Atkal
Ernests zīmē
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Bišofa skats
Ugunsgrēks
Krāvājiet somas!
Ķīnas valdība izstrādājusi plānu straujai laucinieku pārcelšanai uz pilsētām – 250 miljonus līdz 2025.gadam. Šādai paātrinātai urbanizācijai var izrādīties smagas sociālas sekas
Mums tā ir pilnīgi jauna pasaule, – saka Tiaņs Uei (43), kas Hebei provincē Pekinas tuvumā agrāk nodarbojās ar kviešu audzēšanu. Tagad bijušais zemnieks ir pārcēlies uz provinces galvaspilsētu un strādā par naktssargu. «Visu dzīvi pats savām rokām kopu laukus. Tagad man nav pietiekama izglītības līmeņa, lai konkurētu ar pilsētniekiem uz labāku amatu.»
Tādu cilvēku kā Uei tuvākajos gados būs ļoti, ļoti daudz, jo Ķīnas valdība ir pieņēmusi stratēģisku lēmumu līdz 2025.gadam no laukiem uz pilsētām pārvietot 250 miljonus iedzīvotāju. Pašlaik pilsētās dzīvo aptuveni puse ķīniešu, taču viņu skaitu nākamo 12 gadu laikā iecerēts palielināt līdz 70%.
Iepriekšējās desmitgadēs valdošā komunistiskā partija centās, lai zemnieki (pat tie, kas laiku pa laikam piestrādāja pilsētās) saglabātu saites ar dzimtajām vietām, jo turēšanās pie sava zemes gabala nodrošina zināmu politisko un ekonomisko stabilitāti. Taču tagad partija ir mainījusi prioritātes – lielākoties tas tiek darīts, lai izveidotu jaunu un turīgāku patērētāju šķiru, jo tieši no tās lielā mērā ir atkarīga turpmāka ekonomiskā izaugsme. Lielākie tautsaimniecības stimulētāji Ķīnā, kas pēdējos gados piedzīvojusi strauju attīstību, ir bijuši tieši pilsētnieki.
Jaunie plāni tiek bīdīti ļoti strauji, un tas rada bažas par to, kādas sekas šī sociālā inženierija atstās uz lielās valsts lauku vidi.
Varētu gan teikt, ka Ķīnas zemnieki pēdējās desmitgadēs ir pieraduši pie radikāliem lēmumiem. 50.gados tika realizēta agrārā reforma, piešķirot katram lauciniekam nelielu zemes gabalu. Drīz pēc tam tika pieņemts lēmums to visu kolektivizēt, bet pašlaik turpinās centieni izskaust katru nelielu zemnieku saimniecību, kas vēl saglabājusies.
Straujā ekonomiskā izaugsme izpaudusies arī iespaidīgu infrastruktūras projektu attīstīšanā, bieži vien ar vienkāršu valdības pavēli nolīdzinot veselus ciemus un laukus, tā atbrīvojot vietu jaunām pilsētām. Buldozeri bez kavēšanās nolīdzina senus miestus un tempļus, kuriem ir dinastijām sena vēsture, un tagad tur slejas daudzstāvu nami. Nav noliedzams, ka šī urbanizācija veicinājusi arī jaunu skolu un slimnīcu būvēšanu, taču uzkrītoši bieži tas noticis uz cilvēku likteņu un vēstures mantojuma rēķina.
Jaunās pārmaiņas ir labi redzamas Liaočenas pilsētā, kas atrodas 500 km uz dienvidiem no Pekinas. Agrāk tā bija populārākā tirgus vieta kviešu audzētājiem no Ziemeļķīnas līdzenuma. Tagad acīs krīt rindas ar jauniem, augstiem 20 stāvu namiem, kuros nesen ievākušies zemi zaudējuši lauksaimnieki. Dzīvokļi viņiem piešķirti par velti, daudziem ir izmaksāta kompensācija par konfiscēto zemi. Tomēr jūtams, ka cilvēki nervozē par to, kas notiks pēc tam, kad šī nauda tiks iztērēta. Daudziem no viņiem nav darba, un laimīgi jūtas tie, kas atrod nodarbošanos ar aptuveni 80 latu mēnešalgu. Gados jauni cilvēki lielākoties manāmi, kavējot laiku izklaides centros pie videospēļu automātiem. Pilsētas vadība plāno papildu ceļus, slimnīcas un skolas. Pēc ekonomistu prognozēm, tam būs nepieciešami aptuveni 600 miljardi dolāru gadā. Vai pēc tam atliks nauda, lai palīdzētu tiem, kam nav darba un izmaksātu pensijas novecojošajiem zemniekiem?
Jaunā patērētāju sabiedrība
Ķīnas jaunais premjers Lī Kecjans savā pirmajā preses konferencē martā norādīja, ka urbanizācija ir viena no viņa prioritātēm, tomēr piebilstot, ka «līdztekus tam būs jāpārvar dažādas problēmas».
Viena no šādām problēmām varētu izrādīties hronisks bezdarbs pilsētās, ja jaunu darbavietu radīšana neveiksies tik raiti, kā plānots. Otra problēma – skeptiski noskaņotie laucinieki nemaz nevēlas pārcelties uz pilsētām. Jo nav noslēpums, ka daudzi līdzšinējie pārbraucēji lielajās pilsētās ir kļuvuši par zemāko šķiru.
Urbanizācijas plāns Ķīnas valdības gaiteņos eksistē jau vismaz pāris gadus. Bija iecerēts, ka to izsludinās Tautas kongresā martā, taču paziņojumu atlika. Personas, kam ir sakari valdībā, apgalvo, ka viens no kavēšanās iemesliem ir bažas par projekta finansēšanu. Arī raizes, ka milzīgās pārmaiņas var veicināt inflāciju un pamatīgi vairot valsts parādu. Tagad plāna deklarēšana atcelta uz rudeni, saka valdības padomnieki.
Tajā pašā laikā redzams, ka jaunas urbanizācijas vilnis jau ir sācies. Gandrīz katrā provincē ir individuālas programmas laucinieku pārvietošanai uz pilsētām. Principā šī tendence sākās jau pirms pāris desmitgadēm. 80.gadu sākumā Ķīnas laukos dzīvoja aptuveni 80% iedzīvotāju, tagad šis skaitlis ir 47%. Vēl 17% oficiālajā statistikā tiek klasificēti kā laucinieki, lai gan patiesībā strādā pilsētā. Jaunā ideja ir paātrināt urbanizāciju un pasludināt Ķīnu par augsti urbanizētu valsti daudz agrāk, nekā tas notiktu dabiskā ceļā.
Galvenā motivācija ir izmainīt Ķīnas ekonomisko struktūru, lai valsts izaugsmi turpmāk lielākoties nodrošinātu iekšējais patēriņš, nevis eksports. Saskaņā ar teoriju jaunie pilsētnieki rada jaunas iespējas celtniecības kompānijām, sabiedriskajam transportam, veicina pakalpojumu un sadzīves preču patēriņu. Tas palīdzētu salauzt laukos valdošo ciklu, kur cilvēki pārsvarā patērē to, ko paši izaudzē. «Ja puse Ķīnas iedzīvotāju kļūst par jauniem patērētājiem, izaugsme ir garantēta,» skaidro Lī Sjanjans no Ķīnas valdības pakļautībā strādājošā Pasaules Ekonomikas un politikas institūta. «Tagad viņi dzīvo laukos un nepatērē itin neko.»
Skeptiķi gan norāda, ka citviet pasaulē aizraušanās ar urbanizāciju un sapņi par modernu sabiedrību ir piedzīvojuši neveiksmes. Līdzīgi plāni tika īstenoti, piemēram, Brazīlijā un Meksikā, taču līdztekus dažādiem ekonomiskiem ieguvumiem ir nākuši arī vairāki trūkumi, piemēram, graustu rajonu izplešanās lielpilsētās un augsts bezdarba līmenis no laukiem iebraukušo cilvēku vidū.
«Valdošā elite ir pārņemta ar ideju, ka sabiedrība ir jāmodernizē un jāurbanizē – tieši tā ir valsts attīstības stratēģija,» saka Gao Jui no ASV bāzētā Landesa Lauku attīstības institūta. «Ir tāda sajūta, ka Ķīna ķērusies pie jauna Lielā lēciena īstenošanas.»
Rezultāti var būt neiepriecinoši. Institūta 2011.gadā veiktā aptaujā 43% ķīniešu zemnieku sūdzējās, ka valsts ir atņēmusi vai mēģinājusi konfiscēt zemi. 2008.gadā par to žēlojās «tikai» 29%.
Laucinieku biežākais bažu iemesls par pārcelšanos uz pilsētu ir piemērota darba trūkums. Protams, vienmēr ir iespēja atrast kādu darbu fabrikā, taču tās lielākoties atrodas tālu no jaunbūvētajiem mikrorajoniem. Un pat tad, kad nekvalificēti zemnieki atrod darbu pie konveijera, viņi lielākoties tiek atlaisti, sasniedzot 45-50 gadu vecumu. Darba devēji dod priekšroku jaunākiem un naskākiem strādniekiem.
«Veciem cilvēkiem kā mēs, te nav ko darīt,» saka He Šifans (45), kurš uz Aņkanas pilsētu Šaaņsji provincē pārcēlās no savas lauku saimniecības kalnos. «Tur mums visu laiku bija darbs. Bija cūkas un vistas. Tagad tikai sēžam un spēlējam madžongu.»
Urbanizācijas plāna izstrādātāji šo problēmu grasās risināt ar pastāvīgiem maksājumiem bijušajiem zemniekiem – līdztekus vienreizējai samaksai par zemes konfiscēšanu viņi saņemtu arī dividendes no tās jaunajiem pārvaldniekiem. Šī sistēma jau ir eksperimentāli izmēģināta, taču par veiksmi runāt pāragri. Piemēram, valsts rietumu pilsētā Čendu iebraukušie zemnieki apgalvo, ka nav saņēmuši neko no solītā, kad viņu zeme tika konfiscēta jaunu ceļu būvēšanai. Tagad tur gandrīz ik dienu notiek saķeršanās starp protestētājiem, ceļu būvētājiem un policiju.
Labāk klājas zemniekiem uz dienvidiem no Čendu, kas savu zemi atdeva valsts uzņēmumam piederošai eksperimentālai zemeņu audzētavai. Lauksaimnieki saņem ikgadēju maksājumu, kas līdzvērtīgs vienas kviešu tonnas tirgus cenai, kā arī pelna četrus latus dienā, kopjot zemenes. «Manuprāt, tas ir labs darījums. Stabilāks par savas zemes kopšanu,» saka zemnieks Huans Dzifens (62).
Kamēr nav izsludināta valsts mēroga urbanizācijas programma, pārvietošanas izdevumi lielākoties gulstas uz vietējo pašvaldību pleciem. Protams, var cerēt, ka arī jaunie pilsētnieki sāks strādāt, maksās nodokļus un nodrošinās naudu sociālo programmu uzturēšanai. «Urbanizācija būs stimuls jauna pievienotās vērtības procesa radīšanai,» uzskata Ķīnas Lauksaimniecības bankas galvenais ekonomists Sjans Sundzuo. «Tam būtu jāveicina jaunu ienākumu ieplūde.»
Par nelaimi, pārejas process nebūt nav tik gluds. Daudzas bankas atsakās izsniegt aizdevumus jauniem infrastruktūras projektiem, jo nespēj pārliecināt savus investorus, ka tie spēs sevi atmaksāt. «Vietējās pašvaldības jau tagad nespēj nodrošināt palīdzību pašreizējiem iedzīvotājiem. Kā gan var cerēt uz to, ka palīdzīga roka tiks sniegta arī jaunajiem migrantiem?» norāda Toms Millers, kas dzīvo Pekinā un sarakstījis grāmatu Ķīnas urbānais miljards.
Problemātiska nesakritība redzama pat oficiālajā statistikā. Lai gan pilsētnieku īpatsvars valstī pašlaik ir 53%, tikai 35% iedzīvotāju ir pilsētas iedzīvotāja atļauja jeb hukou. Bez šā dokumenta nav iespējams reģistrēt bērnu vietējā skolā vai kvalificēties medicīnas pakalpojumu saņemšanai.
Jaunajā valdības plānā it kā esot iecere atcelt šo birokrātiju, taču, kamēr tas nav publiskots, par reālo situāciju spriest pāragri. Ja līdz 2025.gadam tiešām tiks legalizēts visu pilsētnieku statuss un tie būs 70% no valsts iedzīvotājiem, pilsētu labklājības programmu aptverošo cilvēku skaits nākamajos 12 gados burtiski dubultosies.
«Urbanizācija ir Ķīnas nākotne. Valsts lauku iedzīvotājiem patlaban ir liegta iespēja baudīt ekonomiskās attīstības priekšrocības,» optimismu saglabā profesors Lī Šuguans no Ķīnas Politisko zinātņu un tiesību universitātes. «Lauku iedzīvotāji ir pelnījuši tādas pašas priekšrocības, kādas jau tagad bauda pilsētnieki.»
Ugunsizturīgie
Minūtes laikā viņi, kaucot sirēnām, devās uz degošo Rīgas pili un visu nakti cīnījās ar liesmām
Baltās aizsargķiveres karstumizturīgais stikls vēl smaržo pēc gruzduma. Stūrī – spoži dzelteni gumijas zābaki, gluži jauni. Uz sarkanajām ugunsdzēsēju mašīnas durvīm karājas darba bikses un jaka. Akmeņu ielas ugunsdzēsēju depo kluss, tāpat kā visā Rīgā, – ir Jāņu dienas, 24.jūnija, priekšpusdiena. Diennakts dežūru 8.15 no rīta sākusi tā pati brigāde, kas piedalījās Rīgas pils ugunsgrēka dzēšanā. Miers šeit ir tikai šķietams.
Tieši pirms nedēļas ceturtdienas, 20.jūnija, vakarā pulksten 22.11 Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) vienības saņēma izsaukumu. Teju pēc minūtes viņi devās ceļā – no Akmeņu ielas depo lielā ātrumā kaukdama ugunsdzēsēju mašīna ar 40 metrus augsto pacēlāju traucās uz Vecrīgas pusi kopā ar 12 vīriem. Liesmās bija Rīgas pils. Vai tas ir neveiksmīgs joks? Varbūt mācības? Tā ugunsdzēsēji pie sevis nodomāja sekundes simtdaļās pēc izsaukuma saņemšanas.
Pirmā brigāde no Maskavas ielas depo šeit ieradās četras minūtes pēc izsaukuma saņemšanas. Cita pēc citas tai sekoja kopumā septiņas brigādes no Rīgas un vēl papildspēki no Jūrmalas. Kopā ap 80 vīru. Dzēšanas darbus koordinēja VUGD priekšnieks Oskars Āboliņš ar vietniekiem Normundu Plēgermani un Kristapu Eklonu, Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieks Andrejs Vasiļevskis un viņa vietnieks Mareks Silovs, kā arī astoņi reģiona pārvaldes daļu komandieri – Valdis Dzērve, Aleksandrs Jeršovs, Dmitrijs Novikovs, brāļi Artūrs un Ronalds Putrāļi, Paulis Tretjakovs, Aleksandrs Vetuhs, Uģis Vējš un tehniskā dienesta brigādes priekšnieks Aleksandrs Politika.
Bija sutīga nakts. Ugunsdzēsēju ekipējums – ugunsizturīgais tērps, ķivere, zābaki ar dzelzs apdari un skābekļa balons kopumā sver ap 40 kilogramiem. Akmeņu ielas depo vīri atceras, ka skriet augšup un lejup uz 4.stāvu pa 500 gadus vecā nama kāpnēm ar dzēšanas aprīkojumu ugunsgrēka laikā nācies aptuveni 18 reizes. No apdegumiem un uguns svelmes sargāja ekipējums.
Vīri strādāja bez apstājas astoņas stundas. Ugunsdzēsēji iesmejas, dzirdot jautājumu – ko tad, ja vairs nespēj, iestājas spēku izsīkums? Nav iespējams. Nedrīkst. Darbu Akmeņu ielas depo brigāde turpināja līdz sešiem rītā. Ugunsgrēks tika lokalizēts 3.53, bet dzēšanas darbi vēl turpinājās, bija jādzesē gruzdošās ēkas daļas.
Kad Akmeņu ielas brigāde atgriezās depo, līdz dežūras beigām bija atlikušas dažas stundas. Kafija? Brokastis un kārtīga atpūta? Nekā tamlīdzīga. Lielākā daļa ugunsdzēsēju nākamajā rītā devās uz otru darbu. Ugunsdzēsēja-glābēja atalgojums Latvijā ir 274 lati «uz rokas». Lai pieticīgajai algai piepelnītu klāt, nākas strādāt privātajā sektorā, piemēram, apsardzē. Nereti tas nozīmē, ka diennakts dežūrai ugunsdzēsībā seko nākamais diennakts darbs.
Vīri, jūs esat labāki par Džeisonu Stethemu! Pēcjāņu dežūrai sākoties, šos drosmīgos, Latvijas sabiedrībai tik nozīmīgos profesionāļus man gribējās uzmundrināt ar joku par spriedzes filmu zvaigzni. Viņi nosmejas. Ir redzējuši. Taču jebkura no šīm filmām tikai attāli līdzinās tam fiziskās izturības, stresa un koncentrēšanās pārbaudījumam, ko diendienā ugunsdzēsēji piedzīvo savā darbā.
Nenosargātais cietoksnis
Līdz pagājušās ceturtdienas naktij Rīgas pils varēja lepoties ar vislabāk saglabātās viduslaiku nocietinātās būves titulu Baltijā. Pils bija pārcietusi daudzus karus, taču liktenīgs izrādījās ugunsgrēks miera laikā. Laimīgu sakritību dēļ ugunī nav zudušas unikālas vēstures liecības muzejos, taču skaistākās zāles būs jāceļ no jauna. Kā izcēlusies postošā ugunsnelaime, noskaidrojuši no Lietuvas piesaistītie ugunsgrēku izmeklētāji, tomēr mūsu valsts atbildīgie dienesti savu galavārdu vēl nesaka
Rīgas pils galam Daugavas gātē, kur atrodas Nacionālā vēstures muzeja telpas, oranžīgā krāsa ir nolobījusies, siena vienās plaisās. Zem jumta dzegas līdzās Svina tornim lieliem gabaliem atdalījies apmetums.
Kopš pagājušās nedēļas ugunsgrēka vēl dramatiskākā stāvoklī nekā fasāde ir iekštelpas 3. un 4.stāvā. Otrdienas rītā logi vaļā, lai vēdinās mitrās sienas un parkets, kas esot salocījies viļņu viļņos. Žurnālistiem par to nav iespēju pārliecināties, jo drošības apsvērumu dēļ presi pilī nelaiž. Nelaiž arī muzeja direktora Arņa Radiņa kabinetā, kas ugunsgrēkā nav cietis. Radiņš ar žurnālistiem runā uz ielas, atvainojas, ka pēc mirkļa varētu nebūt sazvanāms – telefons tūdaļ izlādēsies, bet ēkā nav elektrības.
Gaisā joprojām jūtama deguma smaka. Pils otrā galā – ēkas jaunākajā daļā jeb priekšpilī, kur līdz pērn sāktajam remontam atradās Valsts prezidenta rezidence – jumta vietā slejas melnas krāsmatas. Milzīgo uguns nelaimi Radiņš ieraudzīja no Daugavas otras puses – parastas darbdienas, 20.jūnija, vakarā, sazvanīts savās mājās Mārupē, ap pulksten 23 viņš steidzās uz darbu ar taksometru.
Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis uz pili bija atskrējis agrāk, drīz pēc tam, kad no mutes mutē tika nodota vēsts par ugunsgrēku. Viņš rāda savu fotouzņēmumu, kur virs ēkas fasādes izšāvusies uguns vērpete, ar to cīnās viens vienīgs ugunsdzēsības celtnis. Kad uguns zona jau izpletusies pa gandrīz visu priekšpils ziemeļaustrumu korpusu, kas piebūvēts pils vecākās daļas – kvadrātveidīgā konventa – labajā pusē, dzēšanai pievienojas otra mašīna ar augstām kāpnēm.
Radiņa un Dambja profesionālās zināšanas par vērtībām, kuras atradās Baltijas līdz šim vislabāk saglabātajā viduslaiku pilī, šo nakti pārvērta par vienu no murgainākajiem notikumiem viņu dzīvē. Pieminekļu sargs skaidri redzēja, kā deg jumts virs Eižena Laubes projektētās 470 kvadrātmetrus lielās Svētku zāles, kuras astoņu metru griestu augstumu būvētāji panāca, apvienojot ceturto stāvu ar bēniņiem. Šo zāli 1938.gadā izveidoja Latvijas Republikas 20 gadu jubilejas svinību banketam. Tajā pašā gadā tika dots vārds jaunajam Triju Zvaigžņu tornim, kura zvaigznes padomju vara noņēma 1949.gadā, bet neatkarīgās Latvijas valstsvīri atkal atjaunoja. Uguns laizīja ne tikai torņa pakāji, bet arī jumtu virs trešajā stāvā atrodamās greznās Baltās zāles ampīra griestiem. Zāli pašreizējā veidolā 19.gadsimta vidū lika pārbūvēt kņazs Aleksandrs Suvorovs-Rimņikskis. 1920.gada 6.augustā šeit atklāja Baltijas valstu pārstāvju konferenci, 1927.gadā no Baltās zāles pēdējā gaitā izvadīja pirmo neatkarīgās Latvijas Republikas prezidentu Jāni Čaksti. 1994.gadā, kad ēka no Pionieru pils atkal bija kļuvusi par Valsts prezidenta rezidenci, šajā zālē tika rīkots oficiālais bankets par godu ASV prezidenta Bila Klintona vizītei.
Pils darbinieki visvairāk raizējušies par ugunsgrēka postījumiem ļoti dekoratīvajā Sūtņu jeb Vēstnieku zālē, kuras griestus nacionālā romantisma stilā pašrocīgi apgleznoja interjera autors Ansis Cīrulis. Vēlāk uzzinām – lai gan līdzās esošās Baltās zāles griesti ir sadeguši, Sūtņu zālē tie saglabājušies neskarti, tikai ūdens nopludināti.
Karus pārcieta, uguni ne
Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga valdīšanas laikā būvētā Rīgas pils ir pārdzīvojusi karus piecu gadu simteņu garumā, bet tieši miera laikos nu guvusi nopietnākos postījumus visā pašreizējās pils vēsturē. 1330.gadā būvētā Rīgas pils pamatīgi ir cietusi tikai vienreiz – 1484.-1485.gadā norisinoties karam starp Livonijas ordeni un Rīgas pilsētu, rīdzinieki ieņēma pili un līdz pamatiem nopostīja šo ordeņa mestra rezidenci. Atsevišķas vecās pils konstrukcijas vēl saglabājušās zem zemes un redzamas pagrabos, stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja arheoloģijas nodaļas vadītājs Jānis Ciglis.
Jau pavisam drīz, 1515.gadā, nopostītās ēkas vietā uzbūvēja jaunu – tā dēvēto galveno pili, kas līdz mūsdienām piedzīvojusi dažādas pārbūves. Piemēram, zviedru laikā uzbūvēja pils trešo stāvu un priekšā piebūvēja arsenālu, kuru 18.gadsimtā gan nojauca. Pēc tam uzbūvēja ceturto stāvu, bet 19.gadsimtā – Cara zāli jeb Balto zāli. Jaunākā pils daļa jau vēsturiski veidojusies greznāka, jo tajā kopš zviedru laikiem dzīvojuši gubernatori un atradušās reprezentācijas telpas. Tagadējā muzeja daļa vecajā pilī ir vienkāršāka, askētiskāka.
Fon Pletenberga uzceltā pils līdz šim ne reizi nebija nopietni degusi. Svētā gara tornī ir manāmas ložu pēdas, ir robi mūros, Ziemeļu kara laikā iebrucis viens stūris un gājušas bojā velves, taču tas nav salīdzināms ar 20.jūnija ugunsnelaimi.
Ugunsgrēka seku apzināšana joprojām turpinās. Nodibināta īpaša komisija, kurā strādā valsts iestāžu darbinieki, projektētāji, apdrošinātāji un neatkarīgi sertificēti eksperti, kas otrdien vēlreiz izstaigāja pili. «Vienas vai divu nedēļu laikā tiks sastādīts kopējais apsekošanas akts ar zaudējumu izmaksām,» saka objekta būvuzraugs, kapitālsabiedrības Būvalts projektu vadītājs Bruno Fībigs. Viņš sola nekavējoties sākt pagaidu jumta veidošanu, lai lietus pilij nekaitētu vēl vairāk. Būvnieki lēš, ka pagaidu jumtu varētu uzlikt jau nākamnedēļ, bet pastāvīgo – līdz apkures sezonas sākumam. «Būtu labi, ja apkures sezona pilī sāktos pat agrāk, nekā paredzēts, lai žūtu konstrukcijas, grīdas, vēsturiskais parkets, jo tie ugunī nav cietuši, tikai salieti ar ūdeni,» saka Fībigs.
«Būtiski nodalīt darbus, kas nepieciešami avārijas seku likvidēšanai, no tiem, kas saistīti ar būvniecības tālāku realizēšanu,» uzsver Valsts nekustamo īpašumu (VNĪ) valdes priekšsēdētāja Baiba Strautmane. Viņa brīdina – zaudējumu aprēķināšanai būs nepieciešams ilgāks laiks, jo «objekts ir ļoti liels un sarežģīts». Tāpat būtiski no kopējiem zaudējumiem nošķirt tos, kas nodarīti pils muzeju daļai, kura patlaban nav būvnieku rīcībā, jo būvobjekts ir tikai priekšpils jeb prezidenta rezidences daļa.
Otrdien valdība lēma, ka pagaidu ārkārtas situācijas novēršanai pilī jāizmanto finansējums, kas piešķirts rekonstrukcijas darbiem, līdz ar to VNĪ rīcībā būs nauda, kamēr nav saņemta apdrošināšanas atlīdzība. Cik tā būs liela, pagaidām nav zināms. Apdrošināšanas polisi Rīgas pils būvdarbu veicējam būvniecības uzņēmumam SBRE (ko veido būvfirmas Skonto būve un RE&RE) izsniegusi apdrošināšanas kompānija BTA, un šī polise nodrošina atlīdzību par zaudējumiem saistībā ar būvniecības, rekonstrukcijas darbiem, kā arī materiāliem un būvlaukuma aprīkojumu. Tās kopējā summa ir 21,93 miljoni latu un atbilst summai, kādu paredzēts tērēt pils rekonstrukcijai. Savukārt Baltijas Apdrošināšanas namā (BAN) par 5,4 miljoniem latu ir apdrošināta pati pils kā nekustamais īpašums. Atlīdzības ir gaidāmas no abiem apdrošinātājiem. Objektā savu novērtējumu veic ne tikai BTA un BAN, bet arī VNĪ nolīgti neatkarīgi apdrošināšanas eksperti, tāpēc SBRE projekta direktors, RE&RE ģenerāldirektors Didzis Putniņš domā, ka «cenas būs korektas».
Lietuvieši noskaidro cēloni
Līdz otrdienai ne Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, ne Valsts policija nekomentē iespējamo ugunsnelaimes cēloni – tas vēl tiek skaidrots. Šajā darbā jau nākamajā dienā pēc ugunsgrēka latviešiem palīgā ieradās kolēģi no Lietuvas – Ugunsgrēku izpētes centra vadītāja vietnieks Artūrs Raskovs un speciālisti Mihails Jeruščenko un Marks Daukševičs. Raskovs otrdien Lietuvas žurnālam IQ apstiprināja, ka Lietuvas eksperti ir noteikuši ugunsgrēka perēkļa vietu pils bēniņos. «Mēs noteicām prelimināru ugunsgrēka cēloni, taču tā ir daļa no jau sāktas pirmstiesas izmeklēšanas, kuras detaļas mēs nedrīkstam atklāt. Īsto cēloni noteiks latviešu kolēģi un tiesībsargājošo institūciju darbinieki, kad būs izpētījuši lietiskos pierādījumus, kurus mēs palīdzējām savākt.» Rīgā lietuviešu eksperti veikuši rakšanas darbus, kuru laikā izdevās atrast pierādījumus, starp kuriem ir gan dažādi apdeguši priekšmeti, gan elektroinstalācijas un citu ierīču atliekas. «Pagaidām tīšas dedzināšanas versija nav atmesta. Taču tiek pētīti arī citi ugunsgrēka izcelšanās cēloņi,» teica Raskovs.
Vistuvākajā laikā Latvijas ugunsdzēsējiem, kā arī policijas un prokuratūras darbiniekiem vajadzētu izlemt, vai savāktie pierādījumi ir pietiekami ugunsgrēka cēloņa noteikšanai. Ja tiks izlemts nozīmēt papildu ekspertīzi, to vajadzēs veikt lietuviešiem, jo Lietuva ir vienīgā no Baltijas valstīm, kur darbojas attiecīgo ekspertīžu iestāde – Ugunsgrēku izpētes centrs.
Būvnieki pieturas pie versijas, ka ugunsgrēks sācies jumta bēniņos pils vecajā daļā. Kā izskatās, tur brandmūris sekmīgi izpildījis savu uzdevumu un nav ļāvis ugunij izplesties uz muzeju daļu, tāpēc tā plosījusies prezidenta pusē. «Subjektīvi spriežot, uguns pati no sevis nevar rasties,» saka Fībigs, neizslēdzot arī ļaunprātību. Savukārt Putniņš stāsta – pils augšējos stāvos būvdarbu laikā ir kategoriski aizliegts strādāt ar atklātu uguni. Visas apakšuzņēmēju firmas parakstījušas līgumus ar smagām sankcijām, ja netiks ievēroti ugunsdrošības noteikumi. Objektā strādnieki nedrīkst arī smēķēt – smēķēšanas laukums ierīkots dārzā. Par noteikumu neievērošanu indivīdam draud 100 latu sods, taču līdz šim vēl neviens pārkāpumu akts sastādīts neesot.
Tikmēr Rīgas pilī pēc projekta plānotie būvdarbi ir atjaunoti jau aptuveni 80% apmērā. Turpinās vērienīga pamatu stiprināšana, notiek visi inženiertehniskie darbi, un pilnā apjomā tiek restaurēts pils mūra žogs, uz kura 11.novembrī liek svecītes. Putniņš stāsta, ka pēc plāna šogad Lāč-plēša dienā būšot iespējams piekļūt mūrim, lai tajā tradicionāli ievietotu svecītes. Pilī ikdienā strādā 150-180 cilvēku, un «mums nav problēmu palielināt cilvēku skaitu, ja darbs to prasa».
«Nevarētu teikt, ka ugunsgrēkā ir zaudēts jau restaurācijā paveiktais,» saka būvuzraugs Fībigs. Būvnieki remontu sāka pērnā gada nogalē un līdz nelaimei apguvuši aptuveni trīs miljonus latu no rekonstrukcijai atvēlētajiem 20 miljoniem. Pēc būvuzrauga vārdiem, abām zālēm – Baltajai un Svētku, kas nelaimē cietušas visvairāk – būvnieki vēl nebija īsti ķērušies klāt. Putniņš stāsta, ka Baltajai zālei, kam iegruvuši un neatgriezeniski sabojāti griesti, bijušas uzmontētas metāla konstrukcijas, bet Svētku zālei – metāla konstrukcijas grīdām.
«Ar Balto zāli ir kuriozs – tajā uz kolonnām balstījās vecā pārsedze ar ģipša veidojumiem, un tā pa šiem gadiem pils pamatu sēšanās dēļ bija ievērojami iesēdusies. Tāpēc varēja redzēt, ka zāle ir ārkārtīgi šķība. Bija lēmums, ka atstājam to šķību un tikai restaurējam, taču tagad iztaisnosim,» stāsta Putniņš. Viņš arī stāsta, ka pēc ugunsgrēka tomēr saglabājies «viens pietiekami liels» griestu fragments, no kura varot uztaisīt veidņus un ar atlējumiem rekonstruēt zaudētos griestus. «Atrasto daļu mēģināsim ielikt atpakaļ kā vienu nelielu sastāvdaļu jaunveidotajos griestos,» saka Fībigs. Visi atradumi gruvešos tiekot dokumentēti, un nekas zudumā neejot.
Atjaunotās Rīgas pils nodošana ekspluatācijā bija paredzēta 2015.gada maijā. Būvnieki cer, ka ugunsgrēks pils rekonstrukcijas pabeigšanu aizkavēs tikai par kādu pusgadu, «ja veiksmīgi atrisināsies jautājums par materiālu iepirkšanu un darbosimies režīmā, kāds patlaban sākts», saka Fībigs.
Patlaban plānots, ka pašreizējais būvnieks atjaunos jumtu arī muzeja daļā, jo vecās pils daļas jumta rekonstrukcijas darbi bija plānoti jau sākotnējā projektā.
Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende stāsta, ka pilī izvietoto muzeju kopējie zaudējumi tiks rēķināti vēl vismaz mēnesi, jo krājumu apjoms ir liels. Vēl arī nav izlemts, vai muzeji paliks turpat pilī, vai arī tiks pārvietoti uz citām telpām. «Pašlaik Rīgā nav 11 000 kvadrātmetru vietas, kur varētu pārcelt visus trīs muzejus, tāpēc mēs vēl skatām variantus,» saka ministre. Agrāk aprēķināts – lai pārvāktos uz iecerēto krājuma glabātavu Dzirciemā, Pulka ielā, būtu nepieciešami 3,3 miljoni latu, taču nav zināms, cik pārvākšanās varētu izmaksāt patlaban.
Muzeju dārgumi paglābti
«Muzejs ir slēgts. Atvainojiet par sagādātajām neērtībām,» vēsta līdzās Nacionālā vēstures muzeja ieejai piesprausta parasta A4 formāta lapa. Kvadrātveidīgajā pils konventa daļā atrodas arī Mākslas muzeja Rīgas Birža (Ārzemju mākslas muzeja) fondi, tāpat uz nenoteiktu laiku slēgtais Rakstniecības un mūzikas muzejs. Šā muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā apskatāmas, piemēram, himnas Dievs, svētī Latviju! autora Baumaņu Kārļa klavieres, bet mainīgajā daļā tikai dienu pirms nelaimes atvērta izstāde ar, kā izrādīsies, simbolisku nosaukumu. Pēdējā izstāde piedāvā jauno, laikmetīgo mākslinieku versijas par Latvijas mākslas klasiķu darbiem.
Tomēr vēl lielāku dramatismu iezīmēja uguns plosīšanās stāvu augstāk virs divām pils kompleksa pašā vidū novietotajām zālēm, kurās tikai pirms mēneša tika atklāta Nacionālā vēstures muzeja izstāde 100 Latvijas vēstures relikvijas. Dārgumiem šeit bija paredzēts atrasties līdz gada beigām.
«Milzīga muzejiskā vērtība,» strupi nosaka Arnis Radiņš. Viņaprāt, ļoti dīvaina esot situācija, ka tāda nelaime notikusi iestādē ar stingru reglamentu – dodoties prom, darbinieki aizzīmogo telpas, parak-stās, nodod atslēgas dežurantam. Radiņš kopā ar savu vietnieci krājumu darbā Anitu Meinarti un Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta muzeju nodaļas vadītāju Jāni Garjāni pie muzeja vārtiem Daugavas gātē ugunsnelaimes laikā gaidījis līdz trijiem naktī. Uzskata, ka viņam palaimējies – ugunsdzēsēji nevienu nelaida pilī, bet pēc liesmu apdzēšanas meklēja kādu, kas pārzina telpu plānojumu. Tā Radiņš nokļuvis pie 100 Latvijas vēstures relikvijām un varējis atviegloti uzelpot – griesti, virs kuriem plosījās uguns, nebija iegruvuši. Stikla vitrīnas bija salietas ar ūdeni, bet Latvijas vēstures vērtīgākās liecības – sveikas un veselas. Līdz sešiem no rīta viņš kopā ar ugunsdzēsējiem vēra vaļā vitrīnu pa vītrīnai, pārnesa šīs lietas uz drošākām telpām. Dzintara aļņa galvas figūriņa no Užavas Sārnates apmetnes, datēta ar 3.gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, tikpat vecs piekariņu kaklariņķis no Saukas Razbuku kapulauka, kas uzskatāms par izcilāko agrā dzelzs laikmeta rotu Latvijas teritorijā, pirmā Rīgas nauda, tik maza kā pirksta galiņš – pustumsā, ūdens tvaikos un stresā tomēr nekas no 100 Latvijas dārgumiem netika pazaudēts. Jau nākamajā dienā pie darba ķērās restauratori. No miljona eksponātu, kas ir šā muzeja krājumos, ūdens skāris aptuveni 40 000, bet viss ir atjaunojams, jo muzeju telpās uguns nav tikusi.
Līdzīgs stāsts ir Rakstniecības un mūzikas muzeja galvenajai krājumu glabātājai Annai Eglienai. No šā muzeja krātuves 900 000 eksponātu ūdens skāris 20 000 vienību. «Neviens kvadrātcentimetrs nav dedzis, un neviens krājuma materiāls nav neatgriezeniski bojāts,» Eglienas ziņojumu cilvēki pat nodeva cits citam sociālajos tīklos. Arī šim muzejam, tāpat kā kaimiņiem, izdevies saglābt savu serveri un elektroniskās datubāzes. Liktenīgā kārtā tieši ugunsgrēka dienā noslēgusies pils remonta diktētā krājumu pārvietošana – ap 400 000 priekšmetu no priekšpils 3. un 4.stāva aizceļoja uz vecās pils daļas 2.stāvu: «Viss teātra vēstures krājums, tēlotājas mākslas krājums, fotonegatīvi, audio un video krājums…» Šo konventa sektoru ne uguns, ne ūdens neskāra.
«Kad piektdienas rītā mums atļāva ieiet muzejā, 2.stāva pirmajā zonā ūdens lija kā no Ventas rumbas, bet – Dieva pirksts! – šī zona bija tualetes un gaitenis. Virs mūsu 2.stāva ir tā zona, kurā iebruka jumts, kur 4. un 3.stāvā Latvijas vēstures muzejam noplūda ekspozīcijas,» stāsta Egliena, piezīmējot: «Protams, ārkārtīga smeldze par pili – redzēju debesi caur Svētku zāles jumtu, Sūtņu zāles griestu gleznojumi, domājams, būs restaurējami, Baltajai zālei arī debesis vaļā.»
Kamēr katra iestāde lēš savus zaudējumus un priecājas par veiksmīgām sakritībām, Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis kopā ar arhitektu Pēteri Blūmu šo ugunsgrēku īpaši apsargātā un par drošu uzskatītā objektā vērtē kā lielu vēsturisku traģēdiju. «Rīgas pils ir vislabāk saglabātā viduslaiku nocietinātā būve Baltijā. Arī viena no skaistākajām un ar oriģinālo substanci piepildītajām pilīm.»
«Atjaunot var visu, bet tā būs cita vērtība un jauna forma,» saka Juris Dambis. «Zaudējumi ir ļoti lieli un apkaunojoši pazemojoši,» uzskata Pēteris Blūms. Arhitektūras vērtību sargi spējuši tikai brīnīties arī par ilgo un nevienlīdzīgo ugunsdzēsēju cīņu ar uguni. «Mūs dzīve ir sāpīgi iegrūdusi ar purnu sūdos – cik ļoti pieaug ugunsgrēka bīstamība būvdarbu laikā,» Blūms runā, nemeklēdams saudzīgākus vārdus.
Rīgas pils
Treknie gadi klauvē
Virknei valsts amatpersonu pērn būtiski pieaugusi samaksa, un airBaltic šefs tagad vidēji mēnesī nopelna tik, cik premjers gadā
Ekonomiskā krīze beigusies, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās strādājošo ienākumi pērn auguši – lielākajai daļai simboliski, bet dažiem gluži kā treknajos gados, liecina deklarācijās pieejamā informācija. Lielākais atalgojuma pieaugums bijis tiem, kas arī līdz šim labi pelnījuši. Dažādu motivējošu pasākumu (naudas balvu, prēmiju un piemaksu) atļaušana pērn par aptuveni 4% palielinājusi kopējo sabiedriskajā sektorā strādājošo atalgojumu, informē Finanšu ministrijas sabiedriskajā sektorā nodarbināto atlīdzības politikas nodaļas vadītāja Inga Ošiņa, taču dažām amatpersonām šis pieaugums pārsniedz pat 40%. Daļēji pateicoties pērnā gada nogalē grozītajiem MK noteikumiem, kas ļāva kapitālsabiedrību valdes locekļiem neierobežotos apmēros paaugstināt atalgojumu, formāli maksājot par papildu pienākumu veikšanu. Tiesa, šāgada sākumā valdība attapās, nosakot «griestus» šādu amatu savienotāju atalgojumam līdz 4810 latiem mēnesī, taču vēl decembrī vairākās lielajās valsts kapitālsabiedrībās amatpersonas paspēja izmantot šo iespēju.
Kā liecina deklarācijas, pērn mazumā nav gājušas amatpersonu darbspējas, piemēram, Rīgas brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs piestrādājis brīvostai piederošajā Rīgas Brīvostas flotē, kur papildus pārvaldnieka algai (124 tūkstošiem latu gadā) nopelnījis vēl aptuveni divas premjerministra gada algas jeb 40 tūkstošus. Savukārt no amata pienākumu pildīšanas atstādinātais Ventspils mērs Aivars Lembergs pērn papildus deputāta algai domē un Ventspils brīvostas pārvaldē piestrādājis arī Ventspils pašvaldības attīstības aģentūrā, kur nopelnījis vēl 58 tūkstošus latu.
Kopumā valsts labāk atalgoto amatpersonu sarakstā nav būtisku pārmaiņu, tā līderi joprojām ir lielāko valstij piederošo kapitālsabiedrību vadītāji – airBaltic valdes priekšsēdētājs Martins Gauss un Lattelecom vadītājs Juris Gulbis. Salīdzinājumā ar 2011.gadu vislabāk atalgoto amatpersonu topā pakāpties izdevies arī Parex slikto kredītu apsaimniekotājiem Revertā – prezidents Kristofers Gviljams nopelnījis divreiz vairāk nekā valstij peļņu nesošās Citadeles vadītājs Guntis Beļavskis. Ienesīgs pagājušais gads bijis arī citai Reverta valdes loceklei Solvitai Deglavai, kuras ienākumi šajā finanšu iestādē pērn auguši par 35%. Šo valsts amatpersonu atalgojuma pieaugumu arī nekādi neierobežo vienotā atalgojuma sistēma.
Veiksmīgs pērnais gads bijis arī virknei amatpersonu Satiksmes ministrijas pārraudzītajās kapitālsabiedrībās – atalgojums pieaudzis gan Latvijas dzelzceļa vadībai, gan meitaskompānijas LDZ Cargo vadītājam Guntim Mačam, kurš pērn nopelnījis par 44% vairāk nekā iepriekšējā gadā.
Būtiski pieaugumi arī dažiem izglītības nozares darbiniekiem, piemēram, Rīgas Tehniskās universitātes rektors Leonīds Ribickis pērn nopelnījis par 41% vairāk nekā pirms gada, arī Augstākās izglītības padomes projektu vadītāja Baiba Rivža dažādās augstākās izglītības iestādēs un padomē nopelnījusi par 18% vairāk.
Līdzīgi kā valstij piederošajās kapitālsabiedrībās, arī Rīgas domes pārraudzītajās pērn nolemts dāsnāk atalgot amatpersonas – gada griezumā vislielāko atalgojuma pieaugumu saņēmis domes dāsni dotētās Rīgas satiksmes vadītājs Leons Bemhens, kurš 2012.gadā nopelnījis par 45% vairāk nekā 2011.gadā jeb vidēji nepilnus 3000 latu mēnesī.
5 santīmi satricina valsti
Brazīlija vēl pavisam nesen tika uzskatīta par vienu no jaunattīstības valstu veiksmes stāstiem. Kāpēc to tagad pārņem masu protesti – vaicājam Brazīlijas latvietim, ekonomistam Jānim Bērziņam
Labklājības pieaugums ne vienmēr nes līdzvērtīgu apmierinātības kāpumu. Pēdējā mēneša laikā divas no pēdējās desmitgades jaunattīstības valstu zvaigznēm pārņēmuši milzīgi protesti, kurus izraisījuši šķietami sīkumi. Turciju kopš maija beigām vairākas nedēļas tricināja masu neapmierinātība, kas sākās pēc policijas centieniem izdzenāt dažus desmitus cilvēku, kuri iebilda pret koku nociršanu kādā Stambulas parkā.
Savukārt Brazīlijas lielākajā pilsētā Sanpaulu vietēja mēroga protesti pret sabiedriskā transporta cenas paaugstināšanu par 20 sentavo – pieciem santīmiem – divu nedēļu laikā pārauga visu valsti aptverošā masu demonstrāciju vilnī. 20.jūnijā lielāko pilsētu ielās pulcējās miljons cilvēku, lai izteiktu neapmierinātību ar augstajām cenām, korupciju un – kas to būtu domājis! – valsts tēriņiem par futbolu jeb, precīzāk, celtniecības izdevumiem 2014.gadā gaidāmajam pasaules kausa turnīram.
Ja Brazīlijā sāk protestēt pret futbolu, kas, cik zināms, valstī ir gandrīz vai nacionālā reliģija, tad notiek kaut kas ārkārtējs. Tāpēc nolēmu izrunāties ar Brazīlijā dzimušo ekonomistu Jāni Bērziņu, kurš 2005.gadā pārcēlās uz Latviju. Viņš ir strādājis Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūtā un Stradiņa universitātē, bet tagad vada Nacionālās aizsardzības akadēmijas Aizsardzības zinātniskās pētniecības centru.
Tiekamies pēcjāņu rītā pie Pulvertorņa un pārējam pāri ielai uz Kaspara Dilana konditoreju, kuru vēl nav apsēduši tūristi. Pat ja karstumā negribas daudz ēst, tur var mielot aci ar daudzveidīgo kūku un saldo maizīšu klāstu, tāpēc sanāk piemērota vieta sarunai par Brazīliju, kuras ekonomika savulaik balstījās tieši uz kafijas un cukura eksportu.
Pirms ķeramies pie Dienvidamerikas milža problēmu iztirzāšanas, pajautāju, kā nosvinējis Jāņus. «Forši! Braucu uz Gulbeni pie Ingrīdas [Blūmas, bijušās Swedbank vadītājas un Jāņa Bērziņa sievas – red.] vecākiem un tad uz Balviem.» Tur bijis liels ugunskurs, latviešu ēdieni, dziedāšana. Brazīlijā latvieši Jāņus svinējuši reti, jo lielākā iebraucēju daļa bijuši baptisti, kuriem nav bijušas pieņemamas ne pagāniskas tradīcijas, ne tautasdziesmas, ne alus dzeršana.
Bērziņu uz Latviju savulaik vilcis gandrīz iracionāls spēks, tomēr tas nenozīmē, ka viņš būtu pārrāvis saites ar Brazīliju. Sarunas laikā kļūst skaidrs, ka Bērziņš ne tikai uztur sakarus ar turienes draugiem Facebook, bet arī rūpīgi seko notikumiem, arī tāpēc, ka tie saistīti ar viņa interešu loku – ekonomisko attīstību.
Pēc lielās starpkaru ekonomiskās krīzes Brazīlija izvēlējusies modernizācijas ceļu, kurā virzošā loma bijusi valstij. Līdz ar to vidusšķira, kas no šīs attīstības bijusi galvenā ieguvēja, izveidojusies, no vienas puses, politiski un sociāli ļoti konservatīva, bet, no otras, – ekonomiski pasīva un atkarīga no valsts iniciatīvas. Taču pirms desmit gadiem notikusi politiska zemestrīce – par prezidentu ievēlēts strādnieku partijas vadītājs Luiss Inasju Lula da Silva, kuru visi pazīst vienkārši kā Lulu. Viņa mērķis bija ne tikai veicināt izaugsmi, bet arī mazināt Brazīlijā ārkārtīgi augsto nevienlīdzību, tāpēc laikā, kad pārējā pasaulē nevienlīdzība pieauga, Brazīlijā tā samazinājās. 40 miljoni no valsts 200 miljoniem iedzīvotāju tika izvesti no dziļas nabadzības. Bērziņš bijis ciemos martā, un manījis lielās izmaiņas. Pastaigājoties pa Pirasikabu, pilsētu, kurā viņš dzimis, Bērziņam bijusi sajūta, ka centrā redzami «pilnīgi citi cilvēki». Brazīlijā ir cieša saistība starp ādas krāsu un sociālo šķiru – «jo tumšāks, jo zemāks», un Bērziņš redzējis, ka «cilvēki, kuri agrāk dzīvoja pilnīgi atstumti no pilsētas centra, tagad tur strādā un iepērkas».
Izaugsme no tā necieta – Brazīliju pasaules ekonomiskā krīze sevišķi neietekmēja, tomēr Lulas politika vidusšķirā radīja apdraudējuma sajūtu. Tāpat kā simtgadīgās Rīgas mājās ir gan parādes, gan «melnās» trepes, tā arī tagad Brazīlijas vidusšķiras dzīvokļu mājās ir divi lifti – viens uz parādes durvīm, otrs uz virtuvi. Kas notiks, ja otrā lifta lietotāji gribēs braukt ar pirmo? «Ko, šie cilvēki tagad ies uz mūsu klubu?» vaicā Bērziņa draugi izbrīnītā nepatikā.
Vidusšķirai «pilnīgi nav pieņemami» ne Lula, ne viņa pēctece, pašreizējā prezidente Dilma Rusefa. Tas ir sociāls, nevis ekonomisks jautājums, jo Lula būtiski nemainīja ekonomiskās attīstības politiku. Taču Lula ir acīmredzami zemākas šķiras cilvēks, un tas dzen vidusšķiru ārprātā. «Viņš runā šausmīgā portugāļu valodā, viņš dzer, turklāt nepareizo dzērienu – kašasu, lētu cukurniedru šņabi», nevis viskiju vai kādu citu prestižāku dzērienu. Korupcija, kurā iesaistītas visas Brazīlijas partijas, tiek piedēvēta Lulas un Rusefas partijai.
Tagad protestiem, kurus sāka cilvēki, kuri tiešām lieto sabiedrisko transportu, pavisam citu motīvu vadīti, pieslēgušies tie, kas to nelieto. Taču Bērziņš saprot arī viņu neapmierinātību. Finanšu krīzes rezultātā visā pasaulē vidusšķira jūtas apdraudēta. Izdevumi pieaug, bet viņi nesaprot, kāds viņiem no tā labums, un tādi cilvēki kā viņa tēvs – pensionēts universitātes profesors – un viņa draugi kļūst aizvien dusmīgāki. Brazīlijā ir strauji augušas cenas (preces ir «dārgākas nekā Stokholmā», saka Bērziņš), nodokļi ir «šausmīgi augsti», valsts piedāvātie pakalpojumi ir slikti, bet cilvēki redz, kā nauda aiziet trūcīgajiem vai tiek tērēti milzīgi līdzekļi dārgiem projektiem. Patlaban redzamākais no tiem ir pasaules kauss futbolā, kuram tiek celti vairāki stadioni un kas izmaksās miljardiem dolāru.
Vai protesti var ietekmēt nākamgad paredzētās spēles? «Jā, var būt problēmas,» atbild Bērziņš.
Acīmredzot pat Brazīlijā ir lietas, kas ir svarīgākas par futbolu.
Ēdienkarte
Mandeļu kruasāns, melna kafija, Cafe Latte, ūdens
Ir jautā
Kādas Latvijas vietas iesakāt šovasar apskatīt?
Gundars Rēders, žurnālists:
Daugavpils cietoksni, kurā vēl pirms pāris gadiem auga nātres. Marks Rotko nodarbojies ar meditāciju, un muzejā ir telpa, kur var meditēt. Pie tās rakstīts: «Daudzi šai dzīvē meklē klusuma saliņas, kur varētu laist saknes un augt. Mums visiem jācer, ka tās atradīsim.» Vēl iesaku izjāt gar Daugavas lokiem ar zirgu sētas «Klajumi» pamatīgo vezumnieci Bertu.
Dace Lielā, māksliniece:
Eklektisko un romantiski nolaisto Krimuldas muižas ansambli. Muižas pārvaldnieku mājas būvētas katra savā laikā – Šveices māja 19.gadsmitā, sanatorijas sauļošanās mājas 20.gadsimtā. Izcils ir lopu laidars, spirta brūzis. Turpat blakus sabrukuši šķūņi, pa vidu tāda kā mazpilsētas ieliņa, uz tās – kafejnīca, kuras sienas izgleznotas kā bērnudārzā. Onkuļi sēž un dzer alu.
Kaspars Znotiņš, Jaunā Rīgas teātra aktieris:
Aizbrauciet ar velosipēdu līdz savas bērnības pilsētai. Ir tik daudz ceļa galu, kam braukts garām, nezinot, kas ir pārsimt metru tālāk. Manā gadījumā Cērkstes muiža, Sēmes ezers, resnais Kaives ozols, Pūres muiža, Vecmoku drupas un alejas, pļavu un mežu ainavas. No Rīgas līdz Kandavai nobraucu desmit stundās ar pauzēm. Man patīk tā – brauc pa tumšu aleju, nonāc pie kapiem, pajautā, vai var tikt tālāk pār pļavu, saka: «Nezin,» tomēr brauc un nonāc strupceļā, bet tur – avots.
Nākotne pagātnei
Okupācijas muzejs savā divdesmitgadē atsācis plašu naudas piesaisti pārtapšanai
Dziesmusvētki un okupācija it kā nesaderas. Bet varbūt tomēr… Latvijas Okupācijas muzejs sāka darbu pirms 20 gadiem XXI Dziesmusvētku laikā. 1993.gada 1.jūlijā bijušajā Latviešu sarkano strēlnieku muzejā atklāja nelielu izstādi par pirmo padomju okupāciju. Tās priekšvakarā 1940.gadā Daugavpilī uz ilgu laiku izskanēja pēdējie brīvie Dziesmusvētki Latvijā. Nākamās dienas pusdienlaikā Rīgā iebrauca padomju tanki.
Okupācijas muzeja ideju formulēja Viskonsinas Oklēras Universitātes profesors Paulis Lazda, tā veidošanas praktisko pusi organizēja profesore Gundega Michele, kura joprojām ir muzeja direktore. Brīvprātīgi iesaistījās grupa trimdas un Latvijas entuziastu, nodibināja muzeja fondu, kas vēlāk pārtapa biedrībā. Muzeja idejai atsaucās ziedotāji, kas bijuši galvenie muzeja darba nodrošinātāji līdz pat šai dienai. Ar dāvinātām piemiņas lietām, dokumentiem, zīmējumiem, fotogrāfijām un liecībām palīdzēja okupāciju un Sibīriju izdzīvojušie. Viņu devums veido plašā un bieži izmantotā muzeja krājuma nozīmīgāko daļu. Vairāk nekā 2000 videoliecību krājums ir plašākais Eiropā.
Turpmākajos gados tapa plaša ekspozīcija, kas aptvēra visu okupācijas periodu. Apmeklētāju skaits pastāvīgi auga – muzejs tagad ik gadu uzņem vairāk nekā 100 000. Valsts protokola ietvaros to apmeklē daudzi Latvijas ārvalstu viesi. Muzejam ir arī plaša starptautiska darbība – ceļojošas izstādes, sadarbība ar radniecīgiem muzejiem un pētniecības institūcijām, dalība konferencēs.
XXV Dziesmusvētku laikā, svinot savu 20 gadu pastāvēšanu, muzejs ir lielu pārmaiņu priekšvakarā. Sāk beidzot īstenoties jau vairāk nekā 10 gadus lolotais arhitekta Gunāra Birkerta projektētais Nākotnes nams, ko Latvijas valsts ceļ tieši muzeja vajadzībām. Ja neradīsies tālāki aizkavējumi, muzejs atvērs jauno pastāvīgo ekspozīciju 2015.gadā. Tā informatīvi un emocionāli uzrunās apmeklētāju gan ar modernu elektroniku, gan ar trīsdimensionāliem maketiem, kas papildinās tagadējo baraku. Ekspozīcija apmeklētāju vedīs no pirmās neatkarības cauri drūmajam svešu varu valdīšanas laikam līdz atjaunotajai valstij un mūsdienām. Centrāls un dominējošs izstādes objekts būs Gulaga sargtornis, kura kājas izlauzīsies cauri izstāžu zāles grīdai līdz pat sarkanajam bruģakmenim muzeja pajumtā. Otrs dominējošs akcents būs dziedošais Baltijas ceļš 1989.gada 23.augustā, nodevīgā Hitlera-Staļina pakta 50.gadadienā, kas skatītāju vedīs pa kāpnēm uz balkonu, kur risināsies Latvijas neatkarības atgūšana un ceļš uz valsts atjaunošanu ar atskatu uz okupācijas sekām. Tajā pašā laikā paplašinātās telpas palīdzēs izvērst finansiālās krīzes laikā apturēto publiskās vēstures programmu. Lai visu to veiktu, muzejs ir atsācis plašu līdzekļu piesaistes kampaņu, kuras mērķis ir līdz 2015.gadam piesaistīt pusmiljonu latu.
Latvijas Okupācijas muzejs ir veltīts atmiņai, piemiņai un atgādinājumam. Par okupācijas laiku liecina ne tikai piemiņas lietas un likteņstāsti no cietumiem un Sibīrijas, bet arī liecības par tautas garīgo pretošanos – Latvijas karogi, karoga krāsas kā atgādinājums par valsti un latviskā dziesma kā garīgā spēka avots.
Liesmas pilī
Kultūrai pievērš uzmanību svētkos un briesmu brīžos, ikdienā to atstāj novārtā
Pārogļotās sijas kā melnas ģindeņa ribas duras debesīs. Sūra deguma smaka uzvējo pie Daugavas. Šie iespaidi pat pārāk simboliski, tomēr gana precīzi ataino skaudro izmisumu, kas pārņēma daudzus, redzot milzīgās liesmas, kas izpostīja nozīmīgu daļu Rīgas pils un draudēja iznīcināt muzeju kolekcijas, kurās glabājas mūsu vēstures un kultūras mantojuma sirds.
Liesmu nakts uzbrukums notika brīdī, kad mūsdienu latviskā kultūra gatavojas savam saules laikam – dažas dienas pirms Jāņiem, nedēļu pirms Dziesmusvētkiem. Tāpēc nākas domāt ne tikai par neesošo signalizāciju pils bēniņu stāvā vai par ugunsdzēsēju drosmi un novecojušo aprīkojumu, vai par summu, par kuru bijis apdrošināts neatvietojamais. Nākas domāt, cik lielā mērā politiķi un sabiedrība izprot nepieciešamību mūsu garīgo mantojumu – visplašākajā nozīmē – sargāt ne tikai svētku vai briesmu brīžos, bet arī ikdienā, lai mēs kādu rītu nepamostos un šausmās neredzētu, ka daudz lielākai, garīgai celtnei ir izdedzis jumts un mēs atrodamies bez patvēruma zem klajas debess.
Tas, protams, ir jautājums par naudu – izglītībai, muzeju nodrošinājumam, grāmatām, koncertiem, filmām, raidījumiem un vēl daudz kam citam. Taču labi zinām, ka naudas nekad visam nepietiks, tāpēc varbūt pat svarīgāka ir izpratne un apziņa, ka viss, kas saistās ar vēsturi, valodu, literatūru, plašāk ņemot – ar visām humanitārajām un sociālajām zinātnēm, ir tikpat svarīgs mūsu kā valsts un nācijas izdzīvošanai, cik tās latos, eiro vai dolāros novērtējamās lietas, kuras ikdienā šķiet sekmīgas politikas vai ekonomikas apliecinājums, bet kuras bez garīgā satvara zaudē nozīmi.
Bez ugunsdzēsēju sirēnu palīdzības pagājušajā nedēļā ASV plašu ievērību piesaistīja Amerikas Mākslas un zinātņu akadēmijas pētījums par humanitāro un sociālo zinību stāvokli valstī. Lai gan arī ASV trūkst programmētāju un inženieru, šā pētījuma vadības komisijā piedalījās gan milzīgā lidmašīnu ražotāja Boeing prezidents, gan augstu militāro un kosmosa izpētes tehnoloģiju ražotāja Lockheed Martin bijušais vadītājs. Cits komisijas loceklis, Kalifornijas Universitātes Bērklijā fizikas, materiālo zinātņu un inženierzinātņu profesors Roberts Birgeno, kurš savulaik bija Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta Fizikas fakultātes vadītājs un zinātnes dekāns, pateica ļoti vienkārši: «Bez humanitārajām zinātnēm nav civilizācijas.» Viņa domu papildināja slavenais kinorežisors Džordžs Lūkass: «Zinātne atbild uz jautājumu – kā? Humanitārās zināšanas atbild uz jautājumu – kādēļ?»
Visi minētie komisijas locekļi ļoti labi saprot zinātnes un tehnoloģiju nozīmi, tomēr tas acīmredzot ir tikai nostiprinājis viņu izpratni par nepieciešamību šo vienu zināšanu jomu līdzsvarot ar pavisam citu, kura pēdējos gados visā pasaulē tiek aizvien zemāk vērtēta, jo tā neesot praktiska un nepalīdzot tūlīt pēc skolas beigšanas ieslēgties darba tirgū kā zobratiņam lielajā ražošanas mašinērijā.
Šāda humanitāro zināšanu noniecināšana ir izplatīta gan ASV, kur ar katru gadu iet mazumā vēsturi un literatūru studējošo cilvēku skaits, gan Latvijā, kur bieži no politiķu mutēm dzirdam, cik mums ir nepieciešami cilvēki, kas studē tehniskās zinātnes, bet nekad nedzirdam, ka veselīgai sabiedrībai ir vajadzīgi arī cilvēki, kuri saprot un spēj citiem izskaidrot gan mūsu, gan pasaules ētisko un kulturālo mantojumu, kuri spēj loģiski domāt par valsts vēlamo uzbūvi un saprast, kā iedzīvināt vērtības, bez kurām nav iespējama noturīga brīvība un labklājība visai sabiedrībai. Cilvēki, kuri var palīdzēt atbildēt uz jautājumu – kādēļ? Kādēļ mēs te esam? Kādēļ mēs aizstāvam savas vērtības? Kādēļ mums ir sava valsts?
Ja mēs biežāk domātu un runātu par šā līdzsvara nepieciešamību, tad Latvijas televīzijas vadītājs nevarētu iedomāties pārcelt kultūrai veltītu raidījumu uz bezcerīgu nakts stundu, jo viņš zinātu, ka viņa uzdevums ir kultūru stiprināt, nevis nogremdēt. Latvijas Valsts prezidents nevarētu atļauties krievvalodīgajam laikrakstam Telegraf paziņot, ka viņš aizvien mazāk lasa latviešu valodā, jo saprastu, ka viņa darbs ir spēcināt savas valsts intelektuālo potenciālu un latviešu valodas izplatību, nevis to atstāt novārtā. Un neatvietojami Latvijas vēstures dārgumi netiktu pakļauti riskam vienā naktī pārvēr-sties pelnos un izdedžos.
Pirms dažiem mēnešiem milzīgs cilvēku skaits stāvēja rindā, lai atvadītos no Imanta Ziedoņa, un politiķi atdeva godu dzejniekam. Visi saprata viņa nozīmi mūsu valstij un tautai. Bet Ziedonis taču bija no tiem pašiem humānistiem, kuru nozīmi ikdienā aizmirst. Kas viņu vairs atcerēsies vai sapratīs, ja vienīgās valodas, kuras lēmumu pieņēmējiem liksies svarīgas, būs angļu un JavaScript? Ugunsgrēks, kas apdraudēja vienu daļu mūsu mantojuma, liek atcerēties pirms gandrīz 40 gadiem Ziedoņa rakstīto par citu šā mantojuma daļu:
Man pašam savi darbi prātā:
Ka valoda mums nesāk svilt.
Kā siens tāds mitrs, mitrā pantā,
Ka neaizdegas, nenosvilst.
Jau romānos un dzejas pantā
Var just, kā valoda mums dilst.
Signalizācija skan jau ilgi. Kas brauc šo ugunsgrēku dzēst?
Komentārs 140 zīmēs
Aizstāv PSRS simbolus. Krievijas Valsts domes deputāts Sluckis par zaimošanu nosaucis Saeimas lēmumu aizliegt padomju simboliku publiskos pasākumos.
No kuras puses pūš vējš? Liepājā par mēru atkal ievēlēts Uldis Sesks – ar Saskaņas centra atbalstu. Šajā sezonā nav modē sarkanās līnijas.
Mūsu sportistiem ASV neveicas. Biedriņš esot viens no dārgākajiem soliņa deldētājiem, Daugaviņa Bruins «pakāsa» Stenlija kausu.
