Žurnāla rubrika: Svarīgi

Radars pasaulē

Nedēļas notikumi pasaulē

Lietuvas Bruņoto spēku dežūrvienībās noteikta paaugstināta kaujas gatavība, reaģējot uz Krievijas militārajām aktivitātēm Baltijas valstu robežu tuvumā un Baltijas jūrā, kas pēdējo dienu laikā pastiprinājušās. Augstāka kaujas gatavība noteikta ātrās reaģēšanas spēkos un dažās mierlaika uzdevumu operāciju spēku vienībās. Aizsardzības ministrs Jozs Oleks teic, ka runa ir par standartprocedūru. Šis gan ir pirmais gadījums, kad par to tiek informēta sabiedrība.

Savā ikgadējā uzrunā par stāvokli valstī Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņoja, ka nevienam neizdosies pār Krieviju gūt militāru pārsvaru, turklāt Krievijas armijai ir kādi «negaidīti risinājumi». Krima krieviem esot tikpat svēta kā Jeruzalemes Tempļa kalns ebrejiem, teica Putins un ciniski paziņoja, ka Krievija ievērojot Ukrainas suverenitāti. Krimas aneksija esot notikusi pilnīgā saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, un Maskava negrasoties piekāpties Rietumu spiedienam šajā jautājumā.

Liberālais Krievijas televīzijas kanāls Doždj no pirmdienas sācis raidīt no redakcijas žurnālistu dzīvokļiem, jo politisku iemeslu dēļ bija spiests pamest pagaidu studiju žurnāla Snob birojā. Līgums par telpu īri telekanālam bijis līdz 2015.gada februārim.

Krievijā karavīru mātes sākušas protesta akciju pret to, ka viņu dēli karo Ukrainā. Pazīstamais šahists un Kremļa opozicionārs Garijs Kasparovs uzskata, ka Krievijā masu protesti pieņemsies spēkā. Rostovā, kur pēc Krievijas specvienības sakaušanas Doņeckā esot sākusies teju vai pilsoņu sacelšanās, protestam pulcējušās arī karavīru mātes, kuras tur ieradušās, lai sameklētu dēlus, kas jau ilgāku laiku atrodas «komandējumā».

Nespējot apstiprināt valsts budžetu, atkāpusies Zviedrijas premjera sociāldemokrāta Stēfana Levēna vadītā mazākuma valdība. Lēvens bija par valdības izdevumu palielināšanu sociālajiem pabalstiem un jaunu darba vietu radīšanai. Vienlaikus budžetā bija paredzēti līdzekļi, lai nodrošinātu līdzšinējās liberālās imigrācijas politikas saglabāšanu. Jaunas ārkārtas vēlēšanas notiks nākamā gada 22.martā.

Floridā veiksmīgi startēja jaunās paaudzes ASV kosmosa kuģis Orion un pēc  četrarpus stundu izmēģinājuma lidojuma nolaidās Klusajā okeānā.  ASV Nacionālā aeronautikas un kosmosa pārvalde NASA kuģi radījusi, lai piepildītu senu ieceri nogādāt cilvēku uz Marsa. 

Saspringta situācija Ukrainas frontē 

Lai gan Ukrainas valdība un separātisti 9.decembrī uz laiku atlika sarunas par jaunu pamieru, abas puses apgalvo, ka lielākoties tiek ievērota agrāk panāktā vienošanās. Reālā situācija, šķiet, gan ir citāda – nerimstot no Krievijas ievestās militārās tehnikas straumei, pēdējā laikā prokrievisko separātistu sarīkotas artilērijas apšaudes notiek arvien tuvāk Mariupolei, kas liek domāt, ka separātisti grib izveidot koridoru līdz Melnajai jūrai.

Radars Latvijā

Nedēļas notikumi Latvijā

Starptautiskās pretkorupcijas organizācijas Transparency International indeksā Latvija šogad 43.vietā, bet Igaunija 26.vietā, Lietuva – 39.vietā. Latvija šajā indeksā ieguvusi par diviem punktiem vairāk nekā 2013.gadā, tādējādi pakāpjoties par sešām vietām 175 valstu kopā. Visaugstāko vērtējumu indeksā saņēmusi Dānija.

Valdība atbalstīja 2015.gada valsts budžeta projektu. Konsolidētā budžeta ieņēmumi prognozēti 7,253 miljardi eiro, bet izdevumi – 7,471 miljards eiro. Pieļaujamais budžeta deficīts ir 1% no iekšzemes kopprodukta.

Lai arī uz partijas Vienotība vadītāja amatu kandidēja arī Andrejs Judins, priekšsēdētājas amatā vēl uz diviem gadiem pārvēlēja Solvitu Āboltiņu. Par domes priekšsēdētāju ievēlēts Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs.

Nedienas piemeklējušas citus Vienotības biedrus – partijas valde nosodījusi partijas Kandavas novada nodaļas vadītājas un pašvaldības deputātes Ingas Priedes homofobiskos izteikumus vietnē Twitter un izteikusi stingru aizrādījumu. Savukārt Saeimas deputāta Veiko Spolīša rīcību, kurš pirms mandāta apstiprināšanas pieķerts braucam dzērumā, izvērtēs partijas valdes un frakcijas kopsēdē.

Saeima no amata atcēlusi Jūrmalas pilsētas tiesnesi Solvitu Glaudāni. To rosināja Tiesnešu disciplinārkolēģija – tiesnese bija pieļāvusi rupju nolaidību krimināllietas izskatīšanā. Iepriekš pret Jūrmalas pilsētas tiesas tiesnesēm Ilzi Freimani un Solvitu Glaudāni tika ierosinātas disciplinārlietas par bijušā Jūrmalas mēra Raimonda Munkevica kukuļdošanas krimināllietu.

KNAB priekšnieka Jaroslava Streļčenoka vietniece Juta Strīķe guvusi kārtējo uzvaru tiesā – Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa apmierinājusi viņas prasību pret priekšnieku, atceļot Streļčenoka lēmumu par Strīķes pazemināšanu amatā. Tomēr spriedums šajā daļā nestājas spēkā nekavējoties. Tāpat tiesa nolēma, ka KNAB par labu Strīķei ir jāmaksā 7000 eiro kompensācija par morālo kaitējumu, algas starpība 706,90 eiro un jāsniedz rakstveida atvainošanās.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija nolēmusi neturpināt tiesāties ar Aivaru Lembergu (Latvijai un Ventspilij) par atstādināšanu no amata, «izvērtējot lietderību un resursu taupības nolūkā». Tādējādi Administratīvā apgabaltiesa izbeigusi tiesvedību Lemberga prasībā par bijušā ministra Edmunda Sprūdža rīkojuma atcelšanu, ar kuru Lembergs tika atbrīvots no Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja amata.

Par publikācijā pausto vardarbības pret sievieti attaisnošanu, kas pārkāpj psihoterapeita Ētikas kodeksa normas, ārstam psihoterapeitam un ilggadējam Latvijas Psihoterapeitu biedrības biedram Viesturam Rudzītim biedrības valde anulējusi izsniegto sertifikātu un Rudzīti izslēgusi no biedrības.

Pārmaiņas veselības nozarē, sākot nomainīt ierēdņus, sācis ministrs Guntis Belēvičs. Ministrijas valsts sekretāra amatā Rinaldu Muciņu nomainījusi līdzšinējā Valsts reģionālās attīstības aģentūras direktore Solvita Zvidriņa, bet atlūgumu iesniedzis Nacionālā veselības dienesta vadītājs Māris Taube.

Drošības policijai (DP) zināms vismaz viens Latvijas iedzīvotājs, kurš jau vairākus mēnešus karo Sīrijā. Viņš pievienojies grupējumiem, kas cīnās pret valdošo režīmu. Savukārt YouTube publicēts video, kas rāda kādu Austrumukrainas kaujinieku pusē karojošu rīdzinieku, kurš Ukrainā ieradies pirms pusgada. DP neatklāj, vai sākts kriminālprocess par iespējamo karošanu Austrumukrainā.

No kā baidāmies?

Kopš 2011.gada ir mainījusies Latvijas sabiedrības izpratne par riskiem, kas apdraud indivīdu, lai gan bailes pazaudēt mīļos un tuvos cilvēkus joprojām ir būtiskākās – tas satrauc 70% cilvēku, rāda Swedbank aptauja. Būtiski ir audzis to iedzīvotāju skaits, kurus satrauc kara draudi.

Visvairāk bail…
70% Zaudēt savu mīļos un tuvos 
51% No kara
50% No neārstējamām slimībām 
19% No vientulības
15% Kļūt par vardarbības upuri
13% No darba zaudēšanas
12% No nāves

Nedēļas citāts


Nelabi ož

Pastāv aizdomas, ka Krievija finansē protestus pret slānekļa gāzes iegūšanu Austrumeiropā, lai saglabātu savu ekonomisko un politisko ietekmi

Rumānijas austrumos nabadzībā grimstošā Pungešti ciema mērs Vlasa Mirča bija sajūsmā – varbūt dzīve beidzot kļūs labāka. Pērn pie viņa ieradās amerikāņu enerģētikas milža Chevron pārstāvji un iznomāja zemi, lai veiktu eksperimentālu urbumu un izpētītu slānekļa gāzes iegūšanas iespējas. Taču drīz vien šis projekts pārvērtās par murgu, jo ciems kā magnēts piesaistīja aktīvistus, kas iebilst pret tā dēvēto hidrosprādziena metodi. Vairākas reizes protestantu un policijas konfrontācija pārvērtās asiņainos kautiņos, bet pats mērs saņēma draudus un bija spiests uz laiku bēgt no ciema.

«Es biju pilnīgā šokā,» atceras mērs. Tagad viņš ir atgriezies savā birojā, kas atrodas Pungešti galvenajā un patiesībā arī vienīgajā ielā. «Agrāk pie mums nebija redzēts neviens protestētājs, bet pēkšņi viņi bija visās malās.»

Gāzes ieguves noliedzēji vietējai pašvaldībai pārmeta korumpētību, jo tā esot pārdevusies ārvalstu uzņēmumam. Viņu acīs tā bija cīņa starp Dāvidu un Goliātu, kuras vienā pusē ir trūcīgi rumāņu zemkopji, bet otrā – ietekmīga amerikāņu korporācija.

Dāvida un Goliāta cīņas salīdzinājumu izvēlējušās arī vairākas Rumānijas amatpersonas, ieskaitot premjerministru, tikai viņu skatījumā ļaundaris ir nevis amerikāņu Chevron, bet gan Krievijas kompānija Gazprom. Nav šaubu, ka Krievijas valsts enerģētikas milža interesēs ir paturēt Eiropas valstis savu gāzes piegāžu atkarībā, kavējot alternatīvu piegāžu veidošanos. Tas ir gan ienesīgs peļņas avots, gan iedarbīgs Kremļa ārpolitikas instruments.

«Visās nepatikšanās vainojams ir tieši Gazprom,» pārliecināti saka Pungešti mērs, norādot, ka protesta akcijas bija labi organizētas un labi finansētas. Taču tas, no kurienes demonstrētāji saņēma atbalstu, tā arī palicis noslēpums.

Par to, ka aiz protestētāju mugurām varētu slēpties Krievijas gāzes kompānija, liecina arī pēdējā gada notikumi Lietuvā. Arī tur Chevron saskārās ar asu protesta kampaņu un šāgada jūlijā paziņoja, ka pārtrauc gāzes ieguves izpētes darbus un slēdz savu biroju. Līgumu ar Lietuvas valdību amerikāņi bija parakstījuši 2013.gada vasarā, solot izpētīt, cik izdevīga varētu būt vietējās gāzes iegūšana. Iepriekš veiktie pētījumi mudina domāt, ka slānekļa dabasgāzes krājumi spētu nodrošināt Lietuvu ar enerģiju nākamos 30-50 gadus. Gāze atrodas divu kilometru dziļumā, tas ir, vieglāk pieejamā slānī nekā daudzviet citur Eiropā. Pašiem lietuviešiem nav tehnoloģiju potenciālā enerģijas avota izpētei un iegūšanai, tāpēc tam tika meklēts partneris Rietumos.

Gazprom noliedz apsūdzības protestētāju finansēšanā gan Lietuvā, gan Rumānijā, norādot, ka neviens nav spējis uzrādīt ticamus pierādījumus. 

No konkrētu faktu minēšanas atturējās arī bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens. Taču pirms savu pilnvaru termiņa noslēguma šāgada septembrī, uzstājoties sanāksmē Londonā, viņš norādīja tieši uz Maskavu. «Labi izplānotajās informācijas un dezinformācijas operācijās Krievija aktīvi iesaista tā dēvētās nevalstiskās organizācijas, kas protestē pret slānekļa gāzes ieguvi. Tas tiek darīts, lai saglabātu atkarību no Krievijas gāzes.» Rasmusens skaidroja, ka savus apgalvojumus balsta uz NATO sabiedroto sniegtajām ziņām.

«Krievija spēlē netīras spēlītes,» saka Rumānijas parlamenta Rūpniecības komisijas vadītājs Julians Janku. Nesen viņš paziņoja, ka Gazprom protesta akciju finansēšanai visā Eiropā ir atvēlējis 82 miljonus eiro. Tiesa, deputāts publiski neatklāj, no kurienes ieguvis šādas ziņas. «Jums taču jāsaprot, ka viņu [Krievijas] drošības dienesti ir pietiekami gudri, lai netiktu pieķerti aiz rokas.»

Ģeopolitiskie karalauki

Viļņveidīgie protesti pret slānekļa gāzes iegūšanu Austrumeiropā, kas ir visvairāk atkarīga no Krievijas dabasgāzes piegādēm, sākās jau pirms trim gadiem Bulgārijā. Ielās negaidīti izgāja neticami daudz cilvēku, kuri līdz tam nebija izrādījuši nekādu interesi par vides jautājumiem. Lai nomierinātu sabiedrību, Bulgārijas valdība 2012.gadā nolēma aizliegt hidrosprādziena metodi un lauza licenci, kas pirms tam bija izsniegta Chevron.

Rumānijā galvenais protestu rīkotājs bija organizācija Rumānija bez viņiem. 2011.gadā tā tika izveidota, lai cīnītos pret amatpersonu korupciju, bet vēlāk savu uzmanību pievērsa slānekļa gāzei, jo «par tās iegūšanas problēmām» uzzināja no saviem kolēģiem Bulgārijā – tā skaidro Rumānija bez viņiem prezidents Džordže Epuresku. Viņš noraida aizdomas par Krievijas lomu protestu atbalstīšanā, sakot, ka šādi pārmetumi ir prasts paņēmiens, lai diskreditētu slāneļa gāzes protesta kustību. «Tas ir ļoti vienkārši: jāpasaka, ka pie kaut kā ir vainīga Krievija, un jūs jau esat uzvarējis diskusijā,» saka Epuresku, piebilstot, ka arī Rumānijai un Bulgārijai vēsturiskās attiecības ar Krieviju nemaz nav tik labas, lai iedzīvotāji tagad vienkārši mestos Maskavas apskāvienos.

Epuresku, kas strādā zinātniskā institūtā Bukarestē, stāsta, ka viņa organizācija nav saņēmusi naudu ne no Krievijas, ne arī no citām valstīm. Tai pietiekot ar nelieliem vietējo aktīvistu ziedojumiem. Sabiedriskajām aktivitātēm viņš atvēl arī daļu no savas algas. «Jūs paši redzat, ka daudz naudas mums nav,» saka zinātnieks, sēžot organizācijas vienistabas birojā ar pāris veciem datoriem.

Atšķirībā no Bulgārijas, kur Krievijas dabasgāzes īpatsvars vietējā tirgū ir 90%, Rumānija ir daudz labākā situācijā (31%), taču vietējās gāzes ražošanas palielināšana ļautu sākt eksportēt enerģiju uz kaimiņos esošo Moldovu. Un tas jau ir ģeopolitiskās stratēģijas jautājums, jo Moldova ir viens no Krievijas ārpolitikas «karalaukiem». Lai gan Moldova un arī Ukraina pēdējā laikā paudušas apņemšanos politiski tuvoties Eiropas Savienībai, abu ekonomika lielākoties joprojām ir atkarīga no Krievijas. 

«Enerģētika pašlaik ir viens no efektīvākajiem Krievijas Federācijas ieročiem – daudz efektīvāka par iznīcinātājiem un tankiem,» intervijā saka Rumānijas premjers Viktors Ponta.

Interesanti, ka Maskavai vides jautājumi nekad nav bijuši prioritāri, vēl vairāk – tā regulāri arestē un tiesā protestējošus vides aktīvistus. Tajā pašā laikā attiecībā uz slānekļa gāzi Krievijas amatpersonas pēkšņi kļuvušas neticami «zaļas» – prezidents Vladimirs Putins pērn deklarēja, ka hidrosprādziena metode «rada milzīgu problēmu videi». Viņš skaidroja, ka vietās, kur šī metode ir atļauta, «no krāna vairs netek normāls ūdens, bet gan melnīgsnējas dūņas».

Gazprom eksporta daļas vadītājs Aleksandrs Medvedevs ir brīdinājis eiropiešus, ka viņiem nekad neizdosies atkārtot Amerikas veiksmi slānekļa gāzes apjomīgā iegūšanā, jo Eiropā ir «atšķirīga ģeoloģija un iedzīvotāju blīvums».

Vismaz daļēji Medvedevam ir taisnība. Piemēram, sākotnējās prognozes par slānekļa gāzes rezervuāru apjomu Polijā pēc pirmajiem izmēģinājuma urbumiem bija jāsamazina. Uz priekšu maz pavirzījušies izpētes darbi Ukrainā, kur gāzes varētu būt vairāk, bet tur prokrieviskie separātisti arī kļuvuši «zaļi» un pasludinājuši hidrosprādziena metodi par «nāves briesmām».

Iespējams, arī Rumānijā slānekļa gāzes rezervju nemaz nav tik daudz, kā cerēts. Chevron, kas paspēja veikt vienu izpētes urbumu, iegūtos aprēķinus vēl nav publiskojis.

Taču, kritizējot eiropiešus, Gazprom ir «aizmirsis» par savu saimniecību, proti, kompānija pati ir ķērusies pie slānekļa gāzes iegūšanas darbiem. Krievijas kompānijas meitasuzņēmums Nis, kas reģistrēts Serbijā, sācis izpētes darbus Rumānijas rietumos pie robežas ar Serbiju. Dīvainā kārtā tur neviens protestētājs līdz šim vēl nav manīts.

Aktīvistu līderi skaidro, ka projektu stadijas ir atšķirīgas: Chevron jau veica pirmo izpētes urbumu, bet Gazprom meitasuzņēmums sācis tikai ģeoloģisko izpēti.

Sociālisti un mācītāji

Konservatīvas politiskās grupas vadītāja Anka Marija Kernju no Bukarestes bija pirmā, kas norādīja uz protestu saistību ar Krieviju. Arī viņai nav nekādu atmaskojošu dokumentu, taču esot netieši pierādījumi. Aktīviste skaidro, ka protestos negaidīti saliedējušās grupas, kurām līdz tam bijis maz kā kopēja. Piemēram, radikālie sociālisti, kuriem ir cieši sakari ar Krievijas ietekmē strādājošajiem drošības dienestiem Moldovā, apvienojušies ar dziļi konservatīvajiem pareizticīgo priesteriem. Aizdomīgi zinoša izrādījās arī angliski raidošā Krievijas valsts telesabiedrība RT, kas mērķēta auditorijai ārvalstīs – tās reportieri sekoja katrai protesta akcijai un izteica brīdinājumus, ka «saindētie ūdeņi nonāvēs gan labību un lopus, gan arī pašus zemniekus».

Rumānijas pretizlūkošanas aģentūras priekšnieks Džordže Majors savos secinājumos ir atturīgs. «Iespējams, kaut kāds Krievijas ietekmes elements pastāv, taču nekas tāds nav pierādīts.»

Pungešti ciema malā esošais Chevron būvlaukums, ko aplenc augsts žogs ar dzeloņstieplēm, tagad ir tukšs. Tajā palikuši tikai sargi un laiku pa laikam atbrauc strādnieki, kuri ar pneimatiskajiem āmuriem drupina betona plātni, uz kuras stāvēja urbšanas iekārtas. Amerikāņu kompānija pagaidām atturas atbildēt, vai plāno pamest Rumāniju pavisam. Viņu vietā gatavs atbildēt ciema mērs Mirča: «Jā, viņi teica, ka brauks mājās.»

Hidrosprādziena metode. Kā tas notiek?

Avoti: AFP, Economist

Gruzdošā kontrabanda

Kamēr politiķi runā par ēnu ekonomikas izskaušanu, Ekonomikas policijas šefa Gata Gudermaņa firma jau ķērusies pie darba – ieguvusi valsts pasūtījumus nelegālo cigarešu iznīcināšanai. Kontrabandas apkarotāja līdzdalība biznesā, kas saistīts ar viņa tiešās atbildības jomu, iekšlietu ministram «nešķiet O.K.». Taču Gudermaņa saites valdošajās aprindās ir gana ciešas, lai policijas vadītājs pat necenstos izskaidrot, kā viņa ģimene tikusi pie turības – tā esot viņa privāta lieta

Cigaretes? Nosalis vīrs melnā jakā, sporta biksēs čukst garām plūstošai cilvēku straumei pie ieejas Centrāltirgū. Lētāko bloks maksā 14 eiro, ja ņem mazāk  – 1,50 eiro paciņa. Veikalos šo Premier marku netirgo, bet lētākās legālās cigaretes maksā 2,50 eiro. Ietaupījums krietns. Pasūtu divas paciņas. Vīrs pazūd starp tirgus būdām, atgriežas ar preci, izdod atlikumu un pazūd krēslā. Šīs kontrabandas cigaretes ar Baltkrievijas akcīzes uzlīmēm tirgū nopirkt ir tik viegli kā aiziet uz veikalu pēc piena.

Ar kontrabandas apkarošanu valstī nodarbojas dažādi dienesti – robežsargi, muitnieki, Valsts ieņēmumu dienests, policija. Katrs savas kompteneces ietvaros uzrauga, lai nelegālās cigaretes valstī neievestu, neražotu un neizplatītu. Iekšlietu ministrija informē, ka pēdējo gadu laikā pieaudzis Valsts policijas kriminālprocesos un administratīvo pārkāpumu lietās izņemto cigarešu apjoms  – šogad vien izņemti 47,4 miljoni cigarešu – un ministrs Rihards Kozlovskis (Vienotība) stāsta, ka «kopumā rādītāji ir pietiekami stabili. Vai tie ir pietiekamā apjomā, lai mēs teiktu, ka izķeram visas kontrabandas cigaretes, grūti pateikt.» Pašvaldību vadītāji ministram esot apliecinājuši, ka reģionos «ir jūtams ne tikai nelegālā alkohola aprites samazinājums, bet arī nelegālo cigarešu.» Ir gan zina pretējus piemērus, jo kontrabandas cigaretes ir viegli pieejamas arī laukos. 

Nepilnus 50 kilometrus no Rīgas – kādas apdzīvotas vietas «točkā» tās jau gadiem tirgo bez kādām pārmaiņām. Šobrīd pieejamas tās pašas Premier, tikai drusku lētāk nekā Rīgā – par eiro četrdesmit. Kāda ir to izcelsme, vai uz robežas ir «caurums», pa kuru ieplūst kontrabandas preces, vai varbūt nelegāli ievestās cigaretes policija ir uzgājusi, tās konfiscētas, bet pēc tam atgriezušās tirgū?

Firmas gremdē, sieva balsta

Valsts policijas kompetencē ir kontrabandas akcīzes preču izskaušana valsts iekšienē. Lai arī policija lepojas ar konfiscēto cigarešu miljoniem, vairāki apstākļi vedina domāt, ka nav darīts viss, lai mazinātu korupcijas riskus pašu kontrabandas apkarotāju vidē.

Divas augstas iekšlietu sistēmas amatpersonas tieši vai pastarpināti pašas ir iesaistītas konfiscētās kontrabandas preču iznīcināšanas biznesā. Tie ir Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes priekšnieks Gatis Gudermanis un bijušais Valsts policijas galvenās Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Rauls Kviesītis, kas šobrīd ir Valsts policijas koledžas direktors, bet no 2003. līdz 2009.gadam vadīja Ekonomikas policiju. Šī policijas vienība cita starpā nodarbojas arī ar akcīzes preču kontrabandas apkarošanu.

Abi 2007.gadā tieši vai pastarpināti kļuvuši par līdzīpašniekiem divos uzņēmumos, kas reģistrēti Vangažos – atkritumu pārstrādes firmās Regreen un Entalpija. Gudermanis kapitāldaļas reģistrē neslēpjoties, uz sava vārda, savukārt Kviesīšu ģimeni firmā pārstāv Raula dzīvesbiedre Kristīne.

Gudermanis ir vienīgais, kurš piekrīt par savu biznesu runāt, taču to, kas izteicis piedāvājumu iegādāties daļas un cik par tām samaksājis, neatklāj. Viņa deklarācijā par 2007.gadu pieejamā informācija liecina – kādas kapitāldaļas iegādājies par 24 000 latu, par tikpat kādas daļas arī pārdevis tālāk, bet sīkākus komentārus sniegt viņš nevēlas. Lursoft informācija liecina, ka Gudermanis un Kviesīte joprojām kopš 2007.gada ir Regreen īpašnieki, savukārt drīz pēc Entalpijas daļu nopirkšanas tās visas pārreģistrētas uz Regreen. Kviesīša deklarācijā par to nekas nav lasāms, jo daļas oficiāli pieder sievai. Kviesītis arī neatrada laiku par savu ģimenes biznesu atbildēt uz Ir jautājumiem.

Šie firmu pirkumi gan šķiet visai dīvaini, ja sīkāk papēta publiski pieejamo informāciju. Iegādājoties Entalpiju, jaunie īpašnieki pārņēma kompāniju ar nepilnu 10 tūkstošu latu apgrozījumu un divtik lieliem zaudējumiem, bet Regreen situācija bija vēl bēdīgāka – uzkrāti 128 tūkstoši latu iepriekšējo gadu zaudējumu, negatīvs pašu kapitāls 145 tūkstoši un parādi kreditoriem vairāk nekā 370 tūkstoši. Kopš iegādes Regreen tā arī nekad nav sākusi darbību, tikai turpinot krāt parādu slogu – kreditoru kopsumma pērn sasniedza jau gandrīz pusmiljonu latu. Entalpija lēni rosījusies, par dažiem tūkstošiem gadā iznomājot zemi un sniedzot kanalizācijas pakalpojumus, līdz beidzot kaut cik vērā ņemama darbība sākusies pērn, kad firma uzsākusi jaunu virzienu – dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu dedzināšanu, kas ienesa 12 tūkstošus latu un ļāva gadu noslēgt ar 445 latu peļņu.

Abas firmas saimnieko izbijušā katlu mājā Vangažos, kur lielākā vērtība acīmredzot ir neliels zemes pleķis un veca krāsns, kas pielāgota atkritumu dedzināšanai.

Taču interesantākie jaunumi notikuši šogad – Iepirkumu uzraudzības biroja informācija liecina, ka Entalpija ar panākumiem startē valsts iepirkuma konkursos. Firma šogad jūlijā uzvarējusi nelielā Valsts nekustamo īpašumu aģentūras iepirkumā par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu iznīcināšanu 21 tūkstoša eiro apmērā, bet jūnijā –  Iekšlietu ministrijas pakļautībā esošās Nodrošinājuma valsts aģentūras iepirkumā par kontrabandas cigarešu iznīcināšanu 69 950 eiro apmērā. Šajā iepirkumā gan ir divi uzvarētāji – Entalpija un Dīlers metāls un to, cik daudz katra firma iznīcinās, noteic konfiscēto cigarešu apjomi un Nodrošinājuma aģentūras vadība. Nekādu lielo peļņu Entalpijai gan šie darbi nesola. Piemēram, par 3,3 miljonu cigarešu sadedzināšanu Nodrošinājuma valsts aģentūra tai maksā 168 eiro plus PVN. Kopumā Entalpija šogad sadedzinājusi 6,7 miljonus cigarešu, tātad nopelnījusi aptuveni 336 eiro.

«Pazīstami cilvēki piedāvāja iesaistīties kā uzņēmuma dalībniekam. Es ilgi par to domāju, piekritu. Gribu uzsvērt – pirms tam izpētīju, vai es to varu darīt, un man likums to neaizliedz,» saka Gudermanis, skaidrojot, ka biznesa piedāvājumu tālajā 2007.gadā saņēmuši abi divi kopā ar Kviesīti.

Pēc Gudermaņa teiktā, biznesa profils ir bioloģiskas izcelsmes blakusproduktu pārstrāde. Tā notiek sadedzinot «krāsnī, kurā pa vienu galu viss iekrīt iekšā nosacīti kā lielā gaļasmašīnā, pa otru galu izkrīt izdedži – balts pulveris, bez kaitīgiem piemaisījumiem.» Kapitāldaļas uzņēmumā iegādājies «ar cerību, ka tādā veidā varētu gūt sev papildu ienākumus,» taču «faktiski mēs neesam nopelnījuši neko», stāsta Ekonomikas policijas šefs, tā apliecinot Uzņēmumu reģistrā pieejamo bēdu ainu.

Kā uzņēmums savelk galus un kur tad īsti slēpjas šī biznesa pievilcība? Gudermanis skaidri neatbild. Stāsta, ka esot cerējuši uz veiksmi, neesot sekmējies, taču turpinot strādāt «ar cerību uz rītdienu».

Vai nevarētu būt, ka veiksmes atslēga slēpjas nevis tajā, ko valsts samaksā par cigarešu iznīcināšanu, bet gan tajā, kas aiziet garām krāsnij un nonāk atpakaļ tirgū? «Man būtu jābūt pilnīgi stulbam, lai ar kaut ko tādu nodarbotos. Ja ar šādu mērķi kaut kādas darbības tiktu darītas, pasarg Dievs, es tur nekad nebūtu klāt,» atbild Gudermanis.

Viņa pienākumos cita starpā ietilpst arī Ekonomikas policijas darba uzraudzība kontrabandas apkarošanā un nepilni 30% no visām akcīzes precēm, ko iestāde pēdējo gadu laikā izņēmusi, ir tieši cigaretes. Tā kā pārvalde ir iesaistīta šī rūpala apkarošanā, tās rīcībā ir arī informācija, kam un cik nelegālo preču atņemts. «Šinī gadījumā manai atklātai līdzdalībai uzņēmumā, man liekas, būtu jāliecina pilnīgi par pretējo [proti, ka tas nepelna nelegālā veidā],»  saka Gudermanis. Viņš uzsver, ka kontrabandas cigarešu iznīcināšana nav viņa un Kviesīša sievas uzņēmuma pa-matbizness, tāpēc «zināmas  pārliecības dēļ, ka es tiešām no ētiskā viedokļa tur neko sliktu nedaru, esmu palicis tur, bet šobrīd es apsveru iespēju šīs daļas pārdot.» To sācis pārdomāt, jo nevēloties turpmāk atbildēt uz «absurdiem jautājumiem».

Gudermanis Ekonomikas policiju vada kopš 2009.gada. Lai arī tā jau ilgāku laiku tiek kritizēta par nespēju izmekēt sarežģītākus ekonomiskos noziegumus un kukuļņemšanā pieķerti arī daži šīs policijas darbinieki, Gudermanis kritiku noraida. «Kvantitatīvie rādītāji nav pasliktinājušies,» viņš saka. Kukuļņemšanu neesot varējis novērst, bet priekšstatu par policijas darbu sabojājot dažas skaļākās lietas, kaut gan patiesībā izmeklēšanā esot liels lietu apjoms. To, ka viņa vadīto policiju biznesa aprindās ironiski dēvē par «SIA Ekonomikas policija», Gudermanis nosauc par nepamatotu raksturojumu. «Lielākā daļa mūsu lietu ir tādas, kurās ir divas puses. Lai kādu lēmumu mēs pieņemtu, tas vienmēr būs pret kādu. Bieži vien šīs lietas balansē starp noziedzīgu nodarījumu un civiltiesisku strīdu. Viena puse vienmēr uzskatīs, ka esam rīkojušies subjektīvi vai kādā veidā ietekmēti.» Viņš uzsver, ka viņa vadītie darbinieki «ir gan spējīgi, gan griboši, gan varoši apkarot ekonomiskos noziegumus. Ar piebildi  –  savu iespēju robežās.»

Savu iespēju robežās Gudermanis arī sniedz skaidrojumu par paša turību. Kā liecina viņa amatpersonas deklarācija, pirms 14 gadiem, kad Gudermanis bija policijas nodaļas priekšnieks, viņam kopīpašumā ar dzīvesbiedri piederēja tikai dzīvoklis Jelgavā un uzkrāti bija 4200 lati skaidrā naudā. Šobrīd viņam pieder dzīvoklis Kauguros un māja ar zemi Babītes pagastā. Gadiem ejot, turība augusi, lai arī pelnījis tikai policijā un saņēmis divus nelielus mantojumus. Tas nav traucējis pakāpeniski iegādāties vairākus zemes gabalus, vēlāk tos pārdot, pieauga arī deklarētie naudas uzkrājumi, taču vislielākais atspaids Ekonomikas policijas šefam šo gadu laikā ir bijusi viņa dzīvesbiedre Inese. 

Kā liecina deklarācija, sieva 2005.gadā Gudermanim uzdāvinājusi 41 000 latu, 2006.gadā – 34 250 latus, 2007.gadā – 94 000 latu. Viņš sievas dāvinājumus nevēlas komentēt. Uzņēmumu reģistra informācija neliecina, ka Inese Gudermane pelnītu biznesā, būtu īpašniece vai amatpersona kādā uzņēmumā, deviņdesmitajos gados viņa kādā firmā strādājusi par grāmatvedi.

Ienākumi no dzīvesbiedres dāvinājumiem nav vienīgie, ko saņēmis Gudermanis. Kā liecina 2009.gada deklarācija, viņš saņēmis arī 60 368 eiro no Igaunijas uzņēmuma Velveren OU,  kurš šajā gadā kļuva par lielāko līdzīpašnieku firmā Regreen.Ir noskaidroja Igaunijas reģistrā, arī šī firma reālu saimniecisko darbību neveic un vienīgais tās īpašnieks un amatpersona ir kāds Vladimirs Zommers, bet e-pasts un telefons reģistrēts Latvijā.

Kriminālprocess nav šķērslis

Svešiniekiem Gudermaņa firmas Vangažos nav viegli atrast. Pa šauru, līkumotu ceļu jāizbrauc cauri daļēji pamestai teritorijai līdz nonākam pie īstā angāra. Nekas neliecina, ka uzņēmuma teritorija būtu apsargāta. Ierodamies oficiālā kartā – kopā ar Nodrošinājuma valsts aģentūras direktoru Ēriku Ivanovu un trīs aģentūras darbiniekiem, kas ieradušies uz kontrabandas cigarešu dedzināšanu. To novēro arī VID amatpersona, kas ir procesa virzītājs nelegālās cigarešu kravas lietā. Muitas darbinieki šīs cigaretes konfiscējuši Rīgas pasažieru ostā. Kravā bijuši kopumā 3,3 miljoni cigarešu Fest ar tādu pašu Baltkrievijas akcīzes preču marķējumu, kāds ir manām Rīgas Centrāltirgū nopirktajām cigaretēm Premier. Mums ar fotogrāfu ir iespēja novērot, kā tiek dedzināta aptuveni puse no aizturētās kravas. Firmas darbinieki kopīgi ar valsts aģentūras pārstāvjiem kastes salādē pacēlājā, tad tās tiek samestas vecajā, nokūpējušajā krāsnī un pielaista uguns.

Saskaņā ar noteikumiem, iznīcināšana ir jāfilmē. Kā pārliecinājās Ir, filmēšana tiešām notiek, taču ierakstu kvalitāte ir tāda, ka ir grūti izšķirt, kas tieši un cik daudz krāsnī tiek samests. Turklāt, saskaņā ar noteikumiem, videoierakstu nodrošina pats cigarešu iznīcinātājs – šajā gadījumā firma Entalpija. Aģentūra no savas puses ierakstu pieprasa, ja rodas kāda nepieciešamība, taču uzņēmējam tas obligāti jāuzglabā tikai vienu mēnesi. Nolikums arī paredz, ka kontrabandas cigarešu iznīcināšanu visu sadegšanas vai sasmalcināšanas laiku uzrauga trīs Nodrošinājuma valsts aģentūras darbinieki, kurus šim procesam nozīmē aģentūras vadītājs. 

Vidējā alga šajā nodaļā strādājošajiem darbiniekiem ir 650 eiro pirms nodokļu nomaksas. «Jā, mēs tos [riskus] apzināmies, tāpēc ministrija ir panākusi, ka no nākamā gada mums ir piešķirti papildu 240 tūkstoši eiro tieši šai nodaļai. Valdība ir atbalstījusi, to ministrs ar valsts sekretāri ir panācis, ka šai nodaļai ar janvāri paceļam algas,» stāsta Ivanovs, uzsverot, ka par saviem darbiniekiem ir drošs.

Iespēju krāpties ar cigarešu iznīcināšanu kategoriski noliedz arī ražotnē sastaptais firmas Entalpija pārstāvis Edgars Filipsons. Jauns vīrietis strādnieka kombinzonā stādās priekšā kā uzņēmuma ražošanas direktors un skaidro – lai arī kontrabandas cigarešu dedzināšanu nevarot uzskatīt par ienesīgu biznesu, firmai tas esot izdevīgs. «Tas ir labs kurināmais, līdz ar to mums nav jāpatērē dabasgāze un mēs uz siltām oglēm liekam virsū dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus, kurus dedzinām.» Mūsu apmeklējuma laikā gan nekas papildus dedzināms – ne miruši dzīvnieki, ne kas cits nav telpās manāms un vizuāli šķiet, ka šeit vispār nekāda darbība labu laiku nav veikta. Vai neviena cigarete neaiziet garām krāsnij? «Noteikti kāda nokrīt garām, pelnos noteikti kāda nokrīt, bet nu tā – droši var teikt, ka nē,» saka Filipsons.

Nodrošinājuma valsts aģentūras direktors Ivanovs skaidro, ka Entalpija tiesības iznīcināt kontrabandas cigaretes ieguvusi konkursā, kas organizēts atbilstoši visiem likumiem un normatīviem. «Mēs neuzticam iznīcināšanu ne Kviesītim, ne Gudermanim, mēs uzticam firmai, kura atklātā konkursā ir uzvarējusi,» saka Ivanovs, norādot, ka nevienam iepirkumu organizatoram neesot pienākums iepazīties ar to, kas ir firmu īpašnieki. «Es nezinu to un man tas arī nav jāzina, lai  es sekotu līdzi katrā iepirkumā, vai kādam no Latvijas amatpersonu ģimenes locekļiem nepieder šī firma.» Ivanovs uzsver, ka Nodrošinājuma valsts aģentūrā ne Kviesītim, ne Gudermanim neesot nekāda teikšana un darbinieki nav lēmuši par labu kolēģiem – augstām Valsts policijas amatpersonām. Tāpat viņš skaidro, ka pats pieņem lēmumus, kā katra konkrētā konfiscētā kontrabandas cigarešu krava tiek iznīcināta – vai to dara paši aģentūras darbinieki, Getliņos sasmalcinot (tas iespējams nelielos apmēros), vai dedzina Entalpija vai arī apjoms ir tik liels, ka jānodod sasmalcināšanai, ko veic otrs konkursa uzvarētājs. Šogad aģentūra kopumā iznīcinājusi 101 miljonu cigarešu, ko konfiscējuši visi kontrabandas apkarošanā iesaistītie dienesti. No tiem Entalpija sadedzinājusi 6,7 miljonus, bet Dīlers metāls – sasmalcinājis 76 miljonus cigarešu.

Tāpat Ivanovs uzsver, ka aģentūra darījusi visu, lai paplašinātu pretendentu loku dalībai šajos iepirkumos, taču neviens cits uzņēmējs piedāvājumam nav atsaucies.

Iespējams, tas varētu būt tāpēc,  ka valsts jau gadiem kontrabandas cigarešu iznīcināšanu uzticējusi uzņēmējiem, par kuru godaprātu pastāv tik lielas šaubas, ka ir ierosināts kriminālprocess. Runa ir tieši par firmu Dīlers metāls, kas šogad iznīcinājusi lauvas tiesu kontrabandas cigarešu.

Pirms diviem gadiem – 2012.gada vasarā VID informēja, ka izdevies atklāt sešu miljonu latu PVN izkrāpšanas shēmu, kurā starp aizdomās par krāpšanu, nodokļu nemaksāša turētajiem ir metālapstrādes uzņēmuma Dīlers īpašnieki Deniss un Sergejs Zaicevi un Kaspars Čerekovs. Lai arī par ierosināto kriminālprocesu, Zaiceva un Čerekova apcietināšanu, vēlāk atbrīvošanu pret 200 000  un 100 000 latu drošības naudu plaši ziņoja mediji, uzņēmējiem piederošai firmai tas netraucēja vēlāk tikt pie valsts pasūtījumiem kontrabandas iznīcināšanā. Kopš 2013.gada decembra iepirkumos par kontrabandas iznīcināšanu vairākkārt uzvarēja Dīlers metāls, kuras 100% īpašnieks ir Deniss Zaicevs. Pirms tam, sākot no 2010.gada nogales, citai šo pašu uzņēmēju firmai Dīlers arī bija sekmējies šajos iepirkumos.

Aģentūras direktors uzsver, ka kriminālprocesa ietvaros uzņēmējiem nav uzlikts liegums darboties un nav bijuši juridiski šķēršļi Dīlers metāls uzvarai iepirkumos. Savukārt Dīlers metāls sarunai par šiem jautājumiem nepiekrita, taču rakstiskās atbildēs norādīja, ka «uzņēmums izmeklēšanas ietvaros ir sniedzis visu nepieciešamo informāciju VID». Vai kontrabandas cigaretes tiešām tiek iznīcinātas, nevis nonākt atpakaļ tirgū? «Kontrabandas cigarešu iznīcināšanas process ir precīzi reglamentēts un tiek skrupulozi uzraudzīts no valsts iestāžu un tiesībsargu puses,» rakstiski atbild Dīlers administratore Inesa Groma.

Šis gadījums nav mēraukla

Tādu cilvēku iesaistīšana kontrabandas iznīcināšanā, kas labi pārzina šo nelegālo tirgu un atbild par tā izskaušanu, met ēnu uz tiesībsargu centieniem apkarot šo rūpalu. Ētisku problēmu tajā, ka kontrabandas apkarotājs iesaistīts kontrabandas iznīcināšanas biznesā gatavs atzīt arī iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis. «Man šķiet, ka tas nav O.K. Es esmu darījis, ko es varu izdarīt. Dotajā brīdī mēs zinām, ka viņš [Gudermanis] nav noslēpies – ja viņš to vēlētos, viņš varēja tur neparadīties vispār,» saka iekšlietu ministrs Kozlovskis, norādot, ka formāla likumpārkāpuma nav. Iekšlietu ministrs arī pieprasījis statistikas datus, kas neuzrādot jebkādas būtiskas izmaiņas kontrabandas izņemšanas datos, līdz ar to – «tur nav vairs ko piebilst. Šis konkrētais gadījums nav mēraukla, lai viņam [Gudermanim] šis amats būtu jāatstāj.»

Pēc Kozlovska teiktā, izmaiņas struktūrvienību vadībā ir policijas priekšnieka, nevis ministra kompetencē un noliedz, ka Gudermaņa atrašanos amatā sekmējušas Ekonomikas policijas šefa labās attiecības ar Vienotības priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas dzīvesbiedru Jāni. Šo draudzību neslēpj arī Gudermanis, skaidrojot, ka ar Jāni Āboltiņu esot pazīstami jau vairāk nekā desmit gadus, abu ģimenēm ir kopīgi draugi, taču uzsver: «es savu pazīšanos neesmu nekādā veidā pozicionējis».

Tikmēr pētnieks Valts Kalniņš uzskata – šajā gadījumā jāvērtē situācijas atbilstība interešu konflikta novēršanas likumam, bet vienlaikus jāsaprot, kādus ētikas standartus Iekšlietu ministrija vēlas piekopt? «Tā ir tāda pelēkā zona, kad valsts amatpersona gūst labumu komercdarbības jomā, kurā pati ir nodarbināta,» saka Kalniņš. Viņaprāt, līdz šim valsts pārvalde nekad nav mēģinājusi noformulēt skaidri saprotamus principus, taču to būtu vērts darīt, jo ir daudz gadījumu, kad «no malas izskatās, ka ir kādas koruptīvas attiecības, jo amatpersona gūst labumu no tās sistēmas, kurā strādā».

Administratīvajos un kriminālprocesos izņemto cigarešu skaits (miljoni)

Avots: Valsts policija

Rasmusens: konflikts ilgs desmitgades

Baltijai jābaidās nevis no Krievijas iebrukuma, bet gan no propagandas uzkurinātiem iekšējiem nemieriem, brīdina bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens

Kopš Krimas aneksijas Eiropas valdības un militāros stratēģus nodarbina jauna dilemma: kā ierobežot Krievijas prasmīgi un mērķtiecīgi būvētās propagandas mašīnas darbību uz savu iedzīvotāju prātiem. Baltija bijusi metožu izmēģināšanas poligons, tāpēc Baltijas pētnieku grupa ķērusies pie dokumentālās filmas, kas dekonstruē šo mašīnas darbību daudzu gadu garumā. Par to, kāpēc Krievija pārsteidza Rietumus nesagatavotus, Kopenhāgenā ekskluzīvā intervijā tikāmies ar NATO bijušo ģenerālsekretāru Andersu Fogu Rasmusenu.

Atstādams ģenerālsekretāra amatu, jūs teicāt, ka NATO uzskata Krieviju par pretinieci. Pretinieka mērķi ir jāzina. Ko vēlas panākt Putins?
Putinam ir lielais ilgtermiņa plāns Krievijas diženuma atjaunošanai, un tas tiks īstenots, veidojot Krievijas ietekmes zonu tuvajās ārzemēs, kas vairāk vai mazāk sedz bijušo padomju telpu.

Kādēļ viņam to vajag?
Tas ir nacionālistiskās domāšanas produkts. Putinam ir ļoti šaurs ļoti nacionālistisku padomdevēju loks. Tā ir arī daļa no Krievijas informācijas un dezinformācijas operācijas, lai radītu ideoloģisku cīņu starp Krieviju un Rietumiem, mākslīgu ienaidnieku. Tā ir ļoti sarežģīta operācija, lielākoties tā ir propaganda. Krievija izmanto tradicionālos Kremļa kontrolētos medijus, taču papildus tam redzam daudz izsmalcinātāku sociālo tīklu izmantošanu, lai radītu iekšējo un ārējo ienaidnieku. Iekšēji Kremļa politikas oponenti tiek dēvēti par nepatriotiskiem. Un tiek radīts ārējā ienaidnieka tēls, ko īpaši iemieso NATO un ASV.

NATO ir militāra organizācija. Kā tā var atbildēt?
Izmantojot vairāk nekā tikai tradicionālos militāros līdzekļus. Ir skaidrs, ka Krievija cenšas apiet NATO līguma 5.pantu, ka uzbrukums vienam sabiedrotajam ir uzbrukums visām dalībvalstīm. Krievija cenšas izvairīties no 5.panta aktivizēšanas – lai nav skaidrs, vai notiek tradicionāls uzbrukums sabiedrotajam.

Kas pašlaik ir sarkanā līnija, aiz kuras 5.pants stājas spēkā?
Mēs nekad neesam skaidri teikuši, kas tieši iedarbinās 5.pantu. Tā ir bijusi daļa no atturēšanas, ka ārējais agresors nezina, kad 5.pants stāsies spēkā. Tāpat ir hibrīdkara situācijā – mēs nekad neteiksim, kā tieši reaģēsim, taču varu jums apliecināt, ka NATO sabiedrotie apzinās šo jauno izaicinājumu. Mums vajag smalkākas metodes Krievijas propagandas atspēkošanai. Šīs propagandas pamatā ir vieni lieli meli.

Kā viss varēja nonākt līdz Krimas okupācijai? Vai NATO bija palaidusi garām sagatavošanos, kas notika kopš Gruzijas kara?
Būtu godīgi atzīt, ka mūs pārsteidza tas, cik ātri Krievija spēja pārvērst lielas militārās mācības reālā militārā uzbrukumā. Krievi apgalvo, ka tur [Krimā] nebija Krievijas karavīru – tie ir vēl vieni Krievijas meli. NATO sabiedrotie zina, ka tā dēvētie zaļie cilvēciņi patiesībā bija Krievijas karaspēks.

Mēs tikām pārsteigti, un mums no tā jāmācās. Tieši tāpēc NATO nolēmusi izveidot ātrās reaģēšanas spēkus, kurus vajadzības gadījumā var ļoti ātri izvietot sabiedrotās valsts aizsardzībai.

Lai to varētu izdarīt, mums vajag atbilstošus uzņemšanas apstākļus Baltijā, Polijā, Rumānijā, Bulgārijā, tāpēc jāinvestē infrastruktūrā, ieskaitot bāzes, ostas, ceļus un dzelzceļus. Mums būs jāizvieto ekipējums un aprīkojums, mums vajadzēs vairāk treniņu un mācību. Kopumā redzēsit lielāku NATO klātbūtni austrumos. Domāju, mums jāsagatavo arī īpašo uzdevumu spēki pret Krievijas hibrīdkaru, jāsadarbojas ar dalībvalstu varas iestādēm, lai pretotos dezinformācijas kampaņām, piemēram, ja Krievija mēģinātu radīt neapmierinātību krieviski runājošajās minoritātēs Igaunijā un Latvijā.

Ko tieši var darīt?
Visefektīvākais ir sniegt patiesu un precīzu informāciju par notiekošo. Nedomāju, ka Kremļa ideoloģija šķiet pievilcīga cilvēkiem Rietumos. Krievijai ir ļoti grūti pasniegt savu propagandu kā ticamu. Visi zina, ka Krievijas karaspēks darbojas Austrumukrainā. Krievija to noliedz, bet visi zina, ka tas ir fakts.

Visi zina, un neviens neko nedara. Nav diez cik iedvesmojoši.
Nevaru piekrist, ka nekas nav darīts. Pēc Krimas operācijas NATO sabiedrotie pastiprināja pūliņus dot pretsparu hibrīdkara darbībai. Gribu uzsvērt vienu simtprocentīgu lietu – ja Krievija uzbruktu NATO valstij, alianse aizstāvētu šo sabiedroto. Tāpēc uzskatu, ka Krievija nepārkāps šo sarkano līniju. Viņi zina – ja uzbruktu NATO valstij, atbilde būtu stingra un apņēmīga.

Vai varat teikt, ka NATO sabiedrotie ir vienisprātis – Krievija ir agresore?
Es tā teiktu. Sākumā bija dažas nianses izpratnē, taču pēc Velsas samita redzam kopēju līniju. Mana pieredze pēc daudzu gadu darīšanas ar Krieviju – mums vajag vienotību un spēku, jo krieviem patīk spēlēt «skaldi un valdi» spēli un sarīdīt vienus sabiedrotos pret citiem.

Nevar viņiem pārmest, ja ir sabiedrotie, kuri pārdod viņiem karakuģus.
Tas ir ļoti labs piemērs. Sabiedrotie diskutēja, vai Francijai jāpārdod tie Mistral, un darījums ir atlikts. Es to uzskatu par solidaritātes un saskaņas izpausmi aliansē.

Komunisma laikos padomju idejas Rietumos atbalstīja galēji kreisie, tagad Kremli atbalsta arī galēji labējie. Nupat Čehijas-Krievijas banka piešķīrusi Francijas Nacionālajai frontei 40 miljonus eiro. Kam ir jākontrolē šis Krievijas naudas pieplūdums Rietumeiropas politikā?
Ļoti labs jautājums, jo nemēģinu teikt, ka tas nav likumīgi. Mūsu brīvajās sabiedrībās iespējams arī ekonomiski sadarboties ar nevalstiskām organizācijām citās valstīs. Bet nebūsim naivi, tas notiek asimetriski. Kremlis ir pastiprinājis noteikums savas valsts nevalstiskajām organizācijām – ja tās saņem naudu no ārzemēm, tās iekļauj īpašā reģistrā un sauc par ārzemju aģentiem. 

Tikmēr mūsu brīvajās sabiedrības ir sarežģīti pat tikai kontrolēt šādas naudas plūsmas, nemaz nerunājot par to apturēšanu. Tās ir divu dažādu sistēmu pastāvēšanas neizbēgamas sekas – ļoti slēgtās Krievijas autokrātiskās un ļoti atvērtās Rietumu sistēmas.

Kā brīva sistēma var cīnīties pret tādu, kura pilnīgi neņem vērā tās noteikumus?
Domāju, ir tikai viena laba atbilde – mūsu ideju un sabiedrības modeļa pārākums. Tieši tas noteica mūsu uzvaru aukstajā karā. Brīvība ilgtermiņā gūs virsroku, jo tā ir ilgstošākais dabas spēks. Ar laiku tā uzvarēs arī Krievijā, un tieši no tā Kremlis baidās – ka viendien «krāsainā revolūcija» ienāks Maskavā.

Jūsu pirmā runa NATO bija par Krievijas iesaistīšanu, bet pēdējā – par to, ka vislielākā nožēla ir par Krieviju. Ko tieši jūs nožēlojat?
Es lietotu pat stiprāku vārdu: vilšanās. Savā pirmajā runā NATO ģenerālsekretāra amatā es iezīmēju, kā NATO un Krievija varētu izveidot patiesu stratēģisku partnerību. Mēs to NATO un Krievijas samitā 2010.gadā vienojāmies izveidot. Tāpēc esmu īpaši vīlies, ka Krievija tagad uzskata NATO par pretinieci. Manuprāt, šis konflikta scenārijs starp Krieviju un Rietumiem ilgs gadu desmitus. Viens elements gan varētu mainīt šo aprēķinu – tā ir naftas cena, kas var saīsināt konflikta periodu.

Varētu iebilst, ka Krievija var kļūt vēl agresīvāka, ja iekšējā situācija kļūs sliktāka. Jūs teicāt, ka lielais plāns ir izveidot ietekmes zonu. Kur ir tās robežas, vai Baltijas valstis ietilpst tajā?
Nav šaubu, Krievijas elitei vajag ārējā ienaidnieka tēlu, lai slēptu faktu, ka tā nav spējusi modernizēt un reformēt Krievijas sabiedrību.

Domāju, pie Ukrainas tas neapstāsies. Krievijai ir lielais Eirāzijas Savienības radīšanas plāns, lai neļautu kaimiņvalstīm integrēties NATO un ES, tāpēc tai vajag atklātus vai iesaldētus konfliktus. Tāpēc redzam konfliktu Piedņestrā, Abhāzijā, Dienvidosetijā un Gruzijā, un Krimā, un es vēl te pievienotu Kalnu Karabahu. Modelis ir skaidrs – Krievija lēš, ka NATO un ES atturēsies uzņemt šīs valstis, kamēr konflikti nav atrisināti.

Vai tas ietekmēs Baltiju? Baltijas valstis efektīvi aizsargā dalība NATO. Esmu ļoti laimīgs, ka pirms 10 gadiem mēs vienojāmies uzņemt Baltijas valstis, jo krievi zina, ka uzbrukums jebkurai no tām iedarbinātu 5.pantu. Tāpēc domāju, ka Krievija neuzbruks Baltijas valstīm. Taču pastāv hibrīdkara risks – nevis atklāts konflikts, bet propagandas mašīnas izmantošana, lai radītu iekšējas problēmas Igaunijā un Latvijā, kur ir lielas krieviski runājošo minoritātes.

2008.gadā Krievija nokāva Gruzijas cerības uz NATO dalības rīcības plānu, tagad Ukrainā tas pats scenārijs. Kāpēc 2009.gadā, stādamies amatā, jūs bijāt tik pārliecināts, ka tas nenotiks atkal?
Pēc aukstā kara beigām mums bija pienākums mēģināt izveidot labāku Eiropu – brīvu un bez dalījuma līnijām. Tāpēc tik daudz pūliņu veltījām, lai iesaistītu Krieviju konstruktīvā partnerībā. Nebijām sapņotāji vai naivi, mēs to darījām ar atvērtām acīm un darījām pareizi. Taču pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai ir skaidrs – Krievija uzskata mūs par pretiniekiem. Uzbrukums Ukrainai bija modinātājzvans, ka nevaram uzskatīt drošību Eiropā par pašsaprotamu. Mēs mēģinājām, diemžēl Krievija neattaisnoja cerības, un nu esam situācijā, kurā šis [konflikta] scenārijs diemžēl ilgs gadu desmitus.

Autore pateicas par viesmīlību Latvijas vēstniecībai Dānijā

Slēptās rezerves

Par spīti sākotnēji drūmajam stāvoklim, valsts budžeta pieņemšanas process noritējis pārsteidzoši mierīgi, jo sevišķi salīdzinot ar iepriekšējiem diviem gadiem, kad gaisu nemitīgi tricināja ultimāti

Zemē ar augošu ekonomiku budžeta pieņemšana politiķiem ir svētki – iespēja apdāvināt savus atbalstītājus, draugus un stratēģiski svarīgas vēlētāju grupas ar valsts naudas lādē ieplūstošo naudu. Ja politiķi ir vienlaikus valstsvīri, viņi šo naudu izmanto arī svarīgāko trūkumu labošanā valsts sociālajā un ekonomiskajā uzbūvē.

Taču, jo tuvāk nāca 2015.gada budžeta finalizēšanas laiks, jo mazāka bija svētku sajūta. Sajūsma par iecerēto izaugsmi – 4% no iekšzemes kopprodukta – noplaka, perspektīvas kļuva mazāk iepriecinošas. Krievijas agresija Ukrainā un pēc tam ieviestās sankcijas, eirozonas stagnācija un pasaules ekonomikas neskaidrās attīstības tendences lika koriģēt prognozes stipri uz leju, līdz 2,8%.

Rezultātā dāvanu solījās būt stipri mazāk. Jau iepriekšējos gados pieņemtie lēmumi aprija visus salīdzinoši vājās izaugsmes nestos papildu ienākumus, un, kad valdība drīz pēc vēlēšanām sanāca, lai vienotos par budžeta rāmi, izrādījās, ka pieejamā nauda jauniem pasākumiem jeb «fiskālā telpa», kā savā ziņojumā raksta budžeta politiku uzraugošā neatkarīgā Fiskālās disciplīnas padome, «bija 0». Dāvanu maiss bija tukšs, taču sapņi bija lieli – ministriju pieprasījumi jaunām iniciatīvām pārsniedza pusmiljardu eiro. 

Kā jau ierasts budžeta veidošanas procesā, izrādījās, ka Finanšu ministrijai tomēr bija šādas tādas slēptās rezerves. 10.novembrī jaunais finanšu ministrs Jānis Reirs Latvijas radio teica, ka jaunām politikas iniciatīvām tomēr būs pieejami aptuveni 100 miljoni eiro. Finanšu ministrijas 1.decembra paziņojumā tika nosaukts vēl lielāks skaitlis: jaunām politikas iniciatīvām kopējā summa bija pieaugusi līdz 180 miljoniem eiro.

Valdība jau 22.novembrī bija vienojusies par jaunu budžeta rāmi, kas paredzēja gan izdevumu, gan ienākumu pieaugumu par 0,6% no IKP. Gan Latvijas likumdošana, gan Eiropas Savienībai dotie solījumi nozīmē, ka budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 1% no IKP, un pie šī atskaites punkta valdība acīmredzot stingri turas, tāpat kā pie apņemšanās nepaaugstināt nodokļus.

Galvenos papildu ienākumus FM atrada ēnu ekonomikas apkarošanā, lielākos nodokļu ienākumos no paaugstinātās minimālās algas, kā arī lielākos dividenžu pārskaitījumos no valsts kapitālsabiedrībām. Lielākie ieguvēji no rudenī papildus piešķirtās naudas būs Veselības, Satiksmes un Zemkopības ministrijas, katra no tām saņems vairāk nekā 30 miljonus eiro klāt pie jau plānotā, kā arī Aizsardzības ministrija, kurai piešķirti vēl 19 miljoni pa virsu jau iepriekš ieplānotajiem 19 miljoniem. (Citu ministriju budžeti arī pieaug, bet tie lielākoties bija jau agrāk iezīmēti palielinājumi.)

Par spīti sākotnēji drūmajam stāvoklim, budžeta pieņemšanas process noritējis pārsteidzoši mierīgi, jo sevišķi salīdzinot ar iepriekšējiem diviem gadiem, kad gaisu nemitīgi tricināja ultimāti. Otrdien, 9.decembrī, MK pieņēma budžetu, Saeima plāno to izskatīt līdz 18.decembrim. Nekādu fundamentālu domstarpību koalīcijā par to nav, ja neskaita Nacionālās apvienības prasību ieviest brīvpusdienas 4. un 5.klases skolēniem, kas izmaksātu ap pieciem miljoniem eiro. Arī pašvaldības budžetu akceptējušas, un skolotāju plaši apspriestā neapmierinātība saistīta pirmām kārtām ar algu aprēķināšanas metodiku. Domājams, ka budžets Saeimā tiks pieņemts bez pārlieku lielām grūtībām. Valdība var arī priecāties par straujo valsts parāda samazinājumu nākamgad, kuru, kā informē FM, nodrošinās aizdevuma atmaksa Eiropas Komisijai.

Tomēr daži vērotāji no malas ir nobažījušies. Fiskālās disciplīnas padome (FDP) norāda, ka negatīvās tendences pasaules ekonomikā rezultātā budžeta ieņēmumu prognozes var izrādīties pārāk optimistiskas. FDP priekšsēdētājs Jānis Platais Ir teica, ka neesot tik ļoti noraizējies par papildu ienākumiem no ēnu ekonomikas apkarošanas, jo «līdz šim mūsu nodokļinieki nav sevišķi pievīluši». Taču, ņemot vērā zemo inflāciju eirozonā un krītošās naftas cenas, 2,4% inflācijas prognoze varētu būt pārāk augsta. Kā atzīmē FDP loceklis, Rīgas Ekonomikas augstskolas ekonomikas departamenta vadītājs Mortens Hansens, zemākas cenas samazina valsts ienākumus, piemēram, no pievienotās vērtības nodokļa. Latvijas Banka nākamgad prognozē par veselu procentpunktu zemāku inflāciju – 1,4% – un aprēķinājusi, ka tas samazinātu budžeta ienākumus par 30 miljoniem eiro.

FDP norāda arī uz budžeta ilgtermiņa riskiem. Lai gan valdība izvirzījusi mērķi iekasēt nodokļos ap trešo daļu no IKP, faktiskās budžeta tendences ir tieši pretējas, un «tikai «ēnu» ekonomikas apkarošanas pasākumi vien diez vai sasniegs plānoto ieņēmumu mērķi».

Vārdu sakot, šogad valdībai svētku laiks vēl solās būt mierīgs, bet nākamajos gados dāvanu maiss var izrādīties nepatīkami tukšs.

2015.gada budžeta rāmis


Dati: Finanšu ministrija

Dzintars ņem pauzi

Nacionālās apvienības populārākais politiķis Raivis Dzintars pēc vēlēšanām izdarījis līderiem netipisku izvēli – kādu laiku veltīs sev un ģimenei

Tikšanās laiku un vietu mainīt nedrīkst – šī padomju kino klišeja attiecas uz Ir pusdienu intervijām ar Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētāju Raivi Dzintaru. Tāpat kā pērn oktobrī, kad apspriedām iespējamo NA aiziešanu no valdības, ja partneri neņems vērā apvienības budžeta ultimātus (tobrīd Zolitūdes Maxima vēl bija savā vietā, tāpat kā pretrunu plosītā koalīcija), tiekamies netālu no politiķa dzīvesvietas – Siguldas restorānā Aparjods. Tikpat tukšā zālē, pie tā paša galdiņa un gandrīz pie tā paša ēdiena – Raivis, uzsvērdams savu konservatīvismu, atkal no plašās ēdienkartes izvēlas iecienītos grilētos vistas iesmiņus.

Iemesls, kādēļ tiekamies, tomēr ir jauns – politiķis pēc nupat notikušajām vēlēšanām, kurās saņēmis plusus no vairāk nekā puses savu balsotāju, ir atstājis Saeimu. Uz laiku nolicis deputāta mandātu, lai dotos bērna kopšanas atvaļinājumā. «Man savos 32 gados ir paveicies, laimējies izveidot ģimeni, kurā aug trīs dēli, un šādā situācijā man pašam ir jājūt, kurš ir tas mirklis, kad es savai ģimenei esmu vajadzīgs vairāk, un šobrīd es jūtu, ka tāda vajadzība ir,»  saka Dzintars. Viņš skaidro, ka likums ļauj arī deputātam doties bērna kopšanas atvaļinājumā uz pusotru gadu periodā, līdz bērns sasniedz astoņu gadu vecumu. Tā kā Dzintaram ir trīs mazi bērni, atvaļinājumā viņš pavisam varētu pavadīt 4,5 gadus, taču tāds neesot mērķis – apņemšanās ir šo atvaļinājumu izmantot uz pusgadu, lai gan simtprocentīgi garantēt, ka atgriezīsies tieši vasaras vidū, viņš nevar. «Es centīšos, esmu apņēmies to darīt, un ikviens mans sadarbības partneris var apliecināt – ja es ko apņemos, tas arī notiek. Varu vēlreiz apliecināt – manos plānos ir turpināt pildīt partijas vadītāja pienākumus, darīt visu no sevis atkarīgo, lai organizācija sasniegtu savus mērķus.»

Dzintars sīkāk lēmuma motīvus necilā, taču atzīst, ka «tie apstākļi ir īpaši un, ja nebūtu nopietnas vajadzības, es šādu izvēli neizdarītu». Viņam ir svarīgi atrast laiku tuvajiem, kompensēt priekšvēlēšanu periodā zaudēto. Situāciju viņš tēlaini raksturo līdzībā ar ziedu dāvināšanu ģimenei – problēmas tā atrisināt īsti nevar, taču var apliecināt uzmanību. Vai tomēr arī paša veselības stāvoklis nav par pamatu šādai politiķim netipiskai rīcībai? «Jebkurai izvēlei nav tikai viens iemesls, ir iemeslu kopums, un, visus šos plusus un mīnusus saliekot, esmu nonācis pie šādas izvēles,» lakonisks ir Dzintars.

NA biedriem adresētā vēstulē viņš informējis, ka sestdien gaidāmajā NA kongresā gatavs atkārtoti uz gadu uzņemties partijas līdzpriekšsēdētāja pienākumus, taču aptuveni pusgadu praktiski partijas darbā neiesaistīsies un jau tūlīt pēc kongresa šos pienākumus varētu uzņemties partijas līdzpriekšsēdētāja vietnieks deputāts Jānis Dombrava. Dzintars uzskata, šis periods «parādīs, kā organizācija spēj darboties. Tas ir zināms tests, cik labs vai slikts vadītājs esmu bijis,» saka Raivis. Kādu atbildi pats sniegtu uz šo jautājumu? «Tas ir ārkartīgi filozofisks jautājums. Es laikam, līdzīgi kā balsojumos par sevi, atturēšos. Zinu, ka vienmēr esmu centies izdarīt darbu pēc labākās apziņas, un es to daru arī šobrīd.» Dzintars uzskata – viss notiek uz labu, un paiešana malā ir «pietiekami vilinošs izaicinājums paskatīties uz organizāciju mazliet no distances». «Ja paskatāmies uz mirkli, kad Visu Latvijai! iesākās, es varēju tikai sapņot, ka žurnāls Ir mani intervēs, ka mēs būsim valdībā un tā tālāk. Pašreizējais punkts, kurā esam, ir mazliet līdzīgs kā pēc iepriekšējām vēlēšanām, kad jāsaprot, kā tālāk virzīties – vai noslīpējam savas iemaņas, prasmes un turpinām darboties, vai iespējams kāds nākamais cēliens, jauns līmenis.» Viņaprāt, pašreizējā valdībā visi ir «savstarpējās atkarības ķīlnieki» – «organisms, kur viena kāja atkarīga no otras, ir līdzīgi spēles noteikumi». Tomēr ilgu mūžu Straujumas valdībai Dzintars neparedz, lai arī neiespējami tas nebūtu. «Man šķiet, ka galvenais rādītājs, ka varētu būt pārmaiņas, ir pašas Laimdotas Straujumas attieksme. Es neesmu dzirdējis tādu ļoti pārliecinošu pašas Straujumas teikto – jā, es vēlos šos četrus gadus nostrādāt.» Par citiem koalīcijas modeļiem viņš runā piesardzīgi, norādot, ka diez vai iespējamas lielas atkāpes no pašreizējā.

Lai arī mandātu nolicis jau pagājušajā ceturtdienā, partijas līdzpriekšsēdētājs atzīst, ka vēl nav sanācis atpūsties. Par vienu gan viņš ir pārliecināts – ilgās prombūtnes laikā NA darbībā un lēmumos nekas nemainīsies. Nekādu ekonomisko grupu ietekmi uz politisko spēku viņš pašlaik neredz un nepieļauj iespēju, ka šie procesi nostiprinātos viņa prombūtnes laikā. Kad iebilstu, ka, manuprāt, maksātnespējas profesionāļu ietekme partijā ir acīmredzama, Dzintars teic, ka par administratoriem domājot «ļoti maz, mums ar viņiem sarunas par maksātnespējas procesu tikpat kā nav bijušas». «Faktiski ir runa tikai par vienu cilvēku – Aigaru Lūsi, un tas, kā es viņu pazīstu, – viņam būtisks ir jautājums par tradicionālās ģimenes stiprināšanu, laulības stiprināšanu,» saka Dzintars. Fakts, ka pielaidi valsts noslēpumam nedabūjušo tieslietu ministri Baibu Broku vēlēšanu naktī savā bentlijā vizinājis administrators Māris Sprūds, neko nenozīmējot. «Un? Es arī ar jums šobrīd vakariņoju. Nezinu visus, ar ko pazīstama Baiba Broka. Privātās attiecības ir privātās attiecības.» Vai tiešām NA vēlētājus neuztrauc šie jautājumi? Dzintars stāsta, ka jautājumi esot, taču pārmet Ir tendenciozitāti šajā jautājumā, jo žurnāls ir iesūdzēts tiesā. Politiķis arī norāda, ka Lūša atkāpšanās no partijas ģenerālsekretāra amata neilgi pēc tam, kad par ierosināto kriminālproesu saistībā ar nepatiesu amatpersonas deklarāciju ziņoja Ir, esot vienīgi sakritība – šādi plāni bijuši jau labu laiku iepriekš, un tas esot bijis tieši Dzintara ieteikums ar mērķi piesaistīt jauniešu partijas darbam.

Ko tieši turpmāko pusgadu darīs – visu laiku pavadīs mājās ar bērniem vai nodosies citām aktivitātēm, Dzintars neatklāj. Šajā periodā viņam nebūs arī nekādu oficiālu ienākumu. Kā savilks galus, ja ģimenē ir vienīgais pelnītājs, jāmaksā kredīts bankai par jauno māju Siguldā un jāuztur trīs bērni? «Tā kā man ir žurnālista iemaņas, pavisam nopietni apsveru iespēju pieteikties par ārštata korespondentu zurnālā Ir,» Dzintars joko un skaidro – ar Saeimas frakcijas vadītāja algu pietiekot, lai izveidotu nelielu uzkrājumu un pat ziedotu labdarībai. «Tāpēc jau tas [atvaļinājuma laiks] nav gads vai pusotrs. Protams, esmu rēķinājis arī savas iespējas,» saka Dzintars. Viņš uzsver, ka nekādus pabalstus no valsts, ne arī deputāta atalgojumu šajā periodā nesaņems. Viņam neesot arī nekādu papildu ienākumu. Tos nesaņem arī no biedrības Sargi valodu un Latviju!, kuru finansiāli atbalsta nacionāli noskaņoti iedzīvotāji paralēli tām iespējām, kas ir ziedot tieši Nacionālajai apvienībai. Dzintars pēc intervijas arī neliedz iespēju iepazīties ar lielākajiem ziedotājiem šai biedrībai, kas pirms vēlēšanām piesaistīja mediju uzmanību, lielākā daļa no viņiem ir ārvalstu latvieši – pretrunīgu radikāļa slavu iemantojušais ārsts Aivars Slucis, Daugavas vanagu nodaļas, mecenāts Vilis Vītols ar dzīvesbiedri, arī Latvijas Nacionālās operas vadītājs Zigmars Liepiņš.

Ēdienkarte

Grilēti vistu iesmiņi, rīsi ar piedevām, maize ar sviestu un zaļumiem
Kumelīšu tēja, medus
Lielbāta avota ūdens
Lasis ar kartupeļu pankūkām
Piparmētru tēja

Māla kājas

Viens Krievijas tanks maksā vairāk nekā desmit Latvijas politiķi

Prezidents Vladimirs Putins ir nācis klajā ar skandalozu paziņojumu: Krievijā slinko un zog!

Lasītājam var piedot, ja nav to pamanījis ziņu virsrakstos, jo pagājušās nedēļas nomācoši garo ikgadējo uzrunu par stāvokli valstī Putins sāka ar absurdo apgalvojumu, ka Krima krieviem esot tas pats, kas Jeruzalemes Tempļa kalns ebrejiem un musulmaņiem. Kņazs Vladimirs, lūk, tur esot ticis kristīts.

Var, protams, rasties nopietnas šaubas, vai šis notikums tiešām nostāda Krimu vienā līmenī ar vietu, kur esot glabājušās Dieva Mozum dotās baušļu plāksnes un no kurienes pravietis Muhameds esot uzkāpis debesīs un saticis Allāhu. Neviens Krimu par tādu svētvietu līdz šim nav uzskatījis, tāpēc Putins drošības labad pavēlēja: «Tieši tā mēs no šā brīža un uz mūžīgiem laikiem pret to izturēsimies.»

Taču tribīnē nebija nekāds Hitlers, kas pārgrieztām acīm ķērc par Lebensraum un draud satriekt pīšļos savus ienaidniekus, nebija pat Putina nesen ar labu vārdu pieminētais Hruščovs, kurš solīja imperiālistiem: mēs jūs apraksim! Tiesa, Putins nikni nolamāja ienaidniekus Rietumos, taču tūlīt pēc tam paziņoja, ka «mēs nekādā gadījumā negatavojamies pārtraukt mūsu attiecības ar Eiropu un ar Ameriku».

Pateicis, cik vien skaļi iespējams, ka Krim naš (Krima ir mūsu), Krievijas prezidents sāka un gandrīz stundu nevarēja pārstāt runāt par tēmām, kas labāk iederētos valsts revīzijas palātas priekšsēdētāja gada ziņojumā. Vēsturisku vīziju, visas plašās krievu pasaules apvienošanas vietā Krievijas Federācijas prezidents savas valsts pilsoņiem nolasīja morāli: beidziet zagt, sāciet strādāt!

Labi, gluži tā viņš nepateica, bet kā lai citādi konspektīvi apraksta monologu, kurš sākas ar banalitāti – «mēs gūsim panākumus, ja paši nopelnīsim savu labklājību un uzplaukumu» – un turpinās ar nebeidzamiem pārmetumiem?

Krievija attīstīsies, ja «tiksim galā ar neorganizētību un bezatbildību, ar pieradumu «norakt papīros» pieņemto lēmumu izpildi». Tiesībsargājošajiem orgāniem «jāatsakās no totālas, nebeidzamas kontroles principiem». Budžeta līdzekļu izlietojumā «par svarīgāko prasību ir jākļūst taupībai un maksimālai atdevei, pareizai prioritāšu izvēlei». (Acīmredzot, līdz šim tā nav bijis.) Celtniecības izmaksas padara Putinu pavisam ērcīgu: «Cenas vieniem un tiem pašiem objektiem ar vienu un to pašu funkciju blakus esošos reģionos vairākkārt atšķiras. Nu, kas tas ir?»

Notiek pat trakākas lietas. «Kā tiešs trieciens nacionālajai drošībai ir jāvērtē nemērķtiecīgi izmantoti vai nozagti budžeta piešķīrumi valsts aizsardzības pasūtījumu veikšanai.» Kas būtu iedomājies, ka ģenerāļi un bruņojuma ražotāji zog?

Diemžēl trūkst arī spējīgu darbinieku. «Laiks beigt dzīšanos pēc kvantitātes un sakoncentrēties uz kvalitāti kadru sagatavošanā,» mudina skolmeistars. Un nepacietīgi piebilst: «Visi jau visu saprot, kas būtu jādara, vajag tikai sākt to darīt.»

Ko vēl varētu norāt? «Nedrīkst imitēt pasniedzēja darbu, medicīnisko, sociālo palīdzību. Ir jāiemācās cienīt pašam sevi un atcerēties tādu svarīgu jēdzienu kā reputācija, un ka no konkrētu slimnīcu, skolu, universitāšu, sociālo iestāžu reputācijas veidojas kopējā valsts reputācija.»

Ļoti īpatnēja uzstāšanās. Sankciju cilpas savilkšanās ap Krievijas kaklu liek daudziem analītiķiem brīdināt, ka Putina iedzīšana stūrī viņu tikai padarīšot agresīvāku, taču viņš gan runā, gan rīkojas pilnīgi citādi. Pārtrauc ģeopolitiski svarīgā South Stream gāzes vada celtniecību zem Melnās jūras. Aizskrien uz lidostu tikties ar Francijas prezidentu Olandu, kurš atteicies piegādāt viņam Mistral kara kuģus. Labvēlīgi izsakās par iespējamu pamieru Doņeckā. Pēc pusgada pārtraukuma Gazprom pat atsācis Ukrainai piegādāt gāzi.

Jau hrestomātisks ir kļuvis Vācijas kancleres Angelas Merkeles martā pirms Krimas referenduma ASV prezidentam Barakam Obamam teiktais, ka Putins, šķiet, zaudējis «saikni ar realitāti». Jādomā, ka saikne sāk atgriezties, un realitāte izskatās visai nepatīkama Krievijas valdniekam. Rietumvalstis runā par ilglaicīgu politikas maiņu pret Krieviju, naftas cenu kritums vēl nepavisam nav apstājies, Krievijas ārzemju valūtas rezerves manāmi dilst. Militāra agresija ir dārgs prieks, un Putins, šķiet, to vairs nevar atļauties, ja jau jāsāk uztraukties par celtniecības izmaksām provincē.

Protams, lētā biedēšanas taktika turpināsies – bumbvedēju lidojumi pār Baltijas jūru, atgādināšana par Krievijas kodolarsenālu. Atdot Krimu vai pieļaut Doņeckas separātistu sakāvi Putins nevar. Taču, kā nesen rakstīja krievu politologs Andrejs Piontkovskis, ir nopietni jāšaubās, vai Putins tiešām grib mirt par Narvu (vai Daugavpili). Viņš ir sācis piebremzēt jau pie krietni mazākiem draudiem sev un savam režīmam.

Tāpēc, turpinot nostiprināt mūsu bruņotos spēkus, lai arī nākotnē nevienam nerastos nekādi kārdinājumi pārkāpt mūsu robežas, tomēr jāatceras, ka īstais drauds Latvijai ir un paliek no Kremļa viedokļa visefektīvākais ietekmēšanas līdzeklis – nauda. Jo viens Krievijas tanks maksā vairāk nekā desmit Latvijas politiķi.

Komentārs 140 zīmēs

Lembergs priecājas. Neatkarīgā par Vienotības kongresu: «Partija izvēlējusies iet saprāta un evolucionāras sabiedrības attīstības ceļu.»

Ir argumenti par labu skolotāju algu publiskošanai, taču valdības lēmuma pieņemšana strīdos izskatās nevis pēc laba piemēra, bet gan pēc pēriena.

Lēnām pār tiltu, draugi. Fotoradari atgriežas uz Latvijas ceļiem, pirmais uzstādīts uz Jūrmalas šosejas pie Varkaļu kanāla.

Bīstams solis

Kremlis gribētu tautas vēlēta prezidenta amatā Latvijā savu «zaļo cilvēciņu»

Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis Ir pagājušonedēļ teica, ka «ideja par tautas vēlētu prezidentu ir mūsu ienaidnieku ideja». Un ka to atbalstot tie, kuri grib, lai atgriežas laiki, kad tauta ir aunu bars.

Toties šīs idejas pašlaik galvenā vēstītāja Inguna Sudraba uzskata, ka tautas vēlēts prezidents beidzot saliedēšot Latvijas sabiedrību. Un redzam tam arī it kā ļoti taustāmu apstiprinājumu – viņas partijas No sirds Latvijai sagatavoto un Saeimā pirmdien iesniegto Satversmes grozījumu projektu, kas paredz tautas vēlēta prezidenta institūcijas ieviešanu, parakstījuši gandrīz visu frakciju pārstāvji, lai arī kādas citādi būtu to ideoloģiskās un pro-grammatiskās domstarpības.

Ideju atbalsta gan Nacionālās apvienības «nacionālisti», gan Saskaņas putinisti. Arī Zaļo un Zemnieku savienības «zemnieki» (kuru «premjerministra kandidātam» Aivaram Lembergam NATO karavīri ir okupanti) un Mārtiņa Bondara un Artūra Kaimiņa Reģionu apvienība. Vienīgie sabiedrības saliedētības pretinieki, ja piekrītam Sudrabas kritērijam, iznāk esam Vienotība, kura, kā teica premjerministre Laimdota Straujuma, šo jautājumu vēl «pārrunās», un Latvijas Zaļā partija, kura šo ideju programmatiski neatbalsta.

Satversmes grozīšanai nepieciešamais Saeimas deputātu atbalsts likumprojektam diemžēl nešķiet nereāls, ja to vienoti atbalstīs Saskaņa un VL-TB/LNNK. Jo ZZS disidentu spurāšanās pretī var beigties tāpat kā viņu iebildumi pret «Krievijas ostas» saimnieka virzīšanu par apvienības «premjerministra amata kandidātu» pirms vēlēšanām.

Tautas vēlēta prezidenta ideja ir ērti populāra lielā daļā sabiedrības, un ar to spēlējušies daudzi politiķi. Tomēr šoreiz gan ģeopolitiskā situācija, gan šādu Satversmes grozījumu virzīšanas stila īpatnības liek domāt, ka ieceres dzinējspēks nav tikai populistiski instinkti, un mērķis, kā Sudraba vienmēr sludinājusi, tik tiešām ir «fundamentāla valsts pārveide».

Sudraba pirms vēlēšanām bija solījusi iesniegt likumprojektu par tautas vēlētu prezidentu jau pašā pirmajā jaunās Saeimas sēdē. Šāds populistisks gājiens būtu nozīmējis priekšlikuma drošu izgāšanos, taču, kad jau vēlēšanas notikušas, tā vairs nebūtu liela bēda. Tomēr pēc NSL sarunām ar Saskaņu oktobra vidū Sudraba un Nils Ušakovs paziņoja, ka savu priekšlikumu virzīšot, «sākot no pirmajām sēdēm». Fakts, ka to virza tikai tagad, divus mēnešus pēc vēlēšanām, acīmredzot nozīmē, ka pasākums ir nopietni sagatavots.

Likumprojekta teksts gan it kā neliecina par rūpīgu gatavošanos. Tajā paredzēts izslēgt no Satversmes 36.pantu, kas nosaka, ka prezidentu ievēlē Saeima, un ir piedāvāts pagarināt prezidenta pilnvaru termiņu līdz pieciem gadiem. Taču nav paredzēts svītrot arī Satversmes 39.pantu – ka prezidenta pilnvaras vienai personai nevar būt ilgākas par astoņiem gadiem.

Tas varētu šķist neticams juridisks brāķis no partijas, kurā ir tādi konstitucionālo tiesību dižgari kā bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes valststiesību zinātņu katedras vadītājs Ringolds Balodis.

Taču aiz šā pasākuma redzama ja ne Sudrabas, Kūtra un Baloža pašu, tad tomēr gudru ganu labi izdomāta stratēģija, kurā šis juridiskais brāķis var būt politiski efektīvs taktisks paņēmiens, kā nenolemt visu projektu tūlītējai neveiksmei.

Kā skaidro Sudraba, viņas atnestā likumprojekta mērķis ir «pirmajā solī» panākt vienošanos, ka tautas vēlēta prezidenta institūciju veidos, bet darbs pie atsevišķa likuma un procedūrām notikšot jau tālākajos «soļos». Arī Saskaņas juridiskais triecienspēks Andrejs Elksniņš dedzīgi klāsta, ka priekšlikums ir tikai par prezidenta ievēlēšanas kārtības maiņu, jo diskusijas «par pārējo» paņemtu pārāk daudz laika.

Aprēķins acīmredzot ir atvieglot balsotājiem no NA un ZZS aizbildināšanos, ka balsojuši taču tikai «par ideju» un «konceptuāli», nevis par konkrētiem pasākumiem tautas vēlēta prezidenta institūcijas veidošanai. Un, nudien, NA tieslietu guru Gaidis Bērziņš jau ir pateicis, ka likumprojekts esot tikai «neliels solis diskusijas atvēršanas virzienā».

Tālākais būtu jau polittehnika – reiz nobalsojuši jeb, kā teic Bērziņš, «atvēruši diskusiju» konceptuāli, deputāti būtu spiesti gan diskutēt tālāk, gan arī noformēt ideju juridiski. Valstij potenciāli graujošas izmaiņas Satversmē būtu banalizētas līdz ikdienišķam politiskajam tirgum.

Tautas vēlētais Krievijas prezidents Vladimirs Putins diezin vai var atļauties mēģināt pievienot Latviju «Krievu pasaulei», sūtot pāri robežai tankus. Bet Saskaņa pievīlusi Kremļa cerības iegūt ietekmi Latvijas izpildvarā Saeimas vēlēšanu ceļā. Sava visas tautas vēlēta «zaļā cilvēciņa» iedabūšana Pilī prezidenta vēlēšanās (kuru otrajā kārtā sacenstos, piemēram, Lembergs ar Sudrabu) varētu būt daudz efektīvāks un arī lētāks veids, kā atgūt Latviju.

Tautas vēlēta prezidenta ideja nav tapusi Latvijas ienaidnieku galvās, taču nākamnedēļ paredzētais balsojums Saeimā būs nevis par idejām, bet gan par konkrētu soli Kremļa ietekmes nostiprināšanai Latvijā. Saeimai uzreiz ir stingri jāaizver šīs lienošās okupācijas mēģinājuma sētas durvis.

Komentārs 140 zīmēs

Jaunais vides ministrs Gerhards (NA) atsaucis apelāciju par bijušā ministra Sprūdža (ZRP) rīkojumu atcelt Lembergu no Ventspils domes priekšsēdētaja amata.

Dārgais priekšnieks. Valstij būtu regresa kārtībā jāpiedzen no Streļčenoka 7000 eiro, ko tiesa likusi KNAB samaksāt Strīķei par pazemināšanu amatā.

Kiberkara fronte. Hakeru uzbrukumu Ir mājaslapai pagājušās nedēļas nogalē var uzskatīt par ienaidnieka komplimentu.