Nacionālā teātra izrādē Idiots aktieri spēlē izcili
Režisora Vladislava Nastavševa interpretētā Fjodora Dostojevska Idiota pirmizrādei vajadzēja notikt pirms mēneša. Aktiera traumas dēļ to nācās atlikt, tāpēc uz intriģējošo jautājumu, kāds ir iestudējums ar pavisam ne pieticīgo apakšvirsrakstu Dostojevskis /Nastavševs, iespējams atbildēt tikai šonedēļ. Tas ir labs. Lai gan – uzreiz gribu piebilst, ka šajā recenzijā apzināti izvēlos nepievērsties vismaz diviem aspektiem, kas spiestu izdarīt arī ne tik glaimojošus secinājumus: pirmkārt, faktam, ka otrais cēliens redzams tikai cilvēkiem pirmajā rindā (mizanscēna izkārtota, aktieriem guļot uz grīdas), un, otrkārt, jautājumam, kas tā par Krieviju, kas 1989.gadā tiek nogalināta un izrādē, jāsaprot, apraudāta.
Nastavševa jaunā iestudējuma trumpis ir asprātīga scenogrāfijas ideja – Jaunās zāles mazā telpa piepildīta ar telefonbūdiņām. Pēc režisora ieceres, ir 1989.gads, un Dostojevska varoņi izmisīgi cenšas sazvanīt… režisors programmiņā rakstījis – Dievu, kaut gan precīzāk droši vien būtu sacīt – paši sevi.
«Pazaudēšanās» un atsvešinātība ir viena no iestudējuma caurviju tēmām, un telefonsarunas situācija to uzsver divkārt. Nevienu pēc būtības sazvanīt tā arī neizdodas – otrā vada galā allaž atskan viena un tā pati mehāniskā balss (Jānis Vimba iejuties virknē sižetam nepieciešamu tēlu – «ierunā» Ivolgina māti, ģenerāli un ģenerālieni Jepančinus, Nastasjas Fiļipovnas pavedēju Tocki). Tādējādi Nastavševs no Dostojevska vienādojuma izsvītrojis «vecāku» paaudzi un jebkādas (morālas, administratīvas, finansiālas) autoritātes, liekot varoņiem uzņemties pilnu atbildību par savu rīcību pašiem. (Galu galā – kā tad viņus varētu ietekmēt anonīma balss, pret kuru viņi izturas ironiski atsvešināti!?)
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.