Žurnāla rubrika: Svarīgi

Dzīvoklis nav vientuļa sala

Posted on maijs 12, 2014 by - Redaktora sleja

 

Pagājušajā gadā kādā konferencē radās iespēja uzstāties ar īsu uzrunu par domu, kas mani nodarbina jau sen – ka valstij, pašvaldībām un sabiedrībai būtu jādara krietni vairāk, lai veicinātu daudzdzīvokļu māju iedzīvotāju sadarbību. Ja iedzīvotāji spētu vienoties par mājas siltināšanu, tad ietaupītu naudu. Ja kopā sakārtotu pagalmu vai kāpņu telpu, tad padarītu savu dzīves vidi patīkamāku. Vienkārši sadarbojoties, viņi varbūt pat kļūtu apmierinātāki ar dzīvi, jo daudzi pētījumi rāda, ka tieši izolācija un atsvešinātība ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki mēdz būt nelaimīgi.

Pēc uzstāšanās pie manis pienāca vairāki cilvēki, lai parunātu par šo ideju, pārsvarā tādi, kuri savās dzīvokļu mājās jau bija iesaistījušies nama kopējās dzīves uzlabošanā. Katram bija savs stāsts, taču kopīga bija tāda īpatnēja vientulības sajūta, it kā viņi gribētu izkratīt sirdi par savām problēmām un sasniegumiem, taču līdz šim nav bijis, ar ko runāt.

Tā radās doma par Ir Nams.

Par žurnālu, kurā cilvēki var dalīties idejās un iedvesmā, kā uzlabot savu dzīvi daudzdzīvokļu namos.

Kā redzēsit šajās lappusēs, labu ideju netrūkst, un tās ir iespējams realizēt. Ne vienmēr tas ir viegli, tomēr žurnālā aprakstītie piemēri pierāda, ka ir iespējams pārvarēt daudzās dzīvokļu mājās ierasto norobežošanos.

Dzīvoklis nav vientuļa sala, kopējai mājai jābūt visu kopējai rūpei. Jo skaidrāk to sapratīsim, jo biežāk redzēsim labus sadarbības un prātīgas apsaimniekošanas piemērus un tās nestos augļus, jo labāk mēs visi dzīvosim.

Lai veicas!

Radars pasaulē

Posted on maijs 7, 2014 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) apstiprinājis 17 miljardu dolāru palīdzību Ukrainai. Kopumā starptautiskie aizdevēji, arī Pasaules Banka un Eiropas Savienība, solījuši Ukrainai 27 miljardus. SVF valdes lēmums nozīmē, ka Kijeva nekavējoties varēs saņemt 3,2 miljardus dolāru. Daļu no sākotnējās aizdevuma summas Kijeva varēs izmantot, lai segtu 2,2 miljardus dolāru lielo parādu Krievijai par dabasgāzes piegādēm.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins parakstījis likumu, aizliedzot lamāties medijos, kino un literāros darbos. Likumprojekta autoru pulkā ir arī pazīstamais Krievijas kinorežisors Staņislavs Govoruhins. Par necenzētas leksikas izmantošanu draud naudassods līdz pat 50 000 rubļu (1005 eiro).

Pasaules Veselības organizācija (PVO) satraukta par poliomielīta vīrusa «atgriešanos» un iespējamo izplatīšanos pāri robežām. Lipīgā slimība var izplatīties ārpus tām 10 valstīm, kurās vīruss joprojām ir sastopams ierobežotās vakcinācijas dēļ, proti, Afganistānā, Kamerūnā, Ekvatoriālajā Gvinejā, Etiopijā, Irākā, Izraēlā, Pakistānā, Nigērijā, Somālijā un Sīrijā. PVO aicinājusi šīs valstis izsludināt ārkārtas stāvokli.

Īru republikāņu partijas Sinn Fein līderis Gerijs Adamss aizturēts aizdomās par saistību ar 1972.gadā pastrādātu sievietes slepkavību. Adamss pastāvīgi tiek apsūdzēts kā viens no vadošajiem Īru republikāņu armijas (ĪRA) teroristiskās darbības kādreizējiem organizatoriem, taču viņš pats vienmēr noliedzis saistību ar desmit bērnu mātes Džīnas Makonvailas slepkavību, kuru ĪRA uzskatīja par Lielbritānijas drošības spēku ziņotāju. Šogad martā izvirzītas apsūdzības pirmajam aizdomās turētajam. Sinn Fein ir pārstāvēta gan Ziemeļīrijas pašpārvaldes parlamentā, gan reģionālajā valdībā.

Baltijas ziņu aģentūrai BNS atkal jauns īpašnieks – 55% kapitāldaļu iegādājusies Igaunijas uzņēmēja Margusa Linamē firma. Pērnruden Linamē, kurš plašāk pazīstams kā zāļu mazumtirdzniecībā strādājošs uzņēmējs, savā īpašumā ieguva pusi Igaunijas mediju kompānijas Eesti Meedia kapitāldaļu. 

Liekulības tirgus

Kaut arī Kremlis propagandas karā sludina Krievijas un krievu kultūras diženumu, Krievijas varas elite savām atvasēm lielākoties iekārtojusi dzīvi tieši «naidīgajos Rietumos», vēsta Krievijas portāls Open Town.

Krievijas prezidenta Vladimira Putina meita Jekaterina dzīvo Vācijā, Minhenē, apprecējās ar korejieti. Meita Marija dzīvo Nīderlandē.

Krievijas premjera Dmitrija Medvedeva dēls Iļja izglītošanos gatavojas turpināt ASV Masačūsetsas Universitātē.

Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova vienīgā meita Jekaterina dzīvo un mācās ASV, plāno tur palikt uz pastāvīgu dzīvi.

Krievijas Valsts domes vicespīkera Sergeja Žeļezņaka trīs meitas mācās un dzīvo ārvalstīs – Londonā un Šveicē.

Krievijas Valsts domes vicespīkera Aleksandra Žukova dēls Pjotrs mācās Londonā.

Krievijas Valsts domes vicespīkera Sergeja Andenko meita mācās un dzīvo Vācijā.

Vicepremjera Dmitrija Kozaka dēls Aleksejs sešus gadus darbojas celtniecības biznesā ārvalstīs. Dēls Aleksandrs strādā bankā Šveicē.

Drošības padomes locekļa, bijušā domes spīkera Borisa Grizlova meita Jevgeņija dzīvo Tallinā. Nesen ieguva Igaunijas pilsonību.

Krievijas Valsts domes deputāta Vjačeslava Fetisova meita Anastasija uzaugusi un mācījusies ASV un krievu valodu pārvalda vāji.

Radars Latvijā

Posted on maijs 7, 2014 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā


Par Satversmes tiesas priekšsēdētāju ievēlēts Aldis Laviņš, kurš tikai aprīlī kļuva par ST tiesnesi. Viņa kandidatūra kā kompromiss tika izvirzīta uz trešo balsošanas kārtu, jo pirms tam pēc divām vēlēšanu kārtām netika ievēlēts ne Gunārs Kusiņš, ne līdzšinējais tiesas priekšsēdētāja vietnieks Uldis Ķinis. Par Laviņu nobalsoja četri, pret viņu bija divi tiesneši. 

Nodibināta politiskā partija No sirds Latvijai, par kuras priekšsēdētāju ir ievēlēta bijusī valsts kontroliere Inguna Sudraba. Partijas mērķis ir «re­startēt ne tikai ticību valstij, bet arī pašu valsti». Partijas programmā norādīts, ka kustības biedri noteikuši desmit būtiskākās problēmas mūsdienu Latvijā, kas prasa tūlītēju risinājumu. Latvijas faktu aprīlī veiktā aptauja liecina, ka par partiju, kuras sarakstā būs Sudraba, Saeimas vēlēšanās būtu gatavi balsot tikai 2,8% respondentu.

Būtiski – par 4,6% – aprīlī sarucis Saskaņas centra reitings, liecina Latvijas faktu aptauja. Par SC būtu gatavi balsot 16,8% respondentu. Tai seko Vienotība ar 16,1%, bet trešais populārākais politiskais spēks aprīlī ir Zaļo un Zemnieku savienība, kuru būtu gatavi atbalstīt 8,6% vēlētāju. Par Nacionālo apvienību Visu Latvijai!–Tēvzemei un brīvībai/LNNK Saeimas vēlēšanās aprīlī būtu gatavi balsot 6,3% vēlētāju.

Ministru prezidente Laimdota Straujuma (Vienotība) Vašingtonas tikšanās laikā ar ASV viceprezidentu Džo Baidenu vienojusies ne tikai par drošības prioritātēm, bet arī sapratusi, ka amerikāņu uzņēmēju piedāvātās gāzes cenas ir zemākas nekā patlaban Krievijas piegādātajai gāzei. «Gāzes eksporta sākšana no ASV uz ES būtu labs signāls Krievijai, ka Eiropai ir alternatīvas gāzes piegādes iespējas.» Premjerministre paudusi arī cerību, ka NATO spēku klātbūtne Latvijā un Baltijas jūras reģionā būs ilglaicīga.

No darba atbrīvota valsts a/s Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) valdes priekšsēdētāja Baiba Strautmane, jo valsts kā akcionāre viņai vairs neuzticas. VNĪ akcionārs pieņēmis arī lēmumu no valdes locekļa amata pēc paša vēlēšanās atbrīvot Andri Gādmani. Neuzticība Strautmanei izteikta, pamatojoties uz Komerclikumu, kas nosaka – valdes loceklim kā sabiedrības dalībnieku uzticības personai savi pienākumi ir jāpilda kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Kā zināms, viens no VNĪ lielākajiem objektiem ir ugunsgrēkā cietusī Rīgas pils.

Mūžībā aizgājuši divi izcili latviešu kultūras darbinieki – aktrise Vera Āboliņa-Singajevska (1923-2014) un mūziķis Niks Matvejevs (1958-2014). Abi mākslinieki ir sava laika kultūras zīme, katrs savā jomā devuši lielu ieguldījumu skatuves mākslas veidošanā. Vispopulārākā aktrises loma bija zviedru bērnu grāmatu autores Astrīdas Lindgrēnas radītais Karlsons. Komponists un dziedātājs Matvejevs savulaik spēlējis slavenajā ansamblī Sīpoli, bijis kora Sindi putnu dārzs dalībnieks.

Dzejnieka Imanta Ziedoņa fonds Viegli ar apbalvojumu Laiks Ziedonim cildinājis piecus laureātus, kas iedvesmojuši Latviju kļūt labākai. Par laureātiem kļuva jaunais zinātnieks Vjačeslavs Kaščejevs, Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, skolotāja Ilga Ivanova, kalējs Jānis Nīmanis un Slišānu saime – dzejnieka, rakstnieka un novadpētnieka Ontona Slišāna bērni un mazmazbērni. Imanta Ziedoņa fonds Viegli izveidots 2010.gada pavasarī, un dzejnieks tam uzticējis Murjāņu mājas kā radoša centra tālāku izveidi, kas tika sākta jau viņa dzīves laikā.

Bēgtu, nevis aizstāvētu

Militāru draudu gadījumā Latviju pamestu gandrīz piektā daļa iedzīvotāju, liecina pēc portāla Delfi pasūtījuma aprīlī veiktā SKDS aptauja. Kara draudu gadījumā šādi rīkotos katrs trešais Latgalē dzīvojošais.

Ko Krievija domā par kaimiņvalstīm?

Posted on maijs 7, 2014 by - Aptauja

 

Jaunākā Krievijas sabiedriskās domas aptauja sniedz interesantus datus par «krievu aizsardzības» jautājumu izpratni. Šī reprezentatīvā aptauja visā Krievijā veikta 25.-28.aprīlī.

Kādi līdzekļi Krievijai vispirms būtu jālieto pret valstīm, kurās apspiež krievu tiesības? (%)
Ekonomiskais spiediens – 41
Politiskais spiediens – 34
Atbildes soļi pret šo valstu pilsoņiem (piemēram, deportācijas) – 28
Teritoriju pievienošana Krievijai, ja tāda ir vietējo iedzīvotāju griba – 15
Armijas ievešana šajās valstīs – 8
Grūti pateikt – 14


Dati: Socioloģisko aptauju kompānija Levada-centrs sadarbībā ar mediju kompāniju RBK

Nedēļa ar zaļajiem

Posted on maijs 7, 2014 by - Pasaulē

Konflikts Ukrainas austrumos ir daudz sarežģītāks, nekā varētu likties no malas

Kamēr līkumu ap netālo kalnu met Ukrainas armijas helikopters, vietējo kaujinieku komandieris slēgtā pārtikas veikalā izklāj apkaimes topogrāfisko karti. Armija nupat ieņēmusi pozīcijas pie upes aptuveni divu kilometru attālumā. Kaujinieku komandieris ir pārliecināts, ka drīz sāksies jauns uzbrukums. Viņš dod stingras pavēles saviem vīriem, un ir skaidrs, ka savā mūžā viņš pieredzējis daudzas kaujas. «Ej līdz tiltam un izvieto snaiperus!» pavēl nemiernieku līderis, kurš gatavs atklāt tikai savu vārdu. Viņu sauc Jurijs. Saņēmis norādi, tilta virzienā aizskrien kāds bijušais ukraiņu desantnieks.

Jurijs vada pašpasludinātās Doņeckas Tautas republikas pašaizsardzības spēku 12.rotu. Viņa vīri kopš aprīļa sākuma ir piedalījušies vairāku Ukrainas valdības ēku ieņemšanā valsts austrumu reģionos. Šie paši spēki bija tie, kas uz vairākām dienām kā ķīlniekus sagrāba Eiropas militāro novērotāju komandu, apsūdzot viņus par spiegošanu NATO labā.

Dodoties operācijās, Jurijs parasti uzliek masku. Taču, kad runājamies, viņš to ir noņēmis. Tas gan nepalīdz gūt skaidrāku izpratni par to, kādi ir viņa mērķi, motivācija un sabiedrotie. Viens gan ir skaidrs – konflikts Ukrainas austrumos ir daudz sarežģītāks, nekā varētu likties no malas.

Pēc izskata armijas veterānam Jurijam ir mazliet pāri 50. Pēc PSRS sabrukuma viņš izveidoja nelielu privātu celtniecības firmu Družkovkas pilsētā Doņeckas apgabalā. Juriju vienlaikus var uzskatīt gan par tipisku vietējo, gan arī par Kremļa rokaspuisi, jo savulaik vīrietis komandējis padomju armijas specvienību Afganistānā. Tieši tāpēc tagad viņš iecelts par nemiernieku rotas vadoni.

Taču – kā interesēs viņi tagad karo? Maskava apgalvo, ka pašaizsardzības spēki ir stihiska Ukrainas iedzīvotāju kustība un tiem nav nekāda sakara ar Krievijas armiju, kas iesūtīja savus tā dēvētos zaļos vīriņus varas pārņemšanai Krimā. Tajā pašā laikā Ukrainas valdība un amatpersonas Rietumos uzsver, ka labi organizētos un bruņotos kaujiniekus vada tieši Maskava.

Pavadot kopā ar 12.rotu vairāk nekā nedēļu, apmeklējot viņu kontrolposteņus, intervējot kaujiniekus un novērojot viņu taktiskās aktivitātes pret Ukrainas armiju, rodas arvien lielāka parliecība, ka pilnīgi patiess nav ne viens, ne otrs apgalvojums.

Militāra pieredze

Ir skaidrs, ka 12.rotas kaujinieki ir Ukrainas iedzīvotāji, taču viņiem ir ciešas saites un emocionāla pieķeršanās Krievijai. Gandrīz visi ir bijušie padomju armijas, kā arī vēlāk izveidoto Ukrainas un Krievijas bruņoto spēku veterāni. Daudziem ir ģimenes locekļi, kas dzīvo Krievijā. Un izskatās, ka viņi paši ir apjukuši un pinas skaidrojumos par savu identitāti un lojalitāti.

Šo ainu vēl vairāk sarežģī fakts, ka visi kaujinieki neuzticas jaunajai Ukrainas valdībai un Rietumiem, turklāt atšķiras viņu redzējums par to, kāds tad ir dumpja galējais mērķis. Viņi paši savā starpā strīdas par to, vai prasīt Ukrainas valdībai lielāku autonomiju, vai arī lūgt, lai austrumu reģionus anektē Krievija. Viņi strīdas pat par to, kam «piederēs» Kijeva. Un kur būtu jāvelk sadalītās Ukrainas robeža.

Komandieris Jurijs stāsta, ka pret iespējamo aneksiju no Krievijas puses viņš izturas rezervēti. Tajā pašā laikā uz viņa štāba terases plīvo trīskrāsainais Krievijas karogs.

Viņš stāsta, ka pats piedalījies Ukrainas izlūkdienesta ēkas pārņemšanā Doņeckā 7.aprīlī, bet pēc piecām dienām iekarojis pilsētas policijas galveno mītni. Abas šīs operācijas palīdzēja nostiprināt nemiernieku pozīcijas Doņeckā. Videosižeti un fotogrāfijas apstiprina, ka Jurijs stāsta taisnību.

Kopā ar žurnālistiem pavadītās nedēļas laikā viņš vairākkārt ironiski noraidīja Kijevas un Rietumu apgalvojumus, ka dumpinieku operācijas vada Krievijas militārās pretizlūkošanas virsnieki.

«Nev te nekādu krievu kungu,» viņš saka. «Te nav neviena maskavieša. Mums pietiek pieredzes.»

Jurija militārajā karjerā ir četri Afganistānā pavadīti gadi, kad viņš vadīja nelielu īpašo uzdevumu vienību Kandahāras pilsētā. Tas bija 80.gadu sākumā.

Uz savu kādreizējo militāro pieredzi vai nu padomju armijas, vai Ukrainas bruņoto spēku kājniekos, gaisa spēkos, pretgaisa aizsardzībā vai īpašo uzdevumu vienībās norāda gandrīz visi 119 vīri, kuri tagad karo Jurija pakļautībā. Viņu vecums svārstās no 20 līdz 60 gadiem.

Piemēram, Kostja stāsta, ka bijis desantnieks Krievijas armijā pēc PSRS sabrukuma. Tagad viņam ir Ukrainas pilsonība, kuru saņēmis pirms diviem gadiem. Uz Doņeckas apgabalu viņš pārcēlās jau 1997.gadā, lai būtu tuvāk mātei.

Divi citi kaujinieki stāsta, ka viņu saknes nemaz nav Ukrainas austrumos – viens nāk no Odesas, otrs no Dņepropetrovskas, kas atrodas valsts vidienē.

Riebīgā valdība

12.rotas uzdevums ir sargāt daļu frontes pie Slovjanskas pilsētas, kas ir viens no Ukrainas austrumu dumpja centriem. Viņi jau vairākas reizes atsituši Ukrainas armijas uzbrukumu. Rota atbild arī par vairākiem kontrolposteņiem, kas izveidoti viscaur pilsētā un kur nemiernieki dežurē cauru diennakti.

Redzams, ka kaujinieku disciplīna ir laba. Uz savu maiņu katrs ierodas laikus, regulāri tīra ieročus un atturas no alkohola lietošanas.

Viņi arī apgalvo, ka nemiernieku interesēs slepus darbojas plašs ziņotāju tīkls, kas brīdina par gaidāmajiem Ukrainas armijas plāniem.

Par pagaidu valdību, kas tagad strādā Kijevā, visi izsakās ar acīmredzamu riebumu. Un atgaiņā ikvienu norādi, ka valdības ēku sagrābšana austrumu reģionos bija aplama rīcība. Rietumnieciski noskaņoti demonstranti Kijevā taču rīkojās tieši tāpat, rīkojot protestus galvaspilsētas centrā kopš pagājušā gada rudens.

«Kāpēc Amerika atbalstīja viņu rīcību, bet nosoda mūsējo?» iebilst Maksims, gados jauns bijušais desantnieks, kas tagad vada snaiperus pie tilta. «Rietumi paši ir sapinušies pretrunās.»

Maksims, tāpat kā vairāki citi viņa biedri, norāda uz «nepārraujamām» kultūras, ekonomiskām un reliģiskām saitēm ar Krieviju. Viņu ideāls ir Lielslāvu valsts, kurai pašlaik šķēršļus liekot naidīgi spēki no ārienes.

Viens no šādiem draudiem, viņaprāt, bija februārī izvirzītais ierosinājums parlamentā atņemt valsts valodas statusu krievu valodai Ukrainas austrumu reģionos. Pagaidu prezidents šim ierosinājumam uzlika veto. Taču kaujinieku acīs tas tik un tā demonstrē, ka sācies uzbrukums viņu kultūrai. «Tas bija lūzuma punkts,» skaidro Maksims, iztaisnojot pie melnās vestes piesprādzēto nazi.

Kaujinieki noliedzoši groza galvas, kad viņiem jautā, vai viņi pašlaik saņem jelkādu atalgojumu. No Krievijas, oligarhiem vai vēl kāda cita? «Nē, tas nav darbs,» atbild Dmitrijs. «Tas ir dienests.»

Ja Krievijas specdienesti tik tiešām viņiem palīdzētu, tad dumpinieku rokās būtu daudz jaunāki un modernāki ieroči, nevis «vecas grabažas», kas tagad redzamas ierakumos un kontrolposteņos.

Kaujā, kas norisinājās pagājušajā piektdienā, varēja redzēt, ka dumpinieki lielākoties izmanto medību bises un vienu granātmetēju. Citviet var redzēt, ka nemiernieku arsenālā ir tieši tādi paši ieroči kā Ukrainas armijai un Iekšlietu ministrijas īpašajai vienībai, kas ielenkusi Slovjansku. Tās ir 9 mm Makarova pistoles, Kalašņikova automāti, Dragunova snaiperu šautenes, ložmetēji un pārvietojamās prettanku raķetes. Uz šiem ieročiem redzami ražošanas laika spiedogi – 80. un 90.gadi.

Lielākā daļa ieroču izskatās savu laiku nokalpojusi. Tikai viens granātmetējs ir tīrs un jauns. Kaujinieki apgalvo, ka nopirkuši to melnajā tirgū no ukraiņu kareivjiem par 2000 dolāru.

Dumpinieki stāsta, ka pie lielākās daļas ieroču tikuši, pārņemot policijas ēkas un saņemot gūstā vienu Ukrainas armijas bruņumašīnu kolonnu.

12.rotas arsenālā tik tiešām nav nekādu pazīmju par iespējamām ieroču piegādēm no Krievijas. Taču viņi nesaka, no kurienes ņēmuši naudu ieroču un munīcijas iegādei melnajā tirgū.

Kur vilks robežu?

Acīmredzams ir tikai tas, ka dumpinieki bauda lielu atbalstu vietējo iedzīvotāju vidū. Vienā no pēcpusdienām ziņkārīgo pūlis sāka iesaistīties barikāžu un bunkura veidošanā pie tilta pār vienu no kanāliem Slovjanskas rietumos.

12.rotas štābs izveidots Ļeva un Taņas privātmājā. Tā ir pilna ar saziedoto pārtiku – vietējie sanesuši pašu ceptus pīrāgus, sālītu speķi, kastroļus ar boršču, svaigus lociņus, marinētus dārzeņus un augļus.

«Kijevā mūs sauc par separātistiem un teroristiem, bet vietējiem mēs esam glābēji un aizsargi,» saka komandieris Jurijs.

Rotas ēdināšanu uzņēmusies 60 gadus vecā namamāte Taņa pēc tam, kad viņas dēls pievienojās dumpinieku vienībai. Galds viņas mājās visu laiku stāv nokrauts ar pārtiku, un sieviete nepārtraukti mudina vīrus ēst nadzīgāk, ja pamana, ka kāds boršča šķīvis palicis neizēsts.

Garāža kļuvusi par barakām, šķūnītis – par munīcijas noliktavu. Ar virvēm, kas novilktas starp ķiršu kokiem, pār pagalmu nostiprināts maskēšanās tīkls.

Kaujinieki apgalvo, ka viņiem joprojām ir labas attiecības ar vietējo policiju. Tā neesot pretojusies dumpiniekiem. Daļa ceļu policistu pat turpina savu darbu kaujinieku pārņemtajā teritorijā, kontrolējot satiksmi un izmeklējot negadījumus.

Cik ilgi tas viss vilksies, un kāds būtu vislabākais atrisinājums – par to pašu dumpinieku vidū nav vienprātības.

Daļa no 12.rotas vīriem cer, ka austrumu reģioni tiks pie savas autonomijas federālas Ukrainas sastāvā. Citi runā par valsts pārdalīšanu un pievienošanos Krievijai.

Uz jautājumu, vai Ukrainai jāpaliek nedalītai, padomju armijas pretgaisa spēku veterāns Sergejs atbild: «Protams, kāpēc ne?»

«Nē, nē, nē,» iejaucas gados jaunākais Dmitrijs. «Kāda vienota Ukraina te vairs ir iespējama?»

Viņam piekrīt Aleksejs: «Ukrainas rietumu iedzīvotāji ir parādījuši savu īsto seju – viņi ir nacisti un fašisti. Viņi nojauca Ļeņina pieminekļus, uzbruka mūsu vēsturei. Dzīvot ar viņiem vienā zemē, manuprāt, nav nekādas jēgas.»

Pēc tam saruna turpinās par detaļām – kur būtu jāvelk robeža, un kurā pusē paliks Kijeva? «Lai tā Kijeva paliek Rietumiem,» saka Saņa, būdīgs vīrs ar skūtu galvu un Dragunova snaipera šauteni rokās. «Tas nav principa jautājums.»

«Nē, mums ir jāiet līdz pašai Kijevai!» saka Dmitrijs.

Aleksejs iesaka robežu vilkt pa Dņepras upi, kas tek cauri Kijevai.

«Nu, labi, vilksim pa Dņepru!» piekrīt Dmitrijs. «Kreisais krasts viņiem, labais mums.»

Lai arī kāds būtu galīgais risinājums, pagaidu valdībai jānodrošina, ka par to tiks sarīkots referendums, uzstāj komandieris Jurijs. Pretējā gadījumā visiem jārēķinās ar pilsoņu karu. «Vai nu asiņu jūra un līķi, vai arī referendums. Trešā ceļa nav.»

Sašķeltā Ukraina

Čību vietā — sporta kurpes

Posted on maijs 7, 2014 by - Tēma

Kādreiz par pensionāru klubiņu dēvētais Eiropas Parlaments ir uzaudzējis muskuļus, tāpēc cīņā par deputātu mandātiem iesaistās ietekmīgi politiķi

Par diviem eiro nopērku kafiju un bulciņu Zirgu bārā, kur jauni, smaidīgi cilvēki čalo šeit tik ierastajā Eiropas valodu kokteilī. Šī ir viena no leģendārajām vietām Eiropas Parlamenta (EP) ēkas plašumos, kas nemainās, spītējot gadiem. Zirgu bārs savu neoficiālo, bet labi zināmo iesauku ieguvis, pateicoties garkājainajiem krēsliem ar jātnieka segliem līdzīgo sēdeklīti – no šejienes paveras lielisks skats uz plašo parlamenta trešā stāva avēniju, kuru darba rosīgākajās dienās, kā vēsta statistika, šķērso vismaz 15 tūkstoši cilvēku. Pašā vidū, plato gaiteņu krustpunktā, uztapušas jaunas, žilbinošas radio un TV studijas. Tās ir atklātas, bez sienām un polsterējumiem, un ikvienam, ejot garām, ir iespēja vērot žurnālistus sarunās ar politiķiem. Te viss īpaši sagatavots EP vēlēšanām un visvairāk 25.maija naktij, kad EP ēka kļūs par visas Eiropas epicentru.

Taču tagad EP atgādina milzu kruīza kuģi, kas izmetis enkuru rosīgā ostas pilsētā un izlaidis pasažierus paganīties betona dārzos. 766 deputāti ir noslēguši savas piecgadu derības ar šo vietu. Kabineti ir tukši, atvadu vakariņas apēstas, ardievu vīns izdzerts. Durvis uz veselu vēstures posmu aizvērusi ievērojama zvaigžņu plejāde. Pēc desmit gadu darba ar klavierkoncertu atvadījies leģendārais Lietuvas neatkarības līderis, pianists un muzikologs Vītauts Landsberģis, kura darbu plāno turpināt mazdēls Gabriels Landsberģis. 

Nākamajās vēlēšanās vairs nekandidē arī EP gados vecākā deputāte – Astrīda Lullinga no Luksemburgas, kurai jūnijā apritēs 85 un kura labprāt būtu turpinājusi politisko karjeru, ja tikai partija ļautu. Lullinga ir parlamenta staigājošā enciklopēdija, jo atceras Ogļu un tērauda kopienas izveidošanu un Eiropas maskulīnās politikas ziedu laikus, kad parlamenta ēkā, pat nepieļaujot domu par sievietēm varas krēslos, bija atrodamas tikai vīriešu tualetes. 

Atvadas pamājis arī ilggadīgais Eiropas Tautas partijas (ETP) balsts un sirdī pārliecināts Elzasas liellopu fermeris Žozefs Dauls, kurš gan saglabās ETP vadītāja vietu birojā nepilnu 10 minūšu gājienā no parlamenta. 

Atmiņu plauktos nogulstas arī sociāldemokrātu grupas līdera, austrieša Hannesa Svobodas un skandālista, 1968.gada Franču studentu revolūcijas tēva, zaļo frakcijas līdzpriekšsēdētāja Daniela Konbendita kaismīgās runas. 

Patlaban vēl nav precīzu datu, cik daudzi EP deputāti savu karjeru beidz un cik gatavojas pārvēlēšanai, taču iepriekšējo sasaukumu statistika liecina, ka parlamentā atgriežas aptuveni puse. 

No deviņiem Latvijas pārstāvjiem darbu turpināt iecerējuši visi, izņemot Ivaru Godmani, kura vārds vienīgais vairs nav kandidātu sarakstos. Cik daudziem izdosies atgriezties EP, izšķirsies 24.maijā, kad Latvijā notiks EP vēlēšanas.

Mikimausi paliek vēsturē

Eiroskeptiskā Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere EP savulaik nodēvēja par mikimausu parlamentu, norādot uz nepietiekamo ietekmi un to, ka šeit pensionētie politiķi pavada savas vecumdienas. Taču kopš 80.gadiem, kad vēsturiskā frāze pārlidoja pār Dzelzs lēdijas koši krāsotajām lūpām, notikušas pamatīgas izmaiņas, un Eiropas Parlaments saskaņā ar Lisabonas līgumu ir guvis jaunus muskuļus. Par mikimausiem atgādina vairs tikai ausaini apaļatzveltņu krēsli vēl vienā no Briseles parlamenta ēkas kafejnīcām, kas ieguvusi jau folklorizējušos nosaukumu  – Mikimausu bārs.

To, ka vecie politiskās sanatorijas laiki ir garām, sajutuši daudzi gados vēl jauni, sprigani un ambīciju pilni politiķi, par to liecina kaut vai mūsu Baltijas kaimiņu – Somijas – vēlēšanu saraksti, kuros pulcējas trīs pašreizējie, vairāki bijušie ministri, pašreizējais Eiropas komisārs, vairāk nekā desmit līdzšinējā sasaukuma eiroparlamentāriešu un vismaz 40 Somijas parlamenta deputātu. Arī citās valstīs saraksti šogad čum un mudž no bijušajiem premjeriem, ministriem un augstus amatus ieņēmušiem cilvēkiem, kas skaidri apliecina – EP uz varas šaha galdiņa vairs nav tikai bandinieks.

Scepteri, ar ko bakstīt un pātagot pārējos ES varas balstus, parlamenta rokās ielicis Lisabonas līgums, kas stājās spēkā 2009.gada 1.decembrī. Līdz ar virkni jauninājumu, kuru nolūks ir stiprināt paplašinātās ES lēmumu pieņemšanu procesu, šis līgums paredz arī lielākas EP pilnvaras. Tas nozīmē, ka EP lemj par lielāko daļu ES likumiem tādās stratēģiskās sfērās kā lauksaimniecība, enerģētiskā drošība, imigrācija, tieslietas un iekšlietas, veselības aprūpe un ES fondi. Koplēmuma procedūrā, kad likumprojekts izceļojis no Eiropas Komisijas (EK), tas nevar tikt apstiprināts bez visu pušu vienošanās – EP un Eiropas Savienības Padomes, kurā tiekas atbildīgie ministri un valstu vadītāji. Parlamentam pieder arī pēdējais vārds lēmumos par ES budžetu un dažādiem starptautiskiem nolīgumiem.

Rāda muskuļus

Aizvadītie pieci gadi nesa izšķirošus un visai ES svarīgus lēmumus, ko lielā mērā ietekmēja krīzes uzliesmojums un pēdējos mēnešos arī drošības situācijas maiņa Ukrainas krīzes dēļ.

Viens no skaļākajiem gadījumiem, ar ko EP ieies vēsturē, pirmo reizi izmantojot Lisabonas līgumā noteiktās paplašinātās pilnvaras, bija Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgums (ACTA), kuru parlaments 2012.gadā pretēji Eiropas Komisijas gribai noraidīja ar pārliecinošu balsu vairākumu – 478 balsīm par, 39 pret, 165 atturoties. Deputāti savu lēmumu pamatoja ar bažām par privātuma un brīvības apdraudējumu internetā.

Citi piemēri lielākoties saistīti ar galavārdu par finanšu krīzes dēļ rosinātām likumu normām un arī ES septiņu gadu budžetu, kas izraisīja milzīgu emociju vilni dalībvalstīs. Domājot par to, kā savaldīt krīzes sērgu, EK nāca klajā ar virkni priekšlikumu, kas iedibinātu pamatīgāku visu dalībvalstu budžetu un arī banku uzraudzību, solot, ka turpmāku nedienu laikā pašas bankas un to īpašnieki būs tie, kas pirmie glābs brūkošās finanšu iestādes un nevis vienkāršie nodokļu maksātāji. Koplēmuma procedūrā EP nobalsoja par virkni izmaiņu līdzšinējos likumos, kas paredz noteikt baņķieru prēmiju griestus, pastiprināt finanšu uzraudzību, ieviest finanšu darījumu nodokli (kas palīdz uzkrāt naudu valsts kasēs jaunu krīžu draudu gadījumos), atbalstīja spekulatīvās kredītu mijmaiņas līgumu tirdzniecības aizliegumu un deva zaļo gaismu vēl virknei ekonomiskās pārvaldības demokrātiskās kontroles likumiem.

Viens no piecgades vēsturiskajiem procesiem bija balsojums par ES septiņu gadu budžetu, kurā EP nostājās uz kara takas, pieprasot lielāku budžetu, nekā paredzēja Eiropas Komisija un atbalstīja dalībvalstu valdības.

Mārtiņš Zemītis, kurš karstākajā budžeta pieņemšanas laikā strādāja EP budžeta komitejā kā administrators, norāda – tas bija laiks, kad EP parādīja savas diplomātiskās spējas.

«Lisabonas līgums uz papīra būtiski palielināja parlamenta lomu ikgadējo budžetu pieņemšanā, bet nemainīja tā lomu daudzgadu budžetā – parlamentam joprojām formāli bija tikai jāpiekrīt vai jānoraida pilnībā Padomes priekšlikums. Tāpēc jebkuri ieguvumi, ko parlamentam izdevās izcīnīt, jāuzskata par sarunu vešanas mākslas jeb «pozitīvās šantāžas» panākumu,» saka Zemītis. Galvenais parlamenta zaudējums – dalībvalstis pirmo reizi vēsturē panāca, ka ES budžeta kopapjoms sarūk par 6%, kaut gan EP bija lēmis, ka tam jāpieaug par 5%. «Tas ir lielākais zaudējums, kas parlamentam bija jācieš. Uz septiņiem gadiem budžetā ir iebūvēta taupība, piesardzīgums, mazāk naudas investīcijām. 

Par lielāko ieguvumu jāuzskata budžeta elastīgums – neiztērēto naudu varēs vieglāk pārnest uz nākamajiem gadiem un uz citām budžeta sadaļām. Parlaments arī panāca, ka vidus termiņā 2016.gadā budžets tiks nopietni pārskatīts un salāgots ar ekonomikas stāvokli un vajadzībām,» turpina Zemītis. Viņš vērtē, ka tagad budžets kopumā ir modernāks, jo mazāk naudas ir tradicionālajām lauksaimniecības subsīdijām, bet vairāk zinātnei, mazajiem uzņēmumiem, jauniešiem. Piemēram, būtisks pieaugums (par 30%) populārajai izglītības mobilitātes programmai Erasmus, kas nodrošina studentu apmaiņu dalībvalstīs.

Savukārt kritiski uz EP spēju izmantot Lisabonas līguma pilnvaras raugās angliski rakstošā izdevuma The Telegraph žurnālists Bruno Voterfīlds – viņaprāt, deputāti neizmantoja iespējas iestāties pret eirozonas uzspiestajiem taupības mehānismiem, un pat sociālisti atbalstīja lielāku uzraudzības grožu uzlikšanu dalībvalstīm, lai gan tieši no EP varēja gaidīt nostāšanos iedzīvotāju pusē. «Vēlētāji to atcerēsies,» secina Voterfīlds, iezīmējot gaidāmo vēlēšanu tendences, kuras, viņaprāt, atkal raksturos zema vēlētāju aktivitāte.

Runātāji vai darītāji?

ES daudzgadu budžets bija viena no platformām, kurā izpausties arī Latvijas deputātiem. No Latvijas vispietuvinātākais šim procesam bija Ivars Godmanis, kurš strādāja EP budžeta komitejā. Taču viņš nebija iekļauts sarunu grupā, tāpēc lielu ietekmi tā arī neguva. Savukārt ievērojami lielāku ietekmi sarunās guva Sandra Kalniete, ieņemot ļoti konkrētu nišu – strādājot lauksaimniecības komitejā un izvēršot vērienīgu Latvijas zemnieku tiešmaksājumu kampaņu, kas galu galā bija labi zināma gan Latvijā, gan Briselē.

«Ieņemt precīzu nišu, pie tās turēties un pamazām audzēt uzticību pārējo valstu deputātos, vairot atbalstītāju loku – tas ir ir viens no veiksmīga deputāta pamatlikumiem,» norāda kāds EP daudzus gadus strādājošs ierēdnis. «Pretējā gadījumā var nosēdēt visus piecus gadus, neviena nepamanīts. EP «spīd» labi ja 200 deputātu no vairāk nekā 700. Mazākums bīda politiku, pārējie – balso, piekrīt, atsēž.» Šā iemesla dēļ pēdējos gados par viegli ilustrējamu, tomēr patiesību nevēstošu informāciju ir kļuvuši tā sauktie deputātu aktivitāšu rādītāji, kas vēsta, cik bieži deputāti uzstājušies plenārsēdēs. Šo statistiku «uzpumpēt» nav grūti, jo par uzstāšanos skaita arī katru rakstiski iesniegtu grozījuma skaidrojumu, ko deputātu biroji var saražot bez lielām pūlēm.

Tāpēc viens no skaidrākajiem rādītājiem tam, ka deputāts ir pamanīts un novērtēts, ir nevis runu biežums sēdēs, bet kļūšana par ziņojuma autoru. Tas nozīmē, ka deputāts izstrādā EP pozīciju par kādu tobrīd procesā esošu ES regulu vai direktīvu – balstoties uz šo pozīciju, galu galā arī balso viss parlaments. Šeit statistika ir gluži cita. Plenārsēdēs, pēc VoteWatch datiem, aktīvais Latvijas deputāts Aleksandrs Mirskis nav izstrādājis nevienu ziņojumu, tāpat kā Ivars Godmanis, Alfrēds Rubiks un Kārlis Šadurskis. 

Visaktīvākā ziņotāja bijusi Inese Vaidere, viņas kontā ziņojumi «Par aizliegumu Krievijai patvaļīgi mainīt ievedmuitu koksnei», «Vienošanās par izvedmuitas ieviešanu vai palielināšanu izejvielām», «Par finanšu un ekonomikas krīzes ietekmi uz cilvēktiesībām». Krišjānis Kariņš izstrādājis divus ziņojumus – «Par informācijas sniegšanu Eiropas Komisijai par līgumiem ar trešo valstu enerģijas piegādātājiem» un «Pret naudas atmazgāšanu», tāpat divi ziņojumi tapuši arī Tatjanai Ždanokai – «Par fundamentālo tiesību aģentūras daudzgadu darba plānu» un «Par darbaspēka apsekošanu». Pa vienam ziņojumam ir Sandrai Kalnietei – «Par ES vienotā tirgus pārvaldību» un Robertam Zīlem – «Par ES Dzelzceļa aģentūru» (procesā ir vēl viens viņa ziņojums «Par kopējas aviācijas telpas izveidošanu ar Moldovu»). Šajā EP sasaukumā ir apstiprināts pavisam 2091 ziņojums – tātad ne visiem 766 deputātiem ir bijusi iespēja tos sagatavot.

Kopumā Latvijas deputātu sasaukums aizvadītajos piecos gados bijis ar izteiktiem pretpoliem – tajos pašos gaiteņos rosījušies atšķirīgu ideoloģiju pārstāvji, kas arī Atmodas laikos bijuši pretējās ierakumu pusēs. 

Pošoties uz pirmo sesiju Strasbūrā, mikroautobusā, kas no pilsētas centra vizina pasažierus uz EP ēku, 2009.gada vasarā pie sirds ķēra Lietuvas neatkarības kustības līderis Landsberģis, uzzinājis par Rubika ievēlēšanu. Vecie ierakumi starp vairākiem deputātiem neizlīdzinājās arī visus turpmākos gadus. Kalniete kategoriski atteicās piedalīties publiskās vai mediju debatēs, klātesot Rubikam, bet Vaidere savulaik atteicās braukt vienā taksometrā ar Ždanoku, savukārt neilgi pirms sasaukuma noslēguma Šadurskis lūdza Latvijas Ģenerālprokuratūru ierosināt kriminālprocesu par Ždanokas darbību organizācijās, kuru mērķis ir atjaunot PSRS.

Skaitliski vairāk Latvijas deputātu bijuši pārstāvēti parlamenta labējos politiskajos spēkos. Visvairāk – konservatīvajā Eiropas Tautas partiju grupā, kurā darbojās Kalniete, Kariņš, Šadurskis, Vaidere. Savukārt Godmanis pievienojās ietekmes ziņā trešajam lielākajam spēkam – Liberāļu un demokrātu aliansei, bet Ždanoka iekļāvās ietekmes ziņā ceturtajā grupā – Zaļo un Eiropas brīvā alianse. Seko Zīles pārstāvētā Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa, tad Rubika izvēlētā kreiso konfederālā grupa un visbeidzot Mirska pārstāvētā Sociālistu un demokrātu progresīvā alianse.

Ik pa laikam Latvijas deputāti parādījušies arī ārvalstu preses slejās, taču, veicot nelielu Briselē pārstāvēto žurnālistu aptauju, es atklāju, ka no Latvijas deputātiem ārvalstu žurnālistiem pazīstamākie ir tikai daži. Aptauja, protams ir tikai daļēji ilustratīva, jo ikdienā ar ES tematiku Eiropas galvaspilsētā nodarbojas daudzi simti mediju pārstāvju. No 20 nejauši izvēlētiem Briselē ar ES tēmām strādājošiem ārvalstu žurnālistiem pieci atzina, ka ir personiski runājuši ar Kalnieti, divi ar Kariņu, viens ar Zīli. Kalnieti lielākoties atcerējās kā bijušo Eiropas komisāri un aktīvu lauksaimniecības jautājumos, savukārt Kariņš un Zīle sastapti sarunās par enerģētikas jautājumiem. Taču vairākums žurnālistu nevienu Latvijas deputātu nosaukt nevarēja.

Latvijas deputāti Eiropas Parlamentā

Sandra Kalniete, Vienotība

Frakcija: Eiropas Tautas partija
Uzstāšanās un balsojuma skaidrojums: 354
EP ziņojumu vadīšana: 1

Lielākais deputātes sasniegums? «Darbs pie kopējās lauksaimniecības politikas reformas, kurā izdevās panākt, ka Latvijai atvēlētais budžets tiek paaugstināts par 50% apstākļos, kad kopumā lauksaimniecībai līdzekļi samazināti par 17%. Aktīvi strādāju Eiropas Parlamenta pusē. Savukārt Padomes pusē aktīvi strādāja Ministru prezidents Dombrovskis un zemkopības ministre Straujuma.»

Lielākais visa parlamenta sasniegums? «Reformēta lauksaimniecības politika, pieņemti noteikumi enerģētikas infrastruktūras pilnveidošanai. EP kopš Lisabonas līguma ir kļuvusi atvērtāka institūcija, nevalstiskajam sektoram daudz vieglāk ietekmēt lēmumu pieņemšanu. »

Lielākais EP absurds? «Ceļošana starp divām darbavietām ir bezjēdzīga un dārga. Esmu EP darba grupā, kura strādā pie tā, lai būtu viena darbavieta.»

Krišjānis Kariņš, Vienotība

Frakcija: Eiropas Tautas partija
Uzstāšanās un balsojuma skaidrojums: 131
EP ziņojumu vadīšana: 2

Lielākais deputāta sasniegums? «Esmu virzījis divus nozīmīgus likumus. Viens liek pamatus kopējai ES enerģētikas ārpolitikai, jau tagad tā rezultātā gāzes cenas mums tiek noturētas zemas un EK var vērsties pret Gazprom «skaldi un valdi» politiku. Otrs ierobežo nelegāli iegūtas naudas legalizāciju un paredz atklāt ārzonu uzņēmumu patiesos īpašniekus, izveidojot vienotu patiesā labuma guvēju reģistru ES.»

Lielākais visa parlamenta sasniegums? «Ekonomikas pārvaldības likumu pakete un banku savienības likumdošana.»

Lielākais EP absurds? «Daudzi deputāti nodarbojas ar deklaratīva rakstura rezolūcijām bez likuma spēka.»

Kārlis Šadurskis, Vienotība

Frakcija: Eiropas Tautas partija
Uzstāšanās un balsojuma skaidrojums: 28
EP ziņojumu vadīšana: 0

Lielākais deputāta sasniegums? «Komandas darba rezultāts ES daudzgadu budžeta sarunās, Latvijas finansējuma pieaugums par vairāk nekā 700 miljoniem eiro laikā, kad viss ES budžets tika samazināts. Individuāli – pacientu tiesību jomā zāļu cenu veidošanās mehānismu pārredzamība; vides rīcības programma; pārtikas nekaitīguma jomā – adekvāts zīdaiņu pārtikas marķējums, glutēnu nesaturošas pārtikas regulējums.»

Lielākais visa parlamenta sasniegums? ES parādu krīzes pārvarēšanas un finanšu sistēmas stabilizācijas normatīvie akti, Banku savienība, personas datu aizsardzības regula un direktīva, Latvijas uzņemšana eirozonā.

Lielākais EP absurds? «Miljonu tēriņi un darba efektivitātes mazinājums divu mītņu dēļ.»

Inese Vaidere, Vienotība

Frakcija: Eiropas Tautas partija, prezidija locekle
Uzstāšanās un balsojuma skaidrojums: 114
EP ziņojumu vadīšana:  3 

Lielākais deputātes sasniegums? «Ar EP deklarāciju 23.augusts ir pasludināts par visas Eiropas kopēju staļinisma un nacisma upuru atceres dienu, pielīdzinot nacisma un staļinisma noziegumus. Izstrādāti risinājumi jauniešu nodarbinātības veicināšanai, lai efektīvāk izmantotu Latvijai piešķirtos 59 miljonus eiro. Izstrādāti juridiski saistoši ziņojumi, kas mūsu uzņēmējiem atvieglo izejvielu un koksnes importu no Krievijas, panākti labāki tirdzniecības noteikumi ar Ukrainu, Gruziju, Azerbaidžānu, Moldovu.»

Lielākais visa parlamenta sasniegums? «EP bija pirmā ES institūcija, kas asi reaģēja uz Krievijas agresiju Ukrainā. Panākta Baltijas valstu enerģijas «koridoru» iekļaušana starp prioritārajiem projektiem. Atcelti viesabonēšanas tarifi mobilajiem sakariem.»

Lielākais EP absurds? «Milzīgie papīra kalni un divas darbavietas.»

Roberts Zīle, Nacionālā apvienība

Frakcija: Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa
Uzstāšanās un balsojuma skaidrojums: 67
EP ziņojumu vadīšana: 2

Lielākais deputāta sasniegums? «No faktiski bezcerīgas situācijas – 25% ES līdzfinansējuma līmeņa – izdevies panākt Rail Baltica Eiropas platuma sliežu ātrvilciena (240 km/h) projekta iekļaušanu jaunajā finansējuma programmā ar ES līdzfinansējumu līdz 85% no projekta izmaksām. Tas nozīmē, ka no ES puses ir izdarīts viss iespējamais, lai šis projekts tiktu īstenots, un bumba tagad ir Baltijas valstu pusē.»

Lielākais visa parlamenta sasniegums? ES Banku savienības izveide ir radījusi pilnīgi jaunu situāciju – vairs nevar atkārtoties Parex glābšanas scenārijs ar milzīgu nodokļu naudas iesaisti.

Lielākais EP absurds? «Diskriminējošs liegums dalībvalstu deputātiem ar mazāko vidējo algu maksāt palīgiem līdzīgu algu kā turīgo valstu deputātu palīgiem neatkarīgi no to kvalifikācijas.»

Alfrēds Rubiks, Latvijas Sociālistiskā partija

Frakcija: Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso spēku konfederālā grupa
Uzstāšanās un balsojuma skaidrojums: 30
EP ziņojumu vadīšana: 0

Lielākais deputāta sasniegums? Latvijas zemnieku tiešmaksājumu tuvināšana Eiropas vidējam līmenim. Sapropeļa iekļaušana lauksaimniecības mēslojumu regulā, kas nozīmē, ka tas ir sertificēts. Cukura kvotu atcelšana, kas nozīmē, ka Latvijai no 2015.gada ir iespēja atjaunot nozari.»

Lielākais visa parlamenta sasniegums? «Lauksaimniecības reforma, mobilo telefonu viesmaksājumu atcelšana, vienotā ātrās palīdzības telefona ieviešana visā ES, Lisabonas līguma jaunās redakcijas ieviešana.»

Lielākais EP absurds? «Dubultstandarti. Piemēram, ja Lukašenko Baltkrievijā izdzenā demonstrantus ar gumijas lodēm, to nosoda, taču, kad tas notiek Francijā, uzskata par normālu.

Tatjana Ždanoka, Latvijas Krievu savienība

Frakcija: Zaļie/Eiropas Brīvā alianse
Uzstāšanās un balsojuma skaidrojums: 55
EP ziņojumu vadīšana: 2

Lielākais deputātes sasniegums? «Ekonomiskās krīzes padziļināšanās laikā uzstājos Briselē pret Latvijas valdošās elites politiku, kas ir pārlikusi «taupības pasākumu» īstenošanas pamatgrūtības uz maznodrošināto pleciem. Pateicoties šīm aktivitātēm, EK pārliecināja Latvijas varas vīrus ievest progresīvu nekustamā īpašuma nodokli.»

Lielākais visa parlamenta sasniegums? «ACTA noraidīšana. Lūgumrakstu komiteja, kurā strādāju, saņēma lielu skaitu aicinājumu noraidīt šo nolīgumu, un man prieks, ka pirmais no tiem bija no Latvijas.»

Lielākais EP absurds? «Sistēma, kas rakstiskos balsojuma skaidrojumus pielīdzina mutiskām runām parlamentā – līdz ar to vienam Latvijas deputātam skaitās vairāk nekā tūkstoš uzstāšanos.»

Aleksandrs Mirskis, partija Alternative

Frakcija: Sociālistu un demokrātu progresīvā alianse
Uzstāšanās un balsojuma skaidrojums: 1283
EP ziņojumu vadīšana: 0

Neatbildēja uz jautājumiem.

Ivars Godmanis, ievēlēts no LPP/LC, vairs nekandidē

Frakcija: Liberāļu un demokrātu alianse
Uzstāšanās un balsojuma skaidrojums: 11 
EP ziņojumu vadīšana: 0

Neatbildēja uz jautājumiem.


Būtiski jautājumi nākamajā Eiropas Parlamentā

2030.gada enerģijas un klimata mērķi: samazināt emisijas par 40% zem 1990.gada līmeņa un noteikt, ka visā ES līdz 27% enerģijas jābūt ražotai no atjaunojamajiem resursiem.

Datu aizsardzība un privātums. Jauni nosacījumi, lai uzlabotu privātumu interneta laikmetā.

Datu saglabāšana. Pēc ES tiesas lēmuma ir jāpārskata pretterorisma likumi, kas nosaka telekomunikāciju operatoriem pienākumus glabāt datu ierakstus.

ES pasažieru datu reģistrācija. Gaisa pārvadātāju pienākums informēt ES dalībvalstis par pasažieru datiem, lai cīnītos pret noziegumiem un terorismu.

ES sarunas par brīvās tirdzniecības līgumu ar ASV.

Enerģētikas neatkarība no Krievijas, jaunu avotu meklējumi.


EP skaitļos



Dati: EP

Kreditoru žņaugi mazliet atslābst

Posted on maijs 7, 2014 by - Analīze

airBaltic joprojām smacē īstu un neskaidras izcelsmes kreditoru prasījumi, taču valstij izdevies panākt mierizlīgumu septiņās tiesvedībās

Pavasaris Latvijas nacionālajai aviokompānijai šogad nācis ar vienu labu un vienu ļoti labu ziņu. Pirmā – aizvadīto gadu airBaltic izdevies pabeigt ar 961 tūkstoti eiro lielu peļņu, kas iepretim 2012.gadā zaudētajiem 27 miljoniem eiro nozīmē rāpšanos laukā no finanšu bedres. Vismaz pagaidām – kamēr nelabvēlīgs rezultāts nav bijis kādā no daudzajām pret uzņēmumu vērstajām tiesvedībām. Tieši ar šīm miljonu prasībām arī saistīta otra labā ziņa – panākts mierizlīgums daļā tiesvedību.

Ir jau agrāk vēstīja, ka aviokompānija iesaistīta virāk nekā 20 tiesvedībās desmitiem miljonu vērtībā, kas draud paralizēt airBaltic darbu. Visas šīs lietas var nosacīti iedalīt divās lielās grupās – viena daļa prasību saistītas ar 2011.gada 3.oktobra akcionāru un finansētāju vienošanos, saskaņā ar kuru valsts atguva kontroli airBaltic, ko iepriekš faktiski bija pārņēmis aviokompānijas vadītājs un mazākuma akcionāra Baltijas Aviācijas sistēmas (BAS) pārstāvis Bertolts Fliks. Otra daļa saistīta ar dažādu juridisku personu finansiālām prasībām un pretenzijām uz lidsabiedrības kapitāldaļām.

Valstij Satiksmes ministrijas (SM) personā kā airBaltic īpašniekam, maksātnespējīgās Krājbankas un Snoras administratoriem martā izdevies vienoties par mierizlīgumu, kas faktiski nozīmē pielikt punktu visu šo pušu sāktajām tiesvedībām. Mierizlīguma rezultātā tiek atzīta 2011.gada 3.oktobra vienošanās par spēkā esošu, uzsver SM valsts sekretāra vietniece Džineta Innusa. Šo vienošanos noslēdza valsts, mazākuma akcionārs BAS, kā arī visi lielākie kreditori un patiesā labuma guvēji, kopīgi vienojoties, kā risināt airBaltic finanšu problēmas un pārvaldīt lidsabiedrību pēc Flika padzīšanas. Taču gandrīz visas puses šo vienošanos vēlāk centās apstrīdēt, katra ar saviem motīviem – valsts, lai panāktu tās izpildi, kreditori, lai izvairītos no parakstītās vienošanās.

SM pašlaik nesniedz sīkāku informāciju par mierizlīguma detaļām, norādot, ka par to vēl jālemj tiesām, taču Innusa uzsver – panāktā vienošanās ir būtiska. «Esam gandarīti, ka mēs vairs nestrīdamies savā starpā ar patiesajiem kreditoriem,» saka Innusa.

Ir rīcībā esošā informācija liecina – mierizlīguma pamatā ir savstarpēja vienošanās par parādu atmaksu kopumā 42,47 miljonu eiro apmērā. Kad airBaltic savulaik nonāca finanšu grūtībās, toreizējais vadītājs Fliks caur savām firmām ņēma kredītus lidsabiedrības darbības turpināšanai Vladimira Antonova kontrolētajās bankās Krājbanka, Snoras, Investbank. Kopējās uz 2011.gada 3.oktobri apzinātās saistības sasniedza aptuveni 70 miljonus eiro, un valsts ar kreditoriem vienojās šos parādus restrukturizēt – visas saistības pārņem pati lidsabiedrība, bet aizdevumu atdošanai nosaka 15 gadu termiņu. Taču pēc banku maksātnespējas sākās naudas piedziņas process, tajā skaitā šāgada februārī Krājbankas administrators neveiksmīgi mēģināja izsolē par 73 miljoniem eiro pārdot visu pret airBaltic vērsto prasījumu kopumu. Visbeidzot mierizlīguma sarunu procesā puses ir vienojušās par atmaksājamo saistību apjomu 42,47 miljonu apjomā. «Šī ir labākā vienošanās, ko vispār varēja dabūt no šī aktīva,» savu ieinteresētību noslēgt mierizlīgumu skaidro Krājbankas administratora KPMG pārstāve Una Petrauska, norādot – banka līdz ar vienošanos arī beidzot sākusi saņemt procentu maksājumus par izsniegtajiem kredītiem, un visa nauda jāatdod 15 gadu laikā.

Krievijas banka un Šķēle

Pārējās tiesvedības turpinās, un pašlaik tajās nav nozīmīgu uzvarētu kauju vai zaudējumu. Lielākās raizes uzņēmumam joprojām rada Krievijas maksātnespējīgās Investbankas prasība, kas Latvijai nelabvēlīga sprieduma rezultātā varētu noslēgties ar 11 miljonu eiro prasību pret airBaltic. Lietas būtība – Fliks vienpersoniski kā airBaltic valdes loceklis bija galvojis mazākuma akcionāra BAS ņemtu kredītu Investbankā. Kompānija saistības nepildīja, un banka vērsās ar prasību pret galvotāju airBaltic. Kredīts ņemts par deviņiem miljoniem eiro, pašlaik summa kopā ar procentiem sasniedz aptuveni 11 miljonus. Krievijas Augstākās tiesas spriedums šajā lietā gaidāms šogad, iepriekšējās divās instancēs tas bija airBaltic nelabvēlīgs. Ja tāds būs arī augstākajā instancē, Latvijas tiesām būs jālemj par tā izpildi. Lai arī Latvija no savas puses izmantos visas iespējas apstrīdēt šo darījumu, iespējams, neizdosies rast juridisku pamatu nepildīt spriedumu. Ja airBaltic nāksies maksāt, tas varētu sašķobīt uzņēmuma finanšu stabilitāti. «Ja [prasīs atmaksāt] uzreiz, airBaltic nav tādas naudas,» atzīst Innusa, pieļaujot – ja neizdosies izvairīties no šā kredīta atmaksas, to varētu segt pa daļām.

Vēl viena lieta, kas jau no sākta gala ievirzījusies nelāgā gultnē, ir firmas Sevra pretenzijas uz 46% airBaltic akciju. Cīņa šajā tiesvedībā rit par airBaltic obligācijām, kas tika emitētas 2010.gada aprīlī. Toreizējais Flika plāns bija par 30 miljoniem palielināt uzņēmuma pamatkapitālu, kam valsts kā vairākuma akcionārs piekrita. Saglabājot līdzšinējās īpašnieku proporcijas, valsts ieguldīja obligācijās 15,8 miljonus latu, bet Flika pārstāvētajam BAS pienācās obligācijas 14,19 miljonu vērtībā. Saskaņā ar emisijas noteikumiem šīs obligācijas tiks pārvērstas airBaltic akcijās nākamā gada 1.jūlijā. Tātad BAS obligāciju īpašnieks nākamgad kontrolēs aptuveni 46% visu airBaltic akciju. 

Pašlaik izskatās, ka tā var būt firma Sevra – kādā Pārdaugavas dzīvoklī reģistrēta firma. Šī lieta tiek skatīta Valkas tiesā. Lai gan prāvā izsludināts pārtraukums, līdz Augstākās tiesas senāts pieņems lēmumu citā saistītā lietā, Valkas tiesnese pērn pirms lietas iztiesāšanas jau izpildīja prasītāju lūgumu apķīlāt valstij piederošās airBaltic akcijas. Līdz ar to valstij pašlaik ir ierobežotas iespējas rīkoties ar sev piederošo uzņēmumu – lai arī turpinās investora meklējumi, valsts nevar ne pārdot daļas, ne palielināt uzņēmuma pamatkapitālu.

Ir jau pērn vēstīja, ka aiz šiem sapiņķerētajiem darījumiem vīd Andra Šķēles vārds. Firmai Sevra, kas tiesā cīnās par airBaltic kapitāldaļām, pamatkapitāls ir tikai 2000 latu, toties tā ir pamanījusies 2012.gadā visu savu mantu ieķīlāt firmā Tālavas investīcijas – prasījuma summa sasniedz 24 miljonus eiro. Šī firma pieder valcēnietim Normundam Nebojam. Viņa vārds atrodams divos savulaik ar Andra Šķēles un Aināra Šlesera biznesa interesēm saistītos uzņēmumos. 

Savukārt iepriekšējā airBaltic obligāciju īpašnieka – firmas Veriko – vienīgais valdes loceklis ir kāds cits valcēnietis, vietējās pašvaldības deputāts Aivars Sjademe, kurš neatklāj, kā savulaik ticis pie lidsabiedrības obligācijām. Taču portāls Delfi, atsaucoties uz tā rīcībā esošiem firmas Veriko kontu izrakstiem Norvik bankā, pērn ziņoja – Veriko ir saņēmis 74 000 eiro aizdevumu no Šķēles ģimenei pastarpināti piederošās firmas Inpo 13.

Pērn arī vēstījām, ka, iespējams, daudzo pret airBaltic vērsto tiesvedību mērķis ir paralizēt uzņēmuma darbību, piespiežot izmaksāt kompensācijas atsevišķām personu grupām. Pērn notika sarunas par mierizlīgumu šajos jautājumos, kurās iesaistījās gan Šķēle, gan bijušais satiksmes ministrs Aivis Ronis.

Ir zināms, ka sarunas par mierizlīgumu šajos jautājumos intensīvi turpinās arī šogad. Tikai summa, ko tiesvedību rosinātāji prasa no valsts, tagad jau esot sarukusi no 27 miljoniem eiro līdz aptuveni desmit miljoniem eiro. Ar Šķēli saistītie spēki centušies likt šķēršļus arī valsts un kreditoru mierizlīgumam, bet pēc tā noslēgšanas bijušais viņa partijas biedrs Andris Ārgalis vērsās Ekonomikas policijā, lūdzot sākt kriminālprocesu par Krājbankas administratora «ļaunprātīgu pilnvaru izmantošanu mantkārīgā nolūkā», slēdzot bankai neizdevīgu vienošanos ar airBaltic.

Valdībā gan joprojām uzsver, ka par šīm sarunām neko nezina. Arī jaunā Laimdotas Straujumas vadītā valdība neesot devusi mandātu slēgt vienošanos par kādām kompensācijām personām, kuru vārdi nav atrodami uzņēmuma kreditoru sarakstā.

Citāds karš

Posted on maijs 7, 2014 by - Analīze

Krievijā definētas astoņas «jaunās paaudzes kara» fāzes, no kurām pirmā jau notiek Latvijā. Kāpēc NATO bāzes nav glābiņš šādā karā?

Krievija saprot tikai smago metālu – tā Igaunijas aizsardzības spēku komandieris ģenerālmajors Riho Terrass teica Tallinā aprīļa beigās notikušajā Lennarta Meri konferencē. Viņš atklāja – Igaunijas armijai ir īpaši sagatavotas vienības, kuras pašu pirmo «zaļo cilvēciņu», kas uzdrošinātos parādīties, piemēram, Narvā, nekavējoties nošautu, lai otrajam zustu vēlme atkārtot Ukrainas scenāriju Igaunijā. Atgādinājis klasiķa Čehova tēzi – ja izrādes sākumā pie sienas karājas bise, tad vēlāk tai jāizšauj -, komandieris secināja, ka «mums vajag lielu bisi», lai atturētu Krieviju no avantūras kārdinājuma.

Par šādu bisi savā ziņā kalpo 600 ASV desantnieku, kas aprīlī dislocēti Baltijas valstīs un Polijā. Šīs armijas vienības ieradušās karot nevis pret bruņotiem provokatoriem, kuri šeit varētu parādīties, bet gan «pret iespaidu, ka tā var notikt», skaidro ASV vēstnieks NATO Duglass Lūts – desantnieki ar ASV karogu uz formas tērpa ir ļoti spēcīgs tēls pret medijos daudz redzētiem maskotiem «zaļajiem cilvēciņiem» bez militārām atšķirības zīmēm. Turklāt ASV un NATO spēku komandieris Eiropā Filips Brīdlovs ir sagatavojis arī plašāku konkrētu militāru pasākumu kopumu mūsu reģionam, vēstnieks papildināja. Krievijai jārēķinās, ka agresija Baltijā maksātu dārgi.

Taču vienlaikus kļūst skaidrs – Baltijas reģiona drošību nav iespējams garantēt vienīgi ar militāriem līdzekļiem, jo arī pašā Krievijā ir formulēta jauna kara stratēģija. Konflikts Baltijā būtu pirmām kārtām psiholoģisks un informatīvs karš, bet militāras sadursmes, ja tomēr notiktu, būtiski atšķirtos no līdz šim pieņemtās karadarbības.

Jaunā stratēģija

Krievijas ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs pagājušā gada februārī formulēja galvenās atšķirības starp jaunajām un vecajām militārajām metodēm. Tradicionālā karadarbība parasti sākās pēc karaspēka stratēģiskas izvietošanas un kara pieteikšanas, kam sekoja frontālas sadursmes, teritoriju ieņemšana. Jaunās metodes saskaņā ar Gerasimovu ir pilnīgi citādas – militāra darbība sākas bez kara pieteikšanas, manevrētspējīgas vienības īsteno «bezkontakta sadursmes», īsi un precīzi uzbrukumi iznīcina stratēģisko militāro un civilo infrastruktūru, plaši tiek lietoti precīzie ieroči un specoperācijas, turklāt karadarbībā piedalās apbruņoti civilisti (kuru jābūt četrreiz vairāk nekā regulārās armijas karavīru), un kaujas notiek ne tikai uz sauszemes, gaisā, jūrā, bet vienlaikus arī informatīvajā telpā. Šogad Ukrainā lietotās metodes lielā mērā atbilst Gerasimova formulētajiem principiem.

Latvijā šie jaunie Krievijas principi apskatīti nule publicētajā politikas dokumentā «Krievijas jaunās paaudzes karadarbība Ukrainā: mācības Latvijas aizsardzības politikai», kurā Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pētnieks Jānis Bērziņš apkopojis secinājumus par Krievijas militāro spēju attīstības vadlīnijām līdz 2020.gadam.

Krievijas priekšstats par moderno karadarbību balstās uz ideju, ka kaujas galvenā telpa ir cilvēku apziņa. Mērķis ir panākt civiliedzīvotāju atbalstu uzbrucējam, līdz minimumam samazinot nepieciešamību lietot «cieto» militāro spēku. Bērziņš pievērš īpašu uzmanību «permanentā kara» jēdzienam, kas nozīmē Krievijas pastāvīga ienaidnieka esamību, un secina: «Pašreizējā ģeopolitiskajā struktūrā skaidrs ienaidnieks ir Rietumu civilizācija, tās vērtības, kultūra, politiskā sistēma un ideoloģija.»

Militārā asimetrija

Baltijas valstu pierobežā izvietoto Krievijas vienību uzskatījums vien liecina par pārliecinošu militāru pārsvaru. Tikai vienā Pleskavas gaisa desanta divīzijā ir 6-7 tūkstoši karavīru. Krievijas karaspēka skaits pierobežā pēdējo piecu gadu laikā ir pieaudzis no 16 līdz 100 tūkstošiem. Pērn mācībās Zapad 2013 piedalījās vismaz 120 tūkstoši, bet Rietumu militārā apgabala mācībās, kuras šogad martā notika līdztekus ofensīvai Ukrainā, piedalījās aptuveni 200 tūkstoši. Salīdzinājumam – Latvijai ir 5000 regulārās armijas karavīru un 7000 zemessargu.

Baltijas gaisa telpu kontrolē NATO lidmašīnas, kuru skaits nupat trīskāršots – no četrām līdz 12. Taču Ostrovā pie Latvijas robežas atrodas Krievijas helikopteru bāze, un šos lidaparātus ir grūti pamanīt ar parastajiem gaisa kontroles līdzekļiem. Tāpēc aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis (ZZS) uzstāj, ka bruņotajiem spēkiem steidzami vajag jaunas radaru sistēmas un Stinger tipa pretgaisa ieročus. Arī NBS komandieris Raimonds Graube uzsver – nepieciešami pretgaisa, kā arī prettanku vieglie ieroči.

Gar mūsu austrumu robežām un Kaļi-ņingradā izvietoto «zeme-gaiss» raķešu sniedzamība ir līdz 400 km, tāpēc faktiski Baltijas valstu gaisa telpu Krievija var kontrolēt no savas teritorijas. Bet pie mūsu robežām bāzētās Iskander-M taktiskās ballistiskās raķetes lido vismaz 500 km tālumā, tātad var sasniegt jebkuru objektu Baltijas valstu teritorijā.

Tieši šīs Krievijas raķetes ir viens no iemesliem, kāpēc sabiedrībā plaši apspriestās NATO bāzes Latvijā pašlaik netiks veidotas, atzīst Zviedrijas Karaliskās militāro zinātņu akadēmijas pētnieks Kārlis Neretnieks. Arī ASV senators Džons Makeins, aprīlī viesojoties Latvijā, sacīja, ka pastāvīgu NATO militārās infrastruktūras objektu izvietošana Baltijā pašlaik nav dienas kārtībā. Līdzās tīri militāriem tam ir arī politiski iemesli – ne visas NATO valstis pat pēc Krievijas agresijas Ukrainā ir gatavas atteikties no 1997.gada neoficiālās apņemšanās neizvietot nopietnu militāru infrastruktūru alianses jaunajās dalībvalstīs. Tā vietā pēc rotācijas principa pašlaik nodrošinās ASV un citu NATO valstu karavīru pastāvīgu klātbūtni militārās mācībās Baltijā, kuru grafiks šai vasarai ir noslogots.

Karš jau ir sācies 

Vairākums militāro ekspertu ir vienisprātis – Krievijas tieša iebrukuma draudi Baltijā pašlaik nav lieli. NATO kaujas spēju pastāvīga slīpēšana reģionā ir viens no faktoriem, kas šo risku samazina. Taču svarīgs iemesls ir arī Krievijas jaunā militārā doktrīna, kas atklāta militāra spēka lietošanu paredz tikai kara noslēguma fāzēs.

Jau citētajā Jāņa Bērziņa pētījumā raksturotas astoņas Krievijas «jaunās paaudzes kara» fāzes, no kurām katra nākamā sākas tikai tad, kad iepriekšējā bijusi sekmīga. Turklāt pirmās piecas īsteno tikai ar nemilitāriem līdzekļiem.

Pirmajā fāzē ar informācijas, psiholoģiskiem, diplomātiskiem un ekonomiskiem ietekmēšanas līdzekļiem iedibina Krievijai vēlamo politisko un sabiedrības noskaņojumu. Otrā fāze būtu specoperācijas Latvijas politisko un militāro vadītāju maldināšanai, caur diplomātiskiem, valdības, militāriem un mediju kanāliem izplatot viltus informācija par lēmumiem, plāniem un rīkojumiem. Trešā fāze – valsts amatpersonu iebiedēšana, šantāža un uzpirkšana nolūkā likt tiem nepildīt savas funkcijas. Ceturtajā fāzē uzrastos bandas, kuras mēģinātu radīt jukas Latvijā. Piektajā tiktu ieviesta lidojumiem aizliegta zona un citāda veida valsts suverēnās teritorijas blokāde, līdztekus plaši izmantojot privātus paramilitārus formējumus, kuri rīkotos kopā ar bruņotām vietējās opozīcijas vienībām. Un tikai sākot ar sesto fāzi karadarbībā pakāpeniski iesaistītos regulārās armijas vienības, ja tas vēl būtu nepieciešams.

Pētījuma autors uzskata, ka vismaz pirmā kara fāze Latvijā jau notiek. Viņam ir vairāki ieteikumi, kā nepieļaut nākamās – gan Latvijas varas iestādēm, gan NATO, kuras līguma 5.pants neuzskata pirmās piecas no šāda kara fāzēm par uzbrukumu dalībvalstij. Svarīgākais no šiem ieteikumiem – nacionālās drošības apsvērumi valdības līmenī jāpadara par daļu no lēmumu pieņemšanas procesa, veidojot «visaptverošu valsts līmeņa aizsardzības plānu».

 

Krievijas jaunās militārās vadlīnijas
No iznīcināšanas uz ietekmēšanu
No ieroču un tehnoloģiju kara uz kultūru karu
No kara ar parastajiem spēkiem uz karu ar speciāli sagatavotiem spēkiem un komerciālām neregulārām grupām
No tradicionālā kaujas lauka uz informatīvu un psiholoģisku karadarbību
No kara konkrētā fiziskā telpā uz totālu karu cilvēku apziņā un kibertelpā
No laika posmā ierobežota kara uz pastāvīgu kara stāvokli kā dabisku valsts dzīves daļu

 

Armijas mācības Baltijā

9.-22.maijā. Starptautiskās jūras spēku mācības Open Spirit 2014

19.-27.maijā. Nacionālās mācības Namejs 2014, lielākās Latvijas vēsturē ar visu NBS un zemessardzes spēku piedalīšanos

21.maijā. Mācības Kristaps Ministru kabineta un citu valsts struktūru darbībai krīzes apstākļos

9.-19.jūnijā. Plašas Baltijas un partneru mācības Saber Strike un štāba mācības Baltic Host, kurās pilnveidos spēju uzņemt NATO spēkus krīzes gadījumā

Rudenī. NATO regulārās Steadfast mācības un mācības augstākajam militārajam sastāvam Pyramid Pinnacle

Jaukie, briesmīgie krievi

Posted on maijs 7, 2014 by - Pusdienās

Krievijas lielākā problēma ir nenotikusī morālā revolūcija, uzskata no Krievijas izraidītais Financial Times korespondents Deivids Saters

Deivids Saters ir pirmais ārzemju žurnālists kopš aukstā kara beigām, kuru Krievijas varas iestādes izraidījušas no valsts. Kaut gan laikraksta Financial Times korespondents bija saņēmis akreditāciju trim mēnešiem un arī izpildījis visas formalitātes pastāvīgas vīzas saņemšanai, Krievijas «kompetentās iestādes» pērn decembrī paziņoja, ka viņam piecus turpmākos gadus liegts iebraukt valstī. Mūsu sarunā viņš uzsver, ka, kārtodams formalitātes un sadzīves lietas, šajā reizē Krievijā vēl neko daudz nebija paguvis izdarīt kā žurnālists, tāpēc izraidīšanas iemesls acīmredzami bijis viņa iepriekš darītais un «drošības dienestu ieskatā tas, ko es varētu izdarīt turpmāk». 

Sateram ir ilga attiecību vēsture ar kaimiņvalsts «kompetentajām iestādēm». Viņš bija FT korespondents Maskavā no 1976. līdz 1982.gadam. 1979.gadā viņu apsūdzēja «huligānismā» un posās izraidīt no PSRS, taču ASV Valsts departaments un Lielbritānijas Ārlietu ministrija brīdināja, ka par atbildi izraidīšot divus padomju žurnālistus, un «viņi izrēķināja, ka negribētu zaudēt divus par vienu». «Es paliku vēl trīs gadus un darīju, ko varēju, lai liktu viņiem nožēlot savu lēmumu ļaut man palikt,» viņš smaidīdams bilst.

Sarunājāmies vienā no sanāksmju telpām viesnīcā Radisson Blu Tallinā aprīļa beigās notikušās gadskārtējās Lennarta Meri konferences laikā. Tās varētu nosaukt par starppusdienām – izbrīvējām laiku starp rīta «brokastu paneļdiskusijām» un dienas vidus «tīklošanās pusdienām», kad viesnīcas otrā stāva halle dūca no konferences dalībnieku – politiķu, diplomātu, politikas pētnieku, žurnālistu – neformālām sarunām. Galvenais temats šogad konferencē bija, protams, Krievijas agresija Ukrainā.

Iepriekšējā vakarā Saters konferencē prezentēja savu dokumentālo filmu Delīrija laikmets, kuras veidošanā piedalījusies arī Latvijas kinoļaužu grupa un kuras pamatā ir viņa 2006.gadā izdotā grāmata, kas latviski iznākusi ar nosaukumu Laikmeta beigas. Tāpat kā grāmatā, filmā padomju dzīves «īstenība» un komunisma sabrukums atklājas cilvēku stāstos par savu pieredzi «uzkonstruētās realitātes» sistēmā, kurā reliģijas līmenī paceltā ideoloģija mēģināja iedvest «jēgas un mērķa sajūtu citādi nožēlojamai un nabadzīgai dzīvei», kā pirms filmas teica autors.

Viens no pirmajiem stāstiem filmā ir par Satera paša braucienu uz Rīgu un Tallinu 1977.gada februārī, lai tiktos ar baltiešu disidentiem. Filmas prezentācijā piedalījās arī viens no viņiem – igaunis Marts Nikluss, kuru Sateram tolaik neizdevās satikt. Abi satikās tikai pēc 30 gadiem, kad Satera grāmata bija izdota arī Igaunijā. Bet septiņdesmitajos VDK sarīkoja žurnālistam tikšanos Tallinā ar savu aģentu pulciņu, kuri uzdevās par disidentiem.

Rīgā viņam bija secies labāk. Saters man piekodina, lai noteikti pieminu Intu Cālīti, ar kuru tolaik runājis – «viņš ir mans labs draugs, var izstāstīt visu stāstu». «Atceros – viņš man teica, ka latvieši ļoti ātri pieņemot citu uzvedības paradumus, un tas esot tikums, taču reizē arī traģēdija». Tieši Cālītis un lietuvietis Antans Terlecks bija tie, kuri pēc tam bija aizbraukuši uz Maskavu, «lai man pateiktu, ka igauņu disidenti mani nekad nav satikuši».

Vilcienā Rīga-Tallina viņa kupejā uzradās divas «ļoti skaistas» sievietes. Saters vaļsirdīgi stāsta, kā iedzēruši un viņš sācis skūpstīties ar Mašu Ivanovu, kā viena sevi dēvējusi. Pēc tam pārcēlušies uz kupejas augšējo lāvu. Kad pamodies, KGB daiļavas bija pazudušas kopā ar viņa koferi, kurā bija arī disidentu adreses un kontakti. «Man bija 29 gadi un nebija nekādas pieredzes Padomju Savienībā, kur biju sabijis tikai sešus mēnešus,» Saters man skaidro. «Vienīgais, ko sev par attaisnojumu varu pateikt – pēc tam nekad vairs neesmu atkārtojis tādu kļūdu.»

Vienā no savām trim grāmatām par Krieviju Tumsa rītausmā Saters jau 1999.gadā, kad Rietumos vēl bija plašas ilūzijas par attiecībām ar jauno valsts līderi Vladimiru Putinu, brīdināja, ka bijušais KGB virsnieks veido mafiozu, represīvu režīmu. Un arī tagad viņš uzskata, ka Putinam rūp tikai vara kā līdzeklis savas un savējo klana labklājības nosargāšanai, un nepievienojas daudzo komentētāju korim, kas apspriež Kremļa it kā ideoloģiju. Atšķirībā no komunistiem «viņiem nav ideoloģijas», Saters nešaubās. Runas par konservatīvo vērtību sargāšanu, tautiešu aizstāvēšanu ārzemēs un Krievijas vēsturiskās lomas atjaunošanu esot «tikai kamuflāža savtīgo interešu sargāšanai». «Patiesībā ir tikai maza cilvēku grupa, kas nelikumīgi saraususi bagātību un ir gatava karot, lai to nosargātu.» Tas, viņaprāt, ir arī galvenais agresijas iemesls Ukrainā, jo šādam režīmam nav nekā bīstamāka par tautas spēju pašorganizēties un sacelties pret kleptokrātu valdīšanu, kā to izdarīja ukraiņi.

Aizrādu, ka Putins kļuvis par starptautisku visu veidu labējo un kreiso radikāļu iedvesmotāju. Saters ir skeptisks: «Nevajag uzskatīt, ka šie ļaudis ir diži domātāji.» Tie esot un palikšot margināļi, kurus vada protests pret savu sabiedrību status quo. Pieaugot pārmaiņu izraisīta apmulsuma līmenim Rietumu sabiedrībās, pieaug arī šādu cilvēku gatavība «meklēt paraugu valstīs, par kurām viņiem ir tikai paviršas zināšanas». Putins viņus gan izmantojot kā «noderīgus idiotus» (piemēram, kā ilustrāciju paša «idiotiskajiem izteikumiem»). Taču «neuzskatu, ka tas padara Putinu par nopietnu starptautisku līderi», teic Krievijas pazinējs, kurš raksturojis Putina izveidoto sistēmu kā «kriminālu internacionāli».

Pastāstu, ka Tatjana Ždanoka par krievu lielāko problēmu uzskata vizuālo līdzību eiropiešiem, kas traucējot redzēt, ka tā esot pilnīgi atšķirīga civilizācija. Saters smejas. Tomēr kaut kādā mērā tā varot būt. «Krievi izskatās normāli un šķiet esam normāli, un tad pēkšņi izdara ko pilnīgi nenormālu. Varu to teikt kā cilvēks, kas tur kādu laiku pavadījis un mazliet pazīst krievu sabiedrību – krievi ir jauki, apburoši un patīkami. Arī Krievija tāda ir. Taču līdz brīdim, kad kļūst briesmīga. Un šāds brīdis var iestāties pilnīgi negaidīti.»

Viņaprāt, iemesls ir morālo vērtību trūkums, un arī «komunisms labi pastrādājis, lai tās iznīcinātu». PSRS sabrukums Krievijai diemžēl neesot bijusi arī morāla revolūcija. Tomēr, kaut arī krievi ir «varbūt cita civilizācija, taču tā pati cilvēku suga», un tāpēc «ir spējīgi atsaukties, reaģēt uz tām pašām lietām». «Tas ir jautājums tikai par spēju argumentus formulēt tā, lai viņiem kļūst labāk saprotams, kā viņi maldināti, kā viņiem darīts pāri, kā viņu šovinististiskās izjūtas tiek izmantotas, lai viņus patiesībā paverdzinātu.» Diemžēl Rietumu politiķi par Krieviju bieži vien runājot «birokrātiskos karjeras terminos» un nav iedvesmojošs paraugs šādām pārmaiņām.

Arī ASV «restarta» politika pret Krieviju, viņaprāt, «bija absurda kopš paša sākuma». «Jo nebija nekā, ko restartēt. Krievijas un ASV attiecību problēmas bija Krievijas iekšējās krīzes rezultāts, tās bija Krievijas pašas iekšējās problēmas, un tām nebija nekāda sakara ar to, kā uzvedās Rietumi.»

Taču tikpat neprognozējami kā Krievijas rīcība var mainīties arī tās iekšējā situācija. Saters uzskata, ka lielākais apdraudējums Rietumiem, ko var radīt Krievija, ir tās iespējamā sairšana un tai sekojošas jukas, kuru kaitējumu mums jāspēj būt gataviem novērst. Toties, «lai ko runātu par Putina karu pret Rietumiem, tas nenotiks, Krievija nav pietiekami stipra».

Viņš pieļauj, ka pret Baltijas valstīm «var notikt provokācijas». Taču, pirmkārt, Putinam jārēķinās, ka tās ir NATO valstis. Otrkārt, iebrukums šajās valstīs, kuras ir pieredzējušas okupāciju, «šajā reizē saņemtu nopietnu pretsparu», jo, viņaprāt, tām «ir politiskā griba, lai pretotos». Tāpēc militāras agresijas, visticamāk, nebūšot. «Krievijas iekšējā situācija tam ir pārāk trausla,» Saters vērtē. Tāpēc viņš neesot arī pārliecināts, vai Putins izlems iebrukt Austrumukrainā, kas vairs nebūtu «mazu izmaksu operācija» kā Krimā.

Kad viņš cer atkal doties uz Krieviju? «Līdzko būs kritis Putina režīms,» Saters atbild. Tas varot notikt «ātrāk nekā pēc tiem pieciem gadiem, ko viņi man likuši palikt ārpus valsts».

Ēdienkarte

Melna kafija, apelsīnu sula