Bijušais KNAB operatīvo izstrāžu daļas vadītājs Juris Jurašs pārmet ģenerālprokuroram oligarhu interešu aizstāvēšanu
Esat publiski norādījis, ka ģenerālprokurors «darīja visu, lai oligarhu lieta nenonāktu līdz tiesai» un «liedza veikt pasākumus» pierādījumu gūšanai. Kādi ir konkrētie fakti – ko Kalnmeiers ir darījis?
Ir un nav darījis. Izmeklējot šādu sarežģītu lietu, mēs no ģenerālprokurora gaidījām atbalstu. Kā es redzētu, ģenerālprokurora uzstādījums [būtu] tāds: šī ir viena no vissvarīgākajām lietām, tātad veltām adekvātus resursus un izmeklējam. Ko jums vajag palīdzēt? Neesat saņēmuši atbildi uz kādu tiesiskās palīdzības lūgumu, es tūliņ sazinos ar tās valsts ģenerālprokuroru, risinām. Tas ir praktiskais atbalsts, bet ne mazāk svarīgs ir morālais. Kad tu saproti – tas, ko dari, nav vajadzīgs tikai izmeklētājam vai izmeklēšanas iestādei, patiesībā tas ir nacionālās drošības jautājums. Nebūs tā, ka Latvijā atkārtosies Krimas scenārijs, priekš mums ir cits. Patiesībā tas scenārijs pilnā mērā atklājas tieši Rīdzenes sarunās. Mūs vienkārši nopirks. Un nopirkt šo valsti – pietiek nopirkt šos dažus cilvēkus. Es šodien skatos uz Rīgas Tirdzniecības ostu – kāda ir tā peļņa? No kurienes kravas nāk? Tas ir politisks lēmums – Krievijas pusē šlagbaumu paceļ un laiž kravas, un šie kungi, kurš slēpti, kurš jau atklāti, vienkārši tādā veidā saņem samaksu. Viss!
Par ko viņi saņem samaksu?
Lai realizētu to politiku, kādu vēlas sagaidīt Krievija.
Šlesers un Šķēle vairs nav aktīvajā politikā, vienīgais no trijotnes ir Lembergs. Tātad jūs domājat, ka Lembergs caur RTO saņem naudu no Krievijas, lai īstenotu tai labvēlīgu politiku valsts varā?
Man ir viss pamats tā domāt. No savas pieredzes varu teikt – tas, ka šie divi kungi, Šlesers un Šķēle, vairs nav aktīvajā politikā, absolūti nenozīmē, ka viņu savulaik virzītie vai caur Lembergu virzītie cilvēki neatrodas stratēģiski nozīmīgajos amatos, kas viņiem ļauj pārvaldīt, manipulēt, pieņemt nepieciešamos lēmumus.
Kuri ir tie amati?
Ģenerālprokurors, [Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars] Bičkovičs, KNAB vadītājs. Man ir liels prieks, ka vismaz Satversmes aizsardzības birojā nav pamata apšaubīt, ka tur būtu tādā veidā iecelts direktors. Ne vienmēr ir izdevies viss, ko viņi plānojuši, kaut gan pēc sarunām redzam, kādā veidā viņi izrēķinājās ar [ģenerālprokuroru Jāni] Maizīti. Viņiem vajadzēja citu ģenerālprokuroru, viņi gribēja tur redzēt noteiktu cilvēku, kurš acīmredzot būs tas, kas rūpēsies par viņu drošību. Ģenerālprokurors ar savu publiski pausto viedokli var iedot virzību lietai. Tikai retais izmeklētājs vai prokurors būs gatavs iet pretēji priekšnieka pozīcijai. Ja runājam par šo [oligarhu] lietu, tie meli, kas ir izskanējuši no ģenerālprokurora, mani neizbrīna, jo viņš ir melojis daudz. Es viņam neticu, un viņam netic ļoti daudzi godprātīgie izmeklētāji, operatīvie darbinieki, kas strādā iestādē.
KNAB?
Jā. Ja atgriežamies pie oligarhu lietas, viņš bija tas, kurš liedza iespēju turpināt operatīvās darbības pasākumus situācijā, kad katru dienu vai nedēļu mums nāca klāt jauni pierādījumi. Viņš personīgi sāka ierobežot mūsu darbības termiņu. Pēc likuma operatīvai lietai pirmais termiņš ir seši mēneši, ko var noteikt pats iestādes vadītājs. Pēc tam vēlreiz var pagarināt uz sešiem mēnešiem, un pēc gada noteikti jāiet uz prokuratūru. Viņi iepazinās ar visiem lietas materiāliem. Ja viņi šobrīd mēģina apgalvot – nē, nē, mēs tur [prokuratūrā] kaut ko nezinājām, mēs [KNAB] slēpām. Man tas vairāk atgādina signālu patiesajiem saimniekiem – eu, veči, es točna neko nezināju. Patiesībā visi materiāli bija pieejami. Mēs gājām vairākas reizes ik pēc īsiem termiņiem uz prokuratūru – es kā nodaļas vadītājs, man pakļauti darbinieki, kas tieši strādāja, gāja izmeklēšanas nodaļas vadītāja Lienīte Šikore, izmeklētājs, plus vēl Juta Strīķe kā apkarošanas bloka vadītāja. Mēs gājām cīnīties uz prokuratūru – pārliecināt, ka vajag turpināt.
Tieši pie Kalnmeiera?
Jā, pie Kalnmeiera kabinetā mēs gājām.
Viņš viens vai plašākā lokā?
Pieaicināja īpaši pilnvaroto prokuroru nodaļas virsprokuroru [Ingemāru] Masaļski, kurš parasti ir tas, kas pagarina šo lietvedības termiņu lietai, proti, dod iespēju turpināt iet uz tiesu, lūgt sankciju. Mēs sakām – paskatieties, par katru virzienu ir iekrituši [pierādījumi] jauni… Arguments ir – ziniet, pārāk ilgi šie pasākumi tiek īstenoti. Ja nemaldos, pat izskanēja frāze, ka nedrīkst ierobežot šo cienījamo cilvēku cilvēktiesības, ka mēs ļoti riskējam, ka šī lieta var nonākt Eiropas Cilvēktiesību tiesā. No mūsu puses bija argumenti… Pagaidiet – vai sabiedrībai nav nekādu interešu, nekādu tiesību? Galu galā, ir jāsamēro – ir šo atsevišķo indivīdu cilvēktiesības, un te ir visa valsts pretī! Mēs tādās kategorijās runājām.
Tad bija tā, ka pusgada vietā, ja es precīzi atceros, bija kādi trīs mēneši, pēc tam bija divi vai viens mēnesis, pēdējā posmā nedēļa vai divas, un beidzās ar to, ka pagarināja uz mēnesi, bet bez tiesībām veikt sevišķā veidā veicamos pasākumus. Proti, bez tiesībām turpināt noklausīties.
Tas bija Kalnmeiera lēmums?
Jā. Mēs sakām – tur viss notiek! Kā jūs varat pateikt, ka trīs gadi ir daudz? Jā, tas nav maz, bet šitie džeki gadus plāno, kā legalizēt – gadus! Mums vajag tos pierādījumus, lai varētu viņus apsūdzēt tajos nodarījumos. Vai mēs varam apsteigt laiku? Nē, mums ir jāiet kopā ar viņiem. Un ja mums kādā brīdī pasaka – stop! Tas, protams, bija baigi smagais mirklis. Mums liedza turpināt operatīvās darbības un uzdeva sākt kriminālprocesu. Tas pats par sevi varbūt nav slikti, bet reāli praksē tieši šos pasākumus īstenot ir daudz sarežģītāk, tas pakļauts lielākam informācijas noplūdes riskam. Un lietā bija jau viena noplūde. Mēs paši to piefiskējām, atradām un panācām, ka vainīgās personas tiek sauktas pie atbildības.
Protams, šokējošākais ir tas, ka viens no galvenajiem pasūtītājiem ir [Saeimas deputāts, Šlesera partijas biedrs Dzintars] Jaundžeikars, Nacionālās drošības komisijas vadītājs. Laimīgas nejaušības gadījumā mums bija iespēja turpināt to visu. Vienkārši [Šlesers] nenoticēja… Bet ļoti iespējams, ka viņš bija uzmanīgāks. Iespējams, tas ir viens no faktoriem, kas varēja [pierādījumu vākšanu] patraucēt.
Bet lielais stāsts ir Kalnmeiera saskaņotā rīcība ar [Jaroslavu] Streļčenoku, lai vājinātu KNAB. Jutu Strīķi atlaida piecas reizes. Tas liecina, cik ļoti baidījās no konkrētām personām. Viņi redzēja, kuri ir bīstamības avoti. Kuri traucē Lembergam naktī mierīgi gulēt, Šleseram, Šķēlem, vēl veselai rindai. Tas mērķtiecīgais darbs, ko darīja Kalnmeiers, nemitīgi medijos… Mums pat puiši kolekcionēja tos klaji naidīgos izteikumus pret apkarošanu, pret operatīvo izstrāžu nodaļu. Viņš grauj iestādes prestižu, grauj sabiedrības uzticēšanos. Mērķtiecīgi Kalnmeiers torpedēja apkarošanu. Viņš visādos veidos atbalsta Streļčenoku, kad visiem ir skaidrs – tā vienkārši nevar, šis džeks ir nepiemērots amatam. Tu saproti – viņi abi duetā turpina degradēt, demotivēt darbiniekus. Darbiniekiem reāli tiek piegriezts skābeklis. Ko cilvēks dara, kad trūkst elpas? Viņš mēģina izdzīvot. Bet tagad sanāk tā – eu, bet jūs tur izmeklētāji neesat līdz galam kvalitatīvi izstrādājuši. Tas kopējais noskaņojums iestādē vienkārši ir graujošs. Un es neapskaužu jauno priekšnieku Straumi, viņa uzdevums ir ļoti sarežgīts.
Ko vēlējās panākt gan Kalnmeiers, gan Streļčenoks? Formāli KNAB ir. Uztaisīt par kaut kādu sēni, kas kaut kā darbojas, un viss ir kārtībā. Un Straumem tas atbalsts, kas publiski izskanējis un arī Saeimas balsojums vienbalsīgs, visdrīzāk ir līdz brīdim, kamēr tiks paveikti reāli darbi, kad tiks aizturēti cilvēki un radīti lieli sarežģījumi tiem, kas ir ar politiku saistīti vai pašiem politiķiem. Tas būs reālais indikators.
Skaidrs ir viens – ja kāds ir labs visiem, tad es kļūstu uzmanīgs. Jo, ja tu esi savā vietā un aktīvi strādā, tu nevari nenonākt konfrontācijā. Redzam, kā Lembergs izrēķinās ar saviem nelabvēļiem, mēģinot caur saviem medijiem melno PR kampaņu izvērst, kā viņš lej ar mēsliem. Nujā, droši vien daudz vieglāk ir pieņemt spēles noteikumus kaut kādai daļai – nākt uz darbu, pārcilāt papīrus. Bet viens ir skaidrs – ja tev blakus nav ģenerālprokurora… Un ar to arī ir par maz, jāskatās visa tiesu vara kopumā. Prokuroriem es nevaru neko pārmest – ne [oligarhu lietas prokuroram Mārim] Lejam, ne Viorikai Jirgenai, kas Latvenergo lietā fantastisku darbu ieguldīja. Paldies viņiem! Bet kas liek rīkoties tā, ka viņi tomēr nonāk konfrontācijā ar izmeklēšanu?
Atceramies Grinberga lietu – tur apsūdzības argumenti ir neapgāžami, bija perfekti viss izdarīts, un mēs redzam attaisnojošu spriedumu. (Prokuratūra apsūdzēja Lembergu par apzinātu šķēršļu likšanu, lai Ventspils brīvostas valdē 2005. gadā nenonāktu Ekonomikas ministrijas apstiprinātais pārstāvis Ojārs Grinbergs, taču tiešā šo lietu zaudēja – red.) Man patiesībā gandrīz nav bažu par to, ka šis konkrētais spriedums un lēmuma pieņemšana ir tikusi ietekmēta no Lemberga puses – tā ir mana pārliecība. Bet ko tas izdara ar godīgo, principiālo prokuroru? Tā ir reāla trauma. Pēc tam seko Meļko process, kad pēkšņi balts kļūst melns! (Pirmās instances tiesas lēmums 2016. gadā ļāva Latvenergo viceprezidentam Aigaram Meļķo izvairīties no apsūdzības pieprasītā cietumsoda, jo tiesa neatzina valdes locekli par valsts amatpersonu un tāpēc viņam doto naudu neuzskatīja par kukuli – red.)
Un tagad tu nāc ar tādu bagāžu. Tev atnes materiālu, tu ieraugi – atkal Lembergs! Un varbūt pienāk Kalnmeiers – paklausies, tev ar to Grinberga lietu par maz? Ja nebūtu tās vēstures, viņš [Leja] varbūt būtu pirmajā ierakumu rindās – darām! Bet [oligarhu lietā bija] jau ar pirmo mirkli – ar pirmo momentu! – ka tur nekas nesanāks. Ja ir prokuratūras attieksme, ka nekas nesanāks, tad gandrīz nereāli ir izmeklētājam pārlēkt tam pāri.
Cik mēs necīnījāmies ar prokuratūru, lai šo pašu Mediju nama stāstu virzītu uz tiesu. Mums likās maza, kompakta un ļoti skaidra epizode – kā to varēja nedod tiesas vērtēšanai? (Prokuratūra jau 2015. gadā izbeidza atsevišķi izdalīto kriminālprocesu par kukuļošanu vai tirgošanos ar ietekmi saistībā ar Andra Amerika ievēlēšanu Rīgas brīvostas valdes vadībā, par ko Lembergs Rīdzenes sarunās prasīja ostai noslēgt reklāmas līgumus ar Mediju namu, un tie tika noslēgti – red.)
Atgriežoties pie personāla politikas, sākotnējā posmā mums notika intensīvs darbs pie visiem virzieniem. Tad [2013. gada decembrī Streļčenoks] atlaida Jutu, noņēma vienkārši no trases, un atstatīja Šikori no tiešo pienākumu pildīšana, viņa vairs nevarēja uzraudzīt šos kriminālprocesus. Ar šo mirkli viss intensīvais darbs noplaka. Visi saprot – nevar caursist tālāk par prokuratūru.
Cepuri nost visiem godīgajiem prokuroriem un arī tiesnešiem, kas vēl joprojām godprātīgi dara savu darbu, bet, kamēr Bičkovičs un Kalnmeiers tur būs, es uz straujām pozitīvām izmaiņām vispār neceru. Es ar šausmām iedomājos – ja Kalnmeieram vēl [amatā] ir trīs gadi, vai tiešām vēl trīs gadi bezcerīgi?
Jūs teicāt, ka gājāt uz prokuratūru saņemt atļaujas operatīvo darbu turpināšanai. Kad pirmo reizi gājāt uz prokuratūru?
Redziet, prokuratūra jau faktiski ļoti ātri uzzina, ka mums kaut kas tāds ir. Skaidrs, ka īpaši pilnvaroto prokuroru nodaļas virsprokurors Masaļskis par šo lietu zināja faktiski jau no paša sākuma. Iedomājieties – vai tas būtu vispār iespējams, ka ir tāda mega lieta, par kuru zina ģenerālprokurora pilnvarots virsprokurors, un ģenerālprokurors par to nezina? Ja nezina, tad es nesaprotu, kas viņiem ir svarīgas lietas un par kurām viņš būtu jāinformē.
Cik reižu gājāt uz prokuratūru pēc pagarinājuma?
Mēs reāli izcīnījām vairākas reizes iespēju pagarināt. Jo attieksme atnākot – ir skaidrs, ka nedos. Mēs ar delegāciju jau ejam uz tādu reālu cīniņu. Tu izcīni vienreiz, tad otrreiz, bet jau uz īsāku termiņu, un pēc tam beidzas ar to – bez tiesībām veikt pasākumus.
Tātad būtībā kriminālprocesu 2011. gada maijā jūs sākāt, jo bija skaidrs, ka operatīvās darbības vairs nevarat veikt?
Tieši tā. Man liekas, vai tik Kalnmeiers nav pats ar savu roku rezolūcijas veidā šajā operatīvajā lietā devis norādījumu: sākt kriminālprocesu.
Cik daudz prokuratūra zināja par operatīvās lietas saturu?
Mēs ejam ar visu informācijas apjomu. Gribat lasīt izdrukas – lasiet. Gribat klausīties sarunas – klausieties, lūdzu! Beidzās viss ar to, ka vēl pirms kriminālprocesa sākšanas mēs nosūtījām visu operatīvo lietu – ja nemaldos, tuvu pie desmit sējumiem. Lai prokurors iziet sistēmiski visam cauri.
Tas tika nosūtīts Kalnmeieram vai Masaļskim?
Mēs jau rakstām ģenerālprokuroram, visdrīzākais. Tur jau nekas nenotika pašplūsmā – tas viss bija saskaņots, ka mēs tā darām, re kur, jums būs lieta, jūs bez mums izejiet cauri un pasakiet, kur ir perspektīva. Es uzreiz gribu pateikt, tur arī ir diezgan daudz lietu, kas neatbilst patiesībai. Šie Minhauzeni reizēm viens otra priekšā… Sekojot visiem notikumiem, tu jau redzi – te ir pilnīgi kaut kas cits bijis, bet viņš tam stāsta, ka ir tā. Un tad tu saliec visu kopā un saproti. Piemēram, par to pašu Dūklavu, ja prasa manu viedokli, nu nekad neviens neko neatradīs viņam, jo viņam nekā nav. Patiesībā tur visdrīzāk ir tā – klausies, paps, tev tur baigi labie sakari, aizej un palīdzi man notirgot. Ja notirgosi, dabūsi komisiju 10%. Tad iet paps, kuram gribas līdzināties Andriem un Aināriem… Tad ir tā, ka cilvēki [KNAB darbinieki] vērtē – saliek visu informāciju, pārbauda, skatās.
Kalnmeiers ir teicis, ka, lasot Ir, pārsteigums par virkni sarunu, jo prokuratūra tās nekad nav redzējusi. Kā tas ir iespējams?
Viss, kas ir lietā fiksēts, ir lietā. Tad ir jautājums, vai tas ir diskos kā sarunu ieraksts, vai tas ir atšifrējumos. Nav iedomājams, ka tu atšifrē to, kas nav vajadzīgs lietai. Kaut vai to, ka Maizītim iedeva štangā. Ja sarunā nav kaut viena frāze, kas attiecas uz lietu [noziegumu], tev viņu nevajag.
Tātad politiskās lietas, kur nav nozieguma pazīmju, netiek pievienotas operatīvajai lietai?
Visas sarunas ir [pievienotas], bet tās netiek speciāli atšifrētas. Bet diski, visas sarunas fiziski ir. Tas nav noslēpts kaut kur arhīvos. Viņiem bija iespēja klausīties – vai viņi klausījās, vai neklausījās, es šobrīd nevaru pateikt. Viss viņiem ir bijis.
Jūs sākumā teicāt, kad Maizīti novāca, bija doma Kalnmeieru virzīt. Tad oligarhi ielika Kalnmeieru amatā, lai viņš viņus pasargātu?
Es patiesībā par to nešaubos. Vai viņi nepārvēlēja Maizīti tāpēc, lai ieliktu otru Maizīti? Nu nē taču.
Jūs sakāt, ka prokuratūra jau no sākuma bremzēja izmeklēšanas intereses. Mani pārsteidz tas, ka jūs gadiem cīnāties kā pret sienu, bet ir taču jābūt metodei, kā to mainīt? Iespējams, ir jāvāc pierādījumi, lai tas nebūtu tikai viedoklis, ka prokurors tā dara.
Ne Juta Strīķe, ne Jurašs nav iestādes priekšnieks. Cita lieta, ja mums iekristu [pierādījumi], garām ejot, līdzīgi kā par Jaundžeikaru. Tad tā ir cita runa. Bet droši vien viņš zina, ko dara. Protams, viņš arī domā pie tā, kā pasniegt. Arī tagad viņš demonstrē, kā rīkojas – tūlīt skaidros, kurš tur lejā, kuru vēl nepaspējām nomušīt, kurš būs kaut ko neizdarījis, noslēpis vai neuzrādījis. Un tad sanāks tā – nevis ģenerālprokurors vai pārējie prokurori, kas ar visiem materiāliem iepazinās un strādāja [atbild] – bet kaut kur kāds ir jāatrod. Vai arī finālā varētu ģenerālprokurors ar [premjeru Māri] Kučinski pateikt – Jurašs ar Strīķi, un viss. A kurš tad vēl?
Nezinu, kurš šīs sarunas ir palīdzējis novadīt līdz sabiedrībai, bet mans vērtējums – tas ir sabiedrības interesēs. Lai vispār runātu par valsts noslēpuma izpaušanu, ir jāspēj definēt kaitējums. Kāds kaitējums ar šīs informācijas publiskošanu varētu tikt vai ir nodarīts valstij, sabiedrībai. Es redzu vienu opciju, kad varētu runāt par kaitējumu. Tas ir tad, ja mēs uzskatām, ka tie trīs vai četri džeki ir valsts. Nevis, ka Latvijā suverēnā valsts pieder tautai, bet viņiem. Tad ir kaitējums. Pretējā gadījumā kaitējuma nav.
Gribu jautāt arī par kriminālprocesa sākšanu. Tur centrā bija Šlesers, klāt vēl Lembergs, bet kāpēc Andris Šķēle vispār neparādās kriminālprocesā?
Godīgi pateikšu, es tās visas sarunas neatceros.
Kriminālprocesa ierosināšanas brīdī 2011. gadā viņš sēž Saeimā un ir tieši tāda pati amatpersona kā pārējie. Ja no šīm sarunām rodas priekšstats, ka oligarhiem slēpti pieder RTO un attiecīgi tālāk Diena, tad viņš ir viens no dalībniekiem. Vai jūs, piemēram, noklausījāties arī viņa Dzirnavu ielas biroju?
Gribējāt… Patiesībā tas, ko mēs vispār varējām pacelt, bija Šlesers. Tas, ka paralēli tur Lembergs iekrita… Vai Šķēle tur gāja vai negāja, es tiešām neatceros.
Šķēlem ir savs birojs Dzirnavu ielā, cilvēki iet uz turieni.
To es zinu, divas reizes kratīšanā personīgi esmu bijis. Bet viņš ir padomājis par to, lai tur nebūtu iespējams to izdarīt… Tur pat zeķītēs un bez siksnām cilvēki iet iekšā. Viņam ir slikta pieredze.
Un Puze? Pie Lemberga arī zeķēs ierodas?
Lai jūs saprastu – par KNAB izveidojies priekšstats, kaut kas līdzīgs policijai. Bet KNAB strādāja padsmit operatīvo darbinieku! Tas nozīmē, ka tu vari pacelt tikai to, ko vari pacelt ar padsmit cilvēkiem. To virzienu, pa kuriem varētu dragāt, bija pietiekami daudz, bet tu izvirzi prioritāti un to, ko reāli vari pacelt. Šajā operatīvajā lietā atsevišķos pasākumos bija iesaistīti gandrīz visi operatīvie darbinieki, ikdienā – trīs četri. Un oligarhu lieta jau nav vienīgā.
Tagad ir diskusijas, ko darīt ar veco lietu. Vai tur vispār vēl kaut kas ir palicis, kam nav noilguma?
Ja runājam par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu mantkārīgā nolūkā, tam pašam Šleseram… Ir noilgums, ja to visu reducē uz 326. pantu, kas [skata caur] interešu konflikta prizmu, bet caur šo dienesta stāvokļa ļunaprātīgu izmantošanu, 318. pantu, noilgumam nevajadzētu vēl būt.
Ja skatāmies uz Rīdzenes sarunu saturu, tad saprātīgam cilvēkam par RTO kļūst skaidrs, ka tur trīs oligarhi ir daļās. Divi šobrīd ir jau legalizējušies, Šķēle un Šlesers, trešais ne. Ja šī informācija ir bijusi patiesa un Lembergs ir RTO slēptais īpašnieks, vai tas nav pārkāpums, kas jāpārbauda šobrīd?
Viennozīmīgi, piekrītu. Būs jāuzraksta iesniegums. Tad jauna procesa ietvaros var ņemt tās sarunas, vienot klāt un strādāt – ar nosacījumu, ka to akceptē prokuratūra. Grozi kā gribi, atkal nonākam tur. Vēl jo vairāk, par noilgumu nevaram runāt tāpēc, ka tas ir ilgstošais noziegums. Ja mēģinām pierādīt, kādas daļas pieder, caur ko viņš slēpjas, tad jau arī peļņu var aprēķināt – kāds ir tas ieguvums, un tad mēģināt pat naudiskā izteiksmē to mantkārīgo nolūku pierādīt.
Peļņa RTO ir laba – mēs saskaitījām šajos gados vairāk nekā 60 miljonus.
Jautājums, vai tā veiksme ir tāpēc, ka tā ir vienkārši unikāla biznesa niša, kurā viņi baigi forši iekļāvās, vai tomēr no Krievijas puses tāda iespēja vienkārši tika dota. Veči, rekur jums būs kravas, un tā mēs ar jums norēķināmies, strādājiet!
Gribu pajautāt par kritiku, kas izskanējusi. Viens no argumentiem – jūs sēdējāt un klausījāties, kā viņi spriež par iespējamiem noziegumiem, un ļāvāt tam notikt.
Kam tieši?
Piemēram, Ameriks saka – dodiet naudu Kļaviņam, lai viņš skraida.
Ja pareizi atceros, tas arī bija tā – sarunas līmenī. Ja būtu kustība tajā virzienā, ticiet man, mēs pa to virzienu būtu aizbraukuši. Bet ir arī jāatšķir, kas ir galvenais uzdevums. Piemēram, tu kontrolē kaut ko ļoti lielu un redzi, ka kāds no dalībniekiem iedod kukuli [policijai] ceļiniekiem, un tagad tā – vai nu mēs ķersim to ceļinieku, deklasificēsim sarunu no oligarhu lietas… Tev jāspēj izvēlēties prioritāti.
Ir daudzas lietas, kur varētu formāli kaut ko padarīt, ja resurss ir brīvs. Cik nav vēl tagad birojā lietu, kur, ja tās arī būtu pieejamas sabiedrībai, tur vienkārši… aizbrauktu visi no šīs valsts.
Jūs publiski izteicāties, ka ir vēl šokējošākas sarunas. Kas tās ir par sarunām?
Lai neiedzīvotos atkal visādās nepatikšanās, protams, es nedrīkstu atklāt. Bet es varu pateikt, ka tur arī ir runa par dažādu amatpersonu iecelšanu amatā un kas kuram cik daudz par ko ir samaksājis, kurai no politiskajām partijām, kuram no konkrētās partijas cilvēkiem, kādas balsis… Tas ir nenormāli ciniski. Es negribu dzīt ratus uz priekšu, es ceru, ka līdz tam vēl nonāks.
Tā ir Magoņa lieta?
Nē, cita. Tur ir lielas summas, publiski zināmas personas un politiķi. Tas, kādā veidā valstī iepirkumi tiek organizēti, kādi konkursi, cik miljonus valsts katru gadu zaudē tikai tāpēc, ka nav konkurences, jo kartelis ir sadalījis visus objektus un mākslīgi palielina summas.
Par kādiem gadiem ir runa?
Nu, līdz pēdējam. Es ceru, ka darbs notiek – es jau nevaru zināt.
Kalnmeiers ir izteicis kritiku, ka sarunu publiskošana ir KNAB mazspējas atzīšana, jo nekas jau nav izdarīts. Ko varat atbildēt, jo tas ir pārmetums par KNAB darbu?
Es nezinu, kurš to ir izdarījis, bet es zinu, ka viņam sirds ir pareizā vietā. Un droši vien lielākā daļa Latvijas sabiedrības piekritīs par šīm sarunām – kādā veidā tiek taisīta politika, kas ir tie cilvēki, kuriem reāli pieder vara, kādā veidā tiek piesmieta Satversme. Šie kungi nevis domā par Latviju, par tautu, viņi domā, kā izdabāt Krievijai, kuru par premjeru, kuram pa zobiem iedot, un faktiski man ir sajūta, ka mēs reāli tiekam pārdoti. Un tas tiek darīts tikai un vienīgi savtīgu interešu vārdā. Manā ieskatā nav lielāku Kangaru kā šie cilvēki. Sabiedrībai, iespējams, lielai daļai, atvērās acis.
Tad Kalnmeiers sanāk Kangaru prokurors?
Es viņu noteikti nevērtēju kā Latvijas tautas interešu pārstāvi. Viņš ir tiem, kurus mēs šobrīd uzskatām par Kangariem, advokāts. Viņš aizstāv viņu intereses.
