Kultūrai pievērš uzmanību svētkos un briesmu brīžos, ikdienā to atstāj novārtā
Pārogļotās sijas kā melnas ģindeņa ribas duras debesīs. Sūra deguma smaka uzvējo pie Daugavas. Šie iespaidi pat pārāk simboliski, tomēr gana precīzi ataino skaudro izmisumu, kas pārņēma daudzus, redzot milzīgās liesmas, kas izpostīja nozīmīgu daļu Rīgas pils un draudēja iznīcināt muzeju kolekcijas, kurās glabājas mūsu vēstures un kultūras mantojuma sirds.
Liesmu nakts uzbrukums notika brīdī, kad mūsdienu latviskā kultūra gatavojas savam saules laikam – dažas dienas pirms Jāņiem, nedēļu pirms Dziesmusvētkiem. Tāpēc nākas domāt ne tikai par neesošo signalizāciju pils bēniņu stāvā vai par ugunsdzēsēju drosmi un novecojušo aprīkojumu, vai par summu, par kuru bijis apdrošināts neatvietojamais. Nākas domāt, cik lielā mērā politiķi un sabiedrība izprot nepieciešamību mūsu garīgo mantojumu – visplašākajā nozīmē – sargāt ne tikai svētku vai briesmu brīžos, bet arī ikdienā, lai mēs kādu rītu nepamostos un šausmās neredzētu, ka daudz lielākai, garīgai celtnei ir izdedzis jumts un mēs atrodamies bez patvēruma zem klajas debess.
Tas, protams, ir jautājums par naudu – izglītībai, muzeju nodrošinājumam, grāmatām, koncertiem, filmām, raidījumiem un vēl daudz kam citam. Taču labi zinām, ka naudas nekad visam nepietiks, tāpēc varbūt pat svarīgāka ir izpratne un apziņa, ka viss, kas saistās ar vēsturi, valodu, literatūru, plašāk ņemot – ar visām humanitārajām un sociālajām zinātnēm, ir tikpat svarīgs mūsu kā valsts un nācijas izdzīvošanai, cik tās latos, eiro vai dolāros novērtējamās lietas, kuras ikdienā šķiet sekmīgas politikas vai ekonomikas apliecinājums, bet kuras bez garīgā satvara zaudē nozīmi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.