Dzintarzemīte — zem zemes, virszemē un jūrā

Jāņa Einfelda romāns – simfonija par urbāno atsvešinātību

Romāns Rīga jau vienreiz ir uzrakstīts – tā, saņemot ziņu par Jāņa Einfelda jauno romānu, vīpsnā interneta lietotāji. Brīnišķīgs sākums sarunai par šo grāmatu! – nodomāju, jo te arī slēpjas romāna pievilcība, ka tajā saplūst visi laiki, visas nozīmes, sākot ar Augustu Deglavu, vēsturisko dokumentālismu par akmens Rīgas cēlājiem, kaislībām ap Valda Celma atpazīstamo grafiski nostrādāto zīmi uz grāmatas vāka un grāmatā izlasāmo – manas paaudzes atmiņā iespiedušās viesnīcas Latvija nebeidzamās transformācijas, vienlaikus ar Einfelda iztēlē mītošajām vasaras olimpiskajām spēlēm Ridžei davai-vaļai nesen celtajā Olimpiskajā centrā. Kā anotācijā raksta Dace Sparāne, visu laikmetu grēki un to sekas vienlaikus, ko Jānis Einfelds pārstrādā pasakai līdzīgā vielā.

Ja salīdzina ar mūziku, Jānis Einfelds ir uzrakstījis simfoniju. Darbības pavediens sākas ar zemē nomestu pakavu, ko paceļ milzu izmēra bērns, nākamajā ainā viņu sastaps melnādains princis, uz kura kaprīzēm turas vai puspasaules, ārpus prinča varas ir tikai narkomānu apsēstas blokmājas, kur cilvēcība ir zudusi un cilvēki izliekas par cilvēkiem, lai humānisma vārdā tiktu pie sociālajiem pabalstiem. Te mājo romāna nosacīti galvenās varones – trīs māsiņas, kuru radniecība palīdz trīs Rīgas – nekropoli, kurā nonāk meitene ar biblisko vārdu Marta – Marija; virszemi, Līžuka Govs valstību; un Elīnu, kas ir tā tautasdziesmas bārenīte, «jūriņā peldējusi» – sasaistīt vienā veselumā. Kā no zemē nomesta pakava var izaugt Einfelda romānu triloģija, tā arī no lasītāja Rīgas pieredzes un kultūrpieredzes drumslām lasīšanas procesā izaug megapole, kuras dimensijas turpinās ūdenī un zem zemes, tā robežojas gan ar šiem laikiem, gan aizlaikiem; te ir gan no bojā gājušo antīko grieķu mītiem, gan latvju folkloras. Mīta varonē pārtop Satīna, savecējusi kundzīte, uz pilsētu atnākuša lauku puiša Elvja, rokenrola karaļa, atdarinātāja, mīļākā. Elvis vēlāk kļūst par detektīvu, kura darbs ir spiegot un novērot: nākotnes Rīgas prognozes nav iepriecinošas – latvieši mīt īpašā rezervātā, kura disciplīnā sapludināta visa 20.gs. kara, bēgļu un izsūtījuma nometņu pieredze. Viss tik pazīstams un vienlaikus citāds kā svešs ģimenes albums. 

Jāatzīstas, man labāk patīk Jāņa Einfelda stāsti, īsajās distancēs autora paradoksālā domāšana sasniedz virtuozitātes augstumus. Izairēties cauri triloģijas gandrīz 500 lappusēm, kā mans kolēģis saka, prasa nedēļu «ar pēdām pret sauli», un lasīšanā ir paguruma brīži, kad motivācija zūd – sak, lai nu tās māsiņas ceļo vienas pašas.