Žurnāla rubrika: Svarīgi

Valdība un bēgļi

Posted on septembris 23, 2015 by - Lasītāju aptauja

 

Vai jūs atbalstāt valdības lēmumu uzņemt Latvijā 756 kara bēgļus?


Koalīcijas partijas nespēja vienoties bēgļu jautājumā. Kādu likteni jūs paredzat valdībai tuvākajā laikā?


Kā kopumā vērtējat Latvijas mediju darbu bēgļu krīzē – cik kvalitatīva un pietiekama ir sniegtā informācija?
(10 ballu skala, kur 1- ļoti vāji, 10 – izcili)



Vai jūs personīgi esat gatavi sniegt kādu brīvprātīgu atbalstu kara bēgļiem (ziedot līdzekļus, laiku utt.)?



Aptauja veikta internetā 22.septembrī. Atbildēja 1282 respondenti.

Bēgļi un mediji

Posted on septembris 23, 2015 by - Viedoklis

Sacensība par klikšķiem jeb Kādos avotos informāciju smeļas Latvijas mediji

Pirms 30 gadiem likās neticami, ka Latvijā dzīvojošajiem reiz būs brīvi pieejama tieši tā pati informācija, kas Rietumeiropā. Tiesa, lai lasītu, piemēram, britu ziņas, ir jāprot angļu valoda un vajadzīgs interneta pieslēgums. Protams, ne visi Latvijā runā angliski un ne visiem ir pieeja globālajam tīmeklim. Varētu šķist, tā nav liela bēda, jo mums taču ir žurnālisti, kuriem ir šī brīnišķīgā iespēja piekļūt informācijai – lasīt, salīdzināt – un informēt sabiedrību. Darīt to, kas 50 okupācijas gadus bija neiespējami: sniegt izsvērtas un avotos balstītas ziņas par pasaulē notiekošo. 

Tomēr interneta piedāvātās iespējas daļa mediju vidē strādājošo izmanto, lai iepazītos ar britu bulvārpreses slejās rakstīto. Protams, ja interesē dažādu slavenību dzīves gaitas, tad nav labāka informācijas avota par šo. Bet, ja interesē lielākā bēgļu krīze Eiropā kopš Otrā pasaules kara, tad, piemēram, starptautisko cilvēktiesību organizāciju ziņojumi par karu Sīrijā būtu daudz labāks avots nekā britu dzeltenā prese. Un tomēr vairāki Latvijas ziņu portāli neatlaidīgi turpina citēt dažādas britu izklaides lapas.

Kādēļ? Atbilde ir ļoti vienkārša: daudzi tā sauktie žurnālisti strādā ar domu piesaistīt pēc iespējas lielāku lasītāju skaitu. Jo vairāk lasītāju, jo vairāk reklāmas, jo vairāk naudas. Līdz ar to mērķis vairs nav informēt, bet šokēt, izklaidēt un, protams, izpatikt. 

Piemēram, Ukrainas krīzes laikā radās jautājums, vai tādi portāli kā Tvnet un Delfi ziņu toni nemaina atkarībā no valodas, kādā raksts publicēts. Savukārt pēdējās nedēļās regulāram Tvnet lasītājam gribot negribot sāk šķist, ka bēgļu vidū ir vieni vienīgi džihādisti, kuri pirmo soli Eiropas iekarošanā veic, mētājoties ar atkritumiem un ūdens pudelēm. 

Tikmēr viens no britu lielākajiem laikrakstiem The Guardian sagatavojis filmu par bēgļu ceļu no Budapeštas līdz Austrijai. Filmā nav nedz atkritumu, nedz džihādistu, bet gan parasti cilvēki. Noguruši, nobijušies, cerību pilni, viņi mīl cits citu un cer uz labāku nākotni. Kungs gados soļo basām kājām, jo kurpes atdevis sievai. Pusaugu zēns pieskata slimo brāli. Sīriešu mamma apņēmīgi ved meitu pretī jaunai dzīvei. Garajā ceļā viņiem palīdz ungāru brīvprātīgie: pusmūža biznesmenis šosejas malā dala ūdeni, jauns ungārs uz sava velosipēda ved klibu vīru no Damaskas.

Latvijas ziņu portālos neredzētas ainas. Redzēti ir atkritumi un tas, kā jauni vīrieši atsakās pieņemt ūdeni no policijas. Atkritumi, protams, bija. Bija arī incidents ar ūdeni. Bet tāpat bija un ir cilvēcība, solidaritāte, atbalsts, pateicība. Ir cilvēki. Katrs ar savu dzīvesstāstu, nevis nesaprotama, bīstama, viendabīga masa.

Kāpēc mums par to nestāsta? Jo sliktas ziņas «labi tirgojas». Jo, atzīstot, ka cilvēki ir dažādi, bet situācija sarežģīta, mazinātos iespēja nopelnīt.

Fiasko

Posted on septembris 23, 2015 by - Redaktores sleja

 

Kamēr Igauniju šonedēļ satricinājusi galvaspilsētas mēra, politikas smagsvara Edgara Savisāra aizturēšana par aizdomām kukuļņemšanā un jau vairākas nedēļas turpinās skandāls par miljonos mērāmu korupciju Tallinas ostā, Latvijā klusi izčākstējusi skaļi sāktā «oligarhu lieta». Kā tviterī komentēja kolēģe, igauņi atkal priekšā… 

No smagajām aizdomām par oligarhu kukuļošanu, naudas atmazgāšanu, dienesta stāvokļa izmantošanu un amatpersonai noteikto ierobežojumu pārkāpšanu pēc četrus gadus ilgas KNAB izmeklēšanas pāri palikusi tikai nepietiekami pierādīta «tirgošanās ar ietekmi», par ko prokuratūra nupat atteikusies izvirzīt apsūdzības pret Šleseru un Lembergu. Tomēr nē, nav viss – vēl ir kļūdaini aizpildīta deklarācija un vairāki savtīgās interesēs pieņemti lēmumi, kuriem jau ir vai tūlīt iestāsies noilgums.

Šāds KNAB fiasko būtu skandalozs, ja vien… nebūtu likumsakarīgs. Ja gandrīz divus gadus KNAB izmeklēšanas spējas ir nemitīgi grautas no iekšienes, rezultātam ir jāparādās. «Oligarhu lietas» izgāšanās apstiprina aizdomas – runas par KNAB «nāvi» nav daudz pārspīlētas. Izģindis sargsuns ar izkritušiem zobiem ir slikta ziņa Latvijai, jo katrs nozagtais vai kukuļos samaksātais eiro padara trūcīgāku sabiedrību uz dažu negodīgas peļņas rēķina.

Traucējot «oligarhu lietas» izmeklēšanas sākumu, politiķi 2011.gadā izprovocēja Saeimas atlaišanu un ārkārtas vēlēšanās oligarhi tika pabīdīti nost no politiskās skatuves. Bet acīmredzot ne tik tālu, lai Temīdas rokas tos aizsniegtu. Tāds nu ir Latvijas paradokss – no vēl īsti nesāktas izmeklēšanas jēgas vairāk nekā tad, kad tā pabeigta.

Kļūdas labojums

Posted on septembris 15, 2015 by - Radars

 


12.marta numura rakstā Lemberga gadi nepareizi norādīts, ka apsūdzētais Aivars Lembergs pierādījumu pārbaudes ietvaros lūdzis tiesā nolasīt arī aviobiļetē aprakstītos pasažiera pienākumus. Patiesībā Lembergs nav izteicis tieši šādu lūgumu. Taču Lembergs ir izteicis lūgumus atļaut nolasīt lietā esošos rakstveida pierādījumus, kā arī atcelt tiesas aizliegumus apsūdzētajam pilnībā vai daļēji nolasīt konkrētus rakstveida pierādījumus un citus dokumentus. Šādi vairākkārtēji lūgumi radījuši prokuroriem iespaidu, ka prasība nolasīt dokumentus varētu attiekties pat uz aviobiļešu saturu. Ir publikācijā prokuroru viedoklis kļūdaini atspoguļots kā fakts. Atvainojamies visiem iesaistītajiem un lasītājiem!

Apēst izvēli

Posted on septembris 15, 2015 by - Pusdienās

«Arī bioloģiskie zemnieki drīkst aizsargāt laukus. Taču – ar tējas koka preparātu,» saka Gustavs Norkārklis, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītājs. Šogad pirmoreiz Latvijā atzīmē bioloģiskās pārtikas mēnesi

Papuve. Tāds ir iemesls četru stundu sapulcei Zemkopības ministrijā, pēc kuras paredzēta saruna ar Gustavu Norkārkli. Papuve ir neapsēta aramzemes platība, kas sezonu atpūšas. Piemēram, pēc rudzu pļaujas uzarts lauks ar visiem rugājiem. Šogad par papuvēm zemnieki varēs saņemt subsīdijas. Jau pieteikušies, taču daļa tā arī nav sapratuši, kas īsti ir papuve, un pieteikuši laukus, kas nav aparti. Ko darīt – par to ministrijā spriests četras stundas. Saku Gustavam Norkārklim, ka Eiropas Savienība jau laikam drīz maksās arī par rudens lapu sagrābšanu pagalmā. Gustavs smaida: «Maksāt par papuvi vajag, taču tam zemniekam, kas ražo.»

Pirms sešiem gadiem, kad viņš sāka vadīt Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociāciju, zemniekiem maksāja par to, ka viņi audzē. Eiropa prasības ar laiku kāpinājusi un vēlas, lai saimnieki savu izaudzēto pārvērš produktā un pārdod. «Tā ir problēma ikvienam lauksaimniekam: kamēr audzē, viss labi, bet, kā sākas iepakošana, loģistika un pārdošana, tā – grūtības. Daudzi zemnieki saka: «Izaudzēšu, ņemiet!»» Lai veikalos būtu vairāk Latvijā audzētu bioloģisko produktu, kādam vajadzētu uzņemties apbraukāt zemniekus un vest preci uz Rīgu, veidot noliktavu, jo zemniekam no Alūksnes neatmaksājas vest savu kasti ķiploku tik tālu ceļu. 

Norkārklis atzīst, ka daļa zemnieku čīkst un nenovērtē Eiropas maksātās subsīdijas. Grib minimālas prasības, bet lielu atbalstu. «Maksā subsīdijas un liek strādāt! Šaumas! Bet ir jāstrādā!» Norkārklis uzskata, ka Latvijai vajadzētu mācīties no Polijas, kur daudz ko atrisinājis lauksaimniecības zemes nodoklis. To rēķina tā: ja iepriekšējā gadā zeme bija apstrādāta un nesa ražu, tad naudu, kas samaksāta nodokļos, atdod saimniekam subsīdiju veidā. Ja pļavu tikai nopļauj, nodokli neatmaksā. Esi mīnusos, un tas motivē ražot. Līdz ar to Polijā esot maz aizlaistas zemes. «Bet pateikt zemniekiem, ka būs vēl viens nodoklis, – tad mani neatbalstīs,» saka Norkārklis.

Patlaban Latvijā ir 3500 bioloģisko saimniecību. To skaits te aug, te samazinās, bet fiziski gan tās izplešas ik gadu aizvien vairāk: patlaban sertificēti 11% no visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Gustavam pašam ir saimniecība Vārkavā Latgalē, kur viņš audzē dārzeņus. Tie kopā ar rudens veltēm no citām bioloģiskajām saimniecībām drīz ceļos uz Latvijas skolām projektā Skolas auglis. «Tas ilgst jau vairākus gadus, un redzu, ka bērniem garšo dārzeņi. Nevis āboli, kas katram mājās pieejami, bet tieši kāposti un kāļi.»

Šo gadu Norkārklis dēvē par ražīgu. Augusta un septembra saule uzbriedinājusi ķirbjus, kuri Vārkavā esot uz lauka. Biezeņos tos pārstrādās bērnu pārtikas ražotājs Rūdolfs. Arī āboli esot padevušies. Kā nekā – ābolu gads. Saku saimniekam, ka bioloģiskos ābolus taču ļoti grūti izaudzēt un tie nekonkurē ar tiem, kuriem nav ne tārpa melnuma uz mizas. Norkārklis nepiekrīt. Ja ābeles esot stādītas pareizā biezumā, ja tām veido vainagus, seko slimībām, liek lapseņu ķērājus, var izaudzēt labus, skaistus bioloģiskos ābolus. Arī kartupeļus izaudzēt varot labu labos. Jā, bioloģiskās šķirnes ražo mazāk, taču ir izturīgas pret lakstu puvi. «Bet tā ir katra cilvēka izvēle, ko apēd – to skaisto vai bioloģisko ābolu,» saka Norkārklis.

Ir tāds teiciens: parastie zemnieki miglo tīrumus pa dienu, bioloģiskie – pa nakti. Norkārklis ir tādu dzirdējis. «Tas ir mīts, ko aiz skaudības uztur konvencionālie lauksaimnieki, kas netic bioloģiskajām lauksaimniecībām. Arī bioloģiskie aizsargā savu laukus, taču ar dabīgiem līdzekļiem. Piemēram, tējas koka preparāts palīdz pret kolorado vabolēm. Nenogalina tās, bet aizkavē viņu darbību.» Neesot gan dzirdēts, ka kāds bioloģiskais miglotu ar ķīmiju, jo zina: ja pieķers, būs jāatmaksā visas subsīdijas, kas saņemtas vairāku gadu garumā. «Turklāt kaimiņu zemnieki modri vēro un nosūdz. Nepatīk bioloģiskie – izlēcēji!» novērojis Norkārklis.

Līdz nākamā gada rudenim ilgs ES, Zemkopības ministrijas un Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas kampaņa Bio par mums ar saukli «BioLoģiski!» Tās vajadzība jau apstiprinājusies, jo pēc aptaujām redzams, ka tikai 30% patērētāju Latvijā pazīst bioloģisko produktu marķējumus. Tie ir: Latvijas ekoprodukts, āboliņa lapa ar pakavu, un ES mēroga logo – gaiši zaļā lapiņa. Un nevis Zaļā karotīte, kurai nav nekāda sakara ar ekoloģisku pārtiku. «Karotīte» nozīmē, ka produktos ir vismaz 75% Latvijas izcelsmes izejvielu.

Nepatikšanas Latvijā ir termina «ekoloģisks» piekarināšana nevietā. «Eiropā ir noteikts, ka ar «eko» var apzīmēt tikai to pārtikas produktu, kas radīts no bioloģiskām izjevielām,» saka Norkārklis un norāda, ka daudzi uzņēmumi «eko» izmanto nepamatoti, piemēram, Getliņi Eko, Eco Catering un Eko Paipalu olas. Pēdējās pēc skandāla, kad tajās tika atklātas neatļautas vielas, pārdēvētas par Eka Paipalu olām. Norkārklis uzskata, ka atbildīgajiem kontrolējošajiem dienestiem pret šo problēmu vajadzētu izturēties stingrāk, jo tas degradē nozares reputāciju.

Tomēr no 2009.gada, kopš Norkārklis vada asociāciju, bioloģiskā lauksaimniecība ir attīstījusies. «Agrāk zaļie bija kas īpatnējs, nišas produkts, dzīvesveids, tagad – nopietns, ikdienišķs veids, kā apgādāt patērētājus ar pārtiku.» Norkārklim prieks par tiešās pirkšanas attīstību. Tiešās pirkšanas pulciņi ir pircēju entuziastu organizēta iespēja regulāri ik nedēļu tikt pie svaigas bioloģiski audzētas vietējās pārtikas. Norkārklis zina stāstīt, ka arī Preiļos sācis veidoties pulciņš, taču sarucis, jo tas nav vienkārši – ik nedēļu nozīmēt dežurantu, plānot produktu klāstu un pasūtījumus. 

Pirmo reizi Latvijā šogad, 22.septembrī, tiks atzīmēta bioloģiskās pārtikas diena. Norkārklis stāsta, ka pats būs Briselē. Latviešiem viņš iesaka todien veikalā atrast kādu Latvijā audzētu bioloģisku produktu. «Apēdot bioloģiski audzētu ābolu, vesels nekļūsi, taču ekopārtikas lielais pluss – tā ir veselībai nekaitīga. Tajā nav pesticīdu un antibiotiku atliekvielu.» Tādējādi netiek piesārņots ne cilvēka organisms, ne daba. Tā ir domāšana par veselību ilgtermiņā. Apzināta izvēle nekaitēt sev. «Uz sirdsapziņas arī nav tie dzīvnieki, kuri fermās neredz ne sauli, ne zāli un tiek mākslīgi stimulēti, lai no viņiem iegūtu lielus izslaukumus.»

Ēdienkarte

Svaigi spiesta greipfrūtu sula
Svaigi spiesta apelsīnu sula
Kafija

Vēsts

Posted on septembris 15, 2015 by - Redaktores sleja

 

Manā bērnībā kļuva populāra amerikāņu skolniece Samanta Smita, kas bailēs no kodolkara kompartijas ģenerālsekretāram Andropovam uzrakstīja vēstuli ar jautājumu – kāpēc jūs gribat iekarot pasauli? Andropovs uzaicināja Samantu paciemoties PSRS un pārliecināties, ka tauta nevēlas karu. Mazā «miera vēstniece» vēlāk traģiski gāja bojā, bet viņas piemiņu glabā Vikipēdija, ziedu šķirnes un pat asteroīds.

Šomēnes trīsgadīgs sīriešu puika Ailans, kas vēl neprata rakstīt, noslīka ceļā uz Eiropu un viņa izskalotais ķermenītis jūras krastā sūtīja SOS vēsti, kas aizkustināja daudzus. Bet daudzus ne. Katrā ziņā ne mūsu koalīcijas vairākumu, kas stāv kā klints – Latvija nevar un negrib uzņemt vairāk par 250 kara bēgļiem. Ko šī «mugurkaula» demonstrēšana maksās, jautājam ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam. Bet pirmajam Latvijas pilsonību ieguvušajam bēglim, palestīnietim Haisamam – kāpēc viņš, mīlot Latviju, tomēr nespēj te dzīvot?

Salenieku plunčāšanās

Posted on septembris 15, 2015 by - Komentārs

Politiķu pašreizējais rīcības modelis var apdraudēt Latvijas suverenitāti

Krīzes pārbauda politiķu briedumu. Pašlaik, kad Eiropas Savienībai nākas risināt nopietnāko krīzi savas pastāvēšanas vēsturē, Latvijā lēmēju vairākums sacenšas politiskā pozēšanā. Šī krīze ļauj izpausties vissliktākajam, kas Latvijas politikā vienmēr vairāk vai mazāk latenti snaudis, bet nu izraujas ar eiforisku sajūsmu – sak, beidzot varam brīvi parādīt, kādi patiesībā esam!

Dziņu un instinktu atbrīvošanai vienmēr ir sekas, un arī politikā tās var būt letālas. Bēgļu krīze ne Eiropu, ne Latviju nesagraus. Taču krīzes var būt dažādas, bet Latvijas politiķu rādītais rīcības modelis ir kā no rokasgrāmatas, kā pazaudēt valsti.

Ar vai bez Latvijas, Eiropa šo krīzi risinās. Jau top bilance risinājumam bez Latvijas piedalīšanās, un tās ieguvumu ailē ierakstāms tikai īstermiņa reitingu pieaugums niknākajiem pozētājiem «pret Briseli». Bet zaudējumu pusē strauji summējas ne tikai mūsmāju politikas šeptmaņiem laikam netverami abstraktie drošības riski, bet arī viņiem vissvarīgākie finansiālie – Eiropas «naudas lādes» Vācijas politiķi jau aicina samazināt ES fondus valstīm, kuras atsakās piedalīties krīzes risināšanā.

Var prognozēt, ka risks pazaudēt «Briseles naudu» galu galā izrādīsies svarīgāks nekā vēlme «ierādīt vietu Eiropai». Taču šie paši politiķi ar tādu pašu rīcības motivāciju – rūpēm par saviem reitingiem un savu kabatu – būtu lēmēji arī Latvijai tiešām eksistenciāli izšķirīgā situācijā.

Nezinām, kas bija galvā Vienotības un Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai, kad viņa pašreizējo populistu sacelšanos koalīcijā nodēvēja par «konstitucionālu krīzi». Taču Saeimā absolūts vai, ja vēlaties, «konstitucionāls» vairākums ir partijām, kuru kolektīvi piedāvātajā rīcības modelī ir visi galvenie elementi, kuriem īpaši nelabvēlīgā situācijā summējoties (vai kurus prasmīgi sasummējot), Latvijas valsts pastāvēšana var būt apdraudēta.

Līdere šajā korī, protams, ir Nacionālā apvienība, kas piedāvā ideoloģisko jumta tēzi – Latvijai jābūt izņēmuma stāvoklim Eiropā.

Latviešu īpašo vēsturisko ciešanu nopelnītais izņēmuma stāvoklis vienai īpašai izņēmuma partijai vienmēr bijis aizbildinājums un piesegs darījumiem kaut vai ar čekas stukačiem un apšaubāmiem darboņiem (lai nebūtu jāsaka, ka gangsteriem), palaikam paklaigājot, ka «krievi nāk!», un tā īsti pat neslēpjot cinisku aprēķinu, ka par Latvijas drošību parūpēsies citi šepat Latvijā un arī Rietumos, kuriem, raugi, «mūs vajag». Bet Raivja Dzintara pirms Latvijas iestāšanās ES deklarētajai pārliecībai, ka «dalība ES nav savienojama ar latvisku Latviju», pašreizējā krīze ir ideāla, lai rādītu uz «Eiropu» kā galveno ienaidnieci. (Nudien, «krievi» viņam kaut kā vairs nenāk, toties Putins ir tautas iedvesmotāja paraugs.)

Kompartijas funkcionāra vienkāršībā šādu «izņēmuma stāvokli» tagad formulē arī ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis – kāpēc gan Latvija nevarētu būt «viena maza saliņa», kāda esot «katrā okeānā»? «Solidaritāti» ar Eiropu mēs jau esot pārpārēm izrādījuši, gan atbalstīdami sankcijas pret Krieviju, gan piekrizdami palielināt izdevumus aizsardzībai (sak, tāds upuris, mums pašiem to taču nevajag!), Brigmanis pirmdien apgalvoja radio. Bet attiecības ar «Briseli» viņa partija gribētu kā savulaik ar Maskavu – lai ar direktīvu piespiež Latviju pildīt lēmumus.

Viņam piebalso gan Saskaņa, gan Mārtiņš Bondars no Reģionu apvienības – bēgļus droši vien nāksies uzņemt, ja būs attiecīgs Eiropas Komisijas, Eiropadomes un Eiropas Parlamenta, īsi sakot, «Briseles» lēmums. Savukārt Inguna Sudraba no sirds piebalso drīzāk nacionālā izņēmuma partijai – esot jābūt «politiskai gribai» pateikt «nē», jo «mēs esam suverēna valsts».

Konsekventi īstenojot šādu Saeimas vairākuma piedāvājumu, rezultāts būtu Latvija ārpus Eiropas kopīgajām politiskajām un drošības struktūrām un ar sabiedrību, kurai lielākais apdraudējums šķiet nākam no Rietumiem. Diezin vai Kremlis respektētu šādas «salas» suverenitāti. (Konformisma okeānam Brigmanim pilnīga taisnība, ka «ir arī kāds krasts, kur var izpeldēt».) Tāpēc, kā pirmdien radio vai nu šausminājās, vai nu līksmoja Saskaņas Ivars Zariņš, politiķu «nekompetence» šajā krīzē varot būt «liktenīga mūsu valstij, mūsu tautai».

Zariņš arī apgalvoja, ka politiķiem izvēle pašlaik esot būt vai nu rasistiem, vai nu idiotiem. Īsti idejisku rasistu Saeimā laikam ir tikai daži, bet piedāvāt idiotisku politiku Saeimas partijas izvēlējušās gan tāpēc, ka valdību neviens gāzt nevēlas, bet atbildību par jebkādiem lēmumiem var deleģēt premjerministres partijai, gan, kā dzirdam, arī tāpēc, ka tas nākot par labu šo divu koalīcijas partiju reitingiem.

Taču līdz nākamās Saeimas vēlēšanām vēl trīs gari gadi. Tāpēc īsti nesanāk mierināt sevi ar domu, ka populismam ir robežas un ka apstākļu radīšana valsts suverenitātes zaudēšanai diezin vai būtu ilgstoši populāra. Ja Saeimas vairākums tomēr tik aizrautīgi izmēģina šādu rīcības modeli tagad, ir nopietni jābažījas, vai šajā savtīgajā spēlē apstāsies, pirms Latvijas «sala» būs devusies peldējumā uz «citu krastu», kas vairs nebūtu nekāds «jaunais».

Komentārs 140 zīmēs

Karstā kartupeļa norakšana. Rīgas domes institūcijas uz astoņiem mēnešiem pagarinājušas dokumentu izskatīšanu par Okupācijas muzeja rekonstrukciju.

Taisna valoda. Vaira Vīķe-Freiberga aicina neauklēties ar «krievu noslēpumaino dvēseli» un atgādina: «Mums ir kopīga robeža ar psihopātisku varu.»

Vēlmes un īstenība. 57% Latvijas jauniešu, jau sākot darba gaitas, vēlētos saņemt vairāk nekā 750 eiro pēc nodokļu nomaksas, izpētījusi SEB banka.

Traģiskie kuģi

Posted on septembris 15, 2015 by - Komentārs

Ne pirmo reizi Latviju pārņem histērija par tiem, kuri te varētu meklēt glābiņu

Pirms 77 gadiem Latvijā ieradās bēgļu kuģis. 1938.gada 13.oktobrī Rīgas ostā iebrauca tvaikonis Regina, uz kura atradās 77 no Vācijas izraidīti Vīnes ebreji. Kuģis devās no ostas uz ostu, meklējot vietu, kur viņi varētu izkāpt.

1938.gada oktobrī nevarēja būt vairs nekādu šaubu, ka ebrejiem ir pamats bēgt no nacistiskās Vācijas. Hitlera brutāli antisemītiskā retorika jau bija sākusi pārvērsties rīcībā, taču Reginas pasažieri velti meklēja Rīgā līdzcietību. Kā lasāms vēsturnieka Aivara Strangas pētījumos, pats iekšlietu ministrs Veitmanis ieradās ostā un aizliedza bēgļiem izkāpt krastā. Pēc Reginas aizraidīšanas laikraksts Rīts publicēja komentāru ar nosaukumu Nevēlamie viesi, kurā pasvītrots: «Mūsu zemē nav iespējams dot apmešanās vietu citu valstu nevēlamiem pavalstniekiem.»

Tolaik pat 77 bija par daudz.

Histērija, kura pārņēmusi daļu sabiedrības dažu simtu bēgļu iespējamās ierašanās dēļ, diemžēl nav nekas jauns. Tvaikoņa Regina atraidīšana ir tikai viens, spilgts gadījums no 30.gadiem, kad saistībā ar dažu desmitu ebreju centieniem mūsu valstī rast patvērumu no Hitlera draudiem Latviju pārņēma pat lielāks ksenofobijas vilnis nekā tagad. Vēl 1933.gadā 4.Saeimas laikā iekšlietu ministrs Milbergs nevēlējās izsniegt uzturēšanās atļaujas uz vienu gadu 22 ebrejiem no Vācijas, jo esot «nevēlama tik daudzu Vācijas pavalstnieku iepludināšana». Kad 1934.gada sākumā Liepājā no Vācijas iebrauca 39 ebreji, partijas Nacionālā apvienība laikraksts Latvis kliedza, ka «Latvijas robežas vaļā stāv visiem pasaules staiguļiem», un daudzās avīzēs parādījās raksti, kuri šokē ar savu atklāto antisemītismu. Piemēram, Talsu Avīze nekautrējoties varēja paziņot, ka Latvijas lauki un pilsētas «atrodas pinkaino žīdu bārdu ēnā».

Ulmanis pēc 1934.gada apvērsuma apklusināja šādas klaji antisemītiskas publikācijas, tomēr viņa režīms nekļuva daudz atvērtāks ebreju bēgļiem. Kad 1938.gadā izplatījās baumas par Austrijas ebreju ierašanos Latvijā, presē parādījās pusoficiāls valdības paziņojums, ka «Austrijas žīdi šeit nav apmetušies un neapmetīsies» (izcēlums oriģinālā). 1938.gada beigās, jau pēc Kristāla nakts, kad visā Vācijā notika valdības veicināti grautiņi pret ebreju īpašumiem, kuros gandrīz 100 ebreju tika nogalināti un 30 000 nosūtīti uz jaunizveidotām koncentrācijas nometnēm, Latvijas Ārlietu ministrija izdeva konfidenciālu rīkojumu vēstniecībām un konsulātiem, ka, neraugoties uz bezvīzu režīmu ar Vāciju, ebrejiem no turienes nedrīkst izsniegt pat Latvijas tranzītvīzu.

Par spīti šiem ierobežojumiem, pa dažādiem ceļiem Latvijā tomēr pa vienam vai diviem nonāca ebreju bēgļi, taču, pēc policijas datiem, 1940.gada martā to Latvijā bija tikai 329.

Tolaik Latvijas valdības nostāja nebija nekas neparasts. Kā raksta Stranga, «Latvija nebija nedz unikāli labvēlīga bēgļu uzņemšanai, nedz īpaši nelabvēlīga». Arī lielās Rietumu demokrātijas sev par kaunu bieži vien nebija gatavas sniegt bēgļiem palīdzīgu roku. Gan ASV, gan Lielbritānija pieņēma iebraucējus, taču ļoti centās ierobežot to skaitu. Gadu pēc tvaikoņa Regina izraidīšanas no Rīgas ostas kuģis St.Louis ar 900 ebrejiem no Vācijas centās piestāt gan Kubā, gan Floridā, bet tika atraidīts un spiests atgriezties Eiropā, kur daudzi tā pasažieri pēc tam gāja bojā holokaustā.

Taču Rietumi no šīs traģiskās vēstures mācījās. 1951.gadā Ženēvā tika izstrādāta starptautiska konvencija par bēgļu statusu, kas tās parakstītājvalstīm uzliek pienākumu sniegt patvērumu cilvēkiem, kuriem ir «labi pamatotas bailes no vajāšanas». Gadu desmitos kopš tam Rietumu sabiedrības ir pastāvīgi diskutējušas par savu atbildību pret nelaimē nonākušiem «svešiniekiem», un rezultātu varam redzēt šodien, kad, tiesa, ne visi, tomēr daudzi Rietumos ir gatavi izrādīt pretimnākšanu bēgļiem. Cik zīmīgi, ka tieši Vācijā, no kuras pirms 80 gadiem cilvēki bēga, atrodami daži no spilgtākajiem šās atvērtības piemēriem, sākot ar šoferi, kas skaļi un priecīgi sveica savā autobusā braucošos bēgļus, līdz Borussia Dortmund futbola kluba atbalstītājiem, kuri spēles laikā pacēla transparentu ar uzrakstu «Refugees welcome» («bēgļi laipni gaidīti»).

Šādas pārmaiņas nav notikušas Eiropas austrumos. Komunistiskā propaganda savu spēku smēla no naida kurināšanas un nostiprināja to domāšanas veidu, kas tagad ne tikai Latvijā, bet arī daudzviet citur izpaužas kā nevis praktiskos apsvērumos, bet vienkāršā ksenofobijā balstīta pretestība bēgļu uzņemšanai. Tāpēc liela daļa patiesības ir prezidenta Vējoņa teiktajā, ka attiecībā pret bēgļiem vēl aizvien «valda padomju domāšanas stereotipi, kas bāzēti uz fobijām».

Ir daudzi konkrēti jautājumi, kas jārisina saistībā ar bēgļu uzņemšanu, un ir arī skaidrs, ka process nav vienkāršs. Taču mēs nedrīkstam neredzēt traģisko līdzību starp Rīgā atraidīto Reginu, Floridā neielaisto St.Louis un šogad Vidusjūrā grimstošajiem kuģiem. Vai mēs, tāpat kā 30.gados, gribam nostāties krastā un teikt: brauciet atpakaļ pie saviem slepkavām?

Komentārs 140 zīmēs

Bravo! Klasiskās mūzikas kritiķu aptaujā Mariss Jansons un Andris Nelsons ir 3. un 4.vietā pasaules labāko diriģentu sarakstā.

Dāvana Deividam Kameronam. Lielbritānijas Leiboristu partija ar lielu pārsvaru par savu līderi ievēlējusi kreiso Džeremiju Korbinu.

Cik zemu var krist? Investīciju banka Goldman Sachs pieļauj, ka naftas cena varētu pazemināties līdz 20 dolāriem par barelu.

Radars pasaulē

Posted on septembris 15, 2015 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

ES iekšlietu ministri nav spējuši vienoties par saistošām kvotām 120 000 bēgļu sadalei. Pie šā jautājuma atgriezīsies oktobrī. Dalībvalstis apstiprinājušas militāras operācijas sākšanu pret cilvēku kontrabandistiem Vidusjūrā, iznīcinot pat kuģus. Uz ES visvairāk apdraudētajām ārējām robežām tiks nosūtītas ES robežaģentūras Frontex ātrās reaģēšanas vienības. Tikmēr vairākas Eiropas valstis – Vācija, Austrija, Čehija, Ungārija -, kurās pēdējā laikā ienākuši tūkstošiem bēgļu, paziņojušas par robežkontroles atjaunošanu uz laiku.

Ungārijas prokuratūra ierosinājusi krimināllietu pret tīmekļa telekanāla N1TV žurnālisti Petru Lāslo, kas, spriežot pēc videomateriāliem, no robežpolicijas bēgošo nelegālo imigrantu pūlī vienam cilvēkam iespērusi, bet kādam citam pielikusi priekšā kāju. N1TV galvenais redaktors paziņoja, ka Lāslo atbrīvota no darba «20 minūtes» pēc video parādīšanās tīmeklī. N1TV ir tuvs opozīcijas galēji labējai partijai Jobbik.

Krievija uz Sīriju nosūtījusi artilērijas ieročus un septiņus tankus, kā arī būvē skrejceļu, kas spēs uzņemt lielas lidmašīnas. Par to satrauktas ASV. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs teica, ka Maskavas un Damaskas militāri tehniskā sadarbība ir vērsta uz cīņu ar terorismu un turpināsies.

Lai arī Vācijas, Krievijas, Ukrainas un Francijas ārlietu ministri atzinuši, ka Ukrainas miera procesā vairākos strīdīgos jautājumos panākts progress, nekas neliecina, ka Krievija patiešām vēlētos pārtraukt konfliktu Austrumukrainā – tur joprojām atrodas tūkstošiem krievu militārpersonu, netālu no robežas ar Ukrainu Krievija nupat sākusi būvēt jaunu militāru bāzi. Tajā, iespējams, atradīsies raķetes un munīcija, kā arī daži tūkstoši karavīru.

Ēģiptes drošības spēki Rietumu tuksnesī netālu no robežas ar Lībiju kļūdas dēļ nogalinājuši 12 cilvēkus, arī divus tūristus no Meksikas, noturot viņus par islāmistu kaujiniekiem. Incidents noticis, kad četri džipi ar meksikāņiem iebraukuši «aizliegtajā zonā» – tūristiem šajā rajonā neesot jāatrodas.

Ceļamkrānam vētras laikā uzgāžoties Lielajai mošejai musulmaņu svētajā pilsētā Mekā Saūda Arābijā, gājuši bojā 107 cilvēki. Nelaime notikusi neilgi pirms ikgadējā musulmaņu svētceļojuma hādža. Patlaban mošejas rajonā notiek plaši celtniecības darbi, lai tur vienlaikus varētu uzturēties 2,2 miljoni cilvēku.

Cipram uz pēdām

Grieķijā 20.septembrī notiks ārkārtas vēlēšanas – pilsoņi pie urnām dosies jau piekto reizi pēdējos sešos gados. Līdzšinējā valdības vadītāja Aleksa Cipra vadītajai kreisajai partijai Syriza, pēc pēdējām aptaujām, uz pēdām min liberāli konservatīvā partija Jaunā demokrātija, par kuras līderi jūlijā kļuva stingrs eirozonas atbalstītājs Vangelis Meimarakis. Viņš īsā laikā spējis saliedēt partiju un apspiest tās labējo spārnu.

Radars Latvijā

Posted on septembris 15, 2015 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā


Bēgļu jautājums Latvijā radījis konstitucionālo krīzi, uzskata Vienotības priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, jo valdība, kurai ir vairākums parlamentā, nespēj pieņemt lēmumu būtiskā jautājumā. Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzklausījis partiju pozīcijas patvēruma meklētāju jautājumā. 

Ģenerālprokuratūra «oligarhu lietā» par tirgošanos ar ietekmi nesauks pie kriminālatbildības ekspolitiķi Aināru Šleseru (attēlā) un Ventspils domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu (Latvijai un Ventspilij), taču KNAB šajā lietā jāturpina izmeklēšana par citiem iespējamiem noziegumiem. Prokurors Māris Leja nolēmis izbeigt kriminālprocesu daļā pret Lembergu, jo viņa darbībās nav Krimināllikuma pantā par tirgošanos ar ietekmi paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva. Šāds lēmums pieņemts arī par Šleseru.

Tā kā Rīgas būvvaldes padome nebija laikus iepazinusies visiem atzinumiem par Latvijas Okupācijas muzeja jauno piebūvi, iesniegto dokumentu izvērtēšanu tā nodevusi augstākai institūcijai – pilsētas attīstības departamentam. Muzeja pārstāvis Valters Nollendorfs norāda, ka līdz ar to muzeja piebūves būvniecība septembrī nesāksies. Pilsētas arhitekts Gvido Princis Rīgas būvvaldei ieteicis neatbalstīt būvatļaujas izsniegšanu Okupācijas muzeja piebūves būvniecībai.

Latvijas un Krievijas divpusējās attiecības ir dziļākajā krīzē pēdējo 20 gadu laikā, Saskaņas politiķa Jāņa Urbanoviča vadītajā Baltijas forumā atzinis Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs. Pašlaik faktiski notiekot tikai tehniskās sadarbības uzturēšana starp abām valstīm.

Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs (SC) uzdevis audita un revīzijas pārvaldei veikt revīziju pašvaldības SIA Rīgas Namu pārvaldnieks pēc tam, kad Valsts kontrole uzņēmumā atklāja šokējošus pārkāpumus. Notiks finansiāli saimnieciskās darbības revīzija arī par veiktajiem iepirkumiem. Pēc revīzijas rezultātiem tiks lemts, ko darīt ar uzņēmuma amatpersonām.

P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centrā notika Latvijā pirmā sirds transplantācijas operācija 10 gadus vecam bērnam. To veica Stradiņa slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītājs Romans Lācis, sirds ķirurgs Uldis Strazdiņš. Operācija ir unikāls notikums Latvijā.

Pasažieru vilciens izsludinājis jaunu vilcienu iepirkumu, būtiski mainot nosacījumus – uzņēmums vēlas iegādāties elektrovilcienus ar 400-450 pasažieru sēdvietām. Iepirkuma procedūra organizēta, lai uzrunātu iespējami plašu pretendentu loku, un notiks divās kārtās, izvēloties saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu.

Saeimas prezidijs izveidojis jaunu amatu – Saeimas ģenerālsekretārs – un apstiprinājis jaunu parlamenta administratīvās vadības nolikumu. Tajā noteikts, ka šī amatpersona nodrošinās parlamenta administratīvo vadību. Vienlaikus Saeimas ģenerālsekretāra amatā iecelta Karina Pētersone. Plānots, ka viņa darbu amatā sāks 12.oktobrī.

Pasaules mūzikas kritiķi latviešu diriģentus Marisu Jansonu (attēlā) un Andri Nelsonu iekļāvuši pasaules labāko diriģentu topā. Jansons ir Bachtrack 2015.gada labāko diriģentu topa trešajā vietā, bet Nelsons – ceturtajā. Jansons patlaban ir Bavārijas Radio simfoniskā orķestra galvenais diriģents, savukārt Nelsons ir Bostonas Simfoniskā orķestra muzikālais vadītājs.

Labprātāk uzņemtu kara bēgļus

Latvijas pilsoņi labprātāk atbalstītu to cilvēku uzņemšanu, kuri savu valsti pametuši kara, nevis ekonomisku, politisku vai reliģisku uzskatu un darbības dēļ, liecina SKDS aptauja, kuru pasūtījis Eiropas Parlamenta deputātes Sandras Kalnietes (V) birojs.

Bēgļu uzņemšanu atbalsta

Nedēļas citāts