Vairāk nekā 40% skolotāju ir vecāki par 50 gadiem, un viņu īpatsvars ar katru gadu palielinās. Augstskolas sagatavo daudz jauno pedagogu, taču skolās viņu ir maz. Kāpēc jaunie un spējīgie nevēlas strādāt skolā, un kā to mainīt?
Bauskas Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Dmitrijs Jemeļjanovs (26) divpadsmitajiem izskaidro elektromagnētiskos viļņus, un klasē izraisās spraiga diskusija par to, cik karsti varētu būt pie pašas Saules, vakuumā. Dmitrija vadītās stundas norit brīvā gaisotnē, taču viņš ir gana prasīgs, uzskata jaunieši. No visiem, kas māca šo klasi, tikai Dmitriju un sporta skolotāju var saukt par jaunajiem pedagogiem. Ģimnāzisti gribētu, lai tādu ir vairāk, taču uz jautājumu, vai kāds šo profesiju apsver pats, atskan vienbalsīgs «nē!».
Skolas laikā arī Dmitrijam ne prātā nenāca pedagoģija. Viņš bija izcilnieks – asu prātu, bez piepūles nākušām labām atzīmēm un augstām vietām olimpiādēs. Viegli iestājās RTU Būvniecības fakultātē. Taču otrā kursa vidū Dmitriju pārsteidza viņa vidusskolas direktores zvans un uzaicinājums strādāt par skolotāju. Viņa solīja ne tikai 300 latu uz rokas par dažām dienām nedēļā, bet arī labu dienesta dzīvokli. Dmitrijs ilgi nedomāja – ar studijām savienot varēja, un vilināja iespēja sākt pelnīt.
Pēc dažām dienām 21 gadu vecais puisis jau mācīja fiziku Bauskas 2.vidusskolas vecākajām klasēm. «Ko darīt, kā darīt – nezināju pilnīgi neko. Pat to, kā iet klases priekšā un pateikt, ka tagad esmu jūsu skolotājs.» Atceroties pirmo gadu, viņš paškritiski secina: «Skolēni noteikti nebija vinnētāji.» Taču darbs ātri ievilka, un puisis pat mainīja studiju virzienu, lai iegūtu nepieciešamo kvalifikāciju. Kad stipri samazināja algu, no skolas aizgāja. Bet drīz atgriezās – šoreiz ģimnāzijā, kurai arī trūka fizikas skolotāja. Labu pedagogu viņā redz gan audzēkņi, gan vecākie kolēģi. Tomēr, lai gan «te puteklīšus trauš nost, lai tikai man viss būtu labi», Dmitrijs pieļauj – pēc dažiem gadiem viņa skolā vairs nebūs.
Laikā, kad pētījumi apstiprina skolotāja lielo nozīmi izglītības kvalitātē, jaunu un spējīgu cilvēku nevēlēšanās darīt šo darbu rada galvassāpes daudzu valstu politikas plānotājiem.
Runa nav tikai par profesijas izvēli. Pārāk bieži gaidītais nesaskan ar realitāti, tāpēc skolotāja arods vairs nav karjera visam mūžam.
Šie brīdinājumi attiecas arī uz Latviju. 43% skolotāju ir vecāki par 50 gadiem, un novecošana pieaug. Pirms 15 gadiem jaunāki par 30 bija 20% skolotāju, tagad – tikai 7%. Kvalificētu skolotāju, it īpaši eksaktajās zinātnēs un svešvalodās, trūkst jau sen. Esam bedrē, kas ar katru gadu padziļinās, taču risinājumu nav.
Skolas – tik labas, cik pedagogi
Bauskas 2.vidusskolas direktore Dmitriju sameklēja 2009.gada vidū – pašā krīzes plaukumā, kad darbu atstāja gados vecā fizikas skolotāja. Krīze sita skolas sāpīgi. Glābjot valsts budžetu, politiķi nogrieza nepilnu pusi no finansējuma skolotāju algām un par 70% samazināja strādājošo pensionāru pensijas. Daudzi vecie skolotāji aizgāja, bet, kad Satversmes tiesa šo lēmumu atcēla, pensionāru skaits skolās atkal strauji auga. Pērn sasniedza 7%, un tikai šogad pieaugums apstājies.
«Pēkšņi ir jānomainās lielam skolotāju segmentam,» pedagogu vecuma struktūru par riskantu sauc Valsts Izglītības satura centra vadītājs Guntars Catlaks.
«Ja varam skolotājus izglītot citādi, ir iespēja skolās iegūt citu darba kultūru, taču nepalīdzēs, ja jaunie ienāks ar vēl zemāku izglītības līmeni,» saka Catlaks.
Bažām ir pamats. 2013.gadā Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD), aptaujājis pedagoģijas studentus un pasniedzējus, atzina, ka aptuveni trešdaļa topošo skolotāju ir vāji motivēti – viņiem ir zema interese par studijām un jomu kopumā.
Augstākās izglītības nav 3% visu skolotāju. Vēl 4% grāds ir, bet ne pedagoģijā. Valsts to vairs neprasa, ļaujot strādāt ar augstāko izglītību priekšmetam atbilstošā specialitātē, ja divu gadu laikā pēc stāšanās darbā tiek izieti tālākizglītības kursi jeb tā sauktā B programma pedagoģijā. Līdzīgā veidā jebkurš skolotājs var iegūt tiesības mācīt citu priekšmetu. Tā valsts cenšas skolām piesaistīt jaunus cilvēkus, tādus kā Dmitrijs.
Latvijas augstskolu rektori pērn pauda šaubas, vai B programmas, kuru apjoms var nepārsniegt 72 stundas, nodrošina pietiekamu priekšmeta un metodikas apguvi. Izglītības ministrija atbild – augstskolas pašas var noteikt stingrākas prasības. Vienlaikus abām pusēm ir skaidrs, kāpēc tas nenotiek. Pedagoģiju var apgūt sešās augstskolās, tālākizglītības kursus – septiņās. Konkurences cīņā par studentiem neviena nevēlas zaudēt ienākumus.
Par izglītības kvalitāti ļauj spriest arī skolu direktoru viedokļi, ko apkopojusi Iespējamā misija (IM). 17 no aptaujātajiem 23 direktoriem skolās, kurās pērn strādājuši IM skolotāji, vērtēja, ka viņi ir «labāk» un «daudz labāk» sagatavoti par citiem jaunajiem skolotājiem. Ar katru gadu pieprasījums pēc IM skolotājiem aug, šogad piecreiz pārsniedzot piedāvājumu.
IM skolotāji, kuriem parasti nav augstākās pedagoģiskās izglītības, iztur smalku atlases sietu un sešu nedēļu garumā tiek intensīvi mācīti, pirms doties uz skolu. Pirmos divus gadus katru otro nedēļas nogali mācības turpinās. Jauniešiem ir mentori, kuriem prasīt palīdzību.
To, ka tieši skolotāju sagatavošanai jāpievērš lielākā uzmanība, apliecina pirms dažiem gadiem veiktais McKinsey pētījums. Tas noskaidroja, ko tieši ir darījušas valstis, kuru skolēnu akadēmiskie sasniegumi ievērojami pārspēj citus. Secinājums – izglītības kvalitāti nenosaka ne skolas gaitu sākšanas vecums, ne klašu lielums, pat ne absolūtais izglītībā ieguldītās naudas daudzums. Panākumi ir tad, ja par skolotājiem pēc lielas atlases kļūst spējīgākie jaunieši, viņi tiek izcili sagatavoti un prot atrast pareizo pieeju katra bērna mācīšanā.
McKinsey ieteikumi tapa pēc pasaules 20 labāko izglītības sistēmu analīzes. Atskaites punkts ir rezultāti starptautiski visvairāk izmantotajos OECD PISA izglītības mērījumos. Jaunākajā, 2012.gada rangā, kur noteiktas zināšanas matemātikā, dabaszinātnēs un lasītprasmē, Latvija ir vidusdaļā – 28.vietā no 65 vērtētajām valstīm.
Skolotāju lomu pierāda Somija, kas ilgus gadus bijusi vienā no pirmajām vietām. Studēt pedagoģiju tur netikt, ja neesi starp labākajiem 20% visu absolventu. Papildus augstskolas rīko iestājeksāmenus, lai pārbaudītu labam skolotājam nepieciešamās dotības. Somijā, nu jau arī Igaunijā, darbam profesijā ir obligāts maģistra grāds.
«Tie ir ļoti labi izglītoti cilvēki – nākuši ar mērķi kļūt par skolotājiem, nevis sūdzējušies, cik viņiem viss ir slikti. Mācību vidē ir cita mentalitāte, kā rezultātā kļuvuši par citādām personībām. Pārliecināti un droši par to, ko dara,» Somijas fenomenu skaidro Catlaks. Augstām prasībām ir cieša saikne ar profesijas prestižu. Arī atalgojums ir pienācīgs, un somiem skolotāju netrūkst – tā ir sabiedrībā augstu vērtēta profesija.
Latvijā skolu absolventi uz pedagoģijas studijām rindā nestāv. Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā (RPIVA), kas sagatavo lielāko skaitu, vidējais konkurss pamatstudiju programmās ir nepilni divi pretendenti uz vienu budžeta vietu. LU, skaitot tikai pieteikumus, kur konkrētā programma ir pirmā prioritāte, šogad bija 1,3 (salīdzinājumam LU komunikācijas studijās – 9, tiesību – 5, ārstniecības – 8).
IKVD secinātais motivācijas trūkums atklājas absolventu tālākajās gaitās. Pēc Izglītības ministrijas datiem, pērn rudenī skolās sāka strādāt 379 jauni skolotāji. Pat pieņemot, ka visi nāk no pedagoģijas programmām (un tā noteikti nav), tā būtu tikai trešdaļa togad pedagoģijas grādu ieguvušo. Vai aptuveni 70% no tiem, kuru mācības finansē valsts.
Šī statistika gan nav pilnīga. Lai gan augstskolām ir studentu, bet ministrijai – skolotāju personas dati, līdz šim nav mēģināts tos likt kopā, lai saprastu absolventu gaitas. Ministrija tagad apņēmusies izstrādāt sistēmu, kas to parādītu. Arī to, cik ilgi augstskolu beidzēji paliek skolās.
McKinsey uzsver – tieši tur, kur tiek ierobežots studentu skaits (māca tikai tik, cik nepieciešams darbam skolās) un noteiktas augstas prasības, ir efektīvākā skolotāju izglītošana. Dodot iespēju par pedagogu mācīties katram, kurš vēlas, tiek pazemināts profesijas prestižs. Tā ir arī lieka naudas tērēšana.
Tu taču vari darīt jebko!
Dmitrijam par profesijas prestižu ir savs viedoklis. «Kad beidzu vidusskolu, teicu: nekad nekļūšu par skolotāju. Man tas likās briesmīgs darbs.» Tagad viņš vairs nesaka «briesmīgs», bet gan – sabiedrības necienīts un valsts nenovērtēts.
«Manā ģimenē nebija naida pret skolotājiem. Ja skolotājs sabāra, mamma teica: pats esi vainīgs. Bet ļoti daudziem, kā dzirdēts, skolotājs ir pie visa vainīgs,» izjūtas šķetina Dmitrijs. «Skolotājam ir sasietas rokas. Ļoti uzmanīgi jāskatās, kuram bērnam drīkst kaut ko pateikt, bet kuram labāk nesaki neko, jo zini, ka vecāki ies uz inspekcijām, būs pārbaudes un varbūt vēl kas ļaunāks. Kad uz stundas traucēšanu centies maigi reaģēt, ir grūti likt viņiem mācīties.» Grūtības noturēt klasē disciplīnu atzītas arī par IM jauno skolotāju lielāko problēmu.
Dmitrija vērojumi sasaucas ar Kembridžas profesora Džona Makbeta (John McBeath) rakstīto, ka pedagoga loma 21.gadsimtā ir mainījusies. Vecāki un sabiedrība kļūst prasīgāki, palielinājies pienākumu apjoms, darbs tiek vairāk kontrolēts. Mazinās skolotāja profesionālā autonomija, viņam grūtāk justies kā saimniekam klasē. Anglijā, kur jaunu skolotāju trūkums ir asa problēma, šie atzīti par būtiskiem iemesliem, kāpēc jaunieši neaiziet strādāt uz skolām vai tās pamet. Lielbritānijā četri no 10 skolotājiem aiziet, darbu īsti pat nesākuši. Sešu gadu laikā šis skaitlis trīskāršojies.
Lai mazāk būtu tādu skolotāju, kas padodas jau pašā sākumā, vairākās valstīs, arī Igaunijā, tikko no augstskolas nākušajiem pedagogiem ir mentors un īpaša atbalsta programma vismaz gada garumā. Ikdienas problēmas tiek regulāri izrunātas ar kolēģiem un pasniedzējiem. Latvijā šādas pro-grammas nav. Dmitrijs saka – derētu. Viņa ieteikums ir jaunajiem pašiem atrast skolā uzticības personu, kam lūgt padomu.
IM jaunie skolotāji atzinuši, ka viņus pozitīvi motivētu labāka darba vide. «Izaugsme un iespēja turpināt mācīties ir ļoti būtiska,» saka programmas direktors Mārtiņš Kālis. Biežāk skolās paliekot tie, kuriem tiek piedāvāta lielāka atbildība – audzināmā klase, projekti, iesaiste skolas vadībā vai darba plānošanā.
Lielākajā daļā pasaules valstu pedagoģija ir izteikta sieviešu profesija – vidēji tikai trešdaļa tajā ir vīrieši. Latvijā – tikai katrs desmitais. Analizējot, kāpēc ASV trūcīgākajos apgabalos tieši vīrieši ir sliktāk izglītoti un biežāk bez darba, žurnāls The Economist pieļauj, ka viens no svarīgiem iemesliem ir tas, ka skolās nav vīriešu, kuri kļūtu par pozitīvo paraugu puišiem, it īpaši šķirto ģimeņu atvasēm. Latvijā tas ir ļoti aktuāli, jo zēnu un meiteņu mācību sasniegumos atšķirība ir izteikta. Pēdējā PISA pētījumā, piemēram, dabaszinātnēs starpība starp puišu un meiteņu sasniegumiem bija astotā lielākā 65 valstu vidū, un tā ir pieaugusi. Zēni arī biežāk pamet skolu, to nepabeiguši.
Dmitrijam regulāri nākas skaidrot, ko viņš meklē skolā. «Satieku sen neredzētus bērnības draugus. Kad pasaku, kur strādāju, viņi ir šokā. Tu taču vari darīt jebko, kāpēc tu strādā par skolotāju?!»
Tikai ceturtā daļa Latvijas skolotāju uzskata, ka sabiedrībā viņu profesija tiek cienīta, rāda OECD skolotāju darba vides pētījums TALIS. Ar atsevišķiem izņēmumiem Eiropā kopumā rādītājs ir tikpat zems.
Eiropas Komisijas pētījumā no 22 valstīm, kur tika veiktas skolotāju aptaujas (Latvijas to vidū nebija), gandrīz pusē uz jautājumu «ja jūs izskatītu iespēju meklēt citu darbu, kādi būtu galvenie iemesli?» skolotāji kā pirmo minēja vēlmi pēc lielākas algas.
Dmitrijs, 2009.gadā sākot darbu, saņēma ap 300 latu uz rokas. Vēlāk auga slodze un samaksa, klāt nāca arī ESF stipendija ap 100 latu mēnesī. Krīzes gados stipendija kļuva par glābiņu vairākiem tūkstošiem Latvijas skolotāju. «Kopā sanāca 500 latu. Kas man, jaunam cilvēkam, vairāk bija vajadzīgs?»
Darbs iepatikās, un jau otrajā gadā viņš spēra apzinātu soli, lai skolā varētu palikt – pārgāja uz LU Fizikas fakultāti, kurā iegūtais grāds līdz ar tālākizglītības kursiem dotu nepieciešamo kvalifikāciju. No RTU varēja pārņemt tikai dažus kredītpunktus, studijas faktiski bija jāsāk no jauna.
Kad likās, ka viss ir labi, skola pieņēma darbā trešo fizikas skolotāju. Mazāka slodze nozīmēja arī mazāku algu. Tikmēr Dmitrijs bija izveidojis ģimeni, piedzima meitiņa, un par 300 latiem uz rokas strādāt vairs nebija ar mieru. 2012.gadā viņš no skolas aizgāja.
Lai gan dažādās aptaujās atalgojums reti tiek minēts starp profesijas izvēles iemesliem – dominē darba nozīmīgums, doto zināšanu vērtība -, realitātē algas svars ir stipri lielāks. Tur, kur skolotājiem maksā maz, jaunieši pedagoģiju studēt nevēlas, raksta McKinsey.
Pētnieki secinājuši, ka tieši laba starta alga ir viens no būtiskajiem faktoriem, lai piesaistītu skolām gudrus jauniešus. Vēl būtiskāka nekā liels vēlākais algas pieaugums. Izvēloties profesiju, jaunajiem svarīgāk, cik viņi saņems uzreiz, nevis pēc gadiem. Savukārt profesiju iemīlējušie vēlāk skolu nepametīs, pat ja redzēs, ka citur varētu pelnīt nedaudz vairāk. Tas gan nenozīmē, ka pieauguma var nebūt vispār – tas ir būtisks, lai noturētu darbā labos skolotājus.
Latvijā jaunietim, kurš vēlas kļūt par skolotāju, visbiežāk nav ne jausmas, cik viņš pelnīs. Valdības noteikumos par vienu slodzi jeb 21 kontaktstundu ierakstītie 405 eiro pirms nodokļu samaksas iesācējam un 420 skolotājiem ar vismaz 10 gadu pieredzi automātiski noliek Latviju starp sliktākajām Eiropas valstu vidū.
Taču patieso ainu šie skaitļi neatspoguļo. Ja jaunais skolotājs tiks strādāt mazā lauku skolā, mācīs tikai vienu priekšmetu ar mazu stundu skaitu, mēneša atalgojums būs stipri mazāks par oficiālo slodzes summu. Ja atradīs darbu lielā Rīgas skolā, iemantos direktora labvēlību un tiks pie gandrīz divām likmēm jeb 36 kontaktstundām nedēļā, alga var pārsniegt 1000 un pat 1200 eiro mēnesī. Vēl var paveikties ar pašvaldību – tās, kuras vēlas un spēj, skolotājus pabalsta ar piemaksām. Piemēram, Jēkabpils Bērzgala pamatskolā, kur pagājušogad mācījās 14 skolēnu, šā gada janvārī vidējais atalgojums bijis 247 eiro – mazākais visu skolu vidū. Bet Latvijas rekords tomēnes bijis 2466 eiro, ko saņēmis kāds pedagogs Rīgā, un 2433 eiro – Mārupē.
Kā redzams, pašreizējā darba samaksas sistēma un neefektīvais skolu tīkls pedagogus pamatīgi noslāņojis. 15% visu Latvijas skolotāju saņem mazāk nekā 420 eiro uz papīra. Aptuveni puse skolotāju pelna no 600 līdz 1000 eiro, bet piektā daļa saņem vairāk nekā 1000 eiro.
Pie kaltēm piecreiz vairāk
Dmitrijs labāk atalgotu darbu atrada ātri. Uzņēmumā, kas montē graudu kaltes. Darbs nežēlīgs – visu laiku ārā, sals vai sniegs. Reizēm 11 stundas dienā, arī brīvdienās. Prom no mājām pat pāris nedēļu no vietas. Sākumā saņēma ap 1000 latu uz rokas. Redzot, ka puisis spēj ne tikai urbt un griezt, bet arī nolasīt rasējumus un vadīt cilvēkus, darba devējs algu palielināja līdz 1500 latiem un vairāk. Dmitrijs saņēma vismaz piecas reizes vairāk nekā skolā.
Puisis ātri pielāgojās raupjajai videi. Pa dienu montēja, naktis šaurībā ar darbabiedriem pavadīja celtniecības vagoniņā. Pamanīja, ka valodā ienākuši lamuvārdi. Saņēma labu naudu, bet gandarījuma, kādu izjuta darbā ar bērniem, nebija. Līdz ar aiziešanu no skolas pārtrauca arī studijas – savienot nebija iespējams.
«Galvenais – nekad nebiju mājās. Ļoti pietrūka ģimenes.» Retajos vakaros, kad izdevās trāpīt interneta pārklājumā, centās runāties skaipā. «Draudzene stāsta, ko mazā jaunu izdarījusi, bet es neesmu redzējis. Gribas kaut vai bērnam blakus pasēdēt, kad viņš zīmē.»
Pērn augusta beigās, kad Dmitrijs tikko bija pabeidzis objektu Madonā, viņam atkal piezvanīja skolas direktors – šoreiz no Bauskas Valsts ģimnāzijas. Stāsts bija uz mata tāds pats kā pirms pāris gadiem. No darba aizgājusi pensionēta skolotāja, jaunu atrast neveicās. Dmitrijs teica «jā».
Aizvadītajā mācību gadā viņa alga bija ap 900 eiro pirms nodokļu samaksas jeb 650 uz rokas. Puisis samierinās, ka saņem par 200 eiro mazāk nekā dzīvesbiedre, strādādama cūku fermā. Aptuveni trīsreiz mazāk nekā celtniecībā. Dmitrijs saka – šī ir mazākā summa, par kādu viņš pašlaik ir gatavs strādāt skolā. Nozīmīgi plusi ir sociā-lās garantijas, paredzams darba laiks un galvenais – nekur nav jābrauc.
Atšķirībā no vairuma skolotāju Dmitrija atalgojums pārsniedz oficiālo vidējo algu valstī – šā gada otrajā ceturksnī tā bija 815 eiro pirms nodokļu samaksas. Catlaks to sauc par vēl vienu būtisku rādītāju. «Ja skolotājs saņem zem vidējās algas valstī, izglītības sistēma slīd uz leju. Lai ietu uz augšu, algai jābūt vismaz vidējā līmenī vai virs tā.»
Ministrijas izstrādātais jaunais darba samaksas modelis paredzēja šim skaitlim tuvināt arī pārējo skolotāju algas, lielās atšķirības izlīdzinot. Zemākās tiktu celtas līdz 760 eiro par likmi, augstākās – samazinātas līdz 1000 vai 1100 eiro uz papīra, ja skolotājs strādās maksimāli atļauto 1,1 likmi jeb 40 stundu nedēļā. Modelī nav iestrādāts OECD ekspertu ieteikums palielināt algas kāpumu līdz ar nostrādātajiem gadiem. Ar pašreizējo 4% pieaugumu (no 405 eiro iesācējam līdz 420 eiro, ja stāžs sasniedzis 10 gadus) esam pārliecinoši pēdējie Eiropas valstu vidū. Arī nelielās piemaksas, ko var saņemt par kvalifikācijas celšanu, paredzēts atstāt esošajā apmērā. Patlaban vairumam jeb 65% skolotāju tā ir 32 eiro par vienu likmi, vēl 10% piemaksas ir lielākas, bet pārējiem tādu nav.
Modeli nobremzēja abi algu līknes gali. Latvijā ir desmitiem lauku skolu, kur katrā klasē mācās tikai daži bērni, tāpēc uz diviem trim skolēniem ir viens un visbiežāk slikti atalgots skolotājs. Lielākoties tās pie dzīvības tur pašvaldības, novirzot daļu no pārējām skolām paredzētās pedagogu algu naudas. Jaunais modelis to liegtu, un pašvaldībām mazākās skolas būtu jāreorganizē, jāslēdz vai jālīdzfinansē pašām. Tāpēc tās pretojas reformai.
Savukārt lielākās skolas iebilst, jo jaunā kārtība ierobežos iespējas skolotājiem pārsniegt likmi un pelnīt vairāk. Pašlaik algas aprēķina pamatā ir kontaktstundu skaits, bet darbu labošana, konsultācijas, gatavošanās ir kā papildu pienākums ar papildu, taču proporcionāli mazāku samaksu. Turpmāk šādas dalīšanas vairs nebūtu, un skolotājs saņemtu algu par pilnu nedēļu 36 vai 40 darba stundu garumā.
Lai laika pietiktu visam, viens skolotājs varēs pasniegt vidēji 24 kontaktstundas. Valsts ģimnāzijas, kur pašlaik ir noslogotākie pedagogi, sarēķinājušas – katrai vajadzēs vēl vidēji septiņus jaunus skolotājus. Labāk atalgotajiem – un dažās ģimnāzijās tādu ir lielākā daļa – līdz ar mazāku kontaktstundu skaitu alga nokristu vidēji par 200 eiro. Lai gan ministrija mierina, ka zaudēs tikai 4% skolotāju salīdzinājumā ar 70% ieguvēju, ģimnāziju arguments ir pamatots. Tieši labākajiem pedagogiem nebūs grūti atrast darbu citās nozarēs.
Ministrijai strīdā ar lielākajām skolām ir viens galvenais arguments – pedagogi tajās ir pārslogoti, un tāpēc cieš kvalitāte. Dmitrijam pagājušajā macību gadā bija 31 kontaktstunda nedēļā – stipri vairāk par vienu likmi, taču ne arī pati lielākā slodze. Tomēr, tā kā viņš strādā četras, nevis piecas dienas nedēļā (vienu dienu brauc uz LU, kur atsāka studijas), puiša ikdiena labi parāda pašu noslogotāko skolotāju darba apjomu.
Dmitrijs māca 11 klasēm. Skolā ir no astoņiem rītā līdz trijiem četriem pēcpusdienā. Katru dienu ir septiņas vai astoņas mācību stundas, divreiz nedēļā vēl 50 minūšu konsultācijas. Mājās pārnācis, katru vakaru pie darba sēžas vēlreiz. Kādā klasē parasti rakstīti pārbaudes darbi, to labošana aizņem pusotru stundu. Vēl vismaz tikpat, lai saplānotu nākamo dienu. «Vecie skolotāji, iespējams, visu māca pēc standarta. Es tā nevaru, ir lietas, kas pašam jāatkārto, jāpameklē.» Vajadzētu sagatavot arī kādu vizuālo materiālu, prezentāciju, taču ne vienmēr sanāk. Laika trūkuma dēļ nav motivācijas, «jo stundu jau var novadīt tāpat».
Uz nepieciešamību mainīt izpratni par to, kas ir skolotāja darbs, Latvijai norādīja OECD. Lai gan praksē no pedagoga tiek gaidīta sevis izglītošana, individuāla komunikācija ar skolēniem, kvalitatīva stundu sagatavošana, netiek ņemts vērā, ka tā ir ne mazāk svarīga darba sastāvdaļa un prasa daudz laika.
«Varat būt izcili talantīgs un pieredzējis skolotājs, bet jums vienkārši fiziski nav vietas inovācijām,» Catlaks saka par šādu darba režīmu, ko savulaik arī pats izbaudījis kā skolotājs. Viņš pāriešanu uz noteiktu algu par visiem skolotāja pienākumiem uzskata par fundamentālu un sen nepieciešamu pārmaiņu.
Lai ministrija plānu realizētu, pedagogu algu budžets jāpalielina par aptuveni 10% jeb 30 miljoniem eiro gadā. Valdībā vienošanās par to vēl nav, un reforma ir atlikta par gadu. Liela pamata cerībai, ka radīsies gan politiskā griba, gan piekritīs skolotāju arodbiedrība un pašvaldības, nav. Taču pat tad, ja brīnums notiktu, algu palielināšana ir tikai viens no puzles gabaliņiem profesijas prestiža un līdz ar to izglītības kvalitātes celšanai. Pārējos ministrija pagaidām nav pat aiztikusi. Ministre Mārīte Seile sola – pie jauno pedagogu sagatavošanas sistēmas uzlabošanas ķersies šajā mācību gadā. Līdz šim tas nav bijis iespējams, jo visus ministrijas spēkus paņēmis jaunais algu modelis.
Uz brīnumu atliek cerēt arī vecākiem un skolām, kuras vēlas, lai bērnus mācītu gudri, teicami sagatavoti un ar dzīvi apmierināti skolotāji. Dmitrijs ilgi labākus laikus negaidīs. Viņš pieļauj – pēc gada vai diviem, saņēmis augstskolas diplomu, meklēs citu darbu. Skolā viņš paliktu, ja zinātu, ka, ieguvis izglītību un uzkrājis pieredzi, pelnīs stipri vairāk nekā tagad. Ja nebūtu jājūtas neērti ikreiz, kad skolotāji prasa labākus darba apstākļus. Ja nevajadzētu pat saviem audzēkņiem tik bieži stāstīt, kāpēc skolotāja darbs ir vērtīgs un kāpēc viņš nedara kaut ko citu.
Skolotāju skaits un atalgojums
