Žurnāla rubrika: Svarīgi

Radars pasaulē

Nedēļas notikumi pasaulē

Krievijas specdienesti nolaupījuši Igaunijas Drošības policijas darbinieku Estonu Kohveru, kad viņš Igaunijas teritorijā līdzās robežai izmeklējis kādu kontrabandas lietu. Atbalsta spēki nav paspējuši iejaukties un novērst nolaupīšanu. Taču Krievijas Federālais drošības dienests paziņojis, ka Kohvers aizturēts Pleskavas apgabala teritorijā aizdomās par spiegošanu.

ASV prezidents Baraks Obama ar vizīti Igaunijā stiprināja Baltijas valstis, solot tām NATO palīdzību Krievijas agresijas gadījumā. Tāpat Obama uzsvēra, ka  trīs Baltijas valstis nav «postpadomju teritorijas», bet suverēnas Eiropas valstis. 

No NATO valstu līderu samita Velsā vislielākās ieguvējas ir Baltijas valstis, jo apstiprināts ātrās reaģēšanas plāns, kas paredz arī izveidot «īpaši augstas gatavības spēkus, kurus iespējams izvērst ļoti īsā laikā». NATO apstiprinājusi savu spēku «pastāvīgu» klātbūtni alianses austrumu dalībvalstu teritorijā, kas tiks nodrošināta rotācijas kārtībā. 

Francija apturējusi karakuģu Mistral piegādi Krievijai, «jo pašlaik nav attiecīgo apstākļu.» Francijas prezidents Fransuā Olands galīgo lēmumu pieņemšot oktobrī. Francija 2011.gadā piekrita pārdot Krievijai par 1,2 miljardiem eiro divus modernus helikopteru bāzes kuģus.

Malaysia Airlines pasažieru lidmašīna, kas tika notriekta 17.jūlijā Austrumukrainā, gaisā sadalījās gabalos pēc ārēju priekšmetu iedarbības, –  secinājusi Nīderlandes izmeklēšanas komisija savā starpziņojumā. Komisijas uzdevums nebija noteikt vainīgo, taču mediji, atsaucoties uz aculiecinieku liecībām, ziņo, ka lidmašīnu notrieca Krievijas armijas karavīri ar zenītraķešu iekārtu Buk.

Irākai ir jauna valdība Haidera al Abadi vadībā. Lai gan Abadi pārstāv šiītu kopienu, kas Irākā veido vairākumu, tajā iekļauti arī kurdu un sunnītu minoritāšu pārstāvji. Abadi valdības galvenais uzdevums ir sakaut ekstrēmistisko islāmistu grupējumu Islāma valsts Sīrijā un Irākā, kas pēdējo mēnešu laikā sagrābis plašas teritorijas Irākas rietumos un ziemeļos.

90 gadu vecumā miris Donāts Baņonis, viens no visu laiku pazīstamākajiem lietuviešu kino un teātra aktieriem. Latvijā Baņoni pazīst pēc kinolomām Vītauta Žalakeviča lentē Neviens negribēja mirt, Andreja Tarkovska Solaris, Marijona Ģiedrja Nesēto rudzu ziedēšana, Grigorija Kozinceva Karalis Līrs un citās.

Čehijas galvaspilsēta Prāga pārtrauc sadarbību ar Krievijas galvaspilsētu Maskavu Krievijas impēriskās politikas īstenošanas dēļ. Sadarbību Prāga pārtrauc arī ar otru lielo pilsētu Sanktpēterburgu. 

Sasmērētas rokas

No katriem četriem cilvēkiem pasaulē viens pērn ir maksājis kukuli valsts iestādei, liecina Transparency International aptauja 95 valstīs. Vissliktākā situācija ir Āfrikā. Valstis ar zemāko korupcijas gadījumu skaitu ir Dānija, Somija, Japāna un Austrālija.

Radars Latvijā

Nedēļas notikumi Latvijā

Viesojoties Maskavā, Rīgas mērs Nils Ušakovs izteicies par Vladimiru Putinu kā Latvijas interesēm vislabāko no šobrīd iespējamajiem Krievijas līderiem. Intervijā telekanālam Doždj uz jautājumu, kā viņš – vienīgais krievs kādas Eiropas galvaspilsētas vadībā – vērtē Krievijas prezidentu, Ušakovs teica: «Kad man Latvijā jautā kolēģi no citām partijām, ko nozīmē Vladimirs Putins, mana atbilde ir vienmēr no Latvijas interešu viedokļa, un tā ir ļoti vienkārša. Mums šobrīd pats labākais, kas var būt, ir prezidents Vladimirs Putins. Ja viņa nebūs, tad pie varas nenāks [opozīcijas cīnītājs Aleksejs] Navaļnijs, lai kā daudziem jūsu studijā to gribētos. Tie, kas var nākt Putina vietā pie varas Krievijā, būs ļoti ļoti slikts variants Latvijai.»  

Pēc Drošības policijas ieteikuma Rīgas izpilddirektors aizliedzis visus biedrības GVD Baltija plānotos pasākumus Rīgā, kuros tika vākta palīdzība Austrumukrainai. Taču bija aizdomas, ka atbalsts varētu tikt vākts teroristiskajiem grupējumiem Ukrainā. Biedrība līdz 15.septembrim vairākās vietās bija pieteikusi arī sapulces. 

Jaroslava Streļčenoka vadītajā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) plānots uzteikt darbu vairākiem desmitiem biroja darbinieku, likvidēt dažas nodaļas. Darba uzteikumu saņēmušajiem plānots piedāvāt amata vietas jaunveidojamās nodaļās. KNAB priekšnieka parakstītais rīkojums paredz ar 20.oktobri veikt izmaiņas struktūrā, darbinieku štatu un amatu sarakstā. Tiks likvidēta Juridiskā un personālvadības nodaļa, Korupcijas novēršanas nodaļa, Darbības nodrošinājuma nodaļa ar amata vietām un Finanšu nodaļas galvenā speciālista amata vieta.

Gadskārtējā Tiesnešu konferencē vairāki konferences viesi mudināja tiesu sistēmu nopietnāk izvērtēt situācijas, kas met ēnu uz tiesnešu reputāciju sabiedrības acīs un aktīvāk iesaistīties taisnīgas un efektīvas tiesu sistēmas stiprināšanā, taču paši tiesneši par šiem jautājumiem izvēlējās konferencē vispār nerunāt.

Valsts ieceltie Rīgas brīvostas valdes locekļi rosinājuši lemt par ostas pārvaldnieka Leonīda Loginova atbrīvošanu, jo brīvostas valdes apstiprinātais Krievu salas projekta rīcības plāns, kura izpilde jānodrošina ostas pārvaldniekam, netiek pildīts noteiktajos termiņos. Pārvaldnieks neesot termiņos ievērojis Krievu salas projekta rīcības plānu, tādēļ jau otro reizi atbildīgajām iestādēm radot pamatu apturēt Eiropas Savienības (ES) fondu līdzfinansējumu projektam. Loginovs Rīgas brīvostas pārvaldnieka amatā strādā kopš 1998.gada.

Komponista Mārtiņa Brauna dziesma Saule, Pērkons, Daugava kļuvusi par Katalonijas neatkarības himnu. Brauns par šo iniciatīvu uzzinājis, kad kora Cor Jove de l’Orfeo Catala diriģents viņam jautājis, vai drīkst ieskaņot dziesmu, izmantojot tajā kataloņu dzejnieka Mikela Marti i Pola tekstu Ara és l’hora.

Robežzīmei Rīga nolemts piešķirt mākslas pieminekļa statusu, kas nozīmē, ka šo objektu nebūs iespējams mainīt. Kā zināms, Rīgas mēra Nila Ušakova (SC) iniciētā robežzīmes apsirsniņošana, garumzīmes vietā uztupinot sirdi, iedzīvotājos raisīja sašutumu.

Latvijā 2015.gadā risināsies Eiropas čempionāta basketbolā vienas apakšgrupas turnīrs, pirmdien lēma Starptautiskās Basketbola federācijas Eiropas nodaļas valde. Pa vienai grupai spēles aizvadīs arī Francijā, Horvātijā un Vācijā, savukārt izšķirīgie mači notiks Francijas pilsētā Lillē. 2015.gada Eiropas čempionātu bija plānots organizēt Ukrainā, tomēr kara darbības dēļ tai šī iespēja ir liegta.

Algas pieaug

Kompānijas Fontes ikgadējais atalgojuma pētījums liecina, ka šogad mēneša pamatalga Latvijā ir palielinājusies vidēji par 4,7% un gada kopējā alga – par 5,8%. Algas pielikumu galvenokārt ir saņēmuši vecākie speciālisti un pieredzējuši vadītāji.

Maka biezums
51% organizāciju iepriekšējo divpadsmit mēnešu laikā ir palielinājušas darbinieku skaitu
65% darbinieku pamatlagas tomēr nav mainījušās

Nedēļas citāts


Laupīšanas bizness

Principu nemaksāt izpirkuma maksu teroristiem, kas sagrābuši ķīlniekus, stingri ievēro tikai ASV un Lielbritānija. To publiski apgalvo arī citas Rietumu valstis, taču glābjot savus pilsoņus, pēdējos gados tās ekstrēmistiem samaksājušas miljoniem eiro

Ar naudu bija pilni trīs koferi: pieci miljoni eiro. Vācu amatpersona, kas bija atbildīga par naudas nodošanu, uz Mali galvaspilsētu Bamako atlidoja pustukšā militārajā lidmašīnā un nekavējoties tika aizvesta uz slepenu tikšanos ar Mali prezidentu, kas solīja palīdzēt atrisināt satraucošo situāciju.

Oficiāli tika ziņots, ka Vācija atvēlējusi naudu no sava budžeta palīdzībai trūkumcietējiem šajā Āfrikas valstī. Patiesībā visas iesaistītās puses labi zināja, ka nauda paredzēta mazpazīstamai islāma ekstrēmistu grupai, kas bija sagrābusi ķīlā 32 ceļotājus no Eiropas. 

Koferi tika salikti pikapos un aizvesti vairākus simtus kilometru uz ziemeļiem. Sahāras tuksnesī braucējus gaidīja vairāki bārdaiņi, kas naudu pārskaitīja uz smiltīs izklātas segas.

Šī 2003.gadā piedzīvotā situācija kļuva par pirmo mācību visām iesaistītajām pusēm – kopš tā laika ķīlnieku izpirkšana kļuvusi par labi atstrādātu rituālu, kas tagad atkārtojas arī daudzās citās valstīs. Nav noslēpums, ka eiropiešu nolaupīšana kļuvusi par globālu biznesu tādai teroristu organizācijai kā al-Qaeda, kas saņemto naudu izmanto savu militāro operāciju finansēšanai.

Lai gan Eiropas valstu valdības noliedz, ka maksā izpirkuma naudu, The New York Times izpētījis, ka al-Qaeda un ar to saistīti grupējumi pēdējos sešos gados šādā veidā nopelnījuši vismaz 125 miljonus dolāru, no kuriem 66 miljoni samaksāti pērn. Slepeni notikušos izpirkuma darījumus apstiprinājuši bijušie ķīlnieki, sarunu vidutāji, diplomāti un amatpersonas no 10 valstīm Eiropā, Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Liecības par to atrodamas arī pārtvertos al-Qaeda dokumentos.

Savas pastāvēšanas sākumā al-Qaeda lielāko finansējumu saņēma no turīgiem atbalstītājiem, taču tagad izlūkdienesti ir pārliecināti, ka nauda jaunu rekrūšu vervēšanai, mācīšanai un ieroču iegādei netieši nāk no eiropiešiem. Eiropas valstu valdības ir kļuvušas par galveno al-Qaeda finansētāju.

Francijas, Austrijas, Itālijas un Vācijas Ārlietu ministriju pārstāvji intervijās turpina publiski noliegt, ka jebkad būtu maksājuši teroristiem. «Francijas valdība vienmēr ir uzsvērusi, ka nekad nemaksā izpirkuma maksas,» apgalvo šīs valsts Ārlietu ministrijas komunikācijas nodaļas vietnieks Vinsents Floreani.

Tajā pašā laikā pieredzējuši diplomāti stāsta, ka lēmumus par izpirkuma maksu parasti ietekmē skarba realiāte: piekrist teroristu prasībām vai arī ļaut viņiem nogalināt nevainīgus cilvēkus, kas ļoti bieži notiek publiski un nežēlīgi. Tagad tas jau ir fakts: eiropieši gribot negribot ir iepinušies nežēlīgā ļaunuma cilpā.

«Nolaupīšana, lai saņemtu izpirkuma maksu, ir kļuvusi par nozīmīgāko teroristu finansējuma avotu,» uzstājoties ar runu 2012.gadā, teica ASV Finanšu departamenta vadītāja vietnieks Deivids Koens. «Katrs šāds darījums pamudina uz jaunu darījumu.»

«Viegla peļņa»

Un šis «bizness» zeļ: tiek lēsts, ka 2003.gadā laupītāji par katru ķīlnieku saņēma ap 200 000 dolāru, bet tagad cena uzlēkusi līdz 10 miljoniem dolāru.

«Ķīlnieku laupīšana ir viegla peļņa,» rakstījis al-Qaeda nodaļas vadonis Arābijas pussalā Nāsirs Alvuhaišī. «Es to raksturotu kā labi pelnošu tirdzniecību.»

Teroristu organizācijas iekšējie dokumenti liecina: šāda veida ienākumu plūsma ir tik būtiska, ka ķīlnieku sagrābšanas operācijas tiek koordinētas no al-Qaeda centrālā komandpunkta Pakistānā, savukārt tās realizē grupējuma atzari Ziemeļāfrikā, Arābijas pussalā, Jemenā un Somālijā. Lai samazinātu savu kaujinieku risku, teroristi ķīlnieku sagrābšanu parasti uztic vietējām kriminālajām bandām, kas vēlāk saņem procentus no izpirkuma maksas. 

«Biznesa plāns» ir izstrādāts soli pa solim. Pēc rietumnieka pazušanas parasti tiek ievērots garš klusuma periods, lai izraisītu paniku nolaupītās personas mājās. Pēc tam tiek nofilmēts video, kuros ķīlnieki aicina savu valdību sākt sarunas ar laupītājiem.

Lai gan teroristi vienmēr draud nogalināt gūstekņus, vairāku vispārzināmo gadījumu izpēte liecina – ar al-Qaeda saistītie grupējumi pēdējos piecos gados ir nonāvējuši tikai nelielu daļu. Tas ir acīmredzams pavērsiens, ja salīdzina ar laiku pirms gadiem desmit, kad grupējuma atzars Irākā regulāri ievietoja internetā video ar gūstekņu galvas nogriešanu. Nav šaubu, ka teroristi sapratuši: savu svēto karu viņiem ir vieglāk īstenot, ja gūstekņi paliek dzīvi un pretī tiek saņemti ar naudu pildīti koferi.

Uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas valstis, kas izpirkuma maksu par saviem pilsoņiem nemaksā nekad. Tas zināms par ASV un Lielbritāniju. Sekas ir skarbas – šo zemju pilsoņi, kas nonākuši teroristu gūstā, parasti tiek nogalināti. To vēlreiz apliecināja divu amerikāņu žurnālistu liktenis. 40 gadu vecais Džeimss Folijs pazuda Sīrijā pie Turcijas robežas 2012.gada novembrī, bet šāgada 19.augustā džihādistu grupējums Islāma valsts Sīrijā un Irākā internetā ievietoja video ar Folija galvas nogriešanu. Pēc pāris nedēļām tas pats notika ar žurnālistu Stīvenu Sotlofu (31), kas Sīrijā pazuda 2013.gada augustā.

«Eiropieši lielā mērā ir atbildīgi par šo situāciju,» uzskata bijusī ASV aizsardzības ministra vietniece Āfrikas jautājumos Vikija Hadlstona, kas pildīja vēstnieces pienākumus Mali 2003.gadā, kad vācieši samaksāja pirmo izpirkuma maksu teroristiem. «Tā ir ļoti divkosīga politika. Viņi maksā izpirkumu, bet noliedz, ka ir to darījuši. Tas ne tikai palīdz teroristu kustībai attīstīties, bet arī palielina apdraudējumu mūsu pilsoņiem.»

32 gūstekņi tuksnesī

2003.gada 23.februārī četrus tūristus no Šveices, to skaitā divas 19 gadus vecas sievietes, kas nakti pavadīja guļammaisos Alžīrijas dienvidos, pamodināja bruņotu vīru kliedzieni. Uzbrucēji pavēlēja sievietēm apsegt galvu ar dvieli un iekāpt kemperā. Pēc tam ceļotāju auto devās nezināmā virzienā.

Dažu nākamo nedēļu laikā tajā pašā tuksneša nostūrī pazuda vēl septiņas ceļotāju grupas. Eiropas valstu valdības paniski centās meklēt izgaisušos pavalstniekus.

Pagāja vairākas nedēļas, līdz vāciešu nosūtītā izlūklidmašīna tuksnesī pamanīja pamestus auto. Gandrīz tikpat ilgs laiks pagāja, kamēr slepus iesūtīts izlūks binoklī pamanīja kaut ko baltu. Tā izrādījās pie klintsakmens piestiprināta vēstule. 

Drebelīgā rokrakstā tika uzskaitītas prasības no mazzināmas džihādistu grupas, kas sevi dēvēja par Ticīgajiem un karojošajiem salafistiem. Bruņojušies ar kalašņikoviem, dažu nedēļu laikā viņi bija nolaupījuši vairāk nekā 30 tūristu, lielākoties no Vācijas, arī Šveices, Austrijas, Zviedrijas un Nīderlandes. Izrādās, ka īpaši plānotas bijai tikai dažas pirmās laupīšanas, pārējie ceļotāji vienkārši pagadījušies pa ceļam, piemēram, divi 26 gadus veci austrieši no Insbrukas, kas sevi «nodeva», tumsā sakurot ugunskuru spageti uzvārīšanai.

Izņemot ķīlnieku sagrābšanu, teroristiem nebija īsta plāna, ko darīt tālāk. Gūstekņi ēda pārtiku no skārdenēm, kuras bija paņēmuši līdzi savos ceļojumos. Vienīgā degviela bija tā, kas atradās tūristu automašīnās. Tās tika pamestas cita pēc citas, kad degviela vienkārši beidzās. Tālāk gūstekņus piespieda iet kājām.

«Kad mūs sagrāba, bija sajūta, ka viņi paši īsti nezina, ko iesākt tālāk,» stāsta Reto Valters no Šveices. «Vienkārši improvizēja.»

Laupīšanas operācijas bija prasts amatieru darbs, taču džihādistiem paveicās – neviens no gūstekņiem neizrādīja pretošanos. Pamanījuši uzbrucējus ar ieročiem, tūristi vienkārši pacēla rokas. Lai gan eiropiešu bija krietni vairāk nekā teroristu, neviens no viņiem ne reizi necentās aizbēgt. Galu galā gūstā tuksnesī viņi pavadīja sešus mēnešus, kā paši saka, «cietumā zem klajas debess».

Lai gan Eiropas valstīm ir kareivji, kas spētu tikt galā ar noplukušajiem teroristiem, ķīlnieku atbrīvošanas operācija tika uzskatīta par pārāk riskantu.

Vispirms laupītāji pieprasīja piegādāt viņiem jaunus ieročus. Pēc tam pieteica nepiepildāmu politisku iegribu – Alžīrijas valdības gāšanu. Kad organisma dehidrācijas dēļ nomira 45 gadus veca vācu sieviete, iesaistīto Eiropas valstu valdības sāka prātot par izpirkuma maksu, kas tiktu nomaskēta kā humānā palīdzība.

«Amerikāņi mums atkārtoja atkal un atkal – nekādā gadījumā nemaksāt izpirkuma maksu. Mēs atbildējām: «Protams, mēs nevēlamies maksāt. Bet arī nevēlamies zaudēt savus cilvēkus»,» stāsta kāds eiropiešu diplomāts, kas 2003.gadā strādāja Alžīrijā. Viņš nevēlas publiskot savu vārdu, jo šī informācija aizvien skaitās slepena. «Tā bija ļoti smaga situācija, tomēr runa bija par cilvēku dzīvībām.»

Ne jau parasti bandīti

Sahārā notikušais nepalika nepamanīts. Pēc gada – 2004.gadā – al-Qaeda publicēja rokasgrāmatu ķīlnieku sagrābšanā, uzslavējot veiksmīgās sarunas par izpirkumu, ko panāca «mūsu brāļi Alžīrijā».

Tikmēr pats alžīriešu grupējums piecus miljonus eiro izmantoja jaunu rekrūšu vervēšanai un ieroču iegādei. Sarīkojot vairākus pret vietējo valdību vērstus sprādzienus, grupa apliecināja, ka kļuvusi par vērā ņemamu spēku reģionā, un drīz vien labprāt akceptēja piedāvājumu pārdēvēt sevi par al-Qaeda nodaļu Ziemeļāfrikā. Par viņu galveno ienākumu avotu kļuva ārzemnieku nolaupīšana, šo procesu pamazām pilnveidojot.

2011.gada 2.februārī džihādistu postenis Alžīrijas dienvidos pamanīja 53 gadus veco itālieti Mariasandru Marjāni, kas bija ieradusies baudīt krāšņas tuksneša ainavas. Viņas gids pirmais pamanīja svešinieku tuvošanos un mudināja ārzemnieci bēgt. Viņa ieskrēja tūristu bungalo un ieslēdzās. Džihādisti vienkārši izsita durvis, lika sievietei kāpt mašīnā un saslēdza rokudzelžos. Pirms došanās ceļā viens no karotājiem no līdzpaņemtās segas izveidoja valnīti, lai viņa paša ķermenis nejauši nepieskartos sievietei. 

«Kas jūs esat?» jautāja gūstekne.
«Mēs esam al-Qaeda atbildēja uzbrucēji.

Atšķirībā no iepriekšējām laupīšanām šī jau izskatījās pēc labi izplānotas operācijas. Kad pa ceļam beidzās degviela, džihādisti no slēpņiem tuksnesī izcēla rezerves tvertne-s. Arī pārtikas netrūka. Vēlāk sieviete saprata, ka slēpņi ir iezīmēti, izmantojot globālo pozicionēšanas sistēmu.

Pie kādas tipiskas kāpas vīrieši izkāpa no automašīnas un kaut kur devās ar lāpstām. Pēc neilga laiciņa ierūcās vēl viens pikaps. Izrādās – uzbrucēji zem smilšu paugura bija paslēpuši auto.

«Tieši tad es sapratu, ka viņi nav vienkārši bandīti,» atceras Marjāni.

Pagāja vairākas nedēļas, līdz gūsteknes sagrābēji paziņoja, ka ļaus sievietei izmantot telefonu. Pasniedza satelīttelefonu un telekanāla Al Jazeera numuru.

«Mans vārds ir Mariasandra Marjāni. Esmu nolaupītā itāliete. Mani aizvien tur gūstā al-Qaeda nodaļa Ziemeļāfrikā,» sieviete paziņoja žurnālistiem.

Itālijas valdība nekavējoties izveidoja krīzes situācijas vienību, pat izziņoja īpašu telefona numuru, pa kuru laupītāji var zvanīt 24 stundas diennaktī.

Nākamo 14 mēnešu laikā izveidojās savdabīga rutīna – ik reizi, kad teroristi juta, ka sabiedrības interese par ķīlnieci samazinās, viņi tuksnesī uzslēja telti un piespieda Marjāni ierakstīt jaunu videouzrunu. Viņu ielenca draudīga skata vīri.

Kopumā 11 bijušie gūstekņi, kurus savulaik nolaupījušas ar al-Qaeda saistītas vienības Alžīrijā, Mali, Nigērā, Jemenā un Sīrijā un kuri piekrita pastāstīt par notikušo, apgalvo, ka viņu laupītāju taktika bija līdzīga – vispirms ilgs klusuma periods, pēc tam telefona zvani vai videoieraksti, starp kuriem dažkārt tika ieturētas mēnešiem ilgas pauzes. Šāda klusēšana ir visefektīvākais veids, kā līdz izmisumam novest ķīlnieku tuviniekus, kuri savukārt sāk izdarīt spiedienu uz savām valdībām.

Mariasandras Marjāni 80 gadu vecā māte no Sankaskjano ciema Toskānā vairs negulēja savā guļamistabā, bet pārvācās uz sofu pie nepārtraukti ieslēgta televizora. Kāda Sīrijā nolaupīta Francijas pilsoņa brālim no uztraukuma radās kuņģa čūla.

Marjāni galu galā tika atbrīvota. Par viņu un vēl diviem gūstā sagrābtiem spāņiem teroristu grupējums saņēma nepilnus astoņus miljonus eiro.

Dārga prece

Lai gan izplatītajos videoierakstos gūstekņiem parasti blakus stāv bruņoti vīri un tiek draudēts ar nāvi, statistika liecina – kopš 2008.gada dzīvību zaudējuši tikai 15% ķīlnieku. Turklāt lielākā daļa gājusi bojā neveiksmīgu atbrīvošanas operāciju laikā. 

Somu pāris Ate un Leila Kalevas, kas piecus mēnešus atradās al-Qaeda gūstā Arābijas pussalā 2013.gadā, stāsta: to, ka teroristi negrasās viņus nogalināt, sapratuši pēc tam, kad Ate saslimis ar parazītu izraisītu infekciju. Teroristi nekavējoties sagādājuši medikamentus.

Līdzīgi notika ar itālieti Marjāni, kad dedzinošajā Sahāras tuksnesī viņai piemetās smaga dizentērija. Džihādistu ārsts viņai sāka ievadīt šķidrumu intravenozi. Savukārt citā Sahāras tuksneša vietā laupītāji atveda zāles 62 gadus vecai franču gūsteknei, kurai bija krūts vēzis. 

Turpretī tiem gūstekņiem, kuru valdība izpirkuma maksu atsaka, liktenis ir skarbāks. 

2009.gadā, atgriežoties no mūzikas festivāla Mali, četriem ceļotājiem Nigērā uzbruka laupītāji, sašaujot automašīnas riepas. Ķīlnieku vidū bija vāciete, šveiciešu pāris un Edvīns Daiers (61) no Lielbritānijas.

Sākoties sarunām, britu valdība uzreiz stingri paziņoja, ka neko nemaksās. Al-Qaed-a nodaļa Ziemeļāfrikā noteica ultimatīvu termiņu, kuru vēlāk pagarināja vēl par 15 dienām. Pēc tam izplatīja paziņojumu: «Svētdienā, 2009.gada 31.maijā, septiņos vakarā pēc vietējā laika britu gūsteknis Edvīns Daiers tika nogalināts. Šķiet, ka Lielbritānijai nerūp savu pilsoņu dzīvība.»

Vāciete un abi šveicieši tika atbrīvoti par astoņu miljonu eiro izpirkuma maksu, apgalvo kāds šveiciešu diplomāts. Tāgada valsts budžetā parādījās ieraksts par «neplānotu humāno palīdzību Mali».

Daiera sērojošais brālis Hanss uzskata, ka pilsonība maksāja Edvīnam dzīvību. «Britu pase principā ir miršanas apliecība,» saka brālis.

Ķīlnieku sarunu vadītāji uzskata, ka al-Qaeda atzari tagad ļoti labi zina, kuras valdības ir  gatavas maksāt, kuras ne. No 55 ķīlniekiem, ko al-Qaeda sagrābusi pēdējos piecos gados, trešā daļa bijuši franči. 20% ir austrieši, šveicieši un spāņi. Nolaupīto vidū bijuši tikai pieci amerikāņi, kaut arī šīs zemes pavalstnieku skaits, kas uzturas draudīgākajās valstīs, ir ievērojami lielāks.

Lai gan nesen nogalinātā amerikāņu žurnālista Folija laupītāji nežēlīgajā video apgalvoja, ka gūstekņa linčošana ir atmaksa par ASV politiku Irākā un Sīrijā, žurnālista tuvinieki un citi ķīlnieki, kas kādu laiku pavadīja kopā ar Foliju, apgalvo – teroristi vispirms prasīja vairākus miljonus dolāru lielu izpirkuma maksu.

Rietumvalstis savā starpā ir parakstījušas vairākas vienošanās, aicinot nemaksāt izpirkuma maksas, taču praksē tās netiek īstenotas. Pat pagājušā gada rudenī Francijas valdība samaksāja 40 miljonus eiro par četriem savas zemes pilsoņiem, kas bija nolaupīti Mali. Savukārt Francijas valsts kontrolētais kodolenerģētikas uzņēmums Areva par piecu savu darbinieku atbrīvošanu Ziemeļāfrikā 2011. un 2013.gadā samaksāja attiecīgi 12,5 un 30 miljonus eiro. Uzņēmuma preses sekretārs šo informāciju gan publiski noliedz.

Itāliete Mariasandra Marjāni atceras, ka 2012.gadā, kad gūstā bija pavadījusi gandrīz gadu, prātojusi, ka vēl ilgāk savas mocības vairs neizturēs. Viņa atradās Mali ziemeļos, kur jau tāpat neciešamo karstumu vēl nepanesamāku dara melnie klintsbluķi. Kad pūta vējš, bija sajūta, ka pie sejas pielikts pārkarsis fēns. Viņa dienām ilgi sēdēja pie ūdens spaiņa, ar samērcētu sūkli mitrinot ādu.

Saviem laupītājiem viņa skaidroja, ka nāk no pieticīgas ģimenes, kas kopj olīvu laukus Florences pievārtē. Ka viņiem nav naudas, lai maksātu izpirkumu, bet valdība atsakās to darīt. Viens no laupītājiem atsmējis: «Jūsu valdība tikai saka, ka nemaksā. Kad aizbrauksit mājās, pastāstiet arī citiem, ka valdība maksā gan. Viņi vienmēr maksā.»

Plusi un svītrojumi

 

Dzīvē tas nebūs iespējams – pievilkt plusus un svītrot dažādu sarakstu izcilākos un vājākos kandidātus, jo vēlēšanu dienā katrs to varēs darīt tikai vienā sarakstā. Taču Ir lūdz sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem nosaukt politiķus, kas visvairāk to pelnījuši

Māra Zālīte, dzejniece

+ Dace Melbārde, Nacionālā apvienība. Pašreizējā kultūras ministre. Dziļa inteliģence apvienojumā ar spēku, spēju un jaudu vadīt. Izpratne par kultūru tās visplašākajā nozīmē. Personība ar attīstītu morāli, šajā jēdzienā ietverot arī patriotismu. 

+ Sarmīte Ēlerte, Vienotība. Viena no spēcīgākajām Latvijas politiķēm. Mūsdienīgs, eiropeisks intelekts. Neiecietība pret korupciju un citām liela apmēra nejēdzībām. Kā bīstama pretiniece blēžiem nereti tiek aplieta ar melnu, visbiežāk ar naftu.

+ Juris Šulcs, Vienotība. Ilggadējs Tukuma novada domes vadītājs. (Tukums tikko ieguvis Eiropas gada pašvaldības titulu.) Demokrātisks vadības stils, inteliģence, nesavtība, neatlaidība nodomu īstenošanā. Prieks noraudzīties, kā Šulca vadībā Tukums no noplukuša padomju miesta pakāpeniski pārvērsts koptā, ziedošā pilsētā.

– Jānis Bordāns, Jaunā konservatīvā partija. Nekā personiska, taču pieredzējušam politiķim jāsaprot, ka ambicioza sīkpartiju veidošana, skaidri zinot, ka tās nepārvarēs 5% robežu, ir kaitnieciska. Grozi, kā gribi, bet sanāk šķeltniecība, kas veltīgi izšķērdē vēlētāju balsis un stiprina politisko pretinieku pozīcijas.

– Aigars Kalvītis, Vienoti Latvijai. Skumji un nožēlojami, bet arī nekaunīgi ir «visiem kropļiem» (piedodiet, bet es tikai lietoju Jāņa Jurkāna skaudro pašnovērtējumu) tiekties atkal būt par karavadoņiem, neraugoties uz smagiem armijas (lasi – tautas un valsts) zaudējumiem viņu kādreizējā vadībā.

– Kārlis Leiškalns, Saskaņa. Politiskais tūrists – no partijas uz partiju biznesa klasē. Bijušais bārmenis ielej visiem. Kādreizējais tautfrontietis nu ir līguma attiecībās ar pašu Putinu. Šķiet, ka kungs tomēr kaut ko sajaucis. Politiska degradācija.

Plūstoši stabilie

Kas ar šo politisko spēku noticis kopš iepriekšējām vēlēšanām

Zaļo un Zemnieku savienībai izdodas savienot politikā it kā nesavienojamas lietas. Citur Eiropā «zaļie» jeb vides aizstāvji ir «zemnieku» jeb lauksaimniecisko ražotāju niknākie pretinieki, bet Latvijā abi draudzīgi sadzīvo vienā politiskā organizācijā jau 12 gadus. Pēdējā laikā apvienībā saasinājušās domstarpības, taču ne jau par vides sargu un tās izmantotāju interesēm, bet gan par apvienības ilggadējā «premjerministra amata kandidāta» Aivara Lemberga ietekmi.

Daždien organizācijas slēgtajos saietos esot nonācis pat līdz kliegšanai, stāsta anonīmi avoti. Arī rezultātā pieņemtie politiskie lēmumi citai partijai būtu kliedzoši pretrunīgi, taču ZZS tos pasniedz kā it kā pilnīgi normālus.

Latvijas Zaļās partijas priekšsēdētājs, aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis maija beigās par apdraudējumu valsts drošībai nodēvēja Lemberga izteikumus par NATO kā «okupantiem». Bet apvienība augusta sākumā pagarināja līgumu ar Lemberga partiju Latvijai un Ventspilij vēl uz četriem gadiem. Jo, raugi, Lembergs – pretēji pirms un arī pēc tam publiski runātajam – ir parakstījis apvienības partiju kopēju dokumentu, kurā atzīst NATO par Latvijas drošības garantu.

Pirmo reizi kopš 2006.gada Lembergs gan vairs nav apvienības premjerministra kandidāts (viņa vietā ZZS nu ir veseli trīs – visi pašreizējie ministri, tātad faktiski nav neviena), taču partiju sadarbības līguma parakstīšana liek domāt, ka savu ietekmi partijā, kuras vadošie politiķi pat dēvēti par viņa «stipendiātiem», viņš tik viegli neatdos vis. Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētājs un ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis noslēpumaini sola, ka «loks nav noslēdzies» un sabiedrība tikai neilgi pirms Saeimas vēlēšanām uzzināšot, kas būs apvienības premjerministra kandidāts.

Gan Vējonis, gan Brigmanis, gan citi apvienības politiķi apgalvo, ka ZZS pēc vēlēšanām nekādā gadījumā neiešot koalīcijā ar Saskaņu. Uz Krievijas agresijas Ukrainā fona izklausās ticami apvienības cilvēku runātais, ka tā būtu politiska pašnāvība.

Taču 10.Saeimā, būdami valdības koalīcijā, ZZS deputāti bija bloķējušies ar opozīcijas SC vairāk nekā 50 dažādos balsojumos (piemēram, pret kriminālsodu partijām par finanšu pārkāpumiem, pret atklātiem balsojumiem par amatpersonu ievēlēšanu, pret patiesā labuma guvēju atklāšanu ārzonu firmās). Un divus gadus regulāri to darīja arī šajā Saeimā, kamēr paši atradās opozīcijā. Bet Lembergs Ventspili ir nodēvējis par «Krievijas ostu», savukārt vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs savas valsts attiecības ar šo pilsētu raksturojis kā labākas nekā ar Latvijas valsti kopumā.

Sociologi mēdz raksturot ZZS kā «otrās izvēles» partiju – tādu, kurai ir lielākoties svārstīgs vēlētājs no aptaujās «vēl neizlēmušo» parasti itin plašās kategorijas. Toties ZZS vadītāji savu apvienību dēvē par Latvijas politikas stabilitātes garantētāju.

Vismaz apvienībai pašai vēlētāji pastāvīgi nodrošinājuši stabilu vietu Latvijas politikā – kopš izveidošanas 2002.gadā tā bijusi pārstāvēta visās valdībās, atskaitot divus gadus pašreizējās Saeimas laikā Valda Dombrovska vadītajā, kurā Zatlera Reformu partija bija novilkusi «sarkano līniju» sadarbībai ar oligarhu partijām.

Pēc Dombrovska demisijas pērn novembrī ZZS atgriezās šogad janvārī apstiprinātajā valdībā. Apvienību tajā pārstāv aizsardzības ministrs Vējonis, zemkopības ministrs Dūklavs un labklājības ministrs Augulis. Vējonis prognozē apvienībai no 16 līdz 20 vietām nākamajā Saeimā, salīdzinot ar pašreizējām 13 (atlaistajā 10.Saeimā ZZS bija 22 deputāti).

Partijas pārziņā parasti bijušas zemkopības un labklājības, palaikam arī vides un izglītības ministrijas. Pašlaik starptautiskā situācija un aizsardzības jomas pārraudzība apvienības vēlēšanu programmā izpaužas kā rūpes arī par valsts drošību, taču uzsvars tajā ir tradicionāli uz sociālo drošību, lauksaimnieku interesēm, pensijām un arī izglītību.

«Krietni, stipri un strādīgi cilvēki, kas nebaidās darba,» vēsta ZZS reklāmas. Esot nosargājuši pensijas (kaut gan paši savulaik balsoja par to samazināšanu) un panākšot lielākus ES platībmaksājumus lauksaimniekiem (kaut gan ne vārda par to, kā īsti to darīs). Jeb, kā Latvijas radio teicis Brigmanis, «mūsu miers, stabilitāte un prognozējamība ir garants valdības darbam».

Ja vajadzēs, nošausim tos «zaļos cilvēciņus»

Promaskaviska valdība Latvijā pēc vēlēšanām nav iespējama, pārliecināts viens no ZZS līderiem Raimonds Vējonis

Priekšvēlēšanu intervijai Raimonds Vējonis šķita piemērotākais no Zaļo un Zemnieku savienības sarakstu pieciem pirmajiem numuriem, jo pašlaik ir aizsardzības ministra amatā. Saruna notika nākamajā dienā pēc NATO valstu vadītāju sanāksmes Velsā. Viņaprāt, militāri mūsu valsts pēc tās ir daudz lielākā drošībā.

Vai pēc NATO valstu vadītāju sanāksmes Velsā Latvija ir lielākā drošībā nekā pirms tās?
Noteikti var teikt, ka lielākā drošībā. Samitā tika apstiprināta virkne dokumentu, un pats svarīgākais bija rīcības gatavības plāns. Palielināsies karavīru skaits, būs arī komandvadības elementi – tiks pastiprināts štābs Ščecinā, un būs arī attiecīgi reģionālie štābi katrā no Baltijas valstīm. Paredzēts izveidot arī ļoti ātri reaģējošus spēkus. Tiks intensificētas mācības reģionā, tādējādi arī nodrošinot palielinātu NATO klātbūtni.

Vai mūsu NATO bāzes Latvijā ir gatavas uzņemt šos papildspēkus?
Tas arī ir viens no jautājumiem šajā dokumentā – ka jāstiprina uzņemošās valsts atbalsts, infrastruktūra. Latvijai un kopumā Baltijas valstīm ir vēl vesela virkne robu. Pirmām kārtām mums ir nepieciešamas noliktavas, kur glabāt munīciju, ieročus. Jādomā arī par dzīvojamajām platībām (tātad jābūvē kazarmas vai sliktākajā gadījumā telšu pilsētiņas) un par poligonu infrastruktūru, lai nodrošinātu pilnvērtīgas mācības. Un paralēli jāstiprina civilā infrastruktūra – lidostām, ostām jābūt gatavām, lai nepieciešamības gadījumā varētu uzņemt pārējo NATO valstu spēkus.

Viens no Latvijai īpaši sāpīgiem ir jautājums par nepietiekamo finansējumu aizsardzībai. Saeima ir pieņēmusi aizsardzības finansēšanas likumu, kurā lielākais palielinājums paredzēts 2019. un 2020.gadā. Vai tas ir labs likums?
Protams, ir labi, ka vispār ir tāds likums, kas iezīmē soļus, bet varbūt neesmu apmierināts ar «trepi», kāda ir iezīmēta aizsardzības budžeta kāpināšanai. Jo sākotnējam ieguldījumam vajadzētu būt daudz lielākam. Arī saistībā ar lēmumiem, kas pieņemti NATO samitā, mums ir uzlikti pienākumi, lai kā uzņemošā valsts mēs nodrošinātu to pašu infrastruktūru. Mēs nevaram gaidīt līdz 2018., 2019.gadam. Ja agresors mēģinās šeit kādas aktivitātes, viņš diemžēl negaidīs, kamēr mēs sagatavosim savu infrastruktūru.

Kā to var risināt – jāmaina šis likums, valdībai jāpieņem citi lēmumi? 
Likumā ir punkts, kas pieļauj, ka nākamgad tas būs 1% no IKP, bet valdība var piešķirt arī vairāk. Tātad tas būs ļoti atkarīgs no valdības, kas būs. Jo tikpat labi var turēties strikti pie 1%, pasakot, ka nauda nepieciešama citām nozarēm.

Kāpēc likuma pirmajā lasījumā vispār nebija nekādas «trepes»?
Es iesniedzu likumprojektu, kurā «trepe» bija. Tas aizgāja sagatavošanai uz pirmo lasījumu, un pirmajā lasījumā to izņēma ārā. Tāpēc ka politiķi nebija gatavi.

Kuri?
Visi. Es negribu izdalīt ļoti precīzi, kuri. Īstenībā vairāk Vienotība – Finanšu ministrija uzskatīja, ka ielikt «trepi», kas iezīmē konkrētus budžeta pieauguma soļus, neatbilst fiskālajai politikai, kāda ir valstī. Un, protams, vesela virkne politiķu piebalsoja – priekšvēlēšanu laikā pieņemt šādu likumprojektu ir bezmaz kaitīgi, jo sanāks, ka Vējonis vienīgais kādai nozarei ir izcīnījis naudu. Kuluāru sarunās tādas vēsmas bija.

Tomēr, pateicoties kopējiem pūliņiem – gan Aizsardzības ministrija, gan Ārlietu ministrija, arī premjere deva savu ieguldījumu un mūsu cilvēki, kas pārstāv Latviju NATO -, mēs pārliecinājām: ja prasām daudz aktīvāku NATO līdzdalību reģionā, kaut kas ir jādod arī pretī.

Atgriežoties pie samitā lemtā – vai «zaļo cilvēciņu» parādīšanās NATO valstī būtu 5.panta situācija? 
Tiešā veidā gluži nebūs. Jo sākotnēji tā ir katras valsts pašas atbildība, lai šādus «zaļos cilvēciņus» nepieļautu.

Igaunijas aizsardzības ministrs jau pavasarī pateica, ka viņu specvienības nošaušot pašu pirmo, kas parādītos, lai otrajam nekas tāds vairs nav prātā. Kā mēs nepieļausim?
Tas būtu precīzāk jāprasa Iekšlietu ministrijai. Mums arī ir specvienības, bet sākotnējā stadijā par šo atbild Drošības policija kopā ar Valsts policiju. Mēs iesaistāmies tajā brīdī, kad, pirmkārt, mums lūdz palīdzību, otrkārt, ja parādās ieroči – tad obligāti iesaistāmies. Tad tā ir mūsu pilna atbildība, lai tas nenotiktu. Ieskaitot, ja vajadzēs, arī nošausim tos «zaļos cilvēciņus». Bet, kamēr viņi ir it kā miermīlīgi, Drošības policijai un Valsts policijai jātiek ar viņiem galā.

NATO sanāksmes laikā krievi Igaunijā nolaupīja vienu Igaunijas drošības dienesta darbinieku. Vai šādām vai līdzīgām provokācijām esam gatavi? 
Tā neapšaubāmi ir provokācija, ko Krievijas puse ir veikusi pret Igauniju. Manuprāt, viņi grib kārtējo reizi pierādīt, ka ir gatavi rīkoties dažādos veidos, un demonstrē savu bezkaunību attiecībā pret saviem kaimiņiem.

Vai paredzat, ka līdzīgas provokācijas notiks arī pret Latviju?
Visticamāk, tādas provokācijas varētu būt. Jo tuvojas Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā, un mēs atceramies, ka arī Lietuvai, kad bija tās prezidentūra, visādu veidu provokācijas no Krievijas puses tika veiktas. Tāpēc mums ir jābūt gataviem.

Kas Latvijai pašlaik ir lielāks apdraudējums – tiešs militārs iebrukums vai iekšējā situācija, piemēram, promaskaviska valdība pēc vēlēšanām?
Promaskaviska valdība pēc vēlēšanām, domāju, gan nav iespējama. Jo Saskaņai un tās iespējamajiem satelītiem 51 procentu iegūt nav iespējams.

Kas būtu šie iespējamie satelīti? 
Varētu būt Šlesera partija. Man ir grūti teikt par Sudrabas partiju, jo viņi nav tā noteikti definējuši savu nostāju. Bet par valdību – es paredzu, ka tā būs labēji centriska valdība, kurā pamatā vajadzētu būt šīm pašām trijām partijām, kuras ir pašlaik. Un Saskaņa noteikti nebūs valdībā.

Bet, ja izveidojas situācija, kad SC, Sudrabai un ZZS kopā sanāk vairākums? Ko darīsit, ja daļa jūsu apvienības biedru teiks, ka jāveido šāda valdība?
Gribu redzēt, kas būs tie ZZS politiķi, kuri to pateiks un būs gatavi izdarīt. Vismaz no pašreizējiem, kas ir Saeimā, es reāli neredzu nevienu, kas būtu gatavs iet valdībā kopā ar SC. Gan zaļajiem, gan zemniekiem vēlētājs tomēr ir nacionāli noskaņots. Tas nozīmē, ka ZZS pati sevi iznīcinātu, ja kaut kas tāds notiktu. ZZS tās būtu pēdējās vēlēšanas.

Vai Putins ir Latvijai labākais variants, jo citi būtu vēl sliktāki, kā Maskavā teica Ušakovs?
(Smejas.) Jā, kaut kā jocīgi izrunājās. Es vispār nesaprotu, kādā saistībā ir jārunā par kaut kādiem kandidātiem kaimiņvalstī. Katra valsts pati izvēlas savus līderus. Tas, ka izsakāmies par kādu, ka tas ir labāks vai sliktāks, ir pilnīgas muļķības. Īstenībā nesaprotams gājiens, un tas tikai vēl vienu reizi apliecina to, par ko gan mums satraukums, gan kopumā sabiedrībā – tas, ka SC ir līgums ar Putina partiju, nav labi. 

Nav saprotams, kāpēc kādai Latvijas partijai būtu nepieciešams līgums ar Putina partiju.

Urbanovičs paskaidro – lai viņi varētu no tās «lielās govs» kaut ko noslaukt Latvijai.
Ko tad viņi ir noslaukuši? Ušakovs aizbraucis izlūgties Maskavā, lai veikalā Rižskij dvorik atstāj tās preces, kuras nav pakļautas ekonomiskajām sankcijām. Nu, kaķim jāsmejas!

Maijā jūs teicāt, ka Aivars Lembergs, kura partija ir ZZS sadarbības partnere un kurš bija pateicis, ka NATO esot okupanti, apdraud valsts drošību. Vai šis apdraudējums valsts drošībai, jūsuprāt, ir novērsts?
Mums bija nopietna saruna ar viņu, un es domāju, ka šis jautājums pašreizējā brīdi ir izsmelts. Jo pēc mūsu tikšanās tika parakstīts kopējs paziņojums – no Zaļās partijas, Zemnieku savienības, Liepājas un Ventspils partijas -, ka NATO ir mūsu drošības garants.

Mūsu iepriekšējā intervijā teicāt, ka ZZS «nekādā gadījumā nebūs nekāda Lemberga platforma valdībā kaut kādiem apdraudējumiem» un ka līgums ar viņa partiju beigsies līdz ar vēlēšanām. Taču pirms mēneša ZZS pagarināja līgumu ar Latvijai un Ventspilij arī uz nākamās Saeimas pilnvaru laiku.
Jā, ZZS valdē bija tāds lēmums, ka tiek slēgti līgumi gan ar Liepājas, gan ar Ventspils partijām vēl uz četriem gadiem.

Vai tas nozīmē, ka jūsu apvienība tomēr būs platforma apdraudējumiem?
Nebūs nekādā gadījumā, jo gan priekšvēlēšanu programmā, gan arī runājot par kopējo paziņojumu visas puses piekrīt, ka NATO ir Latvijas drošības garants.

Viens no Krievijas iedarbīgākajiem nemilitārajiem ieročiem ir korupcija un korumpētu politiķu šantāža. Jums par korupcijas apkarošanu programmā nav pilnīgi nekā. Neuzskatāt to par apdraudējumu?
Grūti teikt, es pie programmas izstrādes klāt nebiju. Bet korupcija kā tāda neapšaubāmi ir apdraudējums valstij. Bet ar to jau pastāvīgi cīnās, un katru reizi atgādināt programmā, ka ar to ir jācīnās, nu, tas… Manuprāt, gandrīz nevienai partijai priekšvēlēšanu programmā šis punkts tiešā veidā neparādās. 

Vēl jūsu programmā rakstīts: «Integrēsimies NATO militāri rūpnieciskajā kompleksā.» Kā ZZS integrēsies NATO militāri rūpnieciskajā kompleksā?
Principā valstij ir jāsniedz atbalsts Latvijas uzņēmējiem, lai viņi varētu piedalīties ar saviem piedāvājumiem NATO iepirkumos. Diemžēl mums nav spēcīgu militāro ražotņu, mums vairāk ir tādas intelektuālās lietas – dažādi IT risinājumi. Komerc-firma Dati, piemēram, piedalās lielajā AGS – globālās novērošanas sistēmas – projektā. Tas ir vairāku miljardu projekts, kur Latvijas kompānija nodrošina IT risinājumus. Ar to mums ir jālepojas, un tā ir tā iesaistīšanās militāri rūpnieciskajā kompleksā.

Vēl programmā ir solīts, ka «veidosim nacionālajām interesēm atbilstošu imigrācijas politiku». Kā to darīsit? 
Es par visiem programmas jautājumiem pašreiz nespēšu atbildēt. Tur ir piedalījušies eksperti, es neesmu bijis klāt debatēs par programmu.

ZZS kopā ar SC Saeimā bloķēja mēģinājumus ierobežot termiņuzturēšanās atļauju piešķiršanu Krievijas pilsoņiem. Vai runa ir par šādu politiku?
Vienmēr, kad tu esi opozīcijā, tad tu spēlē pret. Diemžēl tā ir nepareiza prakse, kas Latvijā izveidojusies – ka opozīcija parasti vienkārši balso pret pozīcijas priekšlikumiem, tāpat kā pozīcija vienmēr balso pret opozīcijas priekšlikumiem, neanalizējot priekšlikumu būtību. Bet, runājot par termiņuzturēšanās atļaujām, bija dažādi balsojumi – gan par, gan pret. Simprocentīga atbalsta nebija.

Programmā esat «pret bankas Citadele neizdevīgu pārdošanu». Kas jūsu ieskatā būtu izdevīgi – maksimāli liela summa vai arī drošs pircējs?
Simtprocentīgi nekad nebūsi apmierināts ar lēmumu, jo ne vienmēr tas, kas piedāvā lielāko naudu, ir drošs pircējs, un otrādi. Vienmēr jāatrod kaut kāds līdzsvars. Noteikti esmu par to – ja tirgojam šo banku, tad tikai un vienīgi drošam pircējam. Ja nav skaidra naudas izcelsme kādam no potenciālajiem pircējiem, nevaram kā valdība piekrist šādam pircējam pārdot banku.

Kāpēc programmā vairs nepiedāvājat visas tautas vēlētu prezidentu?
Zemniekiem šāda prasība ir, zaļajiem šādas prasības nav un nebūs. Līdz ar to nevaram likt programmā to, par ko mums nav kopēja viedokļa.

Toties apvienība diezgan vienoti iebilst pret atklātu balsojumu Saeimā par Valsts prezidentu. Vai tātad jūs arī?
Tas ir mūžīgais strīds par to, cik un kas ir atklāts un aizklāts. Tas, ka valdības darbs ir atklāts, neveicina ražīgas diskusijas valdībā, jo pārceļ jautājuma izskatīšanu uz neleģitīmām koalīcijas padomēm. Mēs paši saprotam, ka partiju sistēmā, kad ir partijas disciplīna, atklātais balsojums zināmā mērā ir fufelis. Jo partija ir nolēmusi, ka atbalstīs, un tev ir jāievēro partijas disciplīna. Jebkuras koalīcijas pastāv, tikai pateicoties tam, ka ir partijas disciplīna.

Bet par visiem pārējiem augstākajiem amatiem tagad ir atklāts balsojums. Kāpēc par šo būtu jāsaglabā aizklātais?
Domāju, ka nevienam nav tāda speciāla uzstādījuma. Esot opozīcijā, mēs esam balsojuši pret šādu risinājumu. Kopumā ZZS viedokļi atšķiras. Ir daļa, kas uzskata, ka var arī atklāti balsot, daļa uzskata, ka tas nav nepieciešams.

Kā uzskatāt jūs?
Es uzskatu, ka par visiem amatiem nepavisam nav jābūt atklātajam balsojumam. Jo pie tādas partiju sistēmas un disciplīnas, kad tev ir jābalso tā, kā partijas valde un pēc tam koalīcija vienojusies, tas nav balsojums pēc sirdsapziņas. Es piekrītu, ka nedrīkst melot – solīt kādam atbalstu, bet beigās nenobalsot. Tad vispār nesaki, bet melot nav labi.

Bet kāpēc tieši šajā amatā nevajag ievēlēt atklāti?
Es nerunāju par šo konkrēto amatu.

Bet šis ir palicis vienīgais, par ko ir aizklāta balošana.
Es principā uzskatu, ka atsevišķu amatpersonu atklāta vēlēšana nav labākais veids.

Vai ierosināsit arī par citiem atkal balsot aizklāti?
Nē, kas nobalsots, tas nobalsots. Arī ZZS atbalstīja. Ja jau taisām šo atklātību, tad taisām!

Bet par prezidentu turēsities stingri?
Es nesaku, ka kāds stingri turas. Pēdējais balsojums bija tad, kad bijām opozīcijā, un tad balsojām pret. Tas atkal ir opozīcijas un pozīcijas attiecību jautājums, ka čakarē viens otru.

Kā jūs balsotu, ja šāds balsojums būtu tagad?
Man personīgi nav nekas pretī – var taisīt arī atklātu kā visām pārējām amatpersonām. Es tikai saku, ka tas negarantē vienmēr labāko rezultātu. Diemžēl tādu politisko sistēmu esam šajā valstī izveidojuši, ka pilnībā pakļaujamies partiju iekšējai kārtībai, turklāt tas izriet arī no koalīcijas līgumiem.

Nākamgad beigsies prezidenta Andra Bērziņa pilnvaru termiņš. Vai jūs personīgi atbalstīsit viņa ievēlēšanu amatā uz otru termiņu? 
Mēs par šo jautājumu vēl neesam runājuši. Pirmām kārtām notiks Saeimas vēlēšanas, un prezidentu izvirza partijas, kuras ir pārstāvētas Saeimā. Otrām kārtām, lai runātu par Bērziņa kungu, tas būs paša lēmums, vai viņš vispār piekritīs kandidēt uz otru termiņu. Es nevaru viņa vietā atbildēt.

Dzird spekulācijas, ka Solvita Āboltiņa arī varētu gribēt šo amatu. Vai viņa būtu labāka prezidente?
Es pašlaik atturēšos vērtēt jebkuru kandidātu, jo neviena kandidāta nav.

KNAB ir atņēmis jūsu apvienībai valsts finansējumu 79 000 eiro apmērā par partiju finansēšanas likuma pārkāpumiem. Kā tad apvienībai ir ar tiesiskumu?
Te ir akmentiņš valsts dārzā, ka nav precīzi definējusi, kādiem mērķiem var izmantot valsts finansējumu. Lielākajai daļai partiju, kurām finansējums ir piešķirts, KNAB ir fiksējis pārkāpumus.

Kas tad ir valsts? Kurš pieņem likumus, ja ne jūs, kas esat valdošajā koalīcijā? Vai rosināsit grozījumus likumā? 
Tas vairāk būtu jālemj KNAB – vajadzētu nākt ar priekšlikumu MK noteikumiem, kam var, kam nevar [valsts finansējumu] izmantot. Mēs jau neesam to ne nodzēruši, ne noēduši kā varbūt citas partijas. Esam samaksājuši par juristu pakalpojumu, ziedojumu veikuši kādai ģimenei. Mūsu izpratnē tas nav pārkāpums. Katrs saprot citādi, ko nozīmē partijas darbības nodrošināšana. Cits maina tepiķus.

Jūs esat palikuši kā bez tēva, bez premjerministra amata kandidāta Lemberga.
Mums ir trīs! Mums ir trīs līdzvērtīgi kandidāti. Jebkurā gadījumā premjera kandidātus izvēlas Valsts prezidents. Mums ir izveidojusies interesanta prakse, jo ārzemēs parasti ir tā – kas ir partijas vadītājs, tas automātiski ir premjerministra kandidāts.

Kurš tad šo praksi iesāka, ja ne jūsu apvienība, 2006.gadā izvirzīdama Ventspils domes priekšsēdētāju?
Bet viņš arī ir partijas vadītājs, Ventspils partijas vadītājs.

Viņš nekad nav kandidējis Saeimas vēlēšanās.
Ir daudzi dažādi aspekti, kas mums izveidojuši kaut kādu citādu praksi. Bet jebkurā gadījumā Valsts prezidentam ir dotas tiesības izvēlēties jebkuru Ministru prezidenta kandidātu, pat ne no partiju nosauktajiem. Viņš tikpat labi var paņemt jebkuru citu.

Kurš jūsu apvienībā ir vecākais pēc ranga – jūs, Augulis vai Dūklavs? 
Mums nav ranžēts. Augulis ir ZZS valdes priekšsēdētājs. Tas ir pēc politiskā ranga. Vecākais ir Dūklava kungs. Es esmu pa vidu. Nekāda lēmuma, vismaz pašreiz, par vienu, kas it kā ir tas galvenais kandidāts, nav.

Cik vietu savai apvienībai prognozējat nākamajā Saeimā? 
Sešpadsmit būtu minimālais, divdesmit – maksimālais.

 

ZZS ministru kandidātu plāni

Uldis Augulis, labklājība 
Viens no galvenajiem uzdevumiem ir sabiedrības ienākumu nevienlīdzības samazināšana, sociāli atbildīgi veidojot valsts budžetu un plānojot atbalsta pasākumus dažādām sabiedrības grupām. Lai ikvienam valstī ir iespējas dzīvot un strādāt, veidot ģimeni, izaudzināt un izskolot bērnus, pavadīt mierīgas vecumdienas.

Māris Kučinskis, pašvaldības
Lauku un pilsētu sadarbība, uzņēmējdarbības veicināšana un darba iespējas iedzīvotājiem kļūtu par pašvaldību prioritāro uzdevumu. To veicinātu ar stabilu budžeta bāzes noteikšanu pašvaldībām, valsts un ES fondu atbalstu ražošanas attīstībai, kvalitatīvai izglītībai un mobilitātes pasākumiem.  

Dana Reizniece-Ozola, izglītība 
Atbalsts jauniem uzņēmumiem un darbavietām reģionos, kvalitatīvas profesionālās izglītības attīstība. Izglītības pieejamība un atbalsts ģimenēm, pakāpeniski ieviešot skolēnu brīvpusdienas.

Jānis Dūklavs, zemkopība
Lauku saimniecību attīstība visos reģionos, ar īpašu uzsvaru uz mazo un vidējo saimniecību izaugsmi, produktivitātes palielināšanu, efektīvu zemes izmantošanu, kreditēšanas iespēju paplašināšanu. Ļoti nepieciešama arī nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības izvēršana laukos.

Algoritmi kara gadījumam

Cik gatava Latvija ir bēgļu straumēm no Ukrainas?

Mūsu pilsētā daudzi ar savu galvu sāka domāt tikai pēc tam, kad ieradās kazaki un čečeni ar automātiem, Ukrainas laikrakstam Den stāsta Andrejs no Luganskas apgabala. Tagad viņš kļuvis par bēgli savā zemē un dzīvo Kijevā pagaidu nometnē, kas iekārtota lielā angārā rūpniecības rajonā. Tumšajā angārā dzīvo pavisam 190 cilvēku no Krievijas artilērijas sagrautās Alčevskas, Luganskas, Artjomovskas, Doņeckas un Krasnij Luč pilsētas, aptuveni 60 no tiem ir bērni.

Tādu kā Andrejs ir daudz – Kijevā oficiāli reģistrēti jau vairāk nekā 13 tūkstoši patvēruma meklētāju no Donbasa un Krimas. Krievijas sāktais karš Ukrainas austrumos prasījis vairākus tūkstošus dzīvību, bet bez pajumtes atstājis simtus tūkstošu. Kaujas spiedušas aptuveni pusmiljonu cilvēku pamest savas mājas, septembra sākumā paziņoja ANO Bēgļu lietu aģentūra (UNHCR).

«Latvijā cilvēkiem jāsāk aizdomāties. Karš notiek pavisam netālu – kā trīsreiz aizbraukt no Rīgas līdz Daugavpilij,» saka ārsts Pēteris Apinis, kurš kopā ar Veselības ministrijas parlamentāro sekretāru Renāru Putniņu nule kā pirmie no Latvijas ārstiem bijuši Ukrainā iespējami tuvu karadarbības zonai. «Ja neizdosies apturēt karu, Eiropai draud neticama bēgļu plūsma, liela civilā krīze. Ja tikai katrs desmitais aizbrauktu no Ukrainas, tie būtu 4,5 miljoni bēgļu.»

Bēgļu draudi

Pētera Apiņa prognozētais sliktākais scenārijs ir ap 200 tūkstoši Ukrainas bēgļu, kas kara gadījumā gribētu nokļūt Baltijas valstīs, jo «dažus miljonus uzņems Baltkrievija». Ukrainas iedzīvotājiem Baltijas valstis ir tuvākas par Vāciju, Zviedriju vai citām Eiropas valstīm, jo te viņus saprot krievu valodā. Bet lielas bēgļu straumes varētu būt pārbaudījums Latvijas nabadzīgajai veselības aizsardzības sistēmai.

Oficiālā statistika pagaidām gan neliek zvanīt trauksmi, tomēr kopš 2011.gada patvēruma meklētāju ukraiņu skaits Latvijā ir desmitkāršojies – tie ir 35 Ukrainas pilsoņi šogad. Vēl daudzi, kuriem ir iespēja apmesties pie radiniekiem vai paziņām, izmanto citas legālās uzturēšanās iespējas Latvijā, Ir atzīst Valsts kancelejas pārstāve Ilze Pavlova.

Arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde norāda – Ukrainas krīzes dēļ daudzi ieradušies Latvijā ar vīzām vai saņēmuši uzturēšanās atļaujas. Neviena persona no Ukrainas vēl nav saņēmusi bēgļa vai alternatīvās personas statusu Latvijā. Pat oficiāli pieteikušies patvēruma meklētāji izvēlas palikt pie radiniekiem, tāpēc izmitināšanas centrā Muceniekos patlaban ir tikai viens cilvēks no Ukrainas.

Tomēr Starptautiskās migrācijas organizācijas (IOM) Rīgas biroja vadītājs Ilmārs Mežs domā, ka var teikt – Ukrainas bēgļu straume jau sākusi skart Latviju un Eiropu. Šogad no Ukrainas patvērumu ES valstīs prasījuši vairāk nekā 4000 ukraiņu, astoņreiz vairāk nekā šajā periodā pērn. Lielu daļu uzņēmusi Polija, Vācija, arī Zviedrija. Vēl lielāks ir pieplūdums Krievijā – 121 000 patvēruma meklētāju šogad, kam jāpieskaita vēl 139 000, kas vienkārši iebrauc un apmetas uz dzīvi pie paziņām, saka Mežs.

Karadarbības skartajos apgabalos joprojām dzīvo 1-2 miljoni cilvēku, tāpēc ir grūti pateikt, cik daudz patvēruma meklētāju būtu, ja karš saasinātos. Turklāt cilvēki šoziem patvērumu varētu meklēt ne tikai no kara, bet arī no aukstuma, ja Ukrainas pilsētās aptrūktos kurināmā.

«Ir visai reāli, ka daži tūkstoši varētu nonākt līdz Latvijai,» prognozē Mežs. Civilizētas valsts pienākums būtu uz vienkāršiem noteikumiem uzņemt šos patvēruma meklētājus. Mežs atgādina – Latvijā daudzviet pašvaldībās ir tukšas lauku skolas, kas tiek uzturētas. Vienojoties ar pašvaldībām un tās finansiāli atbalstot, tur varētu izvietot lielākas bēgļu grupas.

Kas valstij jādara?

Pirmais, kas valstij būtu jādara – jāpārbauda krīzes situācijas plāni, norāda Mežs. Valsts kancelejas pārstāve Pavlova teic, ka 2012.gadā ir apstiprināts plāns institūciju saskaņotai rīcībai, ja no krīzes skartām valstīm Latvijā masveidā ierastos patvēruma meklētāji. Par plāna izpildi atbild Iekšlietu ministrija. Institūcijām jārīkojas budžetu ietvaros, bet par papildu naudas piešķiršanu valdībai katru reizi jālemj atsevišķi.

Vēl viens no septiņiem svarīgajiem nacionālās drošības plāniem ir tautsaimniecības mobilizācijas plāns, par kuru atbild Ekonomikas ministrija. Tas nosaka, kā tautsaimniecībai svarīgus stratēģiskos objektus nepieciešamības gadījumā nodrošināt ar enerģiju, sakariem, pārtiku, medikamentiem un ārstniecisko palīdzību. Tā saturs ir konfidenciāls un patlaban tiek papildināts.

Gan Ilmārs Mežs, gan Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Latvijas pārstāve Aiga Rūrāne norāda uz līdz šim nepietiekamo Latvijas atsaucību gan bēgļu uzņemšanā, gan finansējumā veselības aizsardzības jomai, kuru krīzes situācija ietekmēs vispirms. Latvijai vajadzētu spēt palīdzēt Ukrainai vairāk, piemēram, ārstējot ievainotos. Latvija un Igaunija atšķirībā no Lietuvas gadiem nav atbildējusi, piemēram, uz Itālijas un Maltas palīgā saucieniem, prasot uzņemt Āfrikas bēgļus. «Latvijas situācijā tie, pēc maniem aprēķiniem, būtu trīs vai četri cilvēki», un šis simboliskais daudzums atbilstu mūsu budžeta iespējām, saka Mežs.

Krīzes situācija liek valstij pārskatīt savas prioritātes, teic Rūrāne, kura ir pārliecināta, ka veselības aizsardzības budžeta skaitlis, gluži kā aizsardzības budžeta procents no IKP, būtu jāieraksta likumā.

Gatavojot nākamā gada vai daudzgadu budžetu, lielāka uzmanība jāpievērš ārējiem faktoriem un risku analīzei. «Līdz šim esam ignorējuši ārējos riskus, bet nu to vairs nevar darīt,» saka Rūrāne. Viņasprāt, Latvija spētu uzņemt lielāku cilvēku plūsmu, jo ir gan infrastruktūra, gan aparatūra, vienīgais trūkums ir cilvēkresursi – novecojoši ārsti, trūkst medicīnas māsu.

Savukārt Mežs aicina steidzami parūpēties arī par aizsardzību: «Ja 2015.gadā Latvijā nebūs 2% no IKP aizsardzībai, tad varbūt neesam pelnījuši savu neatkarību. Pēc pieciem gadiem būs vienalga, vai Latvijas ārējais parāds būs mazliet pieaudzis, bet mēs būsim spējuši samazināt uzbrukuma draudus, parūpējoties par savu aizsardzību.»

Kara laika algoritmi

«Mēs esam redzējuši moderno 21.gadsimta kara traumu – tā nav tāda brūce, kādu iešāva Vilhelms Tells. Tā ir brūce, kad saplēsts ir viss,» saka ārsts Apinis par redzēto Dņep-ropetrovskā 200 km no frontes. Ukrainas slimnīcas piepilda jauni vīrieši, kuriem trūkst kājas, rokas… Katrs trešais ievainotais šajā karā ir civilais.

Ko, gatavojoties kara situācijai, darīt Latvijā – tie ir noteikti rīcības algoritmi, kas jāizstrādā un jātrenē, saka Apinis. Latvijā krīzes situācijā būtu jāizveido piramidāla veselības organizācijas sistēma, kur vienotam valsts vadības centram pakļaujas visas slimnīcas, tajā skaitā reģionālās, kas tagad pieder pašvaldībām. Turklāt dažiem Latvijas ārstiem vajag apgūt ukraiņu pieredzi politraumu ārstēšanā un šīs zināšanas jāatved uz Latviju. Putniņš teic, ka Latvijas Ārstu biedrībā esot jau daži pieteikušies to darīt.

No Ukrainas atvesta atziņa, ka Latvijas slimnīcās jārada medikamentu un pārsienamā materiāla rezerve vismaz diviem mēnešiem. Turklāt visi Latvijas bruņoto spēku karavīri jāapmāca sniegt neatliekamo palīdzību kara apstākļos. «Mums ir sadarbības modelis ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Tas ir uz papīra. Pienācis laiks to izmēģināt praktiskās mācībās,» saka Putniņš.

Pēc šī kara mūsu nākotnes darbs būs ukraiņiem palīdzēt attīstīt rehabilitācijas nozari, jo tās Ukrainā vispār nav, secina Api-nis. Šim nolūkam Ārstu biedrība iecerējusi veidot īpašu fondu. «Es gribu, lai karš beidzas Doņeckas apgabalā, nevis pie Latvijas robežas. Ja tā nenotiks, tas ies tālāk,» saka Apinis.

Valdības atbildība 

Nacionālās drošības likuma 5.nodaļa nosaka, kā valdībai jāizstrādā valsts apdraudējuma novēršanas plāni:
Nacionālās drošības plāns
Valsts aizsardzības plāns
Nacionālo bruņoto spēku attīstības plāns
Valsts aizsardzības operatīvais plāns
Nacionālo bruņoto spēku mobilizācijas plāns
Tautsaimniecības mobilizācijas plāns
Valsts civilās aizsardzības plāns

Patvēruma meklētāji no Ukrainas 


Dzejniekam jāsauc lietas īstajos vārdos

Literāti nedrīkst norobežoties no politiskajiem notikumiem, uzskata dzejniece un atdzejotāja Ingmāra Balode. Viņiem par tiem jārunā, izvēloties atbilstošus vārdus. Piemēram, jābeidz murmināt par konfliktu, atzīstot, ka Ukrainā ir karš

Lai kopā pusdienotu, vienojamies satikties pie Gaismaspils, kur, saulē miedzot acis, pļāpājot apēstu līdzpaņemtās maizes. Taču norunātajā dienā un laikā Nacionālā bibliotēka apmeklētājiem ir slēgta un lietus līst aumaļām tā, ka nākas slēpties picērijā iepretim slēgtajai pilij. Picas vēl nav iešautas krāsnī, atliek baudīt kafiju un dzeju. 

«Pārdaugavu mazgā asām plītēm, un gausā vēzienā striķi pa sānu uzšauj. Pārdaugava izkar zeķes pītajos stabos un smiedamās metas ar slapjiem matiem virsū ikvienam, kurš stāv logā laimīgs par lietu.»

Viens no Ingmāras dzejoļiem kā radīts mūsu pusdienām, kurās esam apņēmušās runāt par šāgada Dzejas dienām – notikumiem bagātu festivālu trīs nedēļu garumā. Ingmāra, sprigana, atsaucīga un pārsteidzoši mierīga, Dzejas dienās piedalās vairākos pasākumos. Viņai mīļa ir poļu valoda un literatūra, tāpēc 6.septembrī piedalījās Izglābto lietu ieraudzīšanas darbnīcā, kur uzstājās trīs poļu dzejnieki – Jaceks Denels, Romans Honets un Rišards Kriņickis. 9.septembrī bija klāt Guntara Godiņa rīkotajā Dzejas brauciena izstādes atklāšanā Nacionālajā bibliotēkā un dzejas lasījumos. 11.septembra vakarā Ingmāra uzstāsies Esplanādē, kur dzejoļus lasīs arī Uldis Bērziņš, Ieva Rupenheite, Edvīns Raups, Knuts Skujenieks, Liāna Langa un Artis Ostups. 

Ingmāra priecājas par šīm Dzejas dienām, kas nemaz vairs neatgādina mūsu bērnības pasākumus – uzspēlēti svētsvinīgus un skolēniem obligātus. Lai gan arī toreiz viņai patika stāvēt un klausīties dzeju. Vismaz viņa skaidri atceras Dzejas dienas, kurās pasniedza ziedus Vizmai Belševicai. Būdama 8.klases skolniece, Ingmāra bija paņēmusi Belševicas dzejoļu krājumu no mammas grāmatplaukta un sākusi lasīt. Vēl tagad atminas to sajūtu, kāda bija lasot – ir nojauta, ka pateikts kas ļoti būtisks, tikai nevar saprast, kas.

Tagad 33 gadus vecā dzejniece Dzejas dienās stāv līdzās daudziem dzejniekiem, kuru dzejoļus lasīja vai klausījās bērnībā. Viņai joprojām gribas klausīties. It īpaši ārvalstu dzejnieku lasījumus. «Lai gan man nav nekādu nopelnu, esmu patiesi lepna par poļu dzejniekiem, kas viesojās šajās Dzejas dienās,» saka Ingmāra. Jaceks Denels, viens no viņiem, atdzejojis Kārļa Vērdiņa dzejprozu. 14.septembrī Latvijā viesosies čehu dzejnieks Petrs Borkovecs, kurš gādāja, lai 2006.gadā Čehijā tiktu izdota latviešu dzejas antoloģija. «No čehu rakstniekiem esmu dzirdējusi, ka šī grāmata ir ievērota un lasīta,» priecājas Ingmāra. Viņa cer, ka Dzejas dienās arī mums, latviešiem, radīsies lielāka interese par prozu un dzeju, kas rakstīta Polijā, Čehijā, Melnkalnē, Serbijā, Ukrainā, Lietuvā, daudzviet pasaulē. Ka atjaunosies Knuta Skujenieka un Ulda Bērziņa veicinātā tradīcija tulkot ne tikai lielu tautu dzeju. 

«Man pašai tas ir interesanti,» saka Ingmāra, kas atdzejojusi no ukraiņu, čehu, poļu un vēl vairākām valodām, taču par visnopietnāko darbu uzskata poļu dzejnieka Ādama Zagajevska dzejoļu izlases pārlikumu latviešu valodā Svešā skaistumā. Ādams Zagajevkis ir viens no poļu dzejas tā dēvētā jaunā viļņa dzejniekiem, kuri sevi pieteica 60.gadu beigās, 70.gadu sākumā, atsacīdamies no sociālā reālisma kanoniem. «Mani uzrunāja viņa dzejoļi. Toreiz, pirms aptuveni desmit gadiem, es tos lasīju angļu atdzejojumā,» atceras Ingmāra. Kad viņa uzzināja, ka Kultūras akadēmijā ir iespēja studēt poļu valodu un kultūru, nešaubīdamās pieteicās studijām un nekad to nav nožēlojusi. «Jutu poļu valodas trūkumu mūsu kultūrvidē. Piedodiet par skaļiem vārdiem, bet tā bija,» saka dzejniece, kas uzmanīgi izvēlas vārdus. Toreiz varēja uziet 70., 80.gadu poļu literatūras tulkojumus, bet, nezinot valodu, nebija dižu iespēju uzzināt, kas rakstīts pēdējā desmitgadē. 

Ingmāra ir viena no nedaudzajiem, kas tulko un atdzejo no poļu valodas. Pati uzsver, ka nebūt ne vienīgā, bet, kad lūdzu minēt, kas vēl to dara, ilgi nenākas uzskaitīt: «Pašlaik poļu dzeju atdzejo Māris Salējs. Knuts Skujenieks paziņojis, ka vairs neatdzejos. Par laimi, mēs ar viņu varam konsultēties. Uldis Bērziņš var atdzejot no poļu valodas, bet viņam ir daudzas citas interesantas lietas, ko darīt. Pēters Brūveris, kuram ir lieliski atdzejojumi no poļu valodas, aizgājis mūžībā.»

Tātad Ingmāra un Māris Salējs ir vienīgie. Tas gan Ingmāras ausīm nav nekāds cukurs. Domīgi samaisot pienu ar kafiju, viņa norāda, ka nav tik iedomīga, lai ieņemtu galvā, ka viņas atdzejojumi kādam ir tikpat vajadzīgi kā pašai. «Manā gadījumā tas ir egoistisks darbs – man ir svarīgi uzsūkt visus tos impulsus, ko saņemu, padziļināti lasot. Kā zināms, tulkošana ir padziļināta lasīšana,» saka Ingmāra. «Tieši tādēļ atdzejoju – sev par prieku. Īpaši nedomāju, vai pasaule to gaida atplestām rokām.» 

Ingmāra no poļu valodas tulkojusi arī divus romānus, tāpec lūdzu viņai salīdzināt dzejas un prozas pārnešanu citā valodā. Atdzejot grūtāk? «Svarīgi noticēt tam, ka to var izdarīt,» paskaidro Ingmāra. «Es salīdzinu tulkošanu ar cilvēku attiecībām. Mēs zinām, ka tajās daudz kas ir gaistošs, bet tajā brīdī, kad veidojas jūtas, ļoti svarīgi tām noticēt un neapšaubīt. Atdzejošana ir tāda pati neiespējamību pārvarēšana kā mīlestība. Atdzejojot noticu tam, ka iemiesojos otra cilvēka domās un izjūtās. Tā ir sakāpināta empātija.»

Pieredze rāda, ka atdzejotājam jābūt dzejniekam, un Ingmāra tāda ir. 2007.gadā, kad viņai bija tikai 26 gadi, nāca klajā pirmais dzejoļu krājums Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli. Pirms diviem gadiem tika izdots otrs – Alba. Pirmais no tiem saņēma Literatūras gada balvu par labāko debiju, otrais – gada balvu par labāko dzejoļu krājumu. 

Ingmāra ir tulkojusi arī ukraiņu dzeju, un, lai gan ukraiņu valodu nepārvalda brīvi, pēdējo mēnešu laikā, diendienā sekojot ziņām, valodu saprot aizvien labāk. Gaida 15.septembri, kad Dzejas dienu pasākumā Pazudis tulkojumā viesosies ukraiņu dzejnieks Ostaps Sļivinskis. Ieguvis doktora grādu bulgāru laikmetīgajā literatūrā, viņš patlaban docē poļu literatūras kursu Ļvovas Universitātē. «Viņš bija viens no pirmajiem ukraiņu autoriem, ar kuru iepazinos. Izrādās – mums ir kopēja interese par poļu literatūru,» saka Ingmāra. Tas, ka viņa personīgi pazīst vairākus ukraiņus gan Ļvovā, gan Kijevā, un zina, ka viņu ģimenēs, gluži tāpat kā Ingmārai, ir mazi bērni, liek viņai bieži domāt par Ukrainas karu. 

«Jautājums, vai dzejniekam jāspēj runāt par aktuālām sabiedrības norisēm, kļūst aizvien būtiskāks,» veroties lietū aiz picērijas loga, saka Ingmāra. «Es jau ziemā Maidana laikā novēroju, ka šī tēma ienāca manos dzejoļos. Bažījos, vai neriskēju uzrakstīt pilnīgi neveiklu, angažētu dzejoli. Taču pārdzīvojumi lija pāri malām. Tos dzejoļus, kuri saistīti ar Ukrainas notikumiem, neesmu vēl palaidusi no sevis prom, lai publicētu. Bet šādi dzejoļi man top. Domāju, ka dzejnieka pienākums nav attēlot politiskos notikumus. Taču dzejnieka teksts var būt ļoti iedarbīgs, tādēļ man šķiet svarīgi izteikt atbalstu ukraiņiem, izvēlēties pareizos vārdus. Mums jāpasaka, ka Ukrainā ir karš, nevis krīze vai konflikts. Ja tik tuvu Latvijai notiek kaut kas tik šausmīgs, katram jāpieskata, kā par to tiek runāts. Nevis cenzējot sevi, bet spītīgi saucot lietas īstajos vārdos. Domāju, tagad dzejnieks nevar atļauties dzīvot savā aizvērtajā istabiņā un dungot, jo var gadīties, ka viņa namiņš sabrūk.» 

Ingmāra uzsver – Ukrainas karš ir dramatiski mainījis ukraiņu dzīves. Pat ja viņu dzīvē nav noticis ļaunākais. Viņa uzmanīgi seko ukraiņu literāta Andreja Ļubkas publicistikai, kurš uz laiku pametis balkānistikas studijas Polijā, lai strādātu un darbotos Ukrainā. «Redzu, ka viņš ik dienu Polijas medijiem skaidro un raksta par Ukrainas notikumiem. Viņš atlika malā savas intereses, lai kļūtu par aktīvu sabiedriski politisku darbinieku,» saka Ingmāra. Viņa uzsver – daudzi dzejnieki vai rakstnieki nekad vairs neatļausies noslēpties savā pasaulē. «Cilvēcīgi mēs nevaram atļauties norobežoties.»

Ēdienkarte

Divas kafijas ar uzputotu pienu
Dzejolis Izstaipies, mana pilsēta

Drošsirži un vēsprāši

Tautām ir pašnoteikšanās tiesības, taču tas nenozīmē, ka tās vienmēr jāizmanto

Viljams Voless, ap gurniem apsējis rūtainus svārkus, seju nokrāsojis svētā Andreja karoga zilajā krāsā, atkal jāj pār Skotijas virsājiem, un viņa kara saucieni kļūst skaļāki.

90.gados Mels Gibsons filmā Drošsirdis tēloja šo viduslaiku brīvības cīnītāju, un vēsturisku kļūdu pilnā kinolente par mazās, apspiestās skotu tautas brīvības cīņām pret ļauno angļu impēriju ieguva lielu popularitāti un piecus Oskarus. «Viņi var atņemt mums dzīvību,» Gibsons sauca, «bet viņi nekad neatņems mūsu brīvību!»

Vēl pirms mēneša Londona un lielākā daļa pārējās pasaules uz kampaņu panākt Skotijas neatkarību skatījās līdzīgi kā uz šo filmu – kā aizraujošu, bet nereālu fantāziju. Gandrīz neviens nedomāja, ka nākamceturtdien, 18.septembrī, referendumā tiešām varētu uzvarētu Skotijas neatkarības atbalstītāji.

Svētdien šo bezrūpību aizpūta salts ziemeļu vējš. YouGov aptauja pirmo reizi uzrādīja, ka «par» balsojuma atbalstītāji ar 51% pret 49% apsteidz «pret» balsotājus, kuru skaits viena mēneša laikā ir ļoti strauji krities. Jāsāk rēķināties ar visai nopietnu varbūtību, ka pēc nedēļas Skotija nobalsos pārtraukt 307 gadus ilgušo savienību ar Apvienoto Karalisti.

Daudziem vērotājiem Latvijā pirmā reakcija, bez šaubām, būtu pozitīva. Mūsu valsts pamatā likta ideja par tautu pašnoteikšanās tiesībām. Vēl dzīvā atmiņā ir mūsu cīņa par brīvību pret impērisko varmāku.

Jau izlasot šos vārdus, rodas pirmās nojausmas, ka emocijas varētu nebūt labākais padomnieks šajā jautājumā. Padomju Savienībā nebija ne demokrātijas, ne likuma varas. PSRS ierobežoja nacionālās kultūras un valodas un centās novērst Latvijas neatkarību, liekot lietā ieročus. Apvienotā Karaliste nav diktatūra, skotu identitāte nav apdraudēta, un Londona nesūtīs britu sevišķo uzdevumu SAS vienības uz Edinburgu, lai tur ieņemtu televīzijas torni.

Skoti necīnās pret apspiešanu. Starp viņu galvenajām sūdzībām ir Londonā piekoptā budžeta un sociā-lā politika. Vai labākā metode šādu strīdu risināšanai ir jaunas valsts dibināšana?

Skotijas neatkarībai var būt virkne negatīvu seku, kuras sliktākajā gadījumā skartu ne tikai pašu skotu labklājību,bet arī viņu un visas Eiropas drošību.

Skotijas neatkarības atbalstītāji ir pārliecināti, ka Ziemeļjūras naftas krājumi padarītu viņu valsti par vienu no bagātākajām pasaulē.

Nabagi viņi noteikti nebūtu, tomēr atdalīšanās no Apvienotās Karalistes ir saistīta ar lieliem riskiem, no kuriem visbūtiskākais ir jautājums par valūtu. Neatkarības kustības vadītājs Alekss Salmonds apgalvo, ka Skotija varēs saglabāt mārciņu, taču to noliedz visas trīs galvenās Lielbritānijas partijas. Jaunas valūtas ieviešana varētu būt sāpīga, vēl jo vairāk tāpēc, ka tas, visticamāk, liktu daudziem lieliem Skotijas finanšu uzņēmumiem – bankām un apdrošināšanas kompānijām – pārcelties uz Londonu. Tad vēl būtu jautājums par valsts parāda sadalīšanu, brīvu pārrobežu kustību, pilsonību. «Atdalīšanās nebūs ne ātra, ne tīra,» raksta slavenā Harija Potera radītāja, Skotijā jau 21 gadu dzīvojošā autore Dž.K.Roulinga, «un pēc tam mums būs jātiek galā ar trim sarūgtinātiem kaimiņiem.»

Taču problēmas ir plašākas. Eiropas Komisija jau paziņojusi, ka Skotija netiktu automātiski uzņemta Eiropas Savienībā, tai būtu jāiziet iestāšanās procedūra. Lēmums par uzņemšanu jāpieņem vienbalsīgi, un jāšaubās, vai, piemēram, Spānija vēlētos uzmundrināt Katalonijas neatkarības atbalstītājus, gludinot Skotijai ceļu uz ES.

Stipri problemātisks būs arī jautājums par NATO. Skotijas Neatkarības partija tikai nesen mainīja savu ilggadīgo nostāju un pieļāva, ka Skotija varētu būt NATO dalībvalsts, tomēr tā vēl aizvien uzstāj uz Skotijas kļūšanu par kodolieroču brīvu teritoriju un Lielbritānijas atomzemūdeņu izvākšanu no bāzes pie Glāzgovas. Šāda nostāja var radīt ļoti nopietnas problēmas sarunās par iestāšanos NATO. Taču bez Skotijas un tajā izvietotajām bāzēm stratēģiski svarīgais Ziemeļjūras reģions būs daudz grūtāk nosargājams pret Krievijas augošajiem draudiem.

Skotijas neatkarība arī būtu lieliska dāvana Donbasa separātistiem, kuriem atliktu tikai sarīkot referendumu un tad neatlaidīgi atkārtot, ka viņi seko skotu paraugam. Rastos iegansts no jauna sarosīties arī Latgales separātistiem. Ne jau velti ietekmīgais Kremļa interneta propagandists Konstantīns Rikovs sācis aktīvi fanot par Skotijas neatkarību.

Tautām ir tiesības uz pašnoteikšanos, taču tas nenozīmē, ka šīs tiesības vienmēr jāizmanto. Atdalīšanās no demokrātiskas, tiesiskas valsts var nest lielākus zaudējumus nekā ieguvumus, jo sevišķi tāpēc, ka vienotai suverenitātei un izmēram ir nozīme gan aizsardzībā, gan ekonomikā. Kāpēc ASV spēj efektīvāk reaģēt uz Krievijas izaicinājumiem nekā 28 ES valstis? Latvijas uzņēmēji sūdzas par pašmāju mazo tirgu, bet kas notiktu, ja visa pasaule sadalītos norobežotos ekonomiskos aplociņos?

Skotiem, protams, ir tiesības pašiem lemt savu likteni. Ļoti jācer, ka gan viņiem, gan citiem nenāksies šā lēmuma sekas vēlāk nožēlot.

Komentārs 140 zīmēs

Augstāka gatavības pakāpe. Lielvārdē notika NATO desanta mācības, pie Nacionālās bibliotēkas trenējās pretterorisma vienības.

Sliktas ziņas. Ušakovs Maskavā paziņo, ka «mums pašlaik labākais, kas var būt, ir prezidents Vladimirs Putins».

Neatlaidīgie eksportētāji. Eksports jūlijā, salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, palielinājies par 9%, sevišķi spēcīgs bijis pieaugums uz ES valstīm.