Mācīt fiziku skolēniem vai montēt graudu kaltes par piecreiz lielāku samaksu? Šādu teksta uzdevumu dzīve piespēlēja jaunam, talantīgam puisim Dmitrijam, kuru audzēkņi un kolēģi sauc par labu skolotāju. Kad starpība starp abām algām saruka līdz trim reizēm, viņš tomēr atgriezās klasē. Taču, kā tūkstošiem citu pedagogu, Dmitrijs meklē atbildi uz jautājumu – kad viņa darbs tiks novērtēts?
Šonedēļ noslēdzam publikāciju sēriju, kurā Re:Baltica kolēģi pētīja iespējas uzlabot izglītības sistēmu. Pagaidām pietrūcis klikšķa, lai pārmaiņu vēlmi un «papīra prioritātes» pārvērstu rezultātā. Taču idejas ir skaidras. Skolotāju samaksa un skolu tīkls būs jāreformē, lai katra skola Latvijā beidzot vispirms būtu vieta, kurā bērni iegūst labu izglītību, nevis palīdz uzturēt ēkas un zūdošas darbavietas.
Netaisnīgā sistēma dzen dziļu nevienlīdzības plaisu gan bērnu zināšanās un nākotnes iespējās, gan pedagogu vidū. Viens piemērs: šogad viszemākā vidējā skolotāja alga Latvijā bija 247 eiro (Jēkabpils pusē mazā skoliņā ar 14 bērniem), kamēr augstākais pedagoga saņemtā mēneša atalgojuma rekords ir desmitkārt lielāks, 2466 eiro kādā Rīgas skolā. Jā, abos gadījumos tā ir valsts finansēta izglītība, kuru Satversmes 112.pants garantē «ikvienam» un «bez maksas»! Absurds, kas jālabo. Jo Latvija nevar augt, ja cilvēku potenciāls tiek sistēmiski smacēts jau no pirmās klases.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.