Kamēr lauki iztukšojas un līdz ar tirāžām rūk reģionālo mediju spēja neatkarīgi uzraudzīt vietējo varu, domes sparīgi tērējas sevis slavēšanai. Deputāti smaida pašvaldību avīžu pirmajās lappusēs un nopirktos televīzijas sižetos. Dažas vietvaras kontrolēts mediju saturs pat kvalificējas kā neatkarīga žurnālistika, kuras pārraidīšanu apmaksā valsts. Citur pašvaldība netraucēti pārkāpj likumu, jo vienkārši pieradusi tā darīt jau gadiem. Kā to mainīt?
Valdības koalīcija noteiks stingrāku regulējumu, lai pasargātu brīvo presi no negodīgas konkurences, ko rada pašvaldību avīzes un to propaganda. Nē, šis citāts nav no Valda Dombrovska vai Andra Bērziņa paziņojumiem. Tas atrodams tā sauktajā Karalienes runā, kurā Lielbritānijas valdība tradicionāli paziņo tautai par plānotajām likumdošanas iniciatīvām. Šogad briti apņēmušies stingri ierobežot par «vietējām pravdām» dēvētos izdevumus, bet tikmēr Latvijā vietvaru pašslavināšana turpina zelt.
Uzraugošo iestāžu netraucētas, pašvaldības par nodokļu naudu veido avīzes un īsā pavadā tur reģionālās televīzijas. Mediju eksperti brīdina: šī visatļautība bīstami vājina vietējo presi, savukārt sabiedrībai kļūst arvien grūtāk nošķirt, kas ir uzticama informācija un kas – smadzeņu skalošana par viņu pašu naudu.
Cīņa ar vējdzirnavām
Cēsu Vēstis, Katram Liepājniekam, Alūksnes Novada Vēstis, Valmiera Domā un Rada, Jelgavas Vēstnesis – lielākoties tie ir 8-12 lappušu izdevumi, kas iznāk reizi vai divas mēnesī un ko pašas vietējās varas lepni sauc par laikrakstiem. Likums nosaka konkrētus normatīvos aktus, kas pašvaldībai jāpublicē, taču reti kura vietējā vara sevi tā ierobežo. Pēc nejaušības principa izskatot dažu izdevumu numurus, redzams, ka lēmumiem un saistošajiem noteikumiem tajos atvēlēta niecīga vieta. Lielāko daļu aizņem intervijas ar pašvaldību vadītājiem un citiem vietējā sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, iedvesmojošiem stāstiem par jauniem uzņēmumiem, skolēnu, sportistu, pašdarbnieku kolektīvu panākumiem. Šajos izdevumos neatrast skaidrojumu, piemēram, par nesamērīgi augstu komunālo maksājumu iemesliem vai pavirši veiktiem ielu remontdarbiem.
Toties netrūkst bilžu ar pašvaldību vadītājiem, kas griež kārtējo lentīti, atklājot par ES naudu noasfaltētu ielu, labiekārtotu parku vai jaunu rotaļlaukumu. Piemēram, Kuldīgas Novada Vēstu oktobra numura astoņās lappusēs ir veselas četras fotogrāfijas, no kurām pretim smaida domes priekšsēdētāja Inga Bērziņa. Vienā viņa tiekas ar ASV vēstnieka vietnieci, otrā «ar dižgabala spērienu atklāj Hercoga Jēkaba gadatirgu», trešajā pozē kopā ar vairākiem desmitiem jaundzimušo mazuļu un viņu vecāku. Uz vāka ir arī sleja, kurā domes priekšsēdētāja saka paldies sakoptāko māju saimniekiem un dalās iespaidos par nesenā gadatirgus norisi.
Nupat savu avīzi nolēmusi izdot arī Rīgas dome. Bezmaksas izdevuma pirmo numuru latviešu un krievu valodā rīdzinieki saņemšot jau šogad. Starta kapitālam dome paredzējusi 25 tūkstošus latu, bet mēra Nila Ušakova (SC) izteikumi liecina, ka gada budžets varētu sasniegt pat 400 tūkstošus latu – tāda summa jau tagad tiekot tērēta dažādu Rīgas domes struktūrvienību bukletu un skrejlapu izdošanai. Jāatgādina, ka Rīgas dome ar savu kapitālsabiedrību starpniecību pērn par vēl vairāk nekā 600 000 latu pirka informāciju dažādos privātos medijos. Opozīcija ir sašutusi, taču vismaz viens Ušakova arguments ir vietā – lielākā daļa pašvaldību savas avīzes izdod jau sen, un šai praksei nav saistības ar vietējo līderu politisko piederību.
«Mēs bijām spiesti to darīt,» Balvu novada priekšsēdētājs Andris Kazinovskis (LZS) skaidro domes laikraksta Balvu Novada Ziņas izdošanu. Pašvaldību neapmierinot vietējā laikraksta Vaduguns darbība, jo tajā viss skatīts no kritiskām pozīcijām un sekojot valsts mēroga mediju «dzeltenās informācijas spektram». Savukārt vietējā laikraksta Vaduguns redaktors Edgars Gabranovs pašvaldības izdevumu uzskata par negodīgu konkurentu. «Es pat brīnos, kāpēc tur ir tik maz tās informācijas, kas viņiem ar likumu būtu jāpublicē. Lielākoties ir raksti, kas izskatās pēc žurnālistikas,» viņš saka.
Pirms divarpus gadiem dome nolēma vietējam laikrakstam atņemt arī reklāmas ieņēmumus, nosakot, ka pašvaldības izdevumā tiks pieņemti maksas sludinājumi un reklāma. Likums neatļauj publiskām iestādēm nodarboties ar komercdarbību, un Gabranovs negodīgo konkurenci apstrīdēja administratīvajā tiesā. Zaudēja, taču pašvaldība acīmredzot nobijusies un reklāmu publicēšanu tā arī nav sākusi. Domes vadītājs Kazinovskis par šo tematu runāt negrib – tas bijis sen, un reklāmu avīzē taču neesot.
Reklāmbiznesu pašvaldības paspārnē jau 2007.gadā aizsāka Jelgava mēra Andra Rāviņa (ZZS) vadībā. Tikai pēc vairākkārtējiem vietējā laikraksta Zemgales Ziņas protestiem pašvaldības uzraugošais ministrs šo praksi lika pārtraukt. Sagaidījis izdevīgu politisko situāciju, 2010.gada nogalē Rāviņš mēģināja vēlreiz un viņam atkal izdevās. Šajā reizē pagāja pusotrs gads, līdz ministrs Edmunds Sprūdžs (RP) saklausīja Zemgales Ziņu lūgumu likt Jelgavai ievērot likumu. Dome galu galā piekāpās, taču paziņoja, ka turpmāk pilsētā reģistrētie uzņēmumi par saviem jaunumiem, piemēram, cenu izmaiņām vai veikala adreses maiņu, domes Jelgavas Vēstneša slejās varēs informēt bez maksas.
Sprūdžs pats nevēlas skaidrot, kāpēc ministrija ļauj zelt pašvaldību izdevējdarbībai. Ministrija norāda uz likuma normu, kas liek publiskām iestādēm informēt par savu darbu, kā arī uz faktu, ka līdzekļu izmantošanā tās ir autonomas. Šā paša iemesla dēļ ministrija neiebildīs arī pret Rīgas domes plāniem veidot savu ruporu, taču tā sekojot, cik likumīgi pašvaldības informēšanas funkciju veic.
Praksē uzraudzības tomēr nav, ko pierāda situācija Iecavas novadā. Te pašvaldība izdod nedēļrakstu Iecavas Ziņas, kuru piedāvā abonēt vai pirkt. Tādējādi iedzīvotājiem nākas maksāt, lai uzzinātu, ko dara par viņu nodokļiem uzturētā pašvaldība. Iecavas Ziņās ir arī komercreklāmas. Domes priekšsēdētājs Jānis Pelsis (LZS), jautāts, kāpēc pašvaldība klaji pārkāpj likumu, sāk pelt vietējo laikrakstu Bauskas Dzīve, kas esot visu šo nepatieso pārmetumu iniciatore. Savukārt Bauskas Dzīves žurnāliste Antra Ērgle stāsta – kopā ar kolēģiem jau gadiem cenšas panākt taisnību. Pa šo laiku nomainījušies vairāki atbildīgie ministri, un visi, izņemot Pelša politisko sabiedroto Raimondu Vējoni, esot atzinuši, ka Iecavas prakse ir nelikumīga. Vēl nesen to pašu apliecinājis arī Sprūdžs. «Taču reālas rīcības nav. Un domes attieksme ir tāda – mēs pārkāpjam likumu, jo tā mēs vienmēr esam darījuši,» saka Ērgle. Jāpiebilst, ka Iecavas novads nupat atzīts par Eiropas gada pašvaldību konkursā, ko rīko Latvijas Pašvaldību savienība kopā ar vairākām ministrijām un Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā. Tajā vērtē pašvaldību sniegtos pakalpojumus un sadarbību ar iedzīvotājiem.
Pašvaldību autonomija realitātē nozīmē arī to, ka vietējie politiķi sevis reklamēšanai var šķērdēt neierobežotas summas. Tās atšķiras. Piemēram, Iecavas dome savai avīzei šogad paredzējusi ap 30 tūkstošiem latu, Balvi – nedaudz vairāk par 5300 latiem. Līdere pirms gaidāmā Rīgas iznāciena varētu būt Jelgava – par domes Vēstnesi jelgavnieki šogad maksā 230 tūkstošus latu, bet pirms krīzes domes vadība tam plānoja pat 300 tūkstošus gadā. Atšķirībā no citām pašvaldībām Jelgava savas avīzes veidošanai nodibinājusi veselu iestādi ar astoņiem darbiniekiem, tā tiek izdota reizi nedēļā un lasītāju pievilināšanai piedāvā pat televīzijas programmu.
Sadarbība vai atkarība?
Atšķirībā no pašvaldību izdevumiem, kuru lappušu skaits un iznākšanas biežums pēdējos gados audzis, vietējie laikraksti kļūst arvien vājāki. «Kritiskā robeža ir sasniegta jau sen,» saka Latvijas Preses izdevēju asociācijas (LPIA) izpilddirektors Guntars Līcis, kurš ir arī Dobeles puses laikraksta Zemgale izdevējs. Tirāžu kritums ir ap 3-8 procentiem gadā, stāsta Līcis. Risinājumu vismaz pagaidām nesola arī internets. Piemēram, Balvu Vaduguni internetā abonējot tikai 10-15 cilvēki, galvenokārt uz ārzemēm aizbraukušajiem tuviniekiem, stāsta redaktors Gabranovs. Savukārt Līcis ir pārliecināts, ka tirgus katrā atsevišķā teritorijā ir tik mazs, ka nekāds bizness, piedāvājot saturu virtuālajā vidē, bez atbalsta nav iespējams.
Viņa paša laikrakstu Zemgale vietējā Dobeles pašvaldība gan neapdraud, drīzāk pretēji. Dobeles novada dome ir viena no retajām, kas rīkojas pa vecam – apmaksā vietējā laikrakstā ievietotu regulāru pielikumu ar pašvaldības informāciju. Līguma summa ir nepilni 6000 latu gadā. Līcis to sauc par nebūtisku daļu avīzes budžetā, tomēr atzīst, ka sadarbība prasa «zināmu konversāciju ar pašvaldību». Runa ir par profesionālo ētiku, jo vietvaras ielikumu gatavo paši Zemgales žurnālisti, nepieciešamības gadījumā, piemēram, tam intervējot domes priekšsēdētāju Andreju Spridzānu (ZZS). Mērs saka: sadarbība pilsētu apmierina, un domes mērķis neesot vietējo avīzi neitralizēt. Tajā pašā laikā viņam grūti atminēties pēdējo gadījumu, kad Zemgale pašvaldības darbu vērtējusi kritiski. Līcis ir atklātāks: «Varbūt ir šaubas par žurnālistu neatkarību, bet diez vai pašlaik varam atļauties ko citu.»
Līdzīgi pēc formas, taču skaitļos nesalīdzināmi pašvaldība un vietējais laikraksts sadarbojas Ventspilī. Pilsētas dome pērn noslēgusi līgumu ar vietējo laikrakstu Ventas Balss par informatīvo pakalpojumu sniegšanu uz diviem gadiem. Paredzamā summa – 250 tūkstoši latu. Vērienīgais līgums tapis sarunu procedūras rezultātā bez atklāta konkursa, izmantojot nosacījumu, ka pakalpojumu var nodrošināt tikai konkrēts pretendents. Vēl ap 11 tūkstošiem latu gadā dome maksā laikrakstam par pašvaldības ikgadējā pārskata izgatavošanu un izplatīšanu. Reklāmu par 94 tūkstošiem latu pērn Ventas Balsī vēlējās nopirkt arī Ventspils brīvosta, taču jau sagatavotais līgums pēc Sprūdža iniciatīvas tika apturēts.
Valsts nauda televīzijām
Lai rādītu sevi pozitīvā gaismā, pašvaldības izmanto arī televīziju. Nesen uzmanību šai problēmai pievērsa Talsu novada domes lēmums vietējās TV valdē iecelt savu sabiedrisko attiecību darbinieci. Daudzi skatītāji tikai tad uzzināja, ka vairākas reģionālās televīzijas, kuru gatavotos ziņu sižetus skatāmies sabiedriskajā televīzijā, pilnībā vai daļēji pieder pašvaldībām, bet citas no tām regulāri saņem naudu par sižetu gatavošanu.
«Man ir ārkārtīgi žēl par to, kas notika Talsos. Tas ir briesmīgi un nepieņemami un pierāda, ka pašvaldībām nav jābūt televīziju īpašniecēm,» saka Reģionālo televīziju asociācijas un TV Spektrs vadītājs Jānis Galviņš. Viņaprāt, Talsos līdz šim gatavoti objektīvi sižeti. Pilnībā vietējai pašvaldībai pieder arī Aizputes un Skrundas televīzijas, bet vēl dažas daļēji, piemēram, Ogrē un Rūjienā.
Talsu TV līdz ar TV Spektrs, Vidzemes TV un Latgales Reģionālo televīziju pērn Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) rīkotajā konkursā ieguva tiesības pildīt sabiedrisko pasūtījumu – gatavot novadu ziņu sižetus LTV pirmajā kanālā. Šogad tām piešķirti 80 tūkstoši latu. Fakts, ka televīzija, kurai jāveido neatkarīgi ziņu sižeti par Talsiem, ir Talsu pašvaldības uzņēmums, konkursā netika uzskatīts par būtisku.
Par sižetu veidošanu šī NEPLP konkursa uzvarētājas var slēgt līgumus arī ar citām vietējām televīzijām. Ziņas no Ventspils sabiedriskajai televīzijai gatavo Kurzemes TV. Vairāk nekā pusi šīs televīzijas ieņēmumu veido sadarbības līgumi ar Ventspils domi, neslēpj uzņēmuma valdes loceklis Aleksandrs Mirvis, konkrētas summas gan nesaucot. Televīzija pēc pašvaldības pasūtījuma gatavojot dažādus informatīvos materiālus, tehniski nodrošina tiešraides internetā. Kā savas neatkarības atslēgu viņš min faktu, ka Kurzemes TV ir pilnībā privāta – pieder sakaru pakalpojumu uzņēmumam SkaTVis. Taču SkaTVis īpašnieki ir mīkla: Lursoft dati uzrāda vairākas privātpersonas un kādu ārzonas firmu.
Galviņam piederošā TV Spektra ieņēmumos pakalpojumi pašvaldībām veidojot ne vairāk kā 3%. Vidzemes TV – līdz 10%, saka tās vadītājs Ingemārs Vekteris. Ziņu veidošanai sabiedriskā pasūtījuma ietvaros Vidzemes TV saņemot 1900 latu mēnesī, kas veido 10-20% no televīzijas budžeta. Abu televīziju galvenais ieņēmumu avots, pēc to vadītāju teiktā, ir komercsižetu, reklāmas klipu veidošana un citu veidu videopakalpojumu sniegšana uzņēmumiem. Sabiedriskā pasūtījuma naudu reģionālās televīzijas saņem tikai par sižetiem LTV1, bet to gatavotais saturs redzams arī LTV7 virszemes apraidē, Re:TV kanālā Lattelecom virszemes un interaktīvajā televīzijā un vietējos kabeļtīklos.
Televīziju vadītāji savai neatkarībai draudus nesaskata. «Nav vairs 90.gadi, kad bijām maziņi un pastulbi. Tagad ar mums rēķinās, un pašvaldību cilvēku attieksme ir koleģiāla,» saka Vidzemes TV redaktore Gunta Matisone, kura ir arī Latvijas radio Vidzemes korespondente. Cēsu laikraksts Druva izpētījis, ka Vidzemes televīzijai sižetus pasūta vairākas vietējās pašvaldības, katra par šo pakalpojumu maksājot ap 2000 latu gadā. Turklāt apmaksātos materiālus varot identificēt tikai pašvaldību interneta vietnēs, bet televīzijas pārraidēs tie netiekot attiecīgi norādīti. Matisone pieļauj, ka tādi gadījumi ir bijuši, taču tā neesot sistēma. Viņasprāt, televīzijai nebūtu problēmu kritiski vērtēt pašvaldību darbu, taču pēdējos gados neesot bijis lielu «varžacu», uz kurām būtu jākāpj.
Citās domās gan ir Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Anda Rožukalne, kas analizējusi vietējo televīziju tirgu. «Atšķirībā no laikrakstiem, kas cenšas piedāvāt lasītājiem uzticamu informāciju, reģionālās televīzijas kā biznesa modeli izvēlējušās maksas sižetus, tā graujot savu kvalitāti. Ja pašvaldība grib, lai kāds nofilmē 1.septembra pasākumus un ieliek tos mājaslapā, to var darīt, taču tā nav žurnālistika, bet gan sabiedrisko attiecību produkts. Pašvaldību informatīvā apkalpošana vietējos medijus sabojā,» saka Rožukalne. Viņa ir pārliecināta, ka NEPLP jāpārskata līdzšinējā prakse sabiedriskā pasūtījuma naudu dot reģionālajām televīzijām, kuru darbība šādam statusam pēc būtības neatbilst – sižetus no reģioniem varētu gatavot pati LTV.
LTV vadībai gan reģionālo televīziju atkarība no pašvaldībām nešķiet pietiekams iemesls, lai sadarbību pārdomātu, un LTV1 joprojām ir skatāmi Talsu televīzijas veidoti sižeti. LTV valdes priekšsēdētājs Ivars Belte atrunājas, ka viņam nav bijis laika šajā jautājumā iedziļināties, savukārt programmu attīstības vadītājs Sergejs Ņesterovs rakstiski norāda, ka vienīgie kritēriji, «pēc kuriem demokrātiskā valstī un sabiedrībā sabiedriskajam medijam būtu jāizvēlas sadarbības partneri», ir sižetu tematika un satura kvalitāte.
Tiesa, par reģionālo televīziju gatavotā satura kvalitāti ne reizi vien publiski žēlojušies paši LTV ziņu dienesta žurnālisti. Arī Belte neslēpj, ka problēma pastāv: «Kvalitāte ir radikāli atšķirīga, un mēs bieži dodam sižetus atpakaļ.» Tomēr viņš nepiekrīt Rožukalnes ieteikumam – LTV pašai veidot reģionu sižetus būtu dārgāk, turklāt reģionu žurnālisti labāk pārzina vietējos cilvēkus un norises.
Tikmēr reģionālo televīziju vadītāji sūdzas, ka LTV prasot no viņiem tikai negācijas un skandālus. «Ja LTV katru dienu grib četras sensācijas no novadiem, tas nav iespējams, taču tāda bieži ir viņu politika,» saka Galviņš. Viņš, tāpat kā Vekteris, norāda – skatītājiem reģionālo televīziju darbs patīk. To apliecinot labie reitingi un kanāla Re:TV auditorijas lielums Lattelecom televīzijā. Saskaņā ar TNS datiem Re:TV mēneša kopējā auditorija esot ap 300 000 skatītāju.
NEPLP vēl gatavo nosacījumus nākamā gada konkursam, tāpēc pagaidām nav skaidrs, vai LTV novadu ziņas varēs veidot pašvaldību uzņēmumi. Padomes priekšsēdētāja vietniece Aija Dulevska piekrīt, ka pašvaldībām nebūtu jābūt mediju īpašniecēm, taču tāpēc vien atteikties no reģionu televīziju piedāvājuma nedrīkstot. Toties jau skaidrs, ka reģionālajām ziņām atvēlētā summa tiks dubultota līdz 160 tūkstošiem. Tam vajadzētu samazināt arī atkarību no pašvaldībām, domā Dulevska.
Cer uz valsts politiku
Pašvaldību nekontrolētā darbība vietējo mediju tirgū ir milzīga problēma ar plašām sekām, saka mediju pētniece Rožukalne. Sabiedrisko attiecību saturu piedāvājot kā žurnālistikas produktu, cilvēkos pakāpeniski tiek grauta izpratne par mediju lomu un neatkarīgu informāciju.
LU profesore Inta Brikše uzskata, ka pašvaldības uzraugošajai ministrijai jau sen vajadzēja rīkoties un neļaut pašvaldībām iejaukties vietējās preses tirgū. Vienaldzīgās attieksmes dēļ pašvaldību izdevumi atņem lasītājus tradicionālajām avīzēm, turklāt labi kalpo par vietējo politiķu reklāmas platformām. Taču vienlaikus viņa aicina problēmu vērtēt plašāk – kā vēl vienu apliecinājumu mediju politikas neesamībai Latvijā.
Drukātajai presei valsts pašlaik piemēro samazināto PVN likmi 12% apmērā, un četri miljoni latu piešķirti, lai daļēji dotētu pasta piegādi reģionos. LPIA pārstāvis Līcis domā, ka ar to ir par maz: «Valsts vispār nav definējusi, ka nacionālā prese tai ir svarīga, ka ir jābūt informatīvajai videi, kas rūpējas par sabiedrības interesēm. Ja tas tiktu izdarīts, nākamais solis būtu noteikt atbalsta mehānismus.» Ir valstis, kur, lai uzturētu demokrātiskai iekārtai svarīgo viedokļu daudzveidību, PVN likme presei ir nulle. Izdevējs pārliecināts – jārunā par lielākām dotācijām izplatīšanai, kā arī jāpieņem stingrāks regulējums, liedzot pašvaldībām izplatīt izdevumus, kas konkurē ar neatkarīgo presi.
Brikše uzskata, ka, līdzīgi kā kultūras nozarē, jāveido neatkarīgs fonds, kas konkursu kārtībā varētu atbalstīt dažādus mediju projektus, arī žurnālistu mācības. To, ka nauda ir, apliecina summas, ko sava satura virzīšanai medijos velta gan valsts iestādes, gan pašvaldības, viņa saka.
Gan mediju ekspertes, gan Līcis cerīgi raugās uz plāniem veidot par mediju politiku atbildīgu struktūrvienību valdībā. Viņš saka – izdevēji staigā no ministra pie ministra, bet nav vienas institūcijas, kas virzītu normatīvos aktus. Pēc tieslietu ministra Jāņa Bordāna iniciatīvas mediju regulējuma pilnveidošanai radītā darba grupa, kurā strādā arī Brikše, Rožukalne un Līcis, piedāvā tādu veidot Kultūras ministrijas paspārnē. Tagad darba grupai tikai jāpārliecina, ka topošā struktūrvienība nebūs kontrolētājs, bet gan piedāvās risinājumus neatkarīgu mediju stiprināšanai.
