Žurnāla rubrika: Svarīgi

Paspēt, izdomāt, ieraudzīt

Posted on septembris 24, 2014 by - Pusdienās

Režisors Ivars Seleckis, šāgada Lielā Kristapa ieguvējs, vecākais strādājošais Latvijas kinematogrāfists, pirms 80 gadu jubilejas ir uzfilmējis Ķīpsalu un apdomā laika jēdzienu

Terasē virs Galleria Riga, skaists panorāmas skats, domas labi raisās, ierosina dokumentālo filmu režisors Ivars Seleckis. Pirms 80 gadu jubilejas sarīkojuma, kur uzzināja, ka gan viņš, gan dzīvesbiedre, montāžas režisore Maija Selecka šogad saņems Lielo Kristapu par mūža ieguldījumu kinomākslā, viņš bija steidzīgs. Pusdienu ēšana – ne prātā. Galvenais, ka ir pasūtīts milzu kliņģeris visiem, ar ko ilgo gadu laikā sanācis strādāt kopā, un sagādāts pietiekams daudzums laba viskija.

Filmējot pierasts ar tukšu vēderu pavadīt garas stundas. Apskatījis žurnāla rubriku Pusdienās, režisors kļūst pielaidīgāks. «Tur jau mums kādu stundu jārunā,» profesionālu aci izmēra raksta apjomu. Viņam starp daudzajiem steidzamajiem darbiem ir 20 minūtes laika, izlemjam satikties vēlāk.

Terase, izskatās, vada šīs sezonas pēdējās dienas. Ēdienkartē palikuši tikai japāņu ēdieni, suši. Darba dienas vidū ap tiem laiski knibinās dāmas augstos papēžos ar dziļiem dekoltē, atvasaras saulītē dzerot kokteiļus. «Nē, japāņus ne!» sirmais vīrs, cepurē ar nagu un vējjakā tik atšķirīgs no mākslīgā glamūra, purina galvu. Restorānā stāvu zemāk paņemam dienas piedāvājumu – Cēzara salātus un risoto ar jūras veltēm. «Cik bezgaršīgi!» Seleckis, lai arī izsalcis, ir kritisks. «Būtu zinājis, pamēģinātu ko citu.»

Slavenais kinovecmeistars, kura komanda par dokumentālo filmu Šķērsiela 1990.gadā Glāzgovā saņēma Eiropas Kinoakadēmijas balvu Fēlikss, ir ieguvis arī divus citus pasaulē nozīmīgākos dokumentālā kino apbalvojumus – Roberta Flaerti un Jorisa Īvensa balvas -, bet pēc pirmās izglītības ir pārtikas tehnologs.

«To jau visi zina, man pat ir neērti stāstīt,» viņš atgaiņājas. Turpina ar negaidīto: «Man kino agrāk neinteresēja, es nekad par to nedomāju, nekad! Bērnībā, dzīvojot laukos, nekādas filmas neredzēju. Interesēja vēsture, nepārtraukti lasīju grāmatas. Gāju Naudītes pagasta Jaunsesavas skolā, kur mamma bija skolotāja. Vidusskolu 1952.gadā beidzu jau Rīgā. Mamma izlaidumā uzdāvināja fotoaparātu Zorkij – Leica atdarinājumu. PSRS šīs lietas kopēja bez sirdsapziņas pārmetumiem.»

Latvijas Lauksamniecības akadēmijas Pārtikas tehnoloģijas fakultātē, kas tolaik arī atradās Rīgā, Ausekļa ielā, Seleckis nonācis kopā ar skolasbiedriem. «Par ēdieniem gan nedomāju, mani interesēja tikai inženierzinātne. Mēs esam tehnologi!» Diplomdarbam uzprojektējis olbaltuma rūpnīcu, viņš nevienu dienu nav nostrādājis šajā profesijā.

Viss sācies ar fotoreportāžām par fakultātes dzīvi. Nākamais solis – šaurfilmu kinokameriņa. Ko Seleckis tolaik filmēja? «Ceļojumus,» atbild. «Tajā laikā šim vārdam bija cita jēga. Mūsu fakultāte katru gadu brauca ar laivām. Lielākais ceļojums bija no Alūksnes ezera ar koka laivām līdz Ķīšezeram: Alūksnes upīte, Pededze, Aiviekste, Daugava, Ķīšezers. 15 dienas, no kurām kādas 11 nepārtraukti lija. Bet tas nekas, kompānija bija jauka.»

Iespējams, viens no Latvijas dokumentālā kino grandiem būtu palicis tikai amatieru kino, ja prakses laikā 50.gadu vidū Maskavā kādā ballītē nesatiktos ar Kinematogrāfijas institūta studentiem. «Radās doma: vecīši, ar ko es atšķiros? Noskaidroju, ka tur ir neklātienes fakultāte.»

Studijas beidzot, pieteicies palīgā par velti staipīt smagumus, kinoaparatūru Rīgas Kinostudijas hronikas nodaļā, dokumentālajā sektorā, kas tolaik vēl atradās Rīgas centrā, Skolas ielā 3. Pēc astoņiem mēnešiem, 1958.gada pavasarī, kinostudija jaunietim, kurš vēlāk Maskavas kinoinstitūta Operatoru fakultāti pabeidza ar sarkano diplomu, varēja piedāvāt kameras vīra Vladimira Gaiļa asistenta vietu. Taču atklājies satraucošs fakts: Seleckim ir augstskolas diploms un nosūtījums strādāt citur. Atļauju palikt kinostudijā bija jāizprasa Lauksaimniecības ministrijas kadru daļā, sarunu nejauši dzirdējis pats ministrs, uzvārdā Valle. Iesaucis savā kabinetā, parakstījis papīrus, bijis lakonisks: «Vēlu veiksmi!»

«Jā, man arī paveicās, ka Kinostudijas hronikas gaitenītī nonācu labā kompānijā,» Seleckis atskatās pagātnē. «Tā bija kinovide, bez kuras ir grūti eksistēt. Domu apmaiņa ir vajadzīga. Filmēšana vienmēr ir daudzu cilvēku pašaizliedzīgs darbs. Viss ir atkarīgs no sīkumiem: paspēt, izdomāt, ieraudzīt. Kā mēs sakām, mēli uz ekrāna piekārt nevar. Nevar paskaidrot, kāpēc filmā kaut kā nav.»

Režisora Aivara Freimaņa 1963.gada filma Ceļamaize (otrā, kur Seleckis bija operators) gan izraisīja kaut ko vairāk par domu apmaiņu. Stāstu par vidusskolas klasi, kas dodas palīgā atpalikušam kolhozam, Latvijas komunistu partijas centrālkomitejas vadītājs Arvīds Pelše bargi kritizēja, jo tā nomelnojot padomju dzīves īstenību. Kino vadība filmu aizliedza laist uz ekrāniem. Freimanim un Seleckim draudēja atlaišana no kinostudijas. Viņi uzrakstīja protesta vēstuli partijas centrālkomitejai Maskavā, to Kremļa pastkastītē iemeta kolēģis Armīns Lejiņš. No PSRS galvaspilsētas atbraukusī komisija censoņus reabilitēja: filma ir laba, puiši gan jaunības maksimālismā bildi zīmējuši pārāk spilgtiem triepieniem.

Pirmā filma, kas saņēma jaundibināto Latvijas dokumentālā kino Lielo Kristapu – 1978.gada kases grāvējs Sieviete, kuru gaida?, kam Seleckis bija gan operators, gan režisors – atkal bija skandaloza. «Scenāristi bija Andrejs Dripe un Tālivaldis Margēvičs. Filma analizēja sievietes situāciju, pieskaroties dažādām sfērām. Toreiz, piemēram, traktora vadītāji bija cienīta profesija. Bet traktori nebija tādi kā tagad, tur bija šausmīga vibrācija. Ļoti rupja, sievietei nepiemērota tehnika. Neviens pirms tam nepateica, ka sievietes tā sabeigs veselību. Rādījām arī «sievietes uz soliņiem», kuras mēģina iepazīties. Sievietes alkoholiķes, kas iedzer savu odekoloniņu…»

Vai nebija bail, ka filmu atkal aizliegs, pavisam aizklapēs «bodīti»? «Lai arī 70.gadu vidū jau bija citāda attieksme, filmu nodot bija diezgan sarežģīti,» režisors atbild. «Bet, saprotiet, uzdrošināties taisīt filmu nav nekas slikts. Mums bija argumenti, kāpēc kaut kas jāparāda. Arī tagad tas ir dokumentālistu uzdevums.»

Ivars Seleckis, ražīgi darbojies arī pēc Rīgas kinostudijas privatizācijas, ir vecākais strādājošais kinodokumentālists Latvijā. Tikai pirms mēneša tika pirmizrādīta īsfilma Ķīpsalā, daļa no septiņu Eiropas režisoru veidotā kinodarba Pāri ceļiem un upei, kas veltīts Rīgai. Ļoti daudz informācijas. «Ķīpsalā, kas ir tuvu centram, ir ļoti sarežģīta struktūra: bankas, studenti, Lipkes muzejs, pat klosteris ir, kādas 12 mūķenes. Tam visam nevar pieskarties metrāžas dēļ. Tikai ielikt «ķeksīti» nav jēgas.»

Laika jēdziens, kas dokumentālistiem ir ļoti svarīgs, Selecki pirms apaļās jubilejas nodarbinot kā nekad agrāk. «Šodien man bija jāgaida taksītis, sāku domāt, esmu jau mazliet noformulējis…,» viņš ieminas. «Kinematogrāfisti eksistē trijos laikos – kalendārajā, kinolaikā un savā iekšējā laikā. Starp šiem laikiem ir visādas kombinācijas. Agrāk teicām, ka viens gads kinodzīvē, kad strādā pie filmas, ir trīs parasto gadu vērts – intensitātes ziņā. Kaut kur pa vidu kūlās personīgais laiks, kas tajos gados mūs galīgi neinteresēja. Bet tagad par to arī jāpadomā. Pašlaik man kalendāra laiks nemaz neinteresē, man interesē mans iekšējais laiks.»

Ēdienkarte

Divi Cēzara salāti, risoto ar jūras veltēm
Biezpiena krēms, kanniņa zaļās tējas sencha

Civilizācijas cena

Posted on septembris 24, 2014 by - Komentārs

Arī uzņēmēji sapratuši, ka nevar bezgalīgi samazināt nodokļus

Man patīk maksāt nodokļus – tā pirms gandrīz 100 gadiem teicis viens no slavenākajiem ASV Augstākās tiesas tiesnešiem Olivers Vendels Holmss. «Ar tiem es iegādājos civilizāciju.»

Mežonīgajā priekšvēlēšanu cīņu laikā velti meklēt to 21.gadsimta Latvijas partiju, kura patur šo atziņu prātā. Oficiālās 4000 zīmju pirmsvēlēšanu programmas ir pilnas ar solījumiem iznest kaut kādus labumus no budžeta mājas un tos atdot vienai vai otrai vēlētāju grupai vai arī izkaisīt pa lauku, lai katrs paņem, cik var.

Taču nav vairs tālu brīdis, kad tiem, kas vēlas turpināt budžeta demontāžu, būs jāsāk ķerties pie nesošajām sienām. Jau pavasarī finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība) brīdināja, ka Latvijas nodokļu ienākumu īpatsvaram iekšzemes kopproduktā ir satraucoša tendence samazināties, un rosināja sākt diskusiju par nodokļu palielināšanu.

Pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām šāds ministra ekspromts izsauca dusmīgu reakciju no partijas biedriem, to skaitā no priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas, kura steidza solīt konsultēšanos par nodokļu politiku ar uzņēmēju organizācijām. Rezultātā pagājušajā piektdienā Jēkaba ielas namā notika Saeimas un Latvijas Darba devēju konfederācijas kopīgi rīkotā konference Kādai būt Latvijas nodokļu politikai?

Lai cik tas būtu pārsteidzoši, izrādās, ka arī viena no redzamākajām uzņēmēju organizācijām ir satraukta par pārlieku mazajiem nodokļu ieņēmumiem. Konferences sākumā LDDK ģenerāldirektore Līga Meņģelsone parādīja grafiku, kurā redzams, ka patlaban Latvija nodokļos iekasē 28% no iekšzemes kopprodukta, bet tērē 33%. Trūkstošos 5% saņemam no Eiropas Savienības fondiem, taču laika gaitā šis naudas avots ies mazumā. Ja neko nedarīsim, nepieciešamais izdevumu apjoms būs tie paši 32-33% IKP, bet pieejamais finansējums tikai 28%. Jāpiebilst, ka Vilka prognozes par nodokļu ienākumiem ir vēl pesimistiskākas: «Latvijā nodokļu ieņēmumi pret IKP tuvākajos gados var nokristies pat līdz 25%, kas būtu zemākais līmenis ES, kur vidēji šis rādītājs ir 40%.»

Jāšaubās, vai ar tik zemu nodokļu ienākumu līmeni varam nodrošināt civilizētu dzīvi. Kā sarunā ar Ir atgādināja Meņģelsone, «jau šobrīd mēs skolas neceļam par savu naudu, jau šobrīd ceļus nelabojam par savu naudu», bet par Eiropas līdzekļiem.

Rezultātā LDDK izstrādātajā nodokļu politikas stratēģijā 2015.-2018.gadā pirmais punkts ir šāds: «Kopējie nodokļu ieņēmumi tuvinās 30% no iekšzemes kopprodukta.» LDDK neatšķiras no daudziem citiem, galvenās rezerves saredzot nodokļu efektīvākas iekasēšanas jomā, tomēr organizācija neizslēdz iespēju mainīt nodokļu likmes, ja vienlaikus tiek realizēti efektīvi soļi ēnu ekonomikas apkarošanai, valsts pārvaldes efektivizēšanai, un ja ir skaidrs, kādām prioritātēm nepieciešams papildu finansējums.

LDDK ir stingri pret darbaspēka nodokļu paaugstināšanu. Tieši otrādi, tā vēlētos tos vēl vairāk samazināt. Taču no LDDK priekšlikumiem izriet, ka varētu apsvērt citu nodokļu izmaiņas uz augšu, turklāt tā iestājas pret pievienotās vērtības nodokļa samazināšanu. Attiecībā uz pārtiku tas ir viens no populārākajiem partiju pirmsvēlēšanu solījumiem – to programmā ierakstījusi gan Saskaņa, gan ZZS, gan Sudrabas partija. (Par šiem solījumiem skarbi izteicās ekonomists Andris Strazds, kurš atgādināja, ka PVN ir viens no galvenajiem valsts ienākumu avotiem un, ņemot vērā starptautisko situāciju, runas par PVN samazināšanu ir «nacionālās drošības apdraudējums».)

Šī, iespējams, bija pirmā reize, kad uzņēmēju organizētā diskusijā bija dzirdama atziņa, ka nodokļi var arī būt pārāk zemi, un LDDK ir jāizsaka atzinība par gatavību ar atvērtām acīm paskatīties uz Latvijas fiskālo situāciju tuvākajos gados. Protams, tas ir arī uzņēmēju pašu ilgtermiņa interesēs, jo bez skolām, ceļiem, bez izglītotiem un veseliem cilvēkiem viņiem arī pašiem nebūs biznesa. Tomēr spēja paskatīties tālāk par īstermiņa peļņu jau liecina par nobriedušu, atbildīgu attieksmi.

Problēmas konstatācija ir tikai pirmais, lai arī svarīgs solis. Ko darīt, lai nodokļu ienākumi atbilstu valsts vajadzībām un stimulētu uzņēmējdarbību, neveicinātu ēnu ekonomiku un samazinātu nevienlīdzību, ir strīdīgs jautājums. LDDK konferencē izteica cerību vienoties ar Finanšu ministriju un citiem sociālajiem partneriem par stratēģijas tekstu un to parakstīt pirmdien, taču tas nenotika. Droši vien vēl gaidāmi asi strīdi gan par iespējamo diferencēto neapliekamo minimumu, kas dotu lielāku atlaidi cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem, gan par mikrouzņēmuma nodokli, gan par samazināto PVN.

Taču LDDK izstrādātā nodokļu stratēģija ļauj cerēt, ka vairs nenāksies dzirdēt jau sen nopietnu ekonomistu noraidīto, taču bezgala ērto apgalvojumu, ka labākais veids, kā palielināt nodokļu ieņēmumus, ir samazināt to likmes.

Par nodokļiem mēs pērkam civilizāciju, un tās cenai jābūt adekvātai. Ne par augstu, ne arī par zemu.

Komentārs 140 zīmēs

Divas no spēcīgākajām balsīm Eiropā pret Putina agresiju zaudējušas amatus – Zviedrijas ārlietu ministrs Bilts un viņa poļu kolēģis Sikorskis.

Ar stobriem uz austrumiem. ASV uz Latviju oktobrī nosūtīs četrus tankus un 12 kaujas mašīnas, ko apkalpos 150 cilvēku liela vienība.

Ābolu gads. Apple uzstādījis rekordu, pirmajā nedēļas nogalē pārdodot 10 miljonus jauno iPhone 6 un 6 Plus.

Melu kritērijs

Posted on septembris 24, 2014 by - Komentārs

ZZS un Sudrabas melīgums ir bīstams Latvijai

Vladimirs Putins ir izdarījis sliktu pakalpojumu melīgiem Latvijas politiķiem, toties labu – viņu vēlētājiem. Viņš ir aktualizējis vienmēr svarīgo, taču Latvijā līdz šim postpadomiski ciniski relativizēto politiķu godīguma kritēriju.

Pataisījis melus par savas politikas galveno ieroci līdzās brutālam militāram spēkam, Kremļa valdnieks, pirmkārt, nepārprotami parāda, kādu ļaunumu var nest meli politikā. Otrkārt, ir radījis olekti, ar ko pašlaik mērīt arī mūsmāju politiķu promaskaviskumu – jo kāds melīgāks, jo domāšanā tuvāks Putinam un potenciāli arī citu viņa līdzekļu un mērķu atbalstītājs.

Šonedēļ šo kritēriju dramatiski apstiprināja uzreiz divu Saeimas vēlēšanās kandidējošu partiju politiķi. Un šķiet zīmīgi, ka abas – gan Zaļo un Zemnieku savienība, gan it īpaši Ingunas Sudrabas No sirds Latvijai! – parasti tiek minētas kā iespējamās promaskaviskas valdības koalīcijas dalībnieces vai vismaz tapšanas veicinātājas. Abas izcīna mokošu un traģikomisku cīņu ar savu melīgumu, ja arī katra citādi.

ZZS ir saasinājies konflikts ar pašas ilgtermiņa galveno priekšvēlēšanu fikciju – «premjerministra amata kandidātu Aivaru Lembergu». Proti, vai arī šajās vēlēšanās muļķot cilvēkus ar šo viltus piedāvājumu. Konflikts var būt «zaļajiem zemniekiem» eksistenciāli svarīgs un izšķirt, vai apvienībai, kas arvien ir nozīmīga spēlētāja Latvijas politikā, ir cerības mainīt savu viena oligarha kabatas partijas un viņa interesēm pakārtotu politikas visēdāju dabu.

Pavisam citāds ir Sudrabas konflikts ar sevi un vēlētājiem. Tipiskajam vienu vēlēšanu politprojektam grūti prognozēt jebkādu ilgtermiņa nākotni. Mērķis ir noskriet sprintu līdz vēlēšanām, neizbirdinot īsajā distancē «labās kontrolieres» tēla resursu, lai Saskaņa nākamajā Saeimā nepaliek bezcerīgā vientulībā. Un Sudrabas līdzekļi tipoloģiski nu vairs neatpaliek no Putina lietotajiem – noliegt acīmredzamo, pat ja redzama viņa pati.

TV3 raidījums Nekā personīga pagājušo svētdien parādīja, kā Sudraba noskatās video, kurā viņa Rīgas lidostā iekāpj privātā lidmašīnā tādu odiozu prominenču kompānijā kā ar Krievijas specdienestiem saistītais no Latvijas izraidītā Krievijas spiega Aleksandra Rogožina tēvs un viņa biznesa partneris Ivars Strautiņš, un tad ar stingu sejas izteiksmi paziņo: «Tā es neesmu. Šis nav ar mani nekādā veidā saistīts video. Tā ir kārtējā mēģināšana atkal nomelnot mani.»

Putins tieši tāpat apgalvo, ka Krievijas armijas vienības neatrodoties Ukrainā, bet visi pierādījumi, ka atrodas, esot Krievijas nomelnošana.

Var prognozēt, ka tieši tāpat, kā to dara Kremļa polittehnologi, Sudraba un viņas apkalpotāji tagad mēģinās vissvarīgākos jautājumus – kādas attiecības viņai ar Krievijas specdienestu personāžiem (sen zināms arī par viņas draudzīgajām attiecībām ar bijušo Federālā drošības dienesta vadītāju Sergeju Stepašinu) un kāpēc viņa tik acīmredzami melo – paslēpt aiz diskusijām par arī svarīgiem, taču pavisam citiem jautājumiem – kas un kā to video uzņēmis, kam tas ir izdevīgi un kā ar to saistīta Vienotības priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, kura jau pirms mēneša pieminēja Sudrabas ceļošanu privātā lidmašīnā uz Krieviju.

Kur plāns, tur plīst, pat ja iepriekš nevar paredzēt, kad, kur un kas plīsīs. Sudrabas politprojekts viscaur sasteigti sadiegts ar baltiem diegiem – viņas ilgstošā izvairīšanās atbildēt uz pastāvīgi uzdoto jautājumu par iespējamo koalīciju ar Saskaņu, partijas programmas neslēptais populisms (līdzgaitnieks Gunārs Kūtris pat bija atklāti pateicis, ka piedāvājot vēlētājiem to, ko viņi aptaujās visvairāk atbalstot), dāsnie un strauji nākušie ziedojumi partijai un, protams, līderes acīmredzamās saites ar Krieviju – tas viss bija radījis briestoša skandāla gaisotni.

Tomēr, kad vadzis lūza, par īpašu skandalozumu parūpējās pati Sudraba, izvēlēdamās labāk iznīcināt savu «godīgās kontrolierītes» tēlu, nekā izstāstīt par attiecībām ar krievu čekistiem. Grūti iedomāties vēl skaļāku brīdinājuma zvanu par politiķa bīstamību Latvijai.

Par Latvijas drošību ir arī ZZS «premjerministra kandidātu» ziepju opera, kurā konflikts ir gandrīz vai starp galējībām – «Krievijas ostas» Ventspils «mazo zaļo vīriņu Lembergu, kas bija pasludinājis NATO par okupanti, un aizsardzības ministru Raimondu Vējoni, kurš ir apsolījis vienkārši nošaut pašu pirmo Ukrainas parauga «zaļo vīriņu», kas parādītos Latvijā, bet par Lemberga izteikumiem pateicis, ka tie «rada draudus valsts drošībai». Trīs iepriekšējo vēlēšanu vienīgā kandidāta Lemberga vietā apvienība bija izlēmusi šoreiz virzīt trīs citus, taču otrdien izdomāja aicināt kā ceturto arī Lembergu un nu gaidīt, vai viņš piekritīšot kļūt par pirmo.

Var diskutēt, kas ir draudīgāk Latvijai – Krievijas čekistu draudzenes Sudrabas apņemšanās iekļūt Saeimā, pat noliedzot sevi, vai ZZS spēlēšanās ar izvēli starp Latvijas drošības un Lemberga kabatas interesēm. Taču vislabāk Latvijas interesēm atbilstu vēlētāju spēja pienācīgi novērtēt šādu politiķu melu šobrīd īpašo bīstamību mūsu valstij.

Komentārs 140 zīmēs

Dabiski refleksi. Tā kā banku Citadele valdība grasās pārdot pazīstamiem amerikāņu investoriem, Saskaņa rīkos piketu pret «zādzību».           

Visus nozombēt nevar. Maskavā 50 000 cilvēku pagājušo svētdien devās Miera maršā ar saukļiem «Putin, beidz melot!» un «Ukraina – mēs esam kopā ar tevi!»

Domubiedriem neveiksme. Skotu balsojums referendumā pret atdalīšanos no Lielbritānijas saskumdinājis gan Putinu, gan Eiropas labējos radikāļus.

Atslābt nav iemesla

Posted on septembris 24, 2014 by - Viedoklis

Kāda ir ārkārtas vēlēšanās ievēlētās Saeimas bilance tiesiskuma jautājumos?

Jau pašā sākumā 11.Saeima vienojās par «reformu un tiesiskuma» koalīciju. Vērtējot padarīto, Delnā secinājām – šis sasaukums tiešām ir pielicis daudz pūļu, lai valsts kļūtu tiesiskāka un pašas Saeimas darbs atklātāks un atbildīgāks. Tomēr tas nav iemesls politiķiem priekā sist plaukstas vai atslābt, jo atskaites punkts ir ne tas labākais piemērs – 10.Saeima, kas tika atlaista. Turklāt ir virkne neizdarītu darbu, kas grauj tiesiskumu.

Delna sadarbībā ar sabiedriskās politikas centru Providus veica analīzi par 11.Saeimas lēmumiem, lai atlasītu un izceltu būtiskākos balsojumus tiesiskuma un atklātības jomā. Rezultātā esam nonākuši līdz 15 pašiem svarīgākajiem balsojumiem, kuri līdz ar citiem analīzes materiāliem publicēti vietnē Kandidatiuzdelnas.lv. Ilustrēšu dažus no tiem.

11.Saeimai ir izdevies pieņemt sākumdeklarēšanās jeb «nulles deklarācijas» likumu, kas padara caurskatāmākas visu iedzīvotāju, to skaitā politiķu finanses. Vēl Saeima atcēlusi slēgtos balsojumus amatpersonu iecelšanā, izņemot par Valsts prezidentu, kā arī palīdzējusi sakārtot šo jautājumu pašvaldībās – arī tajās ir vairāk atklātu balsojumu un nodalīta lēmējvara no izpildvaras. 

Atšķirībā no iepriekšējiem sasaukumiem šim deputātu sastāvam izdevies kaut nedaudz samazināt naudas ietekmi politikā un priekšvēlēšanu laikā. Tika ieviesti aģitācijas ierobežojumi – mēnesi pirms vēlēšanu dienas ir aizliegta politiskā reklāma televīzijā. Uz pusi samazināts partijām atļauto ziedojumu un biedru naudas apjoms, ko var ziedot viena fiziska persona.

Pieņemti arī grozījumi likumā «Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā», kas paredz sabiedrības informēšanu par amatpersonu likumpārkāpumiem. Veikti grozījumi Kriminālprocesa likumā, nosakot prioritāti kriminālprocesiem, kuros iesaistītas amatpersonas. Tomēr 11.Saeimai īsti nepietika drosmes, lai atteiktos no deputātu parlamentārās imunitātes. Joprojām pastāv vēlme pasargāt «savējos» un deputāti nav pilnībā gatavi iestāties par tiesiskumu, ja tas skar viņus pašus. To apliecina arī fakts, ka tika noraidīts priekšlikums apturēt pašvaldības deputāta pilnvaras, ja pret viņu sākta kriminālvajāšana. Abstrahējoties no personālijām, noraidīdami šos divus priekšlikumus, deputāti apliecina – viņiem nesodāmības sajūta ir ērta un izdevīga.

Simbolisks pārbaudījums Saeimai šopavasar bija balsojums par Krievijas agresiju Ukrainā. Vienprātības trūkums šoreiz raisa šaubas par deputātu tiesiskuma izpratni starptautiskā mērogā. 

Saeima ir daļēji attaisnojusi sākotnējo apņemšanos, taču bažas rada dažu politisko spēku vēlme atstāt nesakārtotas jomas. Pie nepadarītajiem darbiem jāpieskaita izmaiņas valsts kapitālsabiedrību pārvaldības likumā, kā arī maksātnespējas administratoru regulējuma sakārtošana. Ilgās diskusijas un nespēja pieņemt lēmumus liek domāt, ka šeit saduras sabiedriskas un politiskas intereses. Acīmredzot partijām ir izdevīgi, ka ne viss valstī ir tiesiski noregulēts.

Pilna bilde

Posted on septembris 24, 2014 by - Redaktores sleja

 

Nebūs melots, sakot – cik sena politika, tik seni arī meli tajā, jo cilvēciskas vājības, viltība vai gļēvulība var piemist ikviena darba darītājam, un politiķi nav izņēmums. Latvijas priekšvēlēšanu kampaņa finiša taisnē arī iedzīvojusies melu skandālā. Līdz Putina kara slēpšanai, Klintona ārlaulības seksa noliegšanai vai grieķu Trojas zirga iesūtīšanai gan vēl nevelkam – lai gan asociācijas ar Trojas zirgu uzprasās pašas no sevis.

Runa ir par šo vēlēšanu lielāko intrigu un vienīgo īsto «jauno piedāvājumu» Ingunu Sudrabu, kura pagājušajā nedēļā noliegusi braucienu uz Maskavu visai kompromitējošā kompānijā privātā lidmašīnā, lai gan pasažieru iekāpšana lidmašīnā ir nofilmēta un internetā publiskotajā video cilvēki atpazīst Sudrabu ar brāļa dēliem. Atliek gaidīt šīs sāgas atrisinājumu – cerams, tas neprasīs septiņus mēnešus kā Klintona seksa skandālā.

Politiķu teiktajam un noklusētajam pievēršamies ne tikai žurnālā, bet arī jaunā aplikācijā Pilna bilde. Šis ir brīdis, kad pievērst uzmanību partiju reklāmām – caur mobilā tālruņa kameras aci varat atdzīvināt iestīvinātās politiķu sejas un uzzināt, ko pirms vēlēšanām viņi par sevi aizmirsuši pateikt plakātos. Uzziniet vairāk Pilnabilde.lv un padariet priekšvēlēšanu pēdējo nedēļu sev aizraujošāku!

Radars pasaulē

Posted on septembris 17, 2014 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Teroristu grupējums Islāma valsts nogalinājis jau trešo Rietumu gūstekni – pērn Sīrijā nolaupīto britu labdarības darbinieku Deividu Heinsu (44). Pirms viņa teroristi nogalināja amerikāņu žurnālistus Džeimsu Foliju un Stīvenu Satlofu.

Ukrainas Augstākā Rada pieņēmusi prezidenta Petro Porošenko iesniegtos likumprojektus, kas paredz Lugan-skas un Doņeckas apgabaliem īpašu statusu ar savu pārvaldi un krievu valodas lietošanu, kā arī likumu par amnestiju separātistu kaujiniekiem. Likums paredz uz trim gadiem Doņeckā un Luganskā ieviest īpašu pašpārvaldi, «stiprināt labas kaimiņattiecības» vietējo varas iestāžu un Krievijas struktūru starpā, brīvu krievu valodas un citu valodu lietošanu šajās teritorijās. Par spīti tam, viens no Maskavas atbalstīto un apbruņoto Austrumukrainas kaujinieku grupējumu līderiem jau noraidījis šo ieceri, sakot, ka Donbass vairs nav Ukrainas sastāvdaļa.

Stājušās spēkā jaunās ES sankcijas pret Krieviju, kas vērstas pret Krievijas naftas un aizsardzības uzņēmumiem, kā arī pret bankām. To personu sarakstam, kurām noteikti ceļošanas ierobežojumi un kuru līdzekļi ir iesaldēti, pievienoti vēl 24 uzvārdi. Tiesa, Latvijas politiķu un diplomātu iebilžu dēļ ES sankciju sarakstos joprojām nav iekļuvis uzņēmums Krievijas dzelzceļš un tā vadītājs, ilggadējais Vladimira Putina sabiedrotais Vladimirs Jakuņins. Atbildīgās amatpersonas apstiprina, ka ar transporta nozari saistītu cilvēku iekļaušana sankciju sarakstā neesot Latvijas interesēs.

Zviedrijā parlamenta vēlēšanās uzvarējuši sociāldemokrāti, kuru līderis Stēfans Levēns mēģinās veidot jaunu valdību. Sociāldemokrāti vēlēšanās ieguva 31% balsu, kas ir nedaudz vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās 2010.gadā. Trīs kreisi noskaņotās partijas – sociāldemokrāti, zaļie un Kreisā partija – kopā ieguvušas 43,8% balsu, ar ko tomēr nepietiek valdības izveidošanai. Pašreizējais premjerministrs Frēdriks Reinfelts paziņojis, ka atkāpsies no Moderātu partijas vadības.

Dienvidāfrikas paraolimpiskais sprinteris Oskars Pistoriuss attaisnots divos no trim šaujamieroča lietošanas pārkāpumiem, tomēr atzīts par vainīgu draudzenes Rīvas Stīnkempas slepkavībā. Pēc DĀR likumiem Pistoriuss atzīts par vainīgu «netīšā, bet nelegālā slepkavībā». Par šādu nodarījumu sportistam var tikt piespriests cietumsods līdz 15 gadiem, spriedums tiks paziņots 13.oktobrī. 

Bīstams uz sauszemes un ūdenī 

Marokas dienvidos pētnieki atraduši dinozaura Spinosaurus aegyptiacus atliekas. Šis neparastais spinozaurs uz Zemes dzīvoja aptuveni pirms 97 miljoniem gadu, mitinoties upju sistēmā, kas savienoja tagadējo Maroku ar Ēģipti. Lielajai radībai bija garas kājas un kakls, ļaujot gan ātri pārvietoties uz zemes, gan medījot ūdenī zivis.

Grafika – AFP, Čikāgas universitāte, Science Express

Radars Latvijā

Posted on septembris 17, 2014 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā


Bijušajam Latvijas premjeram Valdim Dombrovskim (Vienotība) ticis viens no Eiropas Komisijas viceprezidenta amatiem. Viņa pārziņā būs ekonomikas, monetārā un sociālā dialoga nozare. No sešiem viceprezidentu amatiem četri tikuši bijušajiem premjeriem – Dombrovskim, Somijas Jirki Katainenam, Igaunijas Andrusam Ansipam un Slovēnijas Alenkai Bratušekai. 

Latvijas Universitāte (LU) jau otro gadu pēc kārtas iekļuvusi QS World University Rankings reitingā, ieņemot 701.-800.vietu. Reitingā iekļautas septiņas Baltijas augstskolas, bet Latviju pārstāv tikai LU. Pirmajā vietā ir Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts (ASV), otrajā – Kembridžas Universitāte (Lielbritānija), bet trešajā – Londonas Karaliskā koledža (Lielbritānija). 

Pēc nesekmīgā Rīgas brīvostas pārvaldnieka Leonīda Loginova atstādināšanas mēģinājuma no brīvostas valdes locekļa amata atkāpusies Satiksmes ministrijas pārstāve Džineta Innusa. Lai situāciju mainītu, satiksmes ministrs Anrijs Matīss (Vienotība) ir apņēmies iesniegt priekšlikumus likumdošanas izmaiņām par brīvostas turpmāko darbu. Četri brīvostas valdes locekļi lūdza sasaukt ārkārtas sēdi un lemt par Loginova atbrīvošanu, jo viņš noteiktajos termiņos nav ievērojis Krievu salas projekta rīcības plānu.

Par dienesta viltojumu notiesātās Vinetas Muižnieces vietā Satversmes tiesā stāsies juriste Ineta Ziemele, kuru amatā apstiprināja Saeima. Ziemele sāks pildīt amata pienākumus pēc zvēresta jeb svinīgā solījuma nodošanas.

Pēdējo divu gadu laikā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) krietni zaudējis sabiedrības uzticību, noskaidrojuši Latvijas fakti. Pēc KNAB pasūtījuma veiktais pētījums apliecina, ka uzticība zaudēta laikā, kopš KNAB priekšnieka amatā ir Jaroslavs Streļčenoks. Dati salīdzināti ar līdzīgu aptauju, kas veikta 2012.gadā. Pirms diviem gadiem KNAB par godīgu iestādi uzskatīja 42% iedzīvotāju, tagad tā domā 32%. Pretējs viedoklis audzis par septiņiem procentpunktiem – no 16,1% līdz 22,9%.

Signes Baumanes pilnmetrāžas animācijas filmu Akmeņi manās kabatās Latvijas ekspertu komisija vienbalsīgi izvirzījusi ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars. Pērn balvai tika izvirzīta filma Mammu, es tevi mīlu.

Miris Normunds Naumanis – viens no pazīstamākajiem Latvijas kino un teātra kritiķiem. Naumanis dzimis 1962.gadā, 1985.gadā absolvējis Maskavas Valsts teātra institūtu. Viņš ilgus gadus strādāja laikrakstā Diena. Kopš 1980.gada regulāri veidoja publikācijas un recenzijas par kino, piedalījies TV raidījumos par kino. Naumanis bijis eksperts Berlīnes, Stokholmas un Venēcijas kinofestivālos. 

Pieaug virtuālā atkarība

Virtuālajā realitātē vairākas stundas dienā «dzīvo» vairāk nekā puse Latvijas skolēnu, liecina biedrības Esi brīvs! un kompānijas TNS aptauja. Biedrības vadītāja Dace Caica norāda, ka tiem skolēniem, kuri visu brīvo laiku pavada pie datora, atkarības risks ir ļoti augsts. Šie bērni visbiežāk internetā un sociālajos tīklos apmierina saskarsmes trūkumu ar cilvēkiem reālajā pasaulē – galvenokārt tuviniekiem un vienaudžiem.

Nedēļas citāts


Kremļa gūsteknis

Posted on septembris 17, 2014 by - Pasaulē

Pretizlūkošanas virsnieka Estona Kohvera nolaupīšana šokējusi igauņu sabiedrību un iedevusi spēcīgu kārti Putina specdienestu rokās. Avots robežsardzē atklāj jaunu informāciju par to, kas šajā operācijā nogāja greizi

Piektdienas, 5.septembra rītā uz Igaunijas un Krievijas robežas notika kaut kas tāds, kas mūsdienu Eiropas vēsturē nav noticis krietnu laiku – pierobežā tika nolaupīts ilggadējs Igaunijas Drošības policijas pretizlūkošanas virsnieks Estons Kohvers (Eston Kohver). 

Drošības policija (KAPO) Igaunijā nodarbojas ar pretizlūkošanu, terorisma apkarošanu un cīņu pret korupciju. Estons Kohvers (43) šajā policijā strādā jau divdesmit gadus un ir viens no pieredzējušākajiem darbiniekiem. Dzimis Idaviru apriņķī, viņa māte ir krieviete un tēvs igaunis. Kādreizējie klasesbiedri no Kohtlajerves 5.vidusskolas atceras viņu kā draudzīgu un labsirdīgu puisi. Kohvera klases izlaidums bija 1989.gadā, taču jauneklis nebeidza skolu kopā ar agrākajiem skolasbiedriem, jo tolaik jau bija pārcēlies uz Tallinu. Tur absolvēja milicijas skolu Nemmes priekšpilsētā un neatkarības pirmajos gados turpināja mācības Iekšējās Drošības akadēmijas tā laika cietuma koledžā. 1994.gadā viņu pieņēma praksē Drošības policijā, un kopš tā laika viņš bijis uzticīgs pretizlūkošanai.

Kohvera sasniegumi ir iespaidīgi, žurnālam Ir apstiprina Drošības policijā un liecina viņa kolēģi. Viņš lieliski pārvalda krievu valodu. Ļoti pieredzējis, korekts, apdāvināts un sportisks virsnieks. Kohveram vienmēr par visu ir savs viedoklis. Viņš nekad nerunā par to, ko nezina un rīkojas apdomīgi. Viņa mērķtiecīgums aizvedis darbā gan uz Kohtlajervi, gan arī Veru un viņš ir vadījis arī Drošības policijas dienvidu nodaļu, kas bāzēta Tartu – Drošības policijas hierarhijā tas ir ļoti augsts amats. Pirms četriem gadiem viņš no Valsts prezidenta rokām saņēma Igaunijas Ērgļa krusta V šķiras ordeni. «Mēs raksturojam Estonu Kohveru kā priekšzīmīgu  darbinieku ar ilgu stāžu un lieliskiem rezultātiem. Viņa apbalvošana bija saistīta ar darba uzdevumu izpildi, kurus precīzāk nevaram komentēt,» vēstīja Drošības policija ordeņa pasniegšanas sakarā.

Kad 2011.gada vasarā mājās atgriezās septiņi Libānā nolaupītie igauņu velosipēdisti, kopā ar viņiem no lidmašīnas izkāpa arī Estons Kohvers. Visticamāk, viņš šajā operācijā pildīja sakaru virsnieka lomu. Tajā pašā 2011.gadā Krievijas specdienestu portāls Lubyanka.org rakstīja par Kohveru kā vienu no aktīvākajiem slepeno aģentu vervētājiem Plesakavas apgabalā, kas rada galvassāpes vietējam Krievijas Federālā drošības dienesta (FDD) birojam.

Lasot šo uzskaitījumu, kļūst skaidrs – tik pieredzējuša un zinoša Igaunijas pretizlūkošanas virsnieka sagūstīšana ir spīdošs panākums naidīgas valsts izlūkdienestam. Tādam izlūkdienestam, kura kādreizējais darbinieks ir kļuvis par Valsts prezidentu un sapņo par PSRS atjaunošanu.

Aizaugusī robeža

Taču atgriezīsimies 5.septembra rītā Mīkses ciema apkaimē – apmēram 30 metru attālumā no Igaunijas un Krievijas robežas stabiņa Nr.121. Šajā vietā Eiropas Savienības un NATO robeža ar Krieviju dabā ir tik slikti apzīmēta, ka reizēm pat vietējie iedzīvotāji ir nejauši iemaldījušies kaimiņzemes teritorijā. Jāatgādina, ka robežlīgums starp abām valstīm ir nācis ilgi, sāpīgi un joprojām nav ratificēts (tāpat kā Latvija, arī Igaunija ilgstoši uzturēja spēkā prasību pēc Staļina atņemtajām zemēm un robežu vilkšanas atbilstoši 1920.gada Tartu miera līgumam). Te nav ne žoga, ne sakoptas teritorijas, ne kāda dabiska norobežojuma kā grāvis. Krievijas pusē atrodas biezs krūmājs, Igaunijas pusē – cirsma. To, ka cilvēks atrodas robežzonā, ļauj nojaust tikai daži uzraksti, kas vēsta, ka šeit atļauts pārvietoties vienīgi kājām, nevis ar kādiem braucamrīkiem.

No Krievijas puses ir iespējams šo robežas posmu slepeni novērot, savukārt Igaunijas pusē īsti nav, kur noslēpties. Prestižā Igaunijas izdevuma Maaleht žurnālists dažas dienas pēc notikuma kopā ar vietējo robežapatruļu devās uz notikuma vietu un lūdza dabā parādīt, kur tad notika Kohvera nolaupīšana, taču saņēma atbildi, ka «mēs jau to tā precīzi nemaz nevaram parādīt».

Šajā robežposmā Igaunijas pusē atrodas septiņas novērošanas kameras. Taču, kā jau ziņots, tās slepenās operācijas laikā bija atslēgtas, jo Drošības policija bija to īpaši pieprasījusi robežapsardzes dienestam. Drošības policija atvēra «logu» uz robežas, lai varētu pasargāt to informāciju, ko specoperācijas laikā bija plānots iegūt. Kā norunāts, robežsargi norādītajā laikā un vietā neveica Drošības policijas darbību ierakstīšanu un arī nepatrulēja.

Drošības policija jau kopš pirmajiem paziņojumiem par Kohvera pazušanu, kad vēl nebija zināma viņa atrašanās vieta un nolaupītāji, uzsver – virsnieks devies specoperācijā pie robežas un tās laikā ir nolaupīts no Igaunijas teritorijas. Šādu lietu kārtību apliecina arī robežpārkāpuma akts, kuru notikuma vietā 5.septembrī ap diviem dienā kopīgi sastādīja Igaunijas un Krievijas robežsargi, apliecinot – noticis robežpārkāpums no Krievijas puses uz Igauniju un atpakaļ uz Krieviju, un šā procesa gaitā ir pazudis Igaunijas pilsonis. Krievijas pusē, tieši pie robežas atrastas trīs trokšņu granātu eksplozijas pēdas 50 centimetru diametrā, taču protokolā nav nekādu ziņu par cīņas vai cilvēka vilkšanas pēdām, ja tādas dabā tika atklātas. Policija ar mediju starpniecību ir nodevusi sabiedrībai gan pašu aktu, gan arī kopīgo pārbaudi fiksējošo videomateriālu. Taču šis akts nav oficiāli parakstīts un vēlāk publiskotā Krievijas FDD versija ir atšķirīga no tās, ko vēstīja Igaunijas puse. Proti, Krievija uzstāj, ka sagūstījusi Kohveru pēc robežas šķērsošanas un publiski pasniedz šo gadījumu kā veiksmīgu spiega notveršanas operāciju. Pēc sagūstīšanas Kohvers nogādāts uz Pleskavu, no turienes pēc pāris stundām ar lidmašīnu aizvests tieši uz Maskavu, FDD cietumu. Igaunijas valsts pārstāvjiem sākotnēji netika ļauts ar viņu tikties.

Drošības policija ir apstiprinājusi – Estonu Kohveru viņa slepenajā operācijā pavadīja apsardze. Kā stāsta Drošības policijas pārstāvis Harijs Pūseps, virsniekam bijušas ļoti skaidras instrukcijas, ka viņš savā darbā nedrīkst pāriet Igaunijas robežu un nonākt Krievijas teritorijā.

Vienlaikus Drošības policija neatklāj, kādēļ Kohvers 5.septembra rītā atradās šajā robežas apkaimē. Tādēļ viss sekojošais ir pieņēmums – Kohvers gaidīja informatoru, varbūt Krievijas valsts ierēdni, lai iegūtu no viņa informāciju un samaksātu par to 5000 eiro, kas pēc aizturēšanas atrasti pie viņa. Taču iespējams, ka sastaptais ziņotājs ir izrādījies nodevējs, dubultaģents vai arī FDD kādā citā veidā ticis Kohvera informācijas avotam uz pēdām. Vissliktākajā gadījumā, kas arī nav izslēgts – informāciju par tikšanās laiku un vietu FDD saņēma no Drošības policijas iekšienes. Kā zināms, pēdējos gados Igaunijas pretizlūkošana savās rindās ir atklājusi divus darbiniekus, kas pārdeva informāciju FDD. Tie abi bija krievi: Rīgā dzimušais Aleksejs Dresens un kādreizējais Igaunijas VDK operatīvi-tehniskās nodaļas vadītājs, apakšpulkvedis Vladimirs Veitmans.

Lai kā arī FDD būtu uzzinājis par Drošības policijas operāciju, 5.septembra rītā krievu specdienesta darbība bija ātra un efektīva – dūmu granātu uzbrukums un sakaru traucēšana bija tik negaidīta  Kohveram un viņu kolēģiem, ka igauņu virsnieks jau bija Krievijas nagos, pirms kāds vispār aptvēra notiekošo. Robežapsardzes patruļai, kas ieradās pāris minūtes vēlāk, vairs nebija iespēju izdarīt pilnīgi neko.

Pilnīgi cita versija

Taču par notikušo ir arī pilnīgi cita versija, kas Igaunijā publiski vēl nav izskanējusi un kuru Ir uzklausīja no zinoša avota Policijas un robežapsardzes dienestā, kurš saprotamu iemeslu dēļ lūdza neatklāt viņa vārdu. Ir jau piektdien lūdza oficiālu komentāru par šo versiju Igaunijas ārlietu ministram Urmasam Paetam un iekšlietu ministram Hanno Pevkura, kura pakļautībā darbojas Drošības policija, taču līdz žurnāla nodošanai tipogrāfijā amatpersonas joprojām nebija sniegušas atbildes. 

Tātad, pēc Policijas un robežapsardzes dienesta darbinieka apgalvotā, Kohvers kopā ar kolēģiem ieradās no Krievijas puses. Viņiem tika sekots. Kurā brīdī uzradās FDD «aste», nav zināms, tāpat kā nav precīzas informācijas, kad igauņi šķērsoja robežu un devās Krievijas teritorijā. Taču saskaņā ar robežsarga teikto, atgriežoties dzimtenē, pēdējos desmitos metros igauņus sagaidījis īsts sprints un apdullinoša uguņošana.

Šaujamieročus nav lietojusi neviena no pusēm, jo igauņu mērķis bija dzīviem un bez starpgadījumiem nokļūt atpakaļ mājās, savukārt krievu mērķis bija sagūstīt vismaz vienu no pretizlūkošanas darbiniekiem. Igaunijas un Krievijas specdienestu darbinieki traucās cauri brikšņiem robežas virzienā. Drošības policisti zināja – kaut kur tepat blakus ir jābūt glābjošajai Igaunijai ar bruņotajiem kolēģiem.

Robeža strauji tuvojās. FDD specvienības darbinieki saprata, ka jārīkojas. Bēgošos igauņus pēkšņi apdullināja pirmā granāta. Šis sprādziens, kas Krievijas teritorijā atstāja zemē iedobumu, nebija letāls – tā mērķis bija apžilbināt un dezorientēt. Vienā mirklī visu ieskāva dūmu mutuļi. Pēc tam atkal atskanēja sprādzieni. Vēl vairāk dūmu. Viena no trim granātām uzsprāga blakus Estonam Kohveram, apdullinot virsnieku. Viņš vēl paspēja pārgrīļoties pāri robežai, taču tad paģība un nokrita. FDD atrada un sagrāba sakņupušo Kohveru.

Drošības policijas apsardzes vienība atradās atstatus, tāpēc redzēja tikai dūmu mākoni un labākajā gadījumā arī izplūdušus kaujinieku tēlus, kas aizveda līdzi igauņu virsnieku. Izmantot radiosakarus nebija iespējams, jo FDD bija parūpējusies par to traucēšanu. Vislabāk kolēģa nolaupīšanu redzēja kopā ar viņu esošie un Igaunijā atpakaļ nokļuvušie darba biedri, taču sākt apšaudi būtu bijis pašnāvnieciski – gan burtiskā nozīmē, gan arī ņemot vērā nokaitēto ģeopolitisko situāciju. Visa šī spiegu filmām līdzīgā darbība risinājās pāris dienas pēc tam, kad Tallinā ar spēcīgu runu Baltijas drošības atbalstam bija uzstājies ASV prezidents Obama un tieši laikā, kad Velsā pulcējās NATO valstu līderi, lai lemtu par adekvātu alianses atbildi Krievijas agresijas draudiem.

Iespējams, ka liktenīgajās sekundēs neviena no pusēm nespēja precīzi identificēt notiekošo. Krievi tika pie viegla ieguvuma un devās prom, cik ātri vien spēja. Igauņi nespēja apņēmīgi reaģēt un būtībā atstāja savu pieredzējušo virsnieku bez jebkādas aizsardzības.

Šī totāli neizdevusies operācija bija liels šoks ne tikai Drošības policijai, bet visai Igaunijas sabiedrībai. Kad Drošības policija 5.septembra vēlā pēcpusdienā par to informēja medijus, vēl nebija publiski zināms, ka aiz Kohvera nolaupīšanas stāv FDD. Šajā pierobežas zonā tiek pārvadāta arī kontrabanda – sākot ar ieročiem un beidzot ar kontrabandas cigaretēm, tāpēc sākotnēji Drošības policija ziņoja tikai par to, ka nezināmi bruņoti spēki ir nolaupījuši virsnieku. Drīz vien Krievijas FDD paziņoja par savu lielo lomu.

Runā tā, ka mute putās

Gatavojot šo rakstu, Ir tikās ar personu, kas gadiem ilgi strādājusi Igaunijas drošības sistēmā dažādos ietekmīgos amatos. Tāpat kā avots robežasardzē, arī šis vīrs atteicās publiski atklāt savu vārdu, taču bija sašutis un skarbs. «Divas lietas. Pirmkārt, tā bija pilnīgi neizprotami veikta pretizlūkošanas operācija. Kādēļ bija jālien krūmos, lai ar kādu satiktos? Vai, ja patiešām notika došanās uz Krieviju, tad vēl jo trakāk – kādēļ bija jādodas ienaidnieka teritorijā? Pretizlūkošanā ir tūkstošiem dažādu iespēju, kā ievākt informāciju. Tāpēc nav jālien krūmos. Kādēļ uz robežas bija jāizveido «logs»!? Tas ir milzīgs risks! Pieņemot šādu lēmumu, var sākt noplūst informācija, un pilnīgi neveiksmīgas operācijas ietvaros tā arī noticis.» Otra lieta, kas uztrauc pieredzējušo specdienestu darbinieku – kāpēc Drošības policija tik daudz runā par notiekošo? «Tā bija operācijā, kur pamatīgi uzkāpts uz grābekļa. Pretizlūkošanā nepļāpā. Pretizlūkošanā pasaka divus teikumus, un viss. Nevis kā tagad – runāts tik daudz, ka mute jau putās!»

Viņš uzsver – vienmēr informācijas iegūšanas operācijās jāņem vērā, ka otra puse var būt nodevējs, dubultais aģents. Tāds risks pretizlūkošanā pastāv vienmēr. «Šādu operāciju gadījumā vienmēr jāizsver – kāds ir ieguvums veiksmes gadījumā pret to, kāds ir zaudējums neveiksmes gadījumā. Redziet, šobrīd mūsu zaudējumi ir milzīgi,» komentē drošībnieks.

Ja Estonam Kohveram palaimēsies atgriezties dzimtenē pirms tiesas procesa vai arī pēc kāda laika atsēdēšanas Krievijas cietumā, vai viņš joprojām būs uzticams darbinieks Drošības policijā? Dzirdot šo jautājumu, avots kādu brīdi drūmi klusē. «Risks, ka Kohvers tagad ir savervēts, ir reāls. Ar to jārēķinās. Nekad nevar izslēgt, ka viņš sāks runāt ar FDD.»

Par ko tieši Kohvers vāca informāciju šajā bīstamāja operācijā, kas tik skaļi izgāzās? Vairāki Ir avoti lika noprast, ka runa ir par īpaši bīstamu notikumu attīstības scenāriju – iespēju, ka Krievija var vēlēties atkārtot Austrumukrainas scenāriju arī Baltijas valstīs. Tāpēc varētu plānot slepenas ieroču piegādes Igaunijā un Latvijā, lai piemērotā brīdī tos varētu likt lietā vietējie «brīvības cīnītāji», piemēram, Lasnamē priekšpilsētā – krieviskajā Igaunijas galvaspilsētas daļā, kur mīt desmitiem tūkstoši iedzīvotāju. Tā būtu katastrofa tik mazai valstij kā Igaunija. Drošības policija līdz šim ir bijusi savu uzdevumu augstumos, gadiem ilgi paturot acīs Idaviru apriņķī esošo pareizticīgo Vasknarvas pravieša Elijas baznīcu un Kuremē klostera apmetni. Tas ir spēcīgs nocietinājums-klosteris, kuru apjož četrus metrus augsts mūris. Tā būtu ideāla vieta  ieroču slēpšanai. 

Ko Igaunija ir darījusi Kohvera lietā? Vēstnieks Maskavā Jiri Luiks ir nosūtījis Krievijas Ārlietu ministrijai trīs oficiālas notas. Iekšlietu ministrs Hanno Pevkurs ir vairākkārt sazinājies ar saviem krievu kolēģiem. Igaunijas konsuls ir ticies ar FDD Lefortovas cietumā esošo Estonu Kohveru. Viņa aizstāvībai Igaunija ir nolīgusi slavenus advokātus – Marku Feiginu un Nikolaju Polozovu. Oficiālu aicinājumu Krievijai nekavējoši nogādāt Kohveru atpakaļ Igaunijā ir izteikusi ASV. 12.septembrī Igaunijas, Somijas, Zviedrijas, Islandes, Norvēģijas, Dānijas, Latvijas un Lietuvas ārlietu ministri kopīgā paziņojumā izteica bažas par 5.septembrī notikušo un aicināja «Krieviju tūlīt atbrīvot Estonu Kohveru un nodrošināt drošu viņa atgriešanos Igaunijā.» 

Igaunijas ārlietu ministrs īpašā vēstulē savam Krievijas kolēģim ir pieprasījis nekavējošu Kohvera atbrīvošanu, paziņojot, ka «Igaunijas pilsoņa aizvešana uz Krieviju un viņa aizturēšana Maskavas cietumā ir klajš starptautisko tiesību pārkāpums». Vienīgā publiski redzamā atbilde uz to pagaidām ir Krievijas tiesas lēmums paturēt Kohveru apcietinājumā un apsūdzības spiegošanā. Un ziņas Krievijas televīzijā par igauņu spiegu, kas kritis varenā FDD nagos.

Igauņu versija par notikušo