Viens no Eiropas pazīstamākajiem režisoriem Alvis Hermanis (49) stāsta par savu jauno iestudējumu Divpadsmit krēsli, par Putinu kā testu pasaulei un pusdienām ar Angelu Merkeli
Ziņa, ka Alvis Hermanis iestudēs padomju laiku klasiku – Ilfa un Petrova romānu Divpadsmit krēsli -, apšalca latviešu kultūras aprindas, un biļetes uz pirmajām septiņām izrādēm Jaunajā Rīgas teātrī tika izpārdotas divās stundās. Pēc izslavētajiem operu iestudējumiem šogad Briselē, Zalcburgā un Berlīnē Hermanis atgriežas Rīgā ar darbu, kas dziļi iesakņojies PSRS stagnācijas laikus piedzīvojušo atmiņās. Ko Hermanis atradis Divpadsmit krēslos? Kādas atziņas atvedis no saviem jaunākajiem piedzīvojumiem ārzemēs? Par to šī saruna.
Kāpēc tu nolēmi iestudēt Divpadsmit krēslus?
Pirmā doma bija tikai un vienīgi satikties ar varoņiem. No pusaudža laikiem daudziem cilvēkiem šī grāmata ir viena no svarīgākajām. Sākumā bija paredzēts vienkārši divus mēnešus patīkami pavadīt laiku ar jautriem mēģinājumiem, bet sanāca krietni sarežģītāk. Atklājās – materiālam, kurš padomju laikā bija kā jautra satīra par padomju iekārtu, ir daudz un dažādas slepenas durvis. Pagājušajā gadā biju viesizrādēs Odesā. Grāmatas autori arī nāk no Odesas, un visi mani ebreju draugi stāsta, ka Divpadsmit krēsli ir Odesas ebreju ielas folklora. Būdams Odesā, es [par to] pārliecinājos.
Vēl lielāks pārsteigums bija teksts. Šis it kā jautrais stāsts par briljantiem, kas apslēpti vienā no divpadsmit krēsliem, ir pilns ar atsaucēm un parodijām par visu krievu literatūras klasiku pēc kārtas, sākot no Dostojevska līdz Bulgakovam. Vārdu sakot, teksts īstenībā ir ļoti vieds. Līdzībās autori ir gribējuši pateikt svarīgas lietas par dzīves jēgu. Tas bija liels pārsteigums man pašam.
Tev JRT ir aizkustinoša izrāde Kabalas noslēpumi, arī Vēlie kaimiņi Minhenē, kas veidotas pēc Īzaka Baševisa Zingera stāstiem. Abas izrādes attēlo ebrejus Latvijas teātrī neparastā veidā. Redzam cilvēkus, kuri, cita starpā, ir arī ebreji. Latviešu literatūrā parasti vispirms ir ebrejs, pēc tam cilvēks.
Skaidrs, ka ebreju jautājums līdz pat šai dienai ir karsts kartupelis Latvijas sabiedrībā, bet tas, protams, nebija iemesls veidot izrādi. Mums gandrīz vienā dienā sakrīt pirmizrāde ar operu Valentīna, kurai drīzāk piemērojams šāds konteksts.
Pēc Kabalas noslēpumu izrādes dzirdēju dažas īpatnējas atsauksmes. Esot cilvēki, kuriem bijis grūti emocionāli pieslēgties kabalas stāstiem, jo viņi vienkārši nesaprot, kāpēc jāskatās stāsti par kaut kādiem ebrejiem. Tas mani pārsteidza.
Bet kāpēc tev tieši Zingera stāsti likās interesanti?
Viena no svarīgākajām lietām, ko mamma bērnībā man iemācīja – tas, ko mēs redzam, nenozīmē, ka tā arī ir. Aiz redzamā vienmēr ir paslēpts kaut kas pilnīgi cits. Mana mamma nav latviete (Hermaņa māte ir poliete – red.). Veids, kā ebreji lieto Toru, svētos rakstus – kā zinām, šo tekstu atšifrēšana un komentēšana ir bezgalīgs process. Pasaule, kā kabala to māca, īstenībā ir citāda, nekā mēs to redzam. Tas ir fundamentāli citāds veids, kā skatīties uz dzīvi.
Te atgriežamies pie Divpadsmit krēsliem, kur mūsu atmiņu priekšstats nav tas, ko jūs rādāt. Vai jūti kādas izmaiņas savā vai aktieru attieksmē pret darbu, kas ir ļoti cieši saistīts ar pavisam citu sabiedrību un citu laiku?
Pilnīgi skaidrs, ka Divpadsmit krēsli vai [tā turpinājums] Zelta teļš publikas apziņā ir iegājuši, pateicoties kino un televīzijas versijām no padomju laikiem, un protams, ka viņus gaida bezgalīga vilšanās, kad viņi ieraudzīs, ka mēs darām kaut ko citu ar šiem tēliem. Taču būs par vēlu, jo biļetes jau ir nopirktas, kā teiktu [izrādes galvenais varonis Ostaps] Benders.
Jautājuma otra puse – bērni, kuri ir dzimuši pēc Padomju Savienības sabrukuma un tagad ir pietiekami lieli, lai varētu atnākt uz izrādi un to novērtēt. Ko tava sešpadsmitgadīgā meita varētu teikt par šo izrādi?
Esmu sen zaudējis jebkādas ilūzijas ielīst jauniešu galvās. Tam es vairs laiku netērēju. Tā ir arī mūsu Jaunā Rīgas teātra pasludinātā ideoloģija: mēs komunicējam ar savas paaudzes skatītājiem. Ja ir jaunāki cilvēki, kas grib piedalīties šajā sarunā, un viņiem tas ir interesanti, tad ir labi, bet mēs uzturam dialogu ar savas paaudzes skatītājiem, ar kuriem kopā arī taisāmies novecot.
Nu jau divus gadus esi nopietni ķēries pie operas iestudējumiem ārpus Latvijas. Ir režisori, piemēram, Ingmars Bergmans, kurš strādāja gan teātrī, gan operā, gan kino. Acīmredzot viņš uzskatīja, ka ir lietas, kas jātaisa kā teātris, citas – kā kino. Vai tev arī ir sajūta, ka ir kas tāds, ko vari izteikt tikai teātrī, bet kaut ko citu tikai operā?
Rupji sakot, ir divu veidu mākslinieki. Ir tādi, kas visu mūžu zīmē vienu bildi, un ir otri, kuru stils ir tāds, ka viņiem nav nekāda stila. Ja nosaucam vārdu Semjuels Bekets, ir skaidrs – ā, Bekets, viņš tikai vienā stilā arī strādāja. Nosaucam [režisoru] Bobu Vilsonu, visiem skaidrs – ā, Bobs, nekādas atkāpes tur nav paredzētas. Taču es drīzāk piederu pie tās grupas, kura… Varbūt mēs pat īsti neesam mākslinieki, bet drīzāk amatnieki, kuriem interesē un kuri grib izmēģināt simt dažādos veidus, kā stāstus var izstāstīt ar teātra valodu.
Kaut kādā ziņā šie režisori amatnieki varbūt nav mākslinieki, jo tāds simtprocentīgs mākslinieks ir savas vīzijas varā, pat nekontrolē savu likteni. Viņš drīzāk darbojas kā medijs. Viņam nav izvēles. Beketam nevar teikt – zini ko, Sem, neapniks tev vienreiz tās absurda lugas? Varbūt uzraksti mums kādu salonkomēdiju. Viņš jau nemaz nevar, nespētu uz tādu pasūtījumu atsaukties.
Kritikas par taviem darbiem ārzemēs visi tagad var lasīt internetā. Dažas ir labas, dažas sliktas. Tu ņem vērā to, ko kritiķi raksta?
[Diriģents Daniels] Barenboims man pastāstīja savu pieredzi. Kā zināms, viņš bija pianists brīnumbērns. Kad mazajam puikam bija pirmais lielais koncerts Buenosairesā, divas galvenās Argentīnas galvaspilsētas avīzes uzrakstīja diametrāli pretējas kritikas. Viena rakstīja, ka beidzot ir parādījies jaunais Mocarts. Otra teica – vai tiešām kāds nevar vecākiem pateikt, ka nevajag bērnu mocīt. Barenboims man stāstīja, ka viņa mamma esot ierāmējusi abas recenzijas un pielikusi pie sienas. Visu mūžu…
Berlīnē es Barenboima dzīvoklī redzēju šo atgādinājumu, ko māksliniekam nozīmē kritika. Kritiķiem ir liels spēks attiecībā uz jauniem māksliniekiem. Tad viņi var izšķirt – īkšķis augšā vai īkšķis lejā. Taču, kad mākslinieks ir jau nostabilizējis savu statusu, tad par kritiku ir ne silts, ne auksts. Tad tas nekādā veidā nespēj ietekmēt kuģa peldēšanu.
No preses konferences, kurā tika pieteikta JRT jaunā sezona, mediji izcēla tavu atziņu, ka jauniestudējumos dominē krievu autoru darbi. Taču vairāku gadu garumā latviešu teātru repertuāros krievu dominante visur ir liela. Tev ir kādas versijas, kāpēc?
Ir kaut kāds kļūdas koeficients cilvēka uzvedībā, kas padara viņu par cilvēku. Kaut kādā veidā šis kļūdas koeficients krievu cilvēkā ir krietni augstāks nekā pārējās tautās, vismaz Eiropā. Tas sagādā milzu grūtības krievu cilvēkam sakārtot savu sadzīvi, bet, no otras puses, visās mākslinieciskajās izpausmēs tas, protams, ir viens vienīgs pluss. Tāpēc ka šis kļūdas koeficients arī padara cilvēku interesantu. Cilvēka esības drāma ir interesantāka nevis tur, kur viss ir glīti un smuki sakārtots un sapakots, bet tur, kur ir šis bacilis, vīruss, kur ir šī kļūda, slimība. Tāpēc ne jau tikai Latvija, bet visa pasaule ir apsēsta ar Dostojevski un tā tālāk.
Krievu valodā ir tāds netulkojams vārds – narod bogonosec. Burtisks tulkojums – dieva nēsātāja tauta. To dievu apkārt staipīdama, šī tauta savos garīguma meklējumos dažreiz iemaldās tādos kaktos, kur neviens ne par kādu cenu negribētu ielīst. Tāds piemērs. Franču naftas magnāta, liela Putina drauga privātlidmašīna, [paceļoties lidostā], uzskrien virsū piedzērušam sniega tīrītājam, savukārt pirmais, ko izdara glābēji, – apzog līķus. Atņem mirušajam pilotam Šveices pulksteni, stjuartēm noplēš kaklarotas, atņem datorus. Šāds stāsts, protams, ir iespējams tikai Krievijā.
Mākslinieki ir kā tādas sūdu vaboles. Viņiem ir vajadzīgs tas sūds, kurā rakņāties. Baltā, sterili dezinficētā istabā māksliniekam vienkārši nav ko darīt. Es domāju, tas ir iemesls, kāpēc ne tikai Latvija, bet puspasaules kā tādas sūdu vaboles ir kritušas uz krievu literatūru.
Vēl ir tāda lieta kā valoda. Ja pieņemam, ka veids, kā katra tauta ir izveidojusi savu valodu, ietekmē tautas uzvedības modeli, tad redzam – krievu valoda ir ārkārtīgi fokusēta uz to, lai izteiktu emocijas. Ir tūkstoš dažādu nianšu, kā pateikt kādu sentimentu. Savukārt angļu valoda, cik saprotu, pasauli cenšas strukturēt. Piemēram, juridiskiem dokumentiem angļu valoda, kā esmu dzirdējis, esot vispiemērotākā valoda. Savukārt franču valodas spēks ir tieši jutekliski izbaudīt, aprakstīt šo dzīvi.
Krievu valoda pati norāda uz to, ka šīs valodas uzdevums nav pasauli beidzot sakārtot. Tur tas pat nav paredzēts. Valoda ir domāta tikai tam, lai vēl vairāk kā tāds lentenis, kā tārps izložņātu visapslēptākos dvēseles nostūrus. Ir bīstami tā novienkāršot, bet es to stāstu kā piemēru.
Tu daudz lasi?
Es cenšos ļoti, lasu vienlaikus kādas septiņas grāmatas. Ja es būtu zinājis pusaudža vecumā, kad grāmatas tika aprītas, ka tas ir brīnišķīgākais, kas dzīvē var būt – sēdēt mājās un lasīt biezas grāmatas… Tā ka pensija tiek gaidīta ar lielu nepacietību. Lasot [bērnībā] likās, ka īstā dzīve būs kaut kādi piedzīvojumi, viss tas jampadracis, bet patiesībā īstā dzīve ir sēdēt istabā un lasīt grāmatu…
Ko tagad lasi?
Es lasu vairākas grāmatas vienlaikus. Savos 49 gados saprotu, ka nav jau palicis tik daudz laika, lai izlasītu visas pasaules grāmatas, līdz ar to jāsāk domāt, ko lasīt un ko nelasīt. Ja runā par daiļliteratūru, cenšos lasīt tādas lietas, ko citi ir atzinuši par vērtīgāko.
Turklāt cenšos lasīt oriģinālvalodās, un tas krietni visu palēnina. Ja lasi Tomasu Mannu vai Marselu Prustu, tad tomēr vārdnīcas ir vajadzīgas. Mans plāns ir lasīšanā sasniegt tādu līmeni, lai pensijas vecumā varu ne tikai krieviski un angliski, bet arī franciski, vāciski un itāļu valodā lasīt bez vārdnīcas. Jo, kad lasi oriģinālā, tu saskaries ar valodu fiziski, jutekliski.
Īstenībā es ar vārdnīcu nelasu. Es lasu paralēlus tekstus.
Šodien sāku lasīt grāmatu par to, kā latvieši dibināja čeku. Sāku interesēties par šo tēmu, jo man liekas, ka par to tomēr derētu uztaisīt kādu izrādi. Varbūt esi dzirdējis teicienu – kad Dzeržinskis izgāja no kabineta, čekisti pārgāja uz latviešu valodu. It kā bija tāda versija, ka Putinam lielākā autoritāte no vēstures, tas role model [paraugs] bija [padomju militārā izlūkdienesta dibinātājs Jānis] Bērziņš. Te mēs varbūt saprotam, no kurienes tas viss sākās.
Mani interesē, kāpēc vienai lielai daļai latviešu, visādiem komponistiem un hokeja līdzjutējiem liekas, ka tas, kas tagad notiek Krievijā, ir forši. Es to gribu saprast. Man liekas, atbilde ir jāmeklē pie tiem daudzajiem latviešiem, kuru tur [Krievijā] bija desmitiem tūkstošu – viņi ne tikai dibināja čeku, bet beigās 1937.gadā arī visi kļuva par upuriem.
Esam nonākuši pie politikas. Ko esi dzirdējis no paziņām Krievijā par saviem izteicieniem pēc iekļaušanas Krievijas melnajā sarakstā un par Putina uzrunu pēc izrādes Šukšina stāsti Maskavā?
Īsziņās, kuras man pienāca, pārsvarā draugi šausmīgi rupji lamājās. Kā zināms, viņiem tagad ir oficiāli aizliegts rupji lamāties.
Kad ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs sāka visu to spēlīti ar sarakstiem, viņš izdarīja ļoti gudru soli – vienā brīdī vienkārši aizbāza mutes visiem Krievijas kultūras darbiniekiem, kuriem būtu kāda vēlēšanās piedalīties propagandā. Jo, protams, viņiem visiem gribas uz Eiropu. [Aktierim Mihailam] Porečenkovam, piemēram, ir māja Spānijā, un tāda situācija ir gandrīz visiem. Es domāju, pienāks brīdis, kad krievu kultūras ļaudis Rinkēvičam pateiks paldies. Ir tāds teiciens, tas gan krieviski labāk skan – tikai pavasarī mēs uzzināsim, kurā vietā kurš ir kakājis. Kad viss beigsies, daudzi būs priecīgi, ka nepateica kādu lieku teikumu un nesabojāja savu reputāciju.
Es vispār domāju, ka Putinam ir jāsaka milzīgs paldies, jo šis mazais cilvēks ir izgaismojis tik daudzus. Tas ir kā tests, kā katalizators. Tik daudz kas uz šīs pasaules, ne tikai Latvijā, visur apkārt, parādās pilnīgi citā, negaidītā gaismā. Kā jau sākumā teicu – tas, ko redzam, nav tas, kas īstenībā ir. Putins ir palīdzējis izgaismot miljonu svarīgu lietu.
Vai tev ir grūti sadarboties ar cilvēkiem, kas ir viņa piekritēji? Gidons Krēmers intervijā man teica, ka viņš ar krievu diriģentu Valēriju Gergijevu nevarētu spēlēt. Tev sagādā grūtības, piemēram, sadarboties ar operdziedātāju Annu Ņetrebko?
Es par to lietu runāju ar Ņetrebko. Mūs vasarā Zalcburgā Angela Merkele uzaicināja pusdienās – Plāsido Domingo, Ņetrebko un mani, un es gribēju ar Annu saskaņot viedokļus pirms tam, jo sapratu, par ko būs saruna. Ņetrebko pozīcija ir diezgan neitrāla. Redzi, Ņetrebko ir tā privilēģija, ka viņa tādos mākoņos lido, tādās stratosfērās atrodas, ka galīgi ne no viena nav atkarīga atšķirībā no Gergijeva. Viņa tur nevienam nav parādā. Viņa nav ideoloģiski piejaucēta.
Kādu iespaidu uz tevi atstāja Merkele?
Tas bija augustā. Pusdienas gandrīz divas stundas. Bija liels pārsteigums, ka viņa sevi ļoti identificē ar Austrumeiropu. Uzzinot, ka esmu no Austrumeiropas, viņa tā – nu, kā savējie. Mēs, kas esam auguši padomju sistēmā, kaut kādā ziņā līdz mūža galam netiksim vaļā no šīm brillēm, kā uz pasauli skatāmies. Man bija pārsteigums, ka viņa ne tikai labi runā krieviski – daļa sarunas bija krievu valodā, kad mēs negribējām, lai apkārtējie saprot -, bet izjūt krievu mentalitāti, arī padomju mentalitāti.
Līdz ar to Merkelei ir skaidra visu notikumu iracionālā puse. Tas ir svarīgi, jo cilvēks, no kura būtībā pašlaik ir atkarīga Eiropas drošība, ir spējīgs izjust un saprast notiekošā iracionālo dabu, ar ko rietumniekiem bieži ir problēmas. Viņi cenšas kaut kā loģiski, pragmatiski to izskaidrot, bet šajā gadījumā loģiska izskaidrojuma īstenībā nav. Mani pārsteidza, ka Merkelei ir ļoti, ļoti skaistas acis. Gaišzilas, milzīgas. Protams, viņa ir harismātisks cilvēks.
Jau vairākus gadus tavus izteicienus, piemēram, ka esam «neizglītotā vairākuma ķīlnieki», varētu raksturot ar vārdu «elitārisms». Vai tiešām vienmēr var paļauties uz izglītoto mazākumu, ka tas pieņems pareizos lēmumus visas valsts interesēs?
No tā, ka vairākums nav spējīgs pieņemt pašus gudrākos lēmumus, es neatkāpjos. Tomēr ir arī skaidrs, ka pilsoniska un demokrātiska sabiedrība ar visiem mīnusiem ir vienīgā izvēle. Citādi vienkārši iestājas stāvoklis, kad ir aunu bars un viens, kas to ved. Līdz ar to sentimenti, ka tagad Latvijai ir vajadzīgs visu ievēlēts prezidents, kuram būtu lielāka teikšana… Tādu lietu var atbalstīt tikai tie, kas grib, lai atgriežas laiki, kad sabiedrība ir aunu bars. Es domāju, ka ideja par tautas vēlētu prezidentu ir mūsu ienaidnieku ideja.
Vēl viens jautājums, kurš šajās dienās uzpeldējis, ir par Ziedoni. Tu par viņu es uztaisījis izrādi. Vita Matīsa Latvijas televīzijā uzdeva jautājumu, kāpēc Nacionālās bibliotēkas koncertzāle ir nosaukta Ziedoņa vārdā, jo, viņasprāt, tā tiek pateikts – gatavība ieņemt redzamu vietu padomju laika mākslas hierarhijā ir labi, savukārt tādi cilvēki kā Knuts Skujenieks vai Vizma Belševica, kurus padomju vara represēja, netiek novērtēti. Vai tev šķiet pareizi, ka bibliotēkas zāle ir nosaukta Ziedoņa vārdā? Vai viņš šajā aspektā ir pilnībā izvērtēts?
Tas, protams, ir emocionāls jautājums. Ja uz svariem sāks svērt tādas nianses, tad nekādas sacensības jau nevar riktīgi organizēt. Kāpēc Ziedonis emocionāli to būtu pelnījis un kāpēc tas tā notika, es varu iztēloties. Es jau arī gluži nepiederu pie tiem laikiem, man nav tādu atmiņu, bet, cik saprotu, viņš tomēr bija viens no harismātiskākajiem [dzejniekiem]. Cik padomju Latvijas sieviešu bija viņā iemīlējušās!
Vitai Matīsai vienkārši paveicās, ka viņa atradās drošā attālumā. Cik padomju latviešu literatūras pētnieces ir slēpušās diennakti tualetē, lai tiktu uz viņa koncertiem, tā tomēr ir riktīga psiholoģiska trauma uz visu mūžu. Tam kaut kādā veidā, protams, vajadzēja izpausties. Tādā ziņā Ziedonis varbūt arī bija pēdējais romantiskais varonis. Pēc viņa romantisms izgāja no modes.
CV
Dzimis 1965.gada 27.aprīlī
1988.gadā beidzis Latvijas Valsts konservatorijas teātra mākslas nodaļu
No 1997.gada maija Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs
Ar JRT iestudētām izrādēm piedalījies neskaitāmos teātra festivālos un viesizrādēs apbraukājis visu pasauli
Viņa iestudējumi saņēmuši daudzas balvas gan Latvijā, gan ārpus tās, to skaitā Krievijas teātra prēmijas Zelta maska 2010.gadā un Jaunās realitātes balvu Europe Theatre Prize 2007.gadā
Pēdējos gados pievērsies arī operu iestudējumiem uz prestižākajām Eiropas skatuvēm: Zalcburgā, Berlīnē, Briselē
