Ceļojot pa Skotiju, varētu šķist, ka pēc pāris nedēļām plānotā neatkarības referenduma liktenis jau ir izšķirts – lielākoties visur redzami «jā!» plakāti. Tomēr daudzi vēlētāji aizvien šaubās, vai jaunā valsts netiek iztēlota rožaināk par iespējamo realitāti
Līemu Stīvensonu nekad nav īpaši interesējusi politika. Degvielas pārvadāšanas auto šoferis ar sievu Helēnu un meitu Melisu dzīvo nelielā mājā Kambernoldas pilsētiņā, kas atrodas uz ziemeļaustrumiem no Glāzgovas. Brīvo laiku viņš labprāt pavada kopā ar draugiem pie alus kausiem. Taču pirms dažiem mēnešiem notika kas netipisks – Līems kļuva par politisko aktīvistu.
Iesēdies privātajā Volkswagen Golf, viņš brauc uz milzīgu daudzstāvu namu rajonu – tur lielākoties dzīvo cilvēki ar zemiem ienākumiem. Kambernolda tika izveidota pēc kara un kļuvusi par sava veida Skotijas «ačgārnību» simbolu. Ir sajūta, ka šī vieta iestrēgusi starp 1950. un 1980.gadu. Birokrāti daudzdzīvokļu namus sauc par shēmām, un principā tieši tādi tie arī izskatās – pelēki un bez dvēseles. Līems te pavadīja bērnību. Garāmbraucot viņš pamāj ar roku kādam vīrietim. «Tas ir Pols. Iedūra savam dēlam sejā. Neviens īsti nezina, kāpēc.»
Līems vēlas, lai arī citi cilvēki redz pilsētu ar viņa acīm un saprot, kāpēc viņš ir tik pārliecināts par pozitīvu iznākumu gaidāmajā referendumā. Svarīgā diena ir pavisam tuvu – 18.septembrī pie urnām varēs doties vairāk nekā četri miljoni skotu, lai izlemtu par palikšanu Apvienotajā Karalistē vai, gluži pretēji, no tās atdalītos.
Līems sapņo, ka Skotija kļūs neatkarīga. Ka nāks jauni labklājības laiki, paļaujoties uz lielajām naftas un dabasgāzes rezervēm. Neatkarīga Skotija būs brīvāka, bagātāka un taisnīgāka, uzskata Līems. Un līdztekus tam varēs atplaukt arī Kambernolda.
Skotijas neatkarības centieni atspoguļo arī dažviet citur Eiropā vērojamo uzticības kritumu centrālajām valdībām. Ieilgusī ekonomiskā krīze vairojusi daudzu cilvēku pārliecību, ka ar problēmām varētu labāk tikt galā, ja to risināšanu uzticētu mazākiem un vieglāk pārvaldāmiem reģioniem. Tā, domā daudzi katalāņi Spānijā, flāmi Beļģijā un dienvidtirolieši Itālijā. Taču Skotija ir vienīgā vieta, kur vārdi nonākuši līdz reāliem darbiem, proti, referendumam. Ja skoti nobalsos par, viņi pametīs Apvienoto Karalisti, kurā dzīvojuši pēdējos 307 gadus.
Neizlēmušie
Plāns par referendumu dzima 2011.gadā pēc nacionāli noskaņotās Skotijas Tautas partijas (STP) uzvaras vietējā parlamenta vēlēšanās – tā ieguva 45% balsu. 2013.gada martā tika izvēlēts referenduma datums. Kampaņā par Skotijas atšķelšanos iesaistījušās dažādas politiskas apvienības un grupas, taču redzamākais neatkarības kustības līderis ir STP boss Alekss Salmonds, kas kopš 2007.gada pilda arī Pirmā Skotijas ministra jeb vietējās valdības vadītāja pienākumus.
Tajā pašā laikā trīs lielākās Lielbritānijas partijas – konservatīvie, leiboristi un liberāldemokrāti – iebilst pret Skotijas neatkarību un cenšas pārliecināt balsotājus ar savu saukli: «Labāk kopā!»
Aptaujas patlaban liecina, ka vairākums skotu balsos par palikšanu Apvienotajā Karalistē. Nevienā no sabiedriskās domas pētījumiem, kas regulāri tiek veikti kopš 2011.gada, neatkarības atbalstītāji nav izvirzījušies vadībā. Tajā pašā laikā liela daļa vēlētāju apgalvo, ka aizvien nav izlēmuši, kā balsot. Tieši šī vēlētāju grupa tagad kļuvusi par pretēji noskaņoto kampaņu galveno mērķauditoriju.
Kad tiekamies, Līems Stīvensons veic pēdējos sagatavošanās darbus pirms vakarā paredzētās diskusijas nelielajā Kambernoldas teātrī. Viņš vēlējās, lai tiktu pārstāvētas abas kampaņas, taču Lielbritānijas vienotības piekritēji nolēma nesūtīt savus pārstāvjus. Tagad programmā palikušas tikai trīs uzstāšanās: kāds sabiedrisko attiecību speciālists, medicīnas darbinieks un Skotu sociālistu partijas pārstāvis. Visi trīs atbalsta neatkarības ideju. Līems ir eiforijā. Viņš pats vēl nekad nav runājis tik daudzu cilvēku priekšā un nekad nav piedalījies politiska pasākuma rīkošanā. «Man tas ir liels grūdiens,» viņš saka.
Sieva Helēna, kas rosās virtuvē, uz šķīvjiem uzliek tipisko mince and tatties (kartupeļu biezenis, tomātu biezenis un malta liellopu gaļa). Pāris ēd, sežot sofā pie platekrāna televizora. Taču Līemam nav apetītes – pārāk liels satraukums pirms vakara pasākuma. «Angļi desmitgadēm ilgi ir bijuši piesūkušies mūsu bagātībām – naftai, gāzei, viskijam,» saka vīrietis. Tāpēc pienācis laiks, kad Skotijai jāatgūst kotrole pār saviem resursiem, vairs neļaujot valdībai Londonā savākt visu peļņu, atpakaļ pārskaitot tikai daļu naudas. Līems runā, ēdiens atdziest.
Saņēmis sievas buču, vīrs dodas uz teātri. Visas 270 sēdvietas ir aizņemtas. Vēlāk stāsta, ka pēc runām viņu aiz rokas satvērušas divas sievietes, kas līdz šim nebija pārliecinātas, kā balsot. Tagad teikšot jāvārdu neatkarībai.
Līems neslēpj savas emocijas. Galu galā, viņš taču nav tāds pats cilvēks, kā daudzi nerunīgie angļi no valsts dienvidiem. Šoferis pat mēdzot apraudāties, skatoties aizkustinošas filmas.
Pārliecinoši argumenti?
Sēžot Glāzgovas tējnīcā, rakstniece Dženisa Galoveja stāsta, ka ilgu laiku svārstījusies starp pret un par. 80.gadu beigās viņa bija viena no daudzajiem jaunajiem literātiem, gleznotājiem un citiem māksliniekiem, kas sāka sīkāk pētīt, kāda ir Skotijas odere. Viņas debijas romāns stāstīja par kādu anoreksijas un alkoholisma nomocītu skolotāju. Galoveja noteikti nav cilvēks, kas redz tikai gleznainas Skotijas ainavas, romantiskas pilis un senas viskija ražotnes.
Viņa stāsta, ka visu laiku ir gaidījusi pārliecinošus argumentus no tiem, kas iebilst pret neatkarību. Piemēram, augusta sākumā vairāk nekā 200 prominentu britu uzrakstīja atklāto vēstuli, mudinot skotus nepamest karalisti. Taču, izņemot vispārēju aicinājumu «palikt kopā», tai neesot bijis nekāda sāls. «Tā vairāk izskatījās pēc ielūguma uz vakariņām par godu karalistes aizsardzībai,» secina Galoveja. Valsts vienotības piekritēju entuziasma trūkums viņu savā ziņā pat ir samulsinājis.
Rakstniece savu bērnību un jaunību pavadīja Skotijas rietumu krastā. Viens no pirmajiem darbiem – dziedoša oficiante, kurai bija jāizklaidē tūristi banketu zālē. Par pirmo algu nopirka telefonu savai mammai, kas tolaik dzīvoja Jorkšīras grāfistē Anglijas ziemeļos. Kad abas runāja pa telefonu, mamma vienmēr izvēlējās jorkšīriešu akcentu, jo kaunējās par savām skotu saknēm.
Britu salas dienvidu daļā skoti vienmēr tikuši uztverti kā paklausīgi sulaiņi. Daļa «vainas» par to jāuzņemas Džonam Braunam, kas 19.gadsimtā centīgi kalpoja karalienes Viktorijas galmā. Valdniece dievināja Skotiju, tās Balmoralas pili un arī, kā runā, sulaini Braunu. Daudzi vēl tagad mēļo, ka, visticamāk, abi bijuši slepeni mīlnieki. Taču publiski Brauns bija uzticams karalienes palīgs, kas kalpoja līdz savas saimnieces nāves dienai. Tajā pašā laikā sulainis iemieso laiku, kad neviens neapšaubīja Skotijas vietu Apvienotajā Karalistē – valsts plauka, un turības augļus varēja baudīt arī ziemeļnieki. No 1885. līdz 1939.gadam trešā daļa no visiem gubernatoriem, kas pārvaldīja britu impērijas aizjūras teritorijas, bija skoti. Šīs saites bija stipras visa 20.gadsimta laikā. «Kad es biju meitene, britu identitātes sajūta bija ļoti spēcīga,» atceras Galoveja.
Atsvešinātība parādījās 60. un 70.gados, kad sāka nīkuļot britu ogļu ieguves, tērauda un kuģubūves industrijas. Pirms tam skoti bija lielākie ieguvēji, kas tagad izrādījās vieni no lielākajiem zaudētājiem. «Britānija sāka zaudēt savu pievilcību,» grāmatā Skotu nācija rakstījis vēsturnieks Toms Divains. Līdz ar ekonomikas pasliktināšanos samazinājās atbalsts konservatīvajai partijai. Tās vietā strādnieku šķira pievērsās leiboristiem.
Ir grūti atrast citu vietu, kur Mārgareta Tečere tika ienīsta tikpat spēcīgi kā Skotijā. Kad viņa 1979.gadā stājās britu premjerministres amatā, Skotijā bija 15 ogļraktuvju. Kad viņa 1990.gadā atkāpās, bija palikušas vairs tikai divas. Daudzi skoti savās ekonomiskajās nedienās vainoja tieši Tečeri, un ķildas starp valsts dienvidiem un ziemeļiem vēl vairāk saasināja premjerministres aizskarošā nostāja pret arodbiedrībām.
Dženisa Galoveja kļuva par vienu no rakstniecēm, kuras darbi palīdzēja skotiem atgūt pašpārliecinātību. To pašu var teikt par rakstniekiem Ērvinu Velšu, Alasdairu Greju un Īenu Benksu, gleznotājiem Kenu Kariju un Dženiju Sevilu, komponistu Džeimsu Makmilanu. Dzima jauna subkultūra kā protests pret valdošo kārtību.
Pamosties no snauda
Iespējams, vislielāko iespaidu uz jauno skotu paaudzi atstāja pirms 21 gada tapušais Velša romāns Trainspotting. Pēkšņi pievilcīgas izrādījās pelēkās debesis, sociālie nami un narkotiku apreibināts dzīvesveids. Tas vienkārši bija veids, kā nospļauties uz Tečeri un britu salas dienvidu kultūru.
Līdzīga pašpārliecinātība saglabājusies arī tagad, lai arī vienā katlā maisās gan lepnums par savu tautu, gan piedzīvotais rūgtums. Līems Stīvensons visu pēcpusdienu nebeidz sūkstīties par to, ka angļi «mūs ievilkuši vienā nelikumīgā karā pēc otra».
Politiskā ziņā robeža starp Skotiju un Angliju ir ievilkta diezgan izteiksmīgi. Kā zināms, britu parlamentā lielākā teikšana ir konservatīvo partijai. Savukārt starp tiem 59 deputātiem, kas parlamenta apakšpalātā ievēlēti no Skotijas, tikai viens ir konservatīvais. Populārs ir joks, ka uz ziemeļiem no Skotijas un Anglijas robežas, ir vairāk pandu nekā konservatīvās partijas parlamentāriešu. Edinburgas zooloģiskajā dārzā dzīvo divas pandas.
Pēdējās nedēļās pirms referenduma ir sajūta, ka Skotija modusies no ilga miega un gatava jaunam politiskajam pavasarim. Ar zilajām «jā» uzlīmēm aplīmēts gandrīz katrs stabs. Ja nezinātu aptauju rezultātus, varētu šķist, ka šis jautājums jau ir izlemts.
«Mēnešiem ilgi mēs neesam runājuši ne par ko citu,» saka Heilija Skenlana, modes dizainere no ostas pilsētas Dandī, kas atrodas austrumu krastā starp Edinburgu un Aberdīnu. Skenlana balsos par neatkarību, jo Skotijai esot «nepieciešama sava balss».
Kopumā viņu politika neinteresē, un jaunā sieviete līdz šim nav piedalījusies nevienās vēlēšanās. «Šis ir ļoti saviļņojošs laiks Skotijā,» viņa secina, piebilstot, ka ir patiesi laimīga par veiksmīgo karjeru dzimtenē. Līdzīgi citiem draugiem modes industrijā, viņa sākumā vēlējusies pārcelties uz Londonu. Bet nebija naudas, tāpēc palika Dandī, kur īre ir krietni zemāka. Viņas studija ir iekārtota vecā džutas austuvē, kas tagad kļuvusi par biznesa inkubatoru vairākiem jaunajiem dizaineriem.
Nafta un gāze
Skenlana savu apģērbu dizainā neizmanto tipiski skotiskos rūtainos audumus un tvīdu. Viņa dod priekšroku ādai, vilnai un vieglākiem materiāliem. «Mēs nefokusējamies uz pagātni, mēs skatāmies nākotnē,» saka dizainere. Viņa cer, ka, atdaloties no Apvienotās Karalistes, Skotija kļūs pārtikušāka.
Viens no galvenajiem argumentiem «jā» nometnei ir lielās naftas un dabasgāzes rezerves pie Skotijas krastiem. Ministrs Alekss Salmonds uzstāj: palielinot atradņu apguvi, jaunās valsts ienākumi līdz 2018.gadam pieaugtu par septiņiem miljardiem mārciņu (9 miljardi eiro). Pesimisti lēš, ka labākajā gadījumā ieņēmumi būs puse no šīs summas. Londonas žurnāls Economist papildina: pēc rezervju izsīkšanas neatkarīgajai Skotijai būs pašai jāsamaksā 40 miljardu mārciņu lielais rēķins par daudzo cauruļvadu un kabeļu iztīrīšanu Ziemeļjūrā.
Īens Dovnijs uzskata, ka Skotijas valdība apzināti nevēlas runāt par šiem izdevumiem, jo tas var samazināt neatkarības gaidu eiforiju. Dovnijs nupat pabeidzis treniņu regbijā un ienācis bārā, lai izdzertu kausu alus. Viņš ir naftas urbumu inženieris kompānijā BP. Referendumā balsos pret.
Pašreizējā darbavietā BP viņš strāda divus gadus un ir atbildīgs par jaunu urbumu veidošanu. Viņš labi zinot, cik aplamas reizēm mēdz būs aplēses par potenciālajiem zemūdens naftas laukiem. Pirmo gadu viņš lielākoties pavadīja uz naftas ieguves platformas Atlantijas okeānā pie Skotijas rietumu krasta. Ziemā, kad jūra bija nesaudzīgi bangaina, viņa komanda centās atrast jaunu naftas lauku 1200 metru zem jūras līmeņa. Dovnija pienākums bija aprēķināt, cik garai un resnai jābūt naftas sūknēšanas caurulei. Galu galā projekts tika atcelts kā ekonomiski neizdevīgs. «Ja kādam patīk šāds darbs, tad viņš ir traks cilvēks,» saka Dovnijs.
Viņa tēvs ir pensionēts policists, bet mamma strādā par medmāsu. Atšķirībā no daudziem citiem skotiem Dovniju ģimene ciena Mārgaretu Tečeri, jo viņa apsolīja atjaunot Lielbritānijas ekonomikā dzīvību pēc vairākas desmitgades ilgušas paralīzes. Īens uzauga klusā Edinburgas piepilsētā, un viņa vecāki nejuta sāpes, kas bija saistītas ar iznīkstošajām ogļraktuvēm un kuģubūvētavām. Karaliste ģimenei deva drošības un piederības sajūtu.
Optimisti un pesimisti
Īens studēja Edinburgā, ir dzīvojis Dienvid-āfrikā, strādājis Omānā un Norvēģijā. Pēc 2-3 gadiem vēlētos doties peļņā uz Azerbaidžānu vai Persijas līci. Britu pase viņam viegli atver durvis uz visu pasauli, norāda jaunais vīrietis. Turpretī neatkarīga Skotija, viņaprāt, būs nestabila valsts.
Īens pasūta vēl vienu alus kausu un paskaidro, ka naftas meklēšana ar katru gadu kļūst arvien sarežģītāka, ka viegli pieejamās pazemes rezerves strauji sarūk. Tieši tāpēc Skotijas neatkarības ideja viņam atgādina azartspēļu atkarībā iekritušus cilvēkus. Kā inženierim viņam patīk noteiktība, turpretī neatkarība saistās ar daudzām vēl neizzinātām varbūtībām. «Kas notiks ar mūsu pensijām?» viņš jautā. «Vai saglabāsim britu mārciņu? Kā tirgosimies ar precēm, ja Skotijā nav pašiem savas biržas?»
Viņš ir arī pārliecināts, ka britu armijai ir tiesības iejaukties konfliktos, ja rodas tāda nepieciešamība. Viņaprāt, Lielbritānija ir vienīgā Eiropas valsts, kas domā globāli un cenšas saglabāt visas durvis atvērtas starptautisku krīžu brīžos. «Esmu lepns par faktu, ka mums vēl ir teikšana pasaulē.»
Iespējams, tādas pašas šaubas, ko izjūt Dovnijs, no balsošanas par neatkarību atturēs arī daudzus citus skotus. Galu galā, referendumi ir mēraukla, kas parāda, vai valsts ir gatava riskēt, vai ne. Un tie vienmēr ir cīņa starp optimistiem un pesimistiem.
Skotija skaitļos
Dati: Eurostat un Survnation
