Krievijā pašlaik valda nevis Putins, bet sabiedrisko attiecību profesionāļi, taču ilgi tā turpināt nevarēs, prognozē žurnālists Nikolajs Uskovs
Kad krievu cilvēkam kaut kas nepatīk, viņš to nevis izlabo, bet pamet un dodas tālāk – šādu nacionālā rakstura iezīmi definē vēsturnieks un žurnālists, intelektuāļu iecienītā izdevuma Snob galvenais redaktors Nikolajs Uskovs. Tomēr viņš nav sekojis šim stereotipam un negrasās pamest Krieviju, bet aicina domājošos cilvēkus pašsaglabāties un sagaidīt, kad vara sapratīs – meli nav ilgtspējīga stratēģija. Kamēr tas nav noticis, Uskovs turpina Krievijas eiropeisko identitāti attīrīt no mītu uzslāņojumiem un uzrunāt cilvēkus gan Snob, gan Eho Moskvi komentāros un nesen izdotā grāmatā Nezināmā Krievija. Vēsture, kas jūs pārsteigs, par kuru izpelnījies aicinājumus viņu tiesāt kā hronisku rusofobu. Tiekos ar Uskovu Rīgā, kad viņš konferencē Reputācijas kari skaidro, kāpēc Krievija pašlaik ir neveiksmei nolemts PR projekts.
Pērnā gada nogalē rakstījāt – Krievijā sabiedrība pasauli tagad uztver «melnbalti», bet tāda situācija parasti nobriest pirms pilsoņu kara. Tiešām uzskatāt, ka Krievija atrodas uz pilsoņu kara robežas?
Karš ir iespējams, taču robeža vēl nav sasniegta. Man ir ļoti nepatīkama doma, ka gan liberāļi, gan Putina piekritēji atrodas tik asā konfrontācijā, ka nespēj un nevēlas dzirdēt viens otru. Turklāt ir acīmredzami, ka Krievijas sabiedrībā gandrīz puse, 42% atzīst – paļaujas tikai paši uz saviem spēkiem. Tas ir ļoti augsts procents, gandrīz kā ASV. Pārējie paļaujas uz valsti. Harmoniska attīstība iespējama tikai tad, ja šie divi spēki savā starpā vienosies. Svarīgi visiem atcerēties, ka mūsu ir ļoti daudz – gan vienā, gan otrā pusē. Vajag mierīgi un atbildīgi rīkoties. Redzu nocietināšanos no abām pusēm, un mani tas biedē.
Bet kā iespējams vienoties ar kādu, kurš nemitīgi kliedz?
Nevajag to atdarināt. Agri vai vēlu vara gribēs uzklausīt otras sabiedrības daļas viedokli, tikai jābūt stingriem savos uzskatos. Krievijā ļoti bieži opozīcijas nepacietība ir bijusi iemesls milzīgām kataklizmām. Jāsaprot – varasvīri ir norūpējušies apmēram par to pašu, tikai baidās pazaudēt varu. Cilvēki, kas sēž Kremlī, ir pierādījuši savu politisko efektivitāti. Tāpat vien viņi neaizies. Ir jāpiedāvā kopēja platforma.
Kas var būt šī platforma? Propaganda sludina «Krievu pasaules» konceptu, kamēr jūs savā grāmatā uzdodat neērtus jautājumus par krievu nācijas saknēm.
Nekāda «Krievu pasaule» neeksistē, tā ir PR fikcija. Reāli krievu izcelsmes cilvēki dzīvo dažādās valstīs, bet viņiem ir visdažādākās intereses – vieni gribētu atgriezties PSRS, citi ne. Fikcija nav tas, ka mums tiešām ir impēriska nācija, Krievija nekad nav bijusi monoetniska valsts. Te ir dažādu ietekmju pārbagātība – Krievijas vēsturi nevar nodalīt no baltvācu baroniem, nevar iedomāties bez spāņa de Ribas, Odesas pamatlicēja, bez pilsētas franču gubernatora de Rišeljē, slavenā kardināla pēcteča. Krievija nav iedomājama bez kāda svarīga etiopieša – Aleksandra Puškina. Tjutčevs, viens no mūsu pirmajiem nacionālistiem, ir tatāru pēctecis. Un tā bezgalīgi…
Krievija 20.gadsimtā ir cietusi vienu no lielākajām sakāvēm – taču, atšķirībā no prezidenta Putina, es uzskatu, ka šī sakāve notika 1917.gadā. Tieši tad Krievija zaudēja iespēju būt par lielu impēriju, saglabāties līdzīgi kā ASV. Jo tobrīd pasaulē pastāvēja tikai divi milzīgi «tautu sakausēšanas katli» – ASV un Krievija. Krievija neizturēja spiedienu, uzsprāga. Tas, kas nāca vietā, bija idiotisks politiskais un ekonomiskais modelis, kas sabruka. Tā, protams, ir drāma ļoti daudziem, arī man, kaut neesmu impērijas piekritējs. Tagad Krievijai jāmeklē jauna identitāte modernajā pasaulē, bet tā pēkšņi krīt atpakaļ pagātnes mirāžās. Pat ne pie impēriskās pagātnes, bet kaut kāda sakausējuma ar atbaidošo staļinismu. Tā ir milzīga kļūda.
Jūs runājat par impērijas sabrukumu kā traģēdiju, bet es kā latviete priecājos, ka manai valstij Pirmā pasaules kara rezultātā bija iespēja rasties.
Jā, jums tas deva iespēju vismaz dažas desmitgades atvilkt elpu, lai rastos paaudzes, kas pēc PSRS sabrukuma vēl atceras, ko nozīmē normāla dzīve. Jums paveicās – ja šī [Padomju Krievijas] sistēma jūs būtu pārarusi… Taču jūs spējāt arī PSRS laikos palikt atšķirīgi – tāpēc krievu inteliģence šurp brauca ieelpot gaisu. Vienīgais, kas mani Baltijas neatkarības akcijās aizskāra, ir tas, ka jūs nesaprotat, kādas šausmas esam pārdzīvojuši arī mēs. Jūsu liktenis ir briesmīgs, bet arī krievi tika tūkstošiem nogalināti pilnīgi par neko.
Kad runājat par jaunas identitātes meklējumiem, kas var būt tās pamatā, ja reiz Krievijas impērija ne?
Krievija – lielo iespēju zeme. Arī Latvija to sajuta 2000.gadu sākumā. Cilvēki labprāt investēja naudu, radīja jaunu bagātību. Kad vēl vadīju krievu GQ, man ļoti patika, ka angļu izdevums atzina – Maskavā ir daudz stilīgāki nakstklubi nekā Londonā. Bija sajūta, ka esam lielo iespēju zeme – te ir brīvība, ieskaitot arī seksuālo brīvību, jo tā vienmēr iet roku rokā ar vārda brīvību. Šī enerģija bija Maskavā, tā varēja radīt jaunu realitāti – Krievija kā mazliet barbariska, tomēr Eiropa.
Diemžēl visu nomainīja absolūti nomācoša impērijas renesanse, kas lemta neveiksmei. Jo Krievija ir eiropeiska valsts un nekad nav bijusi citāda – tā formējās kā daļa no Eiropas tirgus, varjagu – grieķu tirdzniecības artērija. Tieši ar eiropeisko modeli Krievija sasniedza milzīgus panākumus. Atgādināšu, vēl 17.gadsimtā Krievijā nebija savas dzelzs, kaut gan šajā zemē ikviens burtiski staigā pa dzelzi, bet jau 18.gadsimtā Krievija kļuva par lielāko dzelzs ekportētāju, angļu lielgabalos bija krievu dzelzs. Tas bija milzīgs izrāviens – tehnoloģisks, kultūras zelta laikmets. 19. un 20.gadsimts parādīja, ka Krievija ir eiropeiska valsts, bet tad notika katastrofa. Arī tā gan bija Eiropas idejas – komunisma – atkārtojums, jo Krievija kļuva par laupījumu rietumu radikālo ideju paudējiem. Protams, krievu marksisms nav Rietumu marksisms.
Kāda ir atšķirība?
Ļoti vienkārša, izsakāma vienā vārdā, kuru krievi ienesuši pasaules kultūrā – «bistro!». Ātri! Jūs zināt to stāstu, ka krievu kazaki [1814.gadā] Parīzes okupācijas laikā starp ielu kaujām vietējās ēstuvēs meklēja pārtiku ar kliedzieniem «Bistro, bistro!» Un tā radās pirmie bistro. Tāds ir mūsu nacionālais raksturs – visu «tūlīt un tagad». Nav sajēgas, ka nepieciešams laiks un cieņa pret iepriekšējām paaudzēm. Tieši tas pats notika 1991.gadā – atkal ātri, un vesela paaudze pazaudēja visu. Mana māte, pelnot 150 rubļus mēnesī, visā mūžā bija iekrājusi 5000 rubļus, milzīgu summu. Gribēja sagādāt dzīvokli man vai brālim, bet vienīgais, ko viņa varēja atļauties nopirkt par šo mūža iekrājumu 1991.gadā, bija neglīta turku ādas jaka man dzimšanas dienā. Ātri – tāda ir mūsu nacionālā psiholoģija, tāpēc katra paaudze 20.gadsimtā vienmēr ir izrādījusies zaudētāji.
Bet kā tad tūkstošgades sākuma «iespēju zemei» Krievijai pietrūka, ja Putins to tik ātri spēja izmainīt? Izrādījās, jūsu brīvība nebija īsta.
Tā nebija īsta, jo, sākoties ekonomikas uzrāvienam, cilvēki nolēma – tagad pelnīsim naudu, viss pārējais būs pēc tam… Es brīdināju, ka tā nemēdz būt: kamēr jūs nopelnīsit 5 miljonus, viņi nopelnīs 100 miljardus, un no tādas naudas šķirties nav viegli. Jūs ar pilnīgi atšķirīgiem cipariem nonāksiet pie finiša taisnes, un neviens jums neko vairs nedos. Kad jūs ļaujat iesēdināt Hodorkovski, jūs patiesībā dodat sankciju iesēdināt paši sevi. Bet viņi neklausījās…
Kāpēc?
Ātri! Dzīvojam šodien! Veiksme apreibina. Tagad, protams, ir refleksijas – jā, nenovērtējām, cik svarīga ir brīvība. Likās, radīsim biznesu, darba vietas un tad jau vara mūs uztvers kā spēku… Bet valsts pateica – jūs neesat nekas. Ir palicis tas pats vecais modelis, ko formulēja jau Pāvils I – augstmanis Krievijā ir tas, ar kuru es runāju, kamēr es ar viņu runāju. Augstmanis, biznesmenis, miljardieris – viss viens, Krievija ir milzīga valsts, kas kalpo ļoti šaurai elites grupai.
Kā šī refleksija par brīvības svarīgumu parādās praksē? To neredz.
Nedomāju, ka tas ātri parādīsies, Krievijā ir savas dīvainības. Te augstmaņi var sešu gadu laikā nonākt līdz tam, ka nosit imperatoru ar zelta tabakdozi, jo viņš liek no rīta pārāk agri celties, taču ģenerāļi un maršali 30 gadus var paciest Staļinu, kurš nogalina miljonus un vienkārši briesmīgi vada valsti. Tie paši krievi! Tas ir paradoksāli. Pret Hitleru bija deviņi atentāta mēģinājumi viņa 12 varas gados, pret Staļinu – neviena.
Kāpēc vara tagad reabilitē staļinisma kultu, vai doma ir līdzināties?
Tas viss ir PR akcija. Vara reāli nav gatava nekādām staļiniskām represijām. Putins vēl iepriekšējā pilnvaru termiņā reiz izpļāpājās kādam galma žurnālistam. Viņam jautāja – redz, Staļina kults tiek piesaukts un it kā ir bail, tomēr ne tā. Putins atteica, varbūt tāds ir mērķis – lai būtu ne tā, tomēr bail. Staļins bija idejas cilvēks, ticēja marksisma – ļeņinisma murgiem. Bet tagad PR tehnologi strādā, lai uzrunātu vairākumu – tā ir politika. Esmu pārliecināts, ka Putins reāli ir labāks, nekā propagandas radītais tēls.
Kad PR akcija pārtop reālā traģēdijā, kā šobrīd Ukrainā – kāds tur vairs iekšējais labums, darbi paši runā?
Es nezinu, kāds cilvēks iekšēji ir Putins. Acīmredzot, viņam ir kāds priekšstats par savu pienākumu. Nevaru izslēgt, ka viņš reāli baidās no ASV imperiālisma. Taču, ja man publiski cenšas iestāstīt, ka Putina lēmumu pamatā esot informācija par 28 NATO bāzu veidošanas draudiem Ukrainā, tas man izsauc histērisku smieklu lēkmi.
Krievija tiek veidota kā PR projekts, kurā ir grūti nošķirt realitāti un ilūziju – pašlaik ir iestājusies situācija, kad aste luncina suni. Mēs nezinām, kas ir Putina galvā, bet runājot ar cilvēkiem, kuri ar viņu kontaktējas, man radies priekšstats par viņu kā adekvātu cilvēku, visa tā melu bābele nevar būt viņa prātā. Putins ir eiropeisks cilvēks, kas dzer Pilsener un izvēlas gultasveļu zebras rakstā. Ceru, viņš mīl Krieviju un saprot, ko dara. Es viņa rīcību nesaprotu, tāpēc gribētu uzzināt patieso tās motivāciju. Jo arī es mīlu Krieviju un gribu zināt, kāpēc viņa skats ir pareizais, nevis mans. Neviena nācija nevar iztikt bez elites, kas saprot prezidenta kursu. Mēs varam nepiekrist, bet mums vismaz jāsaprot – bet, ja man stāsta par 28 bāzēm, es nevaru cienīt šādu varu.
Varbūt kļūdos, bet man šķiet, ka Putinam kādā brīdī kļuva garlaicīgi – nauda nāk pati, īstu problēmu nav. Ārpolitika ir karaļu spēle, un viņš ar to aizrāvās, bet rietumos visas viņa ambīcijas uztvēra ar smīnu un aizkaitinājumu. Kulmināciju tas sasniedza Soču Olimpiādē, kad daudzi līderi neieradās. Uzskatu – Ukrainas krīzes eskalācijas nebūtu, ja ASV prezidents būtu pacēlis pakaļu un atbraucis uz Sočiem. Putinam tā bija trauma, es redzēju viņu sēžam tribīnēs, tas bija nokaitināts cilvēks. Februārī un martā viņš katru otro dienu mainīja attieksmi pret Ukrainas notikumiem un acīmredzot emociju iespaidā pieļāva milzīgu kļūdu – uzņēma Krimu Krievijas sastāvā. Būtu aprobežojies ar neatkarības atzīšanu, viss būtu citādi. Uzskatu, viņš bija histērijas stāvoklī.
Uz pārējo fona viņš principā ir talantīgs politiskais darbinieks, kas 15 gadus spēj valdīt tādu impēriju. Puiši, nu parādiet mazliet cieņas, kaut vai uzspēlējiet. Lūk, Merkele to saprot, viņas lēmums 10.maijā atbraukt uz Maskavu ir pareizs. Bet Obamu es nesaprotu. Tā ir cilvēcīga kļūda – jums ir darīšana ar talantīgu valsts vadītāju. Jā, viņš ir tirāns, jums viņš nepatīk, bet esiet reālisti. Krievu raksturs pieprasa cieņu.
Skatoties YouTube video, kur milzīgi pūļi sporta sacensībās kliedz «Putin-hujlo», ir skaidrs, ka naids ir īsts. Kā var atjaunot mieru Ukrainā?
Vajag vienkārši nomierināties. Pārtrauks televīzijā par to runāt, un pēc mēneša interese apdzisīs. Ukrainai jāsaprot, ka tās situācija, pirmkārt, ir viņu pašu kļūdainās politikas sekas. Piemēram, jautājumā par sabiedrības saliedēšanu viņi pieļāva kļūdas, sūtot uz Austrumu reģioniem gubernatorus un tiesu priekšsēdētājus, kas nerunā krieviski. Elite saasināja situāciju.
Bet tas taču neradīja karu!
Protams, karš ir Krievijas radīts, bet Krievija izmantoja Ukrainas vājumu.
Daļa ekspertu prognozē, ka šovasar atsāksies karadarbība.
Nē! Cilvēks, kurš 16 stundas sēdēja Minskas pamiera sarunās, negrib, lai tas sabrūk. Nezinu, vai tā ir patiesība, bet man stāstīja – kad Doņeckas un Luganskas republiku līderi Minskā atteicās parakstīt lielā četrinieka panākto vienošanos, Putins esot pateicis: ja jūs neparakstīsiet, mēs atradīsim citus, kas parakstīs. Es nejūtu šī cilvēka vēlmi karot. Manuprāt, tā bija vienreizēja akcija, dūmu aizsegs – Donbass ir spēles kārts, lai daudz brīvāk justos Krimas jautājumā [pārbīdot starptautiskās sabiedrības uzmanību uz Austrumukrainu]. Bet [iekšpolitiski] Krimas sagrābšana viņam iedeva indulgenci uz vairākiem gadiem – krītošs reitings aizstāts ar visaugstāko.
Jūs runājat par PR ilūzijām un ir populāri teikt, ka Putina reitings ir propagandas uzpumpēts. Bet, ja atslēgtu TV, kas patiesībā notiek cilvēku prātos?
Nezinu, tā būtu pilnīgi jauna situācija. Un nesapņosim – televīzija pati no sevis neizslēgsies. Taču es domāju, ka Krievijā ir iespējams jauns atklātības un «perestroikas» periods. Un tas būs diezgan nopietns pārbaudījums valsts izturībai. Melu bābele nevar turpināties mūžīgi.
Teicāt, ka aiz PR ilūzijām īstā dzīve nevienu vairs neinteresē. Bet kāda ir šī īstā dzīve?
Nu, padomājiet – vidējā alga valstī ir 9000 rubļu, apmēram 150 eiro mēnesī. Piedevām ir milzīgi parādi par patēriņa kredītiem – mašīnas, sadzīves tehnika. Protams, ka tas ož pēc milzīga sprādziena, tautas protesta. Mēs atceramies revolūciju un saprotam, ar ko tas var beigties šajā valstī. Ceru, ka elite tomēr sāks pārmaiņas.
Grāmatā rakstāt, ka gribat saprast, kāpēc tik bieži par Krieviju ir jākaunas. Sapratāt?
Tas, ka mēs skaidri nenosodījām komunismu un staļinismu, ir mana kauna iemesls. Es saprotu Jeļcina lēmumu, ka nevajag rīkot procesus pret komunistiem, jo tas sašķels nāciju, bet no otras puses – kamēr tu neesi noziedzniekus nosaucis par noziedzniekiem, bez taisnīguma miera nebūs. Kad 90.gados mācījos Vācijā, katrs vācietis uzskatīja par pienākumu atvainoties. Bet mēs savu dvēseles darbu neizdarījām – neatvadījāmies no šiem briesmīgajiem vadoņiem, kas izdarījuši milzīgu ļaunumu Krievijai un daudzām tautām. Ziniet, es joprojām nezinu uzvārdus cilvēkiem, kuri nosūdzēja manu vectēvu, kuri mocīja viņu Lubjankā. Vai tas ir taisnīgi? Kaut kur ielās staigā šo neliešu mazdēli un varbūt pat nezina, kāds nelietis ir bijis viņu ģimenē. Propagandisti mūs uzkūda – kāpēc mums visu laiku jājūtas vainīgiem? Nu, tāpēc, ka mēs neesam savu vainu atzinuši un nožēlojuši. Tam vajadzīga politiska griba. Līdzcietība pret cilvēku likteņiem.
Vektors pašlaik ir pretējā virzienā – pēc Ņemcova nošaušanas internetā runāja, pareizi, piektā kolonna jāžmiedz.
Tas, ko var lasīt internetā, bieži ir apmaksāti viedokļi. Es negribu dramatizēt. Borjas slepkavība ir drausmīga traģēdija, bet diemžēl sabiedrībā netrūkst slimu cilvēku. Domāju, Kremlis bija ne mazāk šokēts.
Par ko? Ka ir tik vājš un nespēj kontrolēt situāciju, ja vien nebija devis pavēli?
Krievijas valdības vicepremjers ir cilvēks, ko principā sabiedrībā visi zina. Ņemcovs sazinājās ar Krievijas prezidenta administrāciju kā līdzīgs ar līdzīgu. Viņiem ir šoks, jo šis cilvēks ir daļa no elites- ne jau «kaut kāda» Poļitkovska, kas kaut ko tur rakstīja…
Tad jau viņiem jāatrod slepkava?
Baidos, ka gali ved uz Kaukāzu, bet tā ir slēgtā zona. Taču redzam, ka elite ir sašķelta. Es nesliecos visu norakstīt uz Ramzanu Kadirovu, bet arī izslēgt to nevar. Varbūt mēs to uzzināsim tikai pēc Putina vai Kadirova nāves.
Mani pārsteidz jūsu bieži atkārtotā frāze par pašsaglabāšanos. Padomju laikos arī tā runāja, bet Latvija toreiz bija okupēta, tā bija sveša vara. Kāpēc krieviem ir tagad jāmēģina pašsaglabāties pie pašu varas?
Ziniet, mums tā vara arī ir sveša. Nu, gan sava, gan sveša. Es netriekšos ar galvu sienā. Man šķiet ļoti svarīgi, lai saglabājas cilvēku slānis, kas spēj izglītot bērnus, uzturēt vērtību sistēmu un elementāru fizisku un garīgu veselību. Un iespēju robežās uzturēt diskusiju lauku. Jo nākotni es redzu kā zināmu kompromisu starp Putina vairākumu un opozīcijas mazākumu. Krievija sastāv no šīm divām daļām, mums ir jāvienojas. Domāju, ka varam vienoties uz tādu vispārcilvēcisku vērtību pamata kā kvalitatīva izglītība, veselības aprūpe, cieņa vienam pret otru.
Redzat opozīcijā līderi, kas var to virzīt?
Jebkurā autoritārā režīmā politiskais lauks tiek izravēts, tur nevar parādīties nekāds cits līderis.
Jūs strādājat miljardiera Prohorova mediju kompānijā. Kā sev definējat neatkarīgu žurnālistiku? Un kādu jēgu redzat tam, ko šobrīd darāt?
Es nekad neietu strādāt pie Prohorova, ja nezinātu, ka viņš nejauksies redakcionālajās lietās. Saprotiet, man ir ļoti svarīgi uzturēt dzīvu normālo cilvēku telpu – lai cilvēki saprot, ka viņi nav nekādi margināļi. Es uzskatu, tas ir mans pienākums. Daudzi man jautā, kāpēc eju uzstāties arī televīzijā, ja nekad nevaru pateikt visu līdz galam. Ziniet, es neeju tur, lai nosauktu Putinu par nelieti. Es eju tādēļ, lai cilvēki, kas skatās televīziju, ieraudzītu, ka ir arī citi viedokļi – ka ir puisis labā uzvalkā, kas runā citādi. Manuprāt, tā ir Krievijā vēl palikušās brīvās preses jēga – uzturēt cilvēkos alternatīvas sajūtu. Jā, ir orda, ir PR ilūzijas, bet esam mēs, cilvēki, un mēs saprotam, kas notiek.
CV
Dzimis 1970.gadā Maskavā ārstu ģimenē
Vēsturnieks, disertācija veltīta viduslaiku kristīgajiem mūku ordeņiem Rietumeiropā
No 2000.gada darbojas žurnālistikā, vadījis žurnālu Men’s Health un GQ krievu izdevumus
No 2012. gada vada miljardiera Mihaila Prohorova mediju grupu un projektu Snob
Divu detektīvromānu un Krievijas vēsturei veltītas grāmatas autors
