Žurnāla rubrika: Svarīgi

Baumu karš

 

Tiem, kuri vīpsnā par «informatīvā kara» tēmu, varu ieteikt palūkoties, cik ātri ar baumu un manipulāciju palīdzību iespējams panākt valdības krišanu Latvijā. Tiklīdz mediji par ziņām uzdod no neatklātiem un vienpusīgiem avotiem iegūtus viedokļus, robeža starp patiesību un meliem kļūst neobligāta un vērotājam no malas grūti pārbaudāma. Viss kļūst iespējams. Un nekas nav skaidrs. 

Šādā miglā ir grūti dzīvot vēlētājiem un viegli politiķiem, kas melo vai prot meistarīgi dozēt patiesību. Tas nav karš, kurā līst asinis, sprāgst bumbas un grūst mājas, taču tā ir nomācoša zombēšana, kas padara politisko realitāti par staignu purvu, kurā pamats zūd zem kājām, tiklīdz centies apstāties un saprast notiekošo. Viedokļi tiek uzdoti par faktiem un fakti noslēpti pretrunīgos vērtējumos.

Pēc valdības krišanas vienmēr nāk nākamā valdība. Kāda tā būs – vai dziļāk miglainā purvā, vai laukā no tā? Jāatceras, ka atbildība par to nebūs tikai «viņiem», kuriem politika ir darbs, bet arī «mums», kas ir darba devēji.

Radars pasaulē

Nedēļas notikumi pasaulē

Eiropas Savienība un Turcija vienojušās par plānu imigrācijas krīzes risināšanai, arī par trīs miljardu eiro palīdzības paketi Sīrijas bēgļiem Turcijā. Latvija iemaksās 4,3 miljonus eiro. Vācijas kanclere Angela Merkele solījusi jau šogad sākt risināt jautājumu par Turcijas uzņemšanu ES un paātrināt bezvīzu režīma ieviešanu ar Turciju.

ASV prezidents Baraks Obama parakstījis aizsardzības budžetu 607 miljardu dolāru apjomā, kas paredz iespēju sniegt militāru palīdzību Ukrainai 300 miljonu dolāru apjomā. Pieņemt lēmumu par letālu ieroču piegādi Ukrainai Pentagons varēs tikai saskaņā ar ASV Valsts departamentu. 

Ķīnas juaņa uzņemta Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) elitārajā rezerves valūtas grozā. Lēmums stāsies spēkā nākamā gada 1.oktobrī. Juaņa pievienosies ASV dolāram, eiro, Japānas jenai un britu sterliņu mārciņai valūtu grozā, ko SVF izmanto kā starptautisko rezervju aktīvu.

Desmit ES dalībvalstis, arī Latvija, iebilst pret gāzesvada Nord Stream 2 būvi, kas Krievijas gāzi nogādātu Vācijā, apejot Ukrainu. Vēstuli Eiropas Komisijai parakstījušās valstis uzskata, ka gāzesvada paplašināšana ir pretrunā ar ES interesēm un tā īstenošana var vēl vairāk destabilizēt situāciju Ukrainā. 

Krievijas ģenerālprokuratūra atzinusi par «nevēlamām organizācijām» ASV miljardiera Džordža Sorosa finansētos fondus Atvērtā sabiedrība un Sodeistvije. Krievijas tiesībsargājošās iestādes esot noskaidrojušas, ka šie fondi «apdraud Krievijas Federācijas konstitucionālo iekārtu un valsts drošību». 

Vācijas pilsētas Hamburgas iedzīvotāji referendumā ar 52% nobalsojuši pret 2024.gada vasaras olimpisko spēļu rīkošanu, tāpēc pilsēta atsaukusi savu kandidatūru. Hamburga bija viena no piecām kandidātēm 2024.gada olimpisko spēļu rīkošanai – tagad pretendē Budapešta, Losandželosa, Parīze un Roma.

Miris slavenais krievu kinorežisors Eldars Rjazanovs (88). Rjazanova radošajā kontā ir aptuveni 30 mākslas filmu, piemēram, Karnevāla nakts, Likteņa ironija jeb Vieglu garu, Dienesta romāns, Garāža un Stacija diviem, viņš veiksmīgi darbojās arī kā scenārists, aktieris un producents.

Kā novērst Zemes uzsilšanu?
Parīzē sākusies 21.ANO klimata izmaiņu konference, kuras galvenais mērķis ir panākt, lai globālā sasilšana nepārsniegtu divus grādus pēc Celsija, salīdzinot ar pirmsindustriālā laikmeta vidējo temperatūru. Pretrunas iezīmējas starp nabadzīgākajām valstīm, kas uzskata, ka vislielākā atbildība jāuzņemas attīstītajām valstīm, jo tās savā ceļā uz pārticību radījušas vislielāko piesārņojumu. Turpretī ASV un citas valstis uzstāj, ka vairāk jādara Ķīnai, Indijai un citām valstīm, kuru ekonomika strauji aug.


Radars Latvijā

Nedēļas notikumi Latvijā

Saeima pieņēma 2016.gada valsts budžetu, paredzot, ka valsts ieņēmumi varētu augt līdz aptuveni 7,4 miljardiem eiro, bet izdevumi – līdz 7,69 miljardiem eiro. Algas pieaugs Ministru prezidentam, ministriem, parlamentārajiem sekretāriem, Saeimas frakciju un komisiju vadītājiem, kā arī tiesībsargam. Iedzīvotāju ienākuma nodokli nākamgad plānots saglabāt 23% apmērā. Tiks paaugstināts akcīzes nodoklis benzīnam un dīzeļdegvielai, alkoholiskajiem dzērieniem un smēķējamajai tabakai, ar PVN apliks namu pārvaldīšanas izdevumus, palielināsies uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodoklis, nodokļi un nodevas azartspēlēm. Tiks ieviests arī t.s. solidaritātes nodoklis.

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) organizētajā vienas dienas brīdinājuma streikā piedalījās vairāk nekā 24 000 izglītības un zinātnes darbinieku. Vienu no streikotāju prasībām pildīja arī valdība, 2016.gada budžetā ieplānojot deviņus miljonus eiro pedagogu atalgojuma reformai. Tie nepieciešami, lai nodrošinātu darba samaksas reformu valsts, pašvaldību un privātajās izglītības iestādēs no 2016.gada 1.septembra.

Valdība uz gadu pārcēla termiņu par e-veselības izmantošanu, kad ārstniecības iestādēm un aptiekām jānoslēdz par to līgumi, kā arī jāsāk lietot tikai elektroniskas darbnespējas lapas. Tas darīts, uzklausot ģimenes ārstu iebildumus. Termiņš pagarināts līdz 2016.gada 1.decembrim. Līdz tam Veselības ministrija kopā ar ģimenes ārstu asociācijām strādās, lai uzlabotu atsevišķus punktus.

Vienotības līderei Solvitai Āboltiņai nav pārliecinoša atbalsta kā iespējamai valdības vadītājai, vēsta TV3. Pārliecinošu atbalstu kā priekšnosacījumu Āboltiņas nominēšanai iepriekš  esot izvirzījis Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Āboltiņa uzskata, ka Laimdotas Straujumas (V) valdība nav pietiekami aktīva un svarīgi lēmumi netiek pieņemti, tāpēc Saeimā notiek aktīvas «aizkulišu sarunas» par jaunas valdības veidošanu.

Rēzeknes tiesa par balsu pirkšanu bijušā Vienotības politiķa Dzintara Zaķa labā 12.Saeimas vēlēšanās vienu apsūdzēto atzina par vainīgu un piesprieda viņam nosacītu brīvības atņemšanas sodu, bet otrs – Zaķa draugs Andris Kozulis – tika attaisnots. Tiesnesis uzskatīja, ka nav tiešu pierādījumu, kas apstiprinātu Kozuļa vainu inkriminētajos noziedzīgajos nodarījumos. Prokurors spriedumu grasās pārsūdzēt.

Restaurēta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja vēsturiskā ēka, kas šonedēļ nodota ekspluatācijā. Ar ēku no 12. līdz 16.decembrim atvērto durvju dienās varēs iepazīties interesenti, bet apmeklētājiem muzejs ar ekspozīcijām durvis vērs 2016.gada 4.maijā. Ēkas kopējā platība ir 8396 kvadrātmetri, laukums tās teritorijā ir 2500 kvadrātmetrus plašs. Muzeja restaurācija izmaksāja vairāk nekā 35 miljonus eiro, no kuriem aptuveni 22 miljoni eiro ir Rīgas domes finansējums.

Latvijā un visā eirozonā novembra beigās apgrozībā nonākusi jaunā Eiropas sērijas 20 eiro banknote. Tai ir uzlabota pretviltošanas drošība un nedaudz mainīts dizains. Tieši 20 eiro banknotes ir visizplatītākais nomināls Latvijā.

Latvijā nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauti 35,3% bērnu, kas ir sestais augstākais rādītājs ES, liecina Eurostat dati. Pēc 2014.gada datiem, 26 miljoniem bērnu (līdz 18 gadiem) draud nabadzība vai sociālā atstumtība, t.i., 27,7% bērnu ES ir apdraudēti, bet aptuveni viens no četriem bērniem Eiropā dzīvo uz nabadzības vai sociālās atstumtības sliekšņa.

Lielākie ieguvēji no 2016.gada budžeta

Tie būs ierēdņi un uzņēmēji, kas nemaksā nodokļus, pārliecināti ir respondenti jaunākajā SKDS aptaujā. Par lielākajiem zaudētājiem tiek uzskatīti godīgie uzņēmēji, ģimenes ar bērniem un pensionāri. Jautāti, ko vajadzētu darīt vispirms, ja svarīgām jomām valsts budžetā ir nepieciešams vairāk līdzekļu, 92,2% atbildēja, ka jāveic revīzija valsts izdevumos un jāmēģina ietaupīt. Tikai 1,3% saredzēja izeju nodokļu celšanā.

Kuras no sabiedrības grupām būs vislielākās ieguvējas no nākamā gada budžeta?
Ierēdņi 49%
Negodīgi uzņēmēji 28%
Augsta līmeņa speciālisti 21%
Maznodrošinātie 6%
Skolotāji 6%
Ģimenes ar bērniem 5%
Godīgi uzņēmēji 5%
Bezdarbnieki 4%
Pensionāri 3%
Jaunieši 2%

Nedēļas citāts

Cars un sultāns

Nesaskaņas starp Turciju un Krieviju lielā mērā uzvirmojušas tāpēc, ka abu valstu līderi ir tik līdzīgi

Krievijai ir jauns ienaidnieks numur viens. Viņa vārds ir Redžeps Tajips Erdogans jeb, kā pagājušās svētdienas vakarā savā televīzijas raidījumā paziņoja Kremļa galvenais ideologs, «nesavaldīgs un nodevīgs vīrs, kurš uzsēdies uz barbariska kalifāta lētās naftas adatas».

Vēl pavisam nesen Turcijas prezidents baudīja siltākās uzslavas, kas jelkad dzirdētas no Krievijas līdera mutes. Vladimirs Putins raksturoja Erdoganu kā «stingra rakstura cilvēku», kurš atsakās pakļauties Rietumu diktātam. Taču šie laiki pagājuši. Pēc Krievijas bumbvedēja notriekšanas 24.novembrī, kad tas, pēc turku gaisa spēku informācijas, bija ielidojis Turcijas gaisa telpā, Putins raksturoja Erdoganu kā personu, kad nodevīgi «iedūrusi dunci mugurā». Viens no lielākajiem turku laikrakstiem, kas ir lojāls savai valdībai, atcirta pretī: «Putins cenšas apmuļķot pasauli ar kārtējiem meliem.»

Sapņi par impērijām

Patiesībā neklātienes rīvēšanās starp Turciju un Krieviju notiek jau dažus gadus, jo abas valstis atbalsta atšķirīgus grupējumus Sīrijas pilsoņu karā. Kremlis sniedz militāru palīdzību, lai pie varas noturētos līdzšinējais Sīrijas prezidents Bašars al Asads un viņa pārstāvētā alavītu sektas minoritāte, savukārt Turcija iestājas par Asada atkāpšanos, sniedzot atbalstu sunnītu vairākumam.

Taču pēc militārās lidmašīnas notriekšanas savstarpējo spriedzi vēl vairāk nokaitē abu vīriešu rakstura īpašības – abiem līderiem netīk meklēt kompromisus. Iznākums var būt nepatīkams. Pirmkārt, tas var paildzināt asiņaino konfliktu Sīrijā. Otrkārt, pastāv bažas, ka, strīdam starp Turciju un Krieviju pieņemoties spēkā, tajā var tikt ierauta arī NATO

«Problēma ir tā, ka abi prezidenti ir pārāk augstās domās par savu statusu un abiem patīk riskēt,» saka politologs Ivans Krastevs, kas vada Liberālo stratēģiju centru Bulgārijā. «Neizskatīties vājam ir ļoti būtisks faktors gan Putinan, gan Erdoganam. Neviens no viņiem nemāk atkāpties soli atpakaļ, neprot atvainoties. Tādā ziņā viņi ir kā dvīņi.»

Abi politiķi bieži vien tiek raksturoti kā kareivīgas, nacionāli noskaņotas un autoritāras figūras, kurām nepatīk kompromisi. Putins ir spējis izkārtot savu amatu rokādi, no prezidenta kļūstot par premjeru un pēc tam atkal atgriežoties prezidenta amatā. Erdogans rīkojies līdzīgi – pēc nepilniem 11 gadiem premjera krēslā, viņš pērn kļuva par prezidentu un tagad ķēries pie Turcijas konstitūcijas labošanas, lai prezidentam būtu vairāk pilnvaru.  

Abi sapņo par izbijušu impēriju reinkarnāciju – Putins ir publiski žēlojies, ka, viņaprāt, PSRS sabrukšana ir lielākā 20.gadsimta ģeopolitiskā katastrofa. Savukārt Erdogans īd par pajukušo Osmaņu impēriju, kas gandrīz 700 gadu bija turku pārvaldīta monarhija Eiropas dienvidos, Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā. Tālab vienu dēvē par caru, bet otru – par sultānu. Abi līderi dzīvo ar pārliecību, ka Rietumi viņus īsti nesaprot.

Gan Putins, gan Erdogans sludina, ka ciena likumus, taču abi tiek bieži kritizēti par to, ka sev izdevīgā brīdī iemanās tos ignorēt. Gan Krievijā, gan Turcijā par ikdienas realitāti kļuvušas prāvas pret skaļākajiem opozicionāriem, kā arī nodokļu inspektoru uzsūtīšana nepaklausīgiem uzņēmumiem un medijiem. Gan Maskavā, gan Ankarā bijuši gadījumi, kad žurnālistiem tiek izvirzītas apsūdzības par neslavas celšanu līderiem, bet atsevišķiem ārvalstu korespondentiem tiek atņemta akreditācija.

Abi prezidenti politiskās un ekonomiskās neveiksmēs regulāri vaino ārējus spēkus un globālas sazvērestības. Kā pagājušajā nedēļā savā emuārā rakstīja Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs: «Viņi abi izplata muļķības par ārpolitiku, lai novērstu pilsoņu uzmanību no iekšējām problēmām. Abiem ir impēriskas ambīcijas un impēriska retorika, lai vairotu savu personīgo ietekmi un bagātību. Abi ienīst sociālos un tradicionālos medijus. Abi dēvē Rietumus par saviem ienaidniekiem un piesauc tradicionālas vērtības, lai gan paši uzvedas amorāli.»

Pārāk lielas ambīcijas

Abi vīri ir kā spoguļattēls viens otram, secina analītiķi, tāpēc maz ticams, ka strīdu par notriekto lidmašīnu izdosies nogludināt bez ārēja vidutāja.   

«Viņi viens otram vienkārši neuzticas,» uzskata Krastevs. «Pārāk lielas ambīcijas ir abās pusēs.»

Putins ir pieprasījis Turcijas prezidentam publisku atvainošanos par lidmašīnas notriekšanu un kompensāciju. Putina aizkaitinājumu, iespējams, vislabāk raksturo Krievijas valsts televīzijas deklarētais, ka Erdogana dēls ir iesaistījies melnajā tirgū, slepus iepērkot naftu no teroristu grupējuma Daesh, kas sagrābis plašas teritorijas Sīrijā un Irākā, iegūstot kontroli arī pār daudzām naftas atradnēm. Tiek atgādināts, ka tieši Daesh uzņēmusies atbildību par Krievijas tūristu lidmašīnas saspridzināšanu virs Ēģiptes 31.oktobrī.

Erdogans šos apvainojumus kategoriski noliedz. «Tie ir meli, tā ir apmelošana. Mums nekad, nekad nav bijušas šāda veida komerciālas attiecības ar jelkādu teroristu organizāciju,» Turcijas prezidents pagājušajā nedēļā teica telekanālā France24. «Lai viņi to pierāda! Ja varēs, tad Tajips Erdogans atstās savu amatu.»

Tajā pašā laikā izskatās, ka Erdogans pamazām tomēr ir atkāpies no sava sākotnējā asā uzstādījuma, ka patiesībā Krievijai būtu publiski jāatvainojas par Turcijas gaisa telpas robežu pārkāpšanu. Pagājušās nedēļas beigās viņš izteicās: «Mēs esam dziļi sarūgtināti par notikušo incidentu.»

«Savā ziņā tas skan pēc atvainošanās, bet nedomāju, ka Putinam ar to pietiks,» saka ārpolitikas speciālists turks Asli Aidintasbass, kas strādā Eiropas Padomē. Kā svētdienas vakarā savā TV raidījumā deklarēja Kremļa ideologs Dmitrijs Kiseļovs: «Tiešā sakaru līnija starp Maskavu un Ankaru ir atslēgta.» Stundu garajā pārraidē, kuras gandrīz viss ētera laiks tika veltīts Turcijas šaustīšanai, viņš piebilda: «Vai Erdogans ir sajucis prātā?» 

Ne vienmēr attiecības starp abām valstīm bijušas tik saspringtas. Gluži pretēji. Vēl pērn abi līderi vienojās, ka Krievija investēs prāvu summu jaunā gāzesvadā, kurš šķērsos Turciju, sūknējot dabasgāzi uz Eiropu – tam vajadzētu kļūt par alternatīvu līdzīgi iecerētam, taču Eiropas Savienības bloķētam cauruļvadam pāri Balkāniem. Putins un Erdogans arī vienojās, ka līdz 2020.gadam trīskāršos savstarpējās tirdzniecības apjomu no pašreizējiem 30 miljardiem līdz 100 miljardiem ASV dolāru gadā.

Turklāt Erdogans publiski lielījās ar šiem plāniem laikā, kad Ukrainas krīzes dēļ Rietumi arvien vairāk pastiprināja ekonomiskās sankcijas pret Krieviju. Putinu viņš raksturoja kā «spēcīgu vīru».

Ķeršanās pie sankcijām

Tūlīt pat pēc krievu lidmašīnas notriekšanas turku kravas furgoni sāka nīkt arvien garākās un garākās rindās pie Krievijas robežas, jo pārtikas uzraudzības dienests Maskavā pēkšņi atklāja, ka, piemēram, turku audzētajos dārzeņos ir neveselīgi augsts nitrātu daudzums. Pirms gada šādu sūdzību nebija. 

Sestdien Putins izsludināja dekrētu par ekonomiskām sankcijām pret Turciju. No 2016.gada 1.janvāra Krievijas darba devējiem aizliegts pieņemt darbā Turcijas pilsoņus, tiek ierobežota Turcijas organizāciju darbība Krievijā, tiek aizliegti tūristu čarterreisi starp abām valstīm, kā arī ierobežots vai aizliegts atsevišķu preču imports uz Krieviju. 

Krievijas vicepremjers Arkādijs Dvorkovičs pirmdien paskaidroja, ka sankcijas pamatā attieksies uz dārzeņu un augļu importu. Pirmais vicepremjers Igors Šuvalovs piebilda, ka pagaidām neieviesīs sankcijas rūpniecības produktiem, tomēr Rūpniecības un tirdzniecības ministrija sagatavos priekšlikumus rūpniecības preču aizliegumam. Pagaidām nav skaidrs, kāds būs gāzesvada un citu lielu infrastruktūras kopprojektu liktenis.

Lai vai kā, konfliktā ar Turciju, pēc dažu analītiķu domām, lielāks ieguvējs var izrādīties Putins. Viņš var censties atsākt dialogu ar Rietumiem, lai panāktu pēc Krimas aneksijas ieviesto sankciju atcelšanu. Tradicionālās Rietumu lamāšanas aizvietošana ar jaunu mērķi var palīdzēt uzlabot saspīlētās attiecības ar Eiropu un ASV.

«Ja jūs pēc savas būtības esat kareivīgs barvedis, kurš savas pozīcijas noturēšanai nevar atgriezties atpakaļ uz leģitīmām vēlēšanām, ir jāatrod kāds jauns ienaidnieks,» secina politologs Nikolajs Petrovs no Maskavas Ekonomikas augstskolas. «Turcija ir vislabākais kandidāts.»

Putina bērni

Ģimene kļūst par jauno kaujas lauku Krievijas un Rietumu informācijas karā. Kas ir cilvēki, kuri skraida pa Pierīgas mežiem ar lāzerieročiem, piketē pie Saeimas par «tradicionālajām vērtībām» un panāk izmaiņas likumos, arī skaļi apspriestos «tikumības grozījumus»?

Agrā septembra sestdienas rītā, kad vairums rīdzinieku vēl tikai mostas, pie Centrālās stacijas pulksteņa sapulcējušies aptuveni 40 cilvēku. Neilgi pēc deviņiem visi ar sabiedrisko transportu dodas uz Bolderājas mežu. Izkāpuši netālu no Spilves lidostas, pa smilšainu ceļu nozūd starp kokiem. Pēc nepilna kilometra viņus sagaida daži vīrieši, kas pusstundu sniedz norādījumus, bet pēc tam katram izdala lāzeršauteni, kas vizuāli atgādina īstu automātu. Nākamās pāris stundas viņi spēlē «kariņus». Galvenais uzdevums – trāpīt sensorā, kas piestiprināts pie pretinieka galvas. Ik pa brīdim mežā skan izsaucieni nemuļķoties ar šāvieniem pa ķermeni un mērķēt tieši galvā.

Pasākuma fotogrāfijās Facebook dalībnieki izskatās apmierināti. «Tētis, dēls, meita=drosmīga ģimene,» vēsta paraksts zem fotogrāfijas, kurā lācīgs tēvs ar pusaugu meitu kamuflāžas tērpos veras kamerā. Nākamajā tēvs ir kopā ar puiku, kurš tikai nedaudz garāks nekā ierocis viņa rokās. 

Šī pasākuma organizators ir boksa treneris Sauļus Šeikis un viņa sieva, angļu valodas skolotāja Jeļena Korņetova. Viņi arī nevalstiskās organizācijas Dzimta dibinātāji. Tā parādījās publiskajā telpā 2013.gadā, rīkojot akcijas pie Saeimas un uzstājoties dažādu konfesiju draudzēs un kultūras namos. Abi uzskata, ka pēdējos gados dažādi spēki, slēpjoties aiz geju un lesbiešu tiesībām, mēģina izjaukt tradicionālās ģimenes modeli ar mērķi padarīt cilvēkus par manipulējamiem «dārzeņiem».

Kopš 2013.gada Latvijā nodibinātas trīs šādas «vecāku kustības» – Dzimta, Sargāsim mūsu bērnus! un Mūsu bērni. Tas sakrīt ar politiskajiem strāvojumiem kaimiņzemē Krievijā, kur Vladimira Putina atgriešanās prezidenta amatā iezīmē «tradicionālo vērtību» stiprināšanu, pretstatā «pārspīlētajām Rietumu cilvēktiesībām». Kopš 2012.gada Krievijā pieņemti četri likumi ar mērķi pasargāt bērnus no kaitīgas informācijas internetā, pārtraukt adopciju uz ASV un aizliegt «homoseksualitātes propagandu». Ģimenes vērtības, kas sajauktas ar antirietumnieciskiem propagandas mītiem, Kremlim ļauj piesaistīt domubiedrus, kuri citos jautājumos ir ideoloģiski pretinieki. «Arvien vairāk un vairāk cilvēku pasaulē atbalsta mūsu pārliecību, ka jāaizsargā tradicionālās vērtības, kas gadu tūkstošiem ikvienā nācijā veidojušas civilizācijas morālos pamatus,» 2013.gadā skaidroja Krievijas prezidents Vladimirs Putins.

Arī Latvijā «tradicionālās vērtības» izrādījies jautājums, kas vieno etniski sašķelto sabiedrību, panākot vienotu pozīciju arī Saeimā pārstāvētajiem pretpoliem – Saskaņai un Nacionālajai apvienībai. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (Vienotība), kurš pērn atklāti paziņoja, ka ir gejs, šo politisko pretmetu sadarbību pie Izglītības likuma grozījumiem pavasarī tviterī komentēja: «Mani neizbrīna SC & NA kopošanās par tikumību, jo viņu mērķis nav brīva LV, bet totalitāra valsts, kuru pēc tam var nodot Kremlim.» 

Šovasar Saeima grozīja Izglītības likumu, aizliedzot turpmāk skolās izmantot «tikumiskai audzināšanai» neatbilstošus mācību materiālus. Kā liecina Re:Baltica pētījums, šo grozījumu iniciatīva nākusi tieši no organizācijām, kas, līdzīgi kā Krievijā, cīnās par «ģimenes vērtībām».

Dzimta ar komercnoslēpumu 

Medijos plašāk atspoguļotā Dzimtas akcija ir «100 ielūgumi deputātiem», kas 2014.gadā sarīkota pie Saeimas. Pie parlamenta savācās simt vīru, lai katram deputātam nodotu ielūgumu uz preses konferenci, kurā Dzimta «paziņoja sabiedrībai» no politiķiem saņemtās atbildes par attieksmi pret seksuālajām minoritātēm. Akcijas rezultātā Saskaņas deputāte Irina Cvetkova ierosināja likumu grozījumus, kas aizliegtu skolās «reklamēt» seksu. Šis bija pirmais mēģinājums reāli grozīt likumu, lai aizliegtu skolās runāt par homoseksualitāti.

Publiski mazāk pamanītas, bet daudz agresīvākas ir Dzimta publiskās lekcijas, kuru ieraksti atrodami arī YouTube. Lekcijās Korņetova stāsta par «juvenālo justīciju». Starptautiskajā praksē ar šo jēdzienu saprot likumus ar mērķi aizsargāt bērnu intereses, bet Dzimta un līdzīgas organizācijas to tulko kā vecāku tiesību ierobežošanu.

Uzstājoties Jaunās paaudzes dievkalpojumā 2013.gada vasarā, Korņetova stāsta, ka Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija viesojas skolās un māca, cik «ļauni un nelabi ir vecāki». Vajagot brīdināt bērnus, lai neuzticas «laipnajām tantēm» un nemeklē palīdzību pie viņām, jo tad bērnus izņems no ģimenēm, «ieliks patversmē», «baros ar zālēm» un mammu neredzēs gadiem vai pat nekad.

Slēptais bērnu aizsardzības sistēmas mērķis esot legalizēt Latvijā nelegāli notiekošo bērnu tirdzniecību. Korņetova dievkalpojumā rāda prezentāciju, kurā uzskaitīti potenciālie bērnu pircēji. Vispirms bezbērnu pāri, jo Rietumos sievietes vairs neprotot pašas dzemdēt. Tad geji un pedofili. «Un viņi grib mūsu bērnus – skaistus un ekoloģiski tīrus.»

Pēc Korņetovas uzstāšanās uz skatuves kāpj viņas vīrs Šeikis. Īsais, muskuļotais Austrumu cīņu speciālists sniedz vēsturisku izklāstu par to, kā kopš 16.gadsimta «sodomija nonākusi Eiropas Savienības likumos un starptautiskajā domāšanā».

Pēc pašu aplēsēm, Dzimtas aktīvisti ar lekcijām pāris gados uzrunājuši ap 10 000 cilvēku. To Šeikis šovasar stāstīja Lietuvas žurnālistei, kura viņu un sievu intervēja Re:Baltica uzdevumā. Šeikis ar Re:Baltica satikties nevēlējās, tomēr atteikuma telefona sarunā atbildēja uz dažiem jautājumiem.

Kad Dzimtas aktīvisti nenodarbojas ar «sabiedrības izglītošanu», viņi pievēršas sportam. Piemēram, šaušanai mežā. Šeikis ir viens no Austrumu cīņu sporta kluba Muay Thai Academy līderiem un vada K-1 (kikboksa veids) amatieru līgu.

Šeikis uzskata, ka svarīgi bērniem iemācīt disciplīnu, spēju pašorganizēties un fizisko noturību. Šaušanas sacensības mežā viņš sauc par «interaktīvu spēli», kas esot tā pati datorspēle, tikai ar pievienoto vērtību – bērni skrien, piepumpējas.

Līdzīgas sacensības Dzimta piedāvā arī bērnu «vasaras kadetu nometnēs» Latgalē. Līdzās zīmēšanai un dziedāšanai bērni mācās arī soļot ierindā un apgūst šaušanu ar pneimatiskajiem ieročiem. Pēdējās vada bijušais policists Eduards Ludzītis no jaunatnes militārā sporta kluba Specnaz. Avīzē Vesti Segodņa komandieris Ludzītis Specnaz salīdzina ar jaunsardzi, tikai «bez lieka patriotisma».

Šeikis noliedz, ka Dzimtas bērnu nometnes būtu ar militāru ievirzi. Ieroči neesot īsti. «Kāda vēl tur agresija – tas ir smieklīgi,» viņš saka Re:Baltica.

Dzimtas gada pārskats rāda nelielus ienākumus – nepilnus 2000 eiro 2014.gadā. Ziedotāji lielākoties ir paši dibinātāji. Korņetova lietuviešu žurnālistei stāsta, ka organizācijā darbojas ap desmit cilvēku, «datorspeciālists, videospeciālists, [informācijas] analītiķis». Pārsvarā visi esot brīvprātīgie atšķirībā no tādiem «grantu ēdājiem» kā organizācija Papardes zieds, kas skolēnus izglīto par drošu dzimumdzīvi. «Viņi domā, ka mums meitenes ir maukas un guļ ar zēniem no desmit gadu vecuma,» sašutusi ir Korņetova. «To visu sponsorē Sorosa fonds un citas aizdomīgas organizācijas, kas atklāti saka, ka vajag samazināt iedzīvotāju skaitu.»

«Grantu ēdājs» esot arī Centrs Dardedze, kas palīdz no vardarbības cietušajiem bērniem un ir viena no pieredzējušākajām organizācijām Latvijā. Centrs esot daļa no «korupcijas shēmas», jo uz Dardedzes kursiem sociālie dienesti ar «nūjām un šantāžu» sadzen vecākus, lai viņi «pārtrauktu būt vardarbīgi ģimenēs», stāsta Korņetova. Patiesībā «vardarbības tēma ir no pirksta izzīsta», to izdomājuši sociālie dienesti, kur strādā lērums «liekēžu», viņa saka. «Ir jānodala, kad vadarbība nepieciešama audzināšanai un kad tā ir nežēlīga apiešanās. Tās ir pilnīgi dažādas lietas,» skaidro ģimenes vērtību aizstāve.

Pēdējā laikā Dzimta pieklususi. Šeikis stāsta, ka veiksmīgām kampaņām vajagot politisko atbalstu. Pie tā viņi strādājot. Ar kuriem politiķiem, neteikšot. «Komercnoslēpums.»

Referendumu taktika

Parakstu vākšanu referendumam pret geju propagandu, kurā aktīvi iesaistījās arī Dzimta, 2013.gadā organizēja vecāku kustība Sargāsim mūsu bērnus!

Tās patiesais līderis ir bijušais nacionālboļševiks Vladimirs Lindermans, taču viņa vārda reģistrācijas dokumentos nav. Viņš Re:Baltica skaidro, ka tā ir apzināta izvēle, lai nebūtu problēmu ar reģistrāciju. Oficiālie dibinātāji ir trīs privātpersonas. Viens no viņiem Vadims Gilis uzrakstījis likumprojektu par autonomā statusa piešķiršanu Latgalei. Gan Gilis, gan Lindermans aktīvi darbojās vēl vienā organizācijā Dzimtā valoda, kas bija motors 2012.gada referenduma kampaņai par krievu valodu kā otru valsts valodu.

Lindermans stāsta, ka antigeju referenduma ideju ietekmējuši līdzīgi likumi Krievijā, taču galvenais iemesls bijusi straujā «gendera politikas» izplatība Eiropā un Amerikā. «Genderisms» ir otra galvenā tēma pēc «juvenālās justīcijas», kam pievēršas tradicionālo vērtību aizstāvji. Viņu skaidrojumā tas nozīmē liberāļu izplatīto pārliecību, ka «dzimums ir sociāla izvēle, nevis dabas noteikts», stāsta Lindermans. Kristīgi konservatīvā asociācija Ģimene, kas arī iesaistījās referenduma parakstu vākšanā, savā mājaslapā apgalvo, ka genderisma politikas rezultātā «pakāpeniski tiks izveidoti bezdzimuma cilvēki».

Tikmēr akadēmiskajā pasaulē ar «genderismu» saprot tieši pretējo – uzskatu, ka pastāv tikai divas dzimtes (vīriešu un sieviešu) un tās ir nesaraujami saistītas ar cilvēka bioloģisko dzimumu, tādējādi transpersonas tiek izslēgtas vai uzskatītas par mazvērtīgākiem cilvēkiem, skaidro Bērklija Universitātes terminu vārdnīca.

Kampaņā par antigeju referendumu «tradicionālo vērtību» aizstāvji sadarbojās visciešāk. Lindermans vairākkārt esot saticies ar Sauļu Šeiki, lai pārspriestu «tehniskus jautājumus», bet abi esot tikai paziņas.

Asociācija Ģimene mobilizēja kristiešus latviešu draudzēs, aktīvi iesaistījās Latvijas Kristīgais radio. Talsu pusē Vienotības bijušais politiķis Andris Dedzis draudzēs savācis ap 2500 parakstu. Par kampaņu viņš uzzinājis no sociālajiem tīkliem un tikai vēlāk sapratis, ka to vada Lindermans. Abi vienu reizi satikušies Talsos, uz kurieni Lindermans atbraucis ar autobusu. Dedzim esot bijis vienalga, kurš sācis paraksta vākšanu, jo «galvenais ir Dieva vārds». Par situācijas nopietnību viņu pārliecinājušas Dzimtas lekcijas.

No nepieciešamajiem 30 000 parakstu referenduma ierosināšanai izdevās savākt 13 250. Veiksmīgi sāktā kampaņa apsīka, kad publiski kļuva zināms, ka idejas autors ir Lindermans. Latviešu konservatīvajiem kristiešiem tas tomēr negāja pie sirds. Līdz ar referenduma idejas izgāšanos izbeidzās arī Sargāsim mūsu bērnus! aktivitātes. Lindermans lēš, kampaņa izmaksājusi ap 7000 eiro. Šī summa organizācijas gada pārskatā neparādās, jo uzņēmēji un privātpersonas esot bez biedrības starpniecības apmaksājuši notāra pakalpojumus un citus izdevumus. 2013.gada pārskatā Sargāsim mūsu bērnus! oficiāli norādīti tikai 14 eiro, bet par 2014.gadu pārskata vispār nav.

Kā draudzīga ģimene

Pirms jauno «vecāku kustību» piedzimšanas 2013.gadā asociācija Ģimene bija ietekmīgākā konservatīvās un kristīgās vērtības pārstāvošā sabiedriskā organizācija, kas spēja panākt savu interešu iekļaušanu likumos. Tā apvieno 14 organizācijas. Dzimta gan nav to vidū. «Asociācijai nepatīk, ka mēs runājam krieviski, tādēļ neesam vienā organizācijā, bet domstarpību mums nav,» stāsta Korņetova.

Ar Nacionālās apvienības politiķu atbalstu Ģimene lobēja obligāto konsultāciju noteikšanu sievietēm pirms aborta un 2012.gadā Saeimā rīkoja konferenci par «ģimenes vērtībām». Ģimenes pārstāvis šobrīd piedalās arī ministrijas darba grupā, kas pēc Izglītības likuma grozīšanas izstrādā vadlīnijas, kurās noteiks, kādi mācību materiāli atbilst tikumiskai audzināšanai skolās.

Ģimene dibināta 2008.gadā. Pērn organizācijas ienākumi bijuši tikai 34 eiro. 2013.gadā – 8200 eiro. Šī summa bija daļa no Norvēģijas valdības līdzfinansētā granta, ko NVO saņēma dzimumu līdztiesības politikas veidošanai. Norvēģi drīz gan lika Ģimenei naudu atmaksāt, jo secināja, ka organizācijas darbība ir pretrunā ar dzimumu līdztiesības vērtībām.

Nesagaidot Re:Baltica pētījuma publicēšanu, asociācija Ģimene metās uzbrukumā. Tā atklātā vēstulē apgalvoja, ka Re:Baltica esot daļa no EuroGender Network (neesam un par tāda esamību uzzinājām no vēstules – aut.) un retoriski vaicāja, vai mēs iestātos arī par pedofilijas legalizēšanu Latvijā.

«Juvenālais fašisms»

Atbalstu Saeimā radusi vēl viena sabiedriskā organizācija Mūsu bērni. Tikai to lobē nevis Nacionālā apvienība, bet Saskaņa, kurai ir sadarbības līgums ar Putina režīma valdošo partiju Vienotā Krievija.

Mūsu bērni  atdalījās no Dzimtas 2014.gadā. Organizācijas tēmas ir «juvenālās justīcijas» prakse ārzemēs un «bērnu seksualizācija». Mūsu bērni rīkojuši gājienu tradicionālās ģimenes atbalstam, bet visvairāk uzmanību organizācija pievērsusi Lielbritānijā dzīvojošās latvietes Lailas Brices lietai. Anglijas sociālie dienesti 2010.gadā Bricei atņēma divus gadus veco meitu, jo bērns bija viens atstāts mājās antisanitāros apstākļos, turklāt gadu iepriekš māte naktī ar bērnu uz ielas bija aizturēta piedzērusies. Šogad bērns nodots piespiedu adopcijā ģimenei Lielbritānijā, jo tiesa uzskatīja – Brice nav varējusi pierādīt, ka ir mainījusies un spēj rūpēties par bērnu.

Mūsu bērni iniciēja deklarāciju, ko Saeima šoruden nolēma izstrādāt, lai novērstu ārzemēs no latviešu ģimenēm izņemto bērnu nodošanu adopcijai ārzemnieku ģimenēs. Topošā deklarācija gan būs tikai simboliska, jo dokuments nav citām valstīm saistošs.

Šo deklarāciju aktīvi Saeimā virzīja Izglītības likuma «tikumības panta» autore, Saskaņas deputāte Jūlija Stepaņenko un atbalstīja arī Nacionālā apvienība.

Mūsu bērni pārstāves Irinas Smorigo teiktais liecina, ka arī «tikumības panta» ideja nāk no šīs organizācijas. «Atradām Jūliju Stepaņenko, viņa šo iniciatīvu pacēla, noformēja juridiski, nodeva balsojumam, un Saeima pieņēma,» Smorigo stāsta lietuviešu žurnālistei, jo arī Mūsu bērni pārstāvji atteica sarunu ar Re:Baltica. Stepaņenko apstiprina, ka rīkojusies pēc skolēnu vecāku lūguma, taču nevēlas konkretizēt, vai tie nākuši no organizācijas Mūsu bērni.

Organizācijas dibinātāja Alla Spriševska bērnu izņemšanu no ģimenēm sauc par «sava veida juvenālo fašismu». Domubiedrus viņa raksturo kā «dvēseles cilvēkus», kas saprot, ka «notiek cīņa starp gaišo un tumšo augstā līmenī». Pārsvarā tās ir sievietes. Aktīvākā ir IT speciāliste Irina Smorigo, kura Facebook iesaistījusies vairākos ārzemju vecāku forumos un dalās šausmu stāstos par «juvenālo justīciju» ārzemēs, kā arī mājsaimniece Tatjana Pečurina-Bērziņa un «bērnu psiholoģe» Tatjana Zacepina.

Spriševska ir pārtikusi sieviete, savulaik presē nodēvēta par vienu no 100 bagātākajām Latvijas sievietēm, jo ir transporta pakalpojumu uzņēmuma Astramar Transport lielākā līdzīpašniece (pieder 25%). Tā apgrozījums 2014.gadā bija 3,6 miljoni eiro, peļņa 0,4 miljoni. Spriševska stāsta, ka daļēji finansē arī Mūsu bērni akcijas. Organizācijas gada pārskats publiskajās datubāzēs nav atrodams.

Mīti par seksu

Uz interviju Alla Spriševska atnesusi līdzi grāmatas, kas apliecinot agrīnu bērnu seksualizāciju. Līdzīgs apkopojums lasāms Mūsu bērni mājaslapā.

Spriševska sašutusi rāda Pasaules Veselības organizācijas (PVO) seksuālās izglītības standartus, kurus kā pierādījumu savām teorijām izmanto gandrīz visi tradicionālo vērtību aizstāvji. 2010.gadā izdotajā materiālā, kas domāts profesionāļiem ar atbilstošu izglītību, pievienota matrica ar bērnu sadalījumu pa vecuma grupām un skaidrojumu, kas ar bērnu notiek katrā vecuma posmā. Sadaļā no 0 līdz 4 gadiem ierakstīts: «Masturbācija agrīnā vecumā.» No šīs frāzes arī plaši izplatījies mīts, ka PVO māca bērnus masturbēt.

Somijas bērnu psihiatre Raisa Kačiatore (Raisa Cacciatore), kas piedalījās PVO standartu izstrādē, Re:Baltica skaidro: «Bērnu masturbācija ir kaut kas pilnīgi cits nekā pieaugušo masturbācija. Bērnam nav seksuālu vai erotisku nolūku.» Somijā veiktā pētījumā 71% no aptaujātajiem bērnudārzu darbiniekiem novērojuši, ka bērni vecumā līdz sešiem gadiem atklāti rāda vai glāsta savus dzimumorgānus. Visbiežāk tas notiek bērnam iemiegot, jo glāsti ir patīkami un nomierina.

Savu PVO vadlīniju interpretāciju, lobējot «tikumības grozījumus», Saeimas deputātiem iesniedza arī asociācija Ģimene. Tā norādīja: «Vadlīnijās tiek uzsvērts, ka «seksualitāte ir centrālā cilvēka dzīves daļa». Šis citāts ir izrauts no konteksta, jo PVO vadlīnijās norāda, ka seksualitāte šajā gadījumā jātulko «plašākā kontekstā», nevis kā vienkārši sekss.

Organizācijas uzskata, ka skolās par seksu runāt nevajadzētu, tā vietā jārunā par mīlestību un vērtībām, veidojot attiecības. Seksuālā audzināšana jāatstāj ģimenei, jo katrs bērns attīstās citādi. Nevar automātiski sadalīt bērnus pa vecuma grupām, kā to savos standartos iesakot PVO. 

PVO dokuments gan saka tieši pretējo – runājot ar bērnu, jāņem vērā ne tikai vecums, bet arī attīstības līmenis, «jo ne visi bērni attīstās vienādi». Taču šī sadaļa nav iztulkota vadlīniju latviskajā versijā, kas publicētas Mūsu bērni lapā. Bez tulkojuma palikusi arī daļa, kā pareizi lasīt PVO vadlīniju matricu, un skaidrojums, ka «bērnu seksualitāte būtiski atšķiras no pieaugušo».

Cits populārs mīts ir par Norvēģiju kā pedofilu zemi. Kā piemēru ģimenes vērtību apdraudējumam Eiropā to intervijā Re:Baltica piesauca arī bijusī Saskaņas deputāte Irina Cvetkova – viņasprāt, Norvēģijā «incests ir tradicionāls, uzskatāms par normālu». Kā pierādījumu viņa min filmu TransNorway, kas atrodama organizācijas Krievu mātes kanālā YouTube.

Līdzīgas atziņas par incesta izplatību Norvēģijā piemin arī pazīstamais bērnu reanimatologs Pēteris Kļava, gada sākumā sniedzot interviju Latvijas populārākajam laikrakstam MK-Latvija. Redakcija intervijas tekstā paskaidro, ka incestu par «sociālu tradīciju» esot nosaukusi Norvēģijas ministre. Šī Kļavas intervija, kuras liela daļa veltīta vecāku nevērības izraisītām traumām, ir ļoti populāra internetā – ar to dalās Facebook profilos, pārpublicē blogi, populārs vecāku portāls. Pēc statistikas  datiem šo rakstu ir redzējis gandrīz katrs ceturtais Latvijas iedzīvotājs, neapzināti patērējot arī tajā ietvertos melus, kuru saknes ved uz Krieviju.

Jo Norvēģijas ministre nekad nav teikusi to, ko viņai piedēvē. «Esmu diezgan šokēta par jūsu atklājumu,» bijusī Norvēģijas bērnu un līdztiesības ministre Inga Marte Torkildsena (Inga Marte Thorkildsen) e-pastā atbild uz Re:Baltica jautājumu. «Es teicu, ka Norvēģijā bērni ir steidzami jāinformē par to, kas ir normāli un kas nav. Daudzi vardarbīgās ģimenēs uzaugušie uzskatīja, kas tas, ko ar viņiem dara ģimenes locekļi, ir norma. Kamēr par šīm tēmām nerunāsim skolās un bērnudārzos, bērni par saviem pārdzīvojumiem klusēs,» skaidro bijusī ministre. Vardarbībā cietušo bērnu atbalsta centrā Dardedze pieredze par Latviju ir līdzīga. Izvarotie bērni pat nemāk nosaukt sava ķermeņa daļas.

Taču organizācijas Krievu mātes vadītāja Irina Bergseta (Irina Bergset), līdzīgi kā latviešu ārsts Kļava, zina, ka bērnu izvarošana Norvēģijā ir sena tradīcija jau kopš vikingu laikiem.

Šīs organizācijas preses relīze ir avots virknei internetā krieviski publicētu ziņu, ka Norvēģijas «skolās bērniem mācīs incestu».

Krievijas pilsone Bergseta par norvēģu tradīcijām zinot no pašas piedzīvotā. Jaunās tūkstošgades sākumā viņa iepazinās ar norvēģi, apprecējās, dzemdēja dēlu. Drīz izšķīrās. Tiesa piešķīra aizbildniecību mātei, atļaujot tēvam ar bērnu tikties brīvdienās. Bergsetai tas nepatika, viņa vērsās tiesā vēlreiz un apgalvoja, ka tēvs dēlu sitis. Kad tam neatrada pierādījumus, sieviete sāka stāstīt, ka tēvs kopā ar citiem pieaugušajiem bērnu seksuāli izmantojis. Norvēģijas tiesa nenoticēja un nodeva bērnu tēva aprūpē, raksta The Moscow Times.

Kad Bergsetas organizācija Maskavā 2013.gadā sarīkoja uz ārzemēm adoptēto bērnu aizsardzības maršu, sieviete asarām acīs stāstīja: pirms izvarošanas viņas četrgadīgais dēls esot «ieģērbts Putina kostīmā». Aptuveni 12 000 gājiena dalībnieku priekšgalā soļoja jaunieši no Putinam tuvā ideologa Aleksandra Dugina kustības Eirāzijas savienība. Pēc šī gājiena sekoja Krievijas aizliegums adoptēt bērnus uz ASV, jo tur tie varot nonākt pie pedofiliem un gejiem, kas tradicionālo vērtību aizstāvjiem nereti nozīmē vienu un to pašu.

Bergsetas dibinātā organizācija Krievu mātes fokusējas uz Skandināviju. 2015.gadā Krievu mātes YouTube kanālā publicētā dokumentālā filma TransNorway ir visu ģimenes vērtību aizstāvju ļaunāko murgu apkopojums: Zviedrijā ievieš bezdzimuma (non-gender) bērnudārzus, Norvēģijas politiķis miljonārs ziedojis 30 miljonus kronu (3,2 miljonus eiro), lai bērnudārzos un skolās reklamētu homoseksualitāti.

Patiesībā Zviedrijā ir daži starptautiski plaši aprakstīti bērnudārzi, kur audzēkņus uzrunā neitrālā dzimtē, lai ļautu labāk radoši izpausties, neuzspiežot priekšstatus par to, kas jādara puikām un kas – meitenēm.  Kritiķiem nepatīk, ka šos bērnudārzus finansē valsts, taču Zviedrijā valsts finansē visus bērnudārzus, arī privātos. 

Filmā minētajam norvēģu politiķim miljonāram Audunam Lisbakenam (Audun Lysbakken) saskaņā ar viņa ienākumu deklarāciju miljonu nav un viņš līdz 2012.gadam bija bērnu, vienlīdzības un sociālās iekļaušanas ministrs, tādēļ homoseksuāļu tiesību aizstāvēšana bija viņa darbs. 

Viens rokraksts visā Baltijā

Kopš 2013.gada Latvijā nodibinātas trīs, bet Igaunijā viena vecāku kustība, kas iestājas par ģimenes vērtībām. Tās noliedz jelkādu saistību ar Krieviju. «Nu kāda Maskavas roka, mēs visu laiku stāstām, kas notiek tur [Rietumos]. Nerunājam par to, kas notiek Krievijā. Mēs neskatāmies uz Krieviju, jo esam politiski neitrāli,» saka Mūsu bērni pārstāve Alla Spriševska.

Tikmēr vecāku organizēšanā iesaistās Baltijā jau labi zināmi «Kremļa stipendiāti» jeb nevalstisko organizāciju pārstāvji, kurus finansē Krievijas valdības speciāli veidoti fondi «maigās varas» īstenošanai.

2015.gada augustā Tallinā notika apaļā galda diskusija, kurā piedalījās Dzimta un līdzīga vecāku kustība Igaunijā. Pasākumu organizēja preses klubs Impressum, kuru kā Krievijas interešu lobētāju min gan Latvijas, gan Igaunijas specdienestu publiskajos pārskatos. Pasākuma galvenā runātāja bija juriste, «slavenā cilvēktiesību aizstāve» Rūbija Klīsone (Ruby Harrol Cleason) no Zviedrijas, kas aktīvi iestājoties par ģimenēm atņemto bērnu interesēm. Viņu labāk pazīst ārpus Zviedrijas nekā tajā. 

Zviedrijas un Norvēģijas kolēģi pēc Re:Baltica lūguma respektētu izdevumu arhīvos par «slaveno» eksperti atrada nelielu skaitu rakstu, kuros Klīsone galvenokārt karo pret sociālajiem dienestiem un iestājas par to, ka vecāki drīkst bērnus reizēm iepērt. Pērn Klīsone par vecāku tiesību apdraudējumu stāstīja arī konferencē Lietuvas parlamentā, ko organizēja Lietuviešu vecāku forums.

Šogad Igaunijā izveidots projekts Baltijas vecāku ķēdīte ar mērķi apvienot «veselīgi domājošus vecākus», lai dotu «organizētu pretsparu juvenālās justīcijas mašīnai».

2015.gada februārī Krievijas finansētais aktīvists Aleksandrs Gapoņenko, kurš naudu saņem caur savu nevalstisko organizāciju Eiropas studiju institūts, devās uz konferenci Tallinā, ko rīkoja Dzimta un 2014.gadā dibinātā organizācija Igaunijas vecāki. Konferencē gan Gapoņenko nenokļuva, jo Igaunijas drošības dienesti viņu aizturēja uz robežas un liedza iebraukt valstī.

Novembrī Gapoņenko, kas agrāk specializējās sūdzībās par nepilsoņu apdraudējumu un Latvijā it kā atdzimstošo fašismu, pabeidza savu kārtējo dokumentālo filmu. Šoreiz tā ir par juvenālo justīciju.

Gapoņenko Re:Baltica stāsta, ka ģimenes tematikai pievērsies, jo viņa paziņai atņemts bērns un viņa nav spējusi to dabūt atpakaļ. Sācis analizēt un sapratis, ka problēmai ir «Eiropas raksturs». Dziļākais iemesls esot «starptautiskās varas cīņa par cilvēces samazināšanu uz Zemes». Kas finansē viņa cīņu pret to, Gapoņenko nesaka. Taču Drošības policijas priekšnieks Normunds Mežviets intervijā Re:Baltica apgalvoja, ka Krievija šīs filmas uzņemšanai Gapoņenko piešķīrusi 15 000 eiro.

Kā Latvija nonāca līdz «tikumības pantam»?

2012
Jūlijs. Krievijā ar likumu atļauj bez tiesas sprieduma slēgt interneta lapas, kas izplata bērniem kaitīgu informāciju.
Septembris. Krievijā ar likumu paredz aizsargāt bērnus no kaitīgas informācijas –  pornogrāfijas, vardarbības un ģimenes vērtību aizskaršanas.
Decembris. Krievijā aizliedz adoptēt Krievijas bērnus uz ASV.

2013
Jūnijs. Krievijā pieņem likumu, kas aizliedz homoseksuālitātes propagandu nepilngadīgajiem.
Septembris.  Latvijā reģistrēta vecāku kustību Dzimta (Rod). Tā sāk lekciju tūri pa Latviju, lai brīdinātu par ģimenes vērtību grāvējiem.
Septembris. Latvijā reģistrēta vecāku kustība Sargāsim mūsu bērnus! Vada bijušais nacionālboļševiks Vladimirs Lindermans.
Oktobris. Sargāsim mūsu bērnus! un Dzimta sāk vākt parakstus, lai rosinātu referendumu «geju propagandas» aizliegšanai Latvijas skolās. Tas neizdodas.

2014
Jūnijs. Latvijā reģistrēta vecāku kustība Mūsu bērni. Rīko piketus ģimenes vērtību aizstāvībai.
Septembris. Saeimas deputāte Irina Cvetkova kopā ar vēl sešiem deputātiem rosina aizliegt seksa «popularizēšanu» skolās. Likumprojekts iestrēgst, jo beidzas Saeimas pilnvaras. Cvetkova ar Krievu savienības sarakstu jaunajā Saeimā neiekļūst.

2015
Marts. Saskaņas deputāte Jūlija Stepaņenko rosina aizliegt skolās izmantot materiālus, kas var «negatīvi ietekmēt izglītojamā tikumisko, estētisko, intelektuālo vai fizisko attīstību.»
Jūnijs. Saeima pieņem Stepaņenko priekšlikumu Izglītības likumā. Turpmāk skolām jānodrošina «tikumiska audzināšana», valdībai jāizstrādā attiecīgas vadlīnijas.
Septembris.Atsākoties mācību gadam, balstoties uz «tikumības pantu», divās Rīgas skolās literatūras skolotājiem aizrāda par dzejoļa izmantošanu, kurā minēts rupjš vārds, un aizliedz filmas demonstrēšanu. 

Mīta tiražēsana: Pasaules Veselības organizācijas seksuālās izglītības standarti māca bērniem masturbēt no zīdaiņa vecuma

Kā ir patiesībā? Pasaules Veselības organizācijas izdotajos Eiropas seksuālās izglītības standartos (2010) bērna attīstības stadijā no piedzimšanas līdz četru gadu vecumam minēts jēdziens «agrīna bērnības masturbācija». Tai ir cita nozīme nekā pieaugušo masturbācijai. Līdz četriem gadiem bērni atklāj sava ķermeņa daļas un saprot, ka, glāstot dažas no tām – ģenitālijas, matus vai, piemēram, sūkājot īkšķi, izjūt labsajūtu un nomierinās. Parasti tas notiek pirms miega. Pieaugušo uzdevums ir bērniem izskaidrot notiekošo un iemācīt pieklājības normas.

«Vairākās Eiropas valstīs (Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā u.c.) un ASV bērniem jau bērnudārzos tiek apmācītas seksuālās rotaļas ar saviem dzimumorgāniem un pat masturbēšana,» Aiga Rotberga, asociācija Ģimene

«Bērniem uzspiež agrīnu seksu, sākot no 0 gadu vecuma. Bērnam jau no 0 gadiem jāzina, kas ir masturbācija,» Tatjana Pečurina Bērziņa, vecāku kustība Mūsu bērni (Eunetwork.lv)

«PVO savā programmā norāda, ka bērnu masturbācija ir norma. Un pat, ja bērns ar to nenodarbojas, viņam ir jāizstāsta, kā to darīt», Natālija Zacepina, vecāku kustība Mūsu bērni (Delfi.lv)

«Ir seksuālās izglītības standarti, kas pieņemti Eiropas Savienībā 2010.gadā. Tur balts uz melna rakstīts, ka bērniem līdz četru gadu vecumam jānodarbojas ar masturbāciju. Jau šobrīd tas notiek visā Rietumeiropā,» Sauļus Šeikis, vecāku kustība Dzimta (Mixnews)

«PVO paredz piegādāt bērnam informāciju par to, ka viņš var gūt seksuāla rakstura baudu. To, ka viņam stāstīts par gejiem un lesbietēm neizklausās tik traki, kā šis,» Alla Spriševska, vecāku kustība Mūsu bērni

«Eiropas izglītības standartos ir norādīts, ka bērniem ir vajadzīga seksuāla izglītošana, ka tā jāsāk no 4 gadu vecuma. Tur ir sīki aprakstīta ārsta spēle, kur bērniem jāmāk atrast savus dzimumorgānus un jāpieskaras pie svešiem,» Jeļena Korņetova, DzimtaLKR raidījums Aktuāla diskusija

«Nav pārsteidzoši, ka Zviedrijā tagad ir radikāls bērnu abortu pieaugums: sākot no deviņiem gadiem agrīns sekss ir norma, bet lūk, neveiksme -12 gados jau bērnu impotence. Lūk, Eiropas vērtības visā krāšņumā,» Dmitrijs Kiseļovs, TV Rossijastāstot par «neizdevušos» Austrumu partnerības sammitu Viļņā 2013.gadā

Ģimene ir liela vērtība, kurai nepieciešama aizstāvība no graujošām programmām. Viena no tām – Eiropas seksuālās izglītības standarti, kas vērsta uz bērnu apgānīšanu vecumā līdz četriem gadiem. Bērnu piedāvā apmācīt masturbēt, bet no 6 līdz 9 gadiem iepazīstināt ar pornogrāfiju,» avīze Rēzeknes Panorāma 2014.gadā

«Kamēr Vladimirs Putins Maskavā runāja par Krievijas pievēršanos ģimenes vērtībām, Eiropas otrā malā, Briselē, popularizēja tā saucamās liberālās vērtības. Jēga šiem noteikumiem ir, lai bērni vēl līdz skolai uzzinātu par seksuālo attiecību niansēm. 5-6 gadu vecumā iepazītos ar masturbāciju,» Federālā Krievijas kanāla TV Centr  ziņas 2014.gadā

«Mēs esam uzauguši un mums nebija tādu problēmu, ka no 4 līdz 6 gadiem jānodarbojas ar masturbāciju,» Irina Cvetkova, bijusī Saeimas deputāte (intervija Re:Baltica)

Rail Baltic uzņem apgriezienus

Baiba Rubesa pirmajā intervijā kopš stāšanās RB Rail vadībā atzīst, ka projekta lielākais izaicinājums būs nepieļaut naudas izšķērdēšanu

Latvijā Baiba Rubesa ir labi pazīstama. No 2000. līdz 2008.gadam viņa bija Latvija Statoil izpilddirektore, pēc tam piecus gadus strādāja Statoil gan par Azerbaidžānas filiāles vadītāju, gan par visa starptautiskā uzņēmuma korporatīvās sociālās atbildības viceprezidenti. Kopš 2013.gada viņa atkal ir Latvijā, kur līdz 2015.gada aprīlim bija bankas Citadele padomē.

Oktobrī Rubesa kļuva par triju Baltijas valstu kopuzņēmuma RB Rail valdes priekšsēdētāju. Viņas uzdevums būs koordinēt darbus un uzraudzīt finanses lielākajam kopējam infrastruktūras projektam Baltijas valstu vēsturē – miljardiem vērtam ātrgaitas dzelzceļam Rail Baltic no Tallinas līdz Lietuvas-Polijas robežai, kurš kursēs pa jaunbūvētām Eiropas platuma sliedēm. Plānots, ka pirmie vilcienu sastāvi dosies ceļā pēc desmit gadiem un līdz 2030.gadam tiks izveidoti savienojumi, kas ļaus ātri un ērti no Rīgas ar vilcienu nokļūt jebkurā vietā Eiropā.

24.novembrī Rubesa RB Rail vārdā parakstīja līgumu ar Eiropas Komisiju par 442 miljoniem eiro, kuri tiks izmantoti nākamajos piecos gados Rail Baltic sagatavošanas darbiem.

Par to, kāpēc viņa iesaistījās šajā projektā un kas būs tā lielākie izaicinājumi, RB Rail valdes priekšsēdētāja stāsta savā pirmajā intervijā Latvijas medijiem.

Kā izdomājāt kandidēt uz šo amatu?
Šis noteikti nebija amats, kas man rādījās sapņos. Piezvanīja personāla atlases kompānija Amrop. Vispirms skaļi iesmējos un uzreiz teicu, ka man nav plānu strādāt pilna laika darbu un turklāt cilvēki, kas [veic] atlasi, nemūžam mani neizvēlēsies. Tad mani pārliecināja, ka vajadzētu piedalīties.

Domāju, ka tas ir visfantastiskākais projekts šajā reģionā. Par tādu ātrgaitas vilcienu es sapņoju, kopš pārcēlos uz šejieni pirms 24 gadiem. Tā ir brīnišķīga doma, ka es kaut ko tādu varētu realizēt.

Ar šo projektu strādā dažādas organizācijas, piemēram Latvijā ir RB Latvija, kas organizē sabiedriskās apspriešanas. Par ko jūs atbildat, un par ko atbild citi?
RB Rail ir centrālais projekta vadītājs un koordinators. No RB Rail nāk tehnisko risinājumu standarti, RB Rail ir visa finansējuma saņēmējs un dalītājs, monitorētājs. Tā ir absolūti centrālā funkcija. Nacionālās apspriešanas savukārt ir valstu rokās – pārsvarā satiksmes ministriju atbildībā. RB Rail neatbild par šīm sabiedriskajām apspriešanām.

Vai tad arī faktisko celtniecību – visus pasūtījumus un konkursus – pārraudzīs Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valdības?
Tas vēl nav simtprocentīgi teikts. Mans pirmais un absolūti vissteidzamākais uzdevums ir izveidot rīcībspējīgu organizāciju. RB Rail mēs pašlaik esam trīs [darbinieki], no kuriem viens patiesībā nodarbojas ar projekta vadību Latvijai. Otrs uzdevums ir pieņemt gala lēmumus par veselu virkni jautājumu, to skaitā par to, ko nozīmē kopīgs iepirkums. Man liekas, ka tur vēl ir, ko runāt.

Kad par šo projektu vēl notika apspriedes, no Latvijas tranzītniekiem bieži dzirdēja iebildes, ka nebūšot pieprasījuma pa šo līniju sūtīt kravas. Vai domājat, ka viņiem nav taisnība?
Neesmu no tiem, kas skatās kristāla bumbā un domā, ka reāli varu redzēt 10-15 gadus uz priekšu. Lietas mainās. Taču man nav šaubu par to, ka somi pašreiz pēta, kā varētu savus produktus nogādāt uz dienvidiem. Man zvana arī no vēstniecībām un biznesa asociācijām, ir parādījusies liela interese, kādā veidā kravas varēs labāk pārvadāt no dienvidiem uz ziemeļiem. Rail Baltic būs ceļš kravām no ziemeļiem uz dienvidiem un tad uz rietumiem, jo būs savienojums ar koridoru, ko sauks, ja nemaldos, Adrijas koridors, un tad būs vēl viens tālāk uz rietumiem. Būs labāk, par to šaubu nav.

Ir nepareizi lūkoties uz Rail Baltic kā uz dzelžiem vai sliedēm. [Runa] ir par to, kādā veidā tuvāk piesaistīties Eiropai, jo tas ir ļoti svarīgs trūkstošs posms, un kā varētu radīt jaunu ekonomisku aktivitāti. Pilnīgi svaigs piegājiens gan uzņēmumiem, gan pasažieriem. Lielie mērķi šā koridora izveidošanā nav tikai ekonomiskais izdevīgums, bet arī viss, kas saistīts ar vides jautājumiem. Piemēram, vairāk konteineru novākt no ceļiem un jūras, uzlikt uz sliedēm, jo tur ir vesela rinda blakus efektu.

[Runājot par pasažieriem], es zinu, ka TGV Francijā var braukt ar ātrumu 320 km/h, un sev jautāju – kāpēc baltieši ir pieticīgi un sāk ar 240 km/h? Bet, ja mēs šādas sliedes izbūvējam pareizi, tad esot iespējas paaugstināt ātrumu. Par to, ka būs pasažieri, man nav nekādu šaubu.

Par dzelzceļa konkrēto trasi tieši tagad notiek sabiedriskās apspriešanas. Vai ir bijuši jāpieņem kādi lēmumi par būtiskām izmaiņām dzelzceļa trasē?
RB Rail ar to nenodarbojas. Esmu mazliet par to informēta. Esmu pašā darbības sākumā, un mans primārais uzdevums ir izveidot organizāciju un sistēmas, lai pārvaldītu naudu un tās plūsmu, līdz ar to es šajā jautājumā neesmu dziļi iekšā. Satiksmes ministrija šo sarunu vešanu ir uzdevusi konsultantiem RB Latvija. Viņi jau tagad ir izveidojuši ļoti labu mājaslapu Railbaltica.info.

Kādas ir RB Latvija attiecības ar RB Rail?
Nekādas. Viņi ir izveidoti specifiskam uzdevumam vest sabiedriskās apspriešanas Satiksmes ministrijas uzdevumā. Uzdevums ir [panākt, lai] līdz 2016.gadam būtu gala maršruts, uz kura pamata veidot tehniskos inženierrisinājumus.

Viens no jūsu galvenajiem uzdevumiem būs pārraudzīt naudu. Kā zināms, ar lieliem valsts ieguldījumiem Latvijā…
Un Igaunijā, un Lietuvā…

Protams, visur par lielām investīcijām, kas tiek veiktas ar valdības starpniecību, rodas jautājumi. Vai nauda nenoplūst nepareizās rokās? Cik tas ir lietderīgi? Kā radīsit sistēmu, lai novērstu neefektīvu vai pat kriminālu naudas izmantošanu?
Šis jautājums ir mans lielākais izaicinājums un uzdevums, un daļēji arī [iemesls], kāpēc ir interese šo uzņēmumu vadīt – jo man būtu ļoti žēl, ja naudu izsaimniekotu. 

Man ir tā laime, ka pēdējos trīs gadus Statoil bija ļoti daudz darīšanu tieši ar finansējumu, līgumiem un apakšlīgumiem – ar to, kā tādas ķēdes uzstāda. Nezinu, vai man simtprocentīgi izdosies, bet es katrā ziņā darīšu absolūti visu, lai [šajā projektā] uzstādītu tikpat nopietnas sistēmas naudas izmantošanai. 

Tas [bažas par izšķērdēšanu] nav tikai Latvijas fenomens. Man ļoti līdzīgi divi igauņi viens pēc otra, katrs savā toņkārtā, stāstīja, cik norūpējušies arī Igaunijā ir par to, kādā veidā monitorēs naudu un vai tā tiek lietderīgi izmantota. Igauņiem acu priekšā pašreiz ir Estonian Air (nacionālā lidsabiedrība saņēma valsts atbalstu un pēc tam bankrotēja – red.). 

Lietuvā apstākļi ir citādi, bet arī tur uzdod jautājumus. RB Rail [vajadzētu] ne tikai ļoti labi uzstādīt sistēmu, bet tikpat svarīga ir kvalitātes kontrole, kas nav tikai naudas izdošana. Mēs visi esam iemācījušies no Zolitūdes ir [svarīgi], kuru skrūvīti izmanto, vai tas [notiek atbilstoši plānam].

Ko darīsit, ja jutīsit spiedienu no nākamā Latvijas satiksmes ministra, lai šīs sistēmas padarītu mazāk stingras?
Es katrā gadījumā tādu nepieņemtu. Domāju, ka man personīgi neviens arī nemēģinās to darīt. Lasīju žurnālā Ir interviju ar Daini Īvānu, kurā [viņš stāsta], ka ir cilvēki, kuriem piedāvā, un ir cilvēki, kuriem ne. Esmu no tiem, kuriem nepiedāvā. Pat ja nāk spiediens, ar to ir [jātiek] galā. Ja process [kļūs nevadāms], es netaisos turpināt vadīt RB Rail. Izaicinājumi ir pietiekami lieli, jo akcionāru starpā nav kopīgas izpratnes par to, kas patiešām ir kopīgais projekts.

Kas ir galvenās domstarpības?
Cik [detalizēti] ir visiem kopīgie tehniskie nosacījumi? Ko mēs patiešām kopā pirksim? Ko mēs darbināsim kopā? Nav tādu melnbaltu atbilžu. 

Ir ziņas, ka pēdējā laikā Lietuva ir radījusi lielākās problēmas ar projekta virzīšanu uz priekšu. Vai esat jutusi problēmas no lietuviešu puses?
Ko nozīmē problēma? Ir ļoti lielas kulturālas atšķirības starp visām trijām valstīm. Ir ļoti atšķirīga izpratne par to, kā vadāms RB Rail. Tas dažas lietas palēnina, bet ir jānonāk līdz kopsaucējiem. [Tāpēc] ir svarīgi, ka ir ceturtais partneris Eiropas Komisija. Mūsu platuma grādos, arī citās Centrāleiropas valstīs, ir ļoti grūti ar sadarbību. Ir ļoti grūti atklāti runāt, būt atšķirīgos ieskatos un tomēr censties nonākt līdz kopīgam risinājumam. Mūsdienās pātagu [tur] Eiropas Komisija, un ir jāspēlē pēc tās noteikumiem. Cik saprotu, pēdējā finansēšanas posmā EK Lietuvai ir norādījusi vai nu jūs strādājat patiesi kopā kā kopuzņēmumā, vai mēs jums nepiešķirsim naudu.

Kā ir pareizi – Rail Baltic vai Rail Baltica?
Rail Baltica latviešu un lietuviešu valodai ir tīkamāk un loģiskāk. Igauņiem Rail Baltic bija vienkāršāk. Taču, ja runājam par starptautisku projektu, neviens to nesauc Rail Baltica. Visa Brisele to ir iesaukusi par Rail Baltic. Domāju, ka ērtības labad tā būs.

Vispārīgi runājot – vai šā projekta būtiskākā nozīme ir ekonomiska vai ģeopolitiska?
Mans sapnis, mana vīzija – 2025.gadā mums ir fantastisks, moderns, mūsdienīgs uzņēmums, kas spēj operēt vienu no labākajiem dzelzceļa savienojumiem Eiropā. Vai tas var izdoties, es nezinu. Primārais ieguvums ir noteikti ģeopolitisks. Mēs ar šo [jauno dzelzceļu] būsim īsti labi pieslēgti visai Eiropas sistēmai. Nevajag šo faktu vērtēt pārāk zemu. Tas nozīmē, ka arī pieslēgšanās tirgiem ir labāka. Tas tīri fiziski ir lielāks drošības garants mūsu reģionam. Ekonomisks labums nenokrīt kā rozā mannā no debesīm. Mums pašiem ir jāatrod, kā to izdevīgumu radīt. Radīt arī izdevīgumu no pieslēgšanās austrumurietumu koridoram, Adrijas koridoram, droši vien arī nākamajam, kas dosies uz Spāniju. 

Sapnis, protams, ir tas, cik ērti un burvīgi būs [kā pasažierim] iekāpt vilcienā. Ar TGV no Parīzes uz Nicu ir tāds pats attālums, kā no Rīgas uz Berlīni apmēram 900 km. Ja šodien gribētu nopirkt biļeti tas maksā starp 25 un 60 eiro. Viņi brauc ātrāk, bet tu iekāp Parīzē un ar dažām pieturām sešās stundās es Nicā. Tas maina cilvēku [uzvedību]. Laikmetā, kad mums dzimstība strauji iet uz leju, cilvēki brauc prom un labāki darbi ir daudzās citās vietās, ir svarīgi, ka ir ātrgaitas savienojums arī individuālām personām. Tātad [svarīgi ir visi aspekti] ģeopolitika, ekonomika un katrā ziņā mūsu pašu dzīves stils un kvalitāte.

Un cik tas viss maksās?
Tas ir ļoti labs jautājums. 2011.gadā aplēsa, ka kopējais skaitlis ir 3,8 miljardi eiro, no kuriem Latvijai ir 1,27 miljardi. Patiesībā šodien visas ministrijas savā starpā runā par pieciem miljardiem, [jo starplaikā radies precīzāks priekšstats par faktisko maršrutu un nepieciešamajiem tehniskajiem risinājumiem]. Domāju, ka tas būs tuvāk pie 7 miljardiem eiro. Tie sen vairs nav 3,8 miljardi.

Jebkurā gadījumā Eiropa maksās 85% no summas?
Katrai aktivitātei ir cits īpatsvars, starp 81% un 85%, vidēji – starp 82% un 83%. Tas ir ļoti augsts atbalsts. Eiropa ļoti bieži šādiem projektiem dod mazāku [līdzfinansējuma] īpatsvaru.

Oskaru virtuve

Režisors Juris Kursietis ir savācis 50 000 eiro, lai viņa spēlfilma Modris nopietni iesaistītos cīņā par labākās ārzemju filmas nomināciju Oskaram

Filmas Modris pirmais seanss ASV Kinoakadēmijas locekļiem novembra sākumā bija labi apmeklēts. «Uzskatām to par labu startu,» saka režisors Juris Kursietis. Nacionālais Kino centrs Kursieša filmu šovasar nominēja slavenajai balvai, pirms tam ASV Kinoakadēmijas locekļiem nosūtot valsts nacionālās komisijas sastāvu, lai Oskara piešķīrēji pārliecinātos – Modra izvirzītāji atbilst profesionālajiem kritērijiem. Tālākais lielā mērā ir atkarīgs no kinolentes veidotāju maciņa biezuma. 

Nacionālā Kino centra vadītāja un kinokritiķe Dita Rietuma atzīst, ka ceļš līdz zelta statuetei ir ļoti smags. Sacensība ir sīva, šogad par šo nomināciju Amerikā cīkstēsies 84 kinolentes. Tiklīdz filma nonākusi izvirzīto sarakstā, producenti saņem dažādu ASV sabiedrisko attiecību kantoru piedāvājumus virzīt publicitātes kampaņu. Bez vietējo lietpratēju palīdzības tikt galā nav iespējams. «Ar amerikāņu filmām notiek tas pats, tikai tur likmes ir vēl augstākas,» spēles noteikumus ieskicē Rietuma.

Loterija bez biļetes

Kursietis atzīst, ka igauņu pērnā gada panākumi, iekļūstot piecu fināla nominantu sarakstā, iedvesmoja. Igaunijas un Gruzijas kopražojums filma Mandarīni (Tangerines) kļuva par pirmo Baltijas filmu, kas nokļuvusi Oskara finālā. Kā tas izdevās? Rietuma stāsta, ka igauņi filmas reklamēšanā ieguldījuši vērienīgus līdzekļus – sākuši ar 60 tūkstošiem eiro, bet vēlāk reklāmas maciņš uzblīdis līdz gandrīz pusmiljonam eiro. «Domāju, ka tika pārspīlēts, jo filma ir viduvēja,» igauņu māku sevi pārdot komentē Rietuma. 

Režisora Jāņa Norda filmas Mammu, es tevi mīlu (to pirms diviem gadiem Latvija izvirzīja šai balvai) producente Alise Ģelze piekrīt – igauņu filma nebija startējusi nevienā A klases festivālā, veiksme bija tikai un vienīgi laba reklāmas kampaņa. 

Taču nav arī tā, ka labs un dārgs sabiedrisko attiecību kantoris garantēs Oskaru. Ir jāsakrīt vairākiem mozaīkas gabaliņiem, Mandarīnu gadījumā tā bija politiski aktuāla tēma – nestabilitāte un militārie konflikti. «Ļoti precīzs tematiskais akcents, kas atbalsojas dramatiskajos notikumos pasaulē,» saka Dita Rietuma. Savukārt poļu filma Ida, kura pērn saņēma Oskaru kā labākā ārzemju filma, aizskāra holokausta tēmu, kas «vienmēr atrod dzirdīgas ausis Amerikā». 

Tomēr vienotas receptes nav. Ģelze piebilst, ka ir svarīgas arī ASV un izvirzītājvalsts attiecības, kurš reģions amerikāņiem tajā brīdī ir svarīgs. Taču, lai filma šos gabaliņus savāktu vienā puzlē, ASV Kinoakadēmijas locekļi vispirms jāpierunā filmu noskatīties! 

Filmas Modris režisors Kursietis gan met akmeni filmu virzītāju lauciņā. «Tā ir kā loterija, tev ir jānopērk biļete. Līdz šim mēs to neesam pirkuši, bet cerējuši uzvarēt,» saka režisors, kurš domā, ka iekļūt nominantu sarakstā nav neiespējami, bet ieguldāms liels darbs un līdzekļi. 

Producente Alise Ģelze neslēpj, ka filmai Mammu, es tevi mīlu valsts pirms diviem gadiem piešķīra apmēram 1500 latu, kas ir simboliska summa, ar to izdarīt var ļoti maz. Nacionālais Kino centrs šogad Modrim piešķīris 6500 eiro, ar tiem samaksāts par reklāmas laukumiem profesionālajos kinoizdevumos, piemēram, Variety, paši filmas veidotāji iegādājušies reklāmas The Hollywood Reporter. Ar šo naudu pieticis arī pirmajam kinoseansam, kurš izmaksāja 1500 eiro. Režisors atzīst, ka pēc izvirzīšanas nav zinājis, ko tas nozīmē un cik šis pasākums izmaksās. Saņēmuši kādus sešus piedāvājumus no ASV sabiedrisko attiecību firmām, filmas veidotāji uzzinājuši divus skaitļus – 30 000 eiro, kas ir minimālais b-udžets, un 50 000 eiro, kas ir vidējā nepieciešamā summa, lai sāktu reklāmas kampaņu. «Tad es sapratu, cik man jāsavāc!» 

Uzrunājis visus, kuri iepriekš bija filmas atbalstītāji. Viņu pārsteidzis, ka, piemēram, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, kuras analogs Igaunijā pērn bija lielākais naudas devējs filmai Mandarīni, uzrunāta divas reizes, vispār neatsaucās! 

Pusi no vajadzīgās naudas Modrim iedeva Rīgas dome, pārējo – Kultūras ministrija, banka Citadele. Kursietis uzskata, ka līdz šim ir bijusi nenopietna attieksme, nepietiek ar to, ka valsts filmu tikai izvirza. Kino centra piešķirtie 6500 eiro ir piliens jūrā, saka Kursietis. Viņš pats vērsies Kultūras ministrijā un papildu līdzekļus arī saņēmis. Režisors uzskata – pirms filmu izvirzīt, valstij ir jābūt skaidram mērķim, ko tā ASV vēlas sasniegt. Akli sūtīt filmu uz pasaules otru malu, līdzi neiedodot pieklājīgu summu un neizdomājot, kādus rezultātus gaida, ir nepareizi. «Ceru, ka Kino centrs nākamgad ņems vērā mūsu pieredzi,» saka režisors. 

Iespējama misija

Ar savu pusbiezo maciņu Modris izvēlējās sadarboties ar sabiedrisko attiecību firmu Kean & Kolar Communication, kura pērn strādāja ar Lietuvas spēlfilmu Spēlmanis (The Gambler). Pēc izvirzīšanas katrai filmai Losandželosā pienākas viens bezmaksas seanss kinoakadēmijas locekļiem, Modrim tas būs 14.decembrī. Taču tas ir krietni par maz. Tikai 400 no 5000 Kinoakadēmijas biedru ir iesaistīti labākās ārzemju filmas izvirzīšanā. Šie četri simti izvēlas sešas filmas, vēl trīs izvirza tā dēvētā superžūrija, kuras sastāvs nav zināms. Janvārī izkristalizējas deviņas filmas, kas sāk cīņu par fināla piecnieku, kuru svinīgā ceremonijā paziņo februārī. 

Amerikā noalgotie reklāmas speciālisti Modrim noorganizējuši vēl sešus seansus. «Tas ir labs skaitlis, ar to pietiks, lai esam pamanīti,» spriež režisors. Seansu sprints sāksies decembra sākumā, kad uz Losandželosu dosies arī Juris Kursietis un pats piedalīies trijos seansos. Filmu izrādīšana notiek nelielos privātos kinoteātros, zālēs ar apmēram 40 skatītāju vietām. Kursietis stāsta, ka 4.novembra seansā zāle bijusi gandrīz pilna, žūrija atzinīgi izteikusies par redzēto un Modra lomas tēlotāju aktieri Kristeru Pikšu. 

Kādu vērtējumu šie pirmie skatītāji filmai piešķīruši, nav zināms, tā ir konfidenciāla informācija. Kinoakadēmijas biedri ir cilvēki vecumā ap 50-60 gadiem, kurus internets neinteresē, viņiem svarīgs tiešais kontakts, saruna ar režisoru, secinājis Juris Kursietis. «Viņiem patīk klātienē parunāt, uzdot jautājumus, pačalot.» Svarīgi arī digitālajā laikmetā neierastie drukas materiāli, plakāti, raksti žurnālos, kurus lasa šie vecā kaluma cilvēki. 

Labākā ārzemju filma ir sarežģīta nominācija, stāsta kinokritiķe Dita Rietuma, pārsvarā tās ir filmas, kuras izsijātas caur A klases festivālu – Kannu, Venēcijas, Berlīnes – smalkajiem sietiem. Kinokritiķe domā – būtu naivi cerēt, ka Modris saņems Oskaru, iespējams, nebūs arī nominācijas. Taču nav jāapstājas! Kursietis pārliecināts – tas nav neiespējami, «būtu muļķīgi braukt ar domu, ka cerību nav». Šajā cīņā bieži uzvar nevis labākā, bet pamanītākā filma, tāpēc uzmanība jāizcīna!

«Ir vieta optimismam»

NULL

Saeimas deputāti šogad savu individuālo «kvotu» ietvaros vēlētāju apdāvināšanai atvēlējuši piecreiz vairāk nekā pērn – 10 miljonus

Ja ne treknais gads, tad pārticība gluži kā nierei taukos sagaida Latviju nākamgad – šāds realitātei neatbilstošs priekšstats var rasties, iepazīstoties ar Saeimas deputātu uzlabojumiem valdības sagatavotajā 2016.gada valsts budžetā.

Saeima pirmdien raiti pieņēma nākamā gada budžetu, kas paredz 7,6 miljardu eiro izdevumus (par gandrīz 215 miljoniem vairāk nekā šogad), savukārt ieņēmumi paredzēti par 148 miljoniem lielāki, sasniedzot 7,4 miljardus eiro. Lai nepārkāptu budžeta deficītu viena procenta apmērā no iekšzemes kopprodukta, valdībai vajadzēja cirpt ministriju tēriņus, taču pavisam cits skats uz budžetu bija Saeimas deputātiem.

Kā noskaidroja Ir, deputāti šogad «uzlabojuši» budžeta projektu kopumā par nepilniem 10 miljoniem eiro tā saukto «deputātu kvotu» ietvaros. 

Tā ir nodokļu maksātāju nauda, ko politiķi pretēji Finanšu ministrijas iebildumiem katru gadu budžetā sadala pēc sev vien zināmiem principiem, un nereti tā tiek projektiem vēlēšanu apgabalos, kuros deputātiem vai partijām ir kādas intereses. 

Nākamais gads ir īpašs ar šim mērķim atvēlēto summu – pēc deputātu priekšlikumiem sadalīti 9,8 miljoni eiro jeb gandrīz piecas reizes vairāk nekā pagājušajā gadā, kad deputāti šādām «dāvaniņām» tērēja aptuveni divus miljonus eiro.

Individuālais populisms

«Tā ir sistēmas īpatnība,» saka Budžeta un finanšu komisijas vadītājs Kārlis Šadurskis (Vienotība). «Ja Latvijā nebūtu ieviesta vēlēšanu sarakstu grozīšana – plusiņi un svītrojumi -, tad deputātu priekšlikumu būtu daudz mazāk, jo tas izslēgtu prasījumus pēc populisma deputātu individuālajā līmenī. Protams, paliktu partiju populisms, bet būsim reālististi – sistēma ir tāda, kādu to izveidoja,» saka Šadurskis.

Kopumā deputāti no visām Saeimas frakcijām nākamā gada budžeta grozījumiem bija iesnieguši priekšlikumus par 238 miljoniem eiro. Budžeta komisijā un vēlāk Saeimā atbalstīta tikai daļa – par nepilniem 10 miljoniem eiro, to vidū ir gan paša Šadurska, gan Vienotības līderes Solvitas Āboltiņas priekšlikumi par kopumā 380 tūkstošiem eiro. Tie visi pieņemti, kaut gan formāli pret šādu rīcību iebilst pašas Vienotības finanšu ministrs Jānis Reirs. 

«Valdība balsoja pret visiem šiem priekšlikumiem,» saka Reirs. Ministru šī situācija satraucot, taču līdzīga prakse esot daudzviet Eiropā, un viņš neredz iespēju to mainīt. «Nu, kāda man ir atbildība par maniem partijas biedriem?»

Nepilnus 10 miljonus deputāti sadalījuši lielā vienotībā un saskaņā, taču neviens no aptaujātajiem frakciju pārstāvjiem nevarēja izskaidrot, pēc kādiem principiem tas noticis. 

«Skaidrs, ka koalīcijai ir priekšroka, un tas ir pašsaprotami, bet arī Saskaņas deputātiem tika atbalstīti priekšlikumi, ja nemaldos, par 200 tūkstošiem,» stāsta Budžeta komisijas priekšsēdētāja biedrs Imants Parādnieks (Nacionālā apvienība)

Viņaprāt, iespēja Saeimas deputātiem koriģēt budžeta projektu esot laba lieta, arī apstākļos, kad valstī būtiskās nozarēs trūkst naudas un, piemēram, veselības aprūpes sistēmā 10 miljoni kādiem cilvēkiem varētu būt arī dzīvības vai nāves jautājums. «Ir jāuztur arī garīgā dzīvība, ne tikai fiziskā, tāpēc atbalstītie  priekšlikumi ir samērojami. Nekad naudas visam nepietiks, un vienmēr nāksies kaut kam dot priekšroku,» skaidro Imants Parādnieks.

Arī Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis šādu praksi uzskata par labu. «Es nedomāju, ka, piemēram, kāds ministrs redzētu labāk par mani kādu nozari, jo esmu tomēr no 2002.gada Saeimas deputāts.» Vai šāds naudas izlietojums ir efektīvs, Brigmanis neņemas spriest, «bet es redzu, ka tajās lietās, kur bijis ieguldīts, tas ir bijis ieguldīts par lietu».

Mūzikai, baznīcām, sportam

Kas nākamgad tiks pie papildu finansējuma, pateicoties individuālajiem deputātu, frakciju un komisiju priekšlikumiem?

Maestro Raimondam Paulam nākamgad aprit apaļa jubileja, tāpēc Budžeta komisijā apvienoti ZZS un No sirds Latvijai līderes, bijušās valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas priekšlikumi un nolemts 243 tukstošus eiro piešķirt Latvijas radio bigbendam. 

«Mūsu priekšlikumi nav vērsti uz sīku vajadzību apmierināšanu,» skaidro Sudraba, kuras agrāk vadītā Valsts kontrole savulaik kritizējusi politiķus par šo nelāgo naudas dalīšanas ieradumu. Sudraba skaidro, ka nekādu pretrunu nav: «Jūs redzat, ka No sirds Latvijai piešķirtie priekšlikumi nav par dzimtajos novados atbalstāmiem projektiem.»

Deputāti arī koriģējuši nākamā gada budžetu, vēl 467 tūkstošus piešķirot filmas Dvēseļu putenis uzņemšanai, kurai iepriekšējos gados līdzīgā veidā tika piešķirti 200 tūkstoši. «Absolūta prioritāte, manuprāt,» skaidro Parādnieks. 

No NA priekšlikumiem lielākais atbalstītais – 2,3 miljoni eiro piešķirti, lai pusgadu segtu finanšu «caurumu», kas veidojas pēc tam, kad valsts pārtraukusi līdzfinansēt mazuļu uzturēšanos privātajos bērnudārzos. Nākamā gada budžetā arī paredzēti 20 tūkstoši eiro demogrāfijas pasākuma īstenošanai – Goda ģimenes apliecību ieviešanai. Šo iniciatīvu savulaik rosināja NA, un, lai gan 3+ Ģimenes kartes nostiprinātas Bērnu tiesību aizsardzības likumā, naudas tam līdz šim trūcis, bet tagad ir šādi atrasta.

Miljoni sadalīti arī dažādiem infrastruktūras projektiem virknē pašvaldību, kuras vada Saeimā pārstāvēto partiju politiķi – atbalstīti ZZS deputātu priekšlikumi 343 tūkstošus eiro piešķirt Ventspils Augstskolai Irbenes radioteleskopa uzturēšanai, desmitiem tūkstošu arī Ventspils domei aprīkojuma iegādei izglītības iestādēs un Ventspils poliklīnikā. 

Pie papildu finansējuma dažādiem projektiem tikušas arī lielās pilsētas Liepāja, Jelgava, Cēsis un Rēzekne, kā arī virkne novadu: Aknīstes, Alsungas, Amatas, Baltinavas, Bauskas, Cesvaines, Daugavpils, Dobeles, Dundagas, Garkalnes, Jaunjelgavas, Jaunpils, Jelgavas, Kocēnu, Kokneses, Madonas, Mazsalacas, Neretas, Ogres, Saldus, Saul-krastu u.c.

Lielākie infrastruktūras projekti – Cēsu stadiona rekonstrukcijai papildu 750 tūkstoši eiro, Jēkabpils ģimnāzijas sporta laukuma rekonstrukcijai – 250 tūkstoši. Abas šīs pašvaldības vada Vienotības un tās partneru politiķi.

Papildus šīm iniciatīvām Saeima atbalstījusi vēl virkni individuālo koalīcijas deputātu priekšlikumu simtiem tūkstošu eiro apmērā. No tiem līdere bijusi Vienotības priekšsēdētāja, kas visdāsnāk rosinājusi atbalstīt Lestenes baznīcas atjaunošanas biedrību (80 tūkstoši), biedrību Šamir holokausta muzejam (54 tūkstoši) un Rudbāržu pils renovāciju (149 tūkstoši). 

«Mēs dalām naudu nevis savām vajadzībām, bet sabiedrības naudu – sabiedrības vajadzībām, jo jebkurš no šiem cilvēkiem, jebkurš no šiem objektiem ir sabiedrisks objekts, kurš dod labumu ikvienam cilvēkam, nekādā veidā ne partijai Vienotība vai partijas priekšsēdētājai,» skaidro Āboltiņa. 

Interesanti, ka deputāti atbalstījuši arī bijušā Vienotības frakcijas vadītāja Dzintara Zaķa priekšlikumu 25 tūkstošus eiro piešķirt Mariāņu Palīgu apvienībai, lai nomainītu jumtu Rikavas Dieva apredzības katoļu baznīcai.

Pie ievērojama papildu finansējuma tikušas arī dažas Saskaņas ilgstoši pārraudzītās pašvaldības. 952 tūkstoši eiro piešķirti Olimpiskā centra Rēzekne būvniecībai un daudziem citiem mazākiem projektiem dažādās pašvaldībās.

Pasūtījums medijiem

Papildu nauda tikusi arī medijiem. Atbalstīts Budžeta komisijas priekšlikums piešķirt 203 tūkstošus eiro «sabiedrības izglītošanai un informēšanai nodokļu politikas, ēnu ekonomikas mazināšanas, valsts budžeta ieņēmumu un izdevumu struktūras jautājumos virszemes TV apraidē, nodrošinot iespēju saturu saņemt vismaz 90% Latvijas iedzīvotāju bez maksas». Faktiski tas būs finansiāls atbalsts divām televīzijām – RīgaTV 24 (50 tūkstoši) un reģionālajai ReTV (153 tūkstoši), par kuru satura kvalitāti iepriekš izskanējuši pretrunīgi viedokļi. Jau vēstīts, ka ReTV demonstrē raidījumu Deputāts tuvplānā, kurā kritisku informāciju par parlamentāriešiem ir grūti atrast.

Kāpēc nauda jāpiešķir šīm televīzijām, kuru auditorija turklāt ir neliela – RīgaTV 24 oktobrī sasniedza 0,7%, bet ReTV 0,4% no kopējā TV skatīšanās laika, kamēr līderis TV3 – 12%.

«Cilvēkiem pietrūkst informācijas par valsts nodokļu sistēmu, par mūsu budžeta mērķiem, budžeta disciplīnu, un faktiski tā sajūta man ir, ka cilvēkiem – vienai ļoti lielai daļai – pietrūkst izpratnes arī par to, ko angliski sauc personal finance [privātā finanšu plānošana], kas ir svarīgi katrai mājsaimniecībai,» skaidro Šadurskis. Viņaprāt, iedzīvotāju aizraušanās ar ātrajiem kredītiem apliecinot, ka sabiedrība jāizglīto. «Izpratne par finansēm, naudas augšanas ātrumu, kā tā aug, kur aug un kur neaug, finanšu pratība ir ārkārtīgi svarīga sabiedrībā.» Ar sabiedrisko mediju gan Finanšu ministrija līgumu par šādu pakalpojumu sniegšanu neslēgšot, jo «LTV mums atbildēja stipri pēc termiņa – ka nepiedalīsies».

Vēl papildu finansējums piešķirts multimediju studijas izveidei Latgalē – 155 tūkstoši, kā arī konkursa rīkošanai komerciālajiem medijiem raidījumu krievu valodā veidošanai Latgalē – 71 tūkstotis.

Vēl budžetā atvēlēts valsts līdzfinansējums desmitiem tūkstošu apmērā dažādām sporta organizācijām, virknei biedrību un nodibinājumu, bet vēl 400 tūkstoši Kultūras ministrijai – nevalstisko organizāciju atbalstam un sabiedrības integrācijas politikas īstenošanai.

Nākamā gada budžetā līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem valdība bija atvēlējusi 42 miljonus eiro. Deputātu viestās korekcijas galvenokārt skar šo sadaļu, kas pēc galīgā balsojuma Saeimā sarukusi līdz 32 miljoniem eiro. Ko darīs, ja nākamgad būs tādas neparedzētās vajadzības, kurām naudas nepietiks, Šadurskis atbild lakoniski: «Tad nebūs šīs naudas.» 

Kāpēc šādā veidā parlamentārieši tērējuši krietni vairāk nekā agrāk? «Tautsaimniecība vienmēr aug lēnāk, nekā sabiedrības gaidas par to, un ir vieta arī mazliet tādam apmierinātam optimismam,» skaidro Budžeta komisijas vadītājs. Viņš atgādina, ka nākamā gada budžets paredz «medicīnas darbiniekiem tādu piemaksu pie algas, kāda nekad nav bijusi, un tomēr ar lielām grūtībām sarunu rezultātā izdodas novērst streiku, pedagogiem no nākamā gada septembra ir šie deviņi miljoni eiro, pilna gada griezumā – 27, kā nekad nav bijis, un tomēr ir streiks.»

Politiķis uzskata, ka «sabiedrības gaidas uz labāku dzīvi, uz arī to mazo sīko lietu sakārtošanu, kas ir pašvaldībās, ir pietiekami spēcīgas», tāpēc arī Seimas lēmumos «nevar būt 100% taupība, jo 100% taupības gadā nāk trūkums un posts».

Zaķa pragmatiskā diēta

Balsu pirkšanas skandāla dēļ no Vienotības aizgājušais, bet Saeimas frakcijā palikušais deputāts Dzintars Zaķis cer uz jaunu, «riktīgi centrisku» politisku spēku

Paldies, man ir diēta. Tā Dzintars Zaķis īsziņā 21.oktobrī atbildēja uz Pusdienu sarunas piedāvājumu. Un piebilda – «ja nopietni», vispirms jātiek galā ar savām domām. Pēc mēnesi ilgušas saziņas (kuras laikā viņam bija blīvs darba kalendārs, lielākoties «pie vēlētājiem Latgalē», bet tiesa pieņēma jau otro lēmumu lietās par balsu pirkšanu viņa labā, savukārt partijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa rosināja valdi lemt par viņa izslēgšanu, taču Zaķis pats paziņoja par aiziešanu no Vienotības, bet bijušie partijas biedri neizbalsoja viņu no Saeimas frakcijas) pagājušo ceturtdien tikāmies Grand Brasserie restorānā. Dzērām ingvera tēju.

Savas domas par balsu pirkšanu Latgalē pieredzējušais politiķis ir acīmredzami sakārtojis – jau otrais tiesas lēmums apstiprinot, ka viņš neesot vainīgs. Kaut arī bija izbraukājis reģionu «krustām šķērsām», neesot zinājis, ka šādas nelikumības notiek. Latgalē «cilvēki ir sirsnīgi, bet viņi ir izmisumā» un «par naudu ir gatavi darīt to, kas ir uz likuma robežas». Taču viņa izcili labais rezultāts vēlēšanās (no 3.vietas partijas sarakstā uz pirmo), esot vēlētāju atzinība par darbu viņu labā. 

Zaķis uzreiz brīdina, ka nevēlas komentēt bijušās partijas «iekšējo dzīvi», kaut gan, paziņodams par aiziešanu no Vienotības, bija pārmetis tai stagnāciju. «Ir pielikts punkts, vairs nekomentēju to, kas mūsu starpā bijis.» Vai var uzskatīt par punktu balsojumu frakcijā par viņa izslēgšanu, kurā balsis sadalījās 9:12? Zaķis norāda, ka frakcijā ir pārstāvji arī no apvienības reģionu partijām, tāpēc tur «pragmatisma ir neskaitāmas reizes vairāk nekā partijā».

Taču par kopējo politisko un valdības situāciju viņš runā labprāt.

«Izskatās, ka šī valdība mainīsies,» viņš spriež, ja arī «proporcijas valdībā būtiski nemainīsies.» Viņaprāt, valdības lielākā problēma – tā «nav izlēmīga». Viņš piemin izglītības reformu, ko visi gaida, bet kas «nesanāk un nesanāk», un «ar veselību ir tieši tas pats», arī pasažieru vilcienu iepirkums arvien kavējas.

Zaķis uzsver būtiskāko valdības īpatnību – tikai divi ministri ir «sākuši kā politiķi – [tieslietu ministrs Dzintars] Rasnačs un [finanšu ministrs Jānis] Reirs». Pārējie esot sākuši kā ierēdņi vai uzņēmēji, nevis Saeimā ievēlēti politiķi. Viņaprāt, «ierēdņu klasiskā domāšanas maniere» esot «labāk nedarīt, ja redz, ka iespējamas kādas nepatikšanas». 

Viņš arī norāda uz «Eiropas tradīciju», ka partijas vadošie cilvēki ieņem amatus izpildvarā, kā tas diemžēl nav Latvijā. Vai to mainītu Vienotības priekšsēdētājas Āboltiņas kļūšana par premjerministri? «Tik niansēti» viņš nevarot atbildēt, taču neviena no koalīcijas partijām nevirza savus vadoņus izpildvarai.

Atgādinu, ka ZZS premjerministra kandidāts ir Aivars Lembergs. Vai viņam vajadzētu kļūt par premjerministru? «Nē,» Zaķis ir pārliecināts, taču «šā kunga ietekme Latvijas politikā pēdējā laikā ir pieaugusi pamatīgi» – viņam ir ne tikai frakcija Saeimā, bet arī «milzīga ietekme dažādos izpildvaras gaiteņos». 

Kā mainīs valdību, ja neviena partija nav gatava aiziet no koalīcijas? «Acīmredzot jāsagaida partijas, kurā es sastāvēju, kongress [5.decembrī]», kurā tikšot lemts «par kaut kādu scenāriju, kā Straujuma pārstāj būt premjerministre». «Spiediens uz Straujumu būs», bet nav izslēgts arī «zināms sastinguma stāvoklis» – partijas vadība saka, ka premjerministrei jāatkāpjas, bet viņa – «nē».

Zaķis neuzskata, ka aicinājumi nomainīt Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci varētu būt iegansts valdības krišanai. Āboltiņas neapmierinātību pēc Mūrnieces 18.novembra runas viņš drīzāk uzskata par Saeimas bijušās priekšsēdētājas «sievišķīgu greizsirdību», ka pašai nācās pamest tik augstu amatu. Bet valdības mainīšanai viņš paredz «ļoti dažādus iespējamos scenārijus», jo «nav jau smuka scenārija – pat ja nokaitina tēvzemiešus, tas nenozīmē, ka viņi rīt nobalsos pret premjeri». 

Zaķis atbild, ka negribot «bez dziļākas analīzes mētāties ar kādām frāzēm», kad vaicāju, kāpēc Vienotība no tiesiskuma un korupcijas apkarošanas karognesējas arvien vairāk pārtop par tipisku politekonomiskās nomenklatūras daļu. «Tas man jāpārdomā.» Bet vai pats nav palīdzējis partijai izvirst kompromisos, sākot jau ar nodokļu apiešanas shēmu, pirms trim gadiem pērkot auto? «Tā bija aplamība,» Zaķis saka. «Bet vainu atzinu, kļūdu laboju,» viņš uzskata un norāda, ka citi Saeimas deputāti secinājumus nav izdarījuši un vismaz «trīs džipi reģistrēti uz biedrībām», taču sabiedrībai par to neesot nekādas intereses. 

«Bet ko nu mēs par tādām lietām,» viņš aizrāda. Viņaprāt, Vienotība jau daudzus gadus ir «varas partija», un tāds tai arī elektorāts, nevis kā savulaik Jaunajam laikam, kura vēlētājiem «acis dega par korupcijas apkarošanu». Jau kopš «valsts glābšanas no krīzes epopejas» Vienotības vēlētājs gaidot «varas partijai raksturīgu rīcību – pieņemti lēmumi, izdarīti darbi un uzlabojumi visās dzīves sfērās». «Šādas rīcības nebija.» Protams, viss esot jādara atbilstoši labas pārvaldības principiem, «jācīnās ar korupciju – viennozīmīgi», taču «tā ne tuvu nav galvenā komponente». Varas partijai neesot jāmeklē īpaši lozungi, vienkārši – «izdari, un cilvēki tevi nēsās uz rokām», uzskata nu jau viens no bijušajiem Vienotības līderiem.

Vienotība zaudē atbalstītājus, tāpēc kopš pavasara notiek diskusijas, ka «valdība būtu jārestartē, vismaz jādabū jauna elpa». Vai jaunā elpa būtu Āboltiņa premjerministres amatā? «Nu jau ir par vēlu,» domā Zaķis. Tas bijis jādara pēc Valda Dombrovska demisijas. «Kad bija tāda iespēja ņemt varu rokās, vajadzēja ņemt.» Tagad par to varot runāt tikai «pagātnes izteiksmē».

Zaķis salīdzina – ja «pagrieztos iespēja, ka kāds dotu varu rokās» ZZS, bet viņi kārtējo reizi «gribētu būt kaut kur pa vidiņu valdībā», varot pienākt brīdis, «kad sabiedrība teiks – nu, draugi, cik tad var?». «Mērs, cik tu vari atteikties no piedāvājuma, nav bezgalīgs.» 

Dzeram jau otro tējas kanniņu. Zaķis atgādina – politiķis ir tikai tik liels, cik lielu pretinieku var atļauties. «Nevar katru uzbrukumu uztvert personiski. Ja apvainojies uz katru, kas nepatīk, – tev beigas.»

Viņš bilst, ka «muļķīgākais» scenārijs jebkurai partijai būtu gāzt savu premjerministru un tad attapt, ka nevar izveidot citu valdību. 

Taču no partijas aizgājušais Zaķis nav pesimists. Neesot izslēgts, ka «manai frakcijas vadītājai» Āboltiņai izdotos «savākt labu komandu un panākt, ka lietas iet», un Vienotība un valdība atgūst popularitāti sabiedrībā. Zaķis ir pārliecināts, ka sabiedrība aizmirstu arī Āboltiņas ūjināšanu pensionāru piketā šovasar. Vēlēšanu rezultāti parādījuši, ka ar viņa džipa pirkšanu arī «nav tik traki», un šī tēma esot aktuāla tikai «mazajā sabiedrībā, kas te grozās pa Vecrīgu».

Cik deputātu Vienotībai būs nākamajā Saeimā, ja vispār būs? «Tas atkarīgs no tik daudziem apstākļiem, ka šobrīd neko ticami prognozēt nevar.» Vienotības stiprākā īpašība trijās Saeimās līdz šim bijusi spēja «uztaisīt jaunu mutāciju», taču «divreiz vienā upē neiekāpsi». Svarīgi, «kāda būs tagad valdība, kāda būs pēc tam», jo parasti vienas Saeimas laikā nomainoties trīs valdības.

Zaķis cer uz reģionu politiķiem, kuri varētu izveidot «riktīgi centrisku» politisku spēku. Viņaprāt, sabiedrība gaida «spēju realizēt lēmumus praksē», tāpēc būtu jāpieaug spēkā «pragmatiķiem, kuri ir izlēmīgi un atbildīgi politiķi».

Ēdienkarte

Ingvera tēja ar medu