Dailes teātra izrāde Equus – par trauslo personības tapšanu
Pēc izrādes mamma paziņoja: esot priecīga, ka Equus nav redzējusi tajā laikā, kad es augu. Jo tagad ikreiz, kad būtu jāizlemj kāds ar audzināšanu saistīts jautājums, viņa sēdētu virtuvē ar saķertu galvu un baidītos pakustēties. Lai nekļūdītos.
Aizvadītajās dienās es par to reizēm domāju. Režisores Lauras Grozas-Ķiberes iestudējums daudzē-jādā ziņā ir sakāpināts, izspēlēts bez kompromisiem. Tomēr vienlaikus režisorei izdevies panākt, ka tas skan mierīgi, raisot vēlmi iedziļināties, nevis bēgt. Droši vien tā Aristotelis iztēlojās katarsi – sāpīgu problēmu publisku izpildījumu, lai attīrītos, iemācītos dzīvot labāk.
Lai arī Pīters Šefers nepieder pie t.s. jauno un dusmīgo paaudzes, viņa 1973.gadā sarakstītā luga Equus (dažkārt nosaukumu latvisko kā Zirgi) ietver britu 50. un 60.gadu dramaturģijas iezīmes: vilšanos vidusslānī, apsūdzību iepriekšējām paaudzēm liekulībā un vienaldzībā. Centrā ir 17 gadus vecais Alans Strengs, kurš kādā naktī izdur acis pieciem zirgiem. Viņu tiesā, nosūta uz psihiatrisko slimnīcu, kur pusaudzis nonāk talantīga, lai arī profesionālajā un personiskajā dzīvē izdeguša psihiatra Daiserta gādībā. Lugu veido, var teikt, divas daļas: ārsta sarunas ar puisi, kā detektīvā tinot atpakaļ notikumus, lai saprastu, kas un kāpēc notika, un Daiserta iekšējais monologs, kurā viņš cenšas tikt galā ar savām šaubām, jaunajā pacientā saskatot vispirms mežonīgas alkas dzīvot saskaņā ar paša būtību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.