Eiropai jāmostas no maldiem, ka attiecības ar Krieviju var uzlabot, iebarojot tai kādu kaimiņu, saka Vaira Vīķe-Freiberga (77), aicinot uz stingru stāju arī Latvijas līderus
Nedaudz piesmakusi balss, bet valoda tieša un doma asa – tāda šajā sarunā par Latvijas drošību un gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām ir Vaira Vīķe-Freiberga. Viņas apgriezieni ir apbrīnojami. Astoņus gadus pēc prezidentūras beigām amatu saraksts Eiropas un pasaules līmeņa organizācijās garš, darba grafiks Latvijas interešu pārstāvībai blīvs, taču eksprezidente atlicina laiku arī rakstīšanai, top Saules dainu cikla noslēdzošā grāmata un memuāri. Tiekamies vēlā pēcpusdienā, un visu intervijas laiku gar dzīvokļa logiem Brīvības ielā triecas vējš, kura svelpjošā skaņa vēlāk ierakstā izklausās pēc slāpētas trauksmes sirēnas.
Saeima jūnijā ievēlēs prezidentu, ar kuru Latvija sagaidīs valsts proklamēšanas simtgadi. Diemžēl ģeopolitiskā situācija ir bīstama, Krievija sašķobījusi mieru Eiropā. Kāda ir prezidenta galvenā misija šādā situācijā?
Drošība būs viņa vai viņas prioritāte, jo Krievijas rīcība neliecina, ka tās ambīcijas būtu apmierinātas. Prezidents Putins ļoti precīzi kalibrē Rietumu vājumu. Piemēram, sistemātiskie lidojumi gar NATO gaisa telpu Baltijā – iztēlojos, ka viņiem ir precīza karte, cik minūtes un sekundes paiet, kamēr NATO iznīcinātāji spēj pacelties gaisā. Nebrīnītos, ja viņi pat mūsu partnervalstu komandas ir izvērtējuši: kuri reaģē ātrāk, kuri lēnāk. Kalibrēšana notiek ārkārtīgi nopietnā līmenī. Pateicoties augstām naftas cenām, Krievijai ilgi bijis pietiekami naudas, lai paceltu savus bruņotos spēkus no nožēlojama stāvokļa līdz ļoti draudīgam spēkam.
Esat teikusi – ja Latvija nebūtu NATO, mēs bez šaubām būtu nākamais Putina mērķis. Bet ja nu Putina nākamais mērķis ir tieši NATO? Viņš varētu «iet uz visu banku», uzbrukt Baltijai cerībā sagraut aliansi – cik ticams ir šāds scenārijs?
Putins ir cilvēks, kam patīk izplānot visādus scenārijus. Eiropai tiešām ir jāmostas un jāsaprot, ka nevar turpināt kā līdz šim – svēti ticot, ka būsim laipni un mīlīgi ar krieviem, uzmanīsimies viņus neuztraukt un nepazemot, lai tikai paturētu labās attiecības. Iebarosim visu, ko vien prasa – tāda bija Jaltas un Teherānas pieeja [starpvalstu sarunās Otrā pasaules kara laikā]. Tagad grib Krimu – lai ņem! Grib Donbasu – lai ņem! Tādas vēsmas diemžēl joprojām plīvo Eiropā. Bet doma, ka Krieviju var iebarot ar kādu kaimiņu un tad tā liks mieru, ir ļoti naiva un ļoti bīstama. Jo krievi nicina tos, kas pret viņiem ir mīlīgi un naivi, viņi domā, ka tie izrāda vājumu. Rietumnieki to nesaprot.
Tas ir risks Eiropai un visai pasaulei, ka spēka pozīcijas, kādas Krievija ir ieņēmusi, kļūs arvien bīstamākas. To redzam arī ar islāma ekstrēmistiem. Kādēļ viņi šausmina cilvēkus? Lai parādītu savu visatļautību. To, ko visi uzskata par neiedomājamu, piemēram, kopš viduslaikiem vairs nededzina dzīvus cilvēkus, viņi to dara. Un, līdzīgi kā islāma ekstrēmisti izaicina pasauli, arī Putina politika izaicina pasauli. Viņš ir gatavs daudz riskēt, lai daudz iegūtu.
Esat viena no retajām Latvijas amatpersonām, kas personiski tikušās ar Putinu – kādā valodā ar viņu būtu jārunā?
Viņš var būt ārkārtīgi šarmants, ja grib, bet viņam patīk arī iebiedēt. Putins izmēģina dažādas pieejas un vēro reakciju, čekas treniņš viņam ļoti palīdz. Viena no spiegu kategorijām ir tā sauktie talantu meklētāji – arī krievu specdienestos tādi vērtēja, kurš varētu būt ietekmes aģents vai domu veidotājs, kur katram ir vājie punkti. Šī tradīcija turpinās, Putins savas dotības ir izkopis līdz augstam līmenim. Varas vertikāle viņam ir sakārtota, un situācija tiešām ir bīstama. Krievija ir piekopusi ļoti veiksmīgu politiku, izmantojot gan burkānus, gan kokus kā mazam ēzelītim, kas jādabū uz priekšu. Burkānus dalījusi sevišķi devīgi, un [Eiropā] daudzas valstis nemaz vairs nav jāanektē, piemēram, man grūti iedomāties, kā Kipra varētu īstenot neatkarīgu politiku, ņemot vērā milzīgo atkarību no Krievijas naudas.
Ņemot vērā Eiropas grūtības panākt vienotu un stingru nostāju pret Kremli un mazo aizsardzības finansējumu, cik spēcīga un gatava aizsargāt Baltiju ir NATO alianse?
Eiropā ir 1,5 miljoni karavīru, bet viņi nav spējīgi momentā doties frontē un atsist ienaidnieku, nav transporta, nevar visus mobilizēt – pie tā ir nopietni jāpiestrādā. Tāpēc [Eiropas Politikas studiju centra darba grupas sagatavotajā] Solanas ziņojumā ir doma veidot Eiropas drošības ūniju. Brīvprātīgi pēc iespējas vairāk sadarboties, lai no aizsardzībai dotās naudas būtu labāka atdeve.
Desmit gadu laikā, kopš iestājāmies NATO, ir noticis liels progress. NATO iekšienē bija politiska cīņa, lai pārliecinātu, ka visām teritorijām ir jābūt aizsardzības plānam. Tagad mums [Baltijas valstīm] tāds ir. Nākamais jautājums ir bruņoto spēku savietojamība, tāpēc notiek kopīgi manevri. NATO tagad noteikti ir gatavāka aizstāvēt savu teritoriju nekā pirms pieciem gadiem. Prezidentam Putinam būs divreiz jāpadomā par versiju, ko iepriekš jautājāt. Pirms desmit gadiem viņam tas varēja izdoties – ja viņš būtu iebrucis, diezin kas te notiktu. Bet situācija ir uzlabojusies.
Igauņi saglabāja obligāto dienestu, Lietuva tagad atjauno – vai briesmu brīdī mūsu profesionālajā armijā nepietrūks cilvēku?
Nav jau vairs tāda kara, kāds bija agrāk. Var aizsūtīt kā lielgabalu gaļu veselu paaudzi jauno cilvēku, un no viņiem paliks pāri tikai asiņu jūra, ja var nobombardēt ar bezpilota lidmašīnām vai ar Iskander raķetēm noslaucīt šeit visu no zemes virsas. Tāpēc galvenais jautājums ir par tehniku. Ja Rīgā pienāk amerikāņu tehnika, kas tieši pie robežām ir vajadzīga, tad tā ir pareizā atbilde uz draudiem, kas mums netiešā veidā izteikti. Mums ir vajadzīgas profesionāli apmācītas kaujas vienības, kas savietojamas ar citu partnervalstu vienībām un zina, kā rīkoties. Lai nav kā ukraiņiem, kad kiber-uzbrukums iznīcināja sakarus ar karavīriem Krimā un tie nezināja, ko darīt. Te tā nedrīkst notikt, ir jābūt A, B un C plānam par komunikāciju, taktiku. Zemessardze, jaunsardze ir valstī vērtīgas, bet ne jau cilvēki uz robežas stāvot apturēs uzbrukumu.
Jūs kā maza meitene piedzīvojāt Otro pasaules karu, bēgšanu no padomju varas. Vai tagad, vērojot kadrus no Ukrainas, jums prātā nāk doma par kara iespējamību Latvijā? Kā jūs rīkotos tādā brīdī?
Kad sabruka Berlīnes mūris, pēc tam PSRS, atdzima mūsu neatkarība, viss šķita ļoti skaisti – ak, beidzot ļaunuma impērija ir sabrukusi. Bet tā nav! Modrība ir vajadzīga visu laiku. Draudi nāk visu laiku, kaut vai no šiem islāma ekstrēmistiem. Es tikko beidzu sešu gadu kalpošanu Upuru fondā, kas saistīts ar Starptautisko Krimināltiesu Hāgā – visā pasaulē turpinās zvērības un noziegumi pret cilvēci, it sevišķi pret bērniem un sievietēm. Biju cerējusi, ka manā mūžā lielās problēmas pasaulē līdz ar aukstā kara beigām ir nokārtotas. Taču baidos, cilvēces daba ir tāda, ka konflikti būs vienmēr.
Absolūtas drošības nav. Atceros, Kanādas zinātņu padome, kur biju viceprezidente, savulaik rīkoja konferenci par riska izvērtēšanu. Kāds referents ironiski teica: ja gribat būt pilnīgi droši, jums jābūt desmit gadus vecām meitenēm Kanādā, starp tām ir viszemākā mirstība.
Ja mums atkal nāktu kāds krievu uzbrukums… Mamma pameta visu, atstāja Rīgu trīs dienas, pirms krievi [1944.gada oktobrī] ienāca. Māte nevarēja ciest to melu impēriju – tīri cilvēciski nebija pieņemama propaganda, nacionālā nomelnošana, komunisma slavināšana. Ja man tagad būtu jāizvēlas, vai dzīvot tādā melu impērijā vai pamest visu, kas dārgs un kur esmu cerējusi pavadīt dzīves nogali, man jāatzīstas, ka melu impērijā dzīvot man būtu šausmīgi grūti.
Nesen intervējām Valdi Zatleru, un viņš teica, ka X stundā brauktu uz laukiem, kur viņu grūtāk dabūt rokā, un šautu.
(Smejas.) Es šaut nemāku. Nē, piedošanu, esmu gan šāvusi ar skroteni! Atvaļinājumā mēs ar papu vasarnīcā pēc vakariņām šāvām mērķī. Tas bija Kanādā. Man tīri labi gāja, nevar sūdzēties. Bet cik tad viens vecs cilvēks nošaus tos ienaidniekus!
Ja nāk tādi brīži… Atceros – mēs Vācijā [bēgļu gaitās] sēžam pagrabā, krīt bumbas. Šausmīgs troksnis, katrreiz ir sajūta, ka tieši tev uz galvas tā bumba nāk. Un mamma saka: lūdz Dievu! Man bija septiņi gadi, bet es sāku domāt – ko lai lūdzu no Dieva? Lai šitā bumba, ko mēs tagad dzirdam, neuzkrīt man? Bet kur tad tā nokritīs, citam uz galvas? Nolēmu – lai Dievs pats tiek galā ar savu atbildību, es neiešu uzņemties to, ka gribu palikt dzīva uz citu rēķina. Bet es lūdzu gan Dievu – lai netieku aprakta dzīva un nepārdzīvotu viena savus vecākus. Likās, to man ir tiesības prasīt, bet ne lai bumba uzkristu citam uz galvas.
Kā jūs iesakāt saglabāt mieru tagad, kad cilvēki ir norūpējušies – gan par draudiem, gan par kaitinošo melu straumi, kas plūst no Krievijas telekanāliem?
Mēs varam reaģēt uz informācijas karu nopietnā veidā. Eiropiešiem nepatīk jēdziens «pretpropaganda», bet kara situācijā nav citas izvēles. Jo ienaidnieka propaganda demoralizē iedzīvotājus, un tas ir viens no [Krievijas] mērķiem. Gadiem vēroju Latvijas presi un redzu, ka īleni lien ārā no maisa – cenšas mazināt tautas uzticību savam valstis-kumam, neatkarības jēgai, valsts ekonomiskajām cerībām. Sēt šaubas, nedrošību, bailes, neuzticību līderiem, valsts spējām izdzīvot un savām spējām – saprotiet, tas ir kara ierocis. Ja ļaujaties nonākt tādā baiļu histērijā, tad esat kritis par upuri eventuālajam agresoram jau pirms viņa uzbrukuma. Ir lietas, ko mēs nepieļaujam, piemēram, bērnu pornogrāfiju, un tieši tāpat mums jācīnās pret propagandu. Es nepiekrītu, ka esam tik liberāli, ka viņi [Krievija] var darīt visu, bet mēs [Eiropā] nedarām neko – tā jau ir padošanās pirms cīņas.
Pašlaik ir ideja veidot LTV kanālu krievu valodā – vai tas ir pareizais virziens?
Sen jau vajadzēja! Nezinu, vai varam atkarot tās dvēseles, ko viņi jau iekarojuši ar savu propagandu, bet vienu gan varam – apturēt viņu progresu. Cīņu par prātiem nekad nav par vēlu sākt. Te būtu jāsadarbojas gan valstij, gan privātajiem kanāliem.
Atgriežoties pie prezidenta vēlēšanām, kurš būtu atbilstošākais valsts vadītājs nākamajos gados – vai jums ir savs kandidāts?
Principā esmu nolēmusi, ka neiejaukšos šāda veida debatēs. Bet, skatoties uz cilvēka kvalitātēm, viņam jābūt augsti inteliģentam, jo ir jāuzņem milzīgs informācijas daudzums. Spēja izteikties ir absolūti svarīga. Ne tikai lai savai tautai izskaidrotu, kas notiek, bet citiem izskaidrotu Latvijas pozīciju. Kontakts ar publiku, spēja runāt ar tautu. Arī spēja uzklausīt dažādus viedokļus un palīdzēt rast samierinājumu, jo tas prezidentam ir nopietns uzdevums. Un arī drosme un spēja pieņemt lēmumus.
Par prezidentu nepiedzimst un netrenē kopš bērnības, tātad jāskatās iepriekšējā dzīves pieredze – ko cilvēks mūžā ir iemācījies un kas ļautu viņa spējas pārcelt uz jauno situāciju. Diemžēl te ir laimes spēles elements. Ja Laimes māte atvēlēs cilvēku, kas varēs ielēkt sedlos, jāt un nenokrist no zirga – jācer uz to labāko. Un jāļauj tās pašas 100 dienas, ko dod visiem politiķiem jaunā amatā, iesildīties un tūliņ dzīvu neapēst.
Daudzi jūs sauc kā labāko kandidāti. Politiķi ir nopietni jūs uzrunājuši, un kāda ir atbilde?
Pašlaik notiek pokera spēle starp partijām, politiķi taustās. Teiksim tā, esmu runājusi par šo jautājumu ar politiķiem un devusi savu viedokli – kā neoficiāls konsultants.
Vai ir apstākļi, kādos tiešām apsvērtu iespēju kandidēt?
Tad tiem jābūt ļoti nopietniem. Nav jautājums par smago darbu, jo man pelnītā atpūta vēl nav pienākusi. Vienkārši es to darbu jau esmu darījusi un tagad turpinu citā līmenī aizstāvēt Latvijas intereses.
Tātad jūs nesakāt kategorisku «nē»?
Tas nav amats, kas man būtu pie sirds – man tas liekas noiets etaps. Bet man rūp Latvijas liktenis. Ja es redzētu, ka profilējas kāds cilvēks, kas apdraudētu Latvijas intereses un savos izteikumos stūrētu grāvī, tad es kaut vai ar galvu padusē ietu kaut ko darīt.
Pašlaik saskatāt tādu situāciju? Piemēram, Zatlers neparasti asi kritizēja prezidenta Bērziņa ilgo vilcināšanos noraidīt Putina ielūgumu uz 9.maija svinībām, nosauca šo neizlēmību par traģisku – vissliktāko signālu, ko sūtīt Krievijai. Vai pievienojaties šim vērtējumam? Vai Latvija var atļauties būt neizlēmīga un vāja līderu līmenī?
Es vienmēr vilcinos kritizēt savas valsts amatpersonas. Atzīt savu vājumu arī ir kaitīgi, propagandas karā tā nedrīkst darīt. Bet, runājot par principu, stingra stāja ir noteikti vajadzīga Latvijai un noteikti vajadzīga Eiropai. Nākamā prezidenta uzdevums būs kopā ar Ārlietu ministriju Eiropas līmenī cīnīties, lai pārliecinātu, cik svarīga ir mūsu Austrumu partnerība. Tajā pašā laikā mums jāspēj parādīt solidaritāti ar dienvidiem, Vidusjūras valstīm par turienes situāciju, lai mēs neesam vienas stīgas vijoles spēlētāji, bet spējam tiešām domāt eiropeiski.
Ap 80% iedzīvotāju atbalsta atklātu balsojumu prezidenta vēlēšanās, bet Saeimā tam nav vairākuma – pret ir Saskaņas, ZZS un Sudrabas partijas ēnu koalīcija. Vai ir pareizi, ka balsojums būs slepens?
Tiešām baidos, ka slepenais balsojums rada augsni balsu pirkšanai. Zinu, ka bija balsu pirkšanas gadījumi pret manu kandidatūru, tikai to nevarēja pierādīt. Tā ir nopietna lieta. Tas nozīmē, ka varbūt ir deputāti, kas uzskata, ka tā ir viņu zvaigžņu stunda – veids, kā nodrošināt sev labāku pensiju. Es ironizēju, bet atklāts balsojums to lietu padarītu skaidrāku. Tu parādi savu viedokli, vēlētāji to novērtē. Tas būtu ļoti demokrātiski.
Šī var būt zvaigžņu stunda arī Krievijas «talantu meklētājiem». Nespējot ietekmi gūt parlamenta vēlēšanās, Krievija vienas amatpersonas izvēli var uzskatīt par reālāku mērķi.
O, jā! Mierinājums šajā situācijā – prezidentam ir vara, bet ne jau tāda, ka viņš varētu valsti viens pats pilnīgi iznīcināt. Bet skaidrs, ka valstij var kaitēt ar kādu ielikteni. Tagad Eiropā uzradušies vadoņi, kas ir milzīgi draugi Krievijai. Ja mums tāds uzrastos, tas tiešām mūsu drošībai būtu ne tikai nepatīkami, bet arī bīstami.
Vai Krievijas ietekme Latvijā rūk vai pieaug?
1998.gadā Krievijas defolts, protams, bija sāpīgs, bet brīnišķīgi pārorientēja mūs uz citiem tirgiem. Un tagad krīze Eiropā uzņēmējus darījusi aktīvākus. Tīri finansiāli atkarību esam samazinājuši, tagad atliek samazināt gāzes atkarību, lai būtu [brīvais] tirgus un [infrastruktūras] savienojamība, tad būsim spēruši milzu soli savā neatkarībā.
Kad runājam par hibrīdkaru Eiropā, vienmēr saku: mums nekad citādi nav bijis! Pievienošanās ES un NATO panāca to, ka atbilstam starptautiskiem standartiem attiecībā uz minoritātēm – lai cik viņi [Krievija] sūdzētos, mēs godīgi izdarījām savus mājasdarbus. Tā ir mūsu drošība. Viņi tagad pūlas ar televīzijas palīdzību intensificēt [uzbrukumus], bet mums jārada ugunssiena, kas neļauj panākt smadzeņu skalošanu.
Arī šaipus ugunssienai ir Kremļa draugi. Lemberga kungs ir pielīdzinājis NATO okupantiem. Ne tikai Saskaņa, arī citi politiskie spēki ir raustāmi.
Tādi vienmēr ir bijuši. Tas ir viens no lielākajiem draudiem mūsu neatkarībai, tāpēc ir vajadzīgi drošības dienesti un spēcīgs KNAB. Tā iestāde ir jāsaved kārtībā, jo korupcija ir viens no veidiem, kas valsti padara vāju. Tas ir tikpat svarīgi kā bruņoto spēku stiprināšana.
Cik labi tieslietu sistēma tiek galā ar valsts nozagšanas risku? Vai Ērika Kalnmeiera un Ivara Bičkoviča vadībā Ģenerālprokuratūra un Augstākā tiesa ir kļuvušas spēcīgākas?
Neesmu dzirdējusi nopietnus pārmetumus Kalnmeiera kungam. Ar tiesām ir smagāk. Mūsu sistēma ir par smagnēju, tīšām buvēta tā, ka var veicināt korupciju, ļaujot pārāk lielu brīvību iesaistītajām amatpersonām. Var muļļāties pa tiesām desmit gadus, līdz iestājas noilgums – vienam iesnas, otram slikta oma, trešais vispār neuzrodas. Tās ir vienkāršas lietas, ko var viegli izdarīt, tas neprasa miljonus un gadu desmitus. Te vienreiz publikai jāsāk izteikt savu viedokli. Domāju, ka tiesnešiem ik pa desmit gadiem vajadzētu izvērtējumu, tāpat kā izvērtē profesorus un citas amatpersonas. Taču ir jau liels solis uz priekšu, ka tiesneši un prokurori par saviem pārkāpumiem ir iesēdināti cietumā, tātad tiesiskums progresē.
Vai redzat šo progresu arī plašāk? No oligarhu trijotnes Šķēle un Šlesers ir laukā no politikas, bet Lembergs tepat vien ir. Vai sabiedrībā ir pieprasījums pārcirst šīs ietekmes, vai tomēr princips «zog, bet dalās» ir joprojām populārs?
Starp citu, būtu labi redzēt, cik tad viņš ir dalījies – kāpēc tad tuvākie līdzstrādnieki sākuši tiesas prāvas ar viņu? Redziet, ir tāda mistērija – Putins ir ārkārtīgi populārs Krievijā, un Lemberga kungs ir ārkārtīgi populārs pie mums. Ja tās aptaujas tiešām atbilst cilvēku pārliecībai, tad mums vēl diezgan tāls ceļš ejams, lai rastos izpratne par ētiskajiem standartiem. Domāju, Lemberga kungs māk radīt mītu ap sevi – kā labais saimnieks, Ziemassvētku vecītis. Jautājums – cik reāls ir viņa iespaids, un cik tā ir pašreklāma?
Valdis Zatlers nupat memuāros diezgan asi izsakās arī par oligarhiem. Vai no jums varētu sagaidīt līdzīgas atklāsmes?
Tūliņ pēc prezidentūras, kad viss bija svaigs atmiņā, tas savā ziņā būtu valstij bīstami. Un pa starplaiku es droši vien visu aizmirsīšu. Bet man no ASV izdevēja ir pasūtījums, lai aprakstu pasaules līderus, kurus esmu satikusi. Vienu parauga nodaļu par manu mīļo draugu [Francijas eksprezidentu Žaku] Širaku uzrakstīju un aizsūtīju. Viņi saka: brīnišķīgi, rakstiet vēl!
Varbūt par Putinu jāuzraksta?
Visiem tas interesētu, skaidrs. Bet šogad gribu pabeigt Mitoloģisko sauli, lai mans mūža darbs par Sauli ir novests līdz noslēgumam. Paralēli rakstu arī par savu agro bērnību angļu valodā.
Jums bija spoža uzstāšanās Rīgas konferencē pērn, kurā aicinājāt nevis vispārīgi vaimanāt par «demokrātijas galu» Eiropā, bet konkrēti lūkoties, kas katrā valstī nestrādā. Teicāt – politiķi ignorē cilvēku tieksmi pēc sava darba jēgas nākotnē. Kā šo augstprātību vai nevērību var mainīt?
Ir šis interesantais vārds – breeding. Tā ir selekcija, bet arī audzināšana un manieres. Demokrātiskā iekārtā, kur tautai galotne vienmēr tiek cirsta nost atkal un atkal, tas prasa laiku – mums izaugsme vēl ir nenobriedušā stadijā. Ļoti jāpiestrādā pie bērnu audzināšanas, veidojot izpratni, kas ir demokrātija, cieņa pret citiem cilvēkiem. Politiskā kultūra, tāpat kā muzikas, literatūras vai mākslas izpratne, respekts pret valodas tīrību un tīrību vispār ir jāsāk no skolas.
Maijā apritēs ceturtdaļgadsimts kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Ko jūs novēlētu atcerēties šajā svētku gadadienā?
Kā cilvēkam, kam ir apstājusies sirds un kurš tiek atdzīvināts – mums tika dota otrā iespēja. Ar lielām asinīm un pūlēm izcīnījām pirmo neatkarību, un mums tika dota otra iespēja. Es teiktu, ka pesimisms, nomāktība, ticības trūkums sev un savai valstij ir tikpat slikts kā būt karā sašautam. Tad cilvēks dvēseliski jau ir ievainots tajā hibrīdkarā, kas pasaulē tagad norit. Ja cits citu norejam un visu laiku rādām ar pirkstu: slikts, slikts, tas ir neveselīgi, mazina dzīvesprieku, darba spējas un vājina valsti kopumā. Man tas šķiet kaitnieciski.
Tad jūs Dziesmusvētku lielajā estrādē atkal cilvēkiem teiktu…
Es teiktu: nu beidziet, beidziet, beidziet! Tikko redzēju, kā publika uzņēma Marisu Jansonu atvadu koncertā Amsterdamā. Pagājušajā gadā redzēju, kā uzņēma Andri Nelsonu, sākot kalpošanu Bostonas simfoniskajā orķestrī. Kādas medaļas mūsējie nupat kamaniņās un bobslejā ieguva! Vai mēs mākam par to priecāties? Latviešiem ir ideja, ka lielīties nav pieklājīgi. Tā ir mūsu vājība. Igauņiem – tieši otrādi!
Daži nozīmīgākie amati
No 2013.gada pasaules līderu alianse Madrides klubs, prezidente
2009-2015 Starptautiskās Krimināltiesas Upuru fonds, valdes locekle
2014-2015 Eiropas Politikas studiju centra darba grupa par Eiropas drošību un aizsardzību, locekle
2011-2013 Eiropas Komisijas augsta līmeņa ekspertu grupa par mediju brīvību Eiropā, priekšsēdētāja
