Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas sabiedriskās komisijas darbam jābūt atklātam
Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas sabiedriskās komisijas izveidošana ir svarīgs posms notikušā iemeslu noskaidrošanai un līdzīgu traģēdiju novēršanai nākotnē. Gan komisijas sastāvs, gan tās locekļu sacītais par savas darbības mērķiem var viest paļāvību, ka papildus Krimināllikuma ietvaros veiktajai izmeklēšanai sabiedrībai ir cerības iegūt daudz plašāku izvērtējumu par notikušo. Taču ar vienu izšķirīgi svarīgu nosacījumu – ka komisijas darbība būs atklāta.
Jaunizveidotās komisijas darbības rezultāts var būt arī pretējs iecerētajam, ja tās sēdes nebūs sabiedrībai pieejamas, kā tas pašlaik paredzēts. Valdības otrdien pieņemtajā rīkojumā par komisijas izveidošanu ir punkts: «Komisijas sēdes ir slēgtas. Komisijas priekšsēdētājs var pasludināt komisijas sēdi par atklātu.»
Var prognozēt – sabiedrības iespējas uzzināt patiesību un arī uzticēšanās komisijas spējai to palīdzēt noskaidrot būs atkarīga no komisijas vadītāja gatavības padarīt valdības rīkojumā paredzēto izņēmumu par normu, bet slēgtas sēdes, ja vispār rīkot, tad tikai retos izņēmuma gadījumos.
Komisijā pašlaik ir četri cilvēki, par kuru godaprātu un vēlmi noskaidrot patiesību nav iemeslu šaubīties – bijušais Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Kažociņš (komisijas priekšsēdētājs), bijusī Rīgas apgabaltiesas tiesnese Ināra Šteinerte (kuras notiesātu kriminālu prominenču virknē ir, piemēram, Bankas Baltija Aleksandrs Lavents), uzņēmēja Baiba Rubesa un Sabiedrības par atklātību Delna padomes priekšsēdētāja Inese Voika.
Komisijas mērķis būs izvērtēt ne tikai traģēdijas tiešos, bet arī netiešos cēloņus, glābšanas un seku likvidēšanas procesu, atbildīgo dienestu un amatpersonu rīcību, normatīvā regulējuma efektivitāti būvniecības un civilās aizsardzības jomā. Komisija varēs pieaicināt ekspertus, kādus uzskatīs par vajadzīgu, un pieprasīt izmeklēšanai nepieciešamos dokumentus no valsts un pašvaldības iestādēm.
Voika teic, ka komisijas darbam jānotiek ciešā sadarbībā ar sabiedrību, un pauž cerību, ka iedzīvotāji aktīvi iesaistīsies. Mērķis esot profesionāli un neatkarīgi «izveidot Latvijas sabiedrībai vienu stāstu», ar kuru atbildēt uz jautājumu, kas notika, un pateikt, kas jādara, lai šādas traģēdijas neatkārtotos.
Taču, ja šo stāstu iecerēts izstāstīt tikai gala ziņojumā komisijas pilnvaru beigās 2014.gada nogalē, tas var pazust starp daudziem citiem, kurus jau kopš 21.novembra vakara stāsta ar šo notikumu saistītie un vissparīgāk tie, kuri paši varētu būt atbildīgi par traģēdiju. Šim stāstam ir jātop pastāvīgi, diendienā, sabiedrības nepārtrauktā uzraudzībā un ar tās tiešu piedalīšanos.
Tikai tā var nodrošināt, ka tiklab cietušajiem un bojāgājušo ģimenēm, kā arī visai sabiedrībai būs iespēja piedalīties patiesības noskaidrošanā un taisnīguma iedibināšanā. Tā arī būtu garantija, ka beigu ziņojumu (kuru diezin vai visi pilnībā izlasīs) nevarēs ignorēt vai nolikt apputēt citu «ieteikumu» kaudzītē atbildīgās iestādes un likumdevēji, kuriem jānodrošina, lai šis šausmu stāsts neatkārtojas.
Kažociņš apzinās trauslo līniju starp komisijas darba «neatkarību un caurredzamību», kas esot «sarežģīts jautājums». «Mēs nevēlamies to uztaisīt par cirku, kur visu laiku atgriežas pie tā paša,» viņš saka. Taču arī uzsver – ja komisija neinformēs sabiedrību, ko un kā dara, tā saņems pārmetumus, ka mēģinot kaut ko noslēpt.
Tomēr šķiet, ka vislielākais risks «uztaisīt cirku» būtu tad, ja sabiedrībai nāktos maldīties slēgtajās sēdēs runātā interpretācijās, ko sniegtu no vienas puses komisijas pārstāvji, no otras – tajās liecināt pieaicinātie. Turklāt otrajiem būtu milzīga priekšrocība stāstīt jebko, kamēr komisijas locekļu iespēju informēt sabiedrību ierobežotu pienākums neizpaust daļu pašu slēgtajās sēdēs runātā. Komisija riskētu kļūt par traģēdijas vaininieku publiskas pašattaisnošanās platformu. Tās gala ziņojums, kas nebūtu juridiski saistošs, var izrādīties tikai vēl viens viedoklis starp sabiedriskajā telpā jau pamatīgi nostiprinātiem citiem.
Ir nepieciešama traģēdijas «publiska izmeklēšana» tādā izpratnē, kā tas bijis citur demokrātiskajā pasaulē pēc līdzīgām katastrofām. Bijušais Saeimas deputāts Guntis Bērziņš Ir.lv norāda uz Austrālijas piemēru – kad 1970.gadā sabruka tilts Melburnā un bojā gāja 35 cilvēki, tika izveidota sabiedriska komisija ar plašāku mandātu nekā kriminālizmeklēšanai un ar tiesībām publiski nopratināt lieciniekus. Viņu runātais ik dienu parādījās medijos, sabiedrība varēja pastāvīgi sekot izmeklēšanas gaitai.
Līdzīga pieredze ir Kanādai, ASV un citām valstīm. Latvijas likumi šādu publisku izmeklēšanu pašlaik neparedz (kaut arī neaizliedz), un, šķiet, galvenā problēma varētu būt liecinieku un viņu liecību statuss. Piemēram, nepatiesa liecība ASV Kongresa komisijai ir kriminālnoziegums. Latvijā tapušajā komisijā liecinieki pašlaik varētu laist to «cirku», no kura brīdina Kažociņš.
Tāpēc varbūt pašam pirmajam jaunās komisijas darbam būtu jābūt likumdošanas iniciatīvai, kas šajā ārkārtas gadījumā palielinātu komisijas iztaujāto personu atbildību par savām liecībām. Apvienojumā ar maksimāli lielu komisijas darba atklātību tas sniegtu sabiedrībai paļāvību, ka stāsts par Zolitūdes traģēdiju būs patiess.
Komentārs 140 zīmēs
Lielais un sīkais. Vaira Vīķe-Freiberga kļuvusi par prestižā Madrides kluba prezidenti. Saeima nolēmusi, ka bijušajiem prezidentiem valsts dzīvoklis nepienāksies.
Solo ar sliktu orķestri. Andrejam Žagaram radošā krīze – uzņēmies dziedāt politiķa partiju Repšes naudasdevēju režisētajā operetē.
Vairāk vertikāles. Putins likvidējis Kremļa propagandas ruporu RIA Novosti un tā vietā radīs Kremļa propagandas bazūni Rossija Segodņa.
