Balsu pirkšanas skandāls, savstarpējas intrigas un krītoši reitingi komplektā ar izbalējušiem tiesiskuma principiem – tā pēcvēlēšanu kongresu sagaida ietekmīgākā partija Vienotība. Lielākā intriga – vai septiņus gadus valdījusī līdere Solvita Āboltiņa paliks partijas priekšgalā, par spīti Vienotības vēlētāju ļoti pretrunīgajam vērtējumam?
Revolūcija tā nav. Tas ir piedāvājums ne tikai vārdos, bet arī praksē apliecināt, ka Vienotība ir demokrātisks politiskais spēks – tā valdes loceklis Andrejs Judins skaidro, kādēļ piekritis vairāku biedru ierosinājumam kandidēt uz partijas priekšsēdētāja amatu sestdien gaidāmajā kongresā. Šī ir pirmā lielā partijas biedru sanākšana kopš vēlēšanām, kas ietekmīgākajai varas partijai nesušas ne tikai 23 vietas jaunajā Saeimā, bet arī skandālus. Agrāko frakcijas vadītāju Dzintaru Zaķi apēno balsu pirkšanas izmeklēšana Latgalē, bet partijas līdere Solvita Āboltiņa vēlēšanās palika aiz svītras un mandātu ieguva tikai pēc tam, kad deputātam Jānim Junkuram pēc negaidītas ievēlēšanas tikpat negaidīti uzradās darba piedāvājums Honkongā, nevis Jēkabielā. Saeimā nav citas tādas partijas, kuras līderi vēlētāji vērtētu tik pretrunīgi, kā Vienotības balsotāji oktobrī novērtējuši Solvitu Āboltiņu, gandrīz vienādā skaitā savelkot plusus un svītrojot no kandidātu saraksta.
Svarīgākais jautājums, par ko partijai jālemj – kas turpmāk būs tās priekšgalā? Pašā Vienotībā pirms vēlēšanām jau pacēlās skaļas balsis, ka aplama un Eiropas demokrātiju praksei pilnīgi neatbilstoša ir gadiem īstenotā partijas taktika nošķirt partijas un valdības vadītāja amatus. Kopš 2009.gada Vienotība ir vadījusi visas valdības Latvijā, bet tās premjera kandidāts ir bijis kāds cits, nevis ilggadējā partijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Arī pašlaik šī ačgārnā prakse turpinās, jo premjerministrei Laimdotai Straujumai nav ambīciju vadīt partiju, toties partijas līdere Solvita Āboltiņa vēlas savā amatā palikt. Vienotībā nav daudz cilvēku, kas spētu un gribētu viņu izaicināt. Precīzāk, pašlaik tāds ir viens – Andrejs Judins.
Judins ir krimināltiesību eksperts, Saeimā ievēlēts no Rīgas saraksta jau otro pilnvaru termiņu. Politikā ienācis uz ārkārtas vēlēšanu viļņa, 2011.gadā iestājoties Sabiedrībā citai politikai un tā papildinot Vienotības rindas. Šoruden savācis vairāk nekā 14 tūkstošus plusu un no piektās vietas pakāpies uz otro uzreiz pēc Rīgas saraksta līdera, ārlietu ministra Edgara Rinkēviča.
Par to lielā mērā var pateikties Putinam – Krievija tieši pirms Saeimas vēlēšanām paziņoja, ka savā «melnajā sarakstā» līdzās režisoram Alvim Hermanim un Satversmes aizsardzības biroja vadītājam Jānim Maizītim iekļauj arī deputātu Judinu. Kuluāros dzird, ka šis «sveiciens» viņam noorganizēts no Rīgas, lai aktīvo krievu tautības politiķi publiski iezīmētu kā «radikāli», kurš uz augstiem amatiem valdībā vai Saeimā pretendēt nevar.
Tiesiskuma karogs
Judins partijas pašreizējo vadītāju Solvitu Āboltiņu nevēlas kritizēt un uzsver, ka nenāk Vienotību šķelt, bet gan saliedēt un stiprināt. Partijas darbā vēlas daudz aktīvāku biedru iesaisti, lielāku valdes lomu lēmumu pieņemšanā. «Mums ir laba programma, bet svarīgi, lai ne tikai pirms vēlēšanām, bet vispār mums būtu vīzija, ko gribam mainīt valstī – tautsaimniecībā, valsts drošībā, tiesiskumā,» saka Judins, uzsverot, ka «tiesiskuma jautājumiem pēdējā laikā diemžēl mazāk pievērš uzmanību. Kaut gan, manuprāt, ja mums nav tiesiskuma, tad ir problēmas gan ar ekonomisko attīstību, gan ar nevienlīdzības mazināšanu.»
Judins bija viens no retajiem Vienotībā, kuri valdības veidošanas procesā aktualizēja jautājumu, kādēļ Tieslietu ministrijas vadība joprojām uzticēta Nacionālajai apvienībai, kuras vadība gadiem bijusi saistīta ar maksātnespējas administratoriem un uzņēmēji gadiem sūdzējušies par problēmām maksātnespējas procesos un tiesu varā. Par to pretī saņēmis pārmetumus, ka pats kārojot amatus. Pēc tam Judinam liegta iespēja kļūt par Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja vietnieku, lai arī krimināltiesību eksperts Judins bija gatavs pārņemt «mantojumu» no darbu politikā pārtraukušās kolēģes Ilmas Čepānes. Izrādījies, ka koalīcijas partneri no ZZS piekrīt Vienotībai atvēlēt vadītāja vietnieka amatu Juridiskajā komisijā tikai ar vienu izņēmumu – šo darbu nevar veikt Judins.
Šā paša iemesla dēļ vēlāk Judinam liegta arī iespēja vadīt krimināltiesību apakškomisiju, lai arī viņš pats ir bijis šīs apakškomisijas idejas autors, turklāt sācis jau iepriekšējā Saeimas sasaukumā strādāt pie likumu grozījumiem, kas būtu jāpieņem. Cita starpā viņš bija sagatavojis tādus grozījumus, kas paātrinātu apjomīgu kriminālprocesu izskatīšanu tiesās. Piemēram, tādu kā ZZS premjera amata kandidāta, kukuļošanā un citos noziegumos apsūdzētā Ventspils mēra Aivara Lemberga krimināllietas iztiesāšanu, kas turpinās kopš 2009.gada. Šī nav pirmā reize, kad saķeršanās ar Lemberga interesēm aizšķērso Judinam karjeras iespējas – 2010.gadā Saeima negaidīti neapstiprināja viņu Augstākās tiesas tiesneša amatā, lai gan Juridiskajā komisijā viņa kandidatūra tika atbalstīta. Tolaik tiesību zinātņu doktors Judins darbojās sabiedriskās politikas centrā Providus – domnīcā, kas atbilstoši Lemberga pasauluzskatam ietilpst «sorosīdu» tīklveida struktūrā.
Tiesiskuma jautājumu nerisināšana kā atslēgas vārds politisko kļūdu analīzē izskan arī no Vienotības deputāta Inta Dāldera, kurš pēc vēlēšanām bija Solvitas Āboltiņas sāncensis, kandidējot uz frakcijas vadību. Par viņu nobalsoja trešdaļa deputātu (7 no 23), bet konkurēt ar Āboltiņu vēlreiz jau partijas līdera vēlēšanās Dālderis ir atteicies.
«Mēs esam nedaudz zaudējuši to, kas ir bijis Vienotībai saknē, arī Jaunajam laikam. Tā ir atklāta, tiesiska politika. Vienotība ir kļuvusi par varas partiju ar visām no tā izrietošajām iezīmēm,» saka Dālderis. «Esam mazliet, ja tā var teikt, aizkombinējušies, un arī vēlētāju uzticība krīt.» To apliecina arī reitingi. Kā liecina Ir rīcībā esošā informācija, atbalsts Vienotībai novembrī nokrities līdz zemākajam punktam šogad, knapi pārsniedzot 10% robežu – vēl pirms diviem mēnešiem Vienotība vēlēšanās bija populārākā no koalīcijas partijām, bet tagad reitingos palikusi pēdējā.
Lai arī Dālderis Vienotībai pievienojies salīdzinoši nesen, 2010.gadā, izstājoties no Tautas partijas pēc tam, kad tā pameta Valda Dombrovska valdību, viņš apsvēra domu šoruden kandidēt uz partijas priekšsēdētāja amatu. Tomēr pārdomāja un atteicās atklāt, kāpēc, tikai noliedza, ka apmaiņā par to no pašreizējās vadības būtu saņēmis kādus solījumus labiem amatiem.
Tagad grūti prognozēt, cik liels atbalsts kongresā varētu būt Judina kandidatūrai. Visticamāk, simbolisks – krietni par maz, lai strauji mainītu partijas priekšsēdētāju, kas Vienotību un pirms tam Jauno laiku vada jau kopš 2008.gada.
Krēsli nāk paši
«Esmu ļoti priecīga vadīt frakciju, atgriezties normālā Saeimas dzīvē kā normāls cilvēks,» saka Vienotības priekšsēdētāja Solvita Ābol-tiņa. Pirms vēlēšanām viņa interviju man atteica, šoreiz saruna notiek, taču pārmetumi par neprofesionalitāti joprojām ir spēkā. «Tas, ka neesmu iesniegusi prasību pret jums un jūsu mediju par sistemātisku melu izplatīšanu par mani un cieņas aizskārumu, nenozīmē, ka tādi nav un ka es no jums tomēr nesagaidītu atvainošanos,» saka Āboltiņa. Viņu aizskāris Ir publikācijās minētais fakts, ka maksātnespējas administrators Haralds Velmers, pirms saņēmis piedāvājumu administrēt Liepājas metalurgu, administrējis arī Āboltiņas vīram daļēji piederošo maksātnespējīgo uzņēmumu Kame.
Vēlēšanu rezultāti Vienotībai ir izcili, uzskata Āboltiņa. Viņa paskaidro – partija startējusi bez spilgtiem līderiem, turklāt trīs sarakstu pirmie kandidāti vispār pirmo reizi startēja Vienotības rindās (Rinkēvičs Rīgā, Straujuma Vidzemē, Anrijs Matīss Latgalē). Pašas rezultātu – svītrojumu skaita dubultošanos no trijiem līdz sešiem tūkstošiem – viņa skaidro ar «ļoti labi apmaksātu» nomelnošanas kampaņu. Vai kādas savas kļūdas Āboltiņa redz? «Nekļūdās tas, kas neko nedara. (..) Varat skaitīt tos mīnusus kā gribat, matemātika ir nepielūdzama zinātne – bilance ir pozitīva,» viņa secina par savu personīgo rezultātu (6540 plusu un 6289 svītrojumi).
Āboltiņa neuzskata, ka vēlētāju tik pretrunīgi vērtētam politiķim varbūt nevajadzētu vadīt partiju. «Demokrātijā nav termina «pareizi» vai «nepareizi», demokrātijā ir vairākuma viedoklis iepretim mazākuma viedoklim,» viņa saka. Līdere nebaidoties no konkurences, taču uzskata, ka par partijas vadību jālemj nodaļās, nevis «partizānu kariņos» partijas iekšienē. «Mana sirdsapziņa jebkura Vienotības vēlētāja priekšā ir tīra, esmu savus pienākumus pildījusi godprātīgi un pēc labākās apziņas, kā to nosaka Latvijas Republikas Satversme.»
Vairāku partijas biedru pamanītās pārmaiņas Vienotības politikā Āboltiņa komentē atturīgi, norādot, ka pašreizējā Saeimas sastāvā Vienotība vispār esot vienīgā partija, kurai tiesiskuma stiprināšana vēl rūpot, lai arī šie jautājumi «vairs nav vienīgie». «Tādas [prioritātes] nekad nav bijušas un nebūs Saskaņas centram. Lai arī Nacionālā apvienība ilgstoši vada Tieslietu ministriju, es nedomāju, ka mēs varētu runāt, ka tur kopumā jelkad būtu bijusi tēze par tiesiskuma stiprināšanu.
Tieši tāpat acīmredzot ar zaļajiem zemniekiem. Es domāju, ka [Vienotībai] tas nekur nav pazudis, bet, protams, ilgstoši uzņemoties atbildību par to, kas notiek valstī, šis jautājums vairs nav vienīgais.»
Spilgtākais šīs attieksmes maiņas piemērs ir vienaldzība, ar kādu Vienotība nolūkojas KNAB sagrūšanā – lai gan partija par to nav lēmusi, pirms vēlēšanām Āboltiņa publiski paziņoja, ka Vienotība atbalsta pretkorupcijas iestādes sadalīšanu. Premjerministre Straujuma nemitīgo tiesas prāvu, disciplinārlietu un reorganizāciju plosīto biroja vadību atstājusi pašplūsmā, taču pēc budžeta pieņemšanas valdība gatavojas beidzot ķerties pie šā nokaitētā jautājuma. Kāds būs risinājums, vēl nav skaidrs.
Āboltiņa uzsver, ka nevairās no atbildības un nākotnē būtu gatava uzņemties arī valdības vadīšanu, bet šoruden bija jāpilda vēlētājiem dotais solījums – jāļauj valdību veidot Straujumai. Saeimā un Vienotības ministru vidū Āboltiņa arī redzot potenciālu jauniem partijas līderiem. «Redzu jebkuru no šiem cilvēkiem – gan Rinkēviču, gan Matīsu, gan Kozlovski, gan Reiru, arī cilvēkus frakcijā – ir jauni cilvēki,» saka Āboltiņa, paužot cerību, ka iekšējās problēmas partijā biedri izrunāšot līdz kongresam, bet kongresā jau varēs pievērsties nākotnes plāniem un darbiem. Vai vēlēšanu rezultāti ietekmējuši pašas ambīcijas nonākt Valsts prezidenta amatā? «Tas ir, pirmkārt, jūsu izdomājums par manām ambīcijām,» saka Āboltiņa, «nekad ne pēc viena krēsla neesmu nekur ne tiekusies, ne rāpusies. Tie krēsli ir atnākuši paši.»
Balso, tad runā
Vienotības kongress ar devīzi «Augam Latvijas simtgadei» notiks jaunajā Gaismaspils ēkā. To pieteikušies apmeklēt vairāk nekā 600 biedru, taču pasākuma norises kārtība valdē ir apstiprināta tā, ka kongresā debates par partijas vadību – priekšsēdētāju, domes vadītāju un valdes locekļiem – nav iespējamas, pirms biedri būs atdevuši savas balsis. Daži valdes locekļi rosinājuši mainīt darba kārtību, ļaujot biedriem pirms balsošanas tomēr izteikties, bet valdes vairākums to noraidījis, liecina Ir rīcībā esošā informācija.
Bijušais Eiropas komisārs Andris Piebalgs, kurš Vienotībai pievienojās pirms vēlēšanām un nav slēpis premjera ambīcijas tālākā nākotnē, pašlaik aktīvi partijas darbā nav iesaistījies, taču uzskata, ka nav nekāda pamata mainīt vadību. Vienotība sekmīgi īstenojusi vēlētājiem dotos solījumus – eiro Latvijā ir ieviests, un līdzās Valdim Dombrovskim lieli nopelni darbā Saeimā ir Āboltiņai. «Politikā nav simpātijas vai nesimpātijas, jāskatās reāli cilvēks, kurš var savākt partiju, kurš nešķeļ partiju un kurš grib būt līderis. Es redzu to Solvitā Āboltiņā. (..) Es neredzu nevienu alternatīvu šajā brīdī, un man arī nevajag nevienu alternatīvu. Esmu pilnīgi apmierināts.»
Piebalgs skaļi formulē sajūtu, kas dominē arī Vienotības frakcijā – te attieksme pret līderi ir daudz vienprātīgāka nekā vēlētāju vidū. Kā var noprast no politiķu sarunām, opozicionāri ir daži, un viņiem tiek ierādīta vieta. Reizēm gan pretrunas uzšvirkst publiskajā telpā, piemēram, valdības veidošanas laikā ar deputātes Lolitas Čigānes kandidatūras izsvilpšanu izglītības ministra amatam vai nesen ar Ilzes Viņķeles nevirzīšanu parlamentārā sekretāra postenim šajā ministrijā.
Valdes locekle Ilze Viņķele paļaujas uz partijas biedru lēmumu, izvēloties vadību. «Patīk vai nepatīk Solvita kā vadītāja, kopumā vērtējot, Vienotībai vēlēšanu rezultāti nav slikti. Es atturētos vērtēt par spožu uzvaru, bet šis nav tas gadījums, kad jāpiemēro [līdera] atkāpšanās,» saka Viņķele. Kā pati balsos, politiķe neatklāj, bet sola akceptēt jebkuru kongresa izvēli.
Savu nostāju par priekšsēdētāju neatklāj arī Vienotības domes priekšsēdētāja Sandra Kalniete. «Balsojums par Solvitu Āboltiņu vai Andreju Judinu parādīs, kādus secinājumus Vienotības biedri izdara. Es gribu atstāt savu viedokli pie sevis un to parādīšu balsojumā.»
Arī Kalniete uzskata, ka vēlēšanu rezultāti ir labi, ņemot vērā to, ka Vienotība jau ilgāku laiku «ir varas partija» un vēlētāji no tām mēdz nogurt. Turklāt Kalniete atgādina, ka pret Vienotību tikusi vērsta «ļoti smaga nomelnošanas kampaņa». Vienlaikus Kalniete atzīst, ka Vienotībai «ir nepieciešama atklāta saruna par to, kādi būtu jaunie uzdevumi, jo esam jaunā posma – vēlēšanas ir pagātnē, mums jāsāk domāt par to, ko darīsim nākamajos četros gados». Taču īstā vieta šādām sarunām esot nevis kongress, bet partijas nodaļas.
