Streikot ģimenes ārsts Ainis Dzalbs nevēlas, bet nezina, kā lai citādi pievērš uzmanību faktam, ka valsts pārskaitītās summas nesedz ģimenes ārstu izmaksas
Sen nebija pēcpusdienas kafija malkota tik skaistā vietā! Sēžot uz betona klučiem aiz Jaunsvirlaukas pagastmājas, kuras pirmajā stāvā kopā ar sociālo darbinieci, policistu un zobārsti strādā arī ģimenes ārsts Dzalbs. Ja skaista vasaras diena pavadīta doktorāta telpās, visas ilgas tiek piepildītas, sajūtot pļautas zāles smaržu un dzirdot vēju milzīgajos ozolos. Ģimenes ārstam Ainim Dzalbam (38) patīk strādāt laukos, 20 kilometrus no Jelgavas, gādājot par aptuveni 2000 Staļģenes un Emburgas iedzīvotāju veselību. Viņš joprojām cer, ka abas ģimenes ārstu asociācijas ar Veselības ministriju izlīgs un nekāds streiks 3. jūlijā nesāksies. Taču ministrija atsakās veidot streika izlīguma komisiju, tāpēc ļoti iespējams, ka Dzalbam nāksies vien pievienoties kolēģiem.
Ģimenes ārsti prasa palielināt valsts finansējumu par viņu darbu, atteikties no idejas par kopprakšu izveidi un e-veselību par obligātu padarīt tikai tad, kad šī sistēma būs funkcionāla un droša. Dzalbe precizē, ka katram ģimenes ārstam ir savi apsvērumi, kāpēc viņš gatavs streikot. Viņam tādi ir divi. «Lauku ģimenes ārstu praksēs vissvarīgākais ir adekvāta samaksa par veiktajām manipulācijām. Mēs uzturam tā dēvētos valsts dotētos pakalpojumus. Lielā mērā manipulācijas veicam par saviem līdzekļiem,» viņš saka. Otrs iemesls – viņš neatbalsta ministrijas ieceri veidot kopprakses, ko paredz valdībā iesniegtais veselības reformu plāns.
Tarifi jeb nauda, kas no valsts budžeta tiek pārskaitīta mediķiem par viņu veiktajām manipulācijām, nav pārskatīti kopš krīzes. Tāpēc tā nesedz reālās izmaksas. Dzalbs min vairākus piemērus. Lai izskalotu no ausīm sēra korķus, viņam bija jānopērk tam speciāli paredzēta ierīce, kas maksā 170 eiro. Par katru procedūru valsts maksā 3,06 eiro. Ar lūgumu izskalot ausis doktorātā vēršas vidēji viens divi pacienti nedēļā. Tātad jāpaiet apmēram gadam, lai Dzalbs atpelnītu naudu, ko ieguldīja ierīces iegādei. «Ir ģimenes ārsti, kuri izlemj, ka viņiem tas nav vajadzīgs. Raksta nosūtījumu speciālistam,» saka Dzalbs. Tāpat ģimenes ārstiem uzticēts paņemt uztriepes onkocitoloģiskām analīzēm, par katru šādu manipulāciju pārskaitot 3,56 eiro. «Mums ir ginekoloģiskais krēsls – pavecs, vēl saglabājies no kolhoza laikiem,» saka Dzalbs. Būtu jāpērk jauns, kas maksā ap 1500-2000 eiro. Bet Dzalbs lēš, ka paietu pieci gadi, kamēr viņš ar valsts pārskaitīto naudu atgūtu krēslā ieguldīto naudu. Tāpēc viņš, kā vairums ģimenes ārstu, iesaka vērsties pie ginekologa. Toties Dzalbs pats veic plaušu slimību diagnostiku ar spirometrijas aparatūru, par kuru samaksāja 1500 eiro. «Ilgstošu klepotāju, smēķētāju, astmas slimnieku ir daudz. Bet par katru diagnozi man no valsts samaksātās naudas paliek 3,90 eiro. Atpelnīt aparatūrā ieguldīto naudu – ļoti grūti,» secina Dzalbs. Kāpēc viņš to stāsta? Lai ilustrētu, ka lētāk nedarīt nekā darīt. «Tas ir lielākais absurds. Ja pie ģimenes ārsta atnāk pacients, kuram ir nesaprotami izsitumi, sēra korķi un sirdsklauves, ģimenes ārstam izdevīgāk dot trīs nosūtījumus, nekā pašam ārstēt. Man ir lauku pacienti, viņi nebūtu laimīgi braukt uz pilsētu, bet pilsētās ir gandrīz vienalga – ārstēties doktorātā vai poliklīnikā.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.