ES agonistes • IR.lv

ES agonistes

4
Pauls Raudseps

«Donorvalstis» izrāda aizvien mazāku sajūsmu par Eiropas solidaritāti

Viens no eirozonas krīzes sīkajiem intelektuālajiem prieciņiem ir iespēja atgādināt dažādus vārdus un jēdzienus, kas radušies senajā Grieķijā, lai skaidrotu nedienas, kuras sākās modernajā Grieķijā. Klasiskās kultūras pazinēji var padomāt par mītiem saistībā ar Atēnās uzburto statistiku; vērojot ES kārtējos centienus glābt Grieķijas ekonomiku, atcerēties Sīzifa nesekmīgās pūles uzvelt smagu akmeni kalnā; bet jo bieži apcerēt jēdzienu «traģēdija», kurā liktenis, pienākums un cilvēciskais vājums kopā noved pie neizbēgami nelaimīgām beigām. Cerību stariņš meklējams apstāklī, ka ne jau visi senie stāsti beidzas bēdīgi. Odisejs pēc 10 gadu klejošanas un dievu uzliktajiem pārbaudījumiem tomēr nokļuva mājās.

Tiesa, eirokrīze ilgusi «tikai» divarpus gadus, un miera krasti vēl šķiet tālu tālu. Situāciju varētu raksturot ar sengrieķu vārdu agon – drāmas pamatā likta cīņa vai konflikts. Dramatiskās spīlēs nonākušos varoņus raksturo kā agonistes. Vērtīgs vārdiņš mūsdienu Eiropas Savienībā.

Pirmdien eirozonas finanšu ministri pasludināja jau vismaz ceturto izšķirošo uzvaru cīņā ar Grieķijas budžeta krīzi. 2010.gadā tika piešķirta pirmā palīdzības pro-gramma, 2011.gadā lemts par otro, 2012.gada pavasarī panākts, ka privātie aizdevēji noraksta daļu valsts parāda, taču arī ar to nav pieticis. Grieķijas ekonomikas sabrukums nav apturēts, un, pēc jaunākajiem aprēķiniem, ja nekas netiktu darīts, valsts parāds 2020.gadā, desmit gadus pēc palīdzības programmas sākšanas, pārsniegtu 190% no IKP. Plānoti bija 120%.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu