Žurnāla rubrika: Svarīgi

Putina «bēgļi»

Posted on februāris 18, 2015 by - Tēma

Latviju kā rezerves bāzi, iegādājoties īpašumu un iegūstot uzturēšanās atļaujas, izvēlējušies ap 10 000 Krievijas pilsoņu. Viņu vidū ir gan Kremlim pietuvinātie, gan oponenti

Slavenais Krievijas dokumentālo filmu režisors Vitālijs Manskis Spānijas kinofestivāla laikā viesnīcā skatījās ziņas. Bija 2014.gada marts. Diktore bezkaislīgi vēstīja par Krievijas parlamenta atļauju prezidentam Vladimiram Putinam izmantot armiju tautiešu aizstāvēšanai ārzemēs. Citiem vārdiem, legalizēt Krimas aneksiju un atbalstu Austrumukrainas separātistiem.

«Labi atceros dienu, stundu un pat sekundi, kad pieņēmu lēmumu,» režisors stāsta janvāra rītā Rīgā, tikko atgriezies no filmēšanas Ukrainā. «Tās bija beigas. Tajā sekundē es piezvanīju sievai, atgriezos no festivāla, atbraucām uz Rīgu un pēc trim dienām aizbraucām jau ar uzturēšanās atļauju.»

Dienas laikā izvēloties un nopērkot plašu dzīvokli ar apgleznotiem griestiem Rīgas centrā par Maskavai zemu cenu, Manskis bija kļuvis par vienu no 3173 Krievijas pilsoņiem, kuri pērn ieguva tiesības pārcelties uz dzīvi Latvijā. Izvēlei par labu kalpoja tas, ka Rīga atrodas tikai pusotras stundas lidojumā no Maskavas, šeit runā krieviski un Krievijas pircējiem īpašumi šķiet lēti.

Pretrunīgi vērtētajā Latvijas «investoru programmā» piecos gados uzturēšanās atļaujas ieguvuši 13 518 ārzemnieki. Vairākums – 10 tūkstoši – ir Krievijas pilsoņi. Aptuveni šāds ir iedzīvotāju skaits Talsos vai Dobelē. Pretēji līdzīgām programmām Eiropā 90% Latvijas pieteikumu nāk no bijušās PSRS valstīm.

Galvenais ieguvējs no programmas ir nekustamo īpašumu attīstītāji un tirgotāji. Šajā nozarē nonākuši 83% no Latvijā piecos gados investētā 1,1 miljarda eiro, 12% guļ bankās, bet uzņēmumu pamatkapitālā ieguldīti mazāk nekā 5%.

Programmas unikālais lētums – īpašuma iegādes slieksnis bija zemākais ES – nozīmē to, ka Latvija izdevusi visvairāk atļauju, kas ļauj trešo valstu pilsoņiem dzīvot un ceļot ES, pati nopelnot salīdzinoši maz. Piemēram, Portugāle divos gados nopelnījusi miljardu eiro, izsniedzot 1775 «zelta vīzas», kamēr Latvija līdzīgu summu saņēmusi, izsniedzot atļaujas 13,5 tūkstošiem piecos gados.

Krimas faktors

Pieteikumu skaits strauji pieauga pēc Maidana un tam sekojošās Krimas aneksijas. No Ukrainas pieteicās divreiz vairāk nekā gadu iepriekš. Vilnis no Krievijas sākās pēc Putina atgriešanās prezidenta amatā 2012.gadā un pērn turpinājās gandrīz tādā pašā līmenī.

Ukrainā dzimušais, bet lielāko daļu dzīves Maskavā pavadījušais Manskis ir tāds imigrants, kādu lielākā daļa Latvijas sabiedrības akceptē: izglītots vidusslāņa pārstāvis, kas neatbalsta Putina politiku.

Viņš dibinājis gan Krievijas neatkarīgo dokumentālo filmu festivālu ArtDokFest, gan plūcis starptautiskus laurus. Taču varas attieksme mainījās, kad Manskis nolēma veidot filmu par Ukrainā notiekošo caur savas dzimtas vēsturi. Režisors stāsta, ka pieteikums uzvarējis valsts konkursā, bet tad sekojušas dažādas atrunas un izvairīšanās, līdz kultūras ministrs skaidri pateicis – neviens Manska projekts valsts naudu vairs nedabūs.

Latvijas iestādēm nav priekšstata, cik no iebraucējiem ir līdzīgi Manskim un vai kopā ar masu neierodas Krievijas un citu bijušās PSRS valstu vadoņu savām tautām nozagtā nauda.

Līdz Krimas aneksijai atļauju kārotājus Drošības policijā pārbaudīja viens cilvēks, Re:Baltica apliecināja vairāki avoti. Statistiski tas nozīmē vismaz 15 pieteikumu pārbaudi dienā. Tagad atradusies nauda vēl vismaz četriem cilvēkiem, taču darbs norisinās atpakaļgaitā – noskaidrojot, kas Latvijā jau ieradies.

Bēgošais vidusslānis

Lai saprastu, kāda profila cilvēki pēdējā gada laikā pieprasījuši termiņuzturēšanās atļaujas, Re:Baltica pētījumam atlasīja 315 dārgākos pirkumus Rīgā un Jūrmalā, kas iegādāti kopš Maidana protestu sākšanās Ukrainā 2013.gada novembrī līdz pērnā gada septembrim, kad Latvija pacēla atļaujas cenu un  pirkumu straume izsīka.

Secinājums: pēdējā gadā absolūtais vairākums īpašumu pircēju ir Krievijas vidusslānis. Liela daļa pircēju saistīti ar vidēja lieluma privāto biznesu, it īpaši bankām. Vairums uzvārdu bija grūti identificējami – iespējams, tāpēc ka īpašumi iegādāti uz ģimenes locekļu vārda vai cilvēki nav izgaismojušies ne ar ko īpašu.

Daļa – žurnālisti un mākslinieki. Savu nekustamo īpašumu portfeli ar dzīvokli klusajā centrā Alberta ielā papildinājis satīriķis Mihails Zadornovs, bet ar dzīvokli un māju Jūrmalā – aktrise Tatjana Dogiļeva un viena no KVN sejām Jurijs Askarovs.

Neliels skaits atļauju saņēmēju ir ar Krievijas valsti saistītu uzņēmumu vadībā. Pie īpašumiem un uzturēšanās atļaujām tikuši esošie vai bijušie vadības pārstāvji tādos Rietumu sankcijām pakļautos uzņēmumos kā Gazprombank, VTB un Bank Moskvi. Īpašumu Latvijā nopirkusi arī Forbes par Krievijas bagātāko cilvēku atzītā Ališera Usmanova ģimene. Iepriekšējos gados atļauju par depozītu bankā bija noformējis Putina draugs, multimiljardieris Arkādijs Rotenbergs. Viņa brālim Borisam īpašums – pompoza celtne Garkalnē – piederēja ar firmas starpniecību, bet tagad nodota dēlam.

Neoficiāli, bet kompetenti avoti min, ka starp atļauju pieprasītājiem ir personas, kuras saistītas arī ar Rosņeftj, Rosņeftegaz, Rosatom, Lukoil, Nacionaļnaja gazovaja kompaņija, Transņeftj u.c, bet Re:Baltica pētījumā par dārgāko īpašumu pircējiem tādas identificēt neizdevās.

Nauda pret drošību

Latvijas programma bija populāra galvenokārt lētuma un Krievijas tuvuma dēļ – nopērkot īpašumu 150 000 eiro vērtībā Rīgā vai Jūrmalā vai 70 000 eiro vērtībā citur Latvijā, varēja tikt pie tiesībām dzīvot ES.

Pērn maijā parlaments nekustamā īpašuma cenas slieksni palielināja līdz 250 000 eiro, kas atbilst nākamajam lētākajam piedāvājumam Eiropā – Grieķijai. Neskaitot Grieķiju un Bulgāriju, pārējās deviņās ES valstīs, kur uzturēšanās atļauju var iegūt ar nekustamā īpašuma iegādi, tas ir tikai viens no darījuma elementiem. Valstis cenšas pārliecināties, ka investīcijām ir ilgtermiņa labvēlīga ietekme uz ekonomiku, nevis tikai īstermiņa ienākumi attīstītājiem. Cenas ir daudz augstākas un izsniegto atļauju skaits mazāks.

Pēc sliekšņa palielināšanas pircēju skaits strauji samazinājās, lai gan tas sakrita arī rubļa vērtības lejupslīdi. Kopš septembra, kad stājās spēkā likuma izmaiņas, līdz janvāra beigām pret īpašumu pieprasītas 67 atļaujas, bet banku depozītu – 23.

Taču, Latvijas ekonomikas izaugsmei atkal bremzējot, ietekmīgais nekustamo īpašumu lobijs atsācis cīņu par uzturēšanās atļauju lētāku izpārdošanu, padarot slieksni vēl zemāku nekā agrāk. Ekstrēmākais priekšlikums ir Vienotības deputātam Inesim Boķim – 50 000 eiro īpašumiem laukos un 180 000 eiro Rīgā vai Jūrmalā, bet viņa partijas biedrs Vilnis Ķirsis iesaka slieksni būtiski samazināt līdz 125 000 eiro ārpus Rīgas.

Lobijs, par kura jauno seju kļuvis eksdeputāts Viktors Valainis, pamato – pēc smagās ekonomiskās krīzes jauno projektu būvnieki orientējušies tikai uz ārzemju pircējiem. Ja tie beidzas, apdraudētas esot 200 miljonu eiro investīcijas un 5000 cilvēku darbavietas saistītajos sektoros.

Pret likuma izmaiņām iebilst viens no koalīcijas partneriem – Nacionālā apvienība pieaugošo Krievijas pilsoņu skaitu uzskata par draudu Latvijas drošībai. Šim viedoklim pievienojas aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, kurš pretēji sava politiskā spēka ZZS viedoklim iestājas pret atļauju lētāku izpārdošanu. Vējonis norāda – rubļa vērtības krituma dēļ Krievijas pilsoņu pirktspēja ir samazinājusies, un viņu piesaiste prasīs arvien jaunas atlaides.

Izmaiņas neatbalsta arī Drošības policija, kas pārbauda pieteikušās personas. Tā lielāko draudu saskata nevis nelegālās naudas vai organizētās noziedzības ieplūšanā, bet gan iespējā, ka lielā pieteikumu gūzmā nespēs izsijāt valsts drošībai bīstamas personas. «Pašreiz spēkā esošais likums ir mazinājis potenciālos riskus. Vērtējot no nacionālās drošības aspekta, neredzu nepieciešamību veikt grozījumus,» pauda Drošības policijas priekšnieks Normunds Mežviets.

«Katram ir savi iemesli. Varbūt daļa arī bēg, bet Rīga nav drošākā vieta ne idejiski, ne ģeogrāfiski,» režisors Manskis saka par pēdējo Krievijas emigrācijas vilni, ko izraisījis Putina karš Ukrainā. «Valstī, kas ir atkarīga no viena cilvēka, var notikt pilnīgi viss un nevis kaut kad, bet piecās minūtēs. Mēs tagad runājamies, bet pēc piecām minūtēm uzzināsim, ka ir ieviestas izbraukšanas vīzas. Tas var notikt un var nenotikt, jo nav nekāda dialoga ar sabiedrību. Nav pilsoniskās sabiedrības.»

Par viņiem rakstīja Ir

Posted on februāris 18, 2015 by - Tēma

 

Trīsreiz ievainots, bet ne soli atpakaļ!

Ukraiņu puisis un brīvprātīgo bataljona Donbass karavīrs Vladimirs Šumeiko Latvijā jau pazīstams – viņš bija viens no Kijevas maidaniešiem, kurš pērnā gada 22.janvārī gūto acs savainojumu ārstēja Latvijā, un Ir par viņu rakstīja tieši pirms gada februārī. Iestājies brīvprātīgo bataljonā, devās uz fronti Ukrainas austrumos, kur 24.augustā kaujās pie Ilovaiskas atkal tika ievainots, šoreiz kājā. Sarunā ar Ir Vladimirs stāsta, ka kopumā ievainots trīs reizes – vēl viņam trāpījušas lādiņu šķembas. Pašlaik viņš atkal ārstējas Kijevas slimnīcā, jo sašautā kāja nedzīst labi un veikta jauna operācija – pārstādīta daļa no kaula.

Par spīti ievainojumiem, Vladimirs ir apmierināts ar aizvadīto gadu – viņš kļuvis patriotiskāks. «Mēs karadarbību Ukrainā varam apturēt tikai tad, kad sakausim pretinieku. Ne soli atpakaļ!» saka Šumeiko. Tomēr uz jautājumu, vai karu varētu izbeigt, ja Austrumukrainā iedibinātu federālu pārvaldi, viņš nikni teic: «Ja grib Ukrainas decentralizāciju, tad lai velk dzeloņstiepļu žogu ap Doņecku un Lugansku!»

Visvairāk viņu neapmierina Ukrainas parlamentāriešu un arī prezidenta nogaidošā pozīcija, lai gan pats ir darbojies Porošenko vēlēšanu štābā. Ja Porošenko pavēlētu Ukrainas armijai doties kaujā, «viss sen jau būtu beidzies», pārliecināts Šumeiko, kurš prezidentam pārmet veltu solījumu došanu. «Pretterorisma operāciju viņš solīja pabeigt nedēļas laikā, bet drīz jau būs gads. Mums kā šīs operācijas dalībniekiem tagad vēl jāsaskaras ar birokrātiju – nevar saņemt dokumentus, lai iegūtu sabiedriskā transporta, komunālo maksājumu atvieglojumus. Ja man kāds vēl kukuli paprasīs, dabūs pa seju,» Šumeiko norāda uz korupciju.

Vēl viena neatrisināta problēma ir Ukrainas armijas pērkamie ģenerāļi. Šumeiko uzskata – neviens no ģenerāļiem, kuri pie Ilovaiskas un citur ļāva apšaut un sakropļot karavīrus, nav reāli sodīti, jo atbrīvošanu no amata viņš par sodu neuzskata.

Ukraina nav un nebūs Krievija, atvadoties saka Donbasa bataljona brīvprātīgais karavīrs.

Saliedēšanās gads

Nežēlīgs pārbaudījumu gads Ukrainai – tā laiku kopš Maidana notikumiem vērtē Jeļena Vasiļjeva, kara laikā pērnvasar Ukrainā «iestrēgusī» Krievijas cilvēktiesību aktīviste un interneta kopas Gruz 200 radītāja pazudušo un nogalināto karavīru meklēšanai. Ukraina šajā karā ir izdarījusi it kā neiespējamo – ienaidnieka priekšā saliedējusies par nāciju.

Jeļena ir pabijusi daudz kur Ukrainā un secina – kara gads ir attīstījis ļoti augstu garīgumu un pašorganizēšanos. Par spīti iepriekšējo varu laikā novājinātajai armijai un tam, ka arī Ukrainas jaunajā vadībā palikuši daudzi Krievijas ietekmē esoši cilvēki, ukraiņi tomēr spēja ātri izveidot savu armiju, brīvprātīgo bataljonus. «Neatkarīgas Ukrainas 24 gadu laikā ir izaugusi paaudze, kas savu zemi no krieviem aizstāv tāpat kā savulaik Krieviju no fašistiem,» salīdzina Jeļena. Ne velti Ukrainas aizstāvji dēvē pretiniekus par rašistiem jeb Krievijas fašistiem. «Viņi cīnās kā lauvas,» saka Vasiļjeva, apliecinot, ka visās izšķirošajās kaujās iesaistīta nevis Ukrainas armija, bet brīvprātīgo bataljoni, kas nepakļaujas armijas vadībai.

Otrs brīnums, teic Jeļena, ir brīvprātīgie, kuri rūpējas par Ukrainas aizstāvjiem – pin maskēšanās tīklus, ada cimdus, izgatavo pārnēsājamas krāsniņas, labo bruņutransportierus. Mariupolē, Slovjanskā un Kramatorskā Jeļena redzējusi, kā brīvprātīgie gatavo boršča pakas, žāvē dārzeņus armijas pārtikai.

«Taču pati apbrīnojamākā lieta ir bērnu zīmējumi – no visas valsts bērni tos sūta uz fronti. Esmu bijusi karavīru teltīs, ierakumos un tur redzējusi šos zīmējumus, tie ir pie tankiem un pat pie kritušo kapa krustiem. Donbasa bataljonam pati nesen nodevu paku Kijevas 93.vidusskolas bērnu zīmējumu. Viens no karavīriem, tos ieraugot, sāka raudāt,» atceras Jeļena. «Viņi saka – bērni ir tīras, nevainīgas dvēseles, kaut kas no Dieva, un šie zīmējumi ir kaut kas no debesīm.»

Minskas sarunas Jeļena sauc par absurda teātri, kas domāts Rietumiem. Viņasprāt, kādas no ukraiņu brīvprātīgo vienībām var nepakļauties Kijevas vadībai un turpināt kaujas, taču vēl svarīgāk ir atzīt – separātistu kaujinieku nav, pamatā Ukrainas austrumos cīnās Krievijas armijas karavīri.

Tagad Vasiļjeva sākusi cīņu, lai atgūtu Ukrainas karagūstekņus, kas aizvesti vergu darbā Krievijā. Tādu esot ap 400, Krievija piedāvājot izpirkt cilvēku, summas sniedzoties līdz 8000 eiro. «Tas ir cilvēktiesību pārkāpums. Tas ir aizgūts no Čečenijas kara, kad čečeni tirgojās ar krievu karavīriem,» saka Vasiļjeva.

Uzvaras diena

Posted on februāris 18, 2015 by - Tēma

Kamēr eiropieši paļaujas uz diplomātiju un ASV tikai apsver, vai sūtīt Ukrainas aizstāvjiem ieročus, separātisti sagrābj arvien jaunas teritorijas, un ukraiņu armija irst pa vīlēm. Kādas uzvaras Putins svin gadu pēc iebrukuma Ukrainā?

Pie ūdens cisternas ar plastmasas pudelēm rokās rindā sastājušās saērcinātas sievietes netīrās drēbēs, kuru stūrus rausta ass vējš. Citi izmisīgi cenšas tikt pie maizes, ko pie Debaļceves domes pievedusi Ukrainas armija. Vēl daži cenšas uzlādēt radio vai akumulatorus no pārvietojamā ģeneratora. «Tāda ir mūsu ikdiena,» saka Valentīna Belokoņa, kas tagad mitinās pie radiem. Viņas pašas mājai pagājušajā mēnesī trāpīja šāviņš, nogalinot māti. «Jebkurš brīdis mums var kļūt par pēdējo.»

Nelielā pilsēta, kur krustojas svarīgas dzelzceļa līnijas, jau septiņus mēnešus ir viens no galvenajiem separātistu uzbrukumu mērķiem. Tā atrodas aptuveni 70 km uz ziemeļaustrumiem no pašpasludinātās republikas galvenā bastiona – Doņeckas. Debaļceve ir caurcaurēm sadragāta: veikali bez logiem, nami ar iebrukušiem jumtiem un grīdām, ielas ar sprādzienu krāteriem.

Debaļceves nosaukumu tagad bez problēmām māk izrunāt arī Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Fransuā Olands, jo šī apdzīvotā vieta kļuva par vienu no sāpīgākajiem jautājumiem pagājušās nedēļas miera sarunās Minskā. Un pilnīgi iespējams, ka tieši Debaļceve būs tā, kuras dēļ pamiera vienošanās sabruks. Lai gan Ukrainas un separātistu ieročiem bija jāapklust naktī uz pagājušo svētdienu, tiek ziņots, ka pirmajā diennaktī notikuši vismaz 112 uzbrukumi, lielākoties tieši pie Debaļcevas.

Pagaidām tajā savās pozīcijās vēl turas 6000 Ukrainas armijas vīru. Iespējams, viņu ir pat 8000. Precīzo skaitu valdība atklāt nevēlas. Taču skaidrs ir tas, ka Debaļcevē atrodas 30 000 kājnieku lielās Ukrainas armijas sirds. Līdz aizpagājušajai svētdienai šo sirdi no trijām pusēm bija ielenkuši separātisti, vienīgā brīvā dzīsla piegāžu nodrošināšanai stiepās no ziemeļrietumiem pa ceļu M03. Taču tad separātisti triecienā ieņēma nelielo Logvinovas ciemu ar 30 mājām, kas ieskauj šo ceļu, sakāva ukraiņu kontrolposteni un paši nostiprinājās stratēģiski svarīgajā punktā. Ukrainas armijas sirds tika ielenkta pilnībā.

Debaļceves dēļ ukraiņu armija ir nonākusi gandrīz bezcerīgā situācijā, un to labi zināja arī Vācijas, Francijas, kā arī Krievijas un Ukrainas līderi, sabraucot uz steidzamām sarunām Baltkrievijas galvaspilsētā. Debaļceve bija viens no Minskas tikšanās iemesliem, otrs – ASV paziņojums, ka tās apsver ieroču piegādes sākšanu novājinātajai Ukrainas armijai.

Separātisti pasaka «nē»

Situācija Debaļcevē un debates par ieročiem ir novedušas Eiropu pie bīstamas eskalācijas. 2013.gada novembrī uzliesmojušais konflikts, kad toreizējais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs atteicās parakstīt pāris gadus gatavoto asociācijas līgumu ar ES, sākotnēji nozīmēja plašus protestus Kijevā, taču to saasināja Krievijas prezidenta Vladimira Putina lēmums anektēt Krimu, un tagad tas izvērties sadursmē starp Eiropu un Maskavu, kāda nav piedzīvota daudzas desmitgades. Tieši tāpēc Vācijas un Francijas līderi tik izmisīgi centās nekavējoties noorganizēt miera sarunas. 17 stundu ilgās tikšanās laikā Minskas Neatkarības pilī bija jāatrisina vairākas būtiskas problēmas. Vispirms – kā pārtraukt asinsizliešanu Austrum-ukrainā? Taču tikpat svarīgs bija jautājums – vai Eiropa spēs novērst ieilgušo konfliktu ar Putina Krieviju? Kā vislabāk tikt galā ar agresoru, proti, kurā mirklī kompromiss draud pārvērsties par izdabāšanu? Un vēl, protams, – vai Eiropa pati spēj atrisināt savus konfliktus bez ASV iejaukšanās?

Minskas sarunu bīstamākais brīdis pienāca pagājušās ceturtdienas rītā. Ap astoņiem pēc vietējā laika Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) īpašā sūtne Heidi Taljavīni iekāpa auto Minskas centrā, lai četriem sarunās iesaistītajiem līderiem aizvestu sliktas ziņas. Agrā rīta stundā viņa bija tikusies ar tā dēvēto «kontaktgrupu», kurā bija Krievijas, Ukrainas, EDSO, kā arī separātistu pašpasludināto Doņeckas un Luganskas republiku līderu pārstāvji.

Taljavīni piebrauca pie Neatkarības pils, kurā Merkele, Olands, Putins un Ukrainas prezidents Petro Porošenko bija diskutējuši visu nakti. EDSO sūtnes atvestie jaunumi principā iznīcināja 14 stundas ilgušo sarunu rezultātus: prokrieviskie kaujinieki atteicās parakstīt pamiera līgumu.

Līderu sarunas bija sākušās iepriekšējā dienā pulksten 18.30. Tās ritēja visu nakti, vienīgais pārtraukums bija īsas vakariņas. Vienā brīdī vārdu apmaiņa izvērtusies īpaši skaļa, kad balsi pacēlis gan Putins, gan Porošenko. Taču abi drīz nomierinājās. Kopumā var teikt, ka viņu personiskās attiecības ir salīdzinoši labas – Putins un Porošenko viens otru uzrunā ar «tu».

Saķeršanās iemesls bija krievu vēlme diktēt savas prasības. Tobrīd viņi tik tiešām jutās vareni, zinot, kas notiek Debaļcevē. Eiropieši savukārt uzstāja uz tūlītēju pamieru, jo bija nobažījušies par Ukrainas armijas izredzēm. Merkele un Olands atgādināja arī zīmīgu piekāpšanos, ko no Putina bija panākuši nedēļu iepriekš, viesojoties Maskavā, – ka jaunas vēlēšanas separātistu kontrolētajā teritorijā notiks tikai aiz septembrī novilktās demarkācijas līnijas. Tātad viņi nedabūs simtiem kvadrātkilometru, ko iekarojuši kopš pērnā gada Minskas pamiera. Savs uzstādījums bija arī Kijevai: nenotiks tiešas sarunas ar separātistiem, kā to prasa Kremlis.

Turpretī Putins guva virsroku jautājumā par robežu starp Austrumukrainu un Krieviju. Viņš panāca, ka to pagaidām neuzraudzīs ne ukraiņi, ne arī starptautiski spēki. Pie šā jautājuma varēs atgriezties pēc separātistu rīkotajām vēlēšanām, ja vien tās vispār kādreiz notiks.

Četru līderu sarunas draudēja pārtrūkt vismaz divas reizes pat pirms Taljavīni ierašanās. Īpaši strīdīgs bija jautājums par smago ieroču atvilkšanu. Galu galā tika panākta vienošanās, ka ukraiņi tos atvelk no pašreizējās frontes līnijas, bet nemiernieki – no pērnā septembra demarkācijas līnijas. Tas nozīmē plašas buferzonas izveidi un to, ka separātistiem savi smagie ieroči būtu jāatvelk krietni tālu uz aizmuguri, dažviet pat līdz Krievijas robežai.

Tieši ar šādu izlīguma versiju separātistu pārstāvji tika iepazīstināti ceturtdienas rītā. Un viņi pateica «nē».

Merkele un Olands atteicās padoties. Viņi trijatā ar Putinu devās apspriesties atsevišķā zālē un paziņoja – tagad visa atbildība par sarunu iznākumu ir viņa rokās. Krievijas prezidents devās uz pils trešo stāvu, kur viņam atvēlētā kabinetā sazvanījās ar separātistu līderiem. Vācieši un franči līdz galam tā arī neuzzināja, ko tieši Putins pateica Igoram Plotņickim no Luganskas republikas un Aleksandram Zaharčenko no Doņeckas republikas. Taču pēc divām stundām abi nemiernieku vadoņi piekrita pamieram. Pulksten 11 garās sarunas beidzot noslēdzās.

Laika novilcināšana

Minskas vienošanās ir devusi papildu laiku ASV prezidentam Barakam Obamam. Ja sarunas būtu izgāzušās, viņš vairs nevarētu atlikt lēmumu par ieroču piegādēm Ukrainai. 

Uz to jau agrāk bija mudinājis viceprezidents Džo Baidens un valsts sekretārs Džims Kerijs. Arī NATO ģenerālis amerikānis Filips Brīdlovs uzskata, ka jaunas pretraķešu aizsardzības sistēmas ir vienīgais veids, kā ukraiņiem aizsargāties no Krievijas artilērijas, un, viņaprāt, Ukrainai jāsaņem arī bezpilotu lidmašīnas. Taču ir viena problēma – ukraiņi nemaz nemāk apieties ar šiem modernajiem ieročiem. Pirms tam būtu nepieciešamas pamatīgas mācības pie amerikāņiem. Bet tas savukārt nozīmētu, ka ASV tieši iesaistās Ukrainas un Krievijas konfliktā.

Trešdien pirms sarunām Minskā Obama pa tālruni runāja ar Putinu aptuveni 90 minūtes. «Tas patiešām palīdzēja,» saka Merkeles svītas cilvēki. Viņi uzskata, ka Putinam tika dots spēcīgs mājiens, ka ASV prezidents ir nopietni pievērsies šai problēmai.

No otras puses, amerikāņu ieroču piegādes Putinu īpaši neuztraucot. Gluži pretēji – ja Ukrainā parādītos ASV ieroči, ap Putinu vēl ciešāk saliedētos visa Krievijas sabiedrība, saka kāds Kremļa pārstāvis. «Turklāt mēs tikai priecātos, jo ātri vien amerikāņu ieroči nonāktu separātistu rokās kā kara trofejas.»

Kremļa pārstāvji uzskata, ka Putina pozīcijas pašlaik ir ļoti spēcīgas. «Jo ilgāk Rietumi un Ukraina vilcināsies, meklējot patiesi stabilu kompromisu, jo vājāka būs viņu sarunu pozīcija,» saka kāds Kremlim pietuvinātais, kas nevēlas atklāt vārdu.

Šāds secinājums nav bez pamata. Ja karadarbība turpināsies, Ukrainas armija vienkārši sabruks. Saskaņā ar ziņojumu, kuru Merkelei nesen sagatavoja Vācijas ārējās izlūkošanas dienests BND, Ukrainas armija pamazām irst, jo to demoralizē separātistu gūtais pārsvars un personāla trūkums. Pat modernu ieroču piegāde tai var izrādīties grūti norijams kumoss.

Papildus tam Porošenko valdību apdraud valsts ekonomikas bēdīgais stāvoklis. Ukrainas grivnas vērtība pagājušajā trešdienā nokrita līdz visu laiku zemākajam līmenim. Vēl pirms pāris nedēļām tās kurss bija 18 grivnas pret eiro, bet tagad jau 30.

Valstī palielinās neapmierinātība, jo vērojams pārāk lēns progress tieslietu un valsts pārvaldes reformās. «Ja Ukrainā nekas nemainīsies, valsts uzsprāgs pēc 4-6 mēnešiem,» uzskata bijušais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili.

Lai izvairītos no šāda iekšēja sprādziena, palīdzību sola Starptautiskais Valūtas fonds un citi donori. 

Taču solītie 40 miljardi eiro nāk ar stingriem papildu nosacījumiem – palielināt gāzes cenu privātajiem patērētājiem un veikt pensiju reformu. Tapēc vācieši ir uztraukušies, vai tik skarbas prasības neiznīcinās tautas atbalstu Porošenko valdībai.

Globāla ietekme

Ja pamiers dos rezultātu, tas būs nozīmīgs Merkeles diplomātijas sasniegums. Ceturtdienas rīts Minskā bija astotā diena pēc kārtas, kad viņa miega badā bija apceļojusi astoņas pilsētas: Kijevu, Maskavu, Minheni, Vašingtonu, Otavu, Berlīni, Minsku un Briseli.

Kad aizpagājušajā sestdienā Vācijas kanclere uzstājās drošības konferencē Minhenē, viņas runu vairākkārt pārtrauca aplausi – Merkeles skepsi par ieroču piegādi Ukrainai atbalstīja daudzi klātesošie. Zālē bija tikai viens cilvēks, kas neaplaudēja. Ukrainas prezidents Petro Porošenko. Kamēr viņa valsti plosa karš, Vācijas kanclere skaidro pasaulei, kāpēc tur neko nevar līdzēt.

«Es nevaru iedomāties nevienu scenāriju, ka labāka bruņojuma piegāde Ukrainas armijai tik ļoti iebiedētu Putinu, lai viņš sāktu baidīties no militāras sakāves,» teica Merkele. Putins vienkārši ir stiprāks, un «mums ar šo realitāti ir jārēķinās».

Pēc pāris dienām Vašingtonā tiekoties ar Obamu, Merkeles nostāju varēja izteikt vienā vārdā – pacietība. Attiecībās ar Putinu esot «jāmēģina atkal un atkal». Izklausījās, ka Obama viņai neiebilst. ASV prezidents viesei teicis, ka priecājas par ikvienu problēmu, kura nenonāk uz viņa rakstāmgalda.

Par šādu Rietumu reālpolitiku visaug-stāko cenu maksā Ukraina. Merkele jau ir brīdinājusi Porošenko, ka Rietumi nav gatavi doties karā viņa valsts dēļ. Tagad kļuvis skaidrs, ka Rietumi ir gatavi atļaut arī Ukrainas sadalīšanu. Kijeva ir zaudējusi ne tikai Krimu, bet arī valsts austrumu reģionu.

Oficiāli no Merkeles mutes skan divas mantras: konfliktu nav iespējams atrisināt ar militārām metodēm, un neviens negrasās upurēt Ukrainas teritoriālo vienotību. Skan jauki, bet šie abi apgalvojumi diemžēl ir nesavienojami. Ja Rietumi nav gatavi aizsargāt Ukrainas vienotību ar militāru spēku, tad šāda vienotība eksistē tikai uz papīra.

Kanclere turpina uzsvērt, ka nekādas mūsdienu «Jaltas konferences», kurā Krievija un Rietumi vienotos par Ukrainas sadalīšanu, nav viņas darba kārtībā. Merkeles dokumentu mapē, kas viņai bija līdzi Min-skā, tik tiešām nebija nevienas kartes. Viņa neesot ieinteresēta iesaistīties sarunās par precīzu demarkācijas līniju starp separātistiem un Kijevas kontroli.

Tajā pašā laikā ir skaidrs – lai arī kur tieši būs novilkta demarkācijas līnija, Ukraina tiek sašķelta Kijevas un Maskavas ietekmes zonās. Protams, ir jauki, ja ieroči apklust. Taču Merkeles un Olanda iniciatīva nav sasniegusi neko vairāk. Separātistu līderi un pašpārliecinātais Putins tagad labi apzinās, ka Rietumi nav gatavi izliet savu karavīru asinis, aizstāvot Ukrainas vienotību.

Viedoklis

Aleksejs Grigorjevs, žurnālists

Ja veiktu aptauju, kam ļaudis dotu priekšroku – karam vai mieram, diez vai kāds izvēlētos karu. Tā izskaidrojami arī Vācijas un Francijas līderu neatslābstošie centieni panākt izlīgumu, vismaz pārtraukt asinsizliešanu, pat ja cerības uz taisnīgu un ilgstošu mieru pagaidām jānoliek malā. Nule Minskā noslēgtā vienošanās maz atšķiras no iepriekšējās. Nav īpaša pamata sagaidīt, ka Krievija un tās atbalstītie teroristi ievēros līgumu «Minska-2», ja neievēroja vienošanos «Minska-1».

Un tomēr – Putins ar saviem rokaspuišiem vēlreiz parādīs: ja viņš runā par mieru, jāgatavojas karam. Rietumu līderiem no acīm nokritīs pēdējie plīvuri, agresora apmierināšanas piekritējiem no rokām būs izsisti pēdējie argumenti. Pret Krieviju beidzot vērsīsies pa īstam. Tas ir labākais, ko reāli var sagaidīt no «Minskas-2». 

Sēž upes krastā

Posted on februāris 18, 2015 by - Pusdienās

Saeimas deputāte Ilze Viņķele dod Vienotībai vēl divus gadus, lai saprastu – vai partija spēj orientēties uz rezutātu, vai tikai varas spēlēm

Prāva atkritumu kaudze diskrēti pazūd pēc oficianta slotas mājiena, kamēr aiz bāra letes karst spēcinošs ingvera dzēriens. Kafejnīca Trusis pirmdienas rītā ir tukša un izslaucīta. Šķiet, piemērota sarunai ar Saeimas deputāti Ilzi Viņķeli, kā pati smej, «sorosoīdi», vienu no partijas Vienotība iekšējās opozīcijas septiņnieka (deputātu grupa, kas neatbalstīja Saeimas frakcijas vadības uzticēšanu partijas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai – red.). «Cilvēkam piekar birku, kas Lembergam gadiem iestrādāta. Skaidrs, ka ar negatīvu nokrāsu,» saka deputāte. 

Viņu uz interviju aicinu saistībā ar partijas iekšienē notiekošo – Vienotības ētikas komisija rosinājusi izslēgt no biedru rindām Viļānu nodaļas vadītāju, Ilzes Viņķeles tēvu Juri Vidiņu, kurš cēla trauksmi par balsu pirkšanu Saeimas vēlēšanās par labu bijušajam Vienotības Saeimas frakcijas vadītājam Dzintaram Zaķim. Drošības policijas ierosinātajā kriminālprocesā vienam cilvēkam šajā lietā ir uzrādīta apsūdzība par balsu pirkšanu Zaķa labā Rēzeknes novada Sakstagala pagastā, taču pats Zaķis šajā lietā nav apsūdzēts. Tāpēc partijas biedri uzskata, ka Vidiņš partijai nodarījis kaitējumu – cēlis neslavu, par to atklāti runājot. Partijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa pirmdien paziņoja, ka valdē pietiek balsu Vidiņa izslēgšanai, taču pagaidām šis jautājums netikšot skatīts, jo esot citi svarīgāki darbi veicami.

«Tas man ļoti atgādina stāstus par vardarbību ģimenē, kur viena skola [pārstāv viedokli] – par to nevajag runāt,»  ar smaidu uz lūpām atbild deputāte. Viņķele uzskata, ka ģimenē, līdzīgi kā partijas organismā, ir jautājumi, kurus tiešām ir jāmēģina izrunāt un risināt iekšēji, taču «ir arī principiālas nesaskaņas, kas nav vairs tikai organizācijas bizness». Viņasprāt, Vienotība līdz galam tā arī nav spējusi izdzert «rūgto biķeri», kas saistās ar aizdomām par balsu pirkšanu pēdējās vēlēšanās, un nevis izdara secinājumus, bet vēršas pret cilvēku, kas ziņojis par šādu lietu. Notiekošais esot paraugprāva tam, kas notiek ar «nepareizi» domājošiem partijas biedriem – «izdedzina vienu pa vienam, uztaisīs visus pēc sava ģīmja un līdzības».

Jau pērn decembrī Vienotības kongresā tika aktualizēts jautājums par vadības attieksmi pret atšķirīgu viedokļu paudējiem. Partijas biedru rindās šādu cilvēku nav maz, un arī trešdaļa delegātu balsoja par pārmaiņām vadībā – partijas priekšsēdētāja amatā vēlējās redzēt Saeimas deputātu Andreju Judinu.

Atklāts un ass vienmēr ir bijis arī Vidiņš, tāpēc Viņķele partijas ētikas komisijas lēmumu sauc par izrēķināšanos. Ja Viļānu nodaļas vadītājs tomēr tiks izslēgts, tad «partijas valde būs izdarījusi izvēli iešaut sev ne vien kājā, bet arī galvā, taču ne nošauties uzreiz», jo šādam lēmumam varētu būt plašākas sekas partijas iešienē, prognozē Viņķele. Viņasprāt, šis gadījums varētu būt kā katalizators – vai partija spēj vai nespēj pieņemt dažādus viedokļus. Pašlaik gan vadības attieksme neliecinot par vēlmi «dabūt visus uz klāja», drīzāk pretēji. «Te ir jautājums par vadītāja gudrību un prasmēm. Ja reiz tu vinnē tik tīri un pārliecinoši, tad esi tālredzīgs un augstsirdīgs. Organizācijas vadītājai vajag čūskas gudrību. Nepārprotami. Bet noteikti ne žņaudzējčūskas uzvedību.»

Situācija pēc kongresa arī likusi plašāk pārdomāt notiekošo procesu iemeslus. «Pirmkārt, ir jautājums – cik sīksts ir padomju cilvēks, un cik lielu daļu tas katrā no mums ieņem,» saka Viņķele, norādot, ka attieksme pret Vidiņu atsauc atmiņā notikumus PSRS, kad viņa uzskati tika marķēti «kā radikāli, nepieņemami» un godā turēts princips ja načaļņik – ti durak, ti načaļņik – ja durak*. Esot sajūta, ka tie vēl gana dzīvelīgi. Vismaz Vienotībā. «Forši. Izteikti bizantiska pieeja. Ja tev ir vara, tu tā pa vertikāli to īsteno,» ironizē Viņķele.

Otra problēma, viņasprāt, esot pie varas esošo attieksmē pret opozīciju kā tādu – vai tas ir partijas iekšienē, Saeimā vai Rīgas domē. Tomēr, vēl dziļāk rokot, visiem konfliktiem pamatā ir atšķirīgā izpratne par to, ko Vienotība dara ar varu. «Tas acīmredzot ir kritisks atšķirīgu viedokļu punkts,» saka Viņķele. Ko nepareizu Vienotība dara? «Es gribētu teikt, maigi sakot, nepilnvērtīgi izmanto [varu] kopējo labumu sasniegšanai,» deputāte mēģina būt diplomātiska. «Paldies Dievam, ka mums ir prezidentūra, paldies Dievam, ka mums ir [bīstama] ģeopolitiskā situācija, jo tas aizņem no politiskās dienaskārtības lauvastiesu. Ja skatāmies uz pārējo, tad – mēs plūstam [pa straumi], mēs turpinām plūst.» Cik ilgi tā plūdīs, Viņķele nesaka, taču pauž cerību, ka agri vai vēlu dzīve piespiedīs partiju izdarīt secinājumus, līdzīgi kā «pasaules tirgi izmāca čigānu zirgus». «Mana iekšējā sajūta – divu gadu laikā redzēs, vai mēs spējam kļūt vairāk uz rezutātu, nevis varas spēlēm orientēti vai ne.» Pašlaik neesot nekāda pamata domāt, ka ar Vienotības vadību neapmierinātie varētu pamest partiju un izveidot jaunu organizāciju. «Skaudrā patiesība ir tāda, ka cilvēku ar tīram rokām, karstām sirdīm, brīnišķīgām galvām nesanāk tik daudz, lai to liberālo partiju izveidotu.» Tāpēc cīnīšoties vēl par Vienotību. Opozicionāri respektē kongresā lemto un ļaus «organizācijai padzīvot ar šo lēmumu – ar to kursu, ko esam izvēlējušies». «Vēl nenorakstīsim Vienotību. Vēl vismaz divus gadus nenorakstīsim. Divu gadu laikā redzēs, uz kuru pusi veļas,» saka Viņķele.

Ap to laiku partijai būs jābūt gatavai pašvaldību vēlēšanām, bet jau tuvākajā laikā Vienotībai ir priekšā vēl citi pārbaudījumi. Piemēram, brīdis, kad būs jāizšķiras par pedagogu atalgojuma sistēmu. «Premjere pozicionējusi, ka visām pusēm ir jāvienojas par modeli, bet tā nebūs nekad. Jautājums, ko mēs darīsim – rausimies atpakaļ, atliksim, pakļausimies arodbiedrībai, pašvaldību spiedienam?»

Pārbaudījums partijai būs arī Valsts prezidenta vēlēšanas. Lai arī nav skaidrs, vai Āboltiņa joprojām vēlas kļūt par prezidenti, ja līdz šādam balsojumam nonāktu, Viņķele atklāti atzīst – nebalsos par viņu. «Āboltiņas kundzei ir vienkārši brīnišķīgas reprezentācijas spējas un prasmes, bet, manuprāt, tur vajag cilvēku ar pasaules skatījumu. Ar izcilību uz kombinācijām Latvijas politiskajā vidē šoreiz nebūs gana. Vajag nevis iemācīti eiropeisku – tādu, kas zina, kādi vārdi jārunā -, bet tādu, kurš patiešām no sirds līdz kaulam tic demokrātijai kā labākajam, kas no pārvaldes formām ir iespējams.»

Intervijas noslēgumā Viņķele atsauc atmiņā kādas kolēģes nesen pieminētu japāņu sakāmvārdu – ja tu sēdi upes krastā pietiekami ilgi, tad agri vai vēlu upe tev garām aiznesīs ienaidnieka līķi. Pacietību mācās arī opozicionāri. 

* Es esmu priekšnieks – tu muļķis, ja tu priekšnieks – es muļķis (krievu val.)

Ēdienkarte

Kafija ar pienu
Karsts ingvera dzēriens

Smagā artilērija

Posted on februāris 18, 2015 by - Komentārs

Vēlme piegādāt ieročus Ukrainai ir saprotama, taču tas situāciju var pasliktināt

Pēc kārtējā, jau prognozējamai neveiksmei lemtā mēģinājuma panākt Ukrainas konflikta noregulējumu pie saruna galda Rietumu līderi vairs nevar izlikties, ka Putina agresiju ir iespējams apstādināt, neliekot lietā nozīmīgu pretspēku.

Daudzi Amerikā un daži arī Eiropā uzskata, ka šis ir brīdis, kad jāsāk piegādāt ieročus Ukrainai. Emocionāli un morāli šādu soli pamatot nav grūti, redzot, kā slikti apgādāti ukraiņu brīvprātīgie dodas nevienlīdzīgā cīņā pret Krievijas modernākajiem ieročiem. Taču par jebkuru politiku jāspriež nevis pēc šābrīža sajūtām, bet gan pēc tās rezultātiem, un šajā konfliktā visiem militārās rīcības vērtējumiem ir jāsākas ar vienu pamatfaktu: rietumvalstis nekaros ar Krieviju, lai aizstāvētu Ukrainu.

Secinājums ir skaudrs – Krievija var un būs gatava pārtrumpot jebkuru militāro atbalstu, kuru Rietumi sniegtu Ukrainai. Aizgājušajā gadā kļuvis skaidrs, ka Putins nepieļaus savu spēku militāru sakāvi Austrumukrainā. Katru reizi, kad kara gaita pavērsās ukraiņiem par labu, otrā pusē parādījās vēl spēcīgāki papildspēki un atsvieda viņus atpakaļ.

Līdz šim Putinam ir bijis svarīgi, domājams, iekšpolitisku iemeslu dēļ uzturēt fikciju, ka Krievijas karaspēks nav iesaistīts kaujās Austrumukrainā, taču šā melu plīvura saglabāšana arī reāli ierobežo to, cik lielas platības «separātisti» spēj sagrābt. ASV ieroču piegāde ukraiņu spēkiem dotu Putinam lielisku ieganstu no šīs fikcijas atteikties. Dažas amerikāņu prettanku raķetes viegli varētu pasniegt kā tiešu draudu pašas Krievijas drošībai, un tad jau «aizstāvības nolūkos» Ukrainas debesis būtu pilnas ar Krievijas kara aviāciju, bet tās tanki nodrošinātu sauszemes ceļu uz līdz šim izolēto Krimu.

Ja Krievijas bruņotie spēki atklāti iesaistītos karā, Rietumiem bruņojuma piegāžu turpināšana Ukrainai nozīmētu nonākšanu pussoli no kara ar Krieviju. Tās gandrīz noteikti tiktu pārtrauktas. Ukraina būtu vēl sliktākā situācijā, nekā patlaban. Kādas tad būtu sajūtas?

Jādomā, ka tieši šādu apsvērumu dēļ tādi komentētāji kā The Economist redaktors Edvards Lūkass, kuru neviens nevarētu turēt aizdomās par pārāk mīkstu attieksmi pret Putina Krieviju, uzskata, ka ieroču piegāde Ukrainai varētu radīt lielāku kaitējumu nekā labumu. «Tas varētu likt cilvēkiem tālajā Vašingtonā justies, ka viņi ir drošsirdīgi un stingri, bet tas nav ne nepieciešams, ne pietiekams priekšnoteikums konflikta izbeigšanai uz labvēlīgiem nosacījumiem», viņš rakstīja izdevumā European Voice.

Ko tad darīt, lai reāli iegrožotu Putinu?

Pirmkārt, ir jāsniedz visa iespējamā palīdzība Ukrainai, lai tā spētu nostabilizēt savu ekonomiku un veikt nepieciešamās pārvaldības reformas. Pagājušajā nedēļā Starptautiskais Valūtas fonds paziņoja, ka nākamo četru gadu laikā Ukraina no SVF un citām Rietumu valstīm un organizācijām varētu saņemt 40 miljardu dolāru lielu atbalstu. Ja nepieciešams, jādod vēl vairāk, un aktīvi jāiesaistās reformu procesā. Sekmīga, demokrātiska Ukraina ir eksistenciāls drauds Putina režīmam, un Ukrainas iespējamā eiropeizācija pēc Janukoviča gāšanas bija svarīgākais iemesls Kremļa uzsāktajai agresijai.

Otrkārt, jāpastiprina ekonomiskās sankcijas, kuras jau tagad pierāda savu efektivitāti.

Lūkasam ir vairāki ieteikumi. Varētu ieviest plašus aizliegumus Krievijas elitei iebraukt ES un ASV – 10 000 cilvēkiem un viņu ģimenes locekļiem. Varētu sākt aktīvi izmeklēt Rietumu baņķierus, advokātus un grāmatvežus, kuri palīdzējuši Putinam un viņa draugiem paslēpt savu naudu Rietumos. ES beidzot varētu sākt lietu pret Gazprom par tirgus izkropļošanu, kas šim Kremlim paklausīgajam astoņkājim draudētu ar 10 miljardu eiro naudas sodu. Ja Krievijas kara lidmašīnas turpina veikt bīstamus lidojumus pie rietumvalstu robežām, varētu aizliegt tās civilajai aviācijai nolaisties mūsu lidostās.

Taftsa Universitātes profesors Dāniels Drezners (Daniel Drezner) rakstā The Washington Post papildina šo sarakstu. Jāatjauno CoCom – aukstā kara laikā izveidotā, bet 1994.gadā likvidētā koordinējošā komiteja, kura nodrošināja, lai NATO un tai draudzīgas valstis nepiegādā pretiniekam stratēģiski svarīgas tehnoloģijas. Jāvirzās uz priekšu ar ASV un ES brīvās tirdzniecības līgumu, kura stratēģiskā nozīmība kā Rietumu solidaritātes apliecinājums ar katru dienu pieaug.

Vēl sankciju sarakstam nāk klāt Krievijas atslēgšana no starptautiskā banku pārskaitījumu tīkla SWIFT, solis, kuru Financial Times komentētājs Gideons Rahmans (Gideon Rachman), atsaucoties uz kādu augsta līmeņa ASV amatpersonu, novērtē kā maksimāli smagu – desmitnieku desmit baļļu sistēmā. «Pagaidām esam tikai pie divām vai trijām ballēm,» saka amatpersona.

Šādi soļi ne tikai nozīmīgi palielinātu spiedienu uz Krieviju, bet, kas ir tikpat svarīgi, apliecinātu Kremlim, ka Rietumi ir vienoti un gatavi pretoties viņa agresijai. Nauda un sankcijas ir Rietumu smagā artilērija, kas var skart Putina vājās vietas un uz kuru viņam nav atbildes. Šiem ekonomiskajiem stobriem ir jāsāk šaut.

Komentārs 140 zīmēs

Izlietas nanotehnoloģijas nesasmelsi. Tā kā skandalozie «mazgāšanas līdzekļi» jau izlietoti, Rīgas Satiksme nevarot pierādīt, ka notikusi krāpšanās.

Oskars Melbārdis kļuvis par tikai piekto bobsleja pilotu, kas vienā sezonā uzvarējis pasaules kausu gan divnieku, gan četrinieku vērtējumā.

Nevis 21., bet 12.gadsimts. Islāma valsts teroristi nocirtuši galvu 21 Ēģiptes kristietim un šo viduslaiku barbarisma parauga videoierakstu ievietojuši internetā.

Kriminālas putas

Posted on februāris 18, 2015 by - Komentārs

Smagos noziegumos apsūdzēts pagastvecis atjauno ietekmi Latvijas politikā

Trīs reizes nedēļā Aivars Lembergs ir Rīgas apgabaltiesā. Pirmdien apritēja tieši seši gadi, kopš tiesa sāka izskatīt viņam izvirzītās apsūdzības smagos noziegumos, par kuriem likums paredz daudzus gadus cietumā.

Procesa dalībnieku slimības, advokātu lūgumi… Tiesas process ilgs vismaz līdz nākamā gada beigām, prognozē prokurors. Tātad nākamā Valsts prezidenta, Augstākās tiesas priekšsēdētāja, ģenerālprokurora, iespējams, premjerministra un arī citu augstu amatpersonu iecelšanas procesā Lembergs vēl pagūs parosīties.

Pēc apsūdzētā lūguma tiesas sēdes ilgst četrarpus stundas, nevis visu darba dienu, un viņam atliek laika gan koalīcijas padomes sēdēs un pie Valsts prezidenta lemt par valdības sastāvu, gan pašam uzstāties televīzijā kā «zaļo zemnieku» premjerministra kandidātam, gan lamāt «NATO okupantus» un Eiropas sankcijas Krievijai, gan arī «atjaunot garderobi Itālijā».

«Man patīk iepirkties Itālijā,» Lembergs nesen stāstīja Neatkarīgās Rīta Avīzes apzinīgi pārpublicētā Vakara Ziņu rakstā. Uzzinājām, ka Ventspils «zaļajam vīriņam» vislabāk patīkot jūras zilā krāsa, ka pēdējā laikā viņam «izveidojušās romantiskas attiecības», ka viņš allaž jūtot pavasari, un vēl dažus tikpat svarīgus jaunumus.

Privātās dzīves pikantēriju draza ir tikai neliela daļa no Lembergam draudzīgo mediju veidotā populāra vientieša tēla, kuru dāsni papildina viņa demagoģiskie spriedelējumi par vietējās un globālās politikas norisēm. Pat 2007.gadā apcietinājumā pavadīti četri mēneši nav kaitējuši šim tēlam.

Jebkuram citam politiķim tikai niecīga daļa no Lembergam uzrādītajām apsūdzībām nozīmētu galapunktu politiķa karjerā. Taču Lembergs nekad nav kandidējis ne uz kādiem politiskiem amatiem, atskaitot Ventspils domes priekšsēdētāja amatu, un, sākot ar PSKP, visas pie varas bijušās partijas viņam bijušas tikai pastarpināts rīks sava labuma panākšanai. Tēla pamuļķais tropiskais košums ir maldinošs. Pirmais Latvijas «oligarhs», kas savu ietekmi sāka būvēt vēl pirms Latvijas valsts atjaunošanas, ir izrādījies ilgtspējīgāks par «drūmajiem večiem», kuri pēc tam bija nākuši ar zobiem un nagiem izplēst sev daļu «valstī kā uzņēmumā». Un acīmredzot paliks arī pēdējais.

Viņa ceļš politikā nav bijis rozēm kaisīts. Mundrā sārtvaidža tēls ir spilgtā kontrastā ar nāves gadījumu statistiku «Ventspils struktūrās», kas liek domāt, ka darbs tur nav gluži veselīgs. Ziņu aģentūra BNN pirms diviem gadiem apkopoja datus par 13 ar Lemberga biznesiem saistītām personām, kuras spēka gados pēkšņi šķīrušās no dzīves.

Parastākais nelaimes iemesls bijusi sirds mazspēja, kā 1997.gadā mirušajam Ventspils saimnieka kasierim Vitālam Lejiņam, kura mantojumā atstātie trīs miljoni tad arī bijuši Lemberga oficiāli uzrādāmās turības pamats. Taču nāvei bijis arī citāds izskats – kāds piepeši izdarījis pašnāvību, cits pārkritis pāri kruīza kuģa bortam, viens izkritis pa piektā stāva logu, kaut gan dzīvojis otrajā stāvā, vēl viena pīšļi uzradušies Paragvajā. Ventspils nudien ir «pilsēta ar nākotni». Pašreizējā tiesas procesa laikā vien no dzīves aizgājuši četri liecinieki.

Politisku oponentu un citādu nelietīgu «sorosītu» vajāta vientieša tēla daļa ir Lemberga paša pastāvīgie atgādinājumi, ka viņš esot «trīs krimināllietas uzvarējis pret Ģenerālprokuratūru», kaut gan runa ir tikai par trīs tiesas instanču viņam labvēlīgu lēmumu tā dēvētajā personas koda lietā. Toties Rīgas apgabaltiesas izskatītajā lietā apsūdzības ir drūmi nopietnas.

Lembergu apsūdz par kukuļņemšanu sevišķi lielos apmēros, par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu un citas mantas legalizēšanu, par dienesta viltojumu, par piedalīšanos amatpersonai aizliegtos mantiskos darījumos, par ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu un citiem smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem.

Prokuratūra izmeklē vēl dažas ar Lembergu saistītas krimināllietas, no kurām skaļākās ir tā dēvētā Lemberga «stipendiātu» jeb, iespējams, viņa uzpirktu politiķu lieta un arī «oligarhu lieta», kuru KNAB sāka izmeklēt 2011.gadā un sola šogad nodot tiesai.

Tomēr bez iespējamā kriminālnoziedznieka svētības neviens nevarēšot kļūt par Valsts prezidentu vai premjerministru. Tāpēc ne Sandrai Kalnietei, ne Egilam Levitam neesot izredžu – pārāk godīgi un neatkarīgi. Bet Laimdota Straujuma, kā dzirdam čukstus un klaigas no kaktiem, esot «nogurusi» vadīt valdību un tikšot it kā virzīta uz Pili, lai viņas vietā var nākt Lemberga Ventspils partijas spriganā super-zvaigzne Dana Reizniece-Ozola, bet valsts galvas amats galu galā tiek kādai kundzei no Vienotības.

 Šā politikas katla virspusē redzam mirdzošas zilzaļas putas – jo biezākas, jo pavāri vēlas noslēpt savas receptes. Gan simboliski, gan praktiski svarīgi, ka šīs putas tagad ir par prezidenta atklātu ievēlēšanu, ko virēji nekādā gadījumā nevēlas pieļaut.

2011.gadā prezidenta Valda Zatlera ierosinātā Saeimas atlaišana būtiski nobremzēja tolaik oligarhu triumvirāta varas monopola veidošanos, un pēc tam iepriekšējā Saeima padarīja atklātus balsojumus par visiem amatiem, atskaitot valsts augstāko. Tagad Lembergs no tiesas sēdēm brīvajā laikā restaurē savu ietekmi gan prezidenta ievēlēšanas kultūrā, gan piemērotākā kandidāta atrašanā. Kamēr tiesa to neizbeigs, viņa cilvēki sēdēs augstos amatos.

Komentārs 140 zīmēs

Katlumāja par 45 miljoniem ļaušot samazināt apkures tarifus, sola Ušakovs. Taču domes bizness
līdz šim sadārdzinājis gan ūdeni, gan braukšanas biļetes.

Kazuista virsotnes. KNAB priekšniekam Streļčenokam jauns darba virziens – pierādīt, ka nevienam nav tiesību vērtēt viņa atbilstību amatam.

Garā nabagā Eiropa! Krievija neatbildēšot uz Kobzona iekļaušanu melnajā sarakstā, jo tāda līmeņa mākslinieku Eiropā neesot, saka Krievijas kultūras ministrs.

Izvēlamies prezidentu

Posted on februāris 18, 2015 by - Lasītāju aptauja

 

Vai Andrim Bērziņam jākandidē uz otro pilnvaru termiņu?



Gan oficiāli, gan neoficiāli jau izskanējušas vairākas prezidenta kandidatūras. novērtējiet kandidātus 10 ballu skalā, kur 1 nozīmē «pilnīgi nepiemērots» un 10 – «izcili piemērots».

Sarēķināti vidējie vērtējumi

Vēl bieži minēti: Vaira Vīķe-Freiberga, Andris Piebalgs, Imants Lancmanis, Edgars Rinkēvičs, Artis Pabriks, Baiba Rubesa, Inguna Sudraba, Artuss Kaimiņš, Roberts Zīle un Anna Žīgure

Kāds ir jūsu viedoklis, kā Latvijā jāievēlē Valsts prezidents?

Aptauja veikta internetā 16.-17.februārī.
Atbildēja 3199 respondenti

Raiņa gadi

Posted on februāris 18, 2015 by - Viedoklis

Lasīt un domāt ir atļauts arī ārpus skolas sola

Patlaban nedzīvoju Latvijā, tāpēc latviešu dižgaru Aspazijas un Raiņa jubilejas gada pasākumus diemžēl nevaru izbaudīt klātienē. Tomēr ar tīmekļa starpniecību cenšos sekot līdzi, cik nu varu. Jubilejas gads vēl ir pašā sākumā, taču plašsaziņā pieejamais informācijas daudzums, it īpaši par Raini, jau uzkrājies gana prāvs.

Tomēr tas mani ir samulsinājis ar vienu caurvijošu «sarkano» pavedienu – vai ik sarunā un raksta gabalā par Raini atkal un atkal atkārtojas doma, cik viņa darbi ir mūsdienu cilvēkam nesaprotami, grūti, gari un, vārdu sakot, nelietojami. Turklāt cilvēki nemaz nekautrējas atzīties, ka ar Raiņa darbiem iepazinušies tikai skolas laikā, un tad nu visu atlikušo mūžu pavada ar to Raini, ko iepazinuši literatūras stundās. Labi, kam paveicies ar skolotāju, bēdīgi tiem, kam ne. 

Tad nu gribas jautāt – vai pēc skolas sola pamešanas ir aizliegts pašam lasīt, domāt un vērtēt? Vai tie, kas sabiedriskajā sarunā plašsaziņā Raiņa darbus dēvē par tik sarežģītiem un nesaprotamiem, tiešām zina, par ko runā? Vai tie, kam Raiņa darbi liekas par garu, ir paskaitījuši laiku, kas nepieciešams Raiņa darbu izlasīšanai?

Atzīstos, ka neesmu lasījusi visus Raiņa darbus, bet tos, ko zinu, esmu iepazinusi dažādos dzīves posmos. No skolas tā īsti prātā palikušas vienīgi Lauztās priedes. Noteikti atceros, ka studiju laikā Latvijas Kultūras akadēmijā izlasīju visus Raiņa dzejoļu krājumus, un biju tiešām pārsteigta par viņa dzejas daudzveidību. Pirms 20 gadiem slaveno Dailes teātra izrādi Jāzeps un viņa brāļi televīzijā nevarēju noskatīties, bet tad, kad to pirms dažiem gadiem rādīja LTV, sajūsmā nespēju acis atraut. Arī Raiņa Daugavu kārtīgi es izlasīju tikai tīmeklī pirms pāris gadiem, kad Valmieras teātrī neizdevās šī darba iestudējums.

Pirms ķerties pie šīs slejas, es pārlasīju Daugavu tīmekļa vietnē Letonika.lv, kur pieejami visi Raiņa darbi. Vai zināt, cik daudz laika tas prasīja? Nepilnu stundu. Vai tā bija sarežģīta un nesaprotama? Ja sekojošie citāti jums liekas grūti un neizlasāmi, tad var teikt – jā. «Tas, kas redzējis ir nakti, tas tik īsti saprot dienu.» «Vēders dziesmu netop pilns, dziesmas sirdi gan stiprina, stipra sirds spēku dos, dos ij brīvi, brīve maizi.» «Mēs ne pret vienu nejūtam naida, mēs tikai negribam, ka mūs spaida.»

Ja mēs tā godīgi paskatāmies, kā pavadām savu laiku ikdienā – cik stundu nosēžam pie televizora, cik «nopeldam» tīmekļa sarunās, cik krustvārdu un citas dzīves mīklas risinot, tad dažas stundas Raiņa darbu lasīšanai nemaz neliekas tik daudz. Ja vien spējam apzināties, ka cilvēks ir radīts lasīt, domāt un just visas dzīves garumā, ne tikai skolas laikā. Tāpat kā savulaik darījis pats Rainis.

«Es mīlu tevi
Kā vilnis jūrmalu,
Kā ziediņš smaršu,
Kā mēness nakti mīl,
Kā rudens sauli.
Es mīlu tevi tā,
Kā vārds mīl ausi,
Kā stars mīl aci,
Kā pukstiens tavu sirdi mīl – 
Es mīlu tevi.»

(Rainis. Dagdas piecas skiču burtnīcas)

Kailā patiesība

Posted on februāris 18, 2015 by - Redaktores sleja

 

Tieši pirms gada Maidana protestētāji Kijevā svinēja asiņainu uzvaru. Demonstrantu apšaušanu pat daudzi prezidenta piekritēji uztvēra kā «sarkano līniju» pārkāpšanu, un bez atbalsta palikušais Janukovičs aizbēga, atdodot varu proeiropeiskajai opozīcijai. Tad iniciatīvu pārņēma Putins, iesūtot Ukrainā karavīrus anonīmās formās un mēneša laikā pievācot Krimu. Gads, kopš Krievija iebruka Ukrainā, ir nesis tūkstošiem upuru un rūgtas mācības.

Kailā patiesība ir tāda, ka Ukrainas armija un valsts noasiņo daudz spēcīgāka agresora priekšā. 25 gadus pēc Berlīnes mūra gāšanas Putins to Eiropā ceļ no jauna, tikai šoreiz viņa «būvmateriāli» ir citi – armija Austrumukrainā un ietekmes pirkšana ES valstīs. Ne Eiropa, ne ASV nav gatavas ar ieročiem aizstāvēt Ukrainas suverenitāti, baidoties no vardarbības eskalācijas. Tāpēc Putins uzvar šajā karā, jo ir stiprs, bet Ukraina – vāja.

Ko šī reālpolitika nozīmē Latvijai? Vissvarīgākā mācība ir acīmredzama – Latvija nedrīkst būt vāja valsts.

Mēs esam daudz labākā situācijā nekā neatkarības gadus izniekojusī Ukraina, jo laikus un skaidri izdarījām izvēli par labu Rietumu partneriem un izbūvējām tiesisku, demokrātisku valsti. Taču darbs nav galā. Šovasar Saeima vēlēs prezidentu, Augstākās tiesas priekšsēdētāju un ģenerālprokuroru. Izšķirošas izvēles, jo tieši politiskā vadība un tiesu vara ir Latvijas vājās vietas. Latvija nav stipra, kamēr smagos noziegumos apsūdzēts darbonis ir aptaujās populārākais prezidenta kandidāts, bet korupciju pilsoņi uztver kā risinājumu problēmām, nevis bīstamāko iešējo apdraudējumu nacionālajai drošībai.

Kļūdu labojumi

Posted on februāris 11, 2015 by - Radars



Pagājušajā žurnāla numurā kļūdaini minēts, ka virtuālo vārdnīcu vietni Tezaurs.lv veido Latviešu valodas institūts, patiesībā to dara LU Matemātikas un informātikas institūts.

2011.gada 29.septembra žurnāla pusdienu intervijā ar Kārli Streipu Pekanriekstu saldējumu no Lemberga negaida pieļauta kļūda. Žurnālists, kas iesūdzēja Streipu tiesā un zaudēja, nav Didzis Melbiksis, bet Ervins Melngailis. Atvainojamies visiem iesaistītajiem un lasītājiem!