Žurnāla rubrika: Svarīgi

Radars pasaulē

Posted on maijs 17, 2017 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Ziemeļkorejas pēdējā raķetes izmēģinājumā 14. maijā pārbaudīta jauna tipa raķete, paziņojuši oficiālie valsts mediji. Jaunās raķetes uzdevums esot nest jaudīgu un lielu kodolgalviņu, tā nolidojusi apmēram 700 kilometru. ASV un Japāna aicinājušas sasaukt ANO Drošības padomes ārkārtas sēdi.

ASV prezidents Donalds Tramps negaidīti no amata atlaidis Federālā izmeklēšanas biroja direktoru Džeimsu Komiju, kurš neilgi pirms tam ASV likumdevējus informējis, ka vēlas iegūt plašākus resursus izmeklēšanai par Trampa vēlēšanu kampaņas sakariem ar Krieviju. Trampa administrācija skaidro, ka Komijs nav spējis efektīvi vadīt FIB, un noliedz, ka atlaišana būtu saistīta ar izmeklēšanu Krievijas lietā.

The Washington Post vēsta, ka ASV prezidents Donalds Tramps, tiekoties ar Krievijas diplomātiem Baltajā namā, atklājis slepenu informāciju par teroristu organizāciju Daesh, tādā veidā pārkāpjot līdzšinējo praksi par slepenu dokumentu apriti. Tramps Twitter vēlāk skaidroja: «Kā prezidents es vēlējos dalīties ar Krieviju, ko man ir visas tiesības darīt.» Viņš Krievijai sniedzis informāciju, kas attiecas uz terorismu un aviosatiksmes drošību.

Brazīlija pārtraukusi pirms 18 mēnešiem izsludināto ārkārtas stāvokli saistībā ar Zikas vīrusa izplatīšanos. No janvāra līdz aprīlim Brazīlijā reģistrēti 7811 jauni inficēšanās gadījumi, un tas ir par 95% mazāk nekā tajā pašā laika posmā pagājušajā gadā, kad tika reģistrēti 170 000 jaunu inficēšanās gadījumu.

Čehijas prezidents Milošs Zemans, tiekoties ar Krievijas prezidentu, izteicies, ka sanākušo žurnālistu ir pārāk daudz un tos vajadzētu likvidēt. Čehijas kultūras ministrs izteikumus nodēvēja par nepieņema­miem, bet premjers tviterī pār­­pu­blicēja ziņu par žurnālis­tiem, kas Krievijā nogalināti vai kuriem uzbrukts. Zemana birojs paskaidroja, ka prezidents tikai pajokojis.

Eiropas Savienības Padome apstiprinājusi bezvīzu režīma noteikšanu ar Ukrainu. Atbrīvojums no vīzu režīma attiecas uz visām ES dalībvalstīm, izņemot Īriju un Lielbritāniju. Līdzīgu bezvīzu režīmu ar ES šogad panāca arī Gruzija.

Nav nekādas runas par Turcijas attiecību saraušanu ar ES, un Ankara negrasās atteikties no sarunām par iestāšanos blokā, paziņojis Turcijas ES lietu ministrs Emers Čeliks. Briseles un Ankaras attiecības ir saspīlētas pēc pagājušā gada apvērsuma mēģinājuma Turcijā, kuru arvien autoritārākais prezidenta Redžepa Tajipa Erdo­gana režīms izmantojis, lai izvērstu opozīcijas un neatkarīgo mediju vajāšanu, kā arī pēc aprīļa referenduma, ar kuru tika paplašinātas prezidenta pilnvaras.

Radars Latvijā

Posted on maijs 17, 2017 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā


KNAB pārbaudīs, vai tiek pārkāpta priekšvēlēšanu aģitācija un vai tiks izmantoti pašvaldības līdzekļi, lai neilgi pirms vēlēšanām, 27. maijā, sarīkotu grupas Bi-2 bezmaksas koncertu Lucavsalā. To organizē Rīgas Tūrisma attīstības birojs kā sezonas atklāšanas sarīkojumu, taču līdz šim nav izdevies noskaidrot, no kurienes ņemti 203 538 eiro koncerta apmaksai.

Drošības policija bijušo KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas priekšnieku Juri Jurašu atzinusi par aizdomās turēto kriminālprocesā par valsts noslēpuma apzinātu izpaušanu. Jurašs iepriekš publiski paziņoja, ka viņam piedāvāts kukulis, lai bijušā VAS Latvijas Dzelzceļš vadītāja Uģa Magoņa un Igaunijas uzņēmēja Oļega Osinovska kriminālprocess tiktu pārkvalificēts no kukuļdošanas par tirgošanos ar ietekmi, par ko likumā paredzēts daudz maigāks sods.

Valsts izglītības satura centrs no vairākām izglītības iestādēm saņēmis informāciju par latviešu valodas centralizētā eksāmena 12. klasēm domraksta tematu noplūdi. Eksāmena norisi 16. maijā tas netraucēja, jo laikus tika nomainīts eksāmena daļas saturs pret rezerves variantu. VISC pagaidām neatklāj, kādās skolās bija noplūduši domrakstu temati. Tas tikšot skaidrots izmeklēšanā.

Pēdējos piecos gados Latvijā ierosinātas 20 lietas par karteļiem, kuros iesaistīti 90 dalībnieki un kas aptver 134 miljonu eiro vērtu tirgus segmentu, intervijā Rīta Panorāmai sacīja Konkurences padomes vadītāja Skaidrīte Ābrama. «Skaitļi ir graujoši,» viņa komentēja praksi, kad uzņēmumi saskaņo pieteikumus valsts un pašvaldību iepirkumos. Iesaistītas esot daudzas sfēras – būvniecība, drošības pakalpojumi u. c.

Stradiņa slimnīcā trūkst 100 medmāsu, tādēļ 2. operāciju blokā no sešām zālēm strādā tikai četras. Stradiņa slimnīcas anestēzijas māsas pieprasa celt algas likmi līdz 5,6 eiro pirms nodokļu nomaksas. Ja tas nenotiks, no 1. jūnija viņas strādāšot tikai 168 stundas mēnesī un ne stundu vairāk. Lai apturētu darbaspēka krīzi, papildus esošajiem 842 miljoniem nākamgad jāatrod vēl vismaz 220 miljoni, paziņojusi veselības ministre Anda Čakša.

Saeima galīgajā lasījumā pieņēmusi grozījumus Alkoholisko dzērienu aprites likumā, paredzot aizliegumu no 2020. gada septembra tirgot alu liela tilpuma plastmasas pudelēs. Aizliegums neattieksies uz gadījumiem, kad alu, raudzētos dzērienus, starpproduktus un pārējos alkoholiskos dzērienus tirgo to ražošanas vietā vai ražotāja struktūrvienībā.

Rīgas apgabaltiesa uzlikusi procesuālo sankciju – 380 eiro piespiedu naudas sodu – apsūdzētajam Ventspils mēram Aivaram Lembergam par izvairīšanos no liecību sniegšanas pēc būtības. Tiesas kolēģija arī konstatējusi, ka Lembergs nepilda tiesas sēdes priekšsēdētāja atkārtoti izteiktas prasības ievērot tiesas sēdē vispārpieņemtas uzvedības normas, izsakoties par citām procesā iesaistītajām personām.

Aizvadītā apkures sezona šoziem Rīgā bijusi garākā pēdējo 22 gadu laikā, kopš 1995. gadā sāka strādāt Rīgas Siltums, liecina uzņēmuma dati. Parasti apkures sezona ir ap 200 dienu gara, bet šogad 15. maijā apritēja jau 218. diena.

Pašvaldības uzņēmumam Rīgas Satiksme ūdeņraža uzpildes stacijas būvniecība un desmit trolejbusu piegāde izmaksās 16,1 miljonu eiro.  Pusi finansēs Eiropas Savienība. Ar ūdeņradi darbināmie transportlīdzekļi jau tiekot ražoti un tiks sākti lietot, kad būs pabeigta stacijas būvniecība, kas notikšot līdz rudenim. 

Atbalsts Ušakovam rūk

Pieaugot rīdzinieku skaitam, kas izlēmuši, par ko balsos gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās, turpina samazināties partiju Saskaņa un Gods kalpot Rīgai izredzes saglabāt varu Rīgas domē, liecina TV3 ziņas rīcībā nonākusi pētījumu kompānijas Norstat aptauja, kas veikta maijā.

Par ko balsosit Rīgā?


Nedēļas citāts


Zem skalpeļa ar atvērtām acīm

Posted on maijs 17, 2017 by - Pasaulē

Arvien vairāk operāciju iespējams veikt ar daļēju anestēziju, pacientam paliekot nomodā

Varbūt gribat redzēt savas cīpslas, pirms griezuma aizšūšanas pajautā roku ķirurgs Asifs Iljass. 

«Diezgan glītas,» atbild Estere Vojanova. Iegarenai rozīgai konfektei līdzīgās cīpslas viņai līdz šim bija sagādājušas neciešamas plaukstu locītavu sāpes. Operāciju, kuru sauc par Dekervēna atbrīvošanu, parasti veic ar pilnu anestēziju. Taču Vojanova, kurai ir paniskas bailes no medicīniskas iemidzināšanas un interesē, «ko ārsti tur īsti dara», piekrita atmērdēt roku tikai ar lokālo anestēziju.

Tā viņa redzēja, kā dakteris Iljass veica pirmo iegriezumu piepampušajā locītavā, uzmanīgi atlocīja ādu, atvēra nelielu asiņojošu krāteri un atklāja iekaisušās saites, kas traucēja normālu cīpslu kustību. Katru manipulāciju Pensilvānijas štata Bensalemas pilsētas slimnīcas (ASV) ārsts komentēja mierīgā balsī, bet operāciju zāles skaļruņos leģendārā soulmūzikas grupa The Temptations dziedāja 60. gadu hitus.

Gan finansiālu, gan medicīnisku apsvērumu dēļ pēdējā laikā arvien vairāk operāciju tiek veiktas, pacientam paliekot nomodā. Taču izrādās, ka jaunajai praksei līdzi netiek iesīkstējušais ārstu un pacientu attiecību protokols. Daži slimnieki sūdzas, ka viņus šausminājis operāciju zālē valdošais stindzinošais klusums. Citus nepatīkami pārsteiguši mediķu slenga jociņi. Bijuši arī gadījumi, kad ķirurgs pēkšņi atcerējies, ka pacients nemaz nav iemidzināts, – «oi!» – vai kolēģim veltījis kritisku aizrādījumu: «Jēziņ, ko tu dari!?»

Čikāgas Universitātes zinātnieki, kas sākuši ilgtermiņa pētījumu par nomodā esošu pacientu operāciju pieredzi, fiksējuši arī kādu gadījumu, kad ārsts operācijas laikā neveiksmīgi pajokojis. «Ķirurgs man pateica, ka nāksies meklēt asāku nazi, un sāka skaļi smieties,» atceras pacients.

Tieši tāpēc tagad daudzas slimnīcas pie operāciju zāles durvīm sāk piestiprināt brīdinošu norādi: «Pacients nomodā.»

«Tūkstošiem gadu esam runājuši par operācijām tikai no viena skatpunkta,» saka medicīnas ētiķis Marks Sīglers no Čikāgas Universitātes un ārsta un pacienta komunikācijas pētījuma galvenais autors. «Taču pēdējos gados par būtisku darbojošos personu šajā medicīniskajā «teātrī» ir kļuvis arī pacients.»

Galvas un kakla ķirurgs Aleksandrs Langermans no Vanderbilta Universitātes medicīnas centra Nešvilā uzskata, ka pacientu vēlme palikt nomodā iekļaujas vispārējā sabiedrības tendencē ar aizdomām izturēties pret autoritatīvām personām. Kā piemēru viņš min dažādus skandālus, kad cilvēki ar mobilajiem tālruņiem filmē nepieņemamas policistu aktivitātes. «Laiku pa laikam skandāli par to, kas noticis ar vienu vai otru pacientu anestēzijas laikā, grauj slimnieku uzticēšanos.»

Tajā pašā laikā pacienti esot kļuvuši ziņkārīgāki un «vēlas iegūt jaunu pieredzi», prāto Langermans. Daži pētījumi apliecina, ka daļai pacientu, par spīti tam, ka procedūras laikā var nākties redzēt arī pavisam nepievilcīgas ainas, daļēja anestēzija mazina uztraukumu pirms operācijas.

Precīzas vietējās anestēzijas injekcijas ļauj daudz vairāk operāciju veikt, pacientam paliekot nomodā vai arī daļēji iemidzinātam. Lielākoties tas notiek ortopēdisku manipulāciju laikā, taču šādu virzienu uzņēmušas arī krūšu, krūšukurvja, kolorektālās, asinsvadu, uroloģiskās, otolaringoloģiskās, acu un kosmētiskās operācijas.

Pētījumi liecina, ka vietējai anestēzijai ir mazāk komplikāciju nekā vispārējai iemidzināšanai, turklāt tā izmaksā lētāk. Arī atveseļošanās laiks ir īsāks un blaknes retākas, kas samazina pēcoperāciju pretsāpju līdzekļu nepieciešamību.

Asifs Iljass ir viens no šādu operāciju aktīvākajiem atbalstītājiem, viņaprāt, tas esot pareizs solis caurskatāmības virzienā. «Runa ir par jaunu ārstu un pacientu komunikāciju, kā arī ērtību un pieredzes līmeni.»

Tajā pašā laikā daudzi ārsti pret šādām operācijām joprojām izturas rezervēti. Kā rīkoties gadījumos, ja pacients pēkšņi kļūst pārāk nervozs? Sāk novērst ķirurga uzmanību ar pārāk daudziem jautājumiem? Vai kategoriski iebilst pret to, ka operācijā piedalās arī kāds māceklis, kas ir ierasta tradīcija ķirurgu izglītībā?

Langermans papildina, ka daudzi ķirurgi nevēlas tikt novēroti arī citu iemeslu dēļ. «Baidās no iespējamās kompensācijas piedzīšanas draudiem vai uztraucas, ka sagādās pacientam vilšanos.»

Tomēr izrādās, ka pacientu apmierinātība ir augsta. Estere Vojanova priecājas, ka pirms delnas operācijas nebija vajadzīga ne vispārēja izmeklēšana, ne asins analīžu nodošana. Kad māsiņas stūma sievieti laukā no operāciju zāles, Estere priecīgi paziņoja: «Reiz man tīrīja zobu kanālus, un tas bija daudz nepatīkamāk.»

Pusstundu pēc operācijas viņa jau sēdās automašīnā un pati stūrēja mājup, izmantojot arī nupat operēto labo roku. Ja būtu izmantota vispārēja anestēzija, sievietei slimnīcā būtu jāpaliek vismaz vairākas stundas un, visticamāk, jāmokās ar galvas reiboņiem un nelabu dūšu. Visu operācijas laiku asistētu anesteziologs, attiecīgi izrakstot rēķinu.

«Ja es vēlos kaut ko nomierinošu, es dodu priekšroku alum,» saka Deivids Houss, kuram nomodā veiktas jau vairākas procedūras. Viņš pats ir ātrās palīdzības ārsts Čikāgā. Nesen nomodā viņam veica kolonoskopiju. Tās laikā ar gastroenterologu viņš apsprieda makšķērēšanu. Pirms tam, izmantojot tikai vietējo anestēziju, vīrietim veikta abu ceļu locītavu nomaiņa.

«Protams, tas nederēs cilvēkam ar vājiem nerviem,» viņš saka. «Ķirurgiem ir jāpārzāģē ceļgala bļodiņa, kas ir diezgan bieza. Es jutu vibrāciju, kad zāģis iekodās manas kājas kaulos. Tad sekoja āmuriņa sitieni, kas aiznes vibrācijas viļņus pa visu ķermeni. Nesāp, bet jūtams spiediens. Un var saost piededzinātas miesas smaku.»

Zinot, ka ceļgalu operācija ilgs vairākas stundas, Houss uz to ieradās sagatavojies – paņēma līdzi un lasīja jaunāko žurnāla Economist numuru.

Roku ķirurgs Asifs Iljass šādas operācijas saviem pacientiem piedāvā jau četrus gadus. 80% izvēlas atteikties no vispārējas anestēzijas. Kā vienu no ieguvumiem viņš min pacientu gandarījumu par iespēju labāk izprast savu medicīnisko problēmu.

Izrādās, ka arī pašam Iljasam tuvākajā laikā ir nepieciešama operācija un viņš… izvēlējies vecmodīgo piegājienu ar pilnīgu iemidzināšanu. «Nevēlos sekot notiekošajam un uztraukties par sīkumiem,» saka ārsts. «Kad man veica vasektomiju, es piekritu palikt nomodā. Bet tagad zinu: nē, labāk gulēšu! Paldies par piedāvājumu!»

Vai Daugavpilī valdīs Saskaņa?

Posted on maijs 17, 2017 by - Tēma

Lai gan politisko reklāmu ielās nav, medijos cīņa par Daugavpils mēra krēslu ir sīva un grūti prognozējama. Vai Saskaņai izdosies pārņemt arī otru lielāko Latvijas pilsētu? Tā par kampaņas galveno trumpi padarījusi kriminālprocesu, kurā tieši pirms vēlēšanām cenšas iesaistīt pašreizējo mēru Jāni Lāčplēsi

Starp 13 sarakstiem, kuri pretendē uz Daugavpils domes atslēgām, četru priekšgalā ir bijušie pilsētas mēri. Tomēr lielākās ambīcijas saistās ar jaunpienācēju – Saeimas deputātu Andreju Elksniņu, kurš pirmo reizi startē dzimtās Daugavpils vēlēšanās. Saskaņa pieteikusi nopietnas pretenzijas uz varu pilsētā, kurā krievu iedzīvotāju ir puse, tomēr šīs partijas biedrs mēra postenī vēl nekad nav nonācis. Līdz šim vēlētāji biežāk uzticējušies vietējās politikas smagsvariem, nepievēršot īpašu uzmanību partijas piederībai, kuru populāri kandidāti mēdz nomainīt gandrīz katrās vēlēšanās.

Neviena uzticama iedzīvotāju aptauja pilsētā nav publiskota, taču gandrīz katras partijas vadība zina stāstīt par kādām aptaujām, kas rāda vai nu tām labvēlīgu iznākumu, vai lielu skaitu vēl neizlēmušo vēlētāju. Tāpēc par nopietnākajiem mēra pretendentiem pieņemts uzskatīt tos, kuri visvairāk gozējas vietējos medijos. Tādi ir trīs – pašreizējais mērs Jānis Lāčplēsis (Latgales partija), no ZZS ievēlētais Saeimas deputāts Rihards Eigims, kurš vairākus gadus vadījis pilsētu jaunās tūkstošgades sākumā un šoreiz kandidē no vietējās Mūsu partijas, kā arī saskaņietis Elksniņš.

Par mandātiem cīņu pieteikušas arī bijušās pilsētas vadītājas Rita Strode (Gods kalpot mūsu Latvijai) un Žanna Kulakova (Vienoti Latvijai), bijušais Eiroparlamenta deputāts Aleksandrs Mirskis (Alternative), pašreizējais domes vicemērs Pēteris Dzalbe (No sirds Latvijai), jauna seja vietējā politikā – Daugavpils Universitātes rektors Arvīds Barševskis (ZZS), tagadējais domes deputāts Jurijs Zaicevs (Latvijas Krievu savienība) un vēl vairāki saraksti ar uzvārdiem, kas atpazīstamības ziņā atpaliek no nosauktajiem.

Dome bez opozīcijas

Jānis Lāčplēsis ir vienīgais mērs, kuram vairāku gadu garumā izdevās Daugavpilī izveidot domi bez opozīcijas. Gadu pirms 2013. gada vēlēšanām nodibinājis Latgales partiju, viņš no daugavpiliešiem saņēma vislielāko plusiņu skaitu un četrus no 15 domes mandātiem (tikpat, cik Saskaņa). Par vietniekiem uzaicinājis trīs citu sarakstu pārstāvjus, nodrošināja sev visu pārējo deputātu atbalstu.

Kādreizējais Latvijas ceļa Saeimas deputāts un vietējā banku biznesa darbinieks Lāčplēsis pilsētas politikā būtisku lomu spēlē jau kopš iepriekšējās desmitgades vidus un ir vadījis Daugavpils domi arī iepriekš. 2009. gadā, kad tikai dažus mēnešus pēc vēlēšanām deputāti ar vienas balss pārsvaru no mēra krēsla gāza Rihardu Eigimu, viņa vietā sēdās Lāčplēsis (tolaik LPP/LC). Neilgi pēc šī apvērsuma pilsētas centrā tika nošauts vietējais mediju biznesmenis Grigorijs Ņemcovs – Lāčplēša vietnieks, kurš ar savu «zelta balsi» domē nodrošināja viņa nākšanu pie varas. (Šīs pasūtījuma slepkavības izmeklēšana nonākusi strupceļā; tās izmeklētājs pats vēlāk tika nejauši nošauts medībās.)

Tomēr pēc pāris gadiem tika gāzts arī pats Lāčplēsis – 2011. gada pavasarī uz Daugavpili atbrauca toreizējais LPP/LC boss Ainārs Šlesers un pēc pāris stundu sarunām mēra kabinetā iznāca pie žurnālistiem ar paziņojumu, ka Lāčplēša vietā turpmāk pilsētu vadīs LPP/LC deputāte Žanna Kulakova. Pati Kulakova medijiem skaidroja, ka Lāčplēsim bijušas grūtības sadarbībā ar Saskaņu. Aizkulisēs runāja, ka atstādināšanas iemesls bijusi Lāčplēša nevēlēšanās pārmaksāt par Eiropas fondu projektiem, no kuriem lielākais bija šosejas A13 rekonstrukcija, kas beigās izmaksāja vairāk nekā 10 miljonus latu. 

Atstādinātais Lāčplēsis atgriezās banku biznesā, bet pēc Saeimas atlaišanas startēja ārkārtas vēlēšanās kā Vienotības saraksta līderis Latgalē un tika ievēlēts. Taču pašvaldību vēlēšanās 2013. gadā vairs negāja lielo partiju listēs – izveidoja savu sarakstu un pārņēma kontroli domē, ko nemainīgi saglabājis aizvadītos četrus gadus.

Atkritumu kari

Daugavpilieši par vietējiem oligarhiem dēvē divus ietekmīgus uzņēmējus, kas ilgstoši kontrolējuši atkritumu biznesu pilsētā, – Antonu Ogldokovu un Sergeju Karnauhovu. Cīkstēšanās ar viņiem bijusi viens no šīs domes lielajiem darbiem, panākot pakalpojuma cenu kritumu, jo 2014. gadā pilsētas atkritumu apsaimniekošanas konkursā par 43% zemāku tarifu piedāvāja un uzvarēja ienācēji no galvaspilsētas – uzņēmums Clean R, kura saknes saistītas ar valsts mēroga oligarhu Andri Šķēli. 

Šī pārmaiņa gan nenotika gludi, vicemērs Dzalbe vietējam laikrakstam SejČas atklājis, ka pilsētā notikuši īsti «atkritumu kari» un Ogladkovs esot draudējis viņu «norakt atkritumos».

Tomēr abi uzņēmēji bija spiesti pārskatīt savu cenu politiku un nākamajā konkursā par pilsētas ielu sakopšanu piedāvāja jau par 40% mazāku cenu, tā nodrošinot sev uzvaru un vienlaikus parādot, cik uzpūstas bijušas agrākās izmaksas. Drīz beigsies Clean R līguma termiņš un pašvaldībai jāveic jauns iepirkums. Atkritumu bizness Daugavpilī ir gana vērtīgs – aptuveni divi miljoni eiro gadā.

Starp citu, abu Daugavpils biznesmeņu vārdi savulaik izskanējuši arī plašāk – 1994. gadā viņi bija starp atklātās vēstules parakstītājiem, kas aicināja atbrīvot no apcietinājuma reketa karali Ivanu Haritonovu. Bet 2013. gadā KNAB abus atzina par aizdomās turamajiem skaļajā Daugavpils domes kukuļošanas lietā.

Tramvajs par 43 centiem

Lāčplēsis kā būtiskāko sasniegumu uzskata pilsētas labiekārtošanu un sociālā atbalsta programmas. Viņa laikā atvērta sporta trase Stropu mežā, izveidots jauns parks Esplanādē, savestas kārtībā daudzas vietas mikrorajonos. Pilsēta sagatavojusies vērienīgai Eiropas fondu apguvei, ko ieguldīs promenāžu un aizsargdambju celtniecībā, Daugavpils cietokšņa attīstībā. Pagaidām uz papīra palicis Daugavpils lidostas atjaunošanas projekts, kuram Eiropas naudas nebūs, bet dome cer attīstīt to no saviem līdzekļiem.

Mērs par galveno ieguvumu redz finansiālas stabilitātes un attīstības nodrošināšanu pilsētā. 2017. gada budžets salīdzinājumā ar pagājušo gadu audzis par trešdaļu, izdevumi sasniedz gandrīz 106 miljonus eiro. «Zinu, ka daudzi teiks: kas man no tiem miljoniem, ja mani ienākumi nav palielinājušies? Bet pašvaldība šobrīd sniedz atbalstu gandrīz katrai ģimenei. Visi skolnieki un pensijas vecumu sasniegušie lieto sabiedrisko transportu bez maksas. Bērniem, sākot ar izlaiduma grupām bērnudārzos, līdz pat 9. klasei skolā tiek nodrošinātas brīvpusdienas. Tramvaja biļete Daugavpilī maksā tikai 43 centus. Žurnālisti ir saskaitījuši, ka, pateicoties šiem atvieglojumiem, ģimene ar diviem bērniem gadā ekonomē ap 900 eiro,» lepojas Lāčplēsis. 

Mērs risinājis arī medicīnas kadru trūkumu Daugavpilī, ieviešot pašvaldības stipendijas un piešķirot dienesta dzīvokļus rezidentiem. Tagad pilsētas slimnīcu nākotne vairs neizskatās tik drūma kā pirms četriem gadiem.

Atbalsta programmas gan prasa krietnas summas budžetā. Piemēram, zaudējumu kompensācijām sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem pašvaldība tērē 4,3 miljonus eiro, bet sociālajiem pabalstiem – 3,9 miljonus gadā. Kopumā domes izdevumi (ieskaitot aizņēmumu atmaksu un ieguldījumus pamatkapitālā) šogad pārsniedz ienākumus par nepilniem 25 miljoniem eiro, bet deficīts tiek segts ar iepriekšējo gadu līdzekļu pārpalikumu un aizņēmumu. Ilgtermiņā uzņemtās Daugavpils saistības veido ap 10% no ikgadējā budžeta, bet kopējais to apjoms līdz galīgajam dzēšanas termiņam pēc pašreizējām procentu likmēm ir gandrīz 55 miljoni eiro.

Cieš no rubļa kritiena

Lāčplēša vadītā dome pilsētā ieviesusi maznodrošinātās personas sociālo statusu, kā rezultātā ģimene ar diviem bērniem un ienākumiem līdz 1200 eiro mēnesī uz rokas (vidējā bruto alga Daugavpilī ir 583 eiro) var saņemt pašvaldības atbalstu komunālo un citu pakalpojumu apmaksā. Tas daudziem noder, jo pēdējos gados pilsētā sarukusi rūpnieciskā ražošana. Vismaz 200 cilvēku zaudējuši darbu Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcā, kas pastarpināti pieder Igaunijas miljonāram Oļegam Osinovskim, un apjomus ievērojami samazinājusi arī Ditton pievadķēžu rūpnīca, ko kontrolē vietējais miljonārs Vladislavs Drīksne. Šo un vēl dažu mazāku uzņēmumu darbību smagi skāris Krievijas rubļa kritums.

Tieši ekonomisko Latvijas un Krievijas attiecību pusi pilsētā piemin un apspriež visbiežāk. Daugavpiliešiem, kuru etniskais sastāvs ir vēsturiski raibs, nav raksturīga nacionālās kārts izspēlēšana. Latvijas Krievu savienības saraksta līderis Jurijs Zaicevs ir vienīgais domes deputāts, kurš priekšvēlēšanu kampaņu būvē, akcentējot draudzību ar Krieviju un aizstāv arī Krimas aneksiju. Tomēr arī viņš lielāku pilsētnieku atbalstu drīzāk gūst, pateicoties 9. maija svētku organizēšanai un mūžīgajai ugunij, kas Dubrovina parkā deg nu jau trīs gadus – to finansē eiroparlamentāriete Ždanoka, pats Zaicevs un vēl vairākas privātpersonas.

Kriminālprocess

Lāčplēša izveidotā plašā koalīcija saruka 2015. gada septembrī, kad no tās izstājās Saskaņas vicemērs Dmitrijs Rodionovs un vēl daži deputāti. Saskaņas saraksta lokomotīve Andrejs Elksniņš skaidro, ka sadarbība vairs nebija iespējama Lāčplēša komandas «atkritumu shēmu» un «siltumtīklu privatizācijas» dēļ. Tomēr vietējās politikas vērotājs, Daugavpils Universitātes pasniedzējs Dmitrijs Oļeh-novičs norāda: «Daudzi lēmumi, par kuriem Saskaņa tagad kritizē Latgales partiju, tika pieņemti laikā, kad Saskaņa vēl bija koalīcijā.»

Tā sauktā siltumtīklu «privatizācijas» sāga saistīta ar varas maiņu Daugavpilī 2009. gadā. 

Viens no karstākajiem kampaņas tematiem ir 200 000 latu kukulis, kuru Lāčplēsis tovasar it kā esot prasījis no uzņēmēja Jāņa Sprinovska, lai sev par labu nopirktu deputāta Ņemcova balsi, panāktu Eigima gāšanu un pats kļūtu par mēru, pretī solot Sprinovskim «atdot» Daugavpils siltumtīklu elektrocentrāli SC-2.

Šis skandāls ir galvenais Saskaņas kampaņas trumpis, kuru tā lika galdā 2016. gada rudenī. Kriminālprocess, ko KNAB sāka pēc Elksniņa un kāda daugavpilieša Vjačeslava Jevstigņejeva iesnieguma, tika izbeigts, bet pēc Ģenerālprokuratūras lēmuma šopavasar atkal atsākts tikai pāris mēnešus pirms vēlēšanām, kad parādījās jauna liecinieka – Sprinovska – iesniegums.

«Ja visi ir tik godīgi, kāpēc tad klusēja visu šo laiku?» kampaņas kriminālo pavērsienu komentē universitātes pasniedzējs Oļehnovičs.

Lāčplēsim nav nekāda oficiāla statusa šajā krimināllietā, izmeklētāji viņu nav pat izvaicājuši. Turklāt par Sprinovska versiju liek šaubīties tas, ka minētā elektrocentrāle SC-2 jau 2009. gada aprīlī tika «atdota» uzņēmumam Latneftegaz, proti, noslēgts līgums par siltumenerģijas iepirkumu, ko Daugavpilī mēdz dēvēt par «privatizāciju». Līgums joprojām ir spēkā, bet uzņēmuma īpašnieki ir slēpti Kipras ārzonā un, cik pilsētā zināms, nav saistīti ar Sprinovski.

Uzņēmējs Sprinovskis, kādreizējais Šķēles biznesa partneris, darbojies enerģētikas biznesā jau kopš 90. gadiem, būvējot koģenerācijas stacijas dažādās Latvijas pašvaldībās un brangi pelnot ar elektrības pārdošanu par dubulto tarifu. Viņš ilgstoši darbojies arī Daugavpilī, bet 2013. gada februārī KNAB viņu aizturēja aizdomās par liela mēroga kukuļošanu saistībā ar Daugavpils siltumtīklu iepirkumu, kas faktiski ļautu pārņemt lielāko pilsētas siltumcentrāli – TEC3. Apcietināts tika arī toreizējais domes vicemērs Vjačeslavs Širjakovs (Saskaņa) un siltumtīklu uzņēmuma vadītājs. Tomēr četru gadu laikā lieta nav nonākusi tiesā – šā gada sākumā process tika daļēji izbeigts pierādījumu trūkuma dēļ.

Stabilitāte vai stagnācija?

Elksniņš kritizē Lāčplēsi arī par to, ka «viņš nespēj Rīgā izsist naudu, negrūstās ar elkoņiem». Savukārt Daugavpils mērs uzsver, ka panācis tā sauktās Latgales programmas pieņemšanu valdībā (Eiropas līdzekļu pārdales plāns 52 miljonu apmērā, lai revitalizētu degradētās teritorijas) un ir bijis viens no Latgales speciālās ekonomiskās zonas idejas autoriem. 

Zona sāka darboties šā gada sākumā. Kā pirmā tajā reģistrēta firma East Wear, kas šuj apģērbus eksportam, pērn divkāršojusi darbinieku skaitu pāri simtam un vēlas attīstību turpināt. Jaunais statuss ļaus saņemt nodokļu atlaides par investīcijām iekārtās un darba apstākļu uzlabošanā, gandarījumu par jaunajām iespējām pauž valdes loceklis Andrejs Zlenko.

Turpinot par naudas piesaisti, Lāčplēsis norāda uz 140 miljoniem eiro, ko pilsēta tuvāko gadu laikā saņems no ES fondiem. Tikmēr Elksniņš piesauc koncertzāles un sporta halles, kuru būvniecībai nauda iedalīta citām pašvaldībām, nevis Daugavpilij.

Lāčplēsa devīze pašvaldības projektu realizācijā tiešām ir «jo lētāk, jo labāk». Viņš var atlikt projekta īstenošanu, ja potenciālo izpildītāju piedāvājumi šķiet pārāk dārgi. Tāpēc labāk atbalsta esošās Kultūras pils renovāciju (projekts tiks īstenots šogad) un nākotnē nelielas vasaras estrādes celšanu Centrālajā parkā, nevis jaunu greznu koncertzāli, ko pēc tam vajadzēs uzturēt. Mērs šādu pieeju pilsētas attīstībai vērtē kā priekšrocību, bet oponenti viņu par to kritizē – kamēr Lāčplēsis sevi uzteic par stabilitātes ieviešanu pilsētā, Elksniņš to dēvē par «stagnāciju».

Solījumi un ierakumi

Ko tad piedāvā nozīmīgākie Lāčplēša sāncenši? Spriežot pēc vēlēšanu programmas satura, Saskaņas solījumus rakstījis cilvēks, kas nav no Daugavpils vai arī apzināti iekļāvis tajā pārdesmit punktu, kas jau ir īstenoti Latgales partijas mēra vadībā. Vaicāts par šo dīvainību, Elksniņš atbild filozofiski: «Ziniet, kopš Aristoteļa laikiem nekas jauns nav izdomāts…»

Savukārt Riharda Eigima Mūsu partijas programmu īsi var izteikt dažos vārdos: «Viss visiem par brīvu!» Programma paredz gan sociālo pabalstu, gan pašvaldības darbinieku algu palielināšanu, kā arī brīvpusdienas visiem bērniem visās mācību iestādēs. Kur ņems naudu šo solījumu izpildei, neizdevās noskaidrot, jo kandidāts Eigims pārtrauca telefonsarunu, tiklīdz izdzirdēja žurnālistes vārdu, un vairs nereaģēja uz īsziņām vai zvaniem.

Šajā vēlēšanu kampaņā politiķi ļoti izteikti sadalījušies nometnēs un ar «pretiniekiem» gandrīz nekomunicē. Lāčplēsis galvenokārt uzstājas Dautkom medijos – vietējā televīzijā, avīzē SejČas un portālā Grani.lv. Elksniņu cītīgi popularizē portāls Gorod.lv un avīze Naš Gorod, bet Eigims ar sabiedrotajiem ir galvenie portāla Nasha.lv un radiostacijas Alise+ varoņi. Nevienam no kandidātiem mediji nepieder, bet to īpašnieki acīmredzot izvēlējušies savus favorītus. Visi pārējie kandidāti mediju telpā parādās reti un galvenokārt apmaksātas reklāmas ietvaros. 

Valdošās partijas informatīvu noslēgšanos un vāju komunikāciju sociālajos tīklos kā būtisku trūkumu min Arkādijs Larionovs, Baltijas Starptautiskās akadēmijas docētājs, kurš specializējies sabiedriskajās attiecībās un reklāmā. Kādreiz tāda taktika būtu efektīva, tagad vairs ne.

Tieši veiksmīga partijas līdera tēla izveide būs galvenā panākumu atslēga, prognozē Oļehnovičs: «Daugavpilī, tāpat kā citās Latvijas pilsētās, vēlētāji balsos ar sirdi, nevis prātu.» Turklāt viņš uzskata – kandidātu saraksti apliecina «kadru badu», jo aiz līderiem nav spēcīgu sekotāju. Visiem sarakstiem trūkstot konceptuālas pieejas – nav spēcīgu saukļu, lēmumi kampaņas gaitā pieņemti haotiski, vāji izmantoti sociālie mediji. «Priekšvēlēšanu štābi acīmredzami netiek līdzi mūsdienu efektīvām komunikāciju tehnoloģijām – šajā ziņā Daugavpilī zaudē absolūti visi,» secina Larionovs.

Priekšvēlēšanu kampaņa varas partijai veidota, balstoties uz tās sasniegumiem četru gadu garumā, bet politiskie oponenti pārsvarā kritizē Lāčplēsi, un ik pa laikam viņš atbild uz šo kritiku, rezultātā veidojas negatīvas informācijas vilnis. To vēl vairāk sekmē pirms vēlēšanām parādījušās vietnes Zagli.lv, Kompromats.lv un pastkastītēs samesti drukātie izdevumi, kuriem nav norādīts finansētājs.

Tāpēc Oļehnovičs neizslēdz protesta balsojumu, proti, vēlētāji var meklēt alternatīvu trim galvenajiem pretendentiem uz mēra amatu. Viņaprāt, šo lomu varētu nospēlēt ZZS saraksts, kura priekšgalā ir Universitātes rektors Arvīds Barševskis un Daugavpils Būvniecības tehnikuma vadītāja Ināra Ostrovska. Pluss šajā gadījumā būtu arī ZZS atrašanās valdībā. Daļa protesta balsotāju varētu izvēlēties arī No sirds Latvijai sarakstu, kura līderis vicemērs Dzalbe ietur salīdzinoši neitrālu nostāju politiskajās sadursmēs.

Konkrētas prognozes izteikt eksperti neņemas, jo trūkst empīrisko datu. «Ļoti piesardzīgi varu teikt, ka nevienam no sarakstiem nebūs iespējas vadīt domi bez koalīcijas. Turklāt es neredzu pie viena pārrunu galda Eigimu, Elksniņu, Lāčplēsi un, teiksim, Zaicevu. Gala sakārtojums būs ļoti sarežģīts,» atzīst Oļehnovičs.

Iepriekšējās vēlēšanās domē iekļuva septiņi saraksti no 11. Balsu sadrumstalošanās var atkārtoties, jo daudzi vēlētāji neslēpj – politiķu savstarpējā karošana ir apriebusies. Beigu beigās, prakse rāda, ka deputāta mandāta iegūšanai pietiek ar aptuveni 1000 balsīm, kas nav daudz. Ja vēlēšanās nebūs skaidru uzvarētāju, domē «zelta mandātu» iegūs sīko sarakstu deputāti. Tieši viņi jau kārtējo reizi var noteikt, kas vadīs pilsētu, kurā vairākums vēlētāju nevar izšķirties par labu kādam politiskajam spēkam.

Domes vadītāji

Līdz 1991 – Aleksejs Vidavskis, kompartijas pārstāvis
1991-1994 – Valdis Lauskis
1994-2001 – Aleksejs Vidavskis (TSP, vēlāk LSDSP)
2001-2003 – Rihards Eigims (Latgales gaisma)
2003 – Ivars Šķinčs (Latgales gaisma)
2003-2009 Rita Strode (Latvijas ceļš, Daugavpils Pilsētas partija)
2009 – Rihards Eigims (LSDSP)
2009-2011 – Jānis Lāčplēsis (LPP/LC)
2011-2013 – Žanna Kulakova (LPP/LC, vēlāk Reformu partija)
2013 – Jānis Lāčplēsis (Latgales partija)

Daugavpils skaitļos

Rīgas rebes

Posted on maijs 17, 2017 by - Tēma

Kukuļi, naudas izšķērdēšana un zagšana, fiktīvi darbinieki un amatpersonu aizvešana rokudzelžos – Ir apkopo skaļākos skandālus Nila Ušakova vadītajā Rīgas pašvaldībā aizvadītajos astoņos gados


Izšķērdēšana Rīgas namu pārvaldniekā

Dzīvokļu īpašnieki spiesti apmaksāt Rīgas namu pārvaldnieka nelikumīgās darbības, izšķērdību un nolaidību, revīzijā par 2014. gadu konstatējusi Valsts kontrole. Māju pārvaldīšanas maksas pamatojums nav izsekojams, un maksā iekļauti arī tādi izdevumi, kas nav saistīti ar ēku pārvaldīšanu. Piemēram, valdes priekšsēdētāja Aleksandra Antonova tikšanās ar sadarbības partneriem restorānos, reprezentācijas preču izmaksas un darbinieku privātām vajadzībām izmantota degviela. 

Antonovs amatā tika 2014. gadā bez konkursa drīz pēc tam, kad viņu par pārkāpumiem atlaida no VARAM valsts sekretāra posteņa. Mērs Nils Ušakovs pauda pārliecību, ka «viņš būs stiprs un labs vadītājs».

Juristi par 749 tūkstošiem Rīgas Mežos

Pašvaldības uzņēmums Rīgas Meži par 749 tūkstošiem eiro uz četriem gadiem iepircis juridiskos pakalpojumus no diviem advokātiem – Alvja Začesta un Andas Auziņas. Abi bijuši Rīgas Mežu juristi, bet 2011. gadā kļuvuši par advokātiem. Tad arī uzņēmums nolēmis likvidēt Juridisko daļu, iepirkt ārpakalpojumu, un konkursā uzvarējuši abi bijušie darbinieki. Laikraksts Latvijas Avīze noskaidrojusi, ka līdz 2011. gadam juristu pakalpojumi Rīgas Mežos izmaksājuši aptuveni 78 tūkstošus eiro gadā, bet tagad ārpakalpojumā – daudz vairāk.


Fiktīvi darbinieki 

Valsts policija pabeigusi izmeklēšanu par fiktīvu nodarbinātību pašvaldības uzņēmumā Rīgas namu pārvaldnieks, kā rezultātā izkrāpti gandrīz 150 tūkstoši eiro. 

Uzņēmuma Attīstības nodaļā no 2014. gada marta līdz 2015. gada aprīlim nodarbināti cilvēki, kuri faktiski pienākumus nav veikuši. Raidījums Nekā personīga vēstījis, ka to vidū ir Rīgā valdošajām partijām pietuvinātie – bijušais Rīgas Dārzu un parku direktors Agnis Kalnkaziņš (tagad Rīgas Ūdens valdē), Saskaņas deputātu sievas Aleksandra Klementjeva un Žanna Pankratova, kā arī deputāte Svetlana Savicka. Nodaļā «strādājis» arī Ušakova bijušā preses sekretāra Sandra Toča dēls Mārtiņš un Ivans Staļnojs, kurš sociālajos medijos izplatīja Saskaņai radniecīgus vēstījumus. 

Kad Valsts kontrole 2015. gada aprīlī negaidīti ieradās uzņēmumā un pieprasīja ziņas par nodaļas darbiniekiem, valde to likvidēja. Nupat maijā domes koalīcija noraidīja opozīcijas priekšlikumu atlaist uzņēmuma valdi.

Tiesāts, bet amatā!

Prokuratūrā šogad sākta pārbaude par Rīgas namu pārvaldnieka Kurzemes iecirkņa vadītāja p. i. Vladimiru Telešu, kurš parakstījis vairākus ar iedzīvotāju drošību saistītus dokumentus kā sertificēts būvinženieris, taču ne Latvijas augstskolās, ne Būvinženieru savienībā nav apliecinājumu, ka viņš ieguvis nepieciešamo izglītību. 

Raidījums Nekā personīga vēstījis, ka Telešs bijis četras reizes sodīts, tajā skaitā par slepkavību un ilgus gadus pavadījis cietumā. Arī laikā, kad viņam uzticēja darbu ar Rīgas iedzīvotājiem, Telešam nesen bija nolasīts spriedums par zādzību. Iespējams, Teleša karjeru sekmējis tas, ka viņa dzīvesbiedre ir Saskaņas deputāte Svetlana Savicka.

Telešs nav vienīgais, kas pašvaldības sistēmā amatu ieguvis, par spīti agrākiem likumpārkāpumiem. Nesen Ir atklāja, ka Rīgas Centrāltirgus gaļas paviljona vadība uzticēta Arturam Zolotiham, kas tiesāts par zagtu automašīnu tirgošanu grupā. 

Zolotihu sportiski koleģiālas attiecības vieno ar Centrāltirgus vadītāju Andri Morozovu, Saskaņas Saeimas deputātu Andreju Elksniņu un citiem partijas aktīvistiem.

Kukuļņemšana Centrāltirgū

KNAB 2015. gadā veica kratīšanu Rīgas Centrāltirgus vadītāja Anatolija Abramova darbavietā. Izmeklēšana noskaidroja, ka Abramovs pieņēmis no uzņēmēja kukuli – tiesības izmantot degvielas karti, pretī nodrošinot labumu uzņēmumam, kurš uzvarējis publiskajā iepirkumā.

Turklāt Abramovs izpaudis pirmstiesas kriminālprocesā iegūtās ziņas, kā arī bez attiecīgas atļaujas uzglabājis šaujamieroču munīciju. Neraugoties uz aizdomām par koruptīviem darījumiem, Abramovs vēl aptuveni gadu pēc oficiālas atstādināšanas turpināja darbu tirgū kā padomnieks. Mērs Nils Ušakovs skaidroja, ka Abramovam jāpabeidz iesāktie projekti. Neilgi pēc tam KNAB 2016. gada jūnijā aizturēja Abramovu jauna kriminālprocesa ietvaros un aizveda no tirgus rokudzelžos.

Sadārdzinātā Rīgas Satiksme

Pārbaudot Rīgas Satiksmes 2014. gadā noteiktos braukšanas tarifus, Valsts kontrole konstatēja, ka pašizmaksas aprēķinos izmantotās pasažieru skaita prognozes nav balstītas datos, turklāt izmaksās iekļauti neatbilstoši tēriņi, piemēram, līzinga maksājumi par darbiniekiem personīgā lietošanā nodotām automašīnām.  Neefektīvi izlietots 16,1 miljons eiro par degvielas piegādi, bet darījumi par 1,3 miljoniem eiro veikti nelikumīgi vai nelietderīgi. Piemēram, 106 000 pārskaitīti baskatebola klubam TTT-Rīga, bet 1,1 miljons ar Saskaņu saistītai biedrībai Arodbiedrību koordinācijas centrs.


Kriminālprocess par Barona ielas remontu

Pērn KNAB sācis kriminālprocesu par dokumentu viltošanu Barona ielas remonta procesā. Ielas brauktuves remontdarbi izmaksājuši 2,6 miljonus eiro, bet ietves – 0,9 miljonus, taču kvalitāte daudzkārt izraisījusi sabiedrības sašutumu. 

Būvuzraudzību Satiksmes departaments bija uzticējis SIA Bild, kas pirms vairākiem gadiem piederējis nu jau bijušajam Būvdarbu uzraudzības nodaļas vadītājam Uģim Brožam. 

Pēc KNAB intereses Broža amatu Satiksmes departamentā pārtrauca un drīz sāka sadarbību ar citu pašvaldības uzņēmumu – Rīgas Satiksme.

Kukulis kapsētu pārvaldniekam

KNAB 2014. gadā par 13 tūkstošu eiro kukuļa pieprasīšanu aizturēja Mājokļu un vides departamenta Kapsētu pārvaldes priekšnieku Jāni Upīti. Viņš kukuli par nomas līgumu pieprasījis no kāda uzņēmēja, kas tirgo ziedus pie Meža kapiem. Uzņēmējs vēlāk raidījumam Nekā personīga atstāstījis Upīša teikto, ka viņam esot tālāk jāmaksā augstākām amatpersonām – departamenta vadītājam Anatolijam Aļeksejenko un domes Mājokļu komitejas priekšsēdētājam Vjačeslavam Stepaņenko.

Aļeksejenko jau iepriekš nonācis tiesībsargu uzmanības lokā, 2013. gadā KNAB viņu turēja aizdomās par 100 tūkstošu eiro kukuļa pieprasīšanu saistībā ar zemes nodošanu nomā kolumbārija būvniecībai, bet pirms pāris gadiem apsūdzība celta par neatļautu mobilo telefonu slāpēšanas ierīces glabāšanu. Šajā lietā stājies spēkā notiesājošs spriedums, ar kuru Aļeksejenko piespriests 1850 eiro sods.

Stratēģija par 285 tūkstošiem

Pašvaldības aģentūra Rīgas Gaisma par 285 tūkstošiem eiro auditorkompānijai Deloitte uzticējusi Rīgas apgaismojuma stratēģijas rakstīšanu. Pagājis jau gads kopš rakstīšanas sākuma, un pašvaldība samaksājusi lielāko daļu summas, taču darba rezultātus neviens nevarēja parādīt, kad to lūdza raidījums Nekā personīga. 

Pašvaldības kapitāldaļu turētājs ir mērs Nils Ušakovs.

35 tūkstoši Dzanuškānam par «pētījumu»

Rīgas dome dāsnu līgumu 2014. gadā izgādāja mēra Nila Ušakova padomniekam advokātam Jānim Dzanuškānam. Viņa birojam par 35 tūkstošiem eiro uzticēts pētījums par teritorijas plānojuma pārvaldību. 

Pēc Latvijas Radio intereses sākotnēji ar pētījumu nebija iespējams iepazīties, bet vēlāk publiskotais dokuments izrādījās plaģiāts – no interneta izkopētas likumu normas un tiesu spriedumi. 

Pēc skandāla Dzanuškāna birojs naudu domei atmaksāja un mērs Ušakovs paziņoja, ka ar to problēma ir atrisināta. Dzanuškāns pārstāvējis domes vadību arī privātās tiesvedībās, piemēram, Ušakovu goda un cieņas lietā pret medijiem, arī žurnālu Ir.

Ušakovs  reklamējas soctīklos par domes naudu?

KNAB sācis pārbaudi par pašvaldības līdzekļu izmantošanu politiskās aģitācijas veikšanai sociālajos tīklos, proti, vai mērs Nils Ušakovs un Saskaņa neizmanto pašvaldības kapitālsabiedrību un Rīgas domes līdzekļus, lai popularizētu Ušakova privāto Facebook profilu.

Šobrīd priekšvēlēšanu aģitācijas pārkāpumi nav konstatēti, taču birojs turpina pārbaudi par to, vai nav pārkāpti interešu konflikta novēršanas likumā noteiktie ierobežojumi.

Rīgas brīvostai 622 tūkstošu sods par konkurences pārkāpumu

Par dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kropļojot konkurenci velkoņu biznesā, Rīgas brīvosta pēdējo gadu laikā tikusi pie prāviem naudassodiem. 

Pirmo reizi tā sodīta jau 2009. gadā ar 64 tūkstošiem eiro, tad vēlreiz 2011. gadā ar 149 tūkstošiem, bet pārkāpumus turpināja. 

2015. gadā mērs bija pilns un Konkurences padome piemēroja 1,5 miljonu eiro sodu – lai nebūtu jāmaksā pilna summa, osta piekrita nekavējoties izbeigt gadiem ilgušo pārkāpumu un samaksāt «tikai» 622 tūkstošus.

Mediju «uzpirkšana» pirms vēlēšanām

Rīgas pašvaldības struktūrvienības ik gadu velta prāvas summas medijiem, lai slavinātu savus labos darbus. Pērn – pirmsvēlēšanu gadā – līgumos ar medijiem iztērēti vismaz 1,2 miljoni eiro, izpētījis raidījums Aizliegtais paņēmiens. 

Piemēram, domes Sabiedrisko attiecību nodaļai slēgti līgumi par 180 tūkstošiem eiro, Rīgas Namiem – par 170 tūkstošiem, Rīgas Satiksmei – par 140 tūkstošiem, Rīgas Centrāltirgum – par 135 tūkstošiem, Izglītības, kultūras un sporta departamentam – par 120 tūkstošiem. 

Starp lielākajiem ieguvējiem ir divas firmas – 329 tūkstošus saņēmusi firma Mediaservice, kas apkalpo mediju namu Zīme (izdod krievu laikrakstus Vesti, Subbota, 7 Sekretov) un 40 tūkstošus Vesti Reklāma. Divu gadu laikā Mediaservice no pašvaldības naudas saņēmusi gandrīz miljonu eiro. 

Savukārt no latviešu medijiem pērn visvairāk saņēmis Kasjauns.lv – 100 tūkstošus. 

Kamēr rīdzinieku nauda aiziet pašvaldības slavināšanai, mērs Nils Ušakovs no kritiskiem jautājumiem bēg, atsakot intervijas arī žurnālam Ir.

Nanoūdens skandāls

Raidījums Nekā personīga 2015. gada sākumā vēstīja par krāpšanu Rīgas Satiksmē – iegādājoties transporta tīrīšanas līdzekļus, maksāts par īpašām nanotehnoloģijām, bet iepakojumos piegādāts ūdens. 

Dienesta pārbaudē uzņēmums nekādus pārkāpumus nekonstatēja. Tomēr vēlāk policija ierosināja kriminālprocesu un izmeklēšanā noskaidroja, ka personu grupa, savstarpēji vienojoties ar iepriekš sarunātiem pretendentiem, tīrīšanas līdzekļu vietā piegādāja nezināmas izcelsmes un kvalitātes produkciju. Krāpšana notikusi, viltojot dokumentus, tā iegūstot aptuveni 400 tūkstošus eiro.

Iepriekšējā domes sasaukuma skandāli

2013. gadā KNAB atklāja korupciju Satiksmes departamentā – mikroautobusu pārvadājumu uzņēmumiem ik mēnesi prasīts 50 latu kukulis par katru busiņu, kas kursē Rīgā. Nauda tikusi ar Saskaņu saistītajai arodbiedrībai LABA.

2012. gada septembrī KNAB pieķēra Dzīvokļu pārvaldes vadītāju Āriju Stabiņu, kas ilgtsoši ņēmusi kukuļus par dzīvokļu maiņas kārtošanu. Kad prokuratūra sāka kriminālvajāšanu, Stabiņa aizbēga no Latvijas un joprojām nav atrasta.

Pašvaldības uzņēmums Rīgas Nami, kurā kapitāldaļu turētājs ir vicemērs Andris Ameriks, 2011. gadā iesaistījās valūtas spekulācijās, nododot 6,8 miljonus eiro firmai Zeus. Darījumi nesa zaudējumus, turklāt 1,7 miljonus eiro uzņēmums pašvaldībai neatdeva. Lietu šobrīd skata pirmās instances tiesa.

2011. gadā Rīgas namu pārvaldnieka finanšu direktors Jānis Kalniņš no uzņēmuma piesavinājās 352 tūkstošus eiro, veicot pārskaitījumus uz paša uzņēmumu un viltojot dokumentus. Viņš saukts pie atbildības – tiesa piespriedusi reālu brīvības atņemšanu uz četriem gadiem un sešiem mēnešiem.

2012. gadā Rīgas dome nolēma iesaistīties biznesā – ražot ūdeni pudelēs, lai gan uzņēmēju organizācijas un Konkurences padome protestēja pret konkurences kropļošanu un pašvaldības naudas izšķērdēšanu. Uzņēmums Aqua Riga ņēma 560 000 eiro aizdevumu, taču bizness neaizgāja, un nesegtie zaudējumi pērn bija 167 tūkstoši eiro.

2012. gadā dome nolēma, ka visām Rīgas mācību iestādēm ar pašvaldības firmu Rīgas Serviss jāslēdz līgumi par apsaimniekošanu, apsardzi un remontdarbiem, nevis jāizvēlas izdevīgākais piegādātājs konkursā. Konkurences padome to nodēvēja par ceļu uz sociālismu.

2012. gadā KNAB ierosināja kriminālprocesu par korupciju Satiksmes departamenta Kontroles dienestā – piecas amatpersonas ilgstoši ņēmušas kukuļus no autopārvadātāju pārstāvjiem, lai nekonstatētu pārkāpumus vai nepiemērotu atbilstošus sodus.

2011. gadā Rīgas Nami pamanījās 1,04 miljonus eiro samaksāt par Saktas puķu tirdziņa labiekārtošanu – stikla paviljonu būvi 311 kvadrātmetru platībā. Pagaidu ēkas būvniecība izmaksāja 4116 eiro kvadrātmetrā, kamēr greznā Rīgas Biržas muzeja restaurācija – 3461.

Ilustrācijas – Ernests Kļaviņš

Ārstēt uzreiz vai pagaidīt?

Posted on maijs 17, 2017 by - Analīze

NULL

Latvija ir Eiropas rekordiste HIV izplatības ziņā, taču neseko Pasaules Veselības organizācijas ieteikumam bīstamā vīrusa ārstēšanu sākt nekavējoties

Ko man darīt? Šis vienkāršais pacienta jautājums ārstei Ingai Ažiņai liek nodurt acis. 30 gadus vecajam vīrietim, kurš tikko uzzinājis, ka ir HIV pozitīvs, valsts apmaksāta ārstēšana nepienākas. Vispirms viņam jāsagaida, lai veselība būtiski pasliktinātos, jo valsts sāk finansēt terapiju tikai tad, kad vīrusu apkarojošās organisma šūnas ir nokritušās līdz zemam līmenim. Rezultātā valsts apmaksātas zāles saņem aptuveni trešdaļa HIV/AIDS pacientu. Un slimība arvien izplatās. Veselības ministrija piedāvā no nākamā gada ārstēšanu sākt nedaudz agrāk, bet ne tūlīt pēc HIV diagnosticēšanas. Kāpēc tā?

Dzīvībai svarīgās šūnas 

Latvijā gada sākumā gandrīz 7000 pacientiem bija atklāts HIV (cilvēka imūndeficīta vīruss) vai AIDS (pēdējā, nāvējošā HIV stadija). Rēķinot inficēto skaitu uz 100 000 iedzīvotāju, Latvija ir Eiropas līdere – pie mums ir 3,5 reizes vairāk HIV un astoņas reizes vairāk AIDS slimnieku nekā vidēji Eiropā.

Daudzas valstis ievēro Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ieteikumu sākt ārstēšanu, tiklīdz HIV konstatēts, jo tas iegrožo divus riskus: slimības attīstību līdz AIDS stadijai un HIV tālāku izplatību – terapijas laikā novājināto vīrusu vairs nevar nodot citiem.

Turpretī Latvijā valsts apmaksātas terapijas sākšanai ir jāsagaida, lai cīņai pret vīrusu svarīgo CD4 šūnu skaits organismā stipri nokrītas. Veselam cilvēkam šo šūnu līmenis ir 700-1100 vienā kubikmililitrā asiņu, bet HIV terapiju Latvijā šobrīd sāk, ja sasniegts slieksnis 350, turklāt kopš ekonomikas krīzes septiņus gadus tas vēl tika pazemināts līdz 200. Parasti šajā slimības stadijā cilvēka imunitāte ir novājināta tik ļoti, ka paaugstinās citu saslimšanu risks –  tuberkuloze, sēnīšu slimības, vēzis.   

Rezultātā kopš 2010. gada Latvijā nemitīgi pieaug gan no jauna reģistrēto, gan kopumā zināmo HIV pacientu skaits. Viens no galvenajiem iemesliem ir tieši vēlā terapijas sākšana, uzskata Latvijas Infektoloģijas centra HIV/AIDS ambulatorās nodaļas vadītāja Inga Ažiņa, kas ārstē HIV jau 20 gadus. Infektoloģijas centrs neatlaidīgi lūdzis pārskatīt kritērijus, taču ministrijas atbilde vienmēr bijusi – naudas ir tik, cik ir. Tikai no 2016. gada janvāra slieksnis atkal pacelts līdz 350. Pērn valsts apmaksātas zāles saņēma tikai 1973 cilvēki jeb 32% no pacientiem, kam ir HIV/AIDS. Tas ir vismazākais īpatsvars Eiropas un Centrālāzijas valstīs. Tikai daži var atļauties pirkt zāles paši, pārējie gaida, kad viņu imūnsistēma novājināsies tik ļoti, lai sāktu valsts apmaksātu ārstēšanu. Ik gadu dažādu iemeslu dēļ nomirst 8-13% HIV/AIDS slimnieku.

Latvijas pieeja atšķiras no steidzamības, ar kādu HIV apkaro citur pasaulē. Kopš pērnā gada ASV un vairums Eiropas valstu seko PVO ieteikumam sākt ārstēšanu, tiklīdz HIV ir konstatēts. Pētījumos pierādīts, ka agrīna HIV ārstēšana samazina infekcijas izplatības risku par 20%. «Preparāti bloķē vīrusu līdz nenosakāmi mazam līmenim, un tik novājinātu vīrusu nevar nodot citiem. Tas ir pamatu pamats, kāpēc svarīgi laikus sākt terapiju,» skaidro Ažiņa. Tiesa, iznīcināt pavisam HIV nav iespējams – zāles pacientam jādzer visu mūžu. Taču vīrusu ir iespējams nomākt. Tāpēc Ažiņai šķiet satraucoši, ka Latvijā nesteidzas sākt terapiju. Tādi ierobežojumi, kādi pašlaik noteikti Latvijā, ir vēl tikai divās ES valstīs – Lietuvā un Īrijā. 

Ārste pieļauj, ka nevērīgā attieksme pret HIV saistīta ar veciem stereotipiem, ka šie pacienti ir narkomāni vai homoseksuāli cilvēki. Taču tagad tipiskais HIV/AIDS pacients ir vīrietis vai sieviete vecumā no 20 līdz 40 gadiem, kam ir ģimene, kas strādā un maksā nodokļus. «Principā ar HIV var slimot jebkurš no mums. Pacienta krēslā ir sēdējuši skolotāji, bērnudārzu audzinātāji, ārsti, juristi,» saka Ažiņa.

Pussolis

Veselības ministrija ir gatava iegrožot HIV izplatību, taču ne tik strauji. Maija vidū izvērtēšanai nodots ministrijas plāns HIV ierobežošanai, kas paredz no 2018. gada valsts apmaksātu terapiju sākt, ja dzīvībai svarīgo CD4 šūnu līmenis nokrities līdz 500.

«Jārēķinās ar budžeta iespējām,» skaidro ministrijas pārstāve Jana Feldmane. Kopš 2010. gada, kad zāles pret HIV iekļautas kompensējamo medikamentu sarakstā, terapijas izmaksas valstij pieckāršojušās un pērn sasniedza 10,6 miljonus eiro. Lai pildītu PVO rekomendācijas, vajadzētu vēl 14 miljonus eiro gadā.

«Tas, ka speram nelielu soli, nenozīmē, ka netuvojamies mērķim,» saka Feldmane. Ministrija nākamajā gadā zālēm paredzējusi papildus 0,8 miljonus eiro, lai ārstēšanu sāktu no jaunā CD4 sliekšņa 500, bet kopumā HIV ārstēšanas paplašināšanai – ārstu kapacitātes celšanai, pieejamībai reģionos un profilaksei – 2018. gada budžetā paredzēti papildus 3,3 miljoni eiro un divos nākamajos gados vēl attiecīgi 5,4 un 7,5 miljoni.

Biedrības Apvienība HIV.LV vadītājs Aleksandrs Molokovskis ministrijas piedāvājumu uzslavē kā pozitīvu soli: «Ja CD4 šūnu līmenis ir virs 500, cilvēks jūtas kā praktiski vesels. Slimībai pat nav pirmo simptomu.» Viņš gan uzskata, ka valsts apmaksāta ārstēšana būtu jāsāk uzreiz, tiklīdz HIV konstatēts.

Tikmēr infektoloģe Ažiņa atceras savu pacientu: «Viņam ir 30 gadu, labs darbs, maksā nodokļus. Viņš saprot, kādi ir ārstēšanas kritēriji pasaulē, kādi Latvijā un kāpēc tie ir tādi. Šobrīd viņa CD4 šūnu skaits ir samazinājies līdz 500. Ja viņš gaidīs, lai līmenis krītas, ir risks saslimt ar vēl citām slimībām. Bet tad ir cerība sagaidīt valsts apmaksātu ārstēšanu. Ja viņš apņemas pirkt zāles pats, jārēķinās ar 150-400 eiro lieliem izdevumiem katru mēnesi. Tad CD4 šūnu skaits normalizēsies un es viņu nekad nevarēšu ierakstīt par valsts naudu ārstējamo HIV pacientu sarakstā. Tāpēc man grūti skatīties acīs šim cilvēkam, kurš ir ieguvis augstāko izglītību un nesen sācis karjeru.» Viņš esot nolēmis emigrēt uz Vāciju, kur HIV ārstē, neskaitot CD4 šūnas.

Miermīlīga pieskatīšana

Posted on maijs 17, 2017 by - Pusdienās

Kamēr Latvijā pilsoņi gatavojas vēlēt pašvaldību vadību, Rīgā viesojas Amsterdamas nakts mērs Miriks Milans, kura darbs pilsētā par ceturto daļu samazinājis iedzīvotāju sūdzības par nekārtībām naktī

Tiekamies omulīgā kafejnīcā Brīvības pieminekļa pakājē; tepat aiz stūra – Latvijas Universitātē – viņš uzstājas konferencē Reputation Time, daloties savā pieredzē Amsterdamas mēra amatā. Taču smaidīgais jaunais vīrietis melnās treniņbiksēs, baltās sporta kurpēs un cepurē ar platu nagu nav politiķis. Viņa pienākumi sākas brīdī, kad pilsētas pārvaldītāji devušies mājās, iestājusies krēsla un ielās iznākuši izklaides kārotāji. Miriks Milans ir Amsterdamas nakts mērs.

2003. gadā Amsterdamas rāte apjauta – lai izveidotu labu nakts dzīves biznesa regulējumu, ir vajadzīgs kāds, kas spēj informēt, kas īsti naktī notiek. «Ir grūti to novērtēt domes birojā, kur sēdi līdz pieciem pēcpusdienā,» Miriks iesūc karoti tomātu zupas. Tas bija Amsterdamas nakts mēra posteņa dzimšanas laiks, bet Miriks tajā ievēlēts 2012. gadā. Pāris gadu laikā viņš iniciatīvu reģistrēja kā nevalstisku organizāciju. «Ar pilsētas domes vadītāju personīgi tiekos divas trīs reizes gadā, bet ar viņa biroju sazinos katru nedēļu,» par savu darba ritmu pastāsta Miriks.

«Mēs pierādījām, ka nakts dzīve nav industrija, no kuras jābaidās. Tā ir industrija, ar kuru var strādāt kopā,» viņš stāsta. Nakts dzīve, viņaprāt, ir svarīga no ekonomiskā, kultūras un sociālā aspekta, bet tai ir daudz blakņu – alkohols, kautiņi, narkotikas. «Gribēju panākt, lai tad, kad dome lemj par regulējumiem, kas skar pilsētas nakts dzīvi, arī mēs esam pie sarunu galda,» atklāj Miriks, kuram ir pieredze pasākumu organizēšanā un nakts dzīves biznesā.

«Es nerunāju par kultūras apmaiņu naktsklubu VIP istabiņās. Tur var uzzināt tikai to, cik dārgs ir šampanietis,» Miriks iesmejas. Kā piemēru viņš min Pussy Riot filmas izrādīšanu Kaņepes Kultūras centrā, ko pamanījis Rīgas nakts dzīves izlūkošanā. Šādas vietas, viņaprāt, bagātina kultūras telpu, ļauj cilvēkiem socializēties. To stiprināšana un vairošana ir viņa prioritāte.

Veikli iestrēbis vēl pāris karotes zupas, Miriks azartiski ķeras klāt paveikto darbu sarakstam. Strādājot plecu pie pleca ar pilsētas īsto mēru, viņi ieviesuši diennakts licences Amsterdamas naktsklubiem. Līdz tam izklaides vietas drīkstēja strādāt tikai līdz 4-5 rītā. Pienākot slēgšanas laikam, tūkstošiem jauniešu izbirst ielās. Visi vēlas paēst, braukt mājās, turpināt lustēties – vietējiem iedzīvotājiem tas sagādā problēmas, jo rada troksni, nekārtības. Mirika komanda piedāvāja pilotprojektu – desmit klubiem ārpus centra piešķirt tiesības strādāt bez laika ierobežojuma. Lai izvēlētos, kuriem klubiem atļaujas piešķirt, tika veidots plašs konkurss. Šobrīd dome apsver nākamo desmit licenču izsniegšanu. Pateicoties tām, izdevies samazināt nekārtības ielās, jauniešus izkaisīt pa dažādām pilsētas vietām un veicināt ekonomiku rajonos ārpus centra.

Ieviesti arī ballīšu stjuarti, kā tos smaidot nodēvē Miriks. Tie ir sociālie darbinieki, kuri naktīs dodas uz ballīšu rajoniem un iesaistās kārtības uzturēšanā. Viņi nav policisti, taču var atgādināt jaunietim, kurš grasās nokārtoties uz ielas: «Labāk nedari tā, policija ir aiz stūra!» Vai kompānijai uzsaukt: «Vai zināt, ka šeit nedrīkst lietot alkoholu?» Šāda miermīlīga pieskatīšana izrādījusies efektīva, un ballētāji uzvedoties kārtīgāk. Ja esi ballītē pie kāda mājās, tu neizdemolēsi viņa pagalmu. Šie darbinieki rada sajūtu, ka vietai ir saimnieks, kam tā rūp, Miriks skaidro veiksmes atslēgu. Vienlaikus stjuarti sniedz arī izziņas par tuvējo apkārtni – kurp doties, ja gribas klausīties hiphopu vai džezu, kur garšīgi paēst. Turklāt viņi ir policijas ausis un acis – redz, ja briest konflikts, spēj policijai norādīt, kas bijuši nekārtību cēlāji. Ja šo darbinieku vietā būtu policisti, sajūta būtu kā kara zonā, bet šādā veidā atmosfēra joprojām ir jautra, Miriks skaidro.

Miriks lepojas arī ar interneta lapas izveidi, kurā cilvēki tiešsaistē kārtības uzraugiem var ziņot par troksni vai nekārtībām. Tūlītēju reakciju uz sūdzību iespējams saņemt visu diennakti.

Šīs iniciatīvas pusotra gada laikā par 28% samazinājušās iedzīvotāju sūdzības par vardarbību, par 25% – sūdzības par troksni un citām nekārtībām. «Neesam vēl galā, bet tas ir sākums,» nakts mērs piebilst.

Amsterdamas piemērs iedvesmojis arī citas pilsētas. Tagad šādi amati ir Parīzē, Londonā, Tokijā un citās lielpilsētās. Drīzumā tāds būs Stokholmai. «Kad pirmo reizi dzirdi par nakts mēru, liekas – kas tas tāds? Kad iedziļinies, tad saproti – ļoti laba doma, ka kāds varētu parūpēties par pilsētas nakts dzīvi,» idejas izplatīšanos skaidro Miriks.

Nākamais projekts, kuru Amsterdamas nakts mērs grib īstenot, ir dzimumu līdztiesības veicināšanai – Women on Top. «Ja viscaur sabiedrībā sievietes saņem mazāku atalgojumu nekā vīrieši un tiek diskriminētas, būtu naivi domāt, ka tas nenotiek nakts dzīvē – festivālos un naktsklubos mazāk nekā 10% dīdžeju ir sievietes. Tas nav godīgi,» Miriks secina. «Lai tas mainītos, vajadzīgi paraugi – lai pusaudžu vecumā meitene redz, ka arī viņa var kļūt par dīdžeju, ja to vēlas,» Miriks stāsta par ieceri motivēt sievietes «izsisties» šajā nozarē.

Lai gan Rīgā Miriks ir pirmo reizi, šeit viņš plāno atgriezties jau drīz – augustā. Kopā ar Berlīni, Amsterdamu un Budapeštu Rīga iesaistījusies Erasmus+ projektā par dažādu urbāno subkultūru līdzdalību pilsētas politikas veidošanā. Kādi būs šī projekta rezultāti, varēsim sekot līdzi jau vasaras beigās.

Ēdienkarte

Tomātu krēmzupa
Vistas fileja ar dārzeņiem
Zaļā tēja ar medu

Atkal konsolidēsim?

Posted on maijs 17, 2017 by - Komentārs

Valdība nepildīs vienu no savas deklarācijās svarīgākajiem solījumiem

Valdības deklarācijā rakstīts: «Publisko pakalpojumu pieejamībai 2020. gadā iekasēto nodokļu apjoms sasniegs 1/3 no IKP.»

Lasītāja acs var šādiem sausi ekonomiskiem formulējumiem pārslīdēt pāri bez sevišķas intereses, bet patiesībā tas ir viens no svarīgākajiem teikumiem visā deklarācijā.

Kāpēc Igaunijā veselības aprūpe un citi «publiskie pakalpojumi» ir augstākā līmenī nekā Latvijā? Ne jau tikai tāpēc, ka Igaunijā IKP uz iedzīvotāju ir lielāks nekā pie mums – līdz ar augstākiem ienākumiem nāk arī augstākas cenas.

Igaunijas valdībai ir lielāka rocība, jo tā iekasē lielāku daļu no iekšzemes kopprodukta nodokļos un jau labu laiku atrodas līmenī, kuru Kučinska valdība pērn pasludināja par četros gados sasniedzamu mērķi. Pēc Eurostat datiem, 2015. gadā Igaunija iekasēja nodokļos 34,1% no IKP, bet Latvija tikai 29,5%. Tas ir viens no sliktākajiem rādītājiem Eiropas Savienībā, un, par spīti skaļajiem skandāliem un izšķērdībai valsts pārvaldē, šis zemais nodokļu iekasējamības līmenis ir galvenais iemesls, kāpēc medmāsām algas mazas, ceļu stāvoklis žēlīgs un valsts atbalsts dzīves pabērniem tik niecīgs.

Varētu domāt, ka valdība, kurai jārūpējas par labklājības celšanu, domātu par veidiem, kā visefektīvāk panākt šo izvirzīto mērķi, un ka tas būtu nozīmīgs atskaites punkts ar lielu pompu pasniegtajām izmaiņām nodokļu sistēmā. Bet tā nav.

Pagājušonedēļ LTV raidījumā Tieša runa finanšu ministre Reizniece-Ozola atzina – 2020. gadā nodokļos iekasēs nevis 33,3%, bet tikai 31% no IKP. Trešā daļa, viņa bez lielas pārliecības teica, varētu būt pēc pieciem gadiem, tātad 2022. gadā.

Finanšu ministrijas jaunākajos dokumentos prognozes ir pat pieticīgākas par ministres jau tā ne sevišķi ambiciozajiem solījumiem. Turpat arī redzams, ka nodokļu izmaiņas neradīs nekādu grandiozu iekasēšanas izrāvienu, pat ja salīdzina ar nodokļu atstāšanu esošajā līmenī. Savukārt neatkarīgā Fiskālās disciplīnas padome prognozē, ka nodokļu izmaiņas radīs nevis pieaugumu, bet gan kritumu (!) nodokļu ieņēmumos kā daļā no IKP.

Kučinskis pat necenšas slēpt, ka nodokļu samazināšana ne tagad, ne nākotnē nedos papildu līdzekļus akūtu problēmu risināšanai: «Nodokļu reformas rezultāti nevarēs segt to pieprasījumu, kas nepieciešams veselības aprūpei.» Tāpēc Reizniece-Ozola nemitīgi atgriežas pie domas, ka naudu veselības aprūpei varētu nosūknēt no jau tā noplicinātā sociālā budžeta, ņemot kādu procentu no sociālajām iemaksām. Parastajā budžetā naudas nav un pēc simtiem miljonu vērtajiem nodokļu samazinājumiem tās tur arī nebūs.

Valdība gan cer vēl kādu brīsniņu savilkt galus, jo ES struktūrfondu pastiprināta ieplūšana Latvijā kā arī cerīgas vēsmas Eiropas tautsaimniecībā sola spēcīgu izaugsmi nākamajos gados. Lai gan nodokļu izmaiņu pieņemšanas gadījumā Kučinskis un Reizniece-Ozola noteikti centīsies to pasniegt kā savu nopelnu, jau tagad ir redzams, ka ekonomika spēj uzkarst arī bez viņiem. Šā gada pirmajā ceturksnī izaugsme bija 3,9%, straujākā pēdējo četru gadu laikā. Temps varētu pat pieaugt, un zem šiem naudas paliem iespējamās nākotnes budžeta bedres uz dažiem gadiem nebūs redzamas. Tās vēl dziļāk paslēps Reiznieces-Ozolas aizraušanās ar īslaicīgu deficīta palielināšanu, kuru viņa izprasījusies no Briseles.

Taču tautsaimniecības pavasaris kādreiz beigsies, ūdeņi atkāpsies, un nodokļu ieņēmumu dubļainās bedres kļūs skaidri redzamas. Tad Latviju var sagaidīt dubultšoks, jo atklāsies, ka nav vairs arī ES fondu, kuri katru gadu ļāvuši valdībai tērēt 4-5% no IKP vairāk, nekā tā ieņem nodokļos. Kaut kādi fondi jau saglabāsies, tomēr jau labu laiku bijis skaidrs, ka Eiropas bagātās valstis vairs nebūs gatavas pēc 2020. gada tik dāsni atbalstīt nabadzīgākās. Šo budžeta kritumu noteikti krietni palielinās Brexit, jo Lielbritānija ir otrā lielākā neto maksātāja ES budžetā.

Kopā ar fondiem, deficītu un vēl šādiem tādiem ienākumiem Latvijas valsts budžeta izdevumi 2015. gadā, pēc Eurostat datiem, bija 37,1% no IKP jeb par 7,6% vairāk, nekā tā ieņēma nodokļos. Naudas izteiksmē tie ir 1,85 miljardi eiro jeb 20% no visiem budžeta izdevumiem. Tātad ar nodokļiem Latvija nosedz tikai 80 centus no katra eiro, kuru tā izdod.

Nav tālu diena, kad bagātajiem Rietumu onkuļiem zudīs interese šo starpību segt, kad būs beigušās atlaides budžeta deficītam, kad būs jāsāk dzīvot uz sava, ne citu rēķina.

Tajā brīdī trešā daļa IKP nodokļos būs nevis neobligāts valdības deklarācijas labas gribas žests, bet gan dzīves nepieciešamība, taču Kučinskis un Reizniece-Ozola rīkojas, it kā šī skarbā diena nekad nepienāks. Tā varētu būt tuvāk, nekā viņiem šķiet. Tad kļūs skaidrs, cik nepietiekami ir viņu iecerētie nodokļu ienākumi, un atliks tikai divas izvēles – vai nu atkal celt tos pašus nodokļus, kurus tagad tik priecīgi grib samazināt, vai arī vēl vairāk apcirpt jau tā nepietiekamos valsts izdevumus.

Vai kāds vēl atceras vārdu «konsolidācija»?

Komentārs 140 zīmēs

Kafkas Process. Bijušais KNAB darbinieks Jurašs atklāja, ka netiek izmeklēts noziegums, bet viņu apsūdz par valsts noslēpuma izpaušanu.

Uzņēmēji bieži saskaņo piedāvājumus valsts iepirkumiem, un Konkurences padomes vadītāja Ābrama uzskata, ka Latvijā karteļu skaits ir «graujošs».

ASV prezidents Tramps sarunā ar Krievijas ārlietu ministru Lavrovu esot atklājis augstākās slepenības pakāpes informāciju par kādu aģentu Daesh teritorijā.

Muļķotāju ansamblis

Posted on maijs 17, 2017 by - Komentārs

Partijas sola caurskatāmību, bet balso par amatpersonu algu nepublicēšanu

Priekšvēlēšanu gaisotne? Trīs nedēļas pirms pašvaldību vēlēšanām un ar valdības stāstīto par nodokļu maksāšanas svarīgumu fonā Saeima pagājušonedēļ nolēma, ka tautai nav jāzina, cik nodokļos maksātās naudas valsts amatpersonas saņem atalgojumā. Balsojumu Saeimā varam uzskatīt arī par politiski radniecīgu partiju reālu pieteikšanos sadarbībai vismaz Rīgā.

Zaļo un Zemnieku savienības premjerministrs un finanšu ministre aicina Latvijas iedzīvotājus maksāt nodokļus, tikmēr ZZS frakcija Saeimā kopā ar Saskaņu būtiski ierobežo iespējas nodokļu maksātājiem redzēt, kā viņu maksāto tērē valsts pārvaldes aparāts.

Jau septiņus gadus Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteikts, ka amatpersonām izmaksātais atalgojums jāpublicē. Šādu normu Saeima 2010. gadā pieņēma pēc datu noplūdes no Valsts ieņēmumu dienesta Elektroniskās deklarēšanas sistēmas par valsts amatpersonu, uzņēmēju un privātpersonu algām un nodokļu samaksu. Ziņas par amatpersonu algām publiskoja Ivars Poikāns jeb Neo. Viņu pašu tolaik apcietināja, De facto žurnālistes Ilzes Naglas mājās notika kratīšana, taču līdztekus Saeima pieņēma grozījumus likumā, ka iestādēm ik mēnesi jāpublicē internetā valsts amatpersonu atalgojums.

Vienotības deputāts Ints Dālderis bija iesniedzis Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā priekšlikumu, ka jāpublisko ne tikai valsts amatpersonu, bet arī darbinieku algas un vārdi. Tas nozīmētu, ka darbinieku atalgojumu publicētu arī valsts pastarpinātās pārvaldes – pašvaldību, brīvostu, augstskolu, zinātnisko institūtu un citas iestādes. Turklāt informācija atrastos iestādes mājaslapā desmit gadus. Pašlaik atalgojuma datus parasti dzēš jau nākamajā mēnesī.

Diezin vai jāšaubās, ka ar naudas apgūšanas bodītēm un kantoriem apaugušo pašvaldību lobijs Saeimā šādu likuma grozījumu pieņemšanu nevēlas. Taču Saskaņas deputāta Sergeja Dolgopolova vadītā komisija ne tikai noraidīja Dāldera priekšlikumu, bet arī ieteica vispār svītrot no likuma pantu par amatpersonu atalgojuma publicēšanu.

Par abām likuma grozījumu versijām pagājušo ceturtdien balsoja Saeima, un vairākums vispirms noraidīja Dāldera priekšlikumu, pēc tam atbalstīja Dolgopolova komisijas iesniegto. Par to vienoti bija Saskaņas, Zaļo un Zemnieku savienības, Latvijas Reģionu apvienības un No sirds Latvijai frakciju deputāti. Pret balsoja Vienotība un Nacionālā apvienība.

Dolgopolovs un LRA deputāte Nellija Kleinberga no Saeimas tribīnes stāstīja, ka šāda norma Valsts pārvaldes iekārtas likumā vairs neesot vajadzīga, jo, raugi, Saeima ir pieņēmusi grozījumus Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā, ka informācija par amatpersonām maksāto būs pieejama «Ministru kabineta noteiktajā apjomā». Gunārs Kūtris no NSL apgalvoja, ka tas esot «krietni precīzāks» regulējums.

Jāprecizē, ka pašlaik MK noteikumi neparedz amatpersonu atalgojuma un personu uzskaites sistēmas publiskošanu. Valdībai līdz oktobrim jāizdod šādi noteikumi, taču par publiskojamās informācijas apjomu tā var lemt pati. Bet likumdevēji tagad ir pauduši savu gribu, ka nevēlētos šādu informāciju redzēt publicētu nekādā apjomā.

ZZS priekšvēlēšanu kampaņā solītais nodrošināt Rīgā «caurskatāmu pašvaldības iestāžu darbību» un «mazināt korupcijas riskus» arī līdz šim varēja šķist anekdotisks, bet ar balsojumu kopā ar Saskaņu par valsts amatpersonu algu slēpšanu Lemberga kompānija kārtējo reizi pavēstījusi, ka vienmēr pratīs atrast kopēju valodu ar Ušakova komandu.

Pratīs arī LRA, kas kopā ar partiju Latvijas attīstībai pirms vēlēšanām sola: «Mēs panāksim Rīgas domes caurskatāmību.» Partijas līderis Mārtiņš Bondars pat aicina rīdziniekus gāzt Ušakovu – «tāpat kā 1991. gada 24. augustā rīdzinieki gāza Ļeņina pieminekli Rīgā, Brīvības ielā».

Varbūt tāpēc, ka bija iepazinies ar jaunākajiem reitingiem, kuri viņam prognozē tikšanu pāri 5% barjerai, Bondars pagājušo ceturtdien Saeimā kursēja priecīgi lepns. Taču valsts pārvaldes caurskatāmībai principiālajā balsojumā nepiedalījās. No Saeimas tribīnes LRA balsojumu mēģināja skaidrot Juris Viļums – «protams, mēs arī atbalstām to, ka (..) sabiedrībai ir tiesības ar šo algu lielumu iepazīties», taču «frakcija atbalstīs atbildīgās komisijas priekšlikumu» (proti, ka nav nepieciešams iepazīties). Jo, raugi, «īsti nav saprotams, kā tad šī sistēma darbosies turpmāk». Pateicoties arī Viļumam, iespējams, nedarbosies vispār, ja Saeima likuma redakciju atstās nemainītu arī trešajā, galīgajā, lasījumā.

Toties ir saprotams, kā darbosies «sistēma» Rīgā, ja Bondars iekļūs domē. Ja kādam par to vēl ir šaubas, tās var kliedēt LRA/LA vēlēšanu saraksta kandidāts Rolands Pogulis, kuram nešķiet, ka «Rīgā labs mērs jāmaina pret sliktu». «Nevajag jau uzreiz ticēt visam politikā,» Centrāltirgus finanšu nodaļas vadītājs raksta Facebook. «Tiešām neienāk prātā, ka Bondars ir tikai izkārtne?»

To, kas no politiķu runātā ir tikai priekšvēlēšanu izkārtne, vislabāk parāda viņu darītais. ZZS un LRA solītā «caurskatāmība» ir tikai vēlētāju muļķošana, lai paši tiktu pie naudas necaurskatāmas dalīšanas.

Komentārs 140 zīmēs

Bezmaksas nauda? KNAB pārbaudīšot, kurš maksā 203 538 eiro par Ušakova domes pirms vēlēšanām rīkoto Krievijas grupas Bi-2 «bezmaksas» koncertu.

Sargā sevi pats! No izspiedējvīrusa cietuši 200 tūkstoši lietotāju visā pasaulē, kaut gan aizsargāties varēja, laikus atjaunojot Microsoft programmatūru.

Domubiedru jautrībai. Čehijas prezidenta Zemana Krievijas prezidentam Putinam Ķīnā teiktais, ka vajadzētu «likvidēt» žurnālistus, esot bijis joks.