Pieaugušie uztraucas, ka pusaudži Latvijā kļūst arvien resnāki un slimāki, bet vienlaikus ļauj tirgot neveselīgu pārtiku skolās. Dažādi ierobežojumi ir noteikti, taču diviem bērnu veselības ienaidniekiem – cukuram un transtaukskābēm – skolu kafejnīcās nav nekādu šķēršļu
Hugo Bērziņam (15) no rītiem patīk pagulēt, tāpēc uz skolu viņš dodas pēdējā brīdī. Brokastīm mājās laika neatliek. Skolas kafejnīcā kalsnais pusaudzis steigā izdzer tēju un apēd ar šokolādi pārlietu smalkmaizīti par 30 santīmiem. Vēlīnās brokastis nozīmē, ka «bišķi nokavēju pirmo stundu».
Kafejnīcā Hugo iegriežas arī starpbrīžos, jo tur ir patīkamāk nekā skolas gaiteņos. Hugo skolā – Rīgas Angļu ģimnāzijā – ir pat divas kafejnīcas. Neko ēdamu viņš pa dienu skolā vairs nepērk. Taupa vecāku doto pusdienu naudu – 10 latus nedēļā -, lai biežāk varētu aizbraukt uz bijušās rūpnīcas VEF teritoriju paskeitot.
Atteikties no siltajām skolas pusdienām nav grūti: «Ēdiens ir bezgaršīgs. Prasti uztaisīts,» secina Hugo. Viņa klasē no 24 skolēniem pusdienas ēdot labi ja divi. Ja nu izsalkums moka, Hugo turpat kafejnīcā nopērk savu mīļāko šokolādi Snickers.
Latvijā ir daudz tādu skolēnu kā Hugo, kas siltas pusdienas skolā neēd. Pieaugušie, kas atbild par ēdināšanas politiku skolās, to skaidro ar pusaudžu vecumu, «kad gribas atšķirties un šķiet, ka skolas ēdnīcā ēst nav stilīgi», stāsta Santa Līviņa no Veselības ministrijas.
Taču, cik no kopumā 200 000 Latvijas skolēnu neēd skolas pusdienas, neviens nezina. Šādi pētījumi nav veikti. Toties ir pētījumi, kas rāda – nepareizas ēšanas un mazkustīguma dēļ Latvijas bērni un pusaudži aptaukojas. Tas nozīmē, ka vairāk nekā pusei no viņiem liekais svars būs arī pieaugušā vecumā. Viņi slimos vairāk un dzīvos īsāku mūžu. Lielākais drauds, kas šos bērnus var sagaidīt jau pēc 20 gadiem, ir sirds un asinsvadu slimības. Tās ir galvenās nogalinātājas Latvijā un Eiropā.
Pērn puse no priekšlaicīgi mirušajiem Latvijā «aizgāja» no sirds un asinsvadu slimībām. Priekšlaicīgi (līdz 65 gadu vecumam) no šīm slimībām Latvijā nomirst trīs reizes vairāk cilvēku nekā vidēji ES.
Viens no veidiem, kā samazināt šo mirstību, ir kontrolēt, ko ēd potenciālie upuri – skolēni.
Atbildīgā Veselības ministrija un uzņēmēji, kas saimnieko skolās, saka: viss ir kārtībā. Re:Baltica trīs mēnešos apkopotā informācija no 15 Latvijas skolām liecina – nav vis. Aprēķini un datu analīze rāda – pusē no Latvijas 936 skolām ir kafejnīcas, un tajās joprojām iespējams nopirkt našķus, kam tur nevajadzētu būt.
Cukura par daudz
Hugo zina, ka ēst kartupeļu čipsus, Snickers batoniņu un dzert gāzētos dzērienus nav veselīgi. Bet viņš nezina, kāpēc. Skolā par to neesot runāts. «Čipsos ir E vielas? No bulciņām pūšas vēders,» viņš min.
Daļēji Hugo ir taisnība. Kartupeļu čipsos viena no problēmām ir E vielas, taču lielāks ļaunums ir pievienotais sāls un palmu eļļa, kurā tie cepti. Cilvēkam dienā nepieciešami ne vairāk kā pieci grami sāls – viena tējkarote. Vienā mazajā čipsu pakā (75 g) ir 1,5 g sāls jeb piektā daļa no visas dienas normas.
Eiropā iedzīvotāji apēd vidēji divas reizes vairāk sāls, nekā vajadzētu. Rezultātā paaugstinās asinsspiediens, kas izraisa insultu, infarktu un nieru slimības. Kad pirms desmit gadiem mērķtiecīgu sāls samazināšanas kampaņu sāka Lielbritānija, tai četros gados izdevās samazināt sāls patēriņu par 10% un, pēc pašu aprēķiniem, izglābt aptuveni 6000 dzīvību ik gadu.
Hugo gan ar čipsiem daudz neaizraujas. No tiem arī vieglāk atteikties, jo jau septiņus gadus čipsus nevar nopirkt Latvijas skolās. Tāpat kā kokakolu. 2003.gadā valdība aizliedza skolās tirgot produktus ar konkrētām sastāvdaļām. Piemēram, konfektes un košļenes ar saldinātājiem un ķīmiskām krāsvielām. Lai aizliegtu skolās čipsus, 2006.gadā valdība noteica, cik daudz gatavajos produktos drīkst būt sāls – čipsos šis līmenis ir pārsniegts. Līdzīgā veidā «atbrīvojās» arī no Coca-Cola, Fanta un Sprite, nosakot, ka gāzētajos dzērienos nedrīkst būt kofeīns un dažādas krāsvielas.
2006.gadā šie ierobežojumi izraisīja sašutumu ražotājos. Protesta vēstuli prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai sūtīja pat bijusī ASV valsts sekretāre Madelēna Olbraita, kas pārstāvēja Coca-Cola impērijas intereses. Starptautiskie ražotāji satraucās, ka Latvijas ierobežojumi skolās varētu radīt precedentu ES. Līdzīgi neveselīgās pārtikas ierobežojumi tobrīd bija tikai Dānijā un Lielbritānijā. Savukārt vietējie ražotāji pārmeta valsts ekonomikas graušanu, atceras Ilze Straume, kas Veselības ministrijas sastāvā izstrādāja neveselīgās pārtikas ierobežojumus skolās.
Taču arī pēc 2006.gada neveselīgās pārtikas ierobežojumiem skolās savu triumfa gājienu turpināja cukurs un transtaukskābes, kas ir ne mazāks ļaunums kā sāls un E vielas. «Mums tajā laikā nebija pieredzes,» Ilze Straume skaidro, kāpēc netika ieviesti plašāki ierobežojumi.
Hugo iecienītajā Snickers (75 g) ir gandrīz 10 tējkarotes cukura. Brokastu smalkmaizītē – vidēji sešas tējkarotes. Tikai ar šiem diviem našķiem Hugo jau ir pārsniedzis dienas normu – 15 tējkarotes jeb 60 gramus cukura.
Pasaules Veselības organizācija uzsver, ka arī tas ir par daudz un pieaugušajam dienā vajadzētu apēst uz pusi mazāk cukura – 30 gramus. Cukuru sauc par balto indi, jo pārāk lielos daudzumos tas ne tikai bojā zobus, bet arī rada aptaukošanos, kas atkal noved pie sirds un asinsvadu saslimšanām. Pēdējā laikā ar otrā tipa diabētu, ko vēl nesen uzskatīja par pusmūža cilvēku slimību, saslimst bērni un pusaudži.
Pēc Re:Baltica novērojumiem, Snickers, Twix, Mars, Bounty, Lion ir biežāk atrodamās šokolādes Latvijas skolās. Cukura daudzums visās ir līdzīgs.
Mānīgs ir arī uzskats, ka līdz ar kokakolas aizliegšanu skolās var nopirkt tikai veselīgus dzērienus. Daudzās skolās nopērkamās ledus tējas Nestea Peach puslitra pudelē ir astoņas tējkarotes cukura. Suliņās Capri – piecas tējkarotes. Mazajā piena dzēriena Rasēns paciņā – 2,5 tējkarotes. (Kopējais cukura daudzums tajā ir divreiz lielāks, taču puse no tā esot jau dabiski pienā esošais cukurs, skaidro Rīgas Piena kombināts. Rudenī uzņēmums ar Rasēnu nomainīja agrāko piena dzērienu Lāsēns, paziņojot, ka tajā vairs neesot ķīmisko aromatizētāju, kā arī pievienoti vitamīni. Cukura samazināšana būšot nākamais solis pēc kāda laika, jo pēc ķīmisko aromatizētāju izņemšanas bērni sajutuši garšas atšķirību un sakot, ka Rasēns vairāk «garšojot pēc piena».)
Slavenais britu pavārs Džeimijs Olivers, kurš iestājas par veselīgu ēšanu skolā, ir norādījis: «Pienam ar dažādām garšām nav vietas skolās.» Pavārs šo dzērienu ierindo vienā grupā ar gāzētajām limonādēm un cukurotajām sulām. Pēc Latvijas Slimību un profilakses centra datiem, aromatizēto pienu 2012.gadā varēja nopirkt 30% vispārējās izglītības skolu, kurās ir 1.klase – šis skaits piecu gadu laikā pieaudzis par 13%.
Hugo stāsta, ka labprāt skolas kafejnīcā nopērk arī mandarīnus, taču tie parādoties reti. Ja patrāpās, viņš no rītiem nograuž kādu ābolu vai burkānu, jo Rīgas Angļu ģimnāzija piedalās arī ES finansētajā programmā, kas līdz 9.klasei nodrošina bezmaksas augļus un dārzeņus. Kāds no Hugo klasesbiedriem no ēdnīcas atstiepj viņa klasei domāto augļu vai dārzeņu maisu, ko visi no rīta kopīgi apēd.
Kopš 2008.gada arvien vairāk skolu kafejnīcu piedāvā svaigus augļus, dārzeņus, pienu, dzērienus bez cukura un ūdeni. Taču vienlaikus pieaug arī neveselīgo našķu piedāvājums. Saldumu iegādes iespējas skolā ir palielinājušās par 14%, saldo karsto dzērienu – par 20%, kas saistīts ar masveidīgāku šo dzērienu automātu uzstādīšanu. Trešdaļā skolu ir pieejami karsto dzērienu automāti. Ko tieši skolēni kafejnīcās pērk un cik no šiem pirkumiem ir veselīgas lietas, pētījumu nav.
Gastrīts 12 gados
Pirmo skrituļdēli vecāki uzdāvināja Hugo jau četru gadu vecumā, bet nopietni viņš skrituļo sešus gadus. Piedalās sacensībās, ticis pie godalgām. «Diezgan normāli man sanāk,» vērtē Hugo. Lai labāk izpildītu trikus, viņš austiņās klausās 80.gadu rokmūzikas leģendu Black Sabbath vai repa grupu NWA. Starp treniņiem tuvējā veikalā Prisma nopērk lapu salātus ar tunci, sulu un Snickers.
Ziemā Hugo no Pārdaugavas uz skeitparku pie VEF pārsvarā dodas brīvdienās. Darbdienās no skolas viņš pārnāk ap trijiem. Paēd mammas gatavotās pusdienas, jo viņa pašlaik auklē mazo brāli un tāpēc ir mājās. Pēc tam pāris stundas uzspēlē datorspēli. Izmācās. Ja paliek laiks, noskatās filmu.
Skolas laikā Hugo sanāk mazāk fizisko aktivitāšu. Fizkultūras nodarbības ir divreiz nedēļā. Latvijā tikai katrs piektais pusaudzis ir aktīvi nodarbināts vismaz stundu dienā, kas arī ir viens no aptaukošanās iemesliem. Tieši Hugo vecuma grupā no 2006. līdz 2010.gadam visvairāk pieaudzis zēnu skaits ar lieko svaru, sasniedzot 13%. Līdzīgs līmenis ir Lietuvā un Igaunijā.
«Pirms gadiem desmit Latvijā starp pusaudžiem tā bija problēma tikai dažiem procentiem bērnu,» satraukta par aptaukošanās pieaugumu ir Slimību profilakses un kontroles centra pārstāve Iveta Pudule, kas kopā ar Pasaules Veselības organizāciju seko līdzi pusaudžu veselības rādītājiem Latvijā. «Izskaidrojums tam ir nepietiekama fiziskā aktivitāte, nepareizs uzturs.»
Hugo liekā svara nav, viņš ir tievs. Pirms trim gadiem kādu dienu Hugo tik ļoti sāka sāpēt vēders, ka ar neatliekamo medicīnisko palīdzību viņu aizveda uz slimnīcu. Gastrīts. Viņš slimnīcā bijis jau vairākas reizes. «Tās sāpes ir briesmīgas,» saka Hugo. Tagad viņš cenšas izvairīties no ceptiem ēdieniem, baltajiem miltiem. Mamma gan stāsta, ka aizdomīgi bieži dēla istabā atrod tukšu čipsu paciņu. Par sāpēm vēderā vismaz reizi mēnesī sūdzas 14% Hugo vecuma zēnu un 25% meiteņu.
Lai arī Hugo par lieko svaru nav jāuztraucas, skolu kafejnīcu produktos bez cukura ir vēl kāds ļaunums, kas ilgtermiņā bojā veselību. Tā ir palmu eļļa un hidrogenētie tauki.
Palmu eļļa ir Hugo iecienītajā Snickers. Šajā eļļā ir daudz kaloriju, bet maz organismam vajadzīgu vielu. Palmu eļļa paaugstina holesterīna līmeni un ar gadiem rada asinsvadu nosprostošanos. Līdzīgi iedarbojas hidrogenētie tauki. Tie ir ķīmiski sabiezināti, lēti un garu derīguma termiņu, tāpēc tiek lietoti daudzu produktu gatavošanā.
Speciālisti iesaka – taukiem nevajadzētu pārsniegt 30% no dienā apēstās pārtikas. No tiem 10% drīkst būt «sliktie tauki» jeb transtaukskābes, kas veidojas hidrogenēto augu tauku ražošanas laikā.
Slavena ar savu cīņu pret «sliktajiem taukiem» ir Somija, kas jau 60.gados sāka aktīvu kampaņu par tauku un sāls samazināšanu uzturā. Tobrīd Somija bija rekordiste ar lielāko mirstību no sirds un asinsvadu slimībām pasaulē. Nākamo desmitu gadu laikā mirušo skaits no šīm slimībām Somijā samazinājās par 80%, bet vidējais mūža ilgums pieauga par 10 gadiem.
Dāņi ir spēruši soli tālāk, aizliedzot «sliktajiem taukiem» jeb transtaukskābēm pārtikas produktā pārsniegt vairāk nekā 2%. Transtaukskābju ierobežojums ieviests arī Austrijā, Šveicē un Nīderlandē. Pēdējā tiek lēsts, ka ikgadējais mirušo skaits no sirds slimībām samazinājies par 10%.
Latvijā drīkst tirgot produktus, kas satur transtaukskābes, un nav pat jānorāda precīzs to apjoms produktu sastāvā. Re:Baltica intervētie pārtikas speciālisti uzskata – nepieciešams papildināt pirms desmit gadiem izdotos valdības noteikumus, aizliedzot vēl virkni produktu sastāvdaļu. Jau tagad skolās gatavotajās pusdienās pavāri nedrīkst izmantot hidrogenētus taukus un garšas pastiprinātājus, tomēr tie ir atļauti kafejnīcās. Spilgts piemērs ir garšas pastiprinātājs E621, ko Re:Baltica atrada skolās nopērkamajās Pērnes kartupeļu plāksnītēs un Patella Chips.
Tiek apsvērta doma ierobežot arī cukura daudzumu, stāsta Veselības ministrijai pakļautā Slimību profilakses un kontroles centra pārstāve Ilze Straume. Tas nav darīts agrāk, lai krīzes laikā nekaitinātu ražotājus. Izskatās gan, ka domstarpības varētu būt arī pašu lēmumu pieņēmēju vidū. Piemēram, Veselības ministrijas pārstāve Santa Līviņa uzskata, ka ierobežot cukura daudzumu būs grūti, jo «saldināto dzērienu, cukuru saturošo produktu klāsts ir milzīgs, tas būtu diezgan neiespējami».
Savukārt Slimību profilakses un kontroles centrs vienā no saviem pētījumiem secina: «Skolas vide nenodrošina iespējas attīstīt veselīga uztura un fizisko aktivitāšu paradumus, jo skolās var iegādāties nepilnvērtīgus pārtikas produktus (našķus).»
Veselīgs uzturs – uz papīra
Par to, kādus našķus Hugo un citi skolēni var nopirkt starpbrīžos, atbildīga ir skola un arī firma, kas saimnieko kafejnīcā.
Kafejnīcas darbiniekiem jāpārbauda, vai produkti nav kaitīgi bērniem. Tas gan ne vienmēr ir viegli izdarāms, jo ražotājiem nav jānorāda precīzs produkta sastāvs. Piemēram, Re:Baltica konstatēja, ka skolās nopērkamajās Tymbark sulās cukura daudzums vispār nav norādīts. Uz čipsu paciņas var būt rakstīts «augu eļļa», bet patiesībā aiz tās slēpsies palmu eļļa vai hidrogenēti tauki.
Re:Baltica vairākās Rīgas skolās – Natālijas Draudziņas ģimnāzijā, Rīgas 1.ģimnāzijā, Rīgas 2.ģimnāzijā, 22.vidusskolā, 6.vidusskolā, Rīgas Angļu ģimnāzijā – kafejnīcās atrada plašu želejkonfekšu, karameļu, šokolāžu piedāvājumu, kā arī kartupeļu plāksnītes, ko var uzskatīt par analogu čipšiem.
«Aizliedz kaut ko vienu, ražotājs piemērojas un izveido līdzīgu produktu. Principā šajās situācijās tiek ievērots likuma burts, nevis gars,» secina Iveta Pudule no Slimību profilakses un kontroles centra.
Ierobežot neveselīgo našķu tirgošanu skolas drīkst jau tagad. Taču velti gaidīt, ka firmas rūpēsies par skolēnu veselīgumu uz savas peļņas rēķina.
Pārtikas un veterinārā dienesta datubāze rāda, ka pusē no Latvijas 900 izglītības iestādēm ēdienu nodrošina privātas firmas, bet pārējās pati skola algo pavāru. Skolās firmas nokļūst ar skolas vai pašvaldības organizētu konkursu starpniecību, cīnoties par komplekso pusdienu piegādi. Vairākums no šīm firmām strādā arī skolu kafejnīcās, kas ir būtisks papildu ienākumu avots.
Re:Baltica veiktā datu analīze kopā ar firmu EazyBi un Lursoft rāda, ka 23 Latvijas pašvaldībās skolās saimnieko tikai firmas. Lielākā no šīm pašvaldībām ir Valmiera. Vēl oktobrī firma Kantīne B kopā ar SIA Salvis uzvarēja Valmieras pašvaldības rīkotajā konkursā par ēdināšanu Valmieras izglītības iestādēs un pansionātā kopsummā par 3,9 miljoniem latu. Savukārt Rēzeknē visās 12 skolu ēdnīcās saimnieko vienīgi pašvaldība; privātuzņēmumu rokās ir tikai divi veikaliņi skolās.
Valmierā komplekso pusdienu cena skolās ir 90 santīmi, Rēzeknē 70 santīmus maksā bērni, bet pašvaldība algo pavārus, apmaksā virtuves rēķinus.
No aptuveni 250 Latvijas skolās strādājošajām firmām 11 saimnieko sešās un vairāk izglītības iestādēs. Tirgus līderis ir lietuviešu uzņēmums Kretingos Maistas, kas pēdējos pāris gados iekaro mūsu tirgu un pašlaik saimnieko 25 Latvijas skolās, pārsvarā mazajās pašvaldībās. Uzņēmuma Lietuvas biroja sniegtie dati rāda, ka 2012.gadā apgrozījums bija 7,5 miljoni eiro, tajā skaitā Latvijā – 0,7 miljoni eiro. Tas ir divreiz vairāk nekā gadu iepriekš.
Siguldas novadā, kur pirms pāris gadiem konkursā uzvarēja Kretingos Maistas, pašvaldība ar pusdienām apmierināta daļēji. Laurenču sākumskolā ēdiens mēdz būt pat piededzis, turpretim citās skolās garšo labi, bet salīdzinoši dārgi esot izvēles ēdieni, ko bērni var iegādāties līdztekus kompleksajām pusdienām. Siguldas domes pārstāve Līga Sausiņa domā, ka firma nopelna tieši ar izvēles ēdieniem, jo konkursā piedāvātā komplekso pusdienu cena bija ļoti zema – 68 santīmi. Lētums panākts, maksājot darbiniekiem minimālo algu, nemaksājot atvaļinājuma naudu vasaras brīvlaikā, iepērkot produktus vairumā. «Kur ir laba kvalitāte, to panāk ar darbinieku entuziasmu,» secina Sausiņa.
Rīgā savu vietu jau gadiem notur līderi Žaks-2 (19 skolas) un Aniva (12 skolas). Par Rīgu tuvākajā laikā gaidāma asa cīņa, jo 2014.gadā līgumi būs jāpārslēdz 35 skolās.
Skolu ēdināšanas līderiem šī saimniekošana ir tikai daļa biznesa, tāpēc grūti noteikt, cik viņi ir nopelnījuši tieši skolās. Taču dati ļauj secināt, ka tas ir ienesīgs un stabils bizness.
Salīdzinājumā ar vidējiem rādītājiem ēdināšanas nozarē šīm firmām kopumā klājies labāk. VID dati rāda, ka 2012.gadā ar zaudējumiem strādājuši 60% ēdināšanas uzņēmumu, bet Re:Baltica aprēķini liecina – no lielākajiem skolu ēdinātājiem ar zaudējumiem strādājuši tikai nedaudz vairāk par ceturto daļu, pārējiem izdevies nopelnīt.
To, ka skolu bizness ir rentabls, apliecina arī sīvā konkurence. Grūti atrast skolu ēdināšanas konkursu, kas nebūtu apstrīdēts. Piemēram, Liepājā konkursā kāda firma zaudēja, jo dokumenti bija sastiprināti ar plastmasas spirāli, nevis cauršūti ar auklu. Savukārt Kretingos Maistas sūdzas, ka viens no iemesliem, kāpēc viņus noraidījusi Valmieras pašvaldība – ēdienā izmantotā vistas āda neesot uzskatīta par produktu, kas «savietojams ar pilnvērtīga un veselīga uztura principiem». Nevienā dokumentā neesot bijis norādīts, ka vistas ādu nedrīkst izmantot, Iepirkumu uzraudzības birojam sūdzējās firmas pārstāve.
Par biznesa perspektīvu liecina arī augošais kafejnīcu skaits. Kopš 2008.gada par 8% audzis skolu skaits, kurās ir papildu ēdināšanas serviss – kafejnīca vai veikals.
Sīvā konkurence veicinājusi arī nozares pašregulēšanos. Pirms trim gadiem izveidota Izglītības iestāžu ēdinātāju asociācija, kas pašlaik apvieno aptuveni 30 ēdināšanas uzņēmumu. To pārziņā ir ap 100 skolu un bērnudārzu. Asociācijas vadītāja Silvija Miniča stāsta, ka uzņēmumi apvienojušies, lai izslēgtu no spēles firmas, kas dempingo ar zemām cenām un sliktu ēdienu. «Pusdienās parādījās zupa ar pāris kāpostu lapām un grūbām, trīs cepumi un sula – par 65 santīmiem,» atceras Miniča.
2012.gadā stājās spēkā valdības noteikumi, ko asociācija izstrādāja kopā ar Veselības ministriju. Tie noteica, ka gaļas izstrādājumus (atšķirībā no tīras gaļas) uzturā var iekļaut ne biežāk kā reizi nedēļā, ja tie satur vismaz 70% gaļas (tāpat zivju izstrādājumos – 60% zivju). Šī prasība pielika punktu vairākumam cīsiņu, desām, speķa pīrādziņiem un vēl daudziem bērnu iecienītiem produktiem. Aizliegts ēdienu vārīt eļļā, kas nozīmē atvadas no frī kartupeļiem. Ierobežots arī sāls un cukura daudzums. Asociācijas pārtikas tehnoloģe Ilona Dreimane gan stāsta, ka sāls daudzums samazināts pārāk strauji. «Bērni laukos, kur ģimenē pieraduši ēst sāļu, atteicās vispār ēst šo ēdienu.» Pērn decembrī valdība atļāva palielināt sāls daudzumu, pret ko iebilda mediķi.
Kopumā šo valdības noteikumu mērķis ir kontrolēt, ko bērni ēd skolā gatavotajās pusdienās. Re:Baltica novēroja, ka skolas izmanto radošu pieeju, lai tos apietu. Rīgas 49.vidusskolā majonēze (ko aizliegts pārdot kā piedevu) sajaukta kopā ar dillēm un gurķiem un nosaukta par auksto mērci. Savukārt Siguldas Valsts ģimnāzijā vēl decembrī varēja nopirkt kartupeļus frī ar kečupu. Aizliegti ir abi.
Rīgas Angļu ģimnāzijā bērni kafejnīcās iecienījuši picas. Tās var nopirkt vairākas dienas nedēļā, un pēc tām vienmēr starpbrīžos stiepjas garas rindas. Šādam ēdienam nevajadzētu būt piedāvājumā biežāk kā reizi nedēļā. Tikai Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) varētu pārbaudīt, vai tās pagatavotas atbilstoši prasībām – vai desā ir vismaz 70% gaļas.
PVD pārbaudes rāda, ka visvairāk skolas grēko, neievērojot veselīga uztura pamatprincipus. Tie ir ap 30% no visiem pārkāpumiem (2013.gada pirmajā pusgadā PVD skolās atklāja 2223 neatbilstības). Šie pārkāpumi gan tiek konstatēti «uz aci», jo PVD nav naudas, lai laboratorijā pārbaudītu ēdienu. Latvijā arī nav laboratoriju, kur noteikt, vai kotletē nav izmantota mehāniski atdalīta gaļa. Noteikumi paredz, ka skolām gaļa jāmaļ uz vietas. To PVD var pārbaudīt, tikai pieprasot dokumentus par gaļas izcelsmi. Daži ēdinātāji ar šādu praksi ir neapmierināti, jo uzskata, ka pašlaik PVD vairāk esot aizņemts, mērot, vai gaļas dēlīši novietoti pareizi, nevis kontrolējot, kas nonāk uz šķīvjiem. No visiem pārkāpumiem 12% saistīti ar bērniem nerekomendētu produktu tirgošanu. Cik tas ir absolūtos skaitļos, nav zināms, jo PVD nav apkopotu datu par to, cik skolās veiktas pārbaudes.
Taču kopumā uzņēmēji un Veselības ministrijas pārstāvji piekrīt, ka silto ēdienu pagatavošana un kontrole skolās ir ievērojami sakārtota. Jautājums – ko darīt ar kafejnīcām?
Aizliegt kafejnīcas?
Tā nav bijis vienmēr, ka Hugo neēd pusdienas skolā. Līdz 7.klasei viņš mācījās Rīgas Doma kora skolā un ēda tās ēdnīcā. Jo tur bija garšīgi. Rīgas Angļu ģimnāzijas ēdnīcā trīs gados «esmu ēdis kādas piecas reizes». Ēdiens Hugo skolā šķiet ne tikai «prasts», bet arī dārgs. Mazs trauciņš salātu maksā 45 santīmus, piedevas (kartupeļi, griķi) 40 santīmus, kotlete – aptuveni 40 santīmus. Pusdienu kopsumma – ap diviem latiem – bērniem šķiet pārāk liela.
Re:Baltica intervētie uztura speciālisti un pašas skolas norāda, ka garšīgu pusdienu galvenā panākumu atslēga ir pavārs. Nav nozīmes, vai viņu algo firma vai pati skola.
Uztura speciāliste Lizete Māldere, kas īpašā akcijā skolās stāsta par veselīgu ēdienu, novērojusi – joprojām ir skolas, kur pusdienas gatavo pēc padomju laiku receptēm. Otrs paradokss – skolotāji izrāda ēdnīcu un lepojas, ka kafejnīcā var nopirkt svaigas smalkmaizītes.
Galvenie skolu kafejnīcu apmeklētāji ir vecākie skolēni. Nav datu par to, cik bērnu pārtiek no kafejnīcu našķiem, bet ēdinātāji novērojuši – pēc 5.klases skolēni ēd ēdnīcā, kur paši var izvēlēties ēdienu, vai kafejnīcā.
«Diskusijās ar jauniešiem atklājas, ka viņiem, iespējams, gribētos ēst siltas pusdienas, bet, ja klasē ir nostāja, ka tas nav stilīgi, tad viņi arī vairāk pērk našķus,» stāsta Santa Līviņa no Veselības ministrijas.
Stilīguma kultu veido masveidīgās reklāmas. TNS dati rāda, ka starp reklamētākajiem pārtikas un dzērienu zīmoliem 2013.gada pirmajos desmit mēnešos bija tieši saldumi – Milka, Danone, Grany, Ingman. No dzērieniem – Jacobs, Gutta, Coca-Cola un Mangaļi. Savukārt no pārtikas grupām visvairāk Latvijā reklamēts saldējums, cepumi, košļājamā gumija un šokolādes. Amsterdamas Universitātes pētījums rāda, ka pastāv būtiska sakarība starp reklāmu daudzumu un bērnu produktu izvēli – jo vairāk bērni skatās televizoru, jo vairāk izvēlas neveselīgos produktus.
Latvijas Slimību un profilakses centra dati liecina, ka Rīgā un laukos pieaudzis skolu skaits, kuras nav brīvas no dzērienu un pārtikas produktu ar zemu uzturvērtību reklāmas. 2010.gadā šāda reklāma bija 14% lauku skolu, bet pēc diviem gadiem jau gandrīz 35%. Rīgā neveselīgo produktu reklāmas 2012.gadā bija 46% skolu, kurās ir 1.klases. Lavijā nav aizliegts izvietot pārtikas produktu reklāmas skolās. Tādēļ absurda situācija veidojas Rīgā, kur dome 2013.gada beigās aizliedza izvietot neveselīgo pārtikas produktu reklāmas 50 metru rādiusā no skolām, turpretim pašās skolās šādas reklāmas nav aizliegtas.
Veselības ministrijas pārstāve Līviņa domā, ka skolu kafejnīcu produktu ierobežošana vai pat to slēgšana neko nedos. Bērni aizies uz tuvējo veikalu. Problēmas sakne ir ģimenē, kas bērniem neiemāca ēst veselīgi. Ministrijas nostājai piekrīt arī ēdinātāju asociācijas pārstāve Silvija Miniča. Kafejnīca esot tikai papildu piedāvājums, jo «skolas vadība negrib, ka skolēni starpbrīžos izskrien ārā pēc smalkmaizītes».
Pēc Miničas teiktā, kafejnīcas firmām nedodot lielu peļņu. Atkarībā no reģiona tās veido 20-30% no apgrozījuma. Miničai piederošais uzņēmums Fristar ir ēdinātāju pirmajā desmitniekā un darbojas Rīgā, Jelgavā, Carnikavā. 2012.gadā Fristar apgrozījums bija gandrīz 0,7 miljoni latu. Ja skolās aizliegtu kafejnīcas, rupji rēķinot, Fristar apgrozījums saruktu par 140 tūkstošiem.
Ilze Straume atceras, ka ar biznesa pretestību pret neveselīgās pārtikas ierobežošanu saskārās jau 2006.gadā. Arī toreiz izskanējusi argumentācija, ka ģimenei jāiemāca ēst veselīgi, un uzņēmēji vainojuši valsti biznesa graušanā. Straume piekrīt, ka būtiska nozīme bērnu ēšanas paradumu izveidē ir ģimenei, bet «ģimenes nenokrīt no debesīm». «Bērns skolā iemācās un māca [vecākus] mājās,» stāsta Straume. Tādēļ skolā vajag popularizēt veselīgus ēdienus, nevis tirgot šokolādes rokas stiepiena attālumā.
Pašlaik katra skola pati izlemj, cik daudz mācīt par veselīgu ēšanu. Rīgas Angļu ģimnāzijā veselīga uztura principi tiek apspriesti mājturībā un audzināšanas stundās. Taču ar to nepietiek. Uztura speciāliste Lizete Māldere uzskaita, ka vienlaikus jārūpējas par vairākām lietām: pusdienu ēdienkarte jāveido kopā ar moderni domājošu uztura speciālistu, nevis pavārei ar minimālo algu, jākontrolē kafejnīcu saturs, kā arī jāpiesaista atraktīvi uztura speciālisti ārpus skolas. Māldere novērojusi, ka nereti paši skolotāji nesaprot, kas ir veselīgs ēdiens. «Rasols nav veselīgs? Kāpēc? Tie taču ir salāti,» brīnījusies kāda skolotāja. Speciālisti no malas arī labāk piesaista bērnu uzmanību, jo «bērni bieži nedzird, ko viņiem saka skolotājs.»
Hugo neatceras, ka viņam būtu bijusi mācību stunda par veselīgu uzturu. Par pareizu ēšanu viņš domā, bet īpaši nesatraucas. Paēdīs siltas pusdienas mājās. Ja izsalkums būs pārāk liels, skolas kafejnīca ir tepat blakus. Daudz svarīgāk Hugo tagad ir saprast, ko darīt tālāk pēc 9.klases. Skaidras vīzijas vēl neesot.
Vairāk par skolu pusdienām un biznesu lasiet Rebaltica.lv
* Puse no daudzuma ir pienā dabiski esošais cukurs
Vismaz reizi dienā
Dati: Latvijas skolēnu veselības paradumu pētījums, 2009./2010. mācību gads
Biežākie ēdināšanas pakalpojumu sniedzēji Latvijas skolās
Dati: Lursoft, PVD, uzņēmumu sniegtā informācija
