Žurnāla rubrika: Svarīgi

Breksis pie stroķiem

Posted on jūnijs 17, 2015 by - Pusdienās

Ģeopolitiskā situācija mudinājusi Raimondu Bergmani kandidēt uz Saeimu, un tagad viņš gatavs aizsardzības ministra amatā lauzt stereotipus par sportistiem politikā

Triju olimpisko spēļu dalībnieks, desmitkārtējs Latvijas čempions svarcelšanā Raimonds Bergmanis ir radis daudz strādāt – kā pats teic, pēdējos septiņos gados viņam vasarā nav bijis nevienas brīvas dienas. Tomēr laiks pēc izvirzīšanas par kandidātu aizsardzības ministra amatam esot sevišķi smags: «Nāku mājās kā izspiesta jāņoga.» Turklāt pagājušonedēļ vēl arī abiem vecākajiem bērniem bija izlaidumi – meita beidza ģimnāziju, dēls 9.klasi -, kuru organizēšanā arī bija jāpiedalās. Tomēr «aiz cieņas pret jūsu žurnālu» Bergmanis piekrīt sarunai un atlicina tai laiku piektdienas vakarā savās mājās Mežaparkā.

Kolēģi Saeimā raksturo Bergmani kā ļoti čaklu un izdarīgu tautas priekšstāvi. Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Kalniņš (Vienotība) teic, ka Bergmanis esot viens no retajiem delegātiem NATO Parlamentārajā asamblejā, kas izlasot visus dokumentus «līdz galam». Patriots, vienkāršs, cilvēcīgs – tā izsakās vai visi, kuriem iznācis ar viņu kopā strādāt vai tikai viņu satikt. Tomēr paliek jautājums, vai ar to pietiek, lai Breksis, kā Bergmani dēvējot draugi, varētu sekmīgi vadīt NATO valsts aizsardzības ministriju, turklāt krasi pieauguša ārējā apdraudējuma laikā.

Bergmani izvirzījušās Zaļo un Zemnieku savienības attieksme pret valdības koalīcijas līgumā paredzēto privilēģiju vadīt šo ministriju neizskatījās nopietni – paziņojuši, ka meklēšot ar aizsardzības jomu saistītu cilvēku, «zaļie zemnieki» kā vienu no kandidātiem minēja arī biškopi, kura vienīgā saistība ar jomu bija Ādažu poligona teritorijā izvietoti bišu stropi. Bet Bergmaņa darbu Rekrutēšanas centrā dižkareivja pakāpē paši pēc tam dēvēja par mazāk svarīgu politiskam amatam, kaut gan viņa pieredze politikā ir krietni mazāka nekā armijā – Bergmanis tikai pērn pavasarī iestājies Zaļajā partijā un rudenī pirmo reizi ievēlēts Saeimā. «Pirmo reizi iegāju Saeimas plenārsēžu zālē 4.novembrī. Pirms tam nekad nebiju bijis.» 

Kāpēc tomēr viņš uzskata, ka varētu sekmīgi vadīt ministriju? «Droši vien šis jautājums būtu vairāk jāuzdod tiem cilvēkiem, kas man uzticējās,» viņš atbild. Un atzīst, ka pieredze tiešām «vēl jāuzkrāj», tomēr aizrāda, ka «daudzi cilvēki aizmirst, kāpēc devos šajā jomā». Pirms vēlēšanām daudzi aicinot nākt, darīt un kaut ko mainīt, taču «pēc tam aizmirst», un «visi tikai pa kaktiem un virtuvē runājam». 

Viņu vairākkārt bija uzrunājuši dažādu politisko spēku pārstāvji (piemēram, Inguna Sudraba, Valdis Zatlers, tie paši «zaļie»), tomēr «kaut kā tas nelikās pārliecinoši», tāpēc «solis doties tajā virzienā ilgi dzima». Bet pērn «ģeopolitiskā situācija varbūt bija tas, kas man lika izšķirties par iešanu politikā». Vēl – vēlme lauzt stereotipus par sportistiem un citiem populāriem cilvēkiem politikā. «Jo visi par mani varbūt domā stereotipiski – nu, zooloģiskajā dārzā strādā!» Viņam esot žēl, ka Sandis Ozoliņš «palika pusceļā» uz aktīvu darbu politikā, toties esot neērti par Viktora Ščerbatiha necilo devumu Saeimā. «Tas viss kādā brīdī lika izlemt, ka jāiet.» Izšķirīgas acīmredzot bija viņa sarunas ar Zaļās partijas politiķi Ingmāru Līdaku, par kura analītiskajām spējām un iecietību Bergmanis izsakās ar lielu cieņu un bilst, ka «es arī tā gribētu».

«Interesanti, tiešām ļoti interesanti,» viņš komentē pirmos darba mēnešus un apgāž daļas sabiedrības priekšstatu, ka Saeimā «visi atsēž un neko nedara». «Īstenībā, kad ieraudzīju to darba grafiku un sāku strādāt, no sākuma nespēju vispār sastrukturizēt to darbu, jo gribēju visā iedziļināties.» Tad sapratis, ka «es nevaru salāpīt pasauli» un «sāku lēnām». «Esmu pašlaik kā tāda švamme sasūcies zināšanas, un man tas ļoti, ļoti patīk.» 

«Būšu godīgs – bija bailes,» Bergmanis atzīstas. Jo «ļoti daudzi politiķi ir ļoti pieredzējuši, ļoti zinoši, un tad tu ne no kurienes ienāc, un tās sajūtas bija tādas – vai tiešām spēšu?» Bet tad aizbraucis uz NATO Parlamentārās asamblejas sesiju Hāgā un redzējis, ka «tie cilvēki ir vienkārši, ar viņiem var runāt». Tur pie viņa pienācis ASV senators Džons Šimkuss un teicis, ka esot ievērojis «jauniņo», kas visu sēdi nebija gājis ārā «no A līdz Z». Iepazinušies, Bergmanis stāsta ar apvaldītu, taču pamanāmu lepnumu.

Toties ar uzsvērtu lepnumu un emocionāli Bergmanis runā par Latvijas armijas karavīriem – dažādu tautību cilvēkiem, «kuri ir vienoti caur šo armiju». «Viņi ir gatavi ziedot pašu dārgāko, kas viņiem ir – dzīvību. To nevar izstāstīt, to var tikai redzēt. Un to es cilvēku acīs redzu. Tas ir tas, kas liek justies salīdzinoši droši.»

Viņš atceras savas sajūtas 2008.gadā, kad pats vēl bija dienestā un Krievija iebruka Gruzijā: «Pārdomu brīži bija spēcīgi, domājot par ģimeni un apzinoties, ka tas nav tālu un var notikt arī šeit.» Bergmanis atgādina: «Nav jau nevienā citā profesijā darba līguma, kurā parakstās, ka gatavs ziedot dzīvību.»

Tāpēc Bergmanis arvien pārdzīvo premjerministra Aigara Kalvīša pārmetumus Saeimas un Valsts prezidenta apsardzes dienestam, kur bija strādājis septiņus ar pusi gadus, un dēvē tos par «manā dzīvē skaistākajiem». Pēc mīklainā skandāla 2007.gadā ar drošības dienesta virsnieku Edgaru Gulbi, kas it kā bija mēģinājis uzspridzināt VID muitas kriminālpārvaldes priekšnieka Vladimira Vaškeviča automašīnu, «premjerministrs mūs visus nosauca par noziedznieku bandu», Bergmanis atgādina. Viņš uzsver, ka «drošības dienestā dienēja cilvēki, kas pirmie bija gatavi ar plikām rokām stāties par šo valsti», tāpēc šādi pārmetumi bijuši sāpīgi un «riktīgs rūgtums paliek». 

Izvairīgāks viņš ir, kad vaicāju par sajūtām, dzirdot ZZS premjerministra kandidātu Aivaru Lembergu stāstām Krievijas televīzijā, ka Eiropu apdraudot tieši NATO: «Es tiešām neesmu to dzirdējis. Demokrātiska valsts, cilvēki jau var izteikties dažādi.»

Bergmanis gan piekrītot partijas biedram, aizsardzības ministram un jaunievēlētajam prezidentam Raimondam Vējonim, ka Lemberga pērn runātais par NATO «okupantiem» kaitē Latvijas drošībai. Tomēr «es nevaru apgalvot, ka Lemberga kungs tagad ir tā kā hibrīdkara elements».

Arī par apsūdzībām Lembergam smagos noziegumos Bergmanis runā piesardzīgi: «Šajā brīdī, man liekas, tiesas lēmuma jau nav bijis.» Aizrādu, ka nav bijis arī tiesas lēmuma, ka Austrumukrainā atrodas Krievijas karavīri, tomēr rietumvalstis noteikušas Krievijai sankcijas. «Nu, jā, Ukrainas krīzes salīdzinājums ar Lemberga kungu… Interesanti. Nē, tādas paralēles, es domāju, mēs nevarētu vilkt.» Ar Lembergu viņš daudzreiz ticies Latvijas Olimpiskās komitejas izpildkomitejā, «un tā ir godīga atbilde – es lepojos ar to, kā cilvēks ir sagatavojies». Esot ko pamācīties. «Nekad neesmu sajutis vai redzējis, ka šim cilvēkam būtu vēlme darīt kaut ko sliktu šai valstij. Goda vārds.» Tiesa, laikam ironiski piebilst: «Nu, to es droši vien saku kā nepieredzējis politiķis.»

Bet apdraudējumu valstij esot ļoti daudz, atzīst Bergmanis un nosauc ekonomiskos, enerģētiskos, terorismu, organizēto noziedzību. Arī «izlūkdienesti ir aktivizējušies», un «propaganda ir milzīga». 

Par savu galveno uzdevumu ministra amatā viņš uzskata bruņoto spēku kaujas spēju stiprināšanu, NATO karavīru uzņemšanas nodrošināšanu, iesākto armijas mehanizācijas un pretgaisa aizsardzības projektu īstenošanu, rezervistu un zemessardzes mācīšanu, profesionālā dienesta karavīru skaita palielināšanu. Un kā ļoti svarīgu nosauc karavīru atalgojuma palielināšanu: «Būšu priecīgs, ja manā laikā būs palielinātas algas karavīriem. Ne par velti būšu gājis cauri šim grūtajam periodam.» 

Ēdienkarte

Kafija, ūdens, Liepkalnu cepumi Naudiņas

Normāli

Posted on jūnijs 17, 2015 by - Komentārs

EuroPride 2015 iznāks no Vērmanes parka iežogojuma un izies Rīgas ielās

Mēs ar sievu 2007.gadā piedalījāmies Rīgas praida gājienā.

Tobrīd vēl dzīvā atmiņā bija šoks par uzbrukumiem iepriekšējam, 2006.gada praidam, kad zemisku politisku motīvu dēļ sabiedrībā tika uzkurināts naids, kad neiecietīgu «vērtību» vārdā ar kakām tika apmētāti cilvēki, kuri iznāca no dievkalpojuma, kad agresīvs pūlis ielenca viesnīcu, kurā notika ar praidu saistīta konference.

Ja kādam netaisnīgi dara pāri, mazākais, ko paši varam darīt, ir izteikt cietējam savu morālo atbalstu, un tāpēc mums ar sievu šķita svarīgi 2007.gadā iet praida gājienā. Pasākums notika saulainā jūnija dienā Vērmanes dārzā, bet, lai tur iekļūtu, bija jāiziet cauri policijas uzstādītam nožogojumam un pārbaudēm, kas atgādināja drošības pasākumus kādā lielvalstu līderu apmeklētā starptautiskā samitā. Arī pats gājiens notika nedaudz sirreālā gaisotnē – nožogotajā parkā atradās tikai paša praida dalībnieki, kuri riņķoja pa apstādījumiem, vicinot varavīksnes karodziņus un cenšoties uzturēt jautru garastāvokli, kamēr žoga ārpusē, kā caur kāda zooloģiskā dārza restēm uz viņiem noraudzījās un ik pa brīdim kaut ko izkliedza daži saviebušies «protestētāji», bet no kādas netālas ēkas balkona uz visu pasākumu noraudzījās Iekšlietu ministrijas un policijas vadība.

Kārtības sargi un Rīgas dome šo kārtību, protams, attaisnoja ar nepieciešamību gādāt par gājiena dalībnieku drošību, taču zemteksts patiesībā bija pavisam pretējs – praids ir jāievieto karantīnā, jānorobežo no sabiedrības. Sak, lai viņi pazūd tur aiz sētas, prom no acīm, un neuzbāžas mums ar savām izdarībām.

Ir pagājuši astoņi gadi, un saspīlējums ap praidu ir krietni samazinājies. Aināra Šlesera politprojekts Pirmā partija, kas bija izvēlējusies homofobiju kā netīru ķeblīti, uz kura atsperoties, ierāpties Saeimā, ir jau labu laiku kā iegāzusies vēstures mēslainē. Aizvien nozīmīgāka balss Latvijas sabiedriskajā telpā ir jaunai, kopš neatkarības atgūšanas nobriedušai paaudzei, kurai Rietumeiropā pēdējos 20 gados nostiprinājusies atvērtība par LGBT (lesbietes, geji, biseksuāļi un transseksuāļi) cilvēkiem neliekas nekas šokējošs vai svešs. Fakts, ka Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs pērn notvītoja #proudtobegay (lepns būt gejs – red.), tika piefiksēts, īsu brīdi apspriests un ātri vien zaudēja aktualitāti sabiedrības apziņā. Savukārt šonedēļ Rīgā notiek plašs pasākumu klāsts saistībā ar EuroPride 2015 – semināri, izstādes, lekcijas, un sestdien praids nevis vientuļi metīs līkumus aiz žoga, bet «iznāks no dārza» un gājiens notiks pa Brīvības, Bruņinieku, Tērbatas un Elizabetes ielu.

Tātad atklātā naida gaisotne sabiedrībā ir samazinājusies, un tas ir labi, sevišķi ņemot vērā, ka tepat kaimiņos Krievijas prezidents Putins izvēlējies zem «tradicionālo vērtību» lozunga vāji paslēptu homofobiju kā vienu no sava režīma ideoloģiskajiem balstiem.

Taču Latvija nav arī kļuvusi par iecietības un atvērtības paraugvalsti. Saeimas deputāti noraida likumu par partnerattiecībām un stundām debatē par «tikumību». Savukārt Rīgas vicemērs Andris Ameriks maijā Latvijas televīzijā klāstīja, ka viņš «neuzskata, ka šis gājiens veicinās izpratni sabiedrībā par šīm problēmām», un nosauca to par «ar varu uzspiestu». To dzirdot, atmiņā atausa 2007.gada pastaiga pa Vērmanes krātiņu, kurā Amerika tālaika partijas biedri bija iespundējuši praidu, acīmredzot lai «veicinātu sabiedrības izpratni».

Būtu absurdi teikt, ka es varu pilnībā izprast izolētības sajūtu, kas ikdienā pavada daudzus LGBT cilvēkus. Es esmu, tā teikt, «normāls», un man nav jādzīvo katru dienu ar apziņu, ka daži labprāt mani izstumtu aiz šāda žoga, nav jāuztraucas par to, ka manas seksualitātes dēļ kāds pasmīkņās, rādīs ar pirkstu, varbūt pat uzbruks vai uzkliegs, lai pazūdu kādā tumšā istabā, jo mana mīlestība liek viņam justies neērti.

Mūsu vidū dzīvo ļoti daudzi cilvēki, kuri vēl aizvien aiz bailēm jūtas spiesti kādu būtisku daļu no sevis slēpt no sabiedrības acīm. Viņi nevienam nedara pāri, bet ko viņiem maksā šī nemitīgā vairīšanās un trauksme?

Praida nosaukums nāk no angļu valodas vārda pride, kas nozīmē «lepnums». Viens tā mērķis ir ļaut LGBT cilvēkiem apliecināt, ka viņi nekaunas par sevi, pat ja daļa sabiedrības mēģina viņos radīt pārliecību, ka tieši tā būtu jājūtas.

Bet otrs, tikpat svarīgs uzdevums, ir nojaukt žogu un ļaut sabiedrībai saprast, ka LGBT cilvēki nav kaut kāda nošķirta grupa, par kuru labāk nerunāt. Praida gājiens liek saredzēt un saprast, ka viņi tepat vien ir starp mums.

Viņi ir citādi, bet tas ir normāli, jo neviens jau nav pilnīgi tāds pats kā visi citi. No viņiem nav jābīstas, jo viņi ir mūsu radi, draugi, skolas un darba biedri, un tas ir normāli, ka mēs viņus pieņemam, nevis atstumjam vai sāpinām. Viņi nevis kaut ko kādam «vardarbīgi uzspiež», bet vienkārši grib dzīvot savu dzīvi bez bailēm un pazemojuma, tāpat kā mēs visi.

Un tas ir normāli.

Komentārs 140 zīmēs

Jauns satura uzraugs? ZZS virzītā TV un radio uzrauga NEPLP amata kandidāte Dace Ķezbere uzskata, ka ziņu raidījumi būtu jāsāk ar labām vēstīm.

Lecam bedrē sirtaki ritmā. Atēnas virzās uz bankrotu un banku paniku, kad līdzšinējā «taupība» liksies kā atvaļinājums uz Vidusjūras salas.

Seriāla atkārtojums. Par kandidēšanu uz ASV prezidenta amatu paziņo arī Bušs (šoreiz Džebs). Klintonu ģimenes pārstāve Hilerija metās cīņā jau aprīlī.

Lejup

Posted on jūnijs 17, 2015 by - Komentārs

Vienotības problēmas ar finansējumu ir partijas politikas rezultāts

Valsts finansējuma iespējamā atņemšana Vienotībai būtu kārtējā vītne apvienības šļūcienā pa lejupejošu renes spirāli. Šāda finansējuma zaudēšana nevarētu iznīcināt stipru partiju, taču stipra partija nebūtu pieļāvusi likuma pārkāpumus, par kuriem tai var atņemt budžeta finansējumu. Vienotības problēmas ir ne tikai pašas radītas, bet arī pavisam loģisks partijas politikas rezultāts.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ir atzinis par partijas tēriņiem 12.Saeimas vēlēšanu kampaņā trešo personu apmaksātos reklāmas materiālus par vairākiem Vienotības kandidātiem, līdz ar to apvienība varētu būt pārkāpusi vienai partijai atļauto maksimālo 423 tūkstošu eiro reklamēšanās summu, par ko tai var atņemt valsts finansējumu, kas Vienotībai ir 140 tūkstoši gadā.

Par labu Vienotībai pašlaik varētu teikt, ka tā vismaz nemēģina sevis aizstāvēšanai apšaubīt likumu, kas pieļauj praksi, ka veiklu politisku darboņu maza grupiņa faktiski iznīcina vienu partiju pēc otras, ar labi organizētu kampaņu pārkāpdama priekšvēlēšanu reklamēšanās noteikumus. Vairāki kandidāti, kuru «trešo personu» kampaņu tēriņus KNAB tagad pieskaitījis klāt Vienotības izdevumiem, pirms tam bija tieši tāpat nodrošinājuši vēlēšanu tēriņu griestu pārsniegšanu arī Zatlera Reformu partijai, kura 2013.gadā zaudēja valsts finansējumu par pārkāpumiem iepriekšējās Saeimas vēlēšanās 2011.gadā.

Varētu apšaubīt arī KNAB politisko neitralitāti, ko pašreizējais priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks pats mērķtiecīgi grāvis, dēvēdams mēģinājumus viņu nomainīt par «politisku cīņu» un apgalvodams, ka tieši Vienotība cenšoties saglabāt amatā viņa vairākkārt atlaisto un ar tiesas lēmumu darbā atjaunoto Jutu Strīķi. Kāpēc gan nevarētu KNAB vēršanos pret vienu partiju uzskatīt par tādu pašu «sadošanu pa purnu», kādu tās augsta amatpersona bija piesolījusi sabiedriskas organizācijas vadītājam?

Taču ne jau KNAB likvidēja Zatlera partiju, bet gan vēlētāji, un ne jau par «Olšteina sešinieka» un citu puišu vēlēšanu kampaņu, bet gan par partijas politiku. Zatlera gadījumā tas bija mēģinājums iedabūt SC valdībā kaut vai ar tankiem.

Vienotības gadījums ir vēl smagāks, jo nav atsevišķs misēklis, un ir arī traģiski ironisks. Partija tagad ir pārkāpusi likumu, kuru bija aktīvi virzījusi un aizstāvējusi kā līdzekli pret politisko partiju atkarību no aizkulišu sponsoriem. (Rezultātā pašai var nākties iet ar cepuri rokā pie bagātiem onkuļiem.) Taču pati bija arī salikusi savos vēlēšanu sarakstos cilvēkus, kuru vienīgais pamanāmais veikums politikā pirms tam bija bijis sevis iedabūšana Saeimā, apejot likumu un graujot partiju. Zatlera partija bija jauna un nepieredzējusi, bet Vienotībai bija iespēja ņemt vērā arī tās pieļautās kļūdas. Neņēma, tieši otrādi – ar atplestām rokām atkārtoja. Kāpēc?

Kad esat pēdējo reizi dzirdējuši Vienotības vadību publiski iestājamies par tiesiskumu, atklātumu, godīgu politiku, kas bija bijis apvienības un pirms tam tās partiju tapšanas un darbības mērķis un jēga? Tagad regulāri dzirdam par konkurentu īstenotu «nomelnošanu», «nodevējiem» partijas rindās un nepieciešamību sodīt un ierobežot žurnālistus. Simptomi nepārprotami liecina par partijas politikas satura maiņu. Būšana politikā kļūst par pašmērķi.

Tāpēc šķiet pat loģisks vadības lēmums pirms vēlēšanām uzņemt partijā un ielikt vēlēšanu sarakstā pārbēdzējus no Zatlera Reformu partijas Viktoru Valaini, Jāni Upenieku, Jāni Junkuru, kurus «trešās personas» bija tik veiksmīgi apkalpojušas iepriekšējās vēlēšanās (turklāt visi bija palīdzējuši sagraut Zatlera partiju, kuram Vienotības priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa savā taktiķes tuvredzībā laikam nekad nav piedevusi ierosinājumu atlaist 10.Saeimu, kas viņas partiju patiesībā izglāba no nosmakšanas zem oligarhu deķa). Partijai nelāgu turpinājumu sola arī fakts, ka šo ļaužu kampaņas organizētājs abas reizes bijis kāds Kārlis Gudonis, par kura palīdzību Dzintars Zaķis esot atklājis, liecinādams tiesas prāvā par balsu pirkšanu viņa labā.

Vienotības kongresā pērn decembrī Āboltiņa saglabāja priekšsēdētājas amatu, jo, kā uzstāja viņas atbalstītāji, bija vēlēšanās panākusi labu rezultātu partijai pēc Valda Dombrovska aiziešanas. «Labais rezultāts» tagad redzams groteskā spozmē.

Un briest vēl viena parodija par tolaik lemto. Kongresā delegātu mazākums uzstāja, ka partijas vadītājam jābūt arī premjerministra kandidātam vēlēšanās kā visur demokrātiskās valstīs, taču Āboltiņai tas bija nepieņemami. Tagad, šķiet, partijas vadone, kad jau iespēja tikt par prezidenti ir garām, būtu ar mieru tomēr papremjerministrēt, ja Laimdota Straujuma vienā brīdī sajustos tiešām «piekususi», kā jau labu laiku stāsta dažādi «polittehnologi».

Nav grūti iedomāties Vienotības piedāvājumu nākamajās vēlēšanās pēc trim gadiem – vēlētāju acīs sevi diskreditējušu personāliju izlasi, kurai politiskās darbības galvenais mērķis ir palikšana politiskajā apritē. Nav grūti iedomāties arī vēlētāju vērtējumu. Tas atkal nebūtu KNAB, kas būtu iznīcinājis vēl vienu partiju. Taču Vienotībai vēl ir mazliet laika, lai mainītu vadoņu pašapkalpošanās politiku un atdotu partijai kādreizējo saturu. Tiesa, jāvaicā, vai ir arī griba to darīt.

Komentārs 140 zīmēs

Smagā drošība. Atbildot uz Krievijas agresīvo politiku, ASV varētu izvietot Baltijas valstīs militāro tehniku.

Retorisks jautājums. Vai ministrs Gerhards, kas uzbraucis dievlūdzējai, būtu palicis amatā, ja nebūtu no «konservatīvo vērtību» partijas?

Hibrīdkarotāji. Diviem Krievijas pilsoņiem, kuri mēģināja iekļūt ar skrejlapām Ādažu poligonā, draud apsūdzības terorismā.

Ministrs un Saeimas darbs

Posted on jūnijs 17, 2015 by - Lasītāju aptauja

 

Jūsuprāt, kāda būtu pareizākā rīcība pēc ministra Kaspara Gerharda negadījuma, kad viņš Vecrīgā uzbrauca sievietei, brīvdienā atrodoties pie dienesta auto stūres vieglā reibumā – vai viņam jāatstāj amats?

12.Saeima dodas vasaras brīvdienās – kāds kopumā ir jūsu vērtējums parlamenta darbam kopš ievēlēšanas?

Kādu atzīmi jūs liktu 12.Saeimas darba cēlienam kopš vēlēšanām?


 

Aptauja veikta internetā 15.-16.jūnijā. Atbildēja 750 respondentu

Vējonis. Izlaidums. Līgo

Posted on jūnijs 17, 2015 by - Viedoklis

Saņēmu telefonā īsziņu lavīnu: Jāni, arī nākamos četrus gadus tev būs darbs!

Jāsecina, ka jūnijs ir aktīvs mēnesis. Mēneša sākums, lai ar bija izteikti «vējoņains», jāvērtē kā pozitīvs. Paldies dalībniekiem, apsveicam uzvarētājus. No vienas puses, pēc tik «stabila» priekšteča varētu būt viegli, taču vārdu salikumam «viena puse» ir kāda problēma – tas vēsta par otras puses eksistenci. Šī otra puse jaunajam prezidentam arī būs jāņem vērā. Kas tā ir? Fizika. Precīzāk – inerce. Domāju, ka, tieši pateicoties Bērziņa kunga ieguldītajam darbam, Vējoņa kunga tik dabiskā vēlme pēc vēlēšanu rezultātu paziņošanas un, kas svarīgi, pirms runāšanas tribīnē «ieraut» ūdeni izraisīja nevis vienu vispārēju «HA!», bet īsziņu lavīnu manā telefonā ar tekstu: «Jāni, arī nākamos četrus gadus tev būs darbs. #vējonis.» Kā jau teicu – inerce.

Kā jau katru gadu jūnijā, kad skolu skolās audzēkņu audzēkņi ir nokārtojuši eksāmenu eksāmenus, par to priecīgie radu radi un draugu draugi dodas šo jauno cilvēku veiksmju veiksmes svinēt izlaidumu izlaidumos. Arī manā radu lokā ir pa kādam devītās vai divpadsmitās klases absolventam, kas jāsumina. Apmeklējot izlaidumus Rīgā un izlaidumus manā galā (no Vējoņa pa labi), varu apgalvot, ka atšķirības ir un manējo attieksme pret šo pasākumu ir krietni vien nopietnāka. Bet ir arī kas kopīgs. Neizsīkstošais patoss un maza, bet jūtama liekulības saujiņa. Iespējams, tas nemaz nav apspriešanas vērts un nav īpaši svarīgi, bet… Kad dzirdu skolotājus izplūstam epitetos par absolvējošās klases draudzīgumu un centību, un to, cik viņiem bijušas lieliskas attiecības un cik žēl, ka tas nu ir cauri, man rodas jautājums. Kam tas ir domāts? Un tad ir skolēnu kārta pateikties skolotājiem, sakot, ka viņi novērtē iegūtās zināšanas, skolotāju pūles… Šis, iespējams, ir stāsts par tradīcijām, jo tā izlaidumos darīja un darīs, bet man rodas sajūta, ka šajā gadījumā aiz tradīcijas slēpjas drosmes trūkums pateikt to, kas sakāms. Kā vajadzētu skanēt runām 9.klases izlaidumā? 

Skolotājs: «Laikam no sākuma jāierauj… Ticiet man, nav vienkārši izglītot cilvēkus, kuri pagaidām ne īpaši izprot izglītības nozīmi un nedaudz mani ienīst. Apstākļi skolās joprojām ir tālu no vēlamā, tādi arī rezultāti. Apsveicu ar skolas beigšanu!» Absolvents: «Gribu pateikt paldies skolotājiem un vecākiem. Šobrīd es to vienkārši saku un ceru, ka pēc vairākiem gadiem tā arī domāšu.»

Arī vasaras saulgrieži jau ap stūri. Par stūri runājot… Lai arī Līgo vakars asociējas ar radu un draugu kopā būšanas prieku, dziesmām, papardes zieda meklēšanu (ko mūsdienu samaitātajā  antipoētiskajā laikā sauc daudz prastāk – gadījuma sekss), ir ļautiņi, kam nekad nav labi tur, kur viņi ir, un tas, kur ir labi, ir viena stabila brauciena, vieglā apinītī, attālumā. Tāpēc Valsts policija ziņo jau laikus, ka nesavaldāmie svinētāji tiks kontrolēti, kā ierasts, pastiprinātā režīmā. Bet varbūt vienu gadu mēs varētu saņemties un nolīgot pieklājīgi, tā ļaujot kaut reizi mūžā vasaras svinēšanai pievienoties arī policistiem?

Un jūnijs vēl ir tikai vidū…

Lai zied un skan!

Posted on jūnijs 17, 2015 by - Redaktores sleja

 

Mīnus 7730 cilvēku 1995.gadā, mīnus 2995 – pirms desmit gadiem. Šie ir tikai divi skaitļi no demogrāfijas datu virtenes, kas jau kopš neatkarības atjaunošanas bezkaislīgi uzrāda negatīvu tendenci – ik gadu vairāk latviešu nomirst nekā piedzimst. Tomēr pēc garās mīnusu rindas pērnais gads beidzot atnesis pilnīgi citu vēsti. Latvieši dzimst!

Pozitīvs dabiskais pieaugums pirmo reizi kopš 1991.gada ir tiešām ievērības cienīgs sasniegums. Turklāt tas nav vienīgais – pērn krituši vēl vairāki citi gadu desmitiem nelaboti demogrāfijas rekordi, piemēram, tik daudz trešo bērniņu kā pērn Latvijā nav nākuši pasaulē kopš 1948.gada. Publiski izskanējušas neilgi pirms Jāņiem, tik labas ziņas var iedvesmot papardes zieda meklētājus, un rezultāts, kazi, būs pozitīvāki statistikas skaitļi nākamgad.

Ko vēl sadarīt Jāņos – kādas puķes vīt vainagos, našķus likt galdā un dziesmas dziedāt – arī par to šajā pirmssvētku numurā mums ir dažs labs padoms. Latvisko tradīciju kopējs Austris Grasis dalās ar savu Jāņu svinēšanas rituālu, kas spējis ielīksmot pat leišu jezuītus, bet pūdeles taisīšanas prasme tā noslīpēta, ka uguns nedziest pat divas dienas un naktis.

Apbrīnas vērti ir trīs vīri, kam maizes darbs saistīts ar programmēšanu un IT štellēm, bet sirdslieta ir tautas mūzika – viņi spējuši restartēt arī vecus, jau piemirstus instrumentus. «Mūzikas pasaule ir tāda… liela. Tā sajūta, kad spēlē un labi sanāk! Grūti ir ar kaut ko citu salīdzināt,» saka kokli, dūdas, vijoli un ermoņikas apguvušais programmētājs Oskars. Lai skanīgi un ziedoši Jāņi visiem līgotājiem!

Sargā vidi, ietaupa naudu

Posted on jūnijs 10, 2015 by - Vide

Tas ir mīts, ka negatīvu ietekmi uz vidi atstāj tikai lielās fabrikas, pa kuru skursteņiem kūp melni kā piķis dūmi. Mazo un vidējo uzņēmumu, kuri ikdienā nodarbojas ar šķietami nekaitīgām papīra lietām vai pakalpojumiem, ir tik daudz, ka to ietekme uz vidi arī ir jūtama

Ilgtspējas indeksā starp sudraba uzņēmumiem iekļuvušās Nordea Finance valdes priekšsēdētājs Latvijā Ivars Šmits stāsta par gadījumu pirms diviem gadiem. Pēkšņs zvans no Opel dīleriem Skanstes ielā aicināja tikties ar autokompānijas finanšu direktoru no Vācijas, kurš vēlējies runāt par sadarbības iespēju Baltijā. Laika maz, tikai divas stundas. Diena bija skaista, un Šmits ar kolēģi, ģērbušies uzvalkos un nospodrinātās kurpēs, kāpa uz Nordea baltajiem korporatīvajiem velosipēdiem un pusstundas laikā jau bija autosalonā. «Iestūmām velosipēdus iekšā un nolikām blakus mašīnām,» smejas baņķieris. Vācu kungs bijis pārsteigts par šādu ierašanos, Šmits saka – parādījām, ka esam ātri, elastīgi un citādi. Satikšanās rezultatīva, banka ar vāciešiem līgumu noslēdza. Šmits spriež, ka netradicionālā ierašanās pie klienta ir labs ice breaker jeb veids, kā pārvarēt iepazīšanās stīvumu.

Attieksme pret vidi ir viens no kritērijiem ilgtspējas indeksā, kurā lūko – cik lielā mērā kompānijas atbilst sociāli un ekonomiski atbildīga uzņēmuma standartiem. Estonian, Latvian&Lithuanian Environment vides speciāliste Olga Meļņičenko, kura vērtē dalībniekus, šogad priecājas: tās nepieciešamās lietas, kuras prasa dalība indeksā – gada mērķu saraksts, vides politika, atkritumu šķirošana, dabas resursu taupīšana, papīra nodošana pārstrādei -, cenšas ieviest visi dalībnieki. Mērķiem nav uzreiz jābūt lieliem, svarīgi, lai tie ir pārbaudāmi, piemēram, grāmatvedības pārskatos. Interesanti, ka arī pakalpojumu sektors sāk izvērtēt savu ietekmi uz vidi. Jaunās tendences rāda, ka ne tikai lielie uzņēmumi spēj pildīt prasības. 

Meļņičenko slavē mazos kantorīšus – Latvijas Loto, kur strādā tikai pāris cilvēku, ieviesuši visas prasības, gan šķiro atkritumus, gan taupa dabas resursus, gan raksta vides politiku. Ar ļoti maziem resursiem var izdarīt daudz, saka vides speciāliste. Apsveicami ir centieni vides aktivitātēs iesaistīt visus uzņēmuma darbiniekus, piemēram, atalgojot kolēģi par inovatīvāko ideju dabas saudzēšanai. Tā uzņēmumi arī izglīto savus darbiniekus, un cilvēki savā ikdienā sāk piedomāt par vides saudzēšanu.

Velo tīrākam gaisam

Korporatīvie velosipēdi Nordea bankai ir jau ceturto gadu – pērn 14, bet šogad skaits palielināts līdz 21. Ieviest šādu pārvietošanās līdzekli pamudinājusi bankas galvenās ēkas atrašanās vieta Rīgā, K.Valdemāra ielā, – blakus ir velosipēdu celiņš, pilsētā attīstās velokultūra. Kārtība ir tāda: zinot, ka būs jādodas uz kādu tikšanos, darbinieki var rezervēt velosipēdu ar visu aizsargķiveri, izvēloties ar vai bez groziņa. Mīties var piecu kilometru rādiusā darba vajadzībām, bet baņķieri mēdz braukt ar velo arī pusdienās un doties mājās, no rīta atgādājot riteni atpakaļ. Pieradināt kolēģus pie šādas pārvietošanās palīdzējusi bankas infrastruktūra. Ēkā ir vairāk nekā 40 velonovietņu – gan pie bankas ārpusē, gan pazemes autostāvvietā, kur izveidotas speciālas slēdzamas kastes, tādas kā nelielas mājiņas, kurās ar velosipēdu var iebraukt. Nekad nav bijis mēģinājumu kādu no velosipēdiem nozagt! Katrā stāvā ir duša, atbraucējam nav jāsēžas pie darba galda sasvīdušam. «Daudzi brauc pietiekami lielus gabalus no mājām uz darbu,» saka bankas sabiedrisko attiecību vadītāja Signe Lonerte. Kāds kolēģis minas pat no Babītes! Liels ieguvums ir arī videi. Banka sarēķinājusi – ja velo vietā būtu izmantotas automašīnas, tad gaisā būtu nonākušas 8,7 tonnas ogļskābās gāzes izmešu! Ilgtspējas indeksā šo iniciatīvu slavē, Rīgā ir problēmas ar gaisa kvalitāti, un automašīnu aizstāšana ar videi draudzīgāku braucamo to uzlabotu. Savukārt Šmits uzskata, ka tādējādi pielikuši savu roku arī velokultūras attīstībā. Redzot, kā baņķieri uzvalkos un kostīmos minas uz glītiem velosipēdiem, cilvēki mēdz atskatīties. «Arī grib – ja jau pat baņķieri brauc.» Banka savu veloparku turpinās palielināt.  

Sāk taupības dēļ

Visu kolēģu iesaistīšana ir svarīga, Latvenergo Energoefektivitātes centra vadītāja Biruta Ģine saka – mainot cilvēku paradumus, resursus var ietaupīt pat par 10 procentiem! Piemēram, no rīta elektriskajā tējkannā ielejot tik daudz ūdens, cik vajadzīgs vienai kafijas vai tējas tasei, nevis pielejot kannu pilnu un ūdeni karsējot vairākkārt. Tā samazinās gan ūdens kvalitāte, gan lieki tērējas elektrība. Prātīgāk ir izvēlēties LED, nevis kompaktās fluorescentās spuldzes. Latvenergo eksperimentā secināts – LED un kompaktās fluorescentās spuldzes nepārtraukti gadu no vietas dedzinot, pirmās nosvilina 63 kilovatstundas, otrās – par simtu vairāk. LED ir arī videi draudzīgākas, kompaktās fluorescentās spuldzes satur kaitīgo dzīvsudrabu un vieglāk plīst.

Sākotnēji dažādus taupīšanas procesus uzņēmumi ievieš, domājot par naudas maku, vide ir pakārtots jautājums. Populāra ir tieši elektrības taupīšana, motivācija – mazāki rēķini, bet vides speciāliste Meļņičenko skaidro: tā gaisā nonāk mazāk izmešu, jo elektrības ražošana piesārņo vidi. 

Mazāk dedzinot elektrību, mazāk vajag to saražot, un tā samazinās siltumnīcas efekts un gaiss ir tīrāks. Elektrība tiek taupīta, gan pārejot uz modernajām spuldzītēm, gan ieviešot automātiskos gaismas sensorus palīgtelpās un vienkārši atgādinot par slēdžu izslēgšanu, pametot darbavietu. «Sākumā liekas – ir dārgi pirkt šādu spuldzīti, bet ar laiku atmaksājas un liecina arī par ilgtermiņa domāšanu,» saka Meļņičenko. Piemēram, Nordea pērn tādējādi ietaupīti 46 000 kWh, tas ir uz pusi lielāks ietaupījums nekā gadu iepriekš. Uzņēmumi taupīt sāk arī ūdeni, uzstādot, piemēram, automātiskos krānus. Taču var vienkārši pielīmēt lapiņas ar atgādinājumu netecināt lieki citās valstīs zelta cenā esošo ūdeni.

Populāra ir atkritumu šķirošana. Visbiežāk šķiro papīru, baterijas, daži arī spuldzītes. Atšķirībā no pasākumiem, kas ietaupa uzņēmuma resursus, pie atkritumu šķirošanas ir jāpiedomā, jāizglīto darbinieki, lai viņi saprot, kur kas liekams. Nordea tādam nolūkam pie darbinieku galdiem novietojuši tikai papīram domātus papīrgrozus, pārējās lietas jāiet mest citur. Pērn pārstrādei banka nodevusi 1200 kilogramus papīra. 

Papīra patēriņu varētu palīdzēt samazināt pāreja uz elektronisko saziņu, bet traucē elektroniskā paraksta nepopularitāte. Meļņičenko saka – izcils piemērs ir Igaunija, kur valsts rāda piemēru, daudzas lietas darot elektroniski, pat vēlējot parlamentu. Latvijas Valsts radio un televīzijas centrā gan norāda, ka e-paraksta popularitāte aug – 2006.gadā bija parakstīti pieci miljoni elektronisko dokumentu, savukārt šī gada aprīlī – jau astoņi miljoni. Līderi ir tieši banku sektors. 

Klientu izglītošana

Novērots, ka pakalpojumu sniedzēji cenas paaugstināšanu izmanto kā preventīvu līdzekli, piemēram, ja klients vēlas rēķinu saņemt pastkastē, par to ir jāpiemaksā. Eirobarometra dati rāda, ka 78% no Latvijas iedzīvotājiem ir gatavi nedaudz vairāk piemaksāt par videi draudzīgu produktu vai pakalpojumu. Cilvēki uzskata, ka valsts sektors nedara pietiekami daudz, lai veicinātu videi draudzīgu dzīvesveidu un uzņēmumu darbību, saka vides speciāliste. Piemēram, 69% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka, izsludinot publiskos iepirkumus valsts sektorā, jādod priekšroka zaļajiem piedāvājumiem, nevis tiem, kam zemākā cena. Ilgtspējas indeksā zaļais iepirkums ir būtisks, valsts tādā veidā rāda labu piemēru. Taču zaļais iepirkums pie mums vēl ir bērna autiņos, tiek īstenots atsevišķos gadījumos. Piemēram, iegādājoties tehniku, ledusskapjus, printerus, tējkannas, datorus, bet, kad runa ir par mazgāšanas līdzekļiem un pakalpojumiem, tad uzvar cena. 

Daudzi cilvēki Latvijā joprojām uzskata – lielais rūpniecības sektors nedara gana daudz, lai saudzētu vidi. Latvijā tā domā 70% Eirobarometra aptaujāto, Eiropas Savienībā – pat 77%. Nordea banka pērn ieviesusi jaunu iniciatīvu – sasniedzot noteiktu darījuma apjomu, klientam no konkrētām, dabai nedraudzīgākām industrijām jāaizpilda anketa par ietekmi uz sabiedrību un vidi. Piemēram, transporta nozarē bankai ir klienti, kuriem ir savas degvielas uzpildes stacijas, Nordea viņiem prasa dokumentāciju, kas pierādītu DUS atbilstību vides prasībām. «Savu korporatīvo atbildību aiznesam līdz klientam un liekam domāt – redz, finanšu iestādes sāk prasīt tādas lietas,» skaidro Šmits. Nav bijis gadījumu, kad šī prasība aizbaidītu klientus.

Latvenergo taupības ieteikumi uzņēmumiem
Biroja virtuvē
Elektriskajā kannā vāriet nepieciešamo, nevis maksimāli iespējamo ūdens daudzumu.

Efektīvāka būs kanna ar diskveida sildelementu, kas iestrādāts kannas pamatnē.
Kannas sildelements regulāri jāatkaļķo, jo 1 mm biezs apkaļķojuma slānis palielina elektroenerģijas patēriņu par 10%.
Mikroviļņu krāsns ar konvekcijas funkciju mazāk patērē elektroenerģiju.

Gaisma
Telpās, kurās gaismekļi deg ilgstoši, vēlams izmantot kompaktās luminiscences vai gaismas diožu spuldzes ar energoefektivitātes klasi A.
Telpās, kurās nav nepieciešams nepārtraukts apgaismojums, gaismekļus aprīko ar kustību sensoriem.
100 W kvēlspuldzi, kura darbojas 1000 stundu, var aizvietot ar 23 W energoefektīvo spuldzi, kura darbosies pat 15 000 stundu. Tā elektrību var ietaupīt par 78% un nezaudēt apgaismes kvalitāti.
Nodrošiniet nelielu fona apgaismojumu visā telpā un spilgtāk izgaismojiet nepieciešamās zonas. Maksimāli izmantojiet dabisko gaismu.

Mikroklimats birojā u.c.
Vismaz vienu reizi gadā jātīra kondicionētāja filtri, lai nemazinātos ierīces energoefektivitāte.
Taupīt palīdz sildierīču regulēšana, var ietaupīt līdz pat 30% elektroenerģijas. Vēlamā temperatūra, kad cilvēki uzturas telpās, ir 20-22 °C, pārējā laikā 16-18 °C.
Samazinot telpu apsildes temperatūru par 1 °C, izdevumi apsildei samazināsies par 5%.
Maksimāli jāizmanto saules siltums – atveriet žalūzijas, biezus aizkarus.
Nomainot stacionāro datoru pret portatīvo, var ieekonomēt līdz 50% elektroenerģijas. Stacionārais dators ar vecā tipa kineskopa monitoru patērē pat par 90% vairāk elektroenerģijas nekā moderns portatīvais dators.

Iedvesmojošas idejas citos ilgtspējas indeksa uzņēmumos

Mazs korķītis gāž lielu vezumu
Coca-Cola HBC Baltijā pērn īstenoja iniciatīvu Short neck – dzērieniem sāka izmantot jaunas, videi draudzīgas PET pudeles ar samazinātu svaru un īsāku pudeles kaklu. To izmēri samazinājušies par 4 mm, savukārt svars saruka vidēji par 8-9%. Tiek lēsts, ka šīs iniciatīvas rezultātā tiks izmantots par aptuveni 290 tonnām mazāk PET materiāla jauna iepakojuma ražošanai. Tas nozīmē, ka par 290 tonnām mazāk būs plastmasas atkritumu un samazināsies arī CO2 izmešu daudzums.

Viedtālrunim atkritumos nav vietas
Tehnoloģijām ātri attīstoties, nolietotās elektropreces cilvēki nepiedomājot vienkārši izmet atkritumu urnās. Lai pievērstu uzmanību problēmai un aicinātu Liepājas iedzīvotājus nemest vecos mobilos telefonus, radioaparātus un citas elektropreces piemājas miskastēs, SIA Liepājas RAS organizē dažādas izglītošanas akcijas. Šogad notika elektropreču vākšanas akcija Štepseles ceļojums, kurā iesaistīti jaunieši.

Banka soļo apkārt pasaulei
SEB banka jau divus gadus īsteno kampaņu Soļo apkārt pasaulei – vairāk nekā 10 tūkstoši darbinieku 20 valstīs iesaistījās projektā, kura dalībniekiem katru dienu jāveic vismaz 10 000 soļu (tik daudz nostaigāt iesaka veselības eksperti). Katrs saņēma soļu skaitītāju, ik dienu rezultātus reģistrēja īpašā sistēmā, savā starpā sacentās 1010 komandu. Visiem kopā izdevās nosoļot 3,5 miljonus kilometru – tas nozīmē apiet apkārt zemeslodei gandrīz 88 reizes. Vēlāk izlozē noteica trīs uzvarētājus, starp tiem bija arī Latvijas komanda. Balvā bija iespēja izvēlēties sociālo organizāciju, kura saņems SEB bankas ziedojumu – tas tika SOS bērnu ciematu asociācijai.

CO2 samazinājums, ja birojā izmanto LED spuldzes 

(100 spuldzes darbina 20 darba dienas, katru dienu 8 h)

Dati: Latvenergo Energoefektivitātes centrs

Strādāt gudri, nevis smagi

Posted on jūnijs 10, 2015 by - Darba vide

Mūsu Baltijas jūras kaimiņi somi aplēsuši – ik mēnesi tautsaimniecība zaudē aptuveni divus miljardus eiro, jo nepietiekami efektīvi iekārtotā darba vidē notiek negadījumi vai darbinieki vienkārši nevar strādāt ar pilnu jaudu. Kā darba aizsardzība var palīdzēt kāpināt uzņēmumu produktivitāti arī Latvijā?

Slimnīcu diktofonu centrā, kur darbinieki datorā ievada mediķu rakstiskas vai ierunātas piezīmes pacientu slimību vēsturēs, darba efektivitāte bija vāja – daudz kļūdu, zaudēts laiks, tās labojot, pārslodzes dēļ pārguruši darbinieki, nespēja tikt galā ar pienākumiem. Pie darba efektivitātes uzlabošanas ķērās centra jaunā vadītāja. Viņas risinājums bija vienkāršs – iemācīt teksta ievades operatoriem pareizi rakstīt ar datoru un ērti iekārtot darbavietu. Divu dienu mācībās, uzņēmumam tērējot līdzekļus aptuveni 10 mācību stundām, darbinieki apguva jaunās prasmes. Rezultāts bija gandrīz vai taustāms – ievērojami palielinājās tekstu ievades ātrums, jo saruka kļūdu skaits, kuru labošanai agrāk tika patērētas vismaz divas sekundes uz katru pārrakstīšanos. Paskaitiet, cik tas sanāk darba dienas beigās! Samazinājās arī darbinieku sūdzības par pārgurumu un pārslodzi.

Šo piemēru Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš min kā paraugu tam, ka darba aizsardzībā daudz var izdarīt, apstājoties ikdienas skrējienā un padomājot.

Vanadziņš, sekojot līdzi pasaules tendencēm, redz – daudzas valstis jau ir sapratušas, ka darba aizsardzība ir ne tikai humāns jautājums, bet arī ekonomisks. Eiropas Savienības valstīs aplēsts, ka slikta darba vide rada zaudējumus vidēji 2,6-3,8% apmērā no iekšzemes kopprodukta. Viens no lielākajiem rādītājiem par darba aizsardzības neīstenošanas radītiem zaudējumiem ir Austrālijas ekonomikai – pat 4,8% no IKP. Ja šo Austrālijas procentu attiecinātu uz Latviju, zaudējumi būtu milzīga summa, kas netiek nopelnīta ik gadu, – 1,1 miljards eiro.

Bet nav pat jāskatās uz Austrāliju – Baltijas jūras otrā krastā Somija savā ziņojumā par 2012.gadu aplēsusi, ka valsts tautsaimniecības zaudējumi sliktas darba vides dēļ gadā pārsniedz 24 miljardus eiro, tātad vairāk nekā divus miljardus eiro mēnesī. Par to, kā šo naudu nezaudēt, sāk domāt arvien vairāk uzņēmumu, kas cenšas padarīt savu darba vidi efektīvāku, saudzējot darbinieku veselību, laiku un uzlabojot finanšu rezultātus.

Sliņķu sapņa īstenošana

Darba aizsardzība nenozīmē tikai darbinieku drošību, pasargājot no nelaimes gadījumiem, bet arī pareizu darba organizāciju. Tā savukārt uzlabo produktivitāti. Tieši zema produktivitāte ir būtiska problēma Latvijā – salīdzinot ar skandināviem, mēs strādājam divreiz sliktāk un divreiz ilgāk, komentē Vanadziņš. Nemaz nerunājot par vāciešiem, kuru profesionālās izglītības sistēma tiek uzskatīta par labāko.

«Daļa no produktivitātes ir saistīta ar to, kā uzņēmumā ir organizēts darbs. Būtībā tas ir sliņķu sapnis – strādāt mazāk, saņemt vairāk,» smejas eksperts. Viņš studentiem minot piemēru ar sniega lāpstu – no padomju laikiem daudzi atceras lielās finiera sniega lāpstas, ar kurām bija grūti notīrīt sniegu no ietves. Tagad lāpstas ir uzlabotas – ar ieliekumiem, ērtākiem rokturiem, no vieglāka materiāla. Katrs, kas pamēģinājis strādāt ar tām, saskata atšķirību, ka darbs rit ātrāk un vieglāk. Jā, tāda lāpsta maksā dārgāk. Vai to pirkt, un ko darīs sētnieks, kurš par stundu ātrāk būs notīrījis sniegu? «Tā mēs varam rēķināt, kā samazināt darba slodzi, un ar to kaut ko iegūt,» uzņēmējiem dod padomu Vanadziņš. Darba aizsardzībā, rēķinot vidējo ekonomisko izdevīgumu, pamata atziņa ir tāda: katrs ieguldītais eiro darba devējam ienes vidēji 2-5 eiro.

Kāpēc Latvijas uzņēmumi un darbinieki ir mazāk efektīvi? Pēc Vanadziņa domām, tas skaidrojams ar to, ka pārsvarā uzņēmēji Latvijā nav mācījušies pareizi domāt par darba organizāciju un aizsardzību. Pat tie, kam kabatā ir augstskolas diploms uzņēmējdarbībā, Vanadziņa semināros brīnās, kā darba aizsardzība ir saistīta ar produktivitāti. To, kāpēc jādomā par darbinieku labsajūtu un veselību, Vanadziņš atgādina ar pazīstamu teicienu: tu vari ieguldīt 10 miljonus «dzelžos», bet, ja nav cilvēku, kas ar tiem strādā, tad tie ir tikai dzelži. Un te nav atšķirības, vai šie «dzelži» ir datori vai konservu ražošanas līnija. «Angļiem ir teiciens: nestrādā smagi, bet gudri. Tas tiešām ir spēkā. Jāstrādā ir gudrāk,» saka eksperts.

«Mums ir maz tādu uzņēmēju, kas pirms rūpnīcas atvēršanas padomā, lai izveidotu pareizu darba plūsmu, saliktu procesu pareizā secībā. Paraugs pasaulē šajā ziņā ir autorūpniecība – tā ir visefektīvākā, kur katrs strādnieka solis un kustība ir pārdomāta. Ja Malaizijā ražo kaut kādas detaļas, tad tām paciņā jābūt saliktām tieši šitā, nevis citādi, jo kaut kur Vācijā kāds to paciņu noliks pie konveijera līnijas, stieps roku un paņems.

Ja paciņa būs nepareizi salikta, Vācijā strādnieks lieki tērēs laiku, nogurs, samocīs savu roku. Nevienam nebūs vajadzīgs strādnieks ar sabojātu roku, kura mācībās ieguldīti 50 000. Bet Latvijā mēs tādā veidā ļoti maz domājam,» saka Vanadziņš.

Runājot par produktivitāti, 80% no problēmām darbavietās ir viegli novēršamas. Piemēram, rūpnīcā strādnieka darbavietā lampas uzreiz var uzlikt pareizajā vietā un augstumā. Var nevis diskutēt par to, vai nomainīt gaisa filtrus ventilācijai, bet apsēsties un parēķināt, cik daudz elektrībā būs jāsamaksā ar aizsērējušiem filtriem – ventilācijas sistēma patērē četras reizes vairāk elektrības. Mūsu uzņēmēji reti tā domā, jo nav mācīti rēķināt visu ražošanas ciklu kopumā, saka Vanadziņš. Turklāt bieži neizpratne sākas jau ar ēkas projektu, kas var saņemt pat gada balvu arhitektūrā, bet no funkcionālā viedokļa būs vēlāk jāpārtaisa.

Pētījums par darba apstākļiem un riskiem Latvijā par 2012.-2013.gadu liecina, ka pagaidām mazāk par pusi – tikai 45% Latvijas uzņēmumu – iegulda finanšu līdzekļus darba vides uzlabošanā.

Palīgs – kalkulators

Pagājušajā gadā nelaimes gadījumu darbavietā kopējais skaits, pēc Valsts Darba inspekcijas ziņām, bija 1761. No tiem 40 bija nāvējoši, 212 – smagi. Vidēji Latvijā, pielīdzinot CSDD izmantoto metodiku aprēķinos par cilvēka dzīvības cenu (2010.gada dati), viens letāls gadījums darbā valstij izmaksā aptuveni 325 000 eiro, aplēsis darba aizsardzības eksperts.

Vanadziņš teic, ka Latvijā oficiālā statistika patiesībā parāda tikai trešo daļu arodslimību un kādus 10-15% no nelaimes gadījumiem. Visprecīzākie ir letālās statistikas dati. Tā iemesli ir dažādi, atzīst arī Valsts Darba inspekcija. Ne visas saslimšanas Latvijā uzskaita pie arodslimībām, kaut arī, piemēram, ādas slimības var attīstīties darba dēļ.

No darba drošības viedokļa bīstamākās nozares Latvijā ir tās pašas, kas citur pasaulē, – lauksaimniecība, būvniecība, kokapstrāde, mežsaimniecība. Taču Latvijā statistika atšķiras no pasaules tendences. RSU pilotprojektā ar Austrumu slimnīcu pētīti cilvēki, kas mikroķirurģijas centrā nonākuši ar amputācijām. Pasaulē 40% no šiem negadījumiem ir notikuši darbavietā. Latvijā tādu ir tikai 12%, kas nonākuši VDI uzskaitē – tas liek domāt, ka Latvijā visi šie negadījumi netiek reģistrēti, tāpēc statistika nav precīza, jo tai vajadzētu atbilst pasaules tendencēm, saka Vanadziņš.

Kāpēc nelaimes gadījumu statistika ir nepilnīga? Tikai viens no iemesliem ir ēnu ekonomika jeb nelegālā nodarbinātība. Vēl viens – darba ņēmēji baidās no darba devēja, tāpēc neziņo VDI, lai uzņēmumam nebūtu problēmu.

Kur darba devējam atmaksājas ieguldīt, lai palielinātu produktivitāti? Atbilde ir vienkārša – visā, kas samazina strādnieka nogurumu un arodslimību risku, slimības lapu skaitu un tā sauktos «prezenteisma» riskus (cilvēks ir faktiski slims un nevar pilnvērtīgi strādāt, bet atrodas darbavietā). Visā, kas veicina produktivitāti plašākā nozīmē – pareizā darba organizācijā, tehnoloģijās, darbavietas iekārtojumā un aprīkojumā. Tas noteikti atmaksāsies.

Vanadziņš aizrāda, ka Latvijā darba devēji maz zaudējumos rēķina arī slimības lapu izmaksas. Vidēji Eiropā darbinieks «uz slimības lapas» ir 12-13 dienas gadā. «Jūs būsit pārsteigta, ka daudzi uzņēmēji nezina, cik izmaksā viena slimības lapas diena – darba devējam Latvijā tas izmaksā vidēji 55 eiro dienā,» saka Vanadziņš. 

Savukārt «prezenteisms», pēc ekspertu aprēķiniem, rada pat trīs reizes lielākas izmaksas par slimības lapām, jo sasirgušais darbavietā gan atrodas, bet darbu paveikt nespēj, taču alga ir jāmaksā, un varbūt pat nākas labot brāķi. 

Mācīties, mācīties un rēķināt izmaksas – to uzņēmējiem iesaka gan Vanadziņš, gan VDI pārstāve Linda Matisāne. Viņa stāsta, ka populāras garlaicīgo darba drošības instrukciju vietā kļūst videofilmas ar padomiem, emocionāliem stāstiem, kā jutās cilvēki, kad notika nelaimes gadījums darbavietā. Tas liek aizdomāties un izmainīt attieksmi.

Vēl viens palīgs uzņēmējam ir negadījumu zaudējumu interaktīvais kalkulators, kas atrodas Valsts Darba inspekcijas uzturētajā interneta lapā http://stradavesels.lv/kalkulators. Kalkulatora vēsture sākusies  2005.-2006.gadā, sākotnēji Eiropas projekta ietvaros to izveidojis Nīderlandes Darba aizsardzības institūts, kas ir viens no spēcīgākajiem pasaulē. Tagad kalkulators ir vienkāršots. Ievadot datus, tas izrēķina nelaimes gadījumu un slimību izmaksas uzņēmumam. «Es to saucu par acu atvērēju darba devējam,» saka Vanadziņš.

Viens no uzņēmumiem, kas jau kopš 2012.gada izmanto līdzīgu negadījumu zaudējumu aprēķināšanas kalkulatoru, tikai tas izstrādāts māteskompānijā, ir inženiertehnoloģiju firma ABB. Uzņēmums vēlējās laikus aprēķināt riskus darbā un tos samazināt līdz minimumam. Tas aplēsis, ka viens negadījums ar cietušo uzņēmumam var radīt zaudējumus vairāk nekā 9000 eiro apjomā, norāda ABB arodeksperte Jeļena Mihailova. Viņa zaudējumu aprēķināšanas kalkulatoru iesaka izmantot visiem.

Darbinieku mācības ir svarīgas, lai ne tikai samazinātu negadījumu skaitu, bet arī uzlabotu uzņēmuma darba kvalitāti. Piemēram, kokapstrādes milzis Stora Enso savus strādniekus ilgi māca, jo saprot, cik uzņēmumam izmaksātu brāķētu dēļu konteinera sūtīšana atpakaļ no Japānas, stāsta Vanadziņš. Viņš labprāt nosauc arī citus uzņēmumus, kuri domā par darba aizsardzību, piemēram, Cemex, Hanzas elektronika Ogrē, Schneider Electric, guļbūvju ražotne Dores fabrika, kas tika projektēta jau ar pareizu darba plūsmu organizāciju. Tiem uzņēmumiem, kam sakārtot darba organizāciju un aizsardzību šķiet pārāk grūti pašu spēkiem, var palīdzēt arī šajā jomā īpaši specializējušies profesionāļi – Latvijā darbojas ap pussimt firmu, kas palīdz izanalizēt darba riskus un tos novērst.

Iedvesmojošas idejas citos ilgtspējas indeksa uzņēmumos

Cemex drošības skola
Cementa ražotājs Cemex  nodarbina vairāk nekā 43 tūkstošus darbinieku 50 valstīs. Lai veidotu vienotus darba drošības principus, uzņēmumā izstrādāta īpaša mācību programma E-legacy (saīsinājums no Everyone’s Legacy jeb Ikviena mantojums), kas sākās 2014.gada novembrī, un tā jāapgūst ikvienam darbiniekam visās valstīs. Programma sadalīta sešos moduļos, aptverot veselību un drošību, risku izvērtēšanu, uzvedību darbā, komunikāciju, dzīvesveidu un ikviena personīgo ieguldījumu darba drošībā. Uzsvars likts uz personīgo vērtību un atbildības apzināšanos – programma aicina aizdomāties, cik svarīga ir ģimene gan katram pašam, gan kolēģiem, un kā smagas traumas var izmainīt turpmāko dzīvi.

ABB kalkulators
Viena no pasaules lielākajām inženiertehnoloģiju kompānijām ABB kopš 2012.gada ieviesusi negadījumu zaudējumu kalkulatoru, kas palīdz ne tikai aprēķināt jau nodarīto skādi, bet arī prognozēt riskus un kalpo kā izglītojošs instruments. Līdz ar kalkulatora ieviešanu tiek organizētas arī mācības par darba drošības ievērošanu. Aprēķini liecina, ka darbinieku izglītošanā un risku samazināšanas preventīvajos pasākumos ieguldītie līdzekļi atmaksājas ilgtermiņā. ABB aprēķini liecina, ka viens negadījums ar cietušo uzņēmumam var radīt vairāk nekā 9000 eiro tiešus zaudējumus.

Riska spēle
Interneta vietnē Stradavesels.lv pieejami ne tikai ekspertu padomi un mācību materiāli par dažādiem darba drošības jautājumiem, un nelaimes gadījumu izmaksu kalkulators, bet arī interaktīva Riska spēle. Tajā ikviens var pārbaudīt savu acīgumu un atpazīt potenciāli bīstamas situācijas vai darba drošības noteikumu pārkāpumus, apskatot attēlus no dažādiem ražošanas objektiem, celtniecības vai remonta vietām. Spēlē iekļauti 84 attēli, katrā no tiem norādīts, cik kļūdu jums jāmeklē. Ja nevarat kļūdas atpazīt, noderēs funkcija «Pateikt priekšā».

Programmētāja krūšu kurvja muskulatūras noslodze

RSU Darba drošības un vides veselības institūta pētījums

Vertikālā ergonomiskā pele bez paliktņa

Ilgstoši strādājot ar datoru, plaukstā pasliktinās asinsrite, un temperatūra var kristies pat par 10 grādiem – termogrāfijas attēlā pirksti iekrāsojas zili. Taču ergonomiskā datorpele nodrošina mazāku noslodzi, temperatūra plaukstā krītas uz pusi mazāk

Secinājumi par darba vidi Latvijā

Dati: Pētījums Darba apstākļi un riski Latvijā, 2012-2013

Ārpus rāmjiem

Posted on jūnijs 10, 2015 by - Cilvēki

Ir izveidojusies jauna darbinieku paaudze, kuru garlaiko nīkšana viena amata, darbavietas un noteiktu darba stundu rāmjos. Viņus interesē daudzveidīga iesaistīšanās uzņēmuma dzīvē, nemitīga sevis pilnveidošana. Kā uzņēmumam uzrunāt jaunos darbiniekus, vienlaikus nezaudējot saikni ar pieredzējušiem senioriem?

Ikdienas darbs Cēsu alus ražošanas tehnologam Ērikam Velceram-Jonītim nav saistīts ar alus receptūru izstrādi. Taču, strādājot alus darītavā, viņš bija nogaršojis nefiltrētu, biezu alu, kas atgādina mājās brūvēto, un tas viņam šķita spēcīgs un gards. Tādēļ, kad pirms dažiem gadiem alus ražotne sarīkoja inovāciju nedēļu ar aicinājumu ikvienam darbiniekam nākt klajā ar kādu ideju darba uzlabošanai vai uzņēmuma attīstībai, Ēriks ieteica šādu alu un pat bija izdomājis tam nosaukumu Pagraba nefiltrētais. Izrādījās, ka šādam alum Latvijā ir gana daudz cienītāju – Pagraba nefiltrētais tagad ir viens no veiksmīgākajiem jaunajiem Cēsu alus produktiem. «Tā bija ideja, kas mūsu produktu attīstības komandā nebija radusies, bet kolēģi izdomāja, pamēģināja un radīja veiksmīgu produktu,» darbinieku iesaisti komentē Cēsu alus vadītāja Eva Sietiņsone-Zatlere.

Pagājušajā gadsimtā tā būtu neparasta situācija – darbinieks iesaistās procesos, kas nav saistīti ar viņa tiešajiem pienākumiem. Bet tagad, 21.gadsimtā, tā būs aizvien biežāk un biežāk. Jauno darbinieku paaudzi interesē izaicinājumi. Aiz muguras tie laiki, kad galvenais bija jautājums: cik maksā? Tagad ir svarīgāk, vai darba devējiem un ņēmējiem ir kopīga vērtību izpratne, vai uzņēmums ir godprātīgs un maksā visus nodokļus, vai tas ir sociāli atbildīgs. Īsāk sakot, tā dēvēto millennium jeb tūkstošgades paaudzi interesē, vai uzņēmums, kurā viņi strādā, ir ilgtspējīgs un piedāvā attīstības iespējas.

Cilvēkus vieno vērtības

Pirms pieciem gadiem reti kurš Cēsu alus darbinieks zināja, kādas ir viņa uzņēmuma vērtības, daudziem bija priekšstats, ka nav dižu iespēju ar priekšlikumiem mainīt darba vidi vai produkciju, blāvs bija arī skatījums par kompānijas attīstības izredzēm. Uzņēmums no mazas alus darītavas bija kļuvis par vienu no lielākajām alus ražotnēm Latvijā, bet 2010.gadā veiktajā darbinieku apmierinātības pētījumā nekāda priecīga aina nepavērās – it kā faktam par straujo izaugsmi nebūtu nekāda sakara ar darbinieku dzīvi. 

Tādēļ jau nākamajā gadā tika izveidota komanda, kas ķērās pie uzņēmuma vērtību iedzīvināšanas projekta.

Pēdējo piecu gadu laikā uzņēmums ir būtiski reorganizējies, uzlabojusies komunikācija un kolēģu attiecības, kas darbinieku mainību samazinājis par astoņiem procentiem. Uzņēmuma vadītāja Eva Sietiņsone-Zatlere to gan uzskata par mazsvarīgu progresa rādītāju. Par daudz lielāku ieguvumu viņa uzskata darbinieku iesaisti dažādu risinājumu meklēšanā un visiem kopīgu izpratni par uzņēmuma vērtībām. 

«Tas ir galvenais, kas mums ir – vērtības satur kopā mūsu kompāniju,» saka Sietiņsone-Zatlere. Viņa tās nosauc: pozitīva attieksme, orientēšanās uz klientu, Latvijas tirgus izpratne, komandas darbs un atbildība. Šķiet, nav lielas atšķirības no vērtībām, ko augstā vērtē tur lielākā daļa uz klientiem vērsto uzņēmumu. Taču pēdējos gados Cēsu alus daudz strādājis, lai šo vērtību izpratne būtu līdzīga visiem 220 uzņēmuma darbiniekiem. Piemēram, pērn bija 60-70 dažādu veidu tikšanos, kurās strādājošie pārsprieda uzņēmuma vērtību izpratni. Katrs no darbiniekiem ir uzrakstījis savu misiju jeb mērķi, kas svarīgs viņa paša pilnveidei un uzņēmuma attīstībai. Tas ir viens iedvesmojošs teikums, taču devis pārliecību, ka katrs cilvēks ir svarīgs Cēsu alum, katrs ir sava amata lielākais meistars.

Kopš 2011.gada ik pēc diviem gadiem tiek organizēts darbinieku apmierinātības mērījums, kurā ir jautājumi arī par uzņēmuma vērtībām un kolēģiem, kuri ar savu darbu tās pārstāv vislabāk. Tagad vairāk nekā 90% Cēsu alus darbinieku ne tikai zina, kādas ir kompānijas vērtības, bet labprāt izsaka priekšlikumus, iesaistās dažādos projektos, pozitīvi vērtē izmaiņas, viņiem ir pārliecība par uzņēmuma izaug­smi. «Tas ir mūsu veiksmes pamatā. Cilvēki ir labās domās par kompāniju,» secina vadītāja.

Ja darbinieks strādā saskaņā ar uzņēmuma vērtībām, viņš jūtas piederīgs uzņēmumam, un tas ir ļoti svarīgi – tas pasargā no lielas darbinieku mainības, secinājusi Aiva Eiduka, komunikācijas vadības konsultāciju uzņēmuma McCann Consulting projektu vadītāja. Viņa ievērojusi, ka divdesmitgadnieki un trīsdesmitgadnieki jau darba intervijās pirms pievienošanās uzņēmumam nekautrējas painteresēties, kādas ir tā vērtības. Viņiem svarīgi, lai tās saskan ar viņu personisko pārliecību. Ja viņi ikdienas dzīvē cenšas būt godīgi, tad iztincina, vai uzņēmums maksā nodokļus. Ja atbalsta zaļo dzīvesveidu, tad grib strādāt organizācijā, kas ir saudzīga pret vidi un piedomā par resursu taupīšanu. «Ja vērtību izpratne ir līdzīga, darbinieki arī sev uzticētos pienākumus spēj labāk izprast. 

Piemēram, ja uzņēmuma vērtība ir attīstība, tad katrs zina: viņam ir svarīgi attīstīties kā individualitātei, tas vajadzīgs gan viņa personības, gan uzņēmuma attīstībai,» skaidro Eiduka.

Komandā izgaršo procesu

Pēdējo piecu gadu laikā Cēsu alū būtiski ir mainīta darba organizācija – nav vairs priekšnieku, kas vienpersonīgi pieņem lēmumus, un padoto, kas paklausīgi pilda rīkojumus. Tagad visi strādā pēc komandas principa: dažādu mērķu sasniegšanai izveidotas komandas, katrai no tām ir cits vadītājs un mērķi. Piemēram, ir ilgtspējas komanda, produktu attīstības komanda. Šāda darba organizācija atbilst mūsdienu darba ņēmēju prasībām – daudzi vairs negrib būt izpildītāji, bet iesaistīties gan risinājumu meklēšanas, gan lēmumu pieņemšanas procesos, saka Eiduka. Uzņēmumiem, kas domā par ilgtspējīgu attīstību, noteikti jāieklausās darbiniekos.

«Inovāciju kastītes nedarbojas, to uzreiz varu pateikt citu uzņēmumu vadītājiem,» Sietiņsone-Zatlere saka par vienu no agrāko laiku idejām, ka darbinieku iesaisti var panākt, ļaujot savu inovāciju priekšlikumu iesniegt īpaši šim nolūkam izveidotā «pastkastē». Lasījusi daudzus pētījumus, cik uzņēmuma ilgtspējai svarīga darbinieku līdzdalība, viņa izšķīrās par vienkāršu un nesamākslotu risinājumu – nolēma ik gadu rīkot inovāciju nedēļu, kurā cilvēki strādā grupās, piedāvā idejas un tās aizstāv. Šādā nedēļā izjūk visu departamentu un amatu robežas – vienā komandā strādā pārtikas tehnologi, loģistikas speciālisti un grāmatveži, priekšnieki un padotie. Ja kāda ideja tiek veiksmīgi īstenota, tās autori saņem balvas. «Ik gadu līdz pat 30% sortimenta ir jauna produkcija, tādēļ darbinieku idejas ir ļoti nozīmīgas. Piemēram, Pagraba nefiltrēto alu, kas bija kolēģa ideja, labi pērk,» stāsta Sietiņsone-Zatlere. 

Tagad katru gadu pēc inovāciju nedēļas rodas vairākas idejas, ko apsvērt. Turklāt tie Cēsu alus darbinieki, kas ierauga savu ierosinājumu realizētu, to uzskata par lielāko balvu, daudz vērtīgāku par naudas prēmiju. «Viņi par to stāsta radiem un draugiem, un tas lepnums, ar kādu viņi klāsta par jauno produktu, nav salīdzināms ne ar kādu reklāmu,» piebilst Cēsu alus sabiedrisko attiecību vadītāja Agita Baltbārde. 

Iespējams, iedrošinājumu šķilt jaunas idejas deva projekts Meistarklases. Savulaik uzņēmumā valdīja pieņēmums – ja cilvēki strādā alus darītavā, tad jau visi zina alus brūvēšanas tehnoloģijas. Taču, runājot ar kolēģiem, atklājās, ka daudzi šaubās, vai viņu priekšstati atbilst realitātei. «Sākām rīkot darbiniekiem alus meistarklases, kurās notiek alus degustācija un iepazīstina ar alus darīšanas procesu. Tagad visi mūsu 220 darbinieki, ne tikai mārketinga speciālisti, zina, ar ko un kāpēc atšķiras dažādu alus veidu garšas, krāsas un smaržas,» saka Sietiņsone-Zatlere.

Kā piesaistīt? 

Cēsu alū daudzi darbinieki ir gados jauni: 39% vēl nav sasnieguši 30 gadu vecumu, 46% ir vecumā no 30 līdz 50 gadiem. Vadītāja pieļauj – fakts, ka Cēsu alus kopš 2013.gada ilgtspējas indeksa novērtējumā atbilst zelta kategorijai, piesaista gados jaunos. Viņiem tā ir zīme, ka uzņēmums ir sociāli atbildīgs, tajā ir labi un droši darba apstākļi, videi draudzīga ražošana un iespējas izglītoties. «Jauniešiem ir svarīgi, lai uzņēmumu mērķi sniedzas tālāk par biznesu un peļņu,» apgalvo Sietiņsone-Zatlere, kura darba pārrunās ievērojusi, ka jaunieši nopietni iztincina, vai tiek maksāti visi nodokļi un kā izpaužas rūpes par dažādām darbinieku grupām.

«Vislielākos izaicinājumus darba devējiem pašlaik sagādā tā dēvētā tūkstošgades paaudze,» saka Eiduka no McCann Consulting. Viņa stāsta, ka vairums jauniešu, izvēloties darbavietu, pievērš uzmanību tā reputācijai. «Tas nozīmē, ka sociālā atbildīguma loma nākotnē pieaugs – jaunā paaudze to sāk pieprasīt. Uzņēmumiem vajadzēs vairāk domāt par darbības caurskatāmību, par atbildību pret vidi un sabiedrību,» paredz Eiduka.

2014.gadā personāla atlases kompānijas Amrop pētījumā Employer Branding Index secināts, ka 91% no tā dēvētās tūkstošgades paaudzes neplāno palikt vienā darbavietā ilgāk par trim gadiem. «Viņiem vienkārši kļūst garlaicīgi. Viņu dzīves ritms ir daudz aktīvāks par rutīnu darbavietā. Tādēļ jāņem vērā jauniešu vēlme izglītoties. Atalgojumam, protams, ir nozīme, bet, ja darba devējs piedāvā mācības, rotāciju pa dažādiem amatiem, elastīgu darba laiku, iespējas strādāt no mājām, jaunajiem tas nozīmē izraušanos no rutīnas,» iespējamos risinājumus komentē Eiduka.

Cēsu alū secināts – gan ražotnē, gan birojā strādājošajiem jauniešiem līdzās atbalstam mācībās svarīgi, lai viņu rīcībā būtu mūsdienīgas tehnoloģijas. Ja Cēsu alū ir jaunas, no Vācijas atvestas iekārtas, tas jaunos profesionāļus piesaista tikpat ļoti kā planšetdatori. «Viņi ir auguši digitālā vidē, viņu spējas apstrādāt lielu informācijas daudzumu ir lielākas nekā citām paaudzēm,» jauno darbinieku paaudzi raksturo Eiduka. Viņa zina stāstīt par gadījumiem, kad darba devēji ir lieguši darbiniekiem izmantot sociālos tīklus, domādami – tie traucē darbam. Taču pieredze liecina, ka tā ir kļūda: gados jaunie speciālisti ar sociālo tīklu palīdzību iegūst arī profesionāli svarīgu informāciju, un tas ceļ viņu darba efektivitāti. Turklāt viņiem sociālie tīkli un tīmeklis ir svarīgi arī komunikācijai.

Tikpat liels izaicinājums uzņēmumiem ir piesaistīt arī seniorus. Sabiedrība noveco. 2030.gadā vairums Latvijas iedzīvotāju būs vecāki par 45 gadiem. Jau pēc pieciem gadiem pensijas vecuma cilvēku būs vairāk nekā bērnu un jauniešu vecumā līdz 18 gadiem, brīdina tirgus un sociālo pētījumu kompānija GfK Baltic.

Līdz šim Cēsu alus nav īpaši piedomājis, kā noturēt uzņēmumā gados vecos speciālistus. No visiem darbiniekiem 15% ir vecāki par 50 gadiem, vecākajam Cēsu alus darbiniekam ir 67 gadi. Taču, kad Cēsu alus darbinieki redzēja, cik ļoti ieinteresēti uzņēmuma sekmēs ir tā bijušie darbinieki, viņi nolēma atbalstīt viņu kluba izveidi. Pašlaik senioru klubā ir ap 30 biedru, kas rīko ekskursijas pa alus darītavām Latvijā un ārpus tās, vērtē jaunos produktus, regulāri tiekas.

Vairums Latvijas uzņēmumu vēl nedomā par to, vai un kā ieinteresēt pieredzējušos, arī pensijas vecuma speciālistus, secinājusi Eiduka. «Par to būtu svarīgi domāt, jo vecākās paaudzes darbinieki ir ļoti uzticīgi savai darbavietai. Viņi ir daudz lojālāki darba devējam nekā jaunieši. Vecākiem cilvēkiem ir arī liela zināšanu bāze, kas jauniešiem vēl ilgi nebūs, varbūt pat nekad,» viņa saka. Viens no veidiem, kā viņa iesaka piesaistīt seniorus ikdienas darbam, ir mentoru programmu veidošana, lai veicinātu pieredzes apmaiņu paaudžu vidū. Jaunajiem parasti patīk, ja kāds viņiem palīdz iejusties darba vidē, savukārt pieredzējušajiem ir svarīgi just, ka viņu zināšanas tiek novērtētas.

Laiks investēt darbiniekos

Viens no ilgtspējīga uzņēmuma kritērijiem ir arī dzimumu līdztiesības ievērošana. Abu dzimumu iesaiste lēmumu pieņemšanā nodrošina viedokļu dažādību un to, ka tiek ņemtas vērā gan sieviešu, gan vīriešu vajadzības. Bet, cik novērojusi Eiduka, Latvijā tam uzņēmumos nepievērš nekādu uzmanību. Lielajos uzņēmumos struktūrvienību vadītāju līmenī valda dzimumu līdztiesība, taču šo uzņēmumu valdēs tikai 21% locekļu ir sievietes, secināts 2014.gada pētījumā Sieviešu un vīriešu situācijas izpēte Latvijas lielajos uzņēmumos. Tikai 12% uzņēmumu valdē ir dzimumu līdzsvars.

Cēsu alū 64% uzņēmuma darbinieku ir vīrieši, bet valdē puse ir sievietes, gandrīz puse sieviešu ir arī otrā līmeņa vadībā. «Bet tas nav izveidojies mērķtiecīgas politikas rezultātā, drīzāk tādēļ, ka nav bijis negatīvas diskriminācijas – ne apzinātas, ne neapzinātas,» saka Sietiņsone-Zatlere. «Iespējams, tas saistīts ar mani, jo vadu uzņēmumu jau vairāk nekā desmit gadu. Nekad dzīvē neesmu diskriminējusi sievietes, mūsu uzņēmumā sievietēm un vīriešiem ir bijušas vienlīdz lielas iespējas veidot karjeru.»

Iepriekšējos gados uzņēmumu izmisīgā tiekšanās pēc peļņas noveda pie tā, ka vairums gādāja par klientu apmierinātību, mazāk – par darbiniekiem. Taču ilgtspējīgā uzņēmumā rūpēm par klientiem un darbiniekiem jābūt vienlīdz svarīgām. Pēc Eidukas vārdiem, tā ir joma, kur darba devēji var sevi pilnveidot. «Jāsāk domāt par investīcijām darbiniekos,» viņa iesaka.

Pieci soļi, kā uzņēmumā vienoties par vērtībām

1. Vispirms jādefinē, kas ir ietekmes puses: klienti, darbinieki, sabiedrība, piegādātāji, investori. 

2. Jāaptaujā ietekmes puses, uzzinot, kādas ir viņu personīgās vērtības. Visbiežāk minētās vērtības var izvirzīt uzņēmumam.

3. Tiek veidotas komandas vai darba grupas, kas aptver visus uzņēmuma darbiniekus un kuru mērķis ir definēt, skaidrot un iedzīvināt vērtību izpratni. Parasti šis darbs ilgst vismaz vienu gadu. Vērtību iedzīvināšanā svarīgi neatslābt un būt radošiem. Jo radošāka pieeja, jo labāks rezultāts. 

4. Jābūt skaidram plānam, kā izpratni par uzņēmuma vērtībām nodot jaunajiem darbiniekiem. 

5. Regulāri jārīko darbinieku apmierinātības mērījumi, kuros tiek monitorēta arī vērtību izpratne.

Informācija: Aiva Eiduka, komunikācijas vadības konsultāciju uzņēmuma McCann Consulting projektu vadītāja

Idejas darbinieku lojalitātes programmām

Sporto darbā
Desmit gadu laikā, kopš Swedbank darbojas sporta klubs, mainījies gan aktīvistu skaits, gan vidējais vecums – tagad vairums ir trīsdesmit un četrdesmitgadnieki, kuri grib ikdienas fiziskās aktivitātes, bet pēc darba dod priekšroku ģimenei un bērniem. Tādēļ bankā izstrādāta dzīvesveida programma Aktīvs. Vesels. Iedvesmots, kuras mērķis ir iesaistīt darbiniekus fiziskajās aktivitātēs darba laikā. Swedbank darbinieki tiek mudināti kabinetos pavingrot, pusdienas pārtraukumā izbraukt ar riteni vai paskriet pa darbavietas apkaimi, bankas galvenajā ēkā ir sporta zāle un velotrenažieri.

Virtuālie apskāvieni vislabākajam kolēģim 
Web pakalpojumu sniedzējs Wunderkraut Latvia darbinieki ar virtuālajiem apskāvieniem nosaka katra mēneša labāko kolēģi, kurš saņem naudas balvu un var izlemt, kā to likt lietā. Taču ir viens nosacījums – nauda jāizmanto visa kolektīva noskaņojuma vai apkārtējās vides uzlabošanai.

Katram darbiniekam īpaši labumi
Izpētot Lattelecom darbiniekiem sniegtos labumus, uzņēmuma personāla attīstības un motivācijas nodaļa secināja, ka tie pilnībā netiek izmantoti, jo darbinieku vajadzības atšķiras. Tādēļ tika izveidota darbinieku lojalitātes programma Lattelecom Plus ar mērķi nodrošināt ikvienam noderīgus labumus. Tagad katram ir iespēja izvēlēties sev visvajadzīgāko: veselības un uzkrājošās apdrošināšanas produkus, brīvdienas, apmaksātu degvielu un autostāvvietu, izglītību sev vai bērniem.

Kā ērtāk sazināties ar dažādu paaudžu pārstāvjiem uzņēmumā?

Jauna atbildības forma — dalīšanās ekonomika

Posted on jūnijs 10, 2015 by - Eksperta viedoklis


Jau vismaz desmit gadus, rēķinoties ar klimata pārmaiņām, piesārņojumu un resursu izsīkumu, ekonomisti spriež par jauniem ilgtspējīgas attīstības risinājumiem. Viena no dzīvotspējīgām idejām resursu racionālai izmantošanai ir nodrošināt patērētāju vajadzības, iznomājot preces un pakalpojumus – koplietojot, nevis katram iegādājoties individuālas preces. To sauc par dalīšanās ekonomiku, kas Latvijā jau ļoti labi darbojas. 

Labs piemērs ir interneta resursi dzīvokļu iznomāšanai (AirBnb.com) vai cilvēku pārvadāšanai (Uber.com). Latvijā darbojas savstarpējo aizdevumu platforma Mintos, kas saved kopā cilvēkus, kuriem vajag līdzekļus savu mērķu īstenošanai, ar cilvēkiem, kuri savus neizmantotos līdzekļus ir gatavi investēt. Koplietošanas principi tiek īstenoti arī Andele Mandele, Otrā elpa, iBook.lv veikalos. Ja cilvēki vienojas ik dienu braukt uz darbavietu ar vienu, nevis divām vai trim mašīnām, arī tas ir dalīšanās ekonomikas piemērs. Visos gadījumos svarīgākais princips ir resursu racionāla izmantošana – pārdod vai dalās ar to, kas pašam lieks. Tas nav nekas jauns, princips ir tikpat sen pazīstams kā tirgus laukumi. 

Taču pēdējos gados šis ekonomikas veids ir īpaši uzplaucis. Tas saistīts ne tikai ar ideju par racionālu resursu izmantošanu, bet arī ar informācijas tehnoloģiju pieejamību – pasaulē ir neskaitāmi daudz vietņu, kur var vienoties, piemēram, par dzīvokļu, mašīnu, citu īpašumu vai pakalpojumu koplietošanu. Viena no šo vietņu galvenajām funkcijām ir uzticības veidošana un pastāvīga uzturēšana starp dalīšanās ekonomikas dažādajiem partneriem. Idejas ilgtermiņā nevar izdzīvot, ja nepastāv uzticība starp iesaistītajām personām. Dalīšanās ekonomikas ideja var būt arī atspēriens mazajam biznesam. Piemēram, sākumā kāds tikai kolēģus vadā ar mašīnu no mājām uz darbu un atpakaļ, bet pēcāk izveido pasažieru pārvadājumu firmu.