Kāpēc finanšu grūtībās nonākušas firmas neilgi pirms tiesvedības maina juridisko adresi un tādējādi vienlaikus arī tiesu, kurai jālemj par to parādiem? Franču detektīvi iesaka: «Meklē sievieti!», bet, pielāgojot latviešu maksātnespējas procesa īpatnībām, šī gudrība skanētu: «Meklē tiesnesi!» Mēs meklējām un atradām tiesnešus, pie kuriem nonāk daudzas «ceļojošās» firmas ar miljonos mērāmām parādsaistībām
Sargs rūpīgi nopēta mani. Uzmet aci dežūrtelpā noglabātam sarakstam un paziņo, ka neviens no meklētajiem uzņēmumiem te, Lāčplēša ielā 20a, nemīt. Ir tikai viņu pastkastītes. «Trīs mājas tālāk, tepat uz Lāčplēša un Brīvības ielas stūra, viņi atrodas,» vīrs pasaka priekšā, kur meklēt Tērbatas biznesa centru un vēl piecas savstarpēji saistītas firmas, par kurām interesējos.
Sarga norādītajā namā Brīvības ielā 47 agrāk bija piecu šo uzņēmumu oficiālā adrese, bet tad pēkšņi tā mainījās. Tas notika neilgi – dažas dienas, mēnesi vai pusotru – pirms firmas pieteica tiesisko aizsardzību.
Kādēļ uzņēmumi mainīja adresi, viņi nevēlas atbildēt. Tiesvedības ierosināšanas laikā visu uzņēmumu kopējās parādsaistības pārsniedza 33 miljonus latu, bet, tiesā panākot miljonu norakstīšanu, izdevies tikt vaļā no ievērojamām parādu summām.
Viss izskatās likumīgi, jo finanšu grūtībās nonākušam uzņēmumam likums ļauj pasargāt sevi no maksātnespējas. Tiesiskā aizsardzība nozīmē, ka paša uzņēmuma izvēlēts administrators izstrādā, ar kreditoru vairākumu saskaņo un tiesā apstiprina plānu, kā uzņēmums atkal tiks uz kājām. Nereti izeja ir parādu daļas atlaišana. Arī šoreiz.
Tomēr žurnāla Ir rīcībā nonākušajās vēstulēs, ko liels kreditors rakstījis Saeimai, izskan aizdomas par krāpšanu. Šis kreditors ir Swedbank, kas savulaik Tērbatas biznesa centram pret ķīlu izsniedza aizdevumus, taču tiesiskās aizsardzības procesā netika atzīta par nodrošināto kreditoru un ir zaudējusi 5,5 miljonus latu. Banka norāda: svarīgo lēmumu par saistību dzēšanu pieņēma divi ar pašu Tērbatas biznesa centru saistīti kreditori, kaut gan VID secinājis – abi neveic nekādu saimniecisko darbību un UR dati neliecina par spēju aizdot Tērbatas biznesa centram 8,5 miljonus latu (firma, kas izrādījusies lielāks aizdevējs par banku, ir reģistrēta tajā pašā adresē Brīvības ielā 47 un vairākus gadus strādājusi ar zaudējumiem).
Vēstulēs Saeimas priekšsēdētājai un Juridiskajai komisijai Swedbank valdes pārstāvji skaļi pasaka to, ko daudzi sacījuši paklusām – maksātnespējas procesa regulējums Latvijā tiek izmantots, «lai veidotu shēmas» un «sistemātiski izkrāptu» investoru līdzekļus, turklāt šis process notiek ar «negodprātīgu un, visticamāk, korumpētu amatpersonu (maksātnespējas administratoru un tiesnešu) līdzdalību». Swedbank ir sūdzējusies arī Augstākajai tiesai, Maksātnespējas administrācijai un prokuratūrai, taču viss velti.
Visos ar maksātnespēju saistītajos procesos galvenais likumības sargs ir tiesa. Tiesnesim ir jāapstiprina gan administratora plānotās darbības, gan maksātnespējas procesos arī administrators (uzņēmums pats var izvēlēties administratoru tikai tiesiskās aizsardzības procesā, bet maksātnespējas gadījumā tiesa nozīmē Maksātnespējas aģentūras ieteikto administratoru, kas izvēlēts pēc nejaušības principa – kuram no rindā gaidošajiem tobrīd pienākusi kārta).
Kurš tiesnesis būs lēmējs – arī to nosaka nejaušības princips jeb elektroniskas sistēmas algoritms, kas regulē lietu izlozi tiesās. Viss iecerēts tā, lai uzņēmējiem vai administratoriem nebūtu iespēju iedibināt attiecības ar tiesnešiem un dabūt cauri sev vēlamo risinājumu.
Taču neatbildēts paliek jautājums – kāpēc tad Tērbatas biznesa centrs un citi finanšu grūtībās nonākuši uzņēmumi pirms tiesvedības pēkšņi maina adresi?
Maksātnespējas jautājumos uzņēmumiem ir jāvēršas tajā tiesā, kuras teritorijā ir viņu juridiskā adrese. Nomainīt adresi nozīmē nomainīt tiesu. Piemēram, namus Lāčplēša ielā 20a un Brīvības ielā 47 Rīgā šķir tikai pārsimt metru, bet juridiskajā pasaulē starp tiem ir trekna robežlīnija: viena adrese ir piekritīga Vidzemes priekšpilsētas, otra – Centra rajona tiesai.
Tā Tērbatas biznesa centrs un pieci saistītie uzņēmumi pēc adreses maiņas nonāca Rīgas Centra rajona tiesā. Tur elektroniskā sistēma tiem visiem «izlozēja» vienu un to pašu tiesnesi. Tas apstiprināja visu firmu glābšanas plānus, norakstot miljoniem latu.
Tendence. Iespējams, korupcija
Tērbatas biznesa centra «ceļošana» pirms tiesas nav izņēmums – pētot adrešu maiņas gadījumus, atklājas virkne uzkrītošu sakritību.
Latvijā ir sertificēti 330 maksātnespējas administratori. Spriežot pēc vienotām prakses vietu adresēm, tie koncentrējušies lielāka vai mazāka skaita grupās. Jau pērnruden vairākos pētījumos žurnāls Ir atklāja, ka šie speciālisti palīdz risināt uzņēmumu problēmas, pateicoties dažādām veiksmīgām sakritībām, ko citi bez aplinkiem sauc par shēmām. Kopš krīzes vairāki tūkstoši uzņēmumu Latvijā pieteikuši maksātnespēju un tiesās rit simtiem miljonu vērta cīņa par parādu atgūšanu vai norakstīšanu, ko izkaro īpašnieki, darījumu partneri un bankas.
Maksātnespējas procesos pudu sāls ir apēdusi valstij piederošā Reverta, kas pēc Parex kraha tika izveidota bankas slikto kredītu pārvaldīšanai. Vadības juridiskā atbalsta un restrukturizācijas daļas vadītājs Rolands Neilands gatavs pirmo reizi publiski runāt par šo grupu darbu. «Jā, mēs esam saskārušies ar šādu kooperatīvu, kā mēs to saucam – kolhozu -, darbībām. Gadījumos, kad gan parādniekiem vai to īpašniekiem, gan arī pašiem administratoriem ir liela interese gūt mantisku labumu.» Revertas pārstāvis šo «kolhozu» aktivitātes salīdzina ar «maitasputniem», kas ciniski sadala uzņēmumu pārpalikumus, un pieļauj, ka šāda sistēma Latvijā valda tāpēc, «ka tā ir izdevīga – arī visaugstākajos līmeņos».
Tiesu varai Neilands velta skarbus vārdus: «Ir nolēmumi, kurus lasot – nezinot tiesu un tiesnesi -, rodas sajūta, ka tā ir nezināšana. Bet ir atsevišķas tiesas, kur ir likumsakarīga tendence, ka noteiktas lietas tiek izskatītas pie konkrētiem tiesnešiem. Administratori iepriekš maina uzņēmumu juridiskās adreses, lai maksātnespēja vai tiesiskās aizsardzības process tiktu sākts konkrētā tiesā. Tādos gadījumos izgaist šaubas, ka tā ir nekompetence.» Kas tad tas ir? «Tā ir tāda noteikta veida tendence,» Neilands atbild, «iespējams, tā ir korupcija.»
Lai pārbaudītu šīs aizdomas, nolēmu izanalizēt plašāku lietu klāstu, meklējot gadījumus, kad uzņēmumi maina adresi pirms tiesvedības. Ierobežoto resursu dēļ nebija iespējams aptvert visus Latvijā praktizējošos maksātnespējas administratorus, tāpēc koncentrējos uz vairākiem desmitiem, kuri darbojas trīs populārās adresēs (Antonijas ielā 7, Rīgā, turpat blakus Antonijas ielā 5 un Dzirnieku ielā 16, Mārupē) – vai ir kāda saistība ar šīm adresēm, piemēram, tur notiek kreditoru sapulces.
Izskatot vairākus simtus lietu laika posmā no 2009. līdz šim gadam, atklājās desmitiem uzņēmumu, kas neilgi pirms tiesvedības mainījuši juridisko adresi. Pavisam atklāju 45 šādus gadījumus. Turklāt vairākumā no tiem – 31 – atkārtojas tiesu apgabali, uz kuriem šie uzņēmumi pārceļas risināt savas finanšu problēmas. Manis apskatītie «ceļojošie» uzņēmumi iecienījuši Rīgas Centra rajona, Siguldas, Valmieras un Kuldīgas tiesas.
Vēl vairāk – atkārtojas tiesnešu vārdi, pie kuriem nonāk šo firmu lietas. Tie ir Raimonds Buls Rīgas Centra rajona tiesā, Valija Grebežniece Siguldā, Maruta Ilgaža, Jānis Grīnbergs un Ingrīda Bogdanova (tagad Liepa) Valmierā, kā arī Anita Simsone un Daina Alksne Kuldīgā. Protams, šie nav vienīgie tiesneši, kas Latvijā skatījuši «ceļojošo» firmu lietas, taču mana pētījuma ietvaros pārbaudīto administratoru praksē tieši šīs tiesas atkārtojas.
Firmas adreses maiņa nav nekas nelikumīgs. Tomēr tā signalizē par procesiem, kurus iesaistītie nevēlas skaidrot. Sazinoties ar uzņēmumiem vai to administratoriem, nevienā gadījumā tā arī neuzzinājām, kādēļ adrese mainīta. Nav komentāru, nezinu, informāciju nesniegšu – biežākās atbildes.
Visus šos «ceļojošos» uzņēmumus vieno pamatīga parādu nasta, no kuras tie grasījās tikt vaļā ar tiesas akceptu. Runa ir par lielu naudu – septiņi tiesneši lēma par turpmāko likteni firmām, kuru parādsaistības tiesvedības sākšanas brīdī kopumā pārsniedza 88 miljonus latu. Saskaitot visas 45 atklātās firmas, summa tuvojas 100 miljoniem.
Uz Valmieru no Liepājas
Pirms trim gadiem uzņēmums Baltic Holding Company (BHC), kas darbojas Liepājā un tur ieguldījis vairāk nekā piecus miljonus eiro, ar ES fondu atbalstu uzceļot rapšu pārstrādes kompleksu, pēkšņi nolēma mainīt adresi. Rūpnīca palika savā vietā, tikai juridiski uzņēmums pārcēlās pāri visai Latvijai uz Valmieru. Tajā pašā dienā – 2010.gada 22.aprīlī – kāds kreditors Valmieras tiesā iesniedza prasību par BHC maksātnespēju un tiesnese Ilgaža uzreiz ierosināja lietu.
Maksātnespējas prasītājs nebija rūpnīcas biznesa partneris. Uzņēmums V.A.Birojs, kura adrese Rīgā, Vīlandes ielā, sakrita ar vairāku maksātnespējas administratoru prakses vietu, bija cesijas kārtībā ieguvis prasījuma tiesības par 9555 latiem. Šī summa ir niecīga, salīdzinot ar kopējo BHC parādu nastu, kas pārsniedz sešus miljonus latu.
Pirms krīzes celto rūpnīcu sāpīgi ķēra ekonomikas kritums, tomēr partneri nerosināja maksātnespēju, cerot atgūt naudu no strādājoša, nevis bankrotējuša uzņēmuma. Tā domāja arī zemnieks Artis Kamols, kuram rūpnīca par rapsi bija parādā 154 tūkstošus latu. Tāpēc pēkšņo maksātnespēju Kamols novērtēja kā shēmu, lai izvairītos no parādiem un saistībām pret ES fondiem.
«Viss pasākums bija ļoti aizdomīgs. Uzņēmums, kurš reģistrēts Liepājā un visa, visa darbība ir Liepājā, vienas nakts laikā nokļuva Valmierā,» saka Kamols. Zemnieks joprojām nav saņēmis ne savu naudu, ne arī ziņu no tiesībsargājošajām iestādēm, kam lūdza pārbaudīt šo lietu. Toties BHC stāsts ir atrisinājies – bankrotējušais uzņēmums pērn novembrī likvidēts. Pārdodot mantu iegūtie 1,2 miljoni latu atdoti bankai, bet citi kreditori ar 4,8 miljonu prasījumiem palikuši tukšā.
Lai gan BHC administratora Haralda Velmera prakses vieta ir Barona ielā Rīgā, maksātnespējas procesa dokumenti liecina, ka kreditori pulcināti Antonijas ielā 7. Līdzīgi šo adresi iecienījusi arī administratore Una Zakrevska, kurai Valmieras tiesa 2010.gadā uzticēja maksātnespējīgo uzņēmumu Alfa Moduls, kas trīs dienas pirms tiesvedības «pārcēlās» uz Valmieru no Rīgas. Vēl trešo reizi Antonijas iela «uzpeld» saistībā ar firmu Stoneks, kas nedēļu pirms tiesvedības 2009.gadā pārreģistrējās no Jelgavas uz Valmiermuižu un tika pie maksātnespējas administratora Ērika Spureļa, kurš praktizē Antonijas ielā.
Vēl divi uzņēmumi pirms tiesvedības no Rīgas un Liepājas pārreģistrējušies uz Valmieru un pēc dažām dienām tikuši pie administratoriem, kas darbojas Dzirnieku ielā Mārupē. Kopumā manis atrastiem pieciem uz Valmieras tiesu aizceļojušajiem uzņēmumiem parādi pārsniedza deviņus miljonus, un visiem bija svarīgs lēmums par maksātnespējas administratora nozīmēšanu.
Tiesnese Ilgaža neko aizdomīgu šajās maksātnespējas lietās nav saskatījusi un intervijā ar rūgtumu piemin – nu jājūtas gluži vai vainīgai, ka ievērojusi likuma prasību un ātri ierosinājusi lietu. Trīs Valmieras tiesneši un tiesas priekšsēdētājs Indulis Konošonoks ir vienīgie, kuri par «ceļotājfirmu» tematu piekrīt klātienes intervijai.
«Tam visam apakšā ir teksts, ka mēs ņemam kukuļus, vai ne?» tiesnese Liepa atbild ar pretjautājumu, kad vaicāju par adrešu maiņas iemesliem. Tiesneši saka – neesot zinājuši par šādu uzņēmumu rīcību. Grīnbergs gan piebilst: pat ja zinātu, tas neko nemainītu. «Šaubos, vai mūsu tiesai ir tāda slava, ka esam ļoti pretimnākoši, pieveram acis un visus, kas nāk pie mums, laižam uz maksātnespēju.» Lietu sadale Valmieras tiesā notiekot elektroniski jau daudzus gadus, maksātnespējas lietas izlozējot starp četriem tiesnešiem, kas skata civillietas.
«Likums visiem ir vienāds. Mēs lasām likumu un piemērojam to – cik nu pareizi piemērojam, kā saprotam. Viens piemēro tā, otrs – tā. Nu, nav vienprātības, bet es nevaru izskaidrot, kāpēc viņi maina adreses uz šejieni,» atkārto tiesnese Liepa.
Slepenais algoritms un Buls
Nesen rekonstruētajā namā Rīgā grūti atpazīt rūpnīcas VEF korpusu. Te atrodas Tiesu administrācija, kas nodrošina visu Latvijas tiesu darbu un uztur arī lietu sadales elektronisko programmu.
«Likums nosaka, ka jābūt nejaušai lietu sadalei,» Tiesu informācijas sistēmas nodaļas vadītāja Jana Zemberga skaidro pieklusinātā balsī. «Sistēmas algoritmā ņemts vērā tiesneša saņemto lietu daudzums, izskatīto lietu daudzums, kurš tiek reizināts ar nejaušu skaitli. Pat zinot matemātiski visus kritērijus, es nevaru aprēķināt, kuram sistēma iedalīs lietu.»
Arī Tieslietu ministrijas Tiesu sistēmas politikas departamenta direktore Inita Ilgaža (uzvārdu sakritība nav nejauša, viņas māte ir minētā Valmieras tiesnese) mundri apliecina – algoritms neesot aprēķināms.
Ironiskā kārtā nams, kurā tiek kontrolēta sarežģītā algoritma darbība, ir arī kluss liecinieks ne mazāk sapiņķerētiem tiesvedības procesiem.
Forburgas biroju centrs, kurā telpas nomā Tiesu administrācija, pieder būvuzņēmēju STATS grupai. Divi tās uzņēmumi Būvuzņēmums STATS un Forburga pašā krīzes karstumā 2009.gada vasarā pieteica tiesisko aizsardzību. Tobrīd uzņēmumu saistības pārsniedza attiecīgi 14 un deviņus miljonus latu. Par administratoriem uzņēmumi izvēlējās divus pieredzējušus vīrus no prakses Antonijas ielā 7 – Māri Sprūdu un Aigaru Lūsi. (Pēdējais aktīvu darbību maksātnespējas jomā pērnvasar nomainīja pret Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāra amatu, bet pagājušajā nedēļā ministriju atstājis un tagad ir Nacionālās apvienības ģenerālsekretārs.)
Abi uzņēmumi atradās Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas apgabalā, taču nedēļu pirms vēršanās tiesā mainīja adresi uz Centra rajonu. Lietas iesniegtas tiesā ar pāris nedēļu nobīdi, bet slepenais algoritms tās iedalīja vienam tiesnesim – Raimondam Bulam.
Pārbaudot Sprūda administrētos uzņēmumus, atklāju vēl vairākus gadījumus, kad neilgi pirms tiesvedības firmas mainījušas adresi. Uzņēmums Dzimtā sēta 2009.gadā pārreģistrējies no Ventspils, Rīgas autoriepas – 2011.gadā no Zemgales priekšpilsētas Rīgā. Abos gadījumos jaunā adrese atrodas Centra rajona tiesas apgabalā. Un arī šīs lietas nonākušas pie Bula.
Zvanot pa uzņēmumu kontakttālruņiem, nesaņemam nekādu atbildi uz jautājumu, kāpēc mainītas adreses. Arī Lūsis par šo tematu neatbild. Sprūds ir visatsaucīgākais un rakstiski atbild – nevienā gadījumā nav saskatāmi nekādi likumpārkāpumi. «Katrā ziņā Jūs jebkāda likuma normu, kas būtu pārkāpta vai neievērota, nespēsiet atrast,» pavēsta Sprūds, uz atvadām novēlot panākumus godīgā pētnieciskajā žurnālistikā.
Jāpiebilst – pirms dažiem mēnešiem gan Sprūds, gan Lūsis iesūdzēja žurnālu Ir tiesā saistībā ar pērn publicētajiem rakstiem par maksātnespējas problēmām. Abas prasības gaida izskatīšanu Centra rajona tiesā. Nejaušais algoritms atkal tās novirzījis tiesnesim Bulam.
Jautājumu par adrešu maiņu uzdodu arī bijušajam tieslietu ministram, Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājam Gaidim Bērziņam. Viņš kā advokāts 2010.gadā pārstāvēja Būvuzņēmumu STATS, ko administrēja politiskais domubiedrs Lūsis. «Es pārstāvēju uzņēmumu tikai konkrētā lietā, tas bija Augstākās tiesas senātā, un pārējo laikam komentēt nevarēšu. Bet kopumā, ja paskatās uz tādām situācijām, tā nav laba prakse,» par adrešu maiņu saka Bērziņš, pēc kura aiziešanas no ministrijas tās vadībā ierotēja Lūsis.
Minētā Augstākās tiesas senāta lieta kalpo par pierādījumu, kā cīņā par naudu tiek izmantotas negodīgas metodes. Senāts 2010.gadā nepārsūdzamā spriedumā konstatēja – Būvuzņēmuma STATS tiesiskās aizsardzības procesā ir pārkāpta likuma prasība līdzvērtīgi ievērot visu kreditoru intereses. Senāta atcelto plānu bija akceptējis Lūsis un apstiprinājis tiesnesis Buls. Senāts norāda, ka tiesnesis nav pēc būtības pārbaudījis un vērtējis plāna atbilstību likumam. Atkārtota tiesa jau citā sastāvā tiesiskās aizsardzības procesu pārtrauca, taču firma drīz atkal iesniedza jaunu pieteikumu un šajā laikā strauji mainīja adreses – Rīgā, Valmierā, beidzot Siguldā, kur tiesnese Valija Grebežniece 2010.gada nogalē pieteikumu apmierināja.
Raimonds Buls ir tas pats Centra rajona tiesas tiesnesis, kura pārziņā nejaušais algoritms 2010.gada vasarā nodeva arī Tērbatas biznesa centra un piecu saistīto uzņēmumu lietas, par kurām stāstīju raksta sākumā. Buls un uzņēmuma administratore Ieva Kaziniece ir tās amatpersonas, kurām Swedbank vēstulē Saeimai velta skarbos vārdus par prettiesiskiem lēmumiem, ar kuru palīdzību tiek īstenotas krāpšanas shēmas.
Administratore Kaziniece atteicās runāt par šo tematu, jo «tā ir uzņēmuma un administratora lieta un es neuzskatu, ka man būtu jāsniedz kādi komentāri». Savukārt Buls kategoriski noraida pārmetumus – ne AT, ne prokuratūra šajā lietā nav konstatējusi pārkāpumus, toties bankas advokāti «izmanto visus līdzekļus sava honorāra attaisnošanai un personisko īpašību apmierināšanai».
Tikmēr banka kā beztiesiskuma piemēru piesauc šādu absurdu virkni. Pērn 28.augustā Swedbank sūdzas Maksātnespējas administrācijai (MA), jo Kaziniece nepilda tiesā apstiprināto plānu un nepārskaita bankai pienākošos 0,9 miljonus latu – administratore paziņojusi, ka viņa strādājot pēc grozīta plāna, kaut gan tiesā tas nav apstiprināts. MA neatbild. Tad 6.septembrī tiesnesis Buls vienlaikus gan apstiprina Kazinieces plāna grozījumus, gan uzreiz izbeidz tiesiskās aizsardzības procesu sakarā ar plāna izpildīšanu – būtībā ar atpakaļejošu spēku «legalizē» administratores pieļautos iepriekšējā plāna pārkāpumus. Pēc tam 19.septembrī MA noraida bankas sūdzību par administratori, jo tiesa viņas rīcību jau padarījusi likumīgu.
Kopumā no manis pārbaudītajiem gadījumiem pie tiesneša Bula Centra rajona tiesā nonākuši 10 uzņēmumi, kas pirms tiesvedības mainījuši adreses, un to kopējais parādsaistību apjoms sasniedza 57 miljonus latu.
Saistībā ar šīm lietām Buls uz Ir jautājumiem atbild rakstiski. Visas saņēmis «saskaņā ar automatizēto lietu sadali». Tiesnesim neesot zināms, kāpēc šie uzņēmumi mainījuši adreses, un viņam šis «apstāklis nav jānoskaidro». Uz jautājumu, kā sešu savstarpēji saistītu uzņēmumu lietas nejauši izlozētas vienam tiesnesim, Buls nav kompetents atbildēt – skaidrojuma sniegšanai «jābūt pamatīgām zināšanām augstākajā matemātikā un programmēšanā, kādu man nav».
Centra rajona tiesas priekšsēdētāja Sandra Meliņa par sadales algoritmu iesaka interesēties pie izstrādātājiem, bet rakstiskā atbildē piebilst, ka lietu nonākšanu pie viena tiesneša varot ietekmēt dažādi aspekti – ne visi tiesneši izskata maksātnespējas lietas (pašlaik tās skata seši no deviņiem tiesnešiem), tiesneši var būt atvaļinājumā u.tml. Meliņa atsakās «nodarboties ar minējumiem, par ko varētu liecināt Jūsu vēstulē norādītie fakti». «Tiesas priekšsēdētājam nebija un nevarēja būt zināms, ka pirms tiesvedības uzņēmumi ir mainījuši adresi.»
Parādnieku patversme
Pirms tiesvedības «ceļojošo» uzņēmumu lietu ziņā ar Rīgas tiesnesi Bulu sacensties var Siguldas tiesnese Valija Grebežniece. Pie viņas ir nonākušas desmit lietas, kas saistītas ar manis pārbaudītajiem administratoriem. Šo firmu parādsaistības pārsniedz 10 miljonus. Firmas parasti maina adresi dažas dienas vai nedēļas pirms tiesvedības, bet divos gadījumos starplaiks ir vairāki mēneši.
Kā neizdevies joks izskatās fakts, ka astoņas no šīm firmām Siguldā ir bāzējušās vienā nelielā kabinetā Pils ielā 13-7. Šī ēka Siguldas centrā gan īpaši neizceļas – apakšstāvā ir bankas filiāle, bet augšstāva 7.kabinets ir neliela biroja telpa, kas mana apmeklējuma brīdī izrādās slēgta.
Vai tiesnese Grebežniece ir pamanījusi, ka birojs Pils ielā līdzinās naudas grūtībās nonākušu firmu patversmei, neizdodas uzzināt. Tiesnese nepiekrīt tikties, bet rakstiskās atbildēs ir atturīga. Pētīt adrešu vēsturi nav viņas kompetencē, turklāt nebūtu arī pamata nepieņemt tiesai piekritīgu pieteikumu, jo par šādu «adreses izpēti, pārkāpjot kompetenci, tiesnesis var tikt saukts pie disciplināratbildības».
Grebežniece norāda, ka lietu sadale Siguldas tiesā notiekot elektroniski, taču viņas specializācija atbilstoši priekšsēdētājas rīkojumam esot maksātnespējas lietas.
Izrādās – «ceļotājfirmu» lietas pie Grebežnieces nosūtījis nevis slepenais algoritms, bet gan tiesas priekšsēdētāja Sarmīte Insberga. Priekšsēdētāja rakstiskā atbildē norāda, ka «pamatā lietas dala tiesu informatīvā sistēma», taču konkrētās lietas viņa nozīmējusi Grebežniecei, jo šīs tiesneses «noslodze sākotnēji bija mazāka» nekā otrai tiesnesei, kas strādājusi ar šīs kategorijas lietām. Cik ilgi Grebežniece viena pati skatījusi maksātnespējas un tiesiskās aizsardzības lietas, Insberga nevar pateikt, jo šo kārtību noteikusi ar mutisku rīkojumu.
Kuldīgas klusējošā Alksne
Iecienīta ir arī «Kurzemes pērle» Kuldīga – mana izpēte atklāj septiņus uzņēmumus, kas dažas nedēļas pirms tiesvedības «pārcēlušies» uz šo mazpilsētu no Rīgas. To kopējās parādsaistības pārsniedz 11 miljonus latu. Visas lietas, tāpat kā Valmierā, ir maksātnespējas procesi, kuros uzņēmums nevar pats izvēlēties administratoru. Vairākumā gadījumu Kuldīgas tiesa šīm «ceļotājfirmām» ir apstiprinājusi administratorus, kuru prakses vieta ir Mārupē, Dzirnieku ielā 16.
Viens no «ceļotājiem» ir DK Holding, kas ar 3,5 miljonu parādsaistībām pārcēlās uz Kuldīgu un pēc dažām nedēļām pats iesniedza maksātnespējas pieteikumu. Uzņēmums agrāk piederēja kosmētikas impērijas Kolonna īpašniecei Ievai Plaudei, taču līdz ar krīzi īpašnieku pēdas pazuda ārzonās. Pērn septembrī jau rakstījām par aizdomām, ka aiz it kā nevērtīgu firmu mudžekļa Kolonnas saimnieki slapstās no parādu piedzīšanas.
Tiesnesei Dainai Alksnei bija jānozīmē DK Holding administrators, un šis postenis pēc nejaušības principa tika Mārupē praktizējošai administratorei Maijai Andersonei. Vēl viena nejaušība – tiesnese Alksne agrāk bijusi Andersones palīdze, un gadiem abas strādājušas par advokātēm kopējā adresē Kuldīgā.
Andersones prakses vietā Mārupē vienā adresē 11 administratori īrē darbavietas no viena saimnieka – bijušā administratora Zigmāra Stoļarova (2010.gadā anulēts sertifikāts, jo viņš notiesāts par neatļautu labumu pieprasīšanu no kāda uzņēmuma parādnieka).
Kuldīgas tiesā ir četri tiesneši, taču «ceļotājfirmu» lietas skatījušas divas – Alksne un tiesas priekšsēdētāja Anita Simsone. Alksne uz jautājumiem vispār neatbild, savukārt Simsone rakstiski uzsver – tiesnesis nezina, un viņam nav arī jāzina par uzņēmumu adrešu maiņu, turklāt neesot nozīmes, kura tiesa izskata maksātnespējas pieteikumu, jo visur jāvērtē pieteikuma atbilstība likuma prasībām, «kuras ir imperatīvas un jāievēro katram tiesnesim». Tiesas priekšsēdētāja atzīst, ka saskaņā ar pašas rīkojumu maksātnespējas lietas Kuldīgā neskata visi tiesneši, bet gan viņa un Alksne.
Uzņēmumu adrešu maiņu neilgi pirms tiesvedības un lietu nejaušo sadali vieniem un tiem pašiem tiesnešiem lūdzu komentēt Augstākās tiesas priekšsēdētāju Ivaru Bičkoviču. Atbilde bija lakoniska: «Uzdotie jautājumi nav AT priekšsēdētāja kompetencē.»
Turpretī tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Nacionālā apvienība) ir apņēmīgs – par problēmām maksātnespējas jomā dzird no daudziem uzņēmējiem un ir gatavs rīkoties. «Nedomāju, ka viņi nejauši [pārreģistrējas], protams. Te jau nav jābūt naivam,» firmu adrešu maiņu komentē Bordāns un norāda – maksātnespējas likuma regulējums nefunkcionē. «Cēlonis problēmai ir gan tiesās, gan maksātnespējas administratoru darbībā, un tas nav vienas dienas jautājums. Tas ir process, lai mainītu vidi gan tiesās, gan pie administratoriem.» Bordāns atbalsta reformas – jāveido tiesas ar lielāku tiesnešu skaitu, jāpārskata tiesnešu specializācija un jāievieš citi pasākumi lielākai tiesu caurskatāmībai. «Esmu gatavs sadaraboties ar visām iestādēm, lai atklātu visus koruptīvos gadījumus,» apliecina Bordāns. Ministra vēlmi risināt problēmas neietekmēšot arī partijas biedru līdzdalība maksātnespējas biznesā: «Man politiskā griba ir.»
Swedbank par maksātnespējas shēmām un investoru krāpšanu rakstīja arī Saeimai
