Sadot pa rīkli ģenerālprokuroram, ielikt savu prezidentu, slepeni vienoties par tās valdības graušanu, kurā strādā paša ministri – šādi vārdi un darbi atklājas ietekmīgu politiķu sarunās viesnīcā Rīdzene. Namatēvs Ainārs Šlesers politikas arēnu jau pametis, taču svarīgu lomu tajā turpina spēlēt ZZS smagsvars Aivars Lembergs, kurš… patiesībā baidās uzvarēt vēlēšanās. Neesot «idiots», lai uzņemtos premjera amatu
Viesnīcas Rīdzene numuriņos notikušās politiķu sarunas nevar ieteikt skolēnu debašu klubu dalībniekiem – lamuvārdu straume ir pastāvīga -, taču pilngadību sasniegušajiem pilsoņiem tās atklās daudz par Latvijas politiku. Žurnāls Ir turpina publicēt būtiskus fragmentus no amatpersonu sarunām, ko izmeklētāji ierakstīja laikā no 2009. līdz 2011. gadam un kas vēlāk kalpoja par pamatu tā sauktās oligarhu lietas izmeklēšanā. Šo sarunu saturs Ir kļuvis zināms no avotiem, kas lūdz savu identitāti neatklāt.
Līdztekus biznesa darījumu kārtošanai politika ir bieži apspriests temats Rīdzenes numuriņos, un sarunas atklāj politiskās skatuves aizkulises, kurās vēlētājus parasti neielaiž. Ieskatam – daži spilgti citāti no šīm aizkulisēm.
«Tagad ir vinnēta otrā instance tiesā, nu mēs ar tiesnešiem strādājām un tā…» To nesaka kāds anonīms klerks, bet bijušais tieslietu ministrs Guntars Grīnvalds, skaidrojot Šleseram kādu shēmu, lai uzņēmumu Jūras priede tālāk nodotu Bertoltam Flikam.
«Štelle sekojoša – kandidāts pats to vēl nezina, bet es vienkārši esmu izštukojis, ka par viņu varētu vienoties. To atbalstītu arī viņa akcionāri [Krājbankā], lai sakārtotu banku sistēmu, saproti? Viņu no atvilknes ir jāizvelk,» Šlesers ir izdomājis, kā pēc Ivara Godmaņa valdības krišanas 2009. gadā virzīt bezpartejisku premjeru. Mārtiņu Bondaru! Tāpēc vēlā vakarā sūta Rīgas domnieku un ķirurgu Jāni Zaržecki pie prezidenta Valda Zatlera, lai tas savam bijušajam kolēģim piespēlē šo ideju, pirms nākamajā rītā jānotiek valdības veidošanas sarunām.
«Ja būtu Jakāns, nekas tāds nebūtu bijis… Te jau pirmais variants – davaj, vajag pārbaudīt,» Šlesers sūkstās par VID uzsūtīto pārbaudi saistībā ar mājas būvniecību Jūrmalā un saskaņo ar juristu Ivaru Gulbi, kā pareizāk atbildēt.
«Samaksāju 77 tūkstošus par zemes transformāciju mājai, bet nepabeidza… tie tur [Jūrmalas aizsardzības] biedrība iesniedza tiesā. Tagad domāju, kā to apiet. Murgs kaut kāds! Tad nu ej un stāsti, ka valstī var godīgi biznesu taisīt un nav vajadzīgi ofšori,» citā reizē Šlesers sūdzas reklāmistam Ērikam Stendzeniekam.
«Varenā Latvija» – tāda ir Šlesera ideja jaunās apvienības nosaukumam, kad viņš vēl tikai gatavojas to veidot kopā ar Šķēli. Iedvesmas avots ir Putina partija. «Tā doma ir tāda, kas tagad Krievijā ir uztaisīts – Vienotā Krievija.» Tā esot apvienojusi valsti, kas juka un bruka, un tagad arī Aināra un Andra apvienība simbolizēs varas pārņemšanu. «Tas ir tā kā Tautas fronte,» Šlesers ir savas idejas aizrauts.
Vai citātos atrodams arī kas gluži neticams? Jā, izrādās – Šlesers, kas gadiem brīdinājis par Sorosa centieniem pārņemt varu Latvijā, pats ir sorosietis. Precīzāk, Džordža Sorosa fans. «Es izlasīju grāmatu tikko, par Sorosu… Izcili! Cepuri nost šitā veča priekšā. Man nepatīk tas, kā viņa nauda tika tērēta šeit, starp šitiem draugiem… Bet tā izcilība ir, kā vecis šancē. Viņa dzīve, viss.»
Ar buldozera apņēmību varā ienākušais Šlesers noteikti būtu aktīvajā politikā arī šobrīd, ja «oligarhu lietas» izmeklēšana, Saeimas atteikums viņa kratīšanai un sekojošās ārkārtas vēlēšanas nebūtu pārvilkušas svītru viņa karjerai. Pirms trim gadiem viņš vēlreiz mēģināja kopā ar veco dinozauru gvardi atgriezties, bet savāca tikai 1% balsu.
Taču Rīdzenes sarunās izgaismojas vēl citi ietekmīgi spēlētāji, kuriem joprojām ir svarīga loma Latvijas politikā. Tāpēc sabiedrības interesēs Ir publisko Rīdzenes sarunu fragmentus, lai vēlētāji varētu redzēt, kā viņu priekšstāvji izmanto tiem uzticēto varu.
1. «Iedeva pa rīkli ģenerālprokuroram»
Šlesers 2010. gada aprīlī pusdieno ar zemkopības ministru Jāni Dūklavu, pārrunā politisko situāciju. Tobrīd LPP/LC līderis ir Rīgas vicemērs un nolēmis 10. Saeimas vēlēšanās startēt kopā ar Andra Šķēles Tautas partiju. Dūklavs norāda, ka «kungs no Rietumu puses» ļoti labi izsakoties par Šleseru, savukārt tas atgādina, ka bijis uzticams partneris Lembergam grūtos laikos, kad 2007. gadā «viņu paņēma ciet» un daudzi apkārt sākuši mainīt viedokli. Kā satiksmes ministrs Šlesers tolaik pateicis: «Visas norunas ar Aivaru ir spēkā,» un atteicies strādāt ar tranzīta asociācijas šķeltniekiem, Lemberga oponentiem.
Abi pārrunā arī 15. aprīlī notikušo Jāņa Maizīša izgāšanu Saeimā, kad koalīcija solīja, bet slēgtā balsojumā tomēr neatbalstīja ģenerālprokurora atkārtotu ievēlēšanu amatā. «Aivars nodemonstrēja spēku un iedeva pa rīkli ģenerālprokuroram. Tas ir tāds spēka demonstrējums!» uzslavē Šlesers. Un Dūklavs piekrīt: «Jā, jā.» Tas tagad būšot signāls visiem ierindas prokuroriem un daudziem drošības struktūrās, ka tūlīt «vara mainīsies», rezumē Šlesers.
Lai vara tiešām mainītos, jāuzvar vēlēšanās 2010. gada rudenī. «Tajā sapulcītē, kur es piedalos, skaidri un gaiši pateica, ka par [ZZS] kandidātiem var virzīt tikai tādus cilvēkus, kas reāli ir gatavi strādāt kopā ar PLL un Saskaņas centru,» atstāsta Dūklavs. Tomēr Šlesers ir nobažījies, ka ZZS tiks savēlēti pārāk daudz «nekontrolējamu lumpeņu». Viņš uzsver, ka līdz vēlēšanām kopīgi jāstrādā, lai rudenī var veidot valdību ar SC. «Mans aprēķins ir tāds – ja ZZS nodrošinās pareizos cilvēkus sarakstā, tad mums nav problēmas pa trijiem uztaisīt absolūto vairākumu,» saka Šlesers. «Aivaram arī tāds mērķis,» atbild Dūklavs.
Abi pārrunā arī to, kā valdība nesen atļāvusi priežu izciršanu Šlesera mājas būvniecībai Pumpuros. Dūklavs stāsta, ka Valdis Dombrovskis atteicies šo jautājumu pats virzīt, bet piekritis, ka Dūklavs to izdara, kamēr pats premjers būs ārzemju vizītē.
Sarunas noslēgumā Dūklavs palūdz Šleseram kā Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētājam «vienu praktisku jautājumu». «Man arī tanī skaitā ostā viens zemes gabals pieder tīri privāti,» stāsta ministrs. Īpašums esot Daugavas kreisajā krastā, vairāki hektāri. «Tur zem vienas firmiņas jeb zem divām viņš tagad ir piereģistrēts.» Īpašnieki gan esot vairāki, turklāt «visi zem svešām famīlijām». Pašam Dūklavam piederot 10% zemes, bet tagad kompanjoni vēloties īpašumu ostā pārdot un saņemt «15 ļimončikus». Šlesers skaidro, ka par tādām summām nav ko sapņot, jo zemi ostā neviens nepērk – to var lēti iznomāt. Politiķim Ventam Armandam Krauklim esot bijusi līdzīga problēma, ka savulaik nopircis zemi pie lidostas un tad centies pārdot, stāsta Šlesers.
Ir vēlējās noskaidrot, uz kādas firmas vārda reģistrēts Dūklava zemes kopīpašums Rīgas ostā un vai viņš to atbilstoši likumam deklarējis. Sazvanīts atvaļinājumā, ministrs nolika klausuli, tiklīdz izdzirdēja jautājumu, un līdz žurnāla nodošanai tipogrāfijā atbildi tā arī nesaņēmām.
2010. gada aprīlī Šlesers tiekas ar ministru Jāni Dūklavu, pārrunā viņa vēlmi pārdot zemes gabalu ostā un politisko situāciju, tajā skaitā nesen Saeimā izgāzto ģenerālprokuroru Maizīti.
Šlesers: Par Maizīša tēmu. Tas ir sava veida lakmusa papīrs. Ja Maizīti ievēlētu, nekādas jau tur traģēdijas nebūtu, bet tas būtu ļoti spēcīgs signāls visiem tiem ierindas prokuroriem, visiem pārējiem – nu, ka viss pa vecam notiek. A tagad viņi saņem signālu – tūlītās ieliks kādu citu, saproti, tūlītās vara mainīsies, davaj labāk politikā nelienam, davaj labāk tā…
Dūklavs: Mierīgi, jā…
Šlesers: Kā saka, mierīgi un profesionāli, nevienā, nevienā pusē. Un tas ir signāls ļoti daudziem drošības struktūrās, ka var arī Maizīti noņemt no trases nost tagad. Un, jo vairāk viņi ries tagad, ja, un ja Maizīti atpakaļ neliek uz balsojumu un nepārbalso, ja, tad daudzi teiks…
Dūklavs: Haha. Nav labi!
Šlesers: Nav labi! Saproti, nu. Jo zaldāts ierindas – viņš jau skatās – ja ģenerālis tiek noņemts, tad viņš saka: ja ģenerālis nebija labs, tad es arī laikam kaut ko ne tā esmu darījis.
Dūklavs: Jā, jā!
Šlesers: Aivars nodemonstrēja spēku un iedeva pa rīkli ģenerālprokuroram.
2. Novākt Krūmani, Rimšēviču, Repši
Sniegiem bagātajā 2010. gada sākumā Šlesers tiekas ar bijušo Parex īpašnieku Valēriju Karginu. Eksbaņķierim esot normāls bizness Baltkrievijā, arī Krievijā interesanti piedāvājumi, bet Latvijā pagaidām nekā. Lai gan «man ir palikusi bijusī Parex klientūra», esot jāsaprot, «kādā virzienā pareizi kustēties», jo banku jomā esot «ārprātīga uzraudzība».
Šlesers zīmē vīziju – ja viņam veiksies vēlēšanās, tad būšot «daudz izmaiņu» un biznesa iespēju visiem. Viņš attīstīs ne tikai uzturēšanās atļauju piešķiršanu par ieguldījumiem nekustamajā īpašumā, bet jāgroza arī Pilsonības likums. «Ideja tāda – vajag pārdot pases.» Piešķirot pilsonību kādiem 10 tūkstošiem ļoti bagātu investoru, Latvija «ar vienu rāvienu» atrisinātu visas problēmas, taču to nevarot paveikt ar «pašreizējo valdību un visiem tiem parazītiem, kas tagad sēž». «To var izdarīt tikai variantā, ja mums ar SC ir 51 balss – vai ar Andri, vai ar Aivaru, bet ne ar citiem. Citi uz to neies,» skaidro Šlesers.
Arī Kargins domā, ka finanšu vadība valstī jāmaina. «Es neslēpju savu viedokli šaurā lokā, ka vajag vākt nost visu finanšu galvu – Rimšēviču, Krūmani, tie ir ienaidnieki,» saka Kargins. Krūmane un citi tagad gribot tieši bijušos īpašniekus pataisīt par vainīgajiem Parex problēmās. Kargins ir norūpējies un lūdz Šlesera partijas atbalstu parlamentā. «Saeimā viņi visu laiku grib izvilkt cauri to, lai mūs ar Viktoru izdrāztu. Un tagad memorandā, kas parakstīts ar SVF, ir punkts, ka valdībai jāvēršas parlamentā, lai bijušajiem akcionāriem atņemtu ienākumus no subordinētā kapitāla. Tātad atņemtu mums ienākumus!» Šlesers apsola atbalstu, jo neesot nekāds komunists vai sociālists.
Saeimā vairākus gadus patiešām trūka balsu Kredītiestāžu likuma grozīšanai, kaut arī sabiedrību tracināja ziņas par kārtējiem miljoniem, ko eksbaņķieru ģimenes ik mēnesi saņēma procentos no bankas subordinētajā kapitālā ieguldītajiem 36 miljoniem latu. Kopš krīzes izmaksātā kopsumma 2013. gadā sasniedza jau 12 miljonus, kamēr daudzi iedzīvotāji savilka jostas un valstij nebija izredžu atgūt Parex glābšanā iztērētos miljonu simtus. Tikai 2014. gada vasarā Saeima beidzot pieņēma likuma grozījumus, ar kuriem aizliedza grūtībās nonākušām komercsabiedrībām pildīt pakārtotās saistības (arī veikt procentu maksājumus), kamēr tiek saņemts valsts atbalsts. Maksājumi pareksiešiem apstājās, un pēc gada Satversmes tiesa noraidīja viņu pieteikumu par šīs normas atcelšanu.
Paralēli gadiem turpinās vairākas tiesvedības ar valsti. Skaļākie spriedumi bija pērnvasar, kad vienā prāvā tiesa nolēma par labu Kargina dēlam no Revertas piedzīt 15 miljonus eiro, bet citā – no Kargina un Krasovicka par labu Revertai vairāk nekā trīs miljonus. Galīgie spriedumi vēl jāgaida.
2010. gada janvārī Šlesers runā ar Karginu, kurš atnācis lūgt atbalstu, lai Saeima nenobalso par likuma grozījumiem un neatņem bijušajiem Parex īpašniekiem dāsnos procentu maksājumus no subordinētā kapitāla
Kargins: Nu Latvijā… es neslēpju savu viedokli šaurā lokā, ka vajag vākt nost visu finanšu galvu – Rimšēviču, Krūmani, tie ir ienaidnieki… Protams, Finanšu ministrijā jāmaina gan valsts sekretārs [Bičevskis], gan finanšu ministrs [Repše], jo tie visi ir dežūrcilvēki. Parex pieļāva… Ja nebūtu atņēmuši mums akcijas, mēs attīstītos, un tas viss jau būtu aizmirsies. Bet viņi ieviesa ierobežojumus, visu to izdarīja… Bet tagad Krūmane ir nolēmusi uztaisīt mūs par vainīgajiem visā šajā lieta. Lūk, viņi padarbojās ar banku, viss tikai pasliktinās… Mani uz prokuratūru izsauca. Viens no iemesliem, ka es apsveicu Krūmani, uzrakstīju pa telefonu: Laimīgu jauno gadu, Valērijs. A viņa uzrakstīja par mani prokuratūrai.
Šlesers: Par SMS?
Kargins: Jā. Mani izsauc uz prokuratūru un prasa, vai jūs esat draudējis Krūmanei? Viņa saka, ka esat atrakstījis SMS Jaungadā un viņa tajā saskata slēptus draudus… Nu, tā… (Smejas.) Tā ka ir jābūt uzmanīgam, kam SMS sūti… (..)
Krūmani un Rimšēviču vajag ar vienu rāvienu… To pārītu vajag novākt jebkādā veidā. Viņi ir vainīgi pie tā, kas notika.
Šlesers: A to var izdarīt elementari – apvienot organizācijas. Jo noņemt tik vienkārši nevar, bet, ja apvieno, tad var ielikt jaunu vadību. Bet tad ir vajadzīgs vairākums. (..)
Kargins: Es gribu tevi palūgt… Saeimā viņi visu laiku grib izvilkt cauri to, lai mūs ar Viktoru izdrāztu. Un tas tagad ir memorandā, kas parakstīts ar SVF, tur ir punkts, ka valdībai jāvēršas parlamentā, lai bijušajiem akcionāriem atņemtu viņu ienākumus no subordinētā kapitāla, tātad atņemt mums ienākumus. Vai tu varēsi mūs atbalstīt?
Šlesers: Nu, šo pozīciju mēs principiāli atbalstīsim, jo tas priekšlikums ir pretlikumīgs. Es pacentīšos, no manas organizācijas jums problēmu nebūs, jo es nespēlēju spēles, ka šodien man ir vai nav izdevīgi. Es nekad nekļūšu komunists. Jo šodien atņems kaut ko vienam, rīt jau citam, tas ir tikai laika jautājums…
Kargins: Tas ir galvenais lūgums. Kamēr mēs neesam sapratuši, kā iet tālāk.
3. Slepenā koalīcija un Brigmanis «pie ratiem»
Dienu pēc Tautas partijas lēmuma atstāt Dombrovska valdību 2010. gada martā trijatā tiekas Šlesers, Lembergs un SC frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs, lai vienotos par taktiku līdz oktobrī gaidāmajām vēlēšanām.
Šlesers ir nobažījies, vai ZZS tiešām būs gatava veidot valdību ar SC, nevis Vienotību. «Mums tas ir jāzina, jo savādāk sanāk baigi ņičestno. Nu, nevar būt tā, ka šodien Brigmanis guļās pilnīgi zem…, bet rīt pēkšņi ies kopā ar Šleseru un Urbanoviču! Nu, vot neticu,» saka Šlesers. Urbanovičs piekrīt. Abi pievēršas televīzijas ziņām, kur Tautas partijas deputāte Aija Barča pauž atbalstu mazākumvaldībai. «Šitā te pīzda arī uzmeta,» komentē Urbanovičs. Kompānijai viesnīcas numuriņā pievienojas Lembergs. «Šodien Jānis esot – jau ziņoju – piekritis būt valdībā. Ārlietas, Aizsardzības ministriju un čeku!» smejas Lembergs. «Čeku es pats,» atsaucas Urbanovičs.
Lembergs ir nobažījies, ka palikšana mazākumvaldībā ar Dombrovski iedzen ZZS stūrī, jo valsts budžeta tēriņi būs krietni jācērp un, piemēram, labklājības ministram Uldim Augulim pirms vēlēšanām jānāk pie sabiedrības ar sliktām ziņām. «Izlienot ārā ar saviem priekšlikumiem, kas neviens nebūs labs, vot neviens, viņš visas dusmas izsauks uz zaļajiem zemniekiem,» uztraucas Lembergs. Taču viņš zina, kas jādara. Risinājums ir ģeniāli vienkāršs – uztaisīt krietni pozitīvāku nākamā gada ekonomiskās izaugsmes prognozi! «Un man deficīts neveidojas. Viss!» Vai arī sociālā budžeta caurumu pārfinansēt no pamatbudžeta: «Un visa reforma, bļaģ!» Lembergs nav skops un dod padomu arī Šleseram – izmantot to, ka Dombrovska valdībai tagad jāmeklē atbalsts pie viņa, pret kuru paši tā cīnījušies. «Tev viņus vajag pazemot, pazemot. Lai viņi nāk pie oligarha – lai nāk lūgties pie tā, ko apdirsa,» saka Lembergs.
Šlesers valdībā šobrīd nemaz negrib iet. «Būt valdībā un vienkārši iet uz darbu – tas nafig nav vajadzīgs.» Labāk opozīcijā brīvi rīkoties, nevis «tur, kur tevi drāž visu laiku».
Līdzīgas domas ir arī Lembergam, tikai viņš tās izsaka pusgadu vēlāk, jau pēc vēlēšanām. Lembergs oktobrī skaidro Šleseram, ka tikai pēdējā nedēļā, kad visām partijām sākuši kāpt reitingi, bet ZZS slīdēt uz leju, viņš pieslēdzies vēlēšanu kampaņai. «Man bija bail, ja es uziešu ar pilnu švunku – a mēs novinnēsim, a ko tad es darīšu? A nahren man tas vajadzīgs!» Apsverot, kādi tad varētu būt premjera kandidāti, ja Dombrovskis šo atbildību neuzņemtos, Lembergs rezumē: «Es? Es esmu idiots?»
Taču atgriezīsimies pie trim sazvērniekiem martā. Kaļot kopējas uzvaras plānus, visi vienojas, ka galvenais uzdevums līdz vēlēšanām ir visādos veidos gremdēt valdību. Lembergs, Urbanovičs un Šlesers vienojas, ka jāpiespiež Dombrovskis līdz vēlēšanām atklāt tālākos budžeta griešanas plānus, kas vēlētājiem ļoti nepatiks. Lembergs apsola, ka to viņš piespiedīs – koalīcijas sēdēs partnerus «piļīs» viņa pārstāvis Guntis Blumbergs, bet «Brigmanis varēs sēdēt pie ratiem». Un parlamentā trijotne virzīs dažādus priekšlikumus, kas parādītu ZZS un Vienotības pretrunas – vajag abas koalīcijas partijas tā sanaidot, lai pēc vēlēšanām sadarbība vairs nebūtu iespējama.
Politiķi pārrunā arī vēlmes pēc ministru amatiem, un Lembergs uzsver, ka viņam ļoti svarīgas tieslietas – varētu virzīt Auguli. «Tieslietas es nevaru šobrīd pieļaut, ka tās nonāk Jeģinstvas kontrolē. Jo tas ir saistīts ar mūsu [Ventspils biznesa] kariņiem. »Šajā gadījumā, ja tur būs svešs tieslietu ministrs, viņi piespiedīs [Uzņēmumu] reģistru darīt to, kas nav darāms, viņš skaidro.
4. Uztaisīt prezidentu un premjeru
Pēc vēlēšanām 2010. gada oktobrī Šlesera un Šķēles apvienība Par labu Latviju ir kā pārdurts balons. Pavasarī cerēto 20 vai 25 mandātu vietā iegūti tikai astoņi, un Šlesera bažas ir piepildījušās – valdību divatā veidos vēlēšanu uzvarētāja Vienotība un ZZS. Drīz pēc vēlēšanām Ainārs Rīdzenē tiekas ar Aivaru, lai apspriestu tālāko rīcību gan Rīgā, gan valsts politikā.
Aizejot uz Saeimu, Rīgas brīvostas valdē Šlesers savā vietā atstās partijas biedru Andri Ameriku, tāpēc uz sarunu uzaicināts arī viņš. Lembergs ir nikns uz ostas pārvaldnieku Leonīdu Loginovu un paziņo, ka varētu runāt ar Dombrovski par viņa nomaiņu. Konflikts izvērties par kompāniju LSF, kur «mani bērni ir tieši ieinteresēti». Esot bijusi vienošanās par velkoņu iznomāšanu un darbu ostā, pat «paņēma kukuli, tur kaut kādus 300 tūkstošus dolāru», bet beigu galā norunātais nav pildīts, un uzņēmums vēl skaitoties ostai parādā 500 tūkstošus dolāru, Lembergs stāsta Šleseram un Amerikam. «Vārdu sakot, samaksāja Loginovam un kompānijai naudu, tie paņēma, to, ko apsolīja, neko neizdarīja, un kompānija vēl palika parādā!» Lembergs ir galīgi sašutis un prasa, lai ostas vadība atrod izeju no konflikta.
Ameriks apsola: «Es domāju, ka iziesiem. (..) Ir jāatrod juridiski korektākais variants.» Un palabo Lembergu, ka neesot nekādi kukuļi ņemti: «Nu, tur nekādu naudu nesamaksāja, beigās viņiem viss bija par solījumiem…» un pats Ameriks točna neesot saņēmis nekādu atlīdzību. Šlesers mierina Lembergu, ka Loginovs «nav slikts cilvēks, bet šad tad viņš ļapņit kaut ko tādu…» Ameriks piebalso, ka esot vēl vakar šo audzinājis par izteikumiem, ka pēc prezidenta vēlēšanām kritīs valdība un ostas valde vispār esot lieka. «Koroče, es saku – tu vispār atdajoš atčot kur ir tava loma? (..) Valde ir buferis. Tu taču nevari šodien bez tā bufera izdzīvot pat nedēļu. Nāks jauns ministrs – nahrenizēs tevi ātrāk, nekā tu paspēsi pamosties.» Lembergs sola, ka satiksmes ministra posteni paņems ZZS.
Par lielo politiku saruna turpinās jau divatā, un Lembergs sāk ar tēvišķu pamācību, ka Šķēle un Šlesers apvienojoties tikai noēduši viens otra elektorātu, turklāt arī ZZS patraucējuši. «Vot, neklausījāt – tagad tu būtu varējis palikt Rīgā.» Šlesers samiernieciski atzīst, ka «noasiņojuši esam, bet dzīvi», taču viņš joprojām cer uz varas pārņemšanu pēc prezidenta vēlēšanām 2011. gadā. «Tev jānozīmē prezidents,» liek priekšā Šlesers, jo Valdis Zatlers «nahuj jāvāc nost».
Abi gari apspriež, kas varētu derēt Valsts prezidenta amatam. Izvēle nemaz neesot tik liela – vajadzīgs kāds politiski jau pārbaudīts savējais. «Par kuru cilvēku tu vari, bļaģ, garantēt, ka viņš nebūs otrs Zatlers, nu, pasaki?» retoriski jautā Lembergs. «Saproti, tev tādas situācijas varbūt vairs nebūs – tev šoreiz ir iespēja uztaisīt prezidentu un premjeru. Es domāju, ka gan Urbanovičs, gan Andris, mēs piekritīsim. (..) Izvēlies tikai, kurš ir premjers un kurš prezidents, Aivar!» Visbeidzot nonāk pie vienprātības, ka derētu ministrs Uldis Augulis (ja vien ir sasniedzis obligāto 40 gadu slieksni), Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ja apņemas nedzert) vai ministrs Jānis Dūklavs, kurš Lembergam liekas vislabākais, bet Šlesers domā, ka pretendents bez angļu valodas zināšanām tomēr izsauks pārmetumus. Lembergam ir risinājums – Dūklavs jāliek par premjeru, jo tas angļu valodu var arī nezināt.
Pie prezidenta vēlēšanu temata abi atgriežas arī vēlāk. Tiekoties 2011. gada februārī, Lembergs atkal sūkstās par prezidentu Zatleru. «Zatlers uzmeta. Ne mani, bet citus viņš uzmeta. Man nepatīk tas. Tā kā viņš spēlēja tagad, zinādams, ka viņam jāiet vēl vēlēšanās, tad kā viņš uzvedīsies pēc tam, kad nebūs nekādas vairs bremzes?» Taču Lemberga ideālais kandidāts Dūklavs negribot kandidēt, tāpēc ir jāturpina meklējumi.
Par to, ka risinājumu galu galā atradīs, atgādina iepriekšējo vēlēšanu vēsture. Lembergs ir nikns uz PLL deputātu, bijušo prezidentu Gunti Ulmani, kurš sācis cilāt Šķēles vekseļa lietu un nodēvējis Lembergu par pēdējo oligarhu. Dusmīgais Lembergs sāk Šleseram stāstīt, ka Ulmaņa ievēlēšanu uz otro termiņu 1996. gadā noorganizējis tieši viņš kopā ar Šķēli. «Un tur bija zināms budžetiņš – ne jau par skaistām acīm. Ulmanim vajadzētu Andrim, bļaģ, visu laiku roku bučot, bļaģ…»
2010. gada martā, nākamajā dienā pēc Tautas partijas lēmuma atstāt Valda Dombrovska valdību, trijatā tiekas Lembergs, Urbanovičs un Šlesers, lai saskaņotu plānu, kā vājināt Dombrovska valdību un pēc vēlēšanām veidot savu koalīciju
Šlesers: Jautājums tagad ir tāds. Pirmkārt, vai mēs varam saskaņot rīcību īstermiņā, nu, vot, visi kopā trīs, kas šeit esam. Otrs – ir jārunā par 2. oktobri. Vot, kur man ir bažas. Beigās sanāks tā, ka Vienotībai, zaļajiem zemniekiem būs 51 vieta, mums ar Urbanoviču 49. Finālā es neredzu variantu, kā zaļie zemnieki aizies pie Šlesera un Urbanoviča, nevis ar Vienotību. Tās ir bažas. No tā, kā Augusts uzvedas. Es saprotu, ka Brigmanis ir konjunktūrists, bet viņš tajā pakaļā tā lien, tik dziļi… Es tagad runāju par ideoloģiju, nevis tas, ka mēs te varam sanākt un klusi sarunāt. Tādu dziesmu dziedot, Brigmanis – viņš nevarēs nolēkt.
Lembergs: Es esmu definējis, ka zaļajiem zemniekiem, startējot vēlēšanās, jāņem vērā sekojošs apstāklis – starp tiem, kas var tikt ievēlēti, nedrīkst būt tādi, kuri aiz savas kaut kādas pārliecības ideoloģiskās jeb pagātnes nevar veidot koalīciju ar Saskaņu. Tādi nedrīkst būt. Teiksim, kā Visvaldis Lācis. Atceries, Brigmanis paziņoja, ka notiek sarunas ar Visu Latvijai! Es Augustam pateicu: Visu Latvijai! un Lembergs – aizmirsti! Izvēlies, vai nu Visu Latvijai, vai mani!
Šlesers: Bet tu man atbildi uz jautājumu. Mums jāizrunā atklāti. Pieņemsim, turpina strādāt mazākumvaldība. Mēs ar Urbanoviču valstiski rīkojamies, ļaujam strādāt. Jāmokās valdībai, bet nu strādā visi. Un vēlēšanu rezultāts sanāk tieši tāds – Vienotība plus ZZS ir 51. Es neredzu variantu, kā zemnieki teiks – eu, a mēs te varam ar Urbanoviču, ar krieviem, ar sarkanajiem. Es neredzu variantu.
Lembergs: Pirmkārt, Urbanovičs un Saskaņa šobrīd nav nekādi sarkanie, ja kas. Absolūti. Tautas acīs, bļaģ, saproti, sarkanā lupata ir bezdarbs, bezdarbs un vēlreiz bezdarbs.
Šlesers: Aivar, bet tu saproti, par ko es runāju? Es esmu gatavs saderēt, ka Brigmanis nevarēs… Tāpatās kā es nevarētu lēkt ārā un teikt – eu, davaj es aizeju ar Tēvzemi un aizmirstu, ka mēs ar Urbanoviču it kā mēģinājām draudzēties.
Urbanovičs: Man ir piedāvājums. Vislabākais veids, kā veidot drošību nākotnē, ir sadarbība tagadnē. Es piedāvāju izstrādāt saskaņotu rīcību, kā piespiest Dombrovski vilkt ārā budžeta lietas.
Lembergs: Es viņus piespiedīšu.
Urbanovičs: Ja tu piespiedīsi, jautājumu nav. Bet ja ne, mans piedāvājums – mēs parlamentā saskaņotā rīcībā velkam ārā uzdevumu valdībai.
Lembergs: Normāli. Bet man ir lūgums. Ja mēs tā spēlējam, tad sarunājam, ka pirmie šādus priekšlikumus izsaka zaļie zemnieki koalīcijā, ne otrādi.
Urbanovičs: Es atbalstu, ļoti labprāt. Un vēl – vai mēs varam šito lietu vienreiz nu tad pa īstam nomenedžet koordināciju?
Lembergs: Varam, tikai es tev saku – tad ir regulāri jātiekas un jāsaskaņo. Jo tas, ka mēs te sanāksim vienreiz divos mēnešos, no tā nekas nemainīsies.
Urbanovičs: Pagājušo reizi, kad mēs runājām par to mediju lietu četratā, atceraties, nu, nekas nenotika.
Šlesers: Es gribētu piekrist Jānim, ka mums jāuzliek plāns. Man gribētos, lai vēlēšanās tomēr sanāk tā, ka tā 51 balss ir mums, nevis tam blokam, kurā ir Vienotība un zaļie zemnieki.
Urbanovičs: Tu man neļāvi pabeigt. Kāds ir plāna mērķis? Galvenais mērķis – panākt to, lai zemnieki sadiršas ar Vienotību tiktāl, ka, ieraugot to Dombrovska sūtīto plānu, ka viņi priekš sevis izdara secinājumu – bļaģ, ar šitiem ne, labāk tad ar tiem, pareizi? Bet nevis vienkārši sadiršas, bet par lietu – par skolotājiem, par zemniekiem.
Šlesers: Jā, variants ir tāds: kāda mums ir vajadzīga valdība? Tā ka Aivars parasti uzdod pareizu retorisku jautājumu.
Urbanovičs: Vāja.
Šlesers: Mums ir vajadzīga vāja valdība, jā. Mana pozīcija ir tāda – mēs liksim viņiem strādāt, bļaģ, pat ja Dombrovskis atkāpsies. Vot prezidents nāks un strādās pie kritušā Dombrovska un mēģinās kaut ko tajā valdībā lemt.
Lembergs: Ainār, tu mazliet pārlēci – drīkst? Man ir priekšlikums, ja runājam par saspēli, tad, davaj, vienojamies par saspēli, bet tad iepriekš ir jāaprunā, kuri būs tie jautājumi. Par budžetu – tas ir cieti. To es esmu pateicis un pierādījis ZZS, kāpēc tas ir jādara un kāpēc tas viņiem ir izdevīgi un nav izdevīgi Jaunajam laikam. Un es viņus piespiedīšu to ceļu iet. Guntis [Blumbergs] būs, un Guntis to piļīs, viņš iet uz koalīcijām. Brigmanis varēs sēdēt pie ratiem.
Un Ainār, lai tu saprastu manu tādu… Mēs decembrī vai janvārī – tur pacēlās jautājums par premjerēšanu. Es viņiem teicu – labi, principā varat ar mani rēķināties. Bet mēs norunājām, ka šo jautājumu publisko tad, kas par to atsevišķi vienosimies atbilstoši situācijai. Bet nepagāja nedēļa, Brigmanis televīzijā – viņam jautā, ko jūs liksiet pretī Šķēlem. Viņš saka: Lembergu par premjeru, bļaģ. Un, protams, visi sāka bļaut – ZZS līderis Lembergs, ZZS līderis Lembergs. A huj tauta zina – līderis ne līderis. Saproti, a šobrīd tas, ka es esmu līderis, nozīmē, ka politika, ko realizē Dombrovskis, – tā ir mana politika. A nahuj tad vispār Lembergs vajadzīgs, es jau vispār neatšķiros no Dombrovska, saproti? Tāpēc es ļoti cieti deklarēju ļoti sistemātiski atšķirīgu viedokli, un tā ir politika. Saproti, Brigmanis saka kaut ko vienu, es kaut ko citu. Man šī atdalīšanās ir jāietur, saproti? Es nevaru pieļaut, ka mani apzināti saista ar esošās valdības politiku, bļaģ.
5. Rīga ir mūsējā forever
Šīs vēlēšanas ir maksājušas neadekvāti dārgi, un rezultāts ir sūdīgs. Bet tā kompensācija, ko mēs iegūsim, ir stabilitāte Rīgā, – šis ir precīzākais Šlesera secinājums par politisko situāciju pēc PLL vājā starta 10. Saeimas vēlēšanās. Viņš to stāsta Rīgas Centrāltirgus valdes priekšsēdētājam Dainim Liepiņam, kurš atnācis jautāt, kā strādāt tālāk. Tirgū viņam esot pastāvīgi kašķi ar Saskaņas valdes locekli (vinš amatu drīz arī zaudē). Šlesers skaidro: «Nu viņi juta… Viņi domāja, ka būs valdībā ar Vienotību, pirms vēlēšanām saspēle ar Jaunupu notika. Tagad viņi redz – nav variantu ar Vienotību sadarboties, tā ir Pilsoniskā savienība, tas ir Kristovskis,» kas ieguvuši visvairāk balsu sarakstā un «tas atspiež visos šos priekšvēlēšanu razvodi paļčikami».
Turklāt labā ziņa esot tā, ka SC «sasnieguši šajās vēlēšanās mak-si-mu-mu!», bet 29 vietas tik un tā ir daudz par maz. Urbanovičs esot bijis ārkārtīgi dusmīgs nākamajā dienā, kad sapratis, ka «viņam nespīd – labais rezultāts, bet padirsa vēlēšanas».
Vairs jau neesot laika gaidīt premjera amtu – ja šo un vēl nākamo sasaukumu nosēž opozīcijā, tad «60 gados kāds tu jaunais premjers, tev jau jāgatavojas pensijai – tas pulkstenītis tikšķ», Šlesers stāsta jau citā sarunā saviem ostas biznesa partneriem. Arī sponsori un atbalstītāji nav sajūsmā. To apliecina krievu vidū vispopulārākā telekanāla PBK īpašnieka Oļega Solodova rūgtais secinājums: «Karoče, zaudēja pēc pilnas programmas, bet mēs te visi rukājām slapjām mugurām.» Un arī vēlētāji ilgi negaidīs. «Krievu elektorāts teiks: Urbanovič, a kāda mums buduščeje, kāda nākotne? 20 gadi opozīcijā, tagad vēl četri – tā ir ceturtā daļa gadsimta! Krievu elektorātā radīsies ārprātīgā diskusijas par to, kā nokļūt pie varas. Izrādās, ka atslēgas figūra ir Šlesers! Rīgā, pateicoties Šleseram, mēs esam pie varas!»
Tāpēc attiecības abu politisko spēku starpā tagad nostiprināsies – Šlesers nosauc recepti, kas jau trīs vēlēšanās tiešām ir nodrošinājusi varas nemainīgumu Rīgā. «Vienotu bloku taisām, tas nozīmē, ka Rīga ir mūsējā forever. 40% krievu, 10-15% latviešu, kurus pievilksim klāt. Rīgu paņemam uz visiem laikiem,» Šlesers zīmē vīziju tālāk. «Rīga ir bāze. Saliekot kopā latviešus un krievus vienā veselā, tā ir jauna ideoloģija! Mēs varam pēc četriem gadiem pārņemt varu Latvijā.»
Protams, tam nepieciešama komanda. Šlesera reklāmists Ēriks Stendzenieks norāda, ka Ameriks nav spilgta figūra un paliks Nila ēna, bet Šlesers nav īpaši norūpējies – abi ar Ušakovu «zīmēsies tandēmā», pieslēgs medijus. Turklāt «kas labi ar Ameriku, viņš Nilam pa pirkstiem var iesist ļoti precīzi», jo viena lieta esot iztērēt iepriekšējās domes uzkrāto naudu un tā «pirkt vēlēšanu rezultātus», bet budžetu taču nāksies griezt un strādāt grūtos ap-stākļos. «Nils jau viens pats nav karotājs. Tā komanda… Labi, kad atnāk Teilāns un Dzanuškāns, bet kad viņam ir jācīnās ar tiem savējiem… bļaģ, tad tur ir kaps. Viņš jau ir foršs, smuks puisītis, kas var iet un zīmēties, bet kad jāšancē un jāgriež, tad ir smagi,» domā Šlesers.
Ameriks savu lomu izprot un bloku atbalsta, kaut arī šī neesot mīlestības laulība. Ameriks skaidro Šleseram savu taktiku domē tā: «Ko es daru? To ko Lembergs darīja 6-10 gadus atpakaļ. Hozjaistveņņiks! Ar ko šis bloks var iziet, bļaģ – izremontējām visas skolas, penčuki brauc pa brīvu, mākslas muzejs, kultūras nami. Visiem ir labi. Vot, šitā komanda ir to izdarījusi. Ja mēs turpinām, bļaģ, likt reālu naudu, mēs paņemsim… Ja stāvam atsevišķi, būs sacensība, kurš ko.»
Turklāt Ameriks noteikti dod priekšroku sadarbībai ar Ušakovu, nevis Urbanoviču, jo tas esot «bļaģ, dirsējs», kāds Nils nu gan neesot. «Nilam ir savi mīnusi, tie padomnieki vesels bars, kas viņa vārdā dragā. Bet Nils nav intrigants, točna. Nils cenšas turēt vārdu, cik tas viņam izdodas. Viņš nav taisījis cūcības, vismaz pagaidām.»
Komandas miera labad šleseriešiem nākas arī upurēt vienu sēdekli Rīgas brīvostas valdē, vienlaikus saglabājot vadības grožus. Šlesers skaidro, ka Nilam vajadzīga otra oficiālā alga, jo «dzīvoklis Vecrīgā, jauna sieva…», un osta esot vienīgais reālais variants. Tā arī notiek, pēc Šlesera aiziešanas uz Saeimu Ušakovs nonāk ostas valdē, kur pelna divreiz vairāk nekā mēra amatā.
2010. gada oktobrī pēc švakā starta 10. Saeimas vēlēšanās Šlesers tiekas ar Lembergu un kaļ plānus, kā tomēr pārņemt varu pēc prezidenta vēlēšanām, kurās Lembergam jāieliek savs kandidāts
Šlesers: Draugi no blakus mājas [ASV vēstniecības] uzskata, ka situācija ir bīstama, jo valdība būs pārāk atkarīga no Lemberga. Tas nozīmē, ka valdība var tikt gāzta jebkurā laikā. (..) Kamēr Zatlers ir uz vietas, viņi daudzmaz, a kas būs pēc Zatlera? Doma tāda, ka tev jāskatās, lai tev tur atkal neuztaisa kādas provokācijas. Jo viņi ir sapratuši – kamēr ir Lembergs, tikmēr zaļie zemnieki skatīsies mutē Lembergam un klausīs Lembergam, ja vajadzēs gāzīs Dombrovski. (..) Principā no tevis ir atkarīgs šīs valdības mūžs.
Lembergs: Viņi jau nesaprot, man tā pieeja ir baigi vienkārša. Nu, pieņemsim, labi – ZZS būtu vinnējuši. Nu, labi, Lembergs – premjers. Kas – Valūtas fonds man nāktu pretī kaut kur? Izdrāztu kā mazo ezi, pareizi? Tāpēc es pieslēdzos vēlēšanu kampaņai pēdējā nedēļā. (..)
Man bija bail, ja es uziešu ar pilnu švunku – a mēs novinnēsim, a ko tad es darīšu? A nahren man tas vajadzīgs!
Šlesers: Aivar, O.K., bet ko mēs darām?
Lemergs: Šobrīd nedarām neko. Pozīcija vienkārša – Dombrovskis uzvarējis, veido valdību. (..) Lai viņš izdara visus tos darbus, kas jādara. Viņam nebūs labu ziņu.(..)
Labi, pieņemsim, Dombrovskis nav premjers. A kas ir premjers, pasaki – kurš? Šlesers ar astoņām balsīm neiet cauri. Es? Es esmu idiots? Urbanovičs neiet krastā. Vot vienkārša problēma! Vajadzīgs cilvēks, kas…
Šlesers: Ir jāieliek pareizs prezidents. Man ir priekšlikums sekojošs – tev jānozīmē prezidents. (..) Mēs ar Saskaņu nobalsojam par, un tev ir savs prezidents. Šoreiz nevis tā – trīspusēji saskaņots, bet tu uzņemies atbildību par šo posteni. Tev ir savs prezidents, kurš X stundā varēs tev palīdzēt.
Lembergs: Par kuru cilvēku tu vari, bļaģ, garantēt, ka viņš nebūs otrs Zatlers, nu, pasaki?
Šlesers: Tev jāliek kāds no savējiem! Daudz jau tev viņu nav. (..) Jo, davai, nemeklēsim no malas kaut kur – ņemam ar politisko pieredzi. Nu, Augusts, kā saka, neē…
Vajag, kas zina angļu valodu, lai nevar pārmest. Kas tev no ministriem, Augulis? Kā saka, normāls, jauns cilvēks, viņam nav četrdesmit?
Lembergs: Varbūt ir 40, es neesmu prasījis. (..) Prezidentam ir jābūt 40 gadiem?
Šlesers: Jā.
Lembergs: Es jau domāju, Dūklavs būtu vo! prezidents. Tikai nu angļu viņam nav.
Šlesers: Tas nebūtu labi. Vējonim ir angļu valoda, bet Vējonis pa mīkstu.
Lembergs: Augulis labāks. (..) Es viņu domāju satiksmē vai ekonomikā, nu redzēs. (..)
Šlesers: A kas ar šito Daudzi tev notiek?
Lembergs: Ai, viņš ne. Variants ir uzlikt Gundaram.. (..) un nedzers (..)
Šlesers: Pēc visa kvalificējas Daudze, protams, ļoti labi. Augulis un Daudze. Es nezinu, cik Augulim ir gadu, bet Daudze ir Saeimas priekšsēdētājs – viņu var sagatavot, bet tad viņš zina, uz ko viņš gatavojas nepilnu gadu. Un tad par viņu nobalso. Viņš nominēs nākamo premjeru, tas nozīmē, ka tu varēsi kontrolēt to procesu. Pēc vēlēšanām viņš nosauks vēl vienu premjeru. Jebkuru spēli nav jēga spēlēt, ja tu nezini, ko darīs prezidents. (..) Nav jēgas tagad spēlēties, kamēr ir Zatlers. Viņš nahuj ir jāvāc nost! Jāliek ir vietā Augulis vai Daudze, vai kaut vai Dūklavs, pofig, bez valodas… Bet nu, kā saka, valstij tas nebūtu labāk… Labāk tomēr lai tā angļu valoda ir. (..) Esmu gatavs saspēlēt ar tevi un šīs lietas izrunāt. Esmu gatavs runāt ar Urbanoviču, un viss, un tad taisām valdību. Ja premjers un prezidents ir viens vesels, saproti. Daudze prezidents, Augulis premjers, kādas problēmas?
Lembergs: Nekādas.
Šlesers: Saproti, un tev ir divi amati uzreiz. Tie jautājumi, kas man būs svarīgi, es, kā teikt, ar tevi vienmēr varēšu izrunāt. (..) Saproti, tev tādas situācijas varbūt vairs nebūs – tev šoreiz ir iespēja uztaisīt prezidentu un premjeru. Es domāju, ka gan Urbanovičs, gan Andris, mēs piekritīsim. (..) Izvēlies tikai, kurš ir premjers un kurš prezidents, Aivar! Es šito atbalstīšu.
Lembergs: Es jau nezinu, ko domā Jānis. Jānis jau arī gribēs par 29 balsīm, viņš teiks – paga, paga… spīkers.
Šlesers: Spīkers – Jānis, normāli, pārējo tur sadalīs. Jo ievēlēt prezidentu – tā ir maksa par to, lai nonāktu valdībā. Saeimā slēgtais balsojums. Koalīcija virza dajebko, un Daudze pirmajā piegājienā ir iekšā! Nē, nu, paklausies nav viņš alkoholoķis. Paņem viņu un pasaki – ja tu pierādīsi, ka deviņu mēnešu laikā vari tikt no šitā vaļā…
Saproti, man tāda sajūta, ka Daudze tomēr pēc pārliecības ir pareizajā pusē. (..) Nu jā, bez angļu valodas – tur būs pārmetumi, tur var rasties kritika. Jo Dūklavs atbilstu, viņš būtu tāds hozjaistveņņiks, bet tur kāds var izspēlēt…
Lembergs: Nē, bet Dūklavu var likt arī par premjeru!
Šlesers: Jā, varbūt Dūklavu var par premjeru ielikt, vo! Daudze prezidents, Dūklavs premjers. Premjers, piedod, var arī nerunāt angliski – nekas nenotiks, jo prezidentam jau jābraukā pa visādiem samitiem. Premjers var mazāk braukāt.
Lembergs: Tā ir.
Šlesers: Un visiem būs skaidrs, tajā brīdī, kad no vienas partijas nāk premjers un prezidents – tu busi uzvarējis. Bet man nebūs žēl.
6. Dabūt naudu, netikt cietumā
Paliekot opozīcijā Saeimā, Šlesers nenolaiž rokas. «Labi, Aivars būs valdībā, un kaut kādas lietas, kas būs vajadzīgas atrisināt, mēs varam risināt,» viņš rezumē sarunā ar partneri Viesturu Koziolu. Esot tikai jāsāk gatavoties nākamājām vēlēšanām, un tajās Šleseram būs, ko vēlētājiem parādīt. Viņš ārkārtīgi lepojas ar ideju tirgot uzturēšanās atļaujas, kas pacelšot Latviju. «2011. gads – daudzi darījumi. 2012. gads – sākas būvniecība! Tas ir no nulles, oficiālas summas, par miljoniem. Ja tas aiziet un tirgus reāli jutīs… To tikai vajadzēs laicīgi pareizi iepakot. Redzi, valdība samazina izdevumus, paceļ nodokļus, a Šlesers ar vienu pareizu lēmumu, bļāviens…» Šajā kontekstā viņš arī pectecim Amerikam piekodina, ka krievu skolas Rīgā esot īsta «zelta ādere» – jo uzturēšanās atļauju pircēji esot sajūsmā, kad uzzina, ka Eiropā ir valsts ar krievu skolām!
Ainārs domā, ka politisko sazobi ar Aivaru sekmēs arī sapratne biznesā – tā viņi pārspriež ar biznesa partneriem ostā. «Viņam tik daudz spēki ir aizgājuši un tik daudz ir padirsts, ja tā saka… Ja viņš sāks vēl šeit cīnīties,» Šlesers norāda uz Lemberga problēmām Ventspils tranzītbiznesā, Latvijas Kuģniecībā. Toties Rīgā ostas bizness plaukst. «Galvenais, ka nav ne karošanas bijis, nekā… Tur – visa informācija noplūdusi, visi Meroni… A šeit viss ir zolīdi! Šeit mēs sēžam un sakām, kā [peļņu] dubultot, a tur sēž un kā ar tiesvedībām,» norāda Šlesers. Viņam piebalso Baltijas Tranzīta servisa vadītājs Ivars Sormulis: «Es jau aizgāju prom no turienes, varu salīdzināt. Te ir pavisam cita lieta. Tur drusku pēc provinciālisma ož. Viens no razvodčikiem ir Meroni,» kas staigājot no viena pie otra un stāstot, ka pārējie esot duraki.
Koziols gan brīdina, ka Lemberga pozīcijas nemaz neesot tik stabilas – viņš sastapis kādu paziņu advokātu un tas brīdinājis, ka Vitol ieliks Aivaru cietumā. «Ja viņš tā rīkosies, kā viņš tur rīkojas, Vitol apsolīja – Londonā būs tiesa, un Londonā ieliks cietumā. Vienkārši for your information.» Turklāt cits cilvēks esot stāstījis, ka Saskaņas ievešana valdībā esot uzticēta Ingunai Sudrabai. «Tas Maskavā ir nolemts, ka mums vajag Sudrabu par premjeri,» Koziols atstāsta dzirdēto.
Tomēr Šlesers ir pārliecināts, ka Lembergs ir ļoti labi nostiprinājies politiski. «Dombrovskis, pidars, ir atšuvis SC, viņam vairs nav menevra… Aivars var diktēt, ko grib.» Citiem vārdiem sakot, «viņam šinī valdībā ir vieglāk risināt savas lietas un teikt – drāzīsiet, gāzīšu!»
No sarunām redzams, ka līdzīgs skatījums ir daudziem. Piemēram, sabiedrisko attiecību konsultantam Mārim Mednim, kas Šleseram palīdz Saeimā lobēt uzturēšanās atļaujas. Šlesers 2011. gada februārī tiekoties piemin, ka esot šo tēmu jau izrunājis ar sociologu Aigaru Freimani, bet interesējot arī Medņa viedoklis par ZZS un Vienotības valdības stabilitāti. «Nu, Lembergs, viņš diktē noteikumus visiem. Un Lembergam, kā zināms, ir divas intereses: nauda Ventspilij un lai neieliek cietumā. No tā viss arī izriet,» saka Mednis. «Jo arī visa viņa lielā tirāde par valdības tēriņiem beidzās ar to, ka prokuratūrai iedots pa daudz naudas. Viss. Nu, nav citas intereses. Un kamēr šī valdība nodrošinās šīs divas viņa pamatlietas – viņš negāzīs šo valdību.»
Nākamajā žurnālā lasiet, kā oligarhi regulē medijus.
