Tieši pirms gada Maidana protestētāji Kijevā svinēja asiņainu uzvaru. Demonstrantu apšaušanu pat daudzi prezidenta piekritēji uztvēra kā «sarkano līniju» pārkāpšanu, un bez atbalsta palikušais Janukovičs aizbēga, atdodot varu proeiropeiskajai opozīcijai. Tad iniciatīvu pārņēma Putins, iesūtot Ukrainā karavīrus anonīmās formās un mēneša laikā pievācot Krimu. Gads, kopš Krievija iebruka Ukrainā, ir nesis tūkstošiem upuru un rūgtas mācības.
Kailā patiesība ir tāda, ka Ukrainas armija un valsts noasiņo daudz spēcīgāka agresora priekšā. 25 gadus pēc Berlīnes mūra gāšanas Putins to Eiropā ceļ no jauna, tikai šoreiz viņa «būvmateriāli» ir citi – armija Austrumukrainā un ietekmes pirkšana ES valstīs. Ne Eiropa, ne ASV nav gatavas ar ieročiem aizstāvēt Ukrainas suverenitāti, baidoties no vardarbības eskalācijas. Tāpēc Putins uzvar šajā karā, jo ir stiprs, bet Ukraina – vāja.
Ko šī reālpolitika nozīmē Latvijai? Vissvarīgākā mācība ir acīmredzama – Latvija nedrīkst būt vāja valsts.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.