Piezīmes no 68.Kannu kinofestivāla – kā neapžilbt no zvaigznēm
Kannu piekrastes festivālu «pili» regulāri pāršalc helikopteru skaņas – privātā transporta kompānija Uber šogad piedāvā iespēju līdz festivāla mītnei nokļūt lidojot. Ņemot vērā «demokrātisko» cenu – tikai aptuveni 160 eiro par pasažieri -, gribētāju netrūkst. Hēdonistiskas izdarības ir neatņemama Kannu kinofestivāla komponente, taču tikai aisberga redzamā daļa. Zem helikopteru švirkstieniem rosās tūkstošiem žurnālistu un ne mazāk industrijas darboņu – filmu pirmizrādes un preses konferences, līgumu slēgšana, apslacīta ar šampanieti, ir gandrīz divas nedēļas garā kinofestivāla ikdiena. Starp citu, Kannās 16.maijā arī Baltijas valstu kinocentru pārstāvji parakstīja savstarpējās sadarbības memorandu, kas paredz kopīga kino finansēšanas fonda un citu Baltijas kinoindustrijai veselīgu jaunievedumu dibināšanu.
Taču, atgriežoties pie Kannu kino, jāteic, ka šogad festivāla konkursa programma (tajā ir 19 filmas) ir intriģējoša. Turklāt tās dzīslās pulsē «jaunākas asinis» – ir jūtams vēl garas karjeras «nenobriedinātu» režisoru īpatsvars. Laikam nopēlums par «savējo» ne vienmēr veiksmīgo darbu izrādīšanu festivālā ir sasniedzis dzirdīgas ausis. To gan nevar teikt par sievietēm režisorēm, viņu darbi konkurencē par Zelta palmas zaru ir tikai divi.
Lai gan Kannu organizatori vaiga sviedros cenšas atspēkot dzēlienus par sieviešu diskrimināciju, dibinot diskusiju paneli Women in motion, kurā par sieviešu situāciju kinoindustrijā runāja gan Selma Hajeka, gan Izabella Roselīni, 19.maija industrijas izdevumā Screen pavīdēja līdz komismam absurda ziņa, ka kādā no pirmizrādēm apsargi neesot ielaiduši vairākas sievietes, jo viņām kājās… neesot bijušas augstpapēdenes.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.