19.jūnija numura rakstā Algu izrāviens maldīgi norādīts, ka FKTK vadītāja Kristapa Zakuļa atalgojums pērn palielinājies par 6%. Lai arī Zakulis pērn nopelnījis vairāk, viņa atalgojums nav pieaudzis – aprēķinos radusies kļūda, jo 2012.gadā Zakulis amatā nebija pilnu gadu. Atvainojamies Kristapam Zakulim un lasītājiem.
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Radars pasaulē
Nedēļas notikumi pasaulē
Slimību atlants. Galvenais nāves cēlonis dažādās valstīs (Pasaules Veselības organizācijas dati)
Pēc 10 dienu pamiera Ukrainas austrumos valsts prezidents Petro Porošenko devis pavēli atsākt pretterorisma apkarošanas akcijas. Lai gan Ukraina ievēroja pamiera noteikumus, Krievijas atbalstītie teroristi turpināja uzbrukumus Ukrainas armijai. Desmit dienu laikā Ukrainas austrumos krituši 27 karavīri, ievainoti 69.
Lietuvā nav noticis referendums par lauksaimniecības zemes tirdzniecības aizliegumu ārzemniekiem, jo uz tautas nobalsošanu ieradās tikai 14,2% vēlētāju no nepieciešamajiem 50%. Tādējādi Lietuvā atrisinātas domstarpības šajā jautājumā, jo daļas iedzīvotāju nostāja bija pretrunā Briseles prasībām atvērt zemes tirgu.
Bijušais Luksemburgas premjers Žans Klods Junkers izvirzīts Eiropas Komisijas (EK) prezidenta amatam. Par viņa kandidatūru nobalsoja 26 valstu līderi, bet divas valstis – Lielbritānija un Ungārija – balsoja pret. Līdz ar to Junkers varētu kļūt par vēsturē pirmo EK prezidentu, kura nominācija nav saņēmusi vienbalsīgu ES dalībvalstu atbalstu.
Sīrijā un Irākā karojošie džihādisti paziņojuši par «kalifāta» izveidošanu. Džihādistu grupējums Irākas un Sīrijas islāma valsts (ISIV) savu līderi Abū Bakru el-Bagdadi pasludinājis par «kalifu» un «musulmaņu līderi it visur».
Telekanāla Al Jazeera žurnālistam Austrālijas latvietim Pēterim Grestem Ēģiptes tiesa piesprieda septiņu gadu cietumsodu. Viņš un vēl divi telekanāla Kairas biroja darbinieki atzīti par vainīgiem Ēģiptes nomelnošanā un sadarbībā ar aizliegto kustību Musulmaņu brālība. Pret tiesas lēmumu jau protestējušas vairākas starptautiskas žurnālistu organizācijas.
Aizdomās par nelegālu savas politiskās ietekmes izmantošanu aizturēts Francijas bijušais prezidents Nikolā Sarkozī. Izmeklētāji cenšas noskaidrot, vai Sarkozī, kurš bija Francijas prezidents no 2007. līdz 2012.gadam, apmaiņā pret informāciju augsta ranga tiesnesim nav solījis prestižu amatu Monako.
Par spīti Eiropas Komisijas protestam, Austrijas enerģētikas uzņēmums OMV un Krievijas enerģētikas gigants Gazprom parakstījuši vienošanos par gāzes vada South Stream posma Austrijā izveidi.
Francijas banka BNP Paribas sodīta ar 8,9 miljardu ASV dolāru naudas sodu par ASV noteiktā sankciju režīma pārkāpšanu. Šis ir lielākais soda naudas gadījums ekonomisko sankciju jautājumā. ASV varas iestādes apsūdzēja BNP Paribas par to, ka tā pārkāpa ASV noteiktās sankcijas pret Irānu, Sudānu, Kubu un Mjanmu. Banka no 2004. līdz 2012.gadam apzināti noslēpa tūkstošiem darījumu.
Radars Latvijā
Nedēļas notikumi Latvijā
Valdība sašaurinājusi Citadeles bankas potenciālo pircēju loku. Tā kā informācija ir konfidenciāla, valdība neatklāj ne atsijātos, ne palikušos pircējus. Turpmākajās 2-3 nedēļās atlikušie pretendenti varēs saņemt detalizētāku informāciju par bankas finanšu rādītājiem un tās kredītportfeli, un pēc tam tiem būs jāiesniedz precizējošs cenas un līguma piedāvājums. Pēc tam šos pircēju piedāvājumus skatīs valdība un izvēlēsies vienu pretendentu, ar kuru turpināt sarunas par bankas pārdošanas darījumu.
Nolemts Latvijas Tautas frontes muzeju no nākamā gada 1.janvāra iekļaut Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, šim mērķim palielinot Kultūras ministrijas bāzes izdevumus 2015.gadam par 143 815 eiro un 2016., 2017.gadam par 134 525 eiro katru gadu. Finansējums nodrošinās septiņas štata vietas, bet muzejs kā LNVM struktūrvienība turpinās darbu tā vēsturiskajā mītnē Rīgā, Vecpilsētas ielā 13/15.
Latvijas skolēni vissliktāk zina vēsturi un matemātiku, bet augstākos vērtējumus eksāmenos ieguvuši krievu un franču valodas eksāmenā. Vēstures eksāmenā vidēji iegūti 42,6%, bet matemātikā – 43,34%. Vērtējuma kritums vērojams dabaszinātņu mācību priekšmetos ķīmijā, bioloģijā un fizikā. Rezultātu pasliktināšanās notikusi arī vācu un latviešu valodā. Šo mācību priekšmetu eksāmenos attiecīgi uzrādīti vidēji 56,4% un 52,71%.
Latvijas skolu reitingā visaugstāk novērtēta Rīgas Valsts 1.ģimnāzija, liecina Ata Kronvalda fonda izstrādātais skolu reitings 2014.gadam. Šī skola reitinga pirmo vietu ieņem jau vairākus gadus un ir novērtēta ar 140,23 punktiem, kas gandrīz trīs reizes pārsniedz nākamā sekotāja – Daugavpils Krievu vidusskolas liceja – rādītājus. Trešo vietu reitingā ieņem Rīgas Franču licejs. Mazo skolu reitinga līdere ir Aglonas vidusskola.
«Bijušie» mēģinās atgriezties politikā – tā var teikt par «trekno gadu» ekspremjeru Aigaru Kalvīti, bijušo eiroparlamentārieti Ivaru Godmani, bijušo Tautas saskaņas partijas līderi Jāni Jurkānu, kādreizējo tēvzemiešu vadoni Jāni Straumi, bijušo ministru Edgaru Zalānu. Viņi kopā ar 11.Saeimā neiekļuvušo politiķi Aināru Šleseru politikā mēģinās atgriezties šoruden, startējot parlamenta vēlēšanās partijas Vienoti Latvijai sarakstā.
Pierobežā ar Baltkrieviju Latvijā pirmoreiz reģistrēts Āfrikas cūku mēris, pakļaujot karantīnai daudzus Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas novadu pagastus. Konstatējot šo cūkām bīstamo slimību, Baltkrievija, kura pati jau ilgi nespēj tikt galā ar Āfrikas cūku mēri, uz laiku ierobežojusi Latvijas cūku un cūkgaļas ievešanu un tranzītu.
Līgo svētku nedēļā Latvijas glābējsilītēs atstāti trīs bērniņi. Rīgas glābējsilītē ievietoti divi puikas – 20.jūnijā un 21.jūnijā. Savukārt pirmoreiz mazulis ievietots Madonas glābējsilītē – tas noticis 23.jūnijā plkst.5.10, glābējsilītē tika atstāts gandrīz divas nedēļas jauns puisītis. Šī ir pirmā reize projekta vēsturē, kad piecu dienu laikā glābējsilītēs ievietoti trīs mazuļi. Kopš 2009.gada glābējsilītēs Latvijā ievietoti 28 bērni.
Lattelecom interaktīvajā televīzijā atkal pieejams kanāls TV3. To paredz starp SIA TV3 Latvia un SIA Lattelecom panāktā vienošanās. Kā norādīts TV3 paziņojumā, «puses ir apmierinātas ar faktu, ka izdevies panākt ilgtermiņa vienošanos un kanāla TV3 pieejamība Lattelecom interaktīvās televīzijas lietotājiem bijusi ierobežota tikai mazliet vairāk nekā divus mēnešus». Līguma nosacījumi publiski netiek komentēti.
Nelegālie smēķi
Lai arī pērn Latvijā nelegālā cigarešu tirdzniecība samazinājās līdz 28,9% salīdzinājumā ar 30,7% gadu iepriekš, mūsu valsts šo smēķu noietā joprojām ieņem pirmo vietu Eiropas Savienībā. Par to liecina KPMG pētījums. Lietuvā un Igaunijā nelegālās cigarešu tirdzniecības īpatsvars bija attiecīgi 27,1% un 18,6%.
Radītie zaudējumi
Ap 69 miljoniem eiro — Latvijā ikgadējie zaudējumi no nesamaksātiem nodokļiem.
ES kopumā patērē 58,6 miljardus nelegālo cigarešu – tas ir ekvivalents Spānijas un Portugāles kopējam cigarešu patēriņam.
Ernests zīmē
Miera uzturētājs
Valsts, kuras vairs nav
Džihādistu grupējums Irākas un Sīrijas islāma valsts ir salīdzinoši jauns teroristu formējums, taču tam bijis pa spēkam ātri nostiprināt savas pozīcijas Sīrijā un sākt asiņainu ekspansiju Irākā. Diezgan reāla ir varbūtība, ka tas novedīs pie jaunas robežu pārvilkšanas Tuvajos Austrumos
Karstā jūnija dienā Irākas armijas «operāciju centrā» Bagdādē ģenerāļa Sāda Māna soļi ir smagi. Laiku pa laikam kāds pienāk un iečukst viņam ausī vai iespiež plaukstā lapiņu ar jaunāko informāciju. Nemitīgi zvana mobilais. Ģenerālis Māns ir valsts drošības dienesta publiskā seja. Vēl pavisam nesen viņa darbs lielākoties bija izskaidrot, kā armija un policija vēršas pret terora apdraudēto Bagdādi. Taču pēdējās nedēļās viņš vairs nelieto vārdus «atsevišķi incidenti». Irākas armija ir iesaistījusies jaunā karā, un Māns tagad runā par «plašu fronti».
Operāciju centrā viņš kartē norāda līniju. «Lielākās briesmas nav ziemeļos, bet gan dienvidos un rietumos – ap lauku saimniecībām un kanāliem Bābilas provincē un palmu birzīm ap Anbāru.»
Uz ceļiem, kas ved uz Bagdādes lidostu, veidojas lieli sastrēgumi, jo daudzi iedzīvotāji steidz pamest galvaspilsētu. Vēstniecības ir evakuējušas savus darbiniekus. Privātās apsardzes firmas ir dubultojušas savas cenas. Uzlēkušas arī degvielas un pārtikas cenas, jo islāma kaujinieki ir ielenkuši Beidžī rūpnīcu, kas ir svarīgs naftas pārstrādes uzņēmums valsts ziemeļu daļā.
Līdzīgs haoss vērojams arī citās pilsētās, jo jau 10.jūnijā džihādistu grupas Irākas un Sīrijas islāma valsts (ISIV) kaujinieki pārņēma Mosulu, bet nākamajā dienā iesoļoja Sadama Huseina dzimtajā pilsētā Tikrītā. Tagad viņi atrodas tikai dažu desmitu kilometru attālumā no Bagdādes.
ISIV izplešanās ir bijusi negaidīti strauja. Vēl pavisam nesen tā bija tikai viena no nemiernieku grupām, kas iesaistījusies Sīrijas pilsoņu karā. Tagad tā sēj bailes un vardarbību plašā divu valstu teritorijā, un tās līderis Abū Bakrs el-Bagdadi kļuvis par nežēlīga ekstrēmisma jauno seju. Patiesībā varas iestāžu rīcībā ir tikai dažas el-Bagdadi ģīmetnes diezgan sliktā kvalitātē. Taču pēkšņi viņš ir kļuvis par globāla džihāda de facto līderi, pārņemot šo titulu no 2011.gadā nogalinātā Osamas bin Ladena. Par el-Bagdadi maz ko zina arī rietumvalstu izlūkdienesti: kādreiz viņš bijis teroristu organizācijas al–Qaeda biedrs, tad radušās domstarpības un el-Bagdadi izveidojis pats savu svēto karotāju grupu. Patlaban tā spējusi savā kontrolē pārņemt teritorijas Sīrijā un Irākā, kuru platība ir aptuveni divreiz lielāka par Latviju.
«Rosīgs inkubators»
Apgabali, ko savā kontrolē pārņēmis ISIV, principā ir «de facto valsts», uzskata Duglass Olivants no Vašingtonā strādājošās domnīcas Jaunās Amerikas fonds. «Iespējams, ka ISIV ir kļuvis par rosīgāku starptautiskā terorisma inkubatoru nekā Afganistāna pirms 2001.gada 11.septembra notikumiem.»
El-Bagdadi vadītie teroristi vēlas iekarot arī Bagdādi, ir pārliecināts ģenerālis Māns. «Taču mums ir gana kareivju. Arī ājatolla el-Sistāni, kas ir šiītu islāma lielākā autoritāte Irākā, ir aicinājis aizstāvēt mūsu svētvietas. Dienēt pieteikušies tūkstošiem brīvprātīgo.» Turklāt, pēc Māna domām, Irāka nav pamesta vienatnē. «Mums palīdzēs ASV gaisa spēki. Mēs dosim prettriecienu teroristiem un viņus iznīcināsim. Visa pasaule redzēs un sapratīs, ka Amerika ir mūsu pusē. Bagdāde ir drošībā.»
Tomēr ģenerālis Māns savā pārliecībā ir diezgan vientuļš. Iespējams, līdzīgi domā vēl tikai viņa tuvumā esošie virsnieki. Kad ISIV sāka uzbrukumu no ziemeļiem, Irākas armijas vienības pameta savus posteņus un panikā bēga. Un tagad visā valstī sācies sairšanas process pēc reliģiskās un etniskās piederības.
Konflikta cēlonis nav tikai tas, ka pret pašreizējo Irākas varu ir sacēlušies islāma ekstrēmisti. Tā drīzāk ir nesamierināma cīņa starp diviem islāma reliģiskajiem atzariem – šiītiem un sunnītiem. Šiītu Irākā ir vairākums (aptuveni 65%), savukārt pasaulē starp musulmaņiem viņi ir mazākumā (15%). Irākā dzīvojošie sunnīti uzskata, ka lielākoties šiītu kontrolē esošā valdība un tās premjers Nuri al-Maliki ignorē viņu intereses. Šo konfliktu veikli izmanto ISIV, kas paši ir sunnīti.
Interesanti, ka svētajiem karotājiem tagad pieslējušies un atbalstu sniedz dažādas Irākas sunnītu pašaizsardzības vienības, vietējie šeihi un pat daži bijušie diktatora Sadama Huseina atbalstītāji. «Tēvoci Isat, es ar nepacietību gaidu jūsu atgriešanos mājās,» tviterī rakstīja viena no Sadama Huseina meitām, kas dzīvo trimdā. Viņas mīļotais tēvocis Isats Ibrahims al-Duri reiz bija Huseina vietnieks, bet tagad karo ISIV rindās.
Tajā pašā laikā Kurdu autonomā reģiona līderi, kas paši spējuši atsist islāma ekstrēmistus, stāsta, ka Irākas vienotība vairs nav iespējama. «Nedomāju, ka mēs paliksim kopā,» BBC teicis Kurdistānas reģionālās valdības vadītājs Nečirvans Barzani. «Es tagad lietoju terminus «Irāka pirms Mosulas krišanas» un «Irāka pēc Mosulas krišanas».»
Kā jau minēts, Mosulu – lielāko pilsētu Irākas ziemeļos – ISIV iekaroja jūnija vidū. Tiek ziņots, ka bēgļu gaitās devās 150 tūkstoši no 1,8 miljoniem pilsētas iedzīvotāju.
Amerikāņu (ne)atgriešanās
Iekšpolitisko situāciju vēl vairāk sarežģī reģionālie kaimiņi. Ar iebrukumu, lai aizstāvētu šiītus, pirms pāris nedēļām piedraudēja Irāna. Taču tūlīt pat saņēma asu nosodījumu no Saūda Arābijas, kura sola nepieļaut «ārvalstu iejaukšanos». Tajā pašā laikā tiek uzskatīts, ka Saūda Arābijas un arī Kataras biznesmeņi, kas paši ir sunnīti, slepus finansiāli atbalsta ISIV grupējumu. Tiesa, pēc Mosulas ieņemšanas ISIV var nesūdzēties par naudas trūkumu, jo tas no vietējās valsts bankas filiāles izlaupījis 425 miljonus ASV dolāru, tādējādi kļūstot par bagātāko teroristu organizāciju pasaulē.
Amerikāņi, kas gāza Sadama Huseina režīmu 2003.gadā un nākamos astoņu gadus centās samierināt reliģiskās domstarpības un atjaunot kārtību Irākā, tagad ieņēmuši nogaidošu pozīciju. Prezidenta Baraka Obamas viens no svarīgākajiem priekšvēlēšanu solījumiem bija ASV karaspēka izvešana no Irākas, ko viņš arī izpildīja. Taču pašreizējais konflikts atkal draud ievilkt amerikāņus atpakaļ Irākas putrā.
Obama pagaidām ir nosūtījis 300 militāro padomnieku uz Bagdādi, lai palīdzētu vietējai valdībai atvairīt ISIV uzbrukumu. Tikmēr ASV prezidents ir atturējies dot pavēli savas valsts gaisa spēkiem īstenot uzlidojumus ISIV pozīcijām, jo pagaidām nav skaidrs, vai svētajiem karotājiem nav pievienojušies grupējumi, ar kuriem amerikāņi savulaik sadarbojās situācijas stabilizēšanai Irākā.
Sava prezidenta pozīciju atbalsta arī ģenerālis Deivids Petreuss, kas savulaik komandēja ASV spēkus Irākā – viņaprāt, amerikāņi nedrīkst kļūt par «šiītu gaisa spēkiem» konfliktā pret sunnītiem.
Problēma ir arī tas, ka neviens īsti nezina, kādi ir ISIV mērķi – vai viņi vispār vēlas ieņemt Bagdādi? Grupējuma līderis el-Bagdadi līdz šim ir bijusi mīkla. Atšķirībā no Osamas bin Ladena, kas regulāri izplatīja paziņojums par savu nostāju un nodomiem, el-Bagdadi ir izvēlējies palikt ēnā. Tādā veidā pat savu atbalstītāju vidū viņš ir kļuvis par leģendu. Un nav šaubu, ka šāda stratēģija strādā – ISIV rindas papildina arvien jauni džihādisti.
Lielā kļūda
Tiek uzskatīts, ka ISIV līdera īstais vārds ir Ibrahims el-Badri. Viņš ir dzimis 1971.gadā Sāmarrā un studējis reliģiju Bagdādes Universitātē. Vēlāk kļuvis par sludinātāju sunnītu mošejā Irākas ziemeļos.
Neilgi pēc amerikāņu invāzijas el-Bagdadi («no Bagdādes») pievienojās pretošanās kustībai. 2004.gada februārī ASV kājniekiem izdevās viņu sagūstīt un nosūtīt uz Camp Bucca – bēdīgi slavenu cietumu Irākas dienvidos. Tuksnesī uzbūvētā ieslodzījuma vieta bija paredzēta 5000 cilvēku, taču drīz vien tajā atradās jau gandrīz 9000 aizturēto.
2004.gada beigās amerikāņi pieļāva kļūdu – militāro ekspertu komisija atzina, ka el-Bagdadi vairs nav drauds sabiedrībai. Taču drīz vien pēc atbrīvošanas el-Bagdadi atgriezās islāma pagrīdes kaujinieku rindās.
ISIV vēsture ir vēl senāka. Šis džihādistu grupējums tika nodibināts 2003.gada sākumā vēl pirms amerikāņu iebrukuma Irākā. Tā līderis bija 36 gadus vecais bijušais cietumnieks Abū Musabs el-Zarkāvi, kurš vēlējās ieņemt Bagdādi un nodibināt sunnītu kalifātu (islāma valsti), kas plestos no Sīrijas līdz pat Persijas līcim. Tas būtu asiņains karš pret šiītiem, dzīvi palikušos piespiežot doties trimdā.
Pirmais lielākais el-Zarkāvi uzbrukums notika piecus mēnešus pēc amerikāņu ieiešanas Irākā – ISIV sarīkoja vairākas spridzināšanas, to vidū arī ANO birojā Bagdādē. Tam sekoja vairāki uzbrukumi šiītu svētvietām.
Taču taktiku mainīja arī amerikāņi – viņi sāka veidot koalīcijas ar dažādiem sunnītu cilšu militārajiem grupējumiem, tā samazinot atbalstu el-Zarkāvi. Punktu pielika divas 300 kg smagas aviācijas bumbas, kas 2006.gadā iznīcināja terorista slēpni un tā iemītnieku.
Tagad tiek uzskatīts, ka pēc el-Zarkāvi nāves ISIV vadību pārņēma viens no šīs organizācijas ievērojamākajiem ierindniekiem, proti, el-Bagdadi. Militāro analītiķu redzeslokā šis grupējums atkal nonāca 2010.gadā, kad sākās sacelšanās Sīrijā.
Skaidrs ir tas, ka vismaz pašlaik el-Bagdadi ir īstenojis vienu no sava priekšgājēja mērķiem – principā vairs nepastāv robeža starp Irāku un Sīriju.
Ja Sīrijā nebūtu sācies pilsoņu karš, visticamāk, ISIV joprojām būtu margināls spēks. Taču 2013.gadā tas sevi pieteica un pierādīja kā viens no ietekmīgākajiem grupējumiem kara plosītajā zemē. Dīvainā situācijā pavisam negaidīti nonāca Sīrijas opozicionāri, viņiem bija jāsāk karot divās frontēs – pret diktatoru Bašaru al-Asadu un pret arvien ietekmīgāko ISIV. El-Bagdadi pasludināja sevi par patieso «emīru» jaunajā «kalifātā». Viņa spēki bija labāk bruņoti, un viņš varēja atļauties maksāt algu saviem karotājiem – rezultātā daudzi ārvalstu džihādisti, kas bija ieradušies Sīrijā, pārgāja ISIV pusē.
Neviens īsti nezina, cik lielas patlaban ir ISIV rindas. Aplēses svārstās no 7000 līdz 15 000 vīru. Pēc Irākas valdības amatpersonu domām, karotāju vairākums ir ārvalstu algotņi un bijušie Sadama Huseina partijas lojālisti. Runā, ka karotāju rindās ir daudz čečenu un arī, piemēram, aptuveni 300 Francijas pilsoņu.
ISIV klātbūtne bija jūtama daudzās Sīrijas ziemeļu pilsētās jau pagājušā gada jūnijā, taču lielāko uzbrukumu šis grupējums sāka vasaras beigās. Vispirms pārņēma vairākas pilsētas pie Sīrijas robežas ar Turciju, piemēram, provinces galvaspilsētu Raku. No visām šīm vietām opozīcija bija izdzinusi Asada armiju, bet tagad viņus pašus izstūma ISIV. Pēc ienākšanas Rakā grupējums nekavējoties ieviesa šariata tiesas un sadalīja skolas pēc dzimuma.
Gan Sīrijā, gan arī tagad Irākā ISIV taktika ir vispirms pārņemt stratēģiski svarīgus objektus – hidroelektrostacijas, elektroapgādes centrāles un graudu noliktavas. Piemēram, Rakā viņu pirmais mērķis bija maizes fabrika.
Pilsētas iedzīvotājs Abū Ibrahims atceras, ka džihādistu ierašanos varēja sajust uzreiz. Viņi ielās nopēra publiski smēķējošus vīriešus un galvassegu «nepareizi» valkājošas sievietes. Pārmeklēja veikalus un konfiscēja «neislāmiskus» apģērbus. Kafejnīcas ir slēgtas, un tagad tiek konfiscēti arī televizori, lai cilvēki neskatītos pasaules kausu futbolā, jo šī spēle ir haram jeb aizliegta.
Robežu pārbīdīšana
Sava vaina ISIV stiprināšanā jāuzņemas Turcijai. Ilgāku laiku tā ļāva no ārvalstīm sabraukušajiem džihādistiem šķērsot robežu, ieejot Sīrijā, un pat atgriezties, lai saņemtu medicīnisko palīdzību turku slimnīcās. Turcija, protams, cerēja, ka radikālie islāmisti palīdzēs gāzt Sīrijas līderi Asadu. Tagad gan skaidrs, ka Ankara ir zaudējusi savu ietekmi ISIV rindās, jo, ieņemot Mosulu, džihādisti par ķīlniekiem sagrāba 80 turkus.
Diez vai turki priecājas arī par varbūtību, ka pavisam drīz var tikt nodibināta neatkarīga kurdu valsts. Tās pamats būtu kurdu autonomais apgabals Irākas ziemeļos, kur labi bruņotie un mācītie pašaizsardzības spēki ir spējuši atsist ISIV tuvošanos, vēl vairāk – savā kontrolē pārņēmuši ar naftu bagāto Kirkūku, kas līdz šim atradās Bagdādes pārvaldībā.
Robežas mainītos arī citviet. Sīrijas diktatora Asada pārstāvētais alavītu reliģiskais grupējums nostiprinātos pie Vidusjūras krastiem, izveidojot Alavistānu. Daļa Sīrijas un daļa Irākas paliktu ISIV pārvaldē, izveidojot Sunnistānu. Savukārt Bagdāde un Irākas dienvidu daļa pārtaptu par Šiītistānu.
Vilkt šādas iespējamās līnijas kartē ir viegli, taču nav šaubu – jebkura ietekmes zonu un robežu pārbīdīšana sola jaunas asinsizliešanas.
Avots: The New York Times, Der Spiegel
Lietuvas neatkarības trumpis
Šāgada beigās Lietuva būs pārrāvusi enerģētisko atkarību no Krievijas – sāks darboties Klaipēdas sašķidrinātās gāzes terminālis ar zīmīgo nosaukumu Independence (Neatkarība). «Esat laipni lūgti izmantot,» lietuvieši aicina kaimiņus. Taču Latvija no Gazprom hipnozes vēl joprojām nav modusies
Krievijas agresija Ukrainā ar jaunu vilni uzbangojusi jautājumu par Latvijas galvenā enerģētiskā resursa – gāzes – piegādes drošību, tomēr tālāk par kārtējo enerģijas politikas izklāstu uz papīra valsts nav tikusi. Tikmēr Lietuva gada beigās būs radījusi reālu gāzes piegādes alternatīvu – Klaipēdas sašķidrinātās gāzes termināli, kas, savu darbību vēl pat nesācis, jau nesis pirmos augļus – Gazprom gāzes cenas samazinājumu Lietuvai par aptuveni 20%. Tehniski gāzi no Klaipēdas var piegādāt arī uz Latviju. Paradoksāli, taču vienīgais, kas šim pavērsienam mūsu valstī gatavojas, ir konkurencē it kā neieinteresētais uzņēmums Latvijas gāze, kurš tagad paplašina cauruļvadus gāzes plūsmai no Lietuvas. Nedz politiķi, nedz lielie gāzes patērētāji Klaipēdas termināli par alternatīvu neuzskata. Kaut gan Rīgu no Klaipēdas šķir tikai četru stundu brauciens, ir sajūta, ka tās ir divas dažādas planētas – skats uz sašķidrinātās gāzes biznesu un termināli Baltijas jūras piekrastē abās vietās ir pilnīgi atšķirīgs.
Rada vēsturi
Lietuvas vēstures veidošana – tā termināli uztver kaimiņvalstī, un ironiskā kārtā šajā procesā ir iesaistīti pavisam cita profila uzņēmumi no Latvijas. Molu, pie kura būs pietauvots peldošais terminālis – gigantisks kuģis ar sašķidrinātās gāzes uzglabāšanas un regazifikācijas iekārtām -, būvē Latvijas ģenerāluzņēmējs BMGS, kas specializējies hidrotehniskajās būvēs. Mazākus kontraktus ieguvuši vēl citi Latvijas uzņēmumi.
«Mums būs viens no visātrāk īstenotajiem šāda veida projektiem industrijā,» izrādot pērn sākto mola celtniecību pie Cūkas muguras salas Klaipēdas ostā, ar entuziasmu stāsta termināļa direktora vietnieks Tads Matuļonis. «Peldošais terminālis ir ne tikai lētāks izmaksu ziņā, bet arī tehnoloģiski ātrāk uztaisāms. Turklāt mēs ļoti ātri saņēmām visus nepieciešamos apstiprinājumus – bija liels atbalsts gan no valdības, gan no pašvaldības, gan no sabiedrības kopumā. Lietuvā ir sajūta, ka tas ir stratēģisks nacionāls projekts,» raksturo Matuļonis.
Termināļa maksimālā jauda plānota līdz četriem miljardiem kubikmetru gadā – tas ir pietiekami, lai nodrošinātu visu Lietuvas patēriņu (nedaudz virs trijiem miljardiem gadā) un paliktu vēl pāri. Pēc Matuļoņa teiktā, pirmajos gados gan varēs izmantot tikai pusi termināļa jaudas, jo visu apjomu nespēj uzņemt valsts gāzes pārvades sistēma, kas pašlaik Lietuvā piedzīvo vērienīgus uzlabojumus.
Klaipēdas projektam ir trīs lielas daļas – kuģis ar galvenajām termināļa iekārtām, mols, pie kura tas būs pietauvots un uz kura atradīsies daļa iekārtu, un 18 kilometrus garš cauruļvads, kas savienos termināli ar pašreizējo gāzes pārvades sistēmu.
Dienvidkorejas kuģu būvētavā tapušais kuģis jau ir gatavs, bet Klaipēdā tas pietauvosies tikai rudenī. Kuģim dots simbolisks vārds Independence. «Neviens vairs nevarēs mūs šantažēt ar augstām gāzes cenām un izmantot enerģētiku, lai ietekmētu mūsu politisko un ekonomisko dzīvi,» kuģa kristību ceremonijā Dienvidkorejā gada sākumā paziņoja Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite. Kuģa īpašnieks ir norvēģu kompānija Hoegh LNG, no kuras lietuvieši to nomās – patlaban vienošanās ir par 10 gadu nomu ar izpirkšanas tiesībām.
Jau uzbūvēts ir arī cauruļvada sauszemes posms, un pašlaik tiek pabeigta tā nelielā vada daļa, kas būs zem ūdens. Vēl turpinās mola būvniecības darbi, kas jāpabeidz līdz ziemas sākumam. Projekta grafiks paģēr, ka decembrī terminālim vajadzētu sākt darbību testa režīmā, janvārī – komercrežīmā.
Tā kā līdz ar termināli Klaipēdas ostā ienāks lielāki kuģi nekā līdz šim, nācies padziļināt arī ostu.
To, ka gāzes terminālim, ko Latvijā tiecas uztvert kā komerciāli apšaubāmu lietuviešu kaprīzi, pašā Lietuvā ir liels sabiedrības atbalsts, apstiprina arī biznesa laikraksta Verslo Žinios žurnālists Rīts Sta-selis. Debates izraisījis vienīgi izmaksu jautājums – vai terminālis nav pārāk dārgs. Pēc termināļa attīstītāja, valstij piederošā uzņēmuma Klaipedos Nafta sniegtās informācijas, termināļa infrastruktūras izmaksas tiek lēstas ap 130 miljoniem eiro, plus ik gadu būs jāmaksā aptuveni 37 miljoni eiro norvēģu uzņēmumam Hoegh par kuģa nomu.
Izmantot var ikviens
Pašlaik Klaipedos Nafta (KN) ir izsludinājis pieteikšanos uz termināļa nākamā gada jaudām. «Terminālis ir pieejams ikvienam. Mēs esam izvēlējušies visliberālāko darbības veidu – ikviena firma var nākt un rezervēt jaudas, tātad pieejas laiku terminālim,» intervijā Ir saka Klaipedos Nafta šefs Roks Masjulis. «Mūsu mājaslapā internetā ikviens var izlasīt noteikumus, uz kādiem terminālis ir pieejams – tie visiem ir vienādi, process ir atklāts,» apraksta Masjulis. Terminālis ir atvērts arī tirgus dalībniekiem no Latvijas un Igaunijas, kurp pašlaik tehniski ir iespējams piegādāt gāzi no Lietuvas. «Esat vairāk nekā laipni lūgti rezervēt jaudas ar tādiem pašiem noteikumiem [kā lietuviešiem],» aicina Matuļonis. Tiesa, pašlaik ir zināmi tikai termināļa izmantošanas pagaidu tarifi, kas vēl tiks precizēti rudenī.
Kā stāsta uzņēmuma amatpersonas, terminālis piedāvā jaudas gan lieliem, gan maziem biznesa spēlētājiem. Tiem, kuri vēlas nodrošināt noteiktu pārkraušanas apjomu, būs zināms termināļa pieejas grafiks gadu uz priekšu. Uz atlikušajām jaudām jebkurā laikā varēs pretendēt, piemēram, aktīvie tirgus spēlētāji, kas grib gūt labumu no acumirklīgām pieprasījuma un piedāvājuma izmaiņām. Pirmie līgumi par termināļa izmantošanu gaidāmi jūlija beigās. Ieinteresēto kompāniju vārdus KN neatklāj, bet Latvijas uzņēmumu to vidū, «var droši teikt, ka nebūs», saka Matuļonis.
Pagaidām zināms tikai tas, ka termināli izmantos gāzes tirgotājs Litgas, kuram valsts devusi uzdevumu piegādāt termināļa nepārtrauktai darbībai nepieciešamo gāzes minimumu – pusmiljardu kubikmetru gāzes gadā. Lietuvā ir pieņemts likums, kas paredz šādu obligāto minimumu, un, kā skaidroja uzņēmumā Klaipedos Nafta, tā jēga ir tehnoloģiski nodrošināt, lai terminālī nemitīgi uzturētu sašķidrinātai gāzei nepieciešamo temperatūru (mīnus 160 grādu) un to varētu izmantot jebkurā brīdī. «Citādi tas nebūtu efektīvs. Tagad mums vienmēr būs izvēle, un, ja Krievija pēkšņi nogriež gāzes piegādes, mēs no šā kuģa varam apgādāt visu valsti,» saka Masjulis. Klaipedos Nafta vadītājs prognozē, ka normālos apstākļos caur termināli varētu piegādāt pusi Lietuvā patērētās gāzes.
Maija beigās Litgas paziņoja, ka par obligātā gāzes apjoma piegādi vienojies ar norvēģu Statoil. Par darījuma detaļām sarunas turpinās, un šā raksta sagatavošanas laikā līgums vēl nebija noslēgts. Litgas cer uz īstermiņa kontraktiem arī ar citiem piegādātājiem, taču to vārdus neatklāj. «Kopumā var teikt, ka mums ir sakari ar vairumu pasaules lielāko gāzes piegādātāju,» Ir sacīja Litgas ģenerāldirektors Dominiks Tučkus.
Vai konkurētspējīgs?
Skepse pret Klaipēdas termināli Latvijā sakņojas pamatā divos apsvērumos. Jo īpaši politiskajā vidē ir aizvainojums pret lietuviešu lēmumu būvēt savu termināli, nesagaidot visu Baltijas valstu vienošanos par reģionālo termināli, kuru cerēja būvēt Latvijā un kuru līdzfinansētu ES. Otrkārt, gan politisko lēmumu pieņēmēju aprindās, gan industrijā ir plaši izplatīta neticība sašķidrinātās gāzes biznesam – gan tā spējai cenu ziņā konkurēt ar Gazprom, gan fiziskām piegādēm uz salīdzinoši nelielo Baltijas valstu tirgu.
Ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis (RP) maija sākumā medijiem izplatītā rakstā par enerģētiku Ukrainas notikumu kontekstā kā Latvijas alternatīvas minēja gāzes cauruļvada izbūvi no Lietuvas uz Poliju, kas Baltijas valstis savienotu ar Eiropas dabasgāzes sistēmu, un reģionālu sašķidrinātās gāzes termināli, it kā Klaipēdas projekts neeksistētu. «Runājot par alternatīvām dabasgāzes piegādēm, ir jāņem vērā cena un tehnoloģijas. Klaipēdas gadījumā mums ir problēmas abos jautājumos,» savu nostāju Ir paskaidroja ministrs. «Pirmkārt, sašķidrinātās dabasgāzes cena ir augstāka nekā piegādēm pa cauruļvadiem, var runāt par 30% un pat lielāku atšķirību cenās. Protams, var cerēt uz spot tirgiem, bet diez vai valsts enerģētiskā drošība var būt pamatota tikai ar spēlēm biržā. Mēs redzam, ka nevienam no termināļiem mūsu reģionā nav izdevies noslēgt līgumu par zemāku cenu salīdzinājumā ar to, kas pašlaik ir spēkā Latvijā piegādātajai gāzei. Tāpēc šāda termināļa esamība var pamatoti kalpot kā drošības risku diversifikators, bet ne kā pastāvīga piegāžu alternatīva no ekonomiskā viedokļa.» Kā otru skepses iemeslu Dombrovskis min to, ka «tikai daļa no termināļa jaudām būs pieejama Latvijai – pēc atlikuma principa, un tieši tur veidojas starpība starp reģionālo un nacionālo risinājumu». Klaipedos Nafta vadītāju teiktais gan rāda – tā nav tiesa.
Latvijas lielākais gāzes patērētājs Latvenergo uz Klaipēdu neraujas, jo uzskata, ka lētāku gāzi var iepirkt no Latvijas gāzes un termināļa jaudas ir nepietiekamas piegādei uz kaimiņvalstīm (Latvenergo rakstiskajā komentārā žurnālam Ir Lietuvas likumā noteiktā minimālā Klaipēdas termināļa gāzes plūsma – pusmiljards kubikmetru – ir raksturota kā tā kopējā jauda). Savukārt cits liels patērētājs Rīgas siltums alternatīvus gāzes avotus nevis meklē, bet gaida. «Piedāvājumu neesam saņēmuši. Ja būs, izvērtēsim,» uzņēmuma nostāju pauž sabiedrisko attiecību speciāliste Jana Roze.
Te būtu vietā piebilde, ka Latvijā vispār ir izplatīta sava gāzes cenu aprēķina sistēma. Eiropas Komisijas ziņojumos gāzes vairumtirdzniecības cena Latvijā konsekventi minēta kā viena no augstākajām Eiropā, bet enerģētikas politikas veidotāji un nozares spēlētāji uzskata, ka tā nav pareiza un patiesībā Gazprom mums piegādā gāzi par īpaši zemām cenām. «ES statistika attiecībā uz gāzes cenām nav plaša, pat Latvijā nav vienas gāzes cenas – ir dažādi līgumu nosacījumi patērētājiem,» paskaidro Vjačeslavs Dombrovskis, kurš pretēji Eiropas Komisijai minētajā rakstā apgalvo, ka gāzes cena Polijā ir par 30% augstāka nekā Latvijā.
Lietuvieši paļaujas uz tirgu
Lietuvieši nenoliedz, ka Klaipēdas terminālis viņiem vispirms ir enerģētiskās drošības jautājums. Pēc Ignalinas atomelektrostacijas slēgšanas Lietuva enerģijas jomā atradās ļoti ievainojamā situācijā («mēs bijām izmisuši, mums nebija nekā» – tā Masjulis), un par lēmumu nekavēties ar gāzes tirgus liberalizāciju Gazprom to vēl sodīja ar Eiropā augstākajām cenām. Tas stimulēja ātri parūpēties par alternatīvu Gazprom un sākt termināļa celtniecību.
Taču projekta virzītāji nešaubās par tā ekonomisko pamatotību un citu pēc cita gāž mītus par efektīvu sašķidrinātās gāzes piegāžu neiespējamību. Tiesa, lietuvieši pagaidām argumentācijai vairāk izmanto loģiku nekā skaitļus – līgumos fiksētas gāzes cenas vēl nav. Netiek arī atklāts, par kādu cenu ir vienošanās ar Statoil. No politiķiem un Litgas pārstāvjiem ir izskanējuši tikai apgalvojumi, ka tā ir «konkurētspējīga pasaules sašķidrinātās gāzes tirgū» vai zemāka par vidējo sašķidrinātās gāzes tirgus cenu.
«Pērn Spānijā sašķidrinātā gāze bija lētāka nekā cauruļvadu gāze. Globālajā tirgū tās konkurē, un abas ir lētākas par to, ko maksā Baltijas valstu patērētāji,» uz jautājumu, vai termināļa cenas spēs konkurēt ar Gazprom, atbild Matuļonis.
Savukārt Masjulis uzsver, ka termināļa «mērķis nav sasniegt noteiktu cenu, bet atvērt tirgu» un «tā ir pilnīgi cita uztvere». «Mums būs tirgus cena. Kādā brīdī tā var būt augstāka par Gazprom cenu, citā – zemāka. Līdz šim Gazprom noteica, kādu cenu dabūjam, bet tagad tas būs tirgus. Domāju, ka arī Gazprom tam sekos,» raksturo Klaipedos Nafta šefs. Cauruļvadu gāzei tehnoloģiskā ķēde nav tik gara un dārga kā sašķidrinātajai, līdz ar to tai vajadzētu būt lētākai, bet «te ir politika, un mēs Lietuvā esam sapratuši, ka politika var būt ļoti dārga», saka Masjulis. Viņš ir pārliecināts, ka «tirgus sācis darboties, pirms terminālis pabeigts» – redzot, ka projekts neapturami tuvojas noslēgumam, Gazprom maijā jau samazinājis gāzes cenas Lietuvai, pietuvinot abu pārējo Baltijas valstu līmenim.
Neoficiāli Lietuvā klīst informācija, ka Statoil cena tomēr būs mazliet augstāka par to, ko Gazprom piedāvā valsts gāzes tirgotājiem. Skaidrībai vajadzētu būt jūlija beigās.
Klaipēdas projektā iesaistītie noliedz, ka būtu grūtības piesaistīt sašķidrinātās gāzes piegādātājus, tieši pretēji – Baltijas valstu tirgus tiekot raksturots kā pievilcīgs. «Es šeit strādāju 3-4 gadus, neesmu dzirdējis, ka kāds teiktu – ai, jūs esat mazi, nerunāsim. Mēs viņiem esam interesanti, ļoti interesanti – te ir pilnīgi jauns tirgus, Baltijas jūra, daudz attīstītu valstu apkārt, pirmais lielais terminālis. Kas zina, kā viss vēlāk attīstīsies,» stāsta Masjulis. «Mazam arī ir priekšrocības. Mēs varam pirkt pāri palikušos apjomus un nokaulēt labvēlīgākas cenas un nosacījumus, jo mūsu mazajiem apjomiem nav būtiskas ietekmes uz piegādātāju piedāvājuma portfeli,» papildina Tučkus no gāzes tirgotāja Litgas.
Vai Klaipēdai ir ambīcijas kļūt par reģionālu termināli? «Sākot to celt, mēs domājām tikai par savu valsti. Bet tagad, protams, redzam iespējas izplesties uz citām valstīm. Nezinu, vai to varam saukt par reģionālu termināli ES noteikumu izpratnē, bet tehniski tas var operēt kā reģionāls, jo mums ir gāzes savienojums ar Latviju un tālāk Igauniju,» atbild Masjulis. Viņš norāda, ka terminālis «atver jaunas durvis» – iespēju attīstīt pilnīgi jaunus biznesus, ko kompānija plāno izmantot. Piemēram, piedāvāt sašķidrināto gāzi kā degvielu kuģiem un kravas automobiļiem, nelielos apjomos to piegādāt attālām apdzīvotām vietām Lietuvā vai kaimiņvalstīs.
Vaicāts, vai gaida, ka latvieši Klaipēdā pirks gāzi, Matuļonis atbild ar pretjautājumu: «Vai latviešu patērētājiem ir jēga izmantot alternatīvu avotu – ar tādiem pašiem nosacījumiem kā patērētājiem šeit un bez jebkādiem kapitāla ieguldījumiem? Es domāju, ka nav iemesla tādu iespēju laist garām. Vismaz apspriest kā alternatīvu piegādēm un drošības instrumentu.»
Lietuviešu amatpersonas intervijās atturas kritizēt Latvijas lēmumu atlikt gāzes tirgus atvēršanu līdz 2017.gadam vai brīdim, kad mūsu gāzes apgādes sistēma būs savienota ar citām Eiropas valstīm. Šādu lēmumu likumdevējs pieņēma šopavasar, baidoties, ka līdz ar tirgus atvēršanu tiktu pārkāptas Latvijas gāzes akcionāriem privatizācijas līgumā dotās monopoltiesības un valsts tiku ierauta tiesvedībā. (Daži eksperti gan apšauba šādu plašu monopoltiesību esamību privatizācijas līgumā.) Praksē tas nozīmē, ka Latvija kavējas ar neatkarīga gāzes pārvades sistēmas operatora izveidi, kas ir būtisks tirgus iedarbināšanai visās Baltijas valstīs, un mūsu valsts patērētājiem nav likumā skaidri noteiktu tiesību brīvi izvēlēties gāzes piegādātāju. Biznesa žurnālists Staselis stāsta, ka Latvijas gāzes sektors Lietuvā ieguvis «nereformējamas» nozares slavu un kaimiņu politiķi Latvijas vilcināšanos asi kritizē. «Viņi jautā – kāds ir iemesls gaidīt 2017.gadu,» komentē Staselis.
Tehniski gāzi no Klaipēdas uz Latviju vai Igauniju iespējams piegādāt jau no janvāra – pēc Lietuvas Enerģijas ministrijas informācijas, ap 1,6-2 miljardiem kubikmetru gadā (salīdzinājumam – Latvijas gada patēriņš ir ap 1,5 miljardiem). Jaudu palielināšanai Lietuvas pārvades sistēmas operators Amber Grid un Latvijas gāze abās valstīs, izmantojot ES līdzfinansējumu, īsteno vairākus projektus – gan cauruļvadu, gan Inčukalna pazemes gāzes krātuves paplašināšanai. Kā informē Latvijas gāze, pirmais projekts starpsavienojuma jaudas palielināšanai pērn jau pabeigts, pašlaik notiek Inčukalna rekonstrukcija. (Jāatgādina, ka Latvijas gāze ar Litgas jau noslēgusi līgumu par Klaipēdas gāzes uzglabāšanu Inčukalnā.) Lietuvieši izlēmuši pasteidzināt procesu un līdz nākamā gada beigām izbūvēt jaunu, 110 kilometrus garu gāzes vadu no Klaipēdas līdz Kuršēniem (netālu no Šauļiem). Jaunu cauruļvadu izbūve turpmākajos gados plānota arī no Lietuvas robežas līdz Rīgai. Infrastruktūras paplašināšana notiek, arī domājot par nākotnes cauruļvadu savienojumu ar Poliju, kas, kā apliecināja Lietuvas Enerģijas ministrijā, ir «viena no valdības prioritātēm», un abu valstu pārvades sistēmu operatori pie projekta strādā. Tā tālākai virzībai nepieciešama Baltijas valstu un Polijas vienošanās par pārrobežu izmaksu sadalījumu.
Kā stāsta Matuļonis, gatavojoties sašķidrinātās gāzes ieplūšanai un tirgus attiecībām šajā sektorā, Lietuvā ne tikai vērienīgi būvēta infrastruktūra, ir notikušas milzīgas sistēmas izmaiņas – sākot ar likumiem, jaunu zināšanu ienākšanu un beidzot ar tādiem tehniskiem sīkumiem kā gāzes uzskaite. «Agrāk rēķinājām gāzi kubikmetros, jo bija viens piegādātājs un nebija jēgas mērīt tās kvalitāti. Tagad būs vairāk avotu, un no nākamā gada gāzi mērīsim ne tikai kubikmetros, bet arī megavatstundās – enerģijas vienībās, ko no gāzes saražo. Cauruļvados sajauksies dažādas kvalitātes gāze, bet būs uzskaite, kādā vērtībā tā iepludināta. Tā kopumā būs pilnīgi citāda sistēma.»
Tikmēr Latvijas lēmumu pieņēmējus un industriju no Gazprom iedibinātās sistēmas nav izkustinājusi pat Krievijas plosīšanās Ukrainā. Pagaidām vienīgā reakcija ir maija beigās valdībā apspriests ziņojums par enerģētikas politikas finansēšanu nākamajos sešos gados, kur apkopota informācija par sen zināmiem gāzes infrastruktūras projektiem dažādās tapšanas stadijās – pamatā kaimiņvalstīs.
Klaipēdas terminālis
Maksimālā jauda – līdz 4 miljardiem m3 gadā jeb 11 miljoni m3 dienā
Infrastruktūras izmaksas – 130 milj. eiro
Peldošā termināļa jeb kuģa Independence noma – 37 milj. eiro gadā
Independence ir viens no lielākajiem šāda veida kuģiem pasaulē, tā glabāšanas jauda – 170 000 m3
Kuģis būs pietauvots pie ostā uzbūvēta 450 m gara mola
Termināli ar gāzes pārvades sistēmu savienos jauns 18 km garš cauruļvads
Testa režīmā terminālis darbu sāks 2014.gada decembrī
Vairāk rēķinu un vairāk atbildības?
Tiešie ūdens un apkures rēķini var glābt no parādu vezuma, ja vien paši neizrādīsies pārlieku dārgs prieks
Iespaidīgie apkures parādi, kas, pēc Latvijas Pašvaldību savienības datiem, šogad jūnijā pārsniedza 46 miljonus eiro, jau ilgstoši krājas bez īsta risinājuma un daļu īrnieku padara par ķīlniekiem negodīgu namu pārvaldnieku rokās. Vai šo situāciju spēs mainīt jaunā komunālo maksājumu kārtība, rādīs laiks, taču tādas cerības rada grozījumi Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā, kas ļauj dzīvokļu īpašniekiem tieši norēķināties ar siltuma, ūdens un atkritumu savākšanas pakalpojumu sniedzējiem.
Pārmaiņu process ir tikko sākts, un šovasar norit būtisks tā posms – ikvienam dzīvokļa īpašniekam līdz 30.septembrim jāsaņem no sava mājas pārvaldnieka informācija par tiešā maksājuma piedāvājumu no pakalpojumu sniedzējiem, ziņas par mājas un konkrētā dzīvokļa parādu un paziņojums par pienākumu visai mājai kopīgi izlemt par turpmāko maksāšanas kārtību. Pāriet uz tiešo maksāšanu par komunālajiem pakalpojumiem varēs tikai visa māja, nevis katrs dzīvoklis individuāli, tāpēc lēmums jāpieņem kopsapulcē vai aptaujā. Tai jānotiek līdz nākamā gada 31.janvārim. Līdz aprīlim jāinformē pakalpojumu sniedzēji par pieņemto lēmumu, bet jaunā maksāšanas kārtība jāievieš no 1.oktobra.
Pret nemaksātājiem
Jaunā kārtība galvenokārt mērķēta pret negodīgiem apsaimniekotājiem, kas iekasējuši no iedzīvotājiem, bet nav nodevuši pakalpojumu sniedzējam maksu, piemēram, par siltumu. Ja tāds pārvaldnieks bankrotē, izvairoties no saistību izpildes, dzīvokļu īpašniekiem par apkuri nākas maksāt vēlreiz. Maksājot tieši, iedzīvotājiem nāksies piemaksāt par rēķina sagatavošanu, tomēr šķirties no dažiem papildu eiro mēnesī var būt lētāk, nekā zaudēt tūkstošus negodīga starpnieka dēļ, pamato likuma grozījumu iniciatori. Turklāt, ieviešot tiešos norēķinus, būs iespēja pakalpojumu atslēgt tieši nemaksātājam.
Lielākais klupšanas akmens jaunajai kārtībai var izrādīties cena, ko pakalpojumu sniedzēji pieprasīs par atsevišķu rēķinu sagatavošanu katram dzīvoklim. Savas aplēses uzņēmumi jau veikuši un informējuši par rezultātiem māju pārvaldniekus.
Ja pakalpojums nav dārgs, piemēram, atkritumu izvešana, tad rēķina sagatavošanas izmaksas var izrādīties pat lielākas par pašu rēķina summu. Taču likums ļauj izvēlēties norēķinu veidu katram pakalpojumam, tātad, piemēram, mājas iemītnieki var vienoties, ka maksa par atkritumu izvešanu arī turpmāk jāiekļauj kopējā pārvaldnieka sagatavotajā rēķinā, bet par siltumu katrs dzīvokļa īpašnieks maksās tieši pakalpojuma sniedzējam.
Precīzi noteikumi par pāreju uz jauno kārtību vēl top Ekonomikas ministrijā, Ir apliecināja iestādes pārstāve Elita Rubesa-Voravko. «Esam saņēmuši aprēķinu metodiku no Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas, tuvākajā laikā ir plānota variantu apspriešana Mājokļu attīstības konsultatīvajā padomē.» Izstrādātie Ministru kabineta noteikumi varētu stāties spēkā šāgada otrajā pusē.
Rēķinu cenas Rīgā
Vislielākajā mērā jaunā kārtība var izmainīt maksājumu plūsmu Rīgā, kur komunālos pakalpojumus sniedz Rīgas siltums un Rīgas ūdens. Tiešie maksājumi ir «visnotaļ sarežģīts pakalpojums, kura izmaksas nav iekļautas siltumapgādes tarifā», tāpēc uzņēmums tagad veicis rūpīgu izpēti, Ir stāsta Rīgas siltuma informācijas daļas vadītāja Linda Rence. Apzināta citu kompāniju pieredze, kuras jau nodrošina norēķinus. Uzņēmums arī novērtējis nepieciešamo tehnisko nodrošinājumu, darbinieku skaitu un citus resursus, norādot – rēķina sagatavošanas izmaksas būs mazākas, ja klients izvēlēsies saņemt to elektroniskā veidā.
Rīgas siltuma aplēses liecina, ka viena rēķina sagatavošana maksātu 3,30 eiro mēnesī bez PVN (lielākos izdevumus prasa personāla izmaksas – 1,49 eiro, tehniskais nodrošinājums 1,24 eiro, bet pasta izdevumi 57 centus).
Savukārt Rīgas ūdens aprēķinājis, ka atsevišķa rēķina sagatavošana klientam maksās 2,54 eiro bez PVN (izmaksas sīkāk nav sadalītas, atsevišķi norādot tikai 50 centus par pasta pakalpojumiem). Summa ir zemāka nekā Rīgas siltumam tāpēc, ka Rīgas ūdens acīmredzot plāno ietaupīt uz personāla izmaksu rēķina. Proti, ūdens patēriņu un maksas aprēķinu joprojām kontrolēs apsaimniekotājs, kurš informēs uzņēmumu par katra klienta maksājamo daļu no kopējā mājas rēķina.
Tāpat pārvaldnieka ziņā joprojām būs parādnieku problēmu risināšana, bet uzņēmums attiecīgi rēķinā pēc vajadzības iekļaus «parāda piedziņas izmaksas, kas tiks noteiktas pēc mājas pārvaldnieka atsevišķa pieprasījuma, ņemot vērā dzīvojamās mājas īpašnieku maksājumu disciplīnu». Šāda pieeja gan īsti neatbilst likuma grozījumu garam – precīzi sadalīt atbildību par saistībām gan pakalpojumu sniedzējiem, gan saņēmējiem. Iespējams, topošajos MK noteikumos šāda rīcība būs liegta.
Droša prakse
Ārpus Rīgas tiešo norēķinu prakse par komunālajiem pakalpojumiem nav nekas jauns. Pieredzi Ir atklāj pašvaldības kapitālsabiedrības Iecavas siltums jurists Andis Kaspars: «Ar tiešajiem norēķiniem strādājam kopš 90.gadu vidus pēc sliktas pieredzes ar apsaimniekotāju, kas naudu no iedzīvotājiem iekasēja, bet siltumražotājam nepārskaitīja, un mums nebija ko samaksāt Latvijas gāzei.» Iecavas siltumam rēķinu sagatavošanas izmaksas ir iekļautas tarifā, un tās ir mazākas nekā galvaspilsētas uzņēmumu plānotās, proti, 1,5 eiro vienam rēķinam. Iecavas siltuma klienti var norēķināties uzņēmuma kasē vai ar internetbankas starpniecību, bet rēķinu sūtīšanai pa pastu nauda netiek tērēta – tos nodod māju vecākajiem, kuri savukārt sadala dzīvokļu iemītniekiem. Pavisam Iecavas siltumam ir ap 1300 klientu – gan fiziskas, gan juridiskas personas, bet galvaspilsētas ūdens un siltuma uzņēmumiem – atbilstīgi 17 tūkstoši un 8000 (turklāt jāņem vērā, ka līgumi pašlaik ir slēgti ar ēku apsaimniekotājiem, nevis katra dzīvokļa īpašnieku).
Tiešie norēķini ir ērtāki arī māju iemītniekiem, jo siltumu var atslēgt vai nepieslēgt konkrētiem parādniekiem, nevis visai mājai dažu nemaksātāju dēļ, saka Andis Kaspars. Šo aspektu kā jaunās kārtības ieguvumu min arī Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas vadītājs Ģirts Beikmanis. «Likums liek pakalpojumu sniedzējiem piedalīties dialogā. Līdz šim siltuma ražotāji varēja pieprasīt simtprocentīgu norēķinu no apsaimniekotāja, kaut arī tas no visiem iedzīvotājiem naudu nav saņēmis. Pārvaldniekiem nācās maksāt no mājas uzkrājuma vai pašu apgrozāmajiem līdzekļiem, bet turpmāk ar parādniekiem būs jāstrādā arī siltuma ražotājiem.»
Kā liecina Ir apkopotā informācija, maksājumu kārtības maiņa par ūdeni un kanalizāciju galvenokārt skars rīdziniekus, jo daudzviet reģionos šos pakalpojumus jau vēsturiski nodrošina pašvaldības uzņēmumi, kas vienlaikus ir namu apsaimniekotāji. Daudzviet līdzīgi ir ar atkritumiem. Beikmanis mudina – lēmums par maksājumu kārtības maiņu dzīvokļu īpašniekiem jāizsver kopā ar pārvaldnieku, izvērtējot ieguvumus un izmaksas.
Kā notiks pāreja uz tiešajiem maksājumiem?
Līdz 30.septembrim – māju pārvaldnieki nosūta dzīvokļu īpašniekiem paziņojumu ar šādu informāciju:
1) paziņojums par pienākumu mājai izlemt par turpmāko maksāšanas kārtību;
2) pakalpojuma sniedzēja piedāvājums;
3) mājas kopējais un konkrētā dzīvokļa parāds par pakalpojumiem.
Līdz 2015.gada 31.janvārim – dzīvokļu īpašnieku kopsapulcē vai aptaujā jāpieņem lēmums par turpmāko maksāšanas kārtību visai mājai.
Līdz 2015.gada 30.martam – pārvaldnieks nosūta pakalpojumu sniedzējam informāciju par mājām, kas pāries uz tiešajiem maksājumiem.
Līdz 2015.gada 30.septembrim – pakalpojumu sniedzējiem jābūt gataviem pieņemt tiešos maksājumus.
Vēl par dzīves uzlabošanu dzīvokļu mājā lasiet izdevumā Ir Nams
Atplaukst pagalmi. Iedvesmojoši dzīves telpas sakārtošanas piemēri.
Kā nomainīt apsaimniekotāju. Praktiski padomi un konkrēta pieredze.
Aina Poiša par kaimiņu attiecībām dzīvokļu namā.
Ir Nams pārdošanā līdz 16.jūlijam.
Digitālā mīļākā pieviļ
Tehnoloģijas jāuztver nevis kā drukātās preses kapu zvans, bet jaunākās māsas piedzimšana, uzskata par Mr.Magazine* dēvētais ASV profesors Samirs Husni
Rīts Latvijā, kur Misisipi Universitātes Žurnālu inovāciju centra direktors Samirs Husni ieradies, lai piedalītos ikgadējā Preses dienu pasākumā, nesis pārsteigumu. Pēc kiosku apgaitas, kas kļuvusi par viņa tradīciju ikvienā valstī, profesors secina – tik lielu skaitu laikrakstu un žurnālu tādā nelielā zemē kā Latvija viņam vēl nebija gadījies redzēt. Taču jautājumi par drukātās preses popularitāti viņam nerodas – tā Husni šķiet pašsaprotama un skaitļiem apstiprināta.
Kvēlā mīlestība uz žurnāliem dzimusi jau bērnībā, kad deviņu gadu vecumā dzimtajā Libānā puikas rokās nonāca komikss par Supermenu. «Es iemīlējos drukā un sižetā. Man patika, ka varu kontrolēt stāstu – šķirt lapas, kad pats vēlos, negaidot uz tēvu vai vectēvu.» Husni studējis žurnālistiku Libānā un ASV, kur kļuvis par mācībspēku un konsultantu. Tagad jau teju 30 gadu garumā profesors kolekcionē jaunos žurnālus, ik mēnesi veidojot jaunpienācēju sarakstus. Vai viņu joprojām kaut kas spēj pārsteigt? Izrādās – šis gads sācies negaidīti optimistiski pat tādam žurnālu «advokātam» kā Husni, jo viņš Amerikā uzgājis 111 jaunus regulāri iznākošus žurnālus un 270 grāmatžurnālus jeb bookazines. «Tas ir tikai piecos mēnešos! Tas ir lielākais jauno žurnālu skaits kopš brīža, kad sāku tiem sekot līdzi!» Husni ir sajūsmā. Pēc četru gadu krituma ASV vairāku kategoriju žurnāli pērn piedzīvojuši veiksmīgu atgūšanos, ja skatās reklāmas lapu rādītājus. Kur cilvēki atradīs naudu, lai nopirktu jaunos izdevumus? Lasītāji ir kļuvuši selektīvāki – pērk mazāk žurnālu, bet par vienu izdevumu maksā vairāk, skaidro Husni. Savukārt žurnāli kļuvuši specifiskāki un personiskāki. Speciāli žurnāli veltīti tādām tēmām kā krāmu tirdziņa stils interjerā, Bībeles stāsti bērniem, diabēts, e-cigarešu industrija, izdzīvošana un sagatavošanās ārkārtas situācijām. Vai specifiskie žurnāli, kā Husni piesauktie trīs elektrovelosipēdiem veltītie izdevumi, tiešām spēs izdzīvot? Visam ir savs dzīves cikls, mierīgi saka profesors. «Jāpieņem, ka lietas mainās. Pateicoties pašreizējai tendencei audzēt putnus svaigo olu dēļ, mums ir četri žurnāli par to, kā audzēt vistas savā pagalmā!»
Drukātie mediji nav mācējuši prasmīgi pielāgoties ekonomikas un tehnoloģiju pārmaiņām, tāpēc tās nesušas smagas mācības, uzskata Husni. Pirms dažiem gadiem digitālais formāts izdevējiem bija kā «kārdinoša mīļākā», bet drukātais – kā «neglītā sieva», viņš salīdzina. «Lielākā daļa izdevēju izvēlējās pirmo, zogot naudu laulātajai un dodot mīļākajai. Pēc pieciem gadiem esam atklājuši, ka 98% naudas nopelnām no drukas, bet viss, kas ieguldīts digitālajā, ienes tikai 2%,» Husni sauc pierādījumus tam, ka nevis «drukātā prese ir mirusi», bet drīzāk nebūtībā aizgājis šis izteiciens, vismaz ASV.
Kā garšvielas zupai profesors ik pa laikam sarunai pievieno jaunāko statistiku – tikai digitālos izdevumus lasa maza daļa no žurnālu cienītājiem, pēc viņa datiem, 2%. Turklāt kopš 2006.gada ilgākais laiks, ko pēc pāriešanas no drukātā formāta uz vienīgi digitālo versiju ir spējuši pastāvēt žurnāli, bija 18 mēneši. Tad tie izzuduši. Ar lepnumu viņš stāsta par kādu oponenti tviterī, kurai lūdzis minēt piecus pelnošu elektronisko žurnālu piemērus un kura «acīmredzot joprojām tos meklē».
Husni piekrīt, ka situācija mainīsies un ieņēmumi no digitālā virziena augs, taču patlaban drukas formātam pievēršas pat interneta mediji. Piemēram, pēc vairāk nekā gada pārtraukuma Newsweek papīra formātā atjaunoja «puiši [no IBT Media], kas visu naudu nopelnīja internetā». Savukārt modes preču e-veikals Net-a-porter šogad sācis izdot drukāto žurnālu un līdzīgu ceļu gājis arī interneta medijs Politico, lietotāju recepšu portāls Allrecipes.com.
Taču Husni nav konservatīvs tehnoloģiju noliedzējs. Arī viņš ticis «pavedināts» un kļuvis par vienu no pirmajiem planšetdatora pircējiem. Profesors iesaka izdevējiem izmantot tehnoloģijas, taču necensties banāli pārpublicēt drukāto saturu digitālajā vidē. «Kad mans tēvs nopirka pirmo televizoru, viņš neteica – bērni, es nopirku jums radio ar bildēm. Kāpēc avīžu un žurnālu biznesā sakām, ka tas ir digitāls žurnāls vai avīze? Nevaram izmantot digitālo platformu tādā pašā veidā kā žurnālu,» uzskata Husni. Ilustrējot savu domu, profesors atzīst, ka sešus gadus vecais mazdēls iecienījis spēlītes vectēva mobilajās ierīcēs. Taču, kad runa ir par lasīšanu, puika dodas pie grāmatplaukta. «Un viņš nesaka – tagad es pāreju no digitālās uz analogo pieredzi.» Pēc profesora domām, abām platformām vienai otra jāpapildina, nevis jāaizvieto. Piemēram, kā izmantot to, ka patlaban pie veikala kases pircēji nevis šķirsta žurnālus, bet ieurbjas savos tālruņos? Viena atbilde – lasītājam uz telefonu nosūtīt piedāvājumu nopirkt jaunāko People izdevumu, ietaupot vienu dolāru. Cita ideja – pavēršot telefonu pret recepšu žurnālā redzamo kūku, iespējams iegūt nepieciešamo sastāvdaļu sarakstu savā tālrunī.
Drukāto mediju sakāvi Husni saskata tikai dažās jomās – ziņās, erotiskajā saturā un slavenību dzīvē, jo katrai zvaigznei tagad ir profils sociālajos tīklos un nav vairs jāgaida, kamēr žurnāls uzrakstīs, vai Lady Gaga ir stāvoklī. «Cerības ir,» ar smaidu nosaka profesors, kurš nebeidz atgādināt: lasītājam par vidēji 15 minūtēm dienā, ko viņš var veltīt žurnāla lasīšanai, jāspēj dot vērtību un sajūtu, ka «šis ir mans žurnāls».
* Žurnālu eksperts – no angļu val.
Ēdienkarte
Divas melnas kafijas
Vārdi, vārdi, vārdi
Preambulas bruņinieku kareivīgums pazūd, kad jābalso par valsts aizsardzību
Valdošā koalīcija pavasara sesiju noslēdza ar Satversmes preambulas pieņemšanu un metās sevi slavēt par ieguldījumu valsts pamatu stiprināšanā. Preambula pieņemta ar mērķi «vienot un saliedēt Latvijas ļaudis», ārvalstu vēstniekiem paziņoja Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (Vienotība). Tā būšot kā «Satversmes vairogs», Ir.lv deklarēja deputāte Vineta Poriņa (NA).
Latvijas vēsture līdz šim daudziem neesot bijusi skaidra – preambula kliedēšot maldus. Latviju apdraud iekšējie un ārējie spēki, kas apšauba tās pamatvērtības – nu šiem grāvējiem ceļš uz visiem laikiem esot aizšķērsots, pat ja viņi pēc nākamās Saeimas vēlēšanām nonāktu valdībā. Preambula esot tā stiprā pils, kas, pateicoties 68 gādīgu deputātu balsīm, glābšot Latviju un tās tautu pašu no sevis.
Šai misijas apziņai labi piestāv preambulas padarīšana par «lojalitātes testu», pēc kura tās bīdītāji vērtē visus citus. Cilvēks, kurš varbūt pat piekrīt lielākajai daļai preambulā rakstītā, taču apšauba, vai šāda teksta pievienošana Satversmei ir juridiski pamatota un dos autoru iecerēto politisko rezultātu, izrādās «kaunīgais latvietis». Tas nekas, ka pati parlamenta priekšsēdētāja ārvalstu vēstniekiem atzinusi, ka «ar šo papildinājumu Satversmei netiek pievienots nekas tāds, kas Latvijas konstitucionālajā sistēmā līdz šim nebūtu bijis», tātad – preambula neko nemainīs. Ja citam tomēr šķiet, ka katram konstitūcijas vārdam ir nozīme un tāpēc rodas jautājumi, kādas sekas būs latviešu nācijas izcelšanai Satversmē, kas līdz šim valsts pamatā lika tikai Latvijas tautu, vai arī ja kāds nesaprot, ko nozīmēs kristīgo vērtību nostiprināšana dokumentā, kas citā pantā garantē baznīcas atdalīšanu no valsts, tas nolamājams par «mankurtu».
Bet varbūt par preambulu nobalsojušajiem deputātiem tomēr būtu jāmēra pašiem sevi pēc tajā izvirzītajiem principiem?
Latvijas dibinātāji pierādīja valstsgribu ar ieročiem rokās, nevis apkarinot Satversmi ar patētiskiem vārdiem. 11.Saeimas deputāti lepni nobalsojuši par «valstsgribas» ierakstīšanu Satversmē, bet ir gana «kaunīgi», kad laiks balsot par ieročiem.
Jau gadiem Latvija nav bijusi gatava nodrošināt atbilstošu finansējumu bruņotajiem spēkiem, izpildīt, iestājoties NATO, uzņemtās saistības un palielināt izdevumus aizsardzībai līdz 2% no iekšzemes kopprodukta. Tieši otrādi – par spīti vairākkārtīgiem solījumiem līdz 2020.gadam sasniegt 2%, spēkā esošie budžeta plāni paredz aizsardzības tēriņu īpatsvara pastāvīgu samazināšanos.
Lai mainītu šo bīstamo tendenci, vajadzētu pietikt ar to «godīgumu», tātad gatavību pildīt solījumus, kuru preambula nostiprinājusi valsts pamatos. Diemžēl pat pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai uzliesmojušās bailes nav spējušas deputātos iekurināt pietiekamu «valstsgribu». Aizsardzības ministrija jau pavasarī Saeimā iesniedza priekšlikumu ierakstīt likumā skaidru plānu, par cik konkrēti būtu jāpalielina izdevumi aizsardzībai katru gadu, lai līdz 2020.gadam sasniegtu 2%. Taču deputāti to vienkārši ignorēja un lielā vienprātībā un bez debatēm 12.jūnijā pirmajā lasījumā pieņēma likumprojektu, kurā turpina nekonkrēti solīt kaut ko kaut kad palielināt, «ņemot vērā budžeta iespējas». Aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis (ZZS) jau publiski paziņojis, ka šāds formulējums «nerada pārliecību par reālu apņemšanos pildīt starptautiskās saistības un politisko apņemšanos».
Te nu bija deputātu «valstsgriba»! Pat ja Saeima tagad saņemsies un nobalsos par konkrētāku aizsardzības izdevumu palielināšanas plānu, deputātu vairākuma pirmais, laikam arī dabiskais impulss – daudz solīt un pēc iespējas maz pašiem tērēt savas valsts drošībai – vairs nav no vēstures izdzēšams.
No vēstures, kura deputātus it kā tik ļoti interesē, kad tā jāieraksta preambulā, bet neinteresē, kad par to ir jāmaksā. Jūnija sākumā deviņi ievērojami vēsturnieki, to skaitā Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Andris Šnē un Latvijas Vēstures institūta direktors Guntis Zemītis, iesniedza Saeimā vēstuli, kurā norāda, ka jau gadiem valsts finansējums vēstures nozarei bijis nepietiekams. Vēstulē minēts, ka Igaunijā un Lietuvā tas jau ilgstoši ir 2-3 reizes lielāks. «Nav iespējams nodrošināt regulāru akadēmisku un populārzinātnisku vēsturei veltīto publikāciju izdošanu latviešu valodā,» raksta vēsturnieki, un «līdzekļu trūkuma dēļ nav arī iespējams tulkot un izdot Latvijas vēsturnieku publikācijas svešvalodās». «Līdz ar to akadēmisko vēsturnieku intelektuālie resursi netiek pietiekami izmantoti nedz Latvijas starptautiskā tēla veidošanai, nedz sabiedrības konsolidācijai pašu mājās.»
Atkal traģiska nesakritība starp preambulā deklarētajiem principiem un tās atbalstītāju darbiem. Varam, protams, cerēt, ka nobalsošana par «godīgumu» un «darba tikumu» preambulā iezīmēs jaunu sākumu arī pašu balsotāju dzīvē. Ja tā nebūs, nāksies secināt, ka preambulas pieņemšana bijusi tikai mēģinājums aizsegt politisku mazspēju ar tukšiem vārdiem vai, vēl ļaunāk, ciniski manipulēt ar patriotiskām jūtām, lai noslēptu savus īstos mērķus.
Komentārs 140 zīmēs
Šlesers grib veidot premjeru (no franču premier jeb «pirmais») partiju. Kristīgajam politiķim der atcerēties Bībeles vārdus: tie pirmie būs tie pēdējie.
Lai tik pērk. Par spīti patētiskiem aicinājumiem, uz referendumu par aizliegumu pārdot zemi ārzemniekiem atnāca tikai 14% lietuviešu.
Mazs luksemburgietis gāž Lielbritāniju? Junkera izvirzīšana par EK prezidentu ir tik netīkama Kameronam, ka varētu novest pie britu aiziešanas no ES.
Ukrainas ceļš
Asociācijas līgumi ar ES pieliek punktu Eirāzijas savienības projektam
Parakstīdams asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, Ukrainas prezidents Petro Porošenko pagājušo piektdien nodēvēja to par otro svarīgāko notikumu Ukrainai pēc neatkarības iegūšanas 1991.gadā. Svinīgos pasākumos runātajam mēdz būt pompozitātes deva, taču šajā reizē tā diezin vai piemīt arī Krievijas prezidenta Vladimira Putina atbalstītāju korim, kura ieskatā Ukraina izdarījusi «traģisku kļūdu» un nostājusies uz «Baltijas ceļa».
Ukrainas, Gruzijas un Moldovas ar ES parakstīto līgumu vēsturisko ilgtermiņa nozīmīgumu Krievijas pašreizējie valdnieki patiesībā jau ļoti nopietni novērtējuši pirms četriem mēnešiem, sākdami agresiju Ukrainā tieši tādēļ, lai novērstu tās aiziešanu pa šādu Baltijas ceļu, ko ukraiņi pieprasīja iepriekšējam prezidentam Viktoram Janukovičam, kurš pērn novembrī pēdējā brīdī bija atteicies šo līgumu parakstīt. Prezidents Porošenko to īpaši uzsvēra, parakstīdams līgumu ar tieši to pildspalvu, kura bija sagatavota Janukovičam.
Pagājušonedēļ tika parakstīta asociācijas līguma otrā daļa – par padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības zonu (DCFTA). Tam uzreiz ir svarīgas ģeopolitiskas sekas – Ukraina vairs nav pat hipotētiska kandidāte Putina veidotajai muitas un Eirāzijas savienībai jeb atjaunotai Krievijas impērijai.
Šī savienība jau labu laiku nav bijusi alternatīva Gruzijai, kuras izvēli par labu Rietumiem Krievija mēģināja novērst, 2008.gadā okupēdama daļu valsts teritorijas, un vairs nav alternatīva arī Moldovai, kas 2013.gada rudenī pieteica savu Rietumu izvēli, parakstīdama ar ES asociācijas līguma politisko daļu, kā to tolaik izdarīja arī Gruzija. Vienošanās ar ES arī par brīvu tirdzniecību nav savienojama ar dalību jebkādā Maskavas dominētā ekonomiskā savienībā. Kā pēc līguma parakstīšanas teica Moldovas premjerministrs Jurie Leanke, «Moldova ir izdarījusi savu izvēli, un šī izvēle ir galīga – tā ir Eiropas integrācija».
Taču īpaši Ukrainas līgums ar ES faktiski pieliek punktu Eirāzijas savienības kā jaunas Krievijas impērijas projektam. Ne Kazahstāna ar Baltkrieviju, kuras vienojušās ar Krieviju muitas savienībā, ne Armēnija, kas bija spiesta piekrist dalībai šajā savienībā, nepadara nākamgad iedzīvināšanai paredzēto Eirāzijas savienību par jaunu PSRS vai Krievijas impēriju. Putins to droši vien saprot ne sliktāk par bijušā ASV prezidenta Džimija Kārtera nacionālās drošības padomnieku Zbigņevu Bžezinski, kurš jau 1997.gadā pateica, ka «bez Ukrainas Krievija pārstāj būt Eirāzijas impērija» un Ukrainas kā neatkarīgas valsts pastāvēšana pārveidos arī Krieviju. Tāpēc Putina karš pret Ukrainu ir karš par savu un nepārveidotu – impērisku un autoritāru – Krieviju.
Ukrainas valsts pastāvēšana pati par sevi nenozīmēja tās neatkarību no Krievijas, kamēr Janukoviča vadībā tā bija tāda pati kā Krievija. Arī vienošanās ar ES par brīvo tirdzniecību vēl nenozīmē, ka Ukraina uzreiz ir eiropeiska valsts. Ceļa karte uz citādumu no Krievijas ir 21.martā Ukrainas parakstītajā asociācijas līguma politiskajā daļā. Tā paredz ciešu Ukrainas un ES struktūru sadarbību reformām visdažādākajās jomās un valsts tuvināšanos atbilstībai ES normām un standartiem.
Droši vien svarīgākā ir līgumā paredzētā sadarbība likuma varas un tam nepieciešamās tiesu neatkarības nostiprināšanai. Janukoviča režīma laikā tiesu vara bija kļuvusi par faktiski izpildvaras atvasinājumu. Ar to vistiešākā veidā būs saistīta sadarbība ar ES korupcijas apkarošanā (2013.gadā starptautiskās pretkorupcijas organizācijas Transparency International vērtējumā Ukraina bija viskorumpētākā no Eiropas valstīm) un cilvēktiesību un demokrātisko principu nostiprināšanā.
Līgums, kas vēl jāratificē visām ES dalībvalstīm, paredz pastāvīgu dialogu un sadarbību starp ES un Ukrainu, taču tas būs ilgs un diezin vai vienkāršs process, kā to no savas pieredzes zinām arī Baltijā, ar kuras «drausmīgo» likteni – «sagrautu rūpniecību», «fašistu valdībām», «iedzīvotāju masveida bēgšanu», «finansiālo verdzību», «Briseles diktātu» utt. – Maskavas propaganda nu biedē ukraiņus. Taču līgumā noteiktais politisko, ekonomisko un tiesisko reformu ceļš var tiešām novest Ukrainu tur, kur pašlaik ir Baltijas valstis – Eiropas Savienībā. Un prezidents Porošenko pēc līguma parakstīšanas to tieši tā novērtēja – kā sākumu pievienošanās procesam.
Varam nešaubīties, ka Putins pacentīsies, lai šis ceļš Ukrainai ir maksimāli grūts un mērķi neizdodas sasniegt. Krievijas Ārlietu ministrija uzreiz pēc līguma parakstīšanas brīdināja, ka tam būšot «nopietnas sekas». Kremļa padomnieks Sergejs Glazjevs nolamāja Porošenko par «nacistu». Bet Putins pats gana caurspīdīgi piesolīja, ka «centieni piespiest Ukrainu izdarīt mākslīgu izvēli starp Krieviju un ES» novedīšot to pie «sāpīga iekšējā konflikta». Nudien, Krima ir anektēta, bet Austrumukrainu iecerēts pataisīt par pastāvīga un, vēlams, arī starptautiski institucionalizēta bruņota konflikta zonu.
Taču tie ir labākajā gadījumā Krievijas īslaicīgi taktiski panākumi. Ilgtermiņā un stratēģiski Kremlis turpina zaudēt. Par spīti tā «pātagai un burkāniem», arī Ukraina, Gruzija un Moldova izvēlējušās Baltijas jeb Rietumu integrācijas ceļu.
Komentārs 140 zīmēs
Mierīgi ēdam benzopirēnu. Nav jau tā Brisele tik nežēlīga – Latvijā arī turpmāk varēsim kūpināt gaļu.
Kamēr nav cietumā, tikmēr godīgs? Tiesa atzinusi, ka bijušais pašvaldību lietu ministrs Sprūdžs drīkstējis dēvēt Lembergu par zagli, kuram jāsēž cietumā.
Tiesiskums visiem. Bijušais Francijas prezidents Sarkozī aizturēts nopratināšanai aizdomās par tiesneša ietekmēšanu.
