Viens no Eiropas pazīstamākajiem režisoriem Alvis Hermanis (49) stāsta par savu jauno iestudējumu Divpadsmit krēsli, par Putinu kā testu pasaulei un pusdienām ar Angelu Merkeli
Ziņa, ka Alvis Hermanis iestudēs padomju laiku klasiku – Ilfa un Petrova romānu Divpadsmit krēsli -, apšalca latviešu kultūras aprindas, un biļetes uz pirmajām septiņām izrādēm Jaunajā Rīgas teātrī tika izpārdotas divās stundās. Pēc izslavētajiem operu iestudējumiem šogad Briselē, Zalcburgā un Berlīnē Hermanis atgriežas Rīgā ar darbu, kas dziļi iesakņojies PSRS stagnācijas laikus piedzīvojušo atmiņās. Ko Hermanis atradis Divpadsmit krēslos? Kādas atziņas atvedis no saviem jaunākajiem piedzīvojumiem ārzemēs? Par to šī saruna.
Kāpēc tu nolēmi iestudēt Divpadsmit krēslus?
Pirmā doma bija tikai un vienīgi satikties ar varoņiem. No pusaudža laikiem daudziem cilvēkiem šī grāmata ir viena no svarīgākajām. Sākumā bija paredzēts vienkārši divus mēnešus patīkami pavadīt laiku ar jautriem mēģinājumiem, bet sanāca krietni sarežģītāk. Atklājās – materiālam, kurš padomju laikā bija kā jautra satīra par padomju iekārtu, ir daudz un dažādas slepenas durvis. Pagājušajā gadā biju viesizrādēs Odesā. Grāmatas autori arī nāk no Odesas, un visi mani ebreju draugi stāsta, ka Divpadsmit krēsli ir Odesas ebreju ielas folklora. Būdams Odesā, es [par to] pārliecinājos.
Vēl lielāks pārsteigums bija teksts. Šis it kā jautrais stāsts par briljantiem, kas apslēpti vienā no divpadsmit krēsliem, ir pilns ar atsaucēm un parodijām par visu krievu literatūras klasiku pēc kārtas, sākot no Dostojevska līdz Bulgakovam. Vārdu sakot, teksts īstenībā ir ļoti vieds. Līdzībās autori ir gribējuši pateikt svarīgas lietas par dzīves jēgu. Tas bija liels pārsteigums man pašam.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.