Savu vārdu atklājusi persona, kas izraisījusi vienu no pēdējā laika lielākajiem globālās spiegošanas skandāliem. Iespējams, Edvards Snoudens (29) vairs nekad nevarēs atgriezties savā dzimtenē ASV
Viņš atkal un atkal uzsver, ka netiecas pēc publicitātes medijos. «Negribu piesaistīt sabiedrības uzmanību sev, jo nevēlos, lai stāsts ir par mani. Vēlos, lai stāsts ir par to, ko dara ASV valdība.» Un piebilst: «Mana vienīgā motivācija ir informēt sabiedrību par darbiem, kas ir darīti tās vārdā un kas – pret to.»
29 gadus vecais Edvards Snoudens ir uzņēmies atbildību par materiālu nopludināšanu no vienas no noslēgtākajām organizācijām pasaulē – Nacionālās drošības aģentūras. Tā ir ASV Aizsardzības ministrijas pakļautības iestāde, kas veic drošības informācijas analīzi un slepenās informācijas kodēšanu. Snoudens pēdējos četrus gadus strādājis Nacionālās drošības aģentūrā (NDA), precīzāk – viņš bija tehniskais palīgs privātā uzņēmumā Booz Allen Hamilton, kas noslēdzis līgumu un pilda NDA pasūtījumu par informācijas apkalpošanu.
Pirms pāris nedēļām atklātībā nāca fakts, ka ASV vadība jau gadiem ilgi izseko savu iedzīvotāju tālruņu sarunas. Taču, skandālam vēršoties plašumā, izrādījās, ka spiegošanas programma ir krietni plašāka – tā aptver arī interneta izmantošanu visā pasaulē. Un pagājušās nedēļas nogalē atklātībā nāca arī pats skandāla izraisītājs, kas pirms tam presei bija anonīmi nodevis informāciju par slepenajām spiegošanas programmām.
Pēc vairākām garām intervijām britu laikrakstam The Guardian un paša Snoudena pieprasījuma viņa vārds tagad darīts zināms sabiedrībai. Viņš bija nolēmis neslēpties aiz anonimitātes vairoga jau kopš brīža, kad izlēma sabiedrībai atklāt daudzus augstākās slepenības dokumentus. «Man nav nekādu nodomu slēpt to, kas es esmu, jo es zinu, ka neesmu izdarījis neko sliktu.»
Tagad Snoudens ieies vēsturē kā viens no nozīmīgākajiem trauksmes cēlājiem Amerikā līdzās militārajam analītiķim Danielam Elsbergam (1971.gadā nodeva žurnālistiem slepenus Pentagona dokumentus pat karu Vjetnamā) un ASV armijas ierindniekam Bredlijam Meningam (pirms dažiem gadiem nodeva slepenus ASV dokumentus tīmekļa projektam WikiLeaks).
Pavadvēstulē, kuru Snoudens bija pievienojis pirmajam nopludināto dokumentu sūtījumam, bija rakstīts: «Es apzinos, ka man nāksies ciest savas rīcības dēļ,» bet «es būšu apmierināts, ja federācija, kura ar slepeniem likumiem, nevienlīdzīgu apžēlošanu un neatvairāmu varu valda pār pasauli, kuru es mīlu, kaut uz mirkli būs atmaskota».
Ziedo «ērto dzīvi»
Edvardam Snoudenam ir bijusi «ļoti ērta dzīve» – 200 000 dolāru gada alga, draudzene, māja Havaju salās, stabila karjera un mīloša ģimene. «Esmu gatavs to visu ziedot, jo nevaru iet pret savu sirdsapziņu un ļaut ASV valdībai iznīcināt privātumu, interneta brīvību un visas pasaules cilvēku pamatbrīvības ar šo masīvo kontroles mašinēriju, ko viņi ir slepeni uzbūvējuši.»
Vēl pirms dažām nedēļām Snoudens veica pēdējos sagatavošanas darbus. Savā darbavietā NDA birojā Havaju salās viņš nokopēja pēdējos dokumentus, kurus bija paredzējis nodot atklātībā. Pēc tam informēja aģentūras pārstāvi, ka viņam nepieciešama «pāris nedēļu» prombūtne no darba, lai ārstētu epilepsiju, kas viņam atklāta pēc lēkmju sērijas pagājušajā gadā.
Kravājot somas, viņš draudzenei pateica, ka dodas prom uz dažām nedēļām, bet iemeslus nepaskaidroja. «Tas nav nekas neparasts cilvēkam, kas pēdējo desmitgadi ir pavadījis, strādājot izlūkošanā.»
Bailēm ir pamats
20.maijā viņš iesēdās lidmašīnā uz Honkongu. Šo pilsētu Snoudens izvēlējās tāpēc, ka «šeit no sirds tic vārda brīvībai un politisko uzskatu dažādībai», turklāt šī ir viena no retajām vietām pasaulē, kur gan vēlas, gan spēj turēties pretī ASV valdības diktātam.
Trīs nedēļas kopš ierašanās Honkongā Snoudens slēpies kādas greznas viesnīcas istabiņā un, ieturot maltītes savā istabā, uzaudzējis pamatīgu rēķinu.
Viņu nopietni uztrauc iespēja, ka tiek izsekots. Gar viesnīcas istabas durvju spraugām viņš sarindojis spilvenus, lai nodrošinātos pret noklausīšanos. Edvards Snoudens uzsedz lielu sarkanu pārvalku pār galvu un portatīvo datoru, kad ievada paroles, lai neļautu tās noskatīties slēptām kamerām.
Lai arī tas izklausās pēc paranojas, Snoudena bailēm ir pamats. Viņš kopumā ir strādājis ASV izlūkošanā gandrīz desmit gadus un zina, ka Amerikas lielākā un slepenākā organizācija NDA kopā ar visvarenāko valdību uz šīs planētas viņu meklē. Un viņš pārāk labi saprot, cik izsmalcinātas tehnoloģijas viņiem ir pieejamas.
«Visas manas izredzes ir sliktas,» viņš secina. ASV varētu pieprasīt izdošanu. Tikpat labi arī pati ķīniešu valdība varētu viņu savākt nopratināšanai, uzskatot par noderīgu informācijas avotu. Vai, galu galā, viņu varētu sagrābt un iemest lidmašīnā, kuras galapunkts ir ASV teritorija.
«Jā, Centrālā izlūkošanas pārvalde mani var sagrābt. Vai kādi trešās puses partneri. Viņi ļoti cieši sadarbojas ar daudzām valstīm,» viņš skaidro.
Redzot, ar kādu līdz šim nepieredzētu dedzību Obamas administrācija vajā citus ziņotājus, Snoudens pieļauj, ka ASV valdība mēģinās likt lietā visu savu ietekmi, lai viņu sodītu. «Man nav bail,» viņš klusi saka, «jo tā ir mana izvēle, ko esmu izdarījis.»
Vienīgā reize, kad daudzajās interviju stundās viņš kļūst emocionāls, ir brīdis, kad apdomā savas izvēles ietekmi uz ģimenes locekļiem, no kuriem daudzi strādā ASV valdības iestādēs. «Vienīgais, no kā es baidos, ir kaitējums ģimenei, kurai pats vairs nespēšu palīdzēt. Domājot par to, naktīs nevaru aizmigt,» viņš saka ar asarām acīs.
Zaudē ticību mērķim
Snoudens ne vienmēr ir uzskatījis, ka ASV valdība rada draudus viņa politiskajām vērtībām. Viņš uzauga Ziemeļkarolīnas štata Elizabetsitijā. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Mērilendu štatu, kas ir kaimiņos Vašingtonai.
Viņš atzīst, ka nav bijis izcils skolnieks. Lai savāktu punktus, kas nepieciešami vidusskolas diploma saņemšanai, viņš apmeklēja Mērilendas publisko koledžu, mācoties datorzinības, bet tā arī nepabeidza diplomdarbu. (Vēlāk viņš nokārtoja vispārējās izglītības eksāmenu un saņēma vidusskolas atestātu.)
2003.gadā Snoudens iestājās ASV armijā un sāka mācību programmu, lai iesaistītos specvienībā. Tie paši principi, ar kuriem viņš pamato materiālu nopludināšanu tagad, vadījuši viņu arī tolaik: «Es gribēju karot Irākā, jo jutu cilvēcisku pienākumu palīdzēt atbrīvot ļaudis no apspiešanas.»
Taču viņa ticība kara mērķim ātri vien izgaisusi. «Lielākā daļa cilvēku, kas mūs mācīja, šķita kā apmāti ar arābu nogalināšanu, nevis palīdzēšanu kādam,» viņš teica. Viņu atbrīvoja no dienesta pēc tam, kad kādā mācību negadījumā viņš salauza abas kājas.
Tad viņš dabūja savu pirmo darbu NDA, strādājot par apsargu vienā no aģentūras slepenajām laboratorijām Mērilendas Universitātē. No turienes viņš tika Centrālajā izlūkošanas pārvaldē, kur strādāja ar IT drošības jautājumiem. Sajēga par internetu un datorprogrammēšanas talants nodrošināja diezgan ātru izaugsmi cilvēkam, kuram nebija pat vidusskolas atestāta.
2007.gadā CIP viņu nosūtīja diplomātiskā aizsegā uz Šveices pilsētu Ženēvu. Viņš pārraudzīja datortīkla drošību un tāpēc varēja brīvi piekļūt plašam slepenu dokumentu klāstam.
Piedzirda baņķieri
Tas, ko viņš redzēja, trīs gadus pavadot kopā ar CIP amatpersonām, lika nopietni apdomāt, cik godīga ir dienestu rīcība. Kā pavērsiena punktu Snoudens apraksta gadījumu, kad CIP aģenti savervēja kādu šveiciešu baņķieri, lai iegūtu slepenu bankas informāciju – viņi tīšām piedzirdījuši vīrieti un mudinājuši braukt mājās ar auto. Tad policija aizturējusi baņķieri par braukšanu dzērumā, bet slepenais aģents draudzīgi piedāvājis viņu izpestīt un vēlāk savervējis CIP labā.
«Daudz kas no Ženēvā redzētā sagrāva manas ilūzijas par to, kā strādā mana valdība un kāda ir tās ietekme pasaulē. Es sapratu, ka esmu daļa no sistēmas, kas nodara vairāk ļauna nekā laba.»
Tieši Ženēvā viņš pirmo reizi aizdomājies par valdības noslēpumu atklāšanu. Bet toreiz divu iemeslu dēļ nolēma nerīkoties. «Pirmkārt, lielākā daļa CIP noslēpumu ir par cilvēkiem, nevis sistēmām, tāpēc es jutos nelāgi, ka mana rīcība varētu kādu apdraudēt.» Otrkārt, Baraka Obamas ievēlēšana 2008.gadā devusi cerību, ka dienestos notiks reālas reformas.
2009.gadā viņš pameta CIP, lai pieņemtu pirmo darba piedāvājumu privātā uzņēmumā, kas viņu norīkoja darbā NDA iestādē, kas izvietota militārā bāzē Japānā. Tieši tad viņš redzējis, «kā Obama turpina īstenot tieši to pašu politiku, uz kuras iegrožošanu es biju cerējis», kā rezultātā «mana pārliecība nostiprinājās».
Galvenā mācība no šīs pieredzes – nevar gaidīt uzrodamies kādu citu, kas rīkosies. «Es meklēju līderus, bet esmu sapratis, ka būt līderim nozīmē sākt rīkoties pirmajam.»
Nākamajos trijos gados viņš iepazina, cik visaptverošas ir izlūkošanas darbības, kuru veicēji «tiecas uzzināt par katru sarunu un katru rīcības izpausmi». Snoudens secina – šī visaptverošā spiegošana iznīcina privātumu un internetu, ko viņš uzskata par vissvarīgāko cilvēces izgudrojumu.
«Es sevi neuzskatu par varoni,» viņš saka, «jo es rīkojos savtīgi: nevēlos dzīvot pasaulē, kurā nav privātuma un līdz ar to nevar pastāvēt intelektuāla izpēte un radošums.»
«Tas, ko viņi dara», rada «eksistenciālus draudus demokrātijai», viņš saka.
Principa jautājums
Lai arī cik stipra ir Snoudena pārliecība, tomēr jautājums paliek – kāpēc viņš to darīja? Kāpēc atteicās no savas brīvības un privileģētā dzīvesstila? «Ir daudz svarīgākas lietas par naudu. Ja mana motivācija būtu nauda, es būtu varējis pārdot šos dokumentus vairākām valstīm un kļūt ļoti bagāts.»
Viņam tas ir principa jautājums. «Valdība pati sev ir piešķīrusi tādu varu, kas pārsniedz tās pilnvaras. Pār to nav nekādas publiskas uzraudzības,» viņš saka.
Viņš ir kluss, prātīgs, draudzīgs un kautrīgs. Kad reportieri lūdz pierādījumus viņa identitātei, Snoudens bez minstināšanās atklāj savus datus, sākot ar sociālās apdrošināšanas kodu un beidzot ar CIP identifikācijas numuru.
Viņš izturas mierīgi un atbrīvoti, bet kopš slapstīšanās sākuma kļuvis arī tramīgs, gaidot klauvējienu pie viesnīcas istabas durvīm. Iedarbojas ugunsgrēka signalizācija. «Iepriekš tā nav bijis,» viņš bažīgi spriež, vai šī ir īsta trauksme vai arī CIP viltība, lai dabūtu viņu laukā uz ielas.
Kā datoru pavēlnieks viņš šķiet laimīgāks, kad klāsta tehniskas lietas tik detalizēti, ka to saprast varētu tikai viņam līdzvērtīgi speciālisti. Bet viņš kļūst aizrautīgs, runājot par savām vērtībām un to, kā juties, redzot šo vērtību nodošanu izlūkošanas dienestu darbībā.
Pie viņa gultas mētājas koferis, šķīvis ar istabā pasniegto brokastu atliekām un grāmatas Angler eksemplārs – bijušā viceprezidenta Dika Čeinija biogrāfija.
Kopš brīža, kad laikraksts The Guardian sāka ziņot par Snoudena atklājumiem, viņš pats ir modri sekojis notikumu attīstībai TV un internetā, lai redzētu sava lēmuma sekas. Šķiet apmierināts, ka diskusija ir sākusies.
Snoudens stāsta, ka apbrīno Elsbergu un Meningu, bet norāda arī uz kādu būtisku atšķirību starp sevi un WikiLeaks dokumentu publiskotāju, kuru sakritības dēļ sāka tiesāt tieši tajā nedēļā, kad atklātībā parādījās Snoudena nopludinātie materiāli.
«Es rūpīgi izvērtēju katru dokumentu, lai būtu drošs, ka tā publiskošana ir likumīgās sabiedrības interesēs,» viņš saka. «Ir vēl citi materiāli, kuru publiskošanai būtu milzīga ietekme, taču es neesmu tos atklājis, jo mans mērķis ir nevis kaitēt cilvēkiem, bet nodrošināt caurskatāmību.»
Labākais, uz ko Snoudens var cerēt, ir patvēruma meklēšana – viņa pirmā izvēle ir interneta brīvības līdere Islande. Taču viņš rēķinās, ka šīs cerības var arī nepiepildīties. Pēc intensīvās politiskās diskusijas, ko jau pirmajā nedēļā izraisījuši viņa publiskotie materiāli, Snoudens secina: «Esmu apmierināts, tas bija tā vērts. Es neko nenožēloju.»
Divu spiegošanas programmu salīdzinājums
