Nedēļa iesākās ar dūmiem Zaķusalā. Par laimi, šoreiz neiet postā nekas stratēģiski svarīgs – dūmi ceļas no ugunskuriem, kas sakurti 1991.gada janvāa barikāžu piemiņai. Skaļruņos mūzika, pie liesmām sildās arī jaunieši, kuriem mūžā bijusi tikai vienas valsts pase, Latvijas Republikas.
Ar katru nākamo gadu, kas uzslāņo jaunus priekus un sāpes Latvijai kā gadskārtu rakstu kokam, barikāžu laiks kļūst arvien teiksmaināks. Bleķa tējas krūzes, dūmi un sodrēji, betona kluču labirinti, smagās mašīnas lokā ap valdības māju, mūžīgais radio aparātiņš pie auss. Un diemžēl arī asinis – ložu pārrautas dzīves, kuras pieminam kā upuri ceļā uz savu valsti.
Šajā žurnāla numurā Anna Žīgure stāsta par igauņu televīzijas operatoru Ivaru Heinmā, kurš barikāžu janvārī pirmais nofilmēja OMON uzbrukumu Iekšlietu ministrijai, bet kopš tā laika ar savu kameru skatījis daudzus «karstos punktus», kur tautu cīņa par brīvību sapiņķerējusies smacējošā mezglā, kas atņem spēku. Redzot, cik daudz visriņķī pasaulei tagad un nesenā vēsturē ir bijis neveiksmīgu mēģinājumu tautām tikt pie pašnoteikšanās, ir jānovērtē mūsu panākums, mūsu valsts.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.