daļu neko nemaksāt». Kokalis to uztvēris kā «izspiešanu», jo iepriekšējā pieredze rādījusi, ka ar Lembergu joki mazi. «Bija tāds gadījums, ka mēs ar Pumpuru un firmu Kontinents (..) mēģinājām bunkurēt kuģus Ventspils ostā ar degvielu. Nedēļas laikā, kad mēs biznesu uzsākām, kuģis tika arestēts. Kad es runāju ar muitas priekšnieku pa telefonu, es dzirdēju, ka viņam blakus ir Aivars Lembergs, kurš diktē man sakāmo. Tā arī šis bizness apstājās. Vēlāk sarunā man un arī Kontinenta priekšniekam pateica, ka lai neiedomājas uzsākt biznesu Ventspilī bez saskaņošanas ar viņu. Tāpēc zināju, ka Lemberga draudi neļaut Pusēm strādāt ir ļoti reāli, jo tādus gadījumus, kad Lembergs neļāva strādāt Ventspils uzņēmējiem, zinu vairākus. Viņš izmantoja dienesta stāvokli gan kā [Ventspils naftas] valsts pilnvarnieks, gan kā domes amatpersona, jo, ja jautājums nebija ar viņu saskaņots, tad pusgadu vai vēl ilgāku laiku nevarēja dabūt ne būvatļauju, ne uzsākt darbu,» liecinājis Kokalis. Atmiņā bijusi arī Skonto grupas izslēgšana no Ventspils biznesa, kad «vienā no sanāksmēm kaut ko nesadalīja [Skonto šefs] Indriksons un Lembergs, līdz ar to šai kompānijai vairs netika pieļauta darbība Ventspilī», liecinājis Blaževičs. Pēc šādiem prātojumiem Puses dibinātāji Lembergam caur Panamā reģistrēto Delver Invest Corporation firmā piešķīruši piekto daļu kapitāla. Vēlāk Lembergs izteicis vēlmi savas daļas pārstāvēt caur Lihtenšteinā reģistrētu firmu Annapolis Anstalt.
Viss Ventspils tranzītbizness ir ārzonu firmu un trastu mudžeklis, kur patieso labuma guvēju vārdi nomaskēti aiz garām firmu ķēdēm. Saskaņā ar liecībām Aivars Lembergs un viņa bērni ir īpašnieki vai patiesā labuma guvēji dučiem aizjūrās paslēptu firmu, bet nemitīgās pārbīdes to ķēdēs rada izbrīnu, pa kuru laiku apsūdzētais ir vadījis pašvaldības darbu.
Lai Ventspils uzņēmumu patieso īpašnieku vārdi nekļūtu zināmi un neatklātos amatpersonu piedalīšanās neatļautos mantiskos darījumos, starp viņiem slēgtas konfidenciālas vienošanās, «ka nākamajos 12 gados apņemamies neapspriest patiesos Ventspils grupas uzņēmumu īpašniekus», tiesā liecināja bijušais Latvijas Krājbankas vadītājs Arnolds Laksa. (90.gadu otrajā pusē vairāki Ventspils uzņēmumi bija Krājbankas akcionāri, bet Lembergs, pēc Laksas vārdiem, «stādījās priekšā kā [to] galvenais īpašnieks».) Vienošanās paredzējusi, ka gadījumā, ja sazvērnieki solījumu netur, tiek atvērtas īpašas aploksnes un pret viņiem iedarbinātas kādas faktiski neeksistējošas vai apšaubāmas saistības.
Savukārt sarakstē starp Lemberga angļu «mēli» Ansi Sormuli (Ventspils mērs nemāk angļu valodu) un Šveices advokātu Rūdolfu Meroni Lembergs dēvēts par misteru Džonu (Mr.John) un viņa kādreizējais partneris Oļegs Stepanovs par misteru Smitu (Mr.Smith), jo Ventspils puse uzskatījusi, ka «sazināšanās pa telefaksu nebija pilnīgi konfidenciāla». Pēc Sormuļa ierosinājuma vēlāk Džons pārtapis par Fišeru (Mr.Fisher), bet Smits par Milleru (Mr.Miller).
Krimināllietas materiāli rāda, ka ārzonu īpašnieki ik gadu apgrozīja desmitiem miljonu latu, pie tam lielākā peļņas daļa tika viņiem privāti, nevis Latvijā reģistrētajiem uzņēmumiem, un pēc iespējas mazāk samaksājot nodokļos. Par divām šādām shēmām liecinājis advokāts Meroni. Vienā gadījumā, lai samazinātu nodokļus, tiek palielināts firmas Lat Transnafta pamatkapitāls, tajā ieskaitot firmas peļņu un tādējādi īpašniekiem ļaujot tikt pie papildu kapitāla daļām. Pēc gada pamatkapitāls tiek samazināts un izmaksāts īpašniekiem. «Tas viss notika Aivara Lemberga ģimenes interesēs,» liecinājis Meroni. Otrs gadījums saistīts ar ostas uzņēmuma Ventbunkers naftas produktu pārkraušanas starpnieku VB Forwarding, kurš šajā ampluā «nopelnīja samērā daudz naudas» un pēc tam caur divām citām firmām to aizdeva atpakaļ Ventbunkeram. Meroni liecinājis, ka «pēdējos divos vai trijos gados» Ventbunkers ir atmaksājis VB Forwarding 45 miljonus dolāru un «visa šī nauda sadalīta VB Forwarding daļu turētājiem», kuri formāli ir citas ārzonu firmas, bet to faktiskie labuma guvēji esot Lembergu ģimene, Igors Skoks, Oļegs Stepanovs, Olafs Berķis un Genādijs Ševcovs. Saskaņā ar kriminālprocesu materiāliem kopumā Ventbunkers šādi izmaksājis 60 miljonus dolāru. Meroni liecina arī par citiem gadījumiem, kad miljoni dolāru ripo uz Lembergu kontiem, piemēram, no Zele Mineral Resources «tika veikta viena liela izmaksa Lembergu ģimenei 9,5 miljonu ASV dolāru apmērā».
«Pārāk skops Lembergs nebija – viņam patika palielīties. Kādreiz uzcienāja ar dārgu alkoholu,» partneru attiecības raksturojis Kokalis. «Viesnīcā pie norēķināšanās Lembergs samaksāja par visiem. Domāju, ka viņš gribēja palielīties, jo izvilka kredītkarti – zelta. Es tādu redzēju pirmo reizi. Kad parakstīja rēķinu, Lembergs, vēršoties pie visiem, uzprasīja, vai mēs, veči, zinot, cik daudz naudas uz kartes stāvot. Pats pēc tam pateica – 100 000 ASV dolāru,» atceras Kokalis.
Tomēr pajuka arī šī draudzība. «Iesākoties domstarpībām starp Aivaru Lembergu, naftas biznesa pārējiem akcionāriem un mani (piemēram, par pedofilijas skandālu, LSDSP sponsorēšanu u.c.), es tiku izstumts no šī biznesa, netiku aicināts uz sēdēm, visi lēmumi tika pieņemti bez manis, visas dividendes tika iesaldētas. Caur advokātu Meroni man tika piedāvāts biznesu pārdot par noteiktu summu – 5 vai 5,5 miljoniem dolāru. Nepiekritu darījuma summai. Man Meroni pateica tādu frāzi, lai ņemu tik, cik dod, citādi neko nedabūšu vispār,» liecinājis Kokalis. Viņš savu biznesa daļu vērtējis desmitos miljonu dolāru, bet beigās neesot dabūjis pat Meroni solīto summu.
Nāves bailes
Apsardzes firmas Venta darbinieks Jāzeps Meikšāns tiesā liecināja, kā Lemberga uzdevumā izspiegojis viņa nelabvēļus. Informāciju bijis jāvāc gan par biznesmeņiem Kokali, Skoku un Stepanovu, gan politiķiem Andri Šķēli un Kristiānu Lībani, ģenerālprokuroru Jāni Maizīti un prokuroru Andi Mežsargu, kas vadīja Lemberga lietas izmeklēšanu. Interesējusi gan privāta informācija par vājībām, hobijiem un finanšu stāvokli, gan telefonsarunu izdrukas, par kuru izpēti stāstījis arī Kokalis. «Daudziem Ventspils cilvēkiem bija aizliegts tikties ar mani. Atceros, ka bija tādi gadījumi, kad man cilvēki zvanīja no citiem telefoniem, jo bija tā, ka Lembergam uz galda stāvēja tāds kā «zirnekļu tīkls», kur bija fiksēti visi telefoni, un bija zināms, kurš kuram zvanījis. Lembergs arī sauca un pārjautāja, kāpēc viens vai otrs man zvanījis, ko apsprieduši,» teicis Kokalis.
Kriminālprocesā izskan vairākas liecības par apdraudējumu, ko cilvēki izjutuši Lemberga dēļ. Pēc raksta sākumā minētās sarunas ar Lembergu Vīnes viesnīcā Ainārs Gulbis 1996.gadā pat ierakstīja videokaseti, kurā izstāstīja par biznesa attiecībām ar Lembergu un piekodināja šo ierakstu līdz ar savāktajiem dokumentiem «manas nāves gadījumā» nodot tiesībsargiem un publiskot.
«Aivars Lembergs teica, ka ārvalstu kompānijai Keywood International Ltd. vajag atdot daļu manu kā SIA Lat Transnafta dalībnieka akciju. Man citu iespēju kā piekrist viņa ultimātam nebija,» liecināja cits uzņēmējs Vladimirs Krastiņš, kurš atzina, «ja es atteiktu viņam, tad būtu apdraudēta arī mana dzīvība, tā es to sapratu un saprotu tagad».
Advokātiem Gintam Laiviņam-Laiveniekam un Rūdolfam Meroni šajā lietā ir piemērota procesuālā aizsardzība, tādēļ abus iztaujāja slēgtā tiesas sēdē. «Zinot Aivara Lemberga ietekmi gan politikā, gan arī biznesa vidē, arī viņa sakarus tiesībsargājošās institūcijās, man bija vienkārši bail atteikt viņam advokāta pakalpojumus,» pirmstiesas izmeklēšanā sacījis Laiviņš-Laivenieks. Savukārt Meroni liecības prokuroriem sniedzis Islande Hotel un citās telpās, taču ne prokuratūrā, jo «es nevēlos, lai Aivars Lembergs vai ar viņu saistītās personas redzētu mani un zinātu, ka es sniedzu liecības, jo man ir pamats domāt, ka manu liecību sniegšana prokuratūrai var apdraudēt mani no Aivara Lemberga puses». Abu advokātu liecības ir sevišķi nozīmīgas, jo viņi kalpo kā tilts starp biznesu Latvijā un ārzonu firmu īpašniekiem vai labuma guvējiem.
Politiķu akcijas – seifā
Iespējamā politiķu pirkšana tiek izmeklēta atsevišķā lietā, kas nav nonākusi tiesā, taču arī pašreizējā tiesvedībā ir izskanējušas vairākas liecības par Lemberga ietekmi politikā un veidu, kā viņš to nodrošināja. «Puses viennozīmīgi piedalījās partiju finansēšanā. Kādai partijai un cik maksāt, to noteica Lembergs. No visa tranzīta biznesa Ventspilī tika veikti atskaitījumi un tika nodibināts tā saucamais 5% fonds. To pārvaldīja Lembergs, Vaivads un Junkers. Tikai viņiem ir šī informācija,» lasāms Kokaļa liecībās.
Uzņēmēji Jūlijs Krūmiņš un Vladimirs Komogorcevs ir liecinājuši, ka Latvijas ceļam, Saimniekam un tēvzemiešiem bijušas paredzētas Ventspils naftas daļas pateicībā par izdevīgiem privatizācijas noteikumiem. «Lembergs pateica, ka politiķiem būs jādod 20% Ventspils naftas akciju par to, lai viņi izpildītu savu uzdevumu un tad saņemtu atlīdzību. Lembergs pateica, ka šīs akcijas stāvēs pie viņa seifā. Tās būs uzrādītājakcijas, un tad, kad politiķi būs nopelnījuši, saņems akcijas,» liecināja Komogorcevs.
Jau agrāk ir dzirdēti stāsti par valdošo partiju līderu regulārajām vizītēm pie Lemberga uz Ventspili. No Meikšāna liecinātā izriet, ka uz līdzīgām pieņemšanām politiķi gāja arī uz LatRosTrans biroju Rīgā, iepretim Hotel de Rome. Tas parasti noticis trešdienās. Lembergam atskaitīties gājis arī Ventas šefs Aivars Valcis (bijušais Rīgas Kriminālpolicijas priekšnieks), kurš Meikšānam piekodinājis būt tuvumā. «Pievērsu uzmanību, ka parādās pazīstamas sejas, kad Aivars Lembergs atbrauc. Visvairāk no ZZS – Brigmani, Emsi redzēju sistemātiski. Ja nemaldos, to nelaimīgo traktora naudu MK Emsis pazaudēja tieši trešdien. (..) Sistemātiski ieradās SAB direktors Kamaldiņš, valsts kontrolieris Černajs,» tiesā stāstīja Meikšāns.
Savi mediji
Tiesvedībā ir arī materiāli par Lemberga ietekmi uz medijiem, ko viņš pats vienmēr noliedzis. Ar Ventspili saistīti uzņēmumi savulaik oficiāli bija avīzes NRA izdevēja Mediju nams īpašnieki (tagad īpašnieki ir izdevniecības darbinieki), un vairākas liecības apstiprina acīmredzamo, ka Lembergs noteica avīzes saturu. «Galvenais redakcijas ietekmētājs ir Aivars Lembergs. Visa kampaņa, kas bija pret mani personīgi, to vien apliecināja. Ja Lembergs privātā sarunā piedraudēja ar publicitāti, tas arī notika,» liecinājis Laksa.
Tiesas zālē ir atreferēta Lemberga un Mediju nama valdes locekles Lilitas Seimuškānes telefonsaruna 2006.gada 20.jūlijā – dienā, kad prokuratūra Lembergam uzrādīja apsūdzības, bet zaļzemnieki viņu izvirzīja par apvienības premjera amata kandidātu. Dienu, kad ierasties prokuratūrā, Lembergs bija izvēlējies pats. «Ā, klausies, vai nevajadzētu sagatavot kaut kādu mazu tekstiņu, ko?» saņēmis apsūdzības, Lembergs zvana Seimuškānei. «Labi, labi, padod tikai domu, ko,» viņa atbild. «Viņi [prokurori] vispār ir debili, tad viņiem vajadzēja nedēļu iepriekš, ha-ha-ha,» ņirdz Lembergs.
Savukārt Meikšāns liecināja, ka «informācijas apmaiņas» nolūkos viņam bija jātiekas ar NRA žurnālistu Ritumu Rozenbergu, kurš viņam stādīts priekšā kā «Aivara Lemberga cilvēks». Tomēr Lembergs, šķiet, nav līdz galam uzticējies arī Rozenbergam, jo darba devējs Meikšānam esot licis izspiegot Rozenbergu, sakot, ka «būtu interesanti tikt pie viņa kompjūtera».
Ventspilnieku saites ar NRA un Latvijas Avīzi (pieder Ventbunkeram) zināmas izsenis, taču mazāk zināms, ka Ventspils grupējumam caur britu pastkastītes firmuTradevision Limited savulaik piederēja daļas ziņu aģentūrā LETA. Tās valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Barkāns skaidro, ka ventspilniekus nācies piesaistīt Krievijas krīzes iespaidā, un uzsver – viņiem uzņēmumā nav bijusi kontrole un viņi nav varējuši ietekmēt saturu, lai arī «strīdi, diskusijas» bija. 2004.gadā ventspilnieku daļas atpirktas.
Lemberga ietekmē ir bijuši arī reģionālie mediji. Savulaik skandālu sacēla ziņa, ka Jaunā laika deputāte Silva Bendrāte ar Lembergu bija noslēgusi trasta līgumu par Kurzemes radio iegādi (par Lemberga naudu un viņa vietā, bet ar savu vārdu). Līdzīgs trasta līgums bijis Ventas Balss īpašniekam Mihailam Soiferam ar Britu Virdžīnu firmu Farrel Finance Corporation, kuru Latvijā pārstāvēja Gints Laiviņš-Laivenieks. Farrel pieder daļas vēl vienā mediju uzņēmumā – SkaTVis, kas ir Kurzemes televīzijas īpašnieks. Ventspils tranzītbiznesa cilvēki tagad pārvalda arī izdevniecību Diena – tā oficiāli pieder uzņēmumam Rīgas Tirdzniecības osta, kura patiesos īpašniekus KNAB turpina noskaidrot tā sauktās oligarhu lietas ietvaros.
Šā raksta tapšanas gaitā sazinājos ar Aivaru Lembergu. Uz jautājumu, vai desmitiem cilvēku tiesā un pirmstiesas izmeklēšanā ir melojuši un visi kriminālprocesā savāktie dokumenti ir viltoti, ja reiz viņš savu vainu neatzīst, Lembergs rakstiski atbildēja ar vārdiem, kas no viņa dzirdēti jau gadiem ilgi: «Kapitālsabiedrības, kurās es esmu akciju vai daļu īpašnieks, ir redzamas manās ikgadējās amatpersonas deklarācijās.» No tiesvedībā izskanējušajiem faktiem tur nav nekā.
Tikmēr tiesa turpina uzklausīt liecības. Cik ilgi prāva turpināsies, nav iespējams prognozēt. Līdz nākamā gada 21.janvārim tiesvedībā ir pārtraukums.
No tiesas un pirmstiesas izmeklēšanas liecībām
Bijušais Latvijas Krājbankas prezidents Arnolds Laksa:
«Neviens neuzdeva jautājumu, kāpēc lemšanā par Krājbankas privatizāciju Privatizācijas aģentūras telpās piedalās Aivars Lembergs. Visiem bija skaidrs, ka Lembergs ir pats galvenais īpašnieks šiem uzņēmumiem [Ventbunkeram, Ventamonjakam, Kālija parkam].»
Bijušais Ventspils naftas prezidents Jānis BlažEvičs:
«Ar savu ietekmi viņš [Lembergs] varēja atlaist no amata jebkuru no uzņēmuma Ventspils nafta, tajā skaitā arī mani, ja es iebilstu viņa viedoklim.»
Miljonārs Vladimirs Komogorcevs par Ventspils naftas valdes locekļu un Lemberga attiecībām:
«Viņi viņu bučoja visās vietās, viņš tāds sabučots visu laiku staigāja. Ja Aivars ko teica, tas bija kā Dievs.»
Komogorcevs par Ventspils uzņēmēju attiecībām:
«Es Kokalim teicu – kad jūs kļūsit bagāti, jūs viens otru aprīsit kā zirnekļi burkā. Šis laiks ir pienācis.»
Advokāts Rūdolfs Meroni:
«Aivars Lembergs šajā sanāksmē bija ļoti dusmīgs, jo pirms dažām dienām bija parādījušies raksti avīzē, kas acīmredzami vilka kaut kādas saiknes starp nekustamo īpašumu pārdošanu (pirkšanu), kas netieši piederēja kompānijai Netherfin Financial Services BV. Lembergs sāka bļaustīties savā parastajā veidā un apvainoja ikvienu, kāpēc tika izveidota šāda veida struktūra. Es arī sāku kliegt viņam pretim. Es mēģināju izskaidrot, ka šādu lēmumu nopirkt kompāniju Netherfin Financial Services BV pieņēma viņš, Aivars Lembergs, un viņa dēls Anrijs Lembergs.»
Apsardzes firmas Venta darbinieks Jāzeps Meikšāns:
«Lembergam ļoti nepatika KNAB pagaidu vadītājas Strīķes darbība. Viņš gribēja, lai tur ieliek viņam uzticamu cilvēku, ar ko viņš varētu kontaktēties. [Ventas šefs Aivars] Valcis palūdza, ka man daudz paziņu starp tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem, varbūt lai sameklēju kādu, kas varētu pildīt šos pienākumus. (Stāsta, kā piespēlējis Alekseju Loskutovu, kuru Valcis pēc tam vedis uz pārrunām pie Lemberga – red.) Tā kā Emsis bija MK priekšsēdētājs, Loskutovs arī tika amatā.»
